Pandēmija ir mainījusi ceļošanas paradumus. Līdzīgi kā pirms 20 gadiem, kad autobraucieni bija izdevīgāki un tādēļ populārāki par lidojumiem, ceļošana ar auto Covid-19 ierobežojumu dēļ piedzīvo jaunu renesansi. Tā kā manas studijas šogad notiek Rovaniemi, Lapzemē, izlemju uz Somijas Arktiku doties ar auto.
Daba un tās baudīšana visās iespējamās formās ir ne tikai Lapzemes, bet arī Somijas galvenie trumpji. Lapzeme ir īpaša, jo aiz reģiona galvaspilsētas Rovaniemi sākas Ziemeļu arktiskais loks. Mans priekšstats par Arktiku ir stipri aptuvens. Biedē neapdzīvotie plašumi, īpaši domājot par braukšanu vienai ar savu mazo, vairāk dienvidu zemēm piemēroto itāļu Fiat. Tomēr nolemju riskēt un ceru Eiropas galējiem ziemeļiem tuvoties pamazām, pie reizes izpētot visu, kas gadās ceļā.
Izvēloties maršrutu, izlemju doties uz grūtāk sasniedzamiem un dabas ziņā nozīmīgiem valsts reģioniem – austrumu daļas Ezeru zemi (Finnish Lakeland, Insjöfinland) un Karēliju, un tad pagriezties uz valsts vidieni un doties augšup uz ziemeļiem. Šie reģioni ir arī somu nacionālās identitātes rašanās un ikonisko dabas skatu vietas. Bez auto pilnvērtīga to iepazīšana nav iedomājama. Tādēļ ceru nošaut vairākus zaķus vai šajā gadījumā – ziemeļbriežus – ar vienu šāvienu: nokļūt galamērķī, iepazīt somu vēsturi un kultūru, kā arī baudīt dabas pirmatnību. Labs plāns. Aiziet!
Gar Baltijas jūras piekrasti
Somija ir slavena ar likumu jebkuram brīvi baudīt pieeju dabai, tai skaitā palikt pie dabas pa nakti (Everyman’s Right). Teltis ir atļauts celt teju visur ārpus pilsētām, ieturot distanci no oficiālajiem kempingiem un māju pagalmiem, kā arī nepārprotami privātīpašumā esošā teritorijā saskaņot nakšņošanas faktu ar īpašnieku.
Izlemju nakšņot teltī un vietas atrašanai izmantoju somu kemperu veidotu karti ar pašu ceļotāju piezīmēm. No Tallinas ar prāmi pārkuģoju uz Helsinkiem un ceļojums var sākties.
Vanha kirkkopuisto parkā (Old Church Park)
Jau pašā Helsinku centrā pieredzu somu mīlestību pret dabu. Pludmalē pie Hietaniemi kapiem noparkojušies kemperi, zem priedēm uzslietā telts ducina lēnus regeju ritmus, bet uz klinšu akmeņiem gulšņā saules peldētāji. Izmetu loku pa pilsētas centru. Paklīstu gan pa krāmu, gan piekrastes tirgu, uzkāpju pa doma stāvajām kāpnēm. Ilgi nekavējos un dodos tālāk uz austrumiem.
Pirmā apstāšanās aiz Helsinkiem ir Porvoo. Tā ir maza, fotogēniska pilsētiņa ar koka māju vecpilsētu, sarkanu noliktavu ēkām gar upes krastu, senu pilskalnu un aktīvām kafejnīcām. Rit augusta divdesmitie datumi, un gan somi, gan iebraucēji ķer pēdējo karsto dienu priekus.
Naktsmītnes telti uzsleju Baltijas jūras līča kūrorta Loviisa tuvumā. Pat ar kemperu kartes palīdzību ir jānopūlas atrast tādu pieeju pie ūdens, ko vēl nebūtu aizņēmuši laiski somu dabas baudītāji. Šķiet, ka katrā brīvajā koku pudurī ir iekārtojies kāds somu pārītis vai ģimene, kas uz grila cep desiņas un dzer alu. Par laimi vietas pietiek visiem un savu naktsmītni ar skatu uz jūru atrodu arī es.
