Ir sarežģīti runāt par Āfriku, bet vēl grūtāk ir rakstīt par to. Negribu, lai šis stāsts izklausītos pēc augstprātīgas smīkņāšanas par “melno kontinentu” vai sastāvētu no dzirdētu stereotipu atkārtošanas. Tādēļ Āfriku izvēlos uzlūkot kā mācību iestādi, vietu, kur katru dienu apgūt ko jaunu, kur būt brīvam un vienlaicīgi pašam sev.

Alma mater

Āfrika ir mana otrā, pagaidām nozīmīgākā un joprojām nepabeigtā alma mater. Kā jau tas bieži dzīvē gadās, šajā “slavenajā universitātē” nonācu nejaušības pēc. Pirmo reizi uz Āfriku devos kā loterijas uzvarētājs, kādā pasākumā vinnējot ceļojumu uz Namībiju. Otru reizi tur atgriezos apzināti, sekojot mūziku mīlošiem cilvēkiem, kas devās uz nelielo Gambiju apgūt īpašus bungu ritmus. Kādēļ un kur Āfrikā sabiju trešo reizi, šobrīd vairs neatminos. Spriežot pēc ierakstiem dzeltenā drudža potēšanas sertifikātā, visticamāk, arī toreiz tā bija Gana.

Akadēmiskais personāls šajā “mācību iestādē” visneparastākajā veidā, dažkārt apdullinoši tieši māca izprast ikdienas likumsakarības un vienlaicīgi liek pieņemt nenoteiktību kā lietu pamatstāvokli. Nevaru teikt, ka lekcijās viss tiek skaidri paskaidrots. Daudz biežāk Āfrikai raksturīgajā lakoniskumā studenti tiek mudināti pievērsties individuālam darbam, lasot cilvēkus un situācijas sev apkārt. Pa retam arī kādu grāmatu, kaut arī tās te nav lielā cieņā, ja vien nav reliģiska satura.

Studentiem vienmēr jābūt gataviem negaidītiem eksāmeniem, semināriem vai pat veselai zibens sesijai. Pārbaudījumus uzliek un vērtē iepriekš nezināmi svešinieki, tādā veidā pilnībā izslēdzot šmaukšanos ar pareizajām atbildēm. Tās gan var būt dažādas un vienmēr ir vairāk nekā viena. Viss atkarīgs no tā, kas tu esi, kur esi nonācis un kurš pieņem eksāmenu.

Tāpat kā Latvijas mācību iestādēs pasniedzēji runā vietējā (valsts) valodā. Ak,vai – bet vietējo valodu šeit ir tik daudz! Tādas cilšu un universālās Āfrikas valodas kā zulu, svahili, arābu, bet arī koloniālās – angļu, franču.

Laiks

Studiju sākumposmā tiek pārskatītas attiecības ar laiku, mēģinot dekonstruēt greizos un Eiropā iecienītos pieņēmumus, ka laiks varētu būt ierobežots vai arī tam varētu piemist jebkāda vērtība. Eiropiešu skatījumā laiks ir mērāms un lineārs, tas pastāv ārpus cilvēka. Tādam laikam piemīt tendence pakļaut cilvēku, nemitīgi atgādinot par termiņiem, datumiem, dienām un stundām. Tikmēr melnie brāļi uz laiku skatās daudz elastīgāk, viņu pasaules uztverē cilvēks ir tas, kas veido un rada laiku. Citiem vārdiem sakot, laikam pašam par sevi nav nekādas nozīmes – nozīme ir vienīgi tam, ko nolemjam ar to iesākt. Vecākie studiju biedri ir apguvuši, ka visu var pagūt, turklāt jebkurā brīdī, ja tas patiesi nepieciešams. Šis ir svarīgākais priekšmets, lai saprastu un apgūtu tālāko.

“Āfrikā laika ir daudz vairāk nekā Eiropā,” kārtējo reizi, kad biju to piemirsis, smaidoša Ethiopian Airlines stjuarte atgādināja to lidojumā uz Adisabebu. Viņas vārdi skanēja kā mierinājums, nedaudz pat kā apsolījums.

Tomēr laikam var būt arī cita šķautne, un arī tajā melnie brāļi mēdz būt pārāki. Neizrādot sašutumu, ar šķietami neizmērojamu pacietību viņi var gaidīt un gaidīt sabiedriskā transporta pienākšanu vai atiešanu, nepieciešamā ierēdņa parādīšanos, kāda svarīga lēmuma pieņemšanu, dokumentu noformēšanu vai arī pētoši vērot ciematā nez no kurienes parādījušos mzungu*. Pat prāvs sainis uz galvas netraucē šādam procesam. Cilvēki Āfrikā dzīvo šim brīdim, vienīgi mzungu vienmēr kaut kur skrien, savu neslēpto, balto cilvēku vajadzību dzīts: apskatīt vai nofotografēt “skaistākās un interesantākās vietas”, kādu satikt, iedzert – vēlams aukstu alu vai kokakolu, atrast naktsmītni ar nesaplēstu moskītu tīklu virs gultas un tā joprojām.

Nonākot Ganā, netipiski sev jau nākamajā rītā spēju mierīgi gaidīt un vērot notikumus, it kā tie uz mani neattiektos, un neizjutu nekādu kārdinājumu tos ietekmēt. Nespēju iztēloties, ka Eiropā varētu tikpat pacietīgi noskatīties, kā aizrit minūtes un stundas, neko nedarot. Pēc dažām dienām šajā jomā pārspēju pusmūža ganieti: atklāju, ka viņa pacietība, kaut ko gaidot, sāka ļodzīties otrajā stundas ceturksnī, bet pilnīgi izbeidzās pēc 45 minūtēm. Vēlāk uzzināju, ka arī sliktas kvalitātes ceļus viņš spēj izturēt vien tikpat ilgi. Savukārt, es vairs nekad nesūdzēšos par ceļu kvalitāti Latvijā, jo zinu, ka var būt daudz, daudz ļaunāk.

Attālums un virziens

Kad studenti iepazinušies ar laika nozīmi Āfrikā, tie pamazām sāk apgūt citus, daudz sarežģītākus problēmjēdzienus: attālums un virziens. Eiropieši ir pieraduši visu precīzi mērīt metros, kilometros vai gājiena stundās, kamēr melnie brāļi un māsas ar tādiem niekiem nenodarbojas. Viņus mulsina bālģīmju naivi strupie jautājumi, piemēram, par ātrāko ceļu uz ciematu. It kā nebūtu vienalga, pa kuru ceļu – īsāko vai garāko – ciemats tiks sasniegts, ja kādam savajadzējies tur nokļūt.

Veiksmes gadījumā saņemot saprotamu atbildi par vēlamo kustības virzienu, tā neietvers nekādu informāciju par veicamo attālumu vai ceļa kvalitāti. Galamērķis, pēc kura taujājat, var būt dažu kilometru vai tikpat labi arī dažu dienu gājiena attālumā.

Tā gan gadīsies retāk, jo pārsvarā saņemsiet norādes līdz tuvāko ceļu krustojumam vai apdzīvotai vietai, kur izziņas process būs jāatkārto, un tā līdz galamērķa sasniegšanai. Ja tev gadījies uzdot jautājumu, uz kuru atbilde sarunas biedram kaut kāda iemesla dēļ nav iespējama vai zināma, viņš to nekādi neliks manīt, un vieglākais veids, kā pārliecināties, ka saņemtā atbilde nav formāla pieklājība, ir jautājumu pārfrazēt un nekavējoties uzdot atkārtoti. Atbildei sakrītot ar sākotnējo, pastāv varbūtība, ka iegūtā informācija būs ticama.

