Amerika, iespēju zeme, Holivudas zeme un zeme ar Lielo kanjonu. Lielais kanjons ir mans bērnības sