RĒGS DZER RAKIJU

Ko es zināju par Albāniju? Kalnos dzīvo tumsnēji cilvēki - kādreiz tur valdīja diktators un finanšu piramīdas, un ir noturīga sajūta, ka valstī varētu nebūt droši. Pirms ceļojuma ar nolūku nenodzinu bārdu, jo vīrišķība varēja izrādīties valūta. Apsteidzot sacīto: visas savas zināšanas par šo valsti oficiāli pasludinu par nezināšanām un aicinu doties līdzi! Izlasi 14 min.

PASTAIGA PASAKU MEŽĀ JEB HALLERBOS SAVVAĻAS HIANCINŠU MEŽS BEĻĢIJĀ

Kā ik gadu, arī šogad ar lielu nepacietību gaidīju, kad Halles mežs pārvērtīsies zilzilā pasaku valstībā. Tas atrodas aptuveni pusstundas brauciena attālumā no Briseles un aptver 542 ha lielu teritoriju. Atkarībā no saules, gaismu ēnām un puķu ziedēšanas cikla krāsu intensitāte ir atšķirīga. Pašā ziedēšanas sākumā mežs ir gaiši zils, bet, kad puķu ziedēšana sasniegusi pilnbriedu, liekas, ka viss ir spoži zili violets, un krāsas vibrē tā, ka gandrīz reibst galva. Izlasi 6 min.

VISPĀR TAS DARBOJAS, BET NE ŠODIEN

Kalnu ceļi nekad nebija taisni, tie bija kā pavirši atvērts collštoks. Visi apdzina visus, pat kalnu tunelī, to gan šoferis nosodīja un nosauca steidzīgo kolēģi par pridurku. Mašīnā mēs kārtējo reizi uzzinājām, ka kādreiz bija labāk, ka tagad nekā laba nav. Izlasi 18 min.

BRAUKSIM UZ SENTROPĒZU!

Rivjēra – šis vārds izlocās kā tāla dienvidu pamale, tas atlido pie tevis kā ilgas pēc siltuma un saules vai palido tev garām spārnota porša izskatā, kas vēlu naktī no Sentropēzas traucas Ramatuellas virzienā. Tur iekšā sēž bezrūpīgie, un viņi atgriežas no kādām dīkdienīgām viesībām jūras malā vai uz jahtas. Viņi ir krietni dzēruši un līkumā tikko neuztriecas man virsū. Bet es esmu nomaldījies naksnīgajos ceļos, un te jūras krastā nemaz nav tik daudz ceļu, pa kuriem varētu izkļūt uz Nicu vai vēl kādu lielu vietu, kura sola saldo dzīvi. Izlasi 11 min.

ISLANDE: UGUNS SĀGA

Apsēstība ar uguni piemīt daudziem - mums vasarā patīk sēdēt pie ugunskuriem un pie kamīniem garos ziemas vakaros, stundām raugoties liesmās. Gluži tāpat daudzi var ilgi skatīties plūstošā ūdenī un ūdenskritumos, bet lava - degoša un plūstoša vienlaikus - ir abu šo parādību apvienojums. Izlasi 24 min.

ATDURŠANĀS GALAPUNKTĀ

Venēcija. Pilsēta, kurā ūdens dziedē dvēseli un teritorija pārvēršas par terapiju. Tā atrodas tāla ceļa galā. Pirmoreiz to ieraudzīju, izkāpis no vilciena Santa Lucia stacijā, stāvot uz trepēm, kuru pakājē viļņojās Canal Grande. Pa to brauca kuģīši, pretī bija katedrāle, bet studenti pāri tiltam devās uz universitāti. Bija dzestrs februāra rīts, karnevāla laiks, un kompozīcija bija tieši tāda, kādu mākslinieki savās gleznās cenšas attēlot pilnību, ar to atšķirību, ka Venēcijā jau pirmais un visi turpmākie skati ir pilnība.  Izlasi 12 min.

CEĻOJUMU BIROJS

“Šī paaudze bija pirmā, kas savu dzīvi iztēlojās kā pārvietošanos,” rakstīts citā manā esejā “Ak, laimīgie”*. Mēs gribam radīt lietas un vietas, lai beigās izrādītos pārāki par tām – aizbrauktu, bet, ja gribētu – atgrieztos. Izlasi 11 min.

PELNU SANATORIJA

Rīts pienāca ar skaidru apziņu, ka atrasties saulē ilgāk par minūti nedrīkst. Visur sisināja cikādes, baltu namiņu sauja klints paspārnē sadzīvoja ar zaļu jūru. Logus vietējie pa dienu aizbultēja ciet, lai gan man tā arī nekļuva skaidrs, kā viņi vispār tur dzīvo. Izlasi 9 min.