Kad man pamet ideju par došanos uz Svalbāru, acis iemirdzas un gribas jau tūlīt pat būt tur. Tā esot ļoti noslēpumaina vieta, īsta fotogrāfu paradīze,... — Izlasi 17 min.
Rivjēra – šis vārds izlocās kā tāla dienvidu pamale, tas atlido pie tevis kā ilgas pēc siltuma un saules vai palido tev garām spārnota porša izskatā, kas vēlu naktī no Sentropēzas traucas Ramatuellas virzienā. Tur iekšā sēž bezrūpīgie, un viņi atgriežas no kādām dīkdienīgām viesībām jūras malā vai uz jahtas. Viņi ir krietni dzēruši un līkumā tikko neuztriecas man virsū. Bet es esmu nomaldījies naksnīgajos ceļos, un te jūras krastā nemaz nav tik daudz ceļu, pa kuriem varētu izkļūt uz Nicu vai vēl kādu lielu vietu, kura sola saldo dzīvi. — Izlasi 11 min.
Apsēstība ar uguni piemīt daudziem - mums vasarā patīk sēdēt pie ugunskuriem un pie kamīniem garos ziemas vakaros, stundām raugoties liesmās. Gluži tāpat daudzi var ilgi skatīties plūstošā ūdenī un ūdenskritumos, bet lava - degoša un plūstoša vienlaikus - ir abu šo parādību apvienojums. — Izlasi 24 min.
Venēcija. Pilsēta, kurā ūdens dziedē dvēseli un teritorija pārvēršas par terapiju. Tā atrodas tāla ceļa galā. Pirmoreiz to ieraudzīju, izkāpis no vilciena Santa Lucia stacijā, stāvot uz trepēm, kuru pakājē viļņojās Canal Grande. Pa to brauca kuģīši, pretī bija katedrāle, bet studenti pāri tiltam devās uz universitāti. Bija dzestrs februāra rīts, karnevāla laiks, un kompozīcija bija tieši tāda, kādu mākslinieki savās gleznās cenšas attēlot pilnību, ar to atšķirību, ka Venēcijā jau pirmais un visi turpmākie skati ir pilnība. — Izlasi 12 min.
Katrai vietai, kas ierakstīta manā liktenī, ir priekšvēstnesis: grāmata, filma, nejauša apstāšanās vai iepazīšanās ceļojuma laikā. Tas ieskandina kādu noti, kas tajā brīdī vēl skan svešādi un tālu, bet līdz Lielajam notikumam būs izaugusi par simfoniju un pats notikums būs tikai loģiska šīs enerģijas manifestācija. — Izlasi 29 min.
“Šī paaudze bija pirmā, kas savu dzīvi iztēlojās kā pārvietošanos,” rakstīts citā manā esejā “Ak, laimīgie”*. Mēs gribam radīt lietas un vietas, lai beigās izrādītos pārāki par tām – aizbrauktu, bet, ja gribētu – atgrieztos. — Izlasi 11 min.
Rīts pienāca ar skaidru apziņu, ka atrasties saulē ilgāk par minūti nedrīkst. Visur sisināja cikādes, baltu namiņu sauja klints paspārnē sadzīvoja ar zaļu jūru. Logus vietējie pa dienu aizbultēja ciet, lai gan man tā arī nekļuva skaidrs, kā viņi vispār tur dzīvo. — Izlasi 9 min.
Monako no Ventimiljas Itālijā šķir vien četras vilciena pieturas un 20 minūšu brauciens, bet sajūtu ziņā šī nelielā distance ir atgriešanās atpakaļ laikā vismaz par četriem gadu desmitiem. — Izlasi 26 min.
No Pēterburgas nevar atvadīties, tikai aizbraukt tur grūti. Tagad Pēterburgā ir jāapmetas viesnīcās. Bet šī pilsēta ir mūsu atmiņās un sarunās, grāmatās un porcelāna tasītēs, mēbelēs un lietās, un grandiozos tēlos, pa kuriem var klejot gluži kā pa ielu un pagalmu labirintiem. Un kādā drošā rokā, kas pavada mūs cauri laikiem. — Izlasi 12 min.
Tas, šķiet, ir pēdējais gads, kad Venēcijas biennāle var atļauties būt ‘neinteresanta’ – runāt patiesību vispirms un izklaidēt pēc tam. Togad pieminēt Art Basel mākslas tirgu ir vēl slikts tonis. Jau pēc diviem gadiem, pēc finanšu krīzes, vēji mainīsies. Venēcijas biennāle būs spiesta kļūt daudz pielaidīgāka pret tirgu: tūristiem saprotamākas tēmas, lielāka mākslinieku izvēle saskaņā ar mākslas tirgus interesēm. — Izlasi 18 min.
„Jātiek, turp jātiek,” nosaku, noskatījusies dokumentālo filmu par manta raju aizsardzības projektu pie Mozambikas krastiem, un plānošana var sākties. — Izlasi 42 min.
Ne reizi vien esmu redzējusi, kā Franču Rivjēras maigais vējš un saldās smaržas cilvēkā atrauj vaļā dziņas un kaislības, par kuru eksistenci viņš līdz tam nav pat nojautis. — Izlasi 17 min.
Tā kā ceļošana šobrīd nav iespējama, mēs lūdzām saviem autoriem pastāstīt, kas pašreiz notiek vietā, kur viņi dzīvo, un kā ir mainījusies viņu dzīve šajā visnotaļ dīvainajā laikā. — Izlasi 9 min.