Reiz TV realitātes šovam līdzīgā pārgājienā uz pasaules malu (vietējo izpratnē) jeb ceļā uz nākamo Gvinejas līča zvejnieku ciematu Atlantijas okeāna krastā, kad kraujas malā taka negaidīti izbeidzās, sajutu vajadzību pēc atspirdzinājuma. Ciematā, ko savā varā bija pārņēmuši bērni, jo pieaugušie snauda kur kurais, uzmeklēju vienīgo bāru. Kā vairums Ganas lauku bāru, arī šis vairāk atgādināja jebkāda tipa labošanas darbu iestādi nevis vietu patīkamai laika pavadīšanai. To vadīja un vienlaicīgi savu rāpojošo brāli pieskatīja divpadsmit gadus vecs zēns. Lai gan viņš izskatījās jaunāks, nekā iepazīstoties bija minējis, zēns teicami tika galā ar pienākumiem: vienlaicīgi atrodot cigaretes iereibušam un nepacietīgam opim, nomierinot raudošo brāli un pārdodot alu man. Bāra sienas bija aplīmētas ar katoļu propagandu un virs letes karājās no plastmasas veidots alfabēts, ko bāra saimnieks teicās zinām.

Bailes

Pateicoties literatūrai un kino, eiropieši mēdz iztēloties Āfriku kā briesmu pilnu kontinentu, par galvenajiem draudiem minot tropu slimības, indīgas čūskas, plēsīgus zvērus, badu, primitīvu veselības aprūpi, karus un nemiernieku bandas. Labi apzinos, ka daudzi no uzskaitītajiem riskiem pastāv. Āfrika vienmēr spiež atrast izeju no strupceļiem, kuros pārgalvības vai nezināšanas dēļ nonāku, nedodot vietu bailēm, kuras vieno kā baltos, tā melnos.

Baiļu kontrole Āfrikā ir būtiska izdzīvošanas iemaņa un ir vismaz tikpat svarīga kā stresa kontrole Eiropā. Visai bieži baltie baidās no melnajiem, bet tieši tādas pašas bailes un neuzticība eksistē pretējā virzienā.

Labākais veids, kā tikt galā ar bailēm, ir, zibenīgi izvērtējot situāciju, tai atbildēt: ja tiec sveicināts, sniedz roku un parādi, ka pārzini sarežģīto Āfrikas trīsdaļīgo rokasspiediena kustību (rokasspiediens atšķiras dažādās valstīs, tomēr gandrīz vienmēr tas ir trīsdaļīgs, izņēmums varbūt ir subkultūru pārstāvji). Ja tiec provocēts, atbildi ar joku, visbiežāk to novērtēs vai arī varēsi izmantot apjukumu, lai nozustu. Smiekli ir labākais veids, kā nodibināt kontaktu, kamēr vissliktākā stratēģija ir izlikties par “neredzamu”, tad labāk laikus sameklēt šādām situācijām kabatā noglabāto sīknaudu. Ātri pieejama sīknauda mani ir glābusi no nepatikšanām neskaitāmas reizes, īpaši ceļojot Dienvidāfrikā.

Dzīvība, nāve un liktenis

Vēl daži vecāko kursu studentiem apgūstami jēdzieni ir dzīvība, nāve un liktenis. Āfrikāņu izpratnē neviens nav kungs pār savu likteni, arī dzīvībai te ir cita, daudz mazāka vērtība nekā Eiropā. Viņuprāt, par šiem jautājumiem nav jēgas domāt, kur nu vēl runāt, jo tie ir Dieva ziņā. Pieļauju, ka āfrikāņi likteni pieņem pazemīgāk, jo reti ir pieejama jebkāda atbalsta sistēma (ātrā palīdzība, policija, sociālie dienesti utt.) un ārkārtas situācijās atliek paļauties vienīgi uz sevi vai augstākiem spēkiem. Kā nestandarta situācijās, kad nav skaidra, iepriekš aprakstīta rīcības plāna, mēdza teikt mans boss, kurš ilgstoši bija dzīvojis Mali un strādāja lielā starptautiskā uzņēmumā: “Chapter Five: Find your own solution!”.