Otrā diena sākas ar pastaigu pa Kotku – nelielu pilsētiņu pie jūras. Te mani pārsteidz Ļeņina piemineklis – Kotkas partnervalsts Tallinas dāvinājums 1979. gadā. Vēlāk uzzinu, ka igauņu mākslinieka Matti Varikin veidoto pieminekli Ukrainas kara dēļ ir nolemts pārvietot uz lokālo muzeju un esmu to redzējusi neilgi pirms demontāžas.
Arī bez Ļeņina tuvējā kaimiņa – Krievijas – klātbūtne šajā reģionā ir izteikti jūtama.
Ceļazīmes rāda, ka Pēterburga ir tikai 200 km attālumā. Auto ar krievu numuriem te un arī tālāk Karēlijā ir uz katra stūra. Apskates vietās krievu valodu dzird teju biežāk par somu.
Par dienas favorīti kļūst pilsēta – cietoksnis Hamina. Tā joprojām saglabājusi 18. gs. regulāro plānojumu ar rātsnamu centrā. No tā starveidā aizvijas taisnas koka mājiņu rindas. Līdz ar Somijas pievienošanu Krievijai Hamina savulaik zaudēja nozīmīga cietokšņa statusu. Tomēr tās militāro raksturu līdz pat 20. gs. turpināja nodrošināt pilsētā bāzētā virsnieku skola. Netālā Pēterburga un aktīvā satiksme starp pilsētām bija priekšnoteikums spraigai kultūras dzīvei, un par to stāsta mazs, kompakts pilsētas muzejs. Šobrīd cietokšņa grāvji izmantoti kā sporta laukumi vai pasākumu norišu vietas, kādreizējās militārās būves piepildot ar jaunu saturu.
Ezeru zeme un somu Karēlija
No jūras piekrastes uz ziemeļiem atrodas gleznainais Somijas ezeru reģions un Karēlija.
Visa Austrumu robeža ir nosēta ar cietokšņiem un to paliekām. Zviedri un krievi kara noskaņās te ir staigājuši šurpu turpu vairāku gadsimtu garumā. Arī Ziemas karš ar Padomju Savienību Somijai nozīmēja lielus zaudējumus gan cilvēkresursu, gan teritorijas ziņā. Lai gan Somija saglabāja valstisko neatkarību, karu tā zaudēja un 1940. gadā tai nācās Padomju Savienībai atdot daļu savas Karēlijas. No zaudētajām teritorijām uz Somiju emigrēja ap 400 000 karēļu un šī traumatiskā pieredze stāstos un atmiņās tiek pieminēta joprojām.
Milzīgais Saimā ezers no Lappeenrata pilsētas daudziem ir sākums kuģošanas priekiem. Vasarā pa ezeru kursē atpūtas kuģīši, atpūtniekus vizinot no pilsētas uz pilsētu. Pats ezers nelīdzinās ierastajam priekšstatam par vienlaidus ūdens klāju, bet atgādina robainu arhipelāgu. Ezeru uzirdina neskaitāmas salas un pussalas, ūdens strēlēm izlokoties ap sauszemi kā amēbai.
Pilsētas seno daļu veido kādreizējā cietokšņa paliekas pakalnā, no kura paveras skats uz kuģīšu ostu. Lappeenrata mūsdienu daļas ir redzamas Netflix seriālā “Bordertown”. Tajā pilsēta, tai pieguļošā ezera mežainās piekrastes un tuvējā Pēterburga ir krāšņs fons policijas detektīva Kari un viņa komandas šķetinātajiem noziegumiem.