Arī toreiz Gambijā, kad nopietni saindējos un gulēju gultā ar augstu temperatūru, vietējie ciematnieki teica, lai atslābstu, dzeru ūdeni un mēģinu atpūsties, jo par mani parūpēsies Allāhs. Tobrīd nebiju sajūsmā par šādu situācijas risinājumu un ar mokām “Lonely Planet” atradu amerikāņu slimnīcas kontaktus, kurp lūdzu taksistam mani nogādāt. Toreiz viss beidzās labi. Nakts slimnīcā bija īpaši kolorīta un būtu atsevišķa stāsta vērta, īpaši novērtēju, ka vajadzīgās analīzes tur varēja veikt nepilnas stundas laikā.

Kādā dienā, kad Āfrikas ekspedīcija tuvojās noslēgumam, sajutu neizskaidrojamu vajadzību apgūt pašaizsardzības prasmes. Par cīņu mākslas skolotāju noalgoju bēgli no Ziloņkaula krasta. Dziļās rētas uz azartiskā un neatlaidīgā jaunieša sejas nozīmēja, ka dzīvē viņš bija daudz pieredzējis. Valodu barjeras dēļ viņš gan nevarēja (bet varbūt negribēja) par to pastāstīt. Gandrīz katru cīņas paņēmienu viņš noslēdza ar vārdiem: 1-2-3-kill!, kad visā nopietnībā demonstrēja vairākus veidus, kā fiziski iznīcināt pretinieku.

Dzīvībai Āfrikā nav lielas nozīmes, bet bēres Ganā ir viens no cilvēka mūža svarīgākajiem notikumiem. Tās parasti notiek vairākas dienas no ceturtdienas līdz svētdienai. Pēc ciemata noformējuma, sērotāju krāsaini tumšajiem apģērbiem un lielajām tumbām centrālajā laukumā, no kurām skan apdullinoši skaļa popmūzika, uzreiz var saprast, kas noticis. Leģendāri ir Ganas zārcinieki (sīkāk par to šeit), kas pēc pasūtījuma var izgatavot zārku automašīnas, mājas, kokakolas bundžas vai citā oriģinālā formā.

Pagātne un tagadne

Tirgi Āfrikā ir dzīvīgas vietas, kaut kas līdzīgs dabas muzeja un dārzeņu veikala apvienojumam.

Brīžiem drausmīga netīrība sajaucas ar visdažādākajām smakām, no tām pēcpusdienas svelmē neizturamākā nāk no gaļas tirgotavām. Tiek tirgots viss, sākot ar pārtiku, kurināmo, humpalām, ķīniešu šmotkām un beidzot ar vudū rituālu precēm. Pēdējās mani interesēja visvairāk. Atsaucīgie pārdevēji, pagodināti par netipisko bālģīmja interesi, pacietīgi skaidroja, kā viņuprat būtu pielietojama viņu prece. Piemēram, eža kažoks itin labi noder pret saduršanu ar nazi, savukārt, kaltēts hameleons, kas nelāgi ož, nes mājai svētību. Tur bija arī kaltētas krokodilu ādas, bruņurupuču bruņas, balti mērkaķu galvaskausi, sikspārņi un čūskas. Juceklīgo skaidrojumu dēļ nesapratu, no kā pasargās šo dzīvnieku nogalināšana. Apmēram 60 procentu kaltēto dzīvnieku izmantojami potences uzlabošanai, nedaudz mazāks procents palīdz ar grūtniecību saistītos jautājumos. Vudū ir vienlīdz iecienījuši kā Ganas musulmaņi, tā arī kristieši, tomēr “preču” pielietojums atšķiras, jo katra ciemata burvim ir savas īpašas metodes to izmantošanā.

Nākamajā rītā pirms stundu sākuma apmeklēju vietējo skolu, lai aprunātos ar skolotājām un direktoru. Tā ir privāta skola un tāpat kā mana naktsmītne pieder presbiterāņu baznīcai. Acīmredzot, Ganā nestrādā princips “nauda seko skolēnam”, jo atšķirībā no valsts skolām mācības šajā ir par maksu (tikai apmēram gadu ir atcelta mācību maksa daudzās, bet ne visās valsts skolās). Maksa mainās atkarībā no vecuma grupas, sākot no trīs gadiem pirmsskolā līdz vidusskolai: 20 līdz 40 eiro semestrī plus ēšana (citās skolās mācību maksa var būt ievērojami augstāka), bet, kā minēja direktors, daudziem apkaimes vecākiem šī summa ir nesamaksājama, tādēļ bērni strādā visdažādākos darbus, lai to nopelnītu. Kā otru lielāko problēmu direktors minēja skolotāju atalgojumu, jo privātās skolas nespējot konkurēt ar valsts sektoru, ierēdņu algas esot daudz augstākas.

Krāsainās formās tērptie skolēni ierodas īsi pēc septiņiem. Šķiet, viņiem ir kādas dežūras, jo daudzi, smejoties un putekļiem griežoties, uzkopj skolas telpas un pagalmu. Mācības sākas pulksten 8.30 ar kopīgu pulcēšanos skolas pagalmā un beidzas 15.00.

Bērni Āfrikā ir brīnišķīgi un nevienu reizi vien mani ir glābuši no nepatikšanām, parādot ceļu vai vietu, kur atrast kaut ko ēdamu. Lai gan dzīves apstākļi daudziem no viņiem nav viegli, viņi ir enerģijas pilni un smaidīgi. Daudzi jau no mazotnes pieskata savus brāļus un māsas, bieži var redzēt, ka mazi bērni savās gaitās apkārt nēsā uz muguras piesietus jaunākos radiniekus. Vēl biežāk var redzēt, ka mazi bērni stiepj uz galvas milzīgas ūdens kannas vai bļodas. Neredzēju nevienu bērnu, kurš spēlētos ar “Lego” vai metātu kendamu. Pirmsskolas vecuma bērniem joprojām populārākā spēle ir vecas motocikla vai automašīnas riepas vadīšana ar koka nūjas palīdzību. Vecākie bērni labprāt spēlē Wali, ko vikipēdija dēvē par “abstraktu stratēģijas spēli”. Šai Rietumāfrikā populārajai galda spēlei ir astoņi iedobumi, kuros, skaitot un ievērojot katrā ciematā nedaudz atšķirīgus noteikumus, tiek mesti balti akmentiņi. Daži bērni sērfo ar salauztiem, pludmalē atrastiem sērfadēļiem. Citiem nav pat tādu, tāpēc sērfošanai ar izcilām sekmēm tiek izmantoti parasti koka dēļi. Tomēr svarīgākā spēle Ganā ir futbols, jebkurš brīvs brīdis un vieta tiek izmantota, lai padzenātu bumbu. Vairākos ciematos puikas lūdza atvest futbola bumbu, kad nākamreiz braukšu turp. Tā noteikti ir daudz labāka alternatīva par saldumiem.

Neprognozejamība

Gandrīz tikpat svarīgs jēdziens kā laiks Āfrikā ir neprognozējamība. Situācijām piemīt tendence neticami strauji mainīties. Mierīgas situācijas jebkurā brīdī var pārvērsties par draudīgām un otrādi. Vienmēr ir jābūt gatavam negaidītiem pavērsieniem un proaktīvai rīcībai.