Somija katru gadu paplašinās – sauszeme lēni, bet neatlaidīgi iznirst no Baltijas jūras. Saimā ezers ir spilgts piemērs izmaiņām, jo kādreiz bijis savienots ar Baltijas jūru. Zemei paceļoties, ezerā palikuši roņi. Šie parasti jūrai raksturīgie dzīvnieki neizmira, bet pielāgojās dzīvei ezera krastos. Neparastā stāsta dēļ Saimā ronis ir vietējais simbols un roņu attēli līdzās laiskiem atpūtniekiem ir viena no ezera vizītkartēm.
Saimā roņu kažoku krāsas ir kā akmeņu rakstu kamuflāža, unikāla katram dzīvniekam. Roņu pētnieki pēc tiem var atpazīt atsevišķus indivīdus un sekot to dzīves paradumiem. To populācija ir neliela, un vietējiem iedzīvotājiem jāņem vērā blakus mītošo roņu vajadzības.
Otrs Saimā ezera tūrisma magnēts ir Savonlinnas pilsētas Olavinlinna cietoksnis uz salas. Nepieejamā akmens celtne uzbur skarbu ainu par dzīvi starp karojošiem kaimiņiem. Šobrīd šajā nekurienē ik gadu notiek opermūzikas festivāls. Par spīti cietokšņa šaurībai te uzstājas pasaules līmeņa zvaigznes.
Tradicionāli somu pilsētas veidoja viena vai divu stāvu pasteļkrāsas koka mājiņas. Karēlijas reģionā tās papildinātas ar krāšņiem dekoratīviem griezumiem “krievu” stilā. Šiem principiem seko arī baznīcas, kas te var sasniegt neticamus izmērus. Staigājot pa lielāko koka baznīcu pasaulē (tā atrodas Kerimäki),tās mērogs liek pārvērtēt līdzšinējās materiāla izmantošanas iespējas. Tomēr daudzie kari ir plucinājuši pilsētu apbūvi un šarmantos koka namiņus pilsētu centros nereti aizstāj 20. gs. vēsais modernisms. Nedaudz viļos reģiona lielajās pilsētās Joensuu un Kajaani. Lai gan abas ir kultūras centri ar nozīmīgiem muzejiem, koka arhitektūra te nobāl 20. gs. betona priekšā. Patīkamu pārsteigumu sagādā nelielā Nurmes pilsēta. Tā atrodas ezeru ielenkumā uz nelielas pussalas un regulārā plānojuma ieliņas joprojām apjož tradicionālas pasteļkrāsas mājeles.
Ārpus pilsētām gar galvenajiem ceļiem rindojas lauku saimniecības. Arī te kā galvenais būvniecības materiāls dominē koks. Starp sarkani krāsotām saimniecības ēkām izceļas dzeltenas vai pasteļkrāsas dzīvojamās mājas. Visas būves ar retiem izņēmumiem tiek labi uzturētas un neiztrūkstošs lauku pļavu elements ir veci guļbaļķu šķūņi tradicionālajā sarkanajā tonī. Pie mazajiem piebraucamajiem ceļiem kārtojas krāsainu pastkastīšu rindas.
Trešo dienu ap saulrieta laiku noslēdzu Koli dabas parkā. Tā centrā ir milzīgu akmeņu un klints bluķu vainagota, mežiem apaugusi kalna mugura. Šī ir klasiska ceļotāju apskates vieta un bijusi iemīļota jau 19. gs. beigās kā viena no Somijas ainavas ikonām. Te ir paradīze ne tikai slinkiem tūristiem, bet arī garo pārgājienu veicējiem. No auto stāvvietas uz virsotni var uzbraukt ar bezmaksas liftu. Elpu aizraujoši skati uz tuvējo apkārtni un kārtējā ezera spogulis paveras jau pārdesmit minūšu gājienā. Sportiskas atpūtas cienītāji no šejienes var doties vairāku dienu garās pastaigās.
Redzēt ziemeļbriežus
Pēc Koli dabas parka dodos Somijas vidienē un augšā uz Lapzemi.