Ne gluži šādas rīcības dēļ netīšām nonācu pagrīdes regeja studijā. Šķita, ka tādas vietas mūsdienās vairs neeksistē. Viss sākās, kad pēc vakariņām Keipkoustas ielās man uzklupa trīs apkārt klejojoši suņi. Nezinu, kas viņiem bija lēcies, diena par karstu jeb pilnmēness spieda uz smadzenēm. Parasti suņi šeit ir mierīgi un dauzās savā starpā vai stundām vienatnē veras okeānā. No dusmīgajiem suņiem palīdzēja atbrīvoties blakus ejošie, nepazīstamie vīrieši. Šis starpgadījums bija pietiekams iemesls, lai uzsāktu sarunu, izrādījās, arī viņi devās uz bāru okeāna krastā, viesnīcā, kur biju apmeties. Viens no viņiem bija skolotājs, otrs – tirgotājs. Pa ceļam skolotājs stāstīja, ka apmēram 40% Ganas bērnu neapmeklē skolu, ka daudzi skolā nāk pie viņa un saka, ka nav ēduši, un, ja tas ir iespējams, viņš dalās ar viņiem savās pusdienās vai iedod naudu pārtikai. Reizēm viņš pērk saviem skolēniem kurpes vai apģērbu, lai to trūkums netraucētu apmeklēt skolu un, ja zvejnieku bērni padzird, ka tēvs atgriezies ar lomu, tie nekavējoties pamet stundas un skolā atgriežas vien tad, kad darbs ostā pabeigts. Viņš stāstīja arī, ka dažiem bērniem nav, kas palīdz ar mājasdarbiem, jo vecāki nekad nav apmeklējuši skolu un nespēj paskaidrot, kā risināmi uzdevumi. Turpinājām sarunu viesnīcas bārā, līdz viens no biedriem devās pludmalē “paplašināt apziņu”, bet otrs, nevarot sagaidīt viņa atgriešanos, aicināja mani apciemot citus savus draugus.

Izrādījās, ka pārējie viņa draugi vakarēja jūras konteinerā iekārtotā pagrīdes mūzikas ierakstu studijā. Studija fokusējās uz regeja ierakstiem un tās ieeja bija nomaskēta par parastu, garlaicīgu suvenīru veikalu. Bez regeja atribūtikas konteinerā bija arī interesantas 30.-50. gadu Āfrikas vinila plates, senas koka maskas no dažādām valstīm, gandža, kandža un citi artefakti. Fonā neskaitāmas reizes atkārtojās iepriekšējā vakarā veiktais ieraksts, telpu pildīja dūmi un kaismīgi skaļas diskusijas Āfrikas stilā par apbedīšanas rituāliem un to ētiskajām robežām. Sarunu biedri strīdējās, vai ir pieņemami bēru laikā aiztikt mirušo. Ja pareizi sapratu, Ganā ir tradīcija mirušo izcelt no zārka un “padot pa rokām”. Kamerūniete, cik iespējams skaļi, centās oponēt, uzstājot, ka zārkam jābūt slēgtam un mirušie nav jāapgrābsta, kam ganieši nepiekrita, visādi cenšoties pamatot šīs tradīcijas nepieciešamību.

Ir cilvēki, kas apgalvo, ka bijuši Āfrikā, bet realitātē pārvietojušies kondicionētos apvidus auto un pārējā laikā nav izgājuši ārpus apsargātām, dārgām viesnīcām – mazās Eiropas vai mazās Amerikas. Īsto Āfriku tā nevar ieraudzīt un iepazīt. Tāpat par šo daudzveidīgo kontinentu un tā iedzīvotājiem nevar spriest tikai pēc vienas valsts. No Vidusjūras līdz Labās cerības ragam ir daudz un dažādu Āfriku, daudz sirsnīgu cilvēku un arī daudz cilvēku, kam nepieciešama mūsu palīdzība nevis vienaldzīga novēršanās. Ne vienmēr tā ir nauda vai materiāli labumi, nereti daudz vairāk tiek novērtēta atklāta un iedrošinoša saruna. Ar draugiem jokoju, ka Āfrikā strādāju par tādu kā psihoterapeitu bez sertifikāta.

Skaidri zinu, ka pelēkākajās Eiropas dienās ilgošos pēc savas alma mater: Āfrikas saules, pirmatnējas brīvības, negaidītiem pārsteigumiem un smaidīgiem cilvēkiem!

Foto no ekspedīcijas Ganā 2019. gada janvārī.

Raksts sākotnēji publicēts Delfi.lv 2019. gada februārī