Jo tālāk uz Ziemeļiem, jo ceļš kļūst vienmuļāks, attālumi starp pilsētām – lielāki, pilsētas – mazākas. Lai gan apvidus ir lielu, līganu pauguru viļņi, tos aizsedz mežu klājiens. Koki ieskauj lielceļa lenti kā necaurredzama siena. Šad tad tālumā kā gaisma tuneļa galā atklājas pakalnu muguras. Acis nogurst no nebeidzamā zaļuma, ko pamazām sāk izraibināt rudenīgu lapu dzeltenās nokrāsas. Vienīgās skatu perspektīvas ir mežu izcirtumi, apdzīvoto vietu un reto lauku saimniecību pļavas. Skats pa īstam atklājas pie kādreizējo transporta maģistrāļu – ezeru vai upju – krastiem. Plašie ūdens klajumi ir kā civilizācijas zīmes citādi zaļajā mežu biezoknī.
Mežsaimniecība te ir svarīga tautsaumniecības nozare un tā nemaz nav dabai draudzīga. Teju visi meži gar galvenajiem ceļiem tiek apsaimniekoti. Kailcirtes mijas ar dažāda vecuma jaunaudzēm. Vien retās vietās, pārsvarā dabas parkos, vēl esot saglabāti veci, dabiski meži. Tomēr meža veltes te atrodamas visur. Kad acis nogurst no mežu tuneļa, piestāju ceļmalu pieturās un eju lasīt brūklenes. Arī sēņu te ir daudz. Diemžēl kārotās lācenes augusta beigās vairs nav atrodamas.
Tuvojoties Rovaniemi koku izmēri sarūk un meži sāk līdzināties taigai – necaurredzamai tievu priežu, bērzu un egļu klājienam. Taigu šur tur pārrauj purvaini, dzeltēt sākuši klajumi, kuri ruskā – somu zelta rudenī – iekrāsosies koši sārti. Visi satiktie somi atzīst, ka ziemeļos nav jābaidās no meža zvēriem. Lai gan neapdzīvotās dabas platības ir milzīgas, cilvēku te apdraud tikai uz ceļa iznākušie ziemeļbrieži.
Ziemeļbrieži, lai gan dzīvo savvaļā, līdzinās fermu dzīvniekiem un ir daļēji pieradināti. Pilnīgi visi pieder kādam sāmu vai somu audzētājam, ir numurēti un uzskaitīti. Pie cilvēku klātbūtnes pieradušie dzīvnieki ir liels drauds uz šī reģiona ceļiem. Īpaši bīstami tie ir septembrī un oktobrī, kad tiek pārdzīti no vasaras ganībām ziemeļos uz Lapzemes vidieni ziemošanai, kā arī maijā, kad tie tiek dzīti atpakaļ uz ganībām. Ik gadu tiek notriekti vairāki tūkstoši brieži. Brīdinājumu zīmju ir tik daudz, ka tās vairs pat nekrīt acīs.
Tuvojoties galamērķim Rovaniemi, ziemeļbriežus sastopu vairākkārt un, kādu laiku padzīvojot ziemeļos, vairs nepievēršu tiem lielu uzmanību. Tie kļūst par daļu no manu turpmāko mēnešu ikdienas ainavas – nebeidzamas taigas, kurā pat Rovaniemi ar laiku sāk šķist kā lielpilsēta.
—
Kopumā maršrutā Helsinki – Rovaniemi tika nobraukti ~ 1350 km. Ceļā pavadītas 5 dienas. Maršrutu var nobraukt arī ātrāk. Izvēlējos regulāri apstāties, paklīst pa pilsētu centriem, apmeklēt vietējos muzejus. Visas naktis gulēju teltī un, pateicoties somu kemperu kartei, visur, kur vajadzīgs, atradu teltij piemērotas vietas jūras, upju vai ezeru krastos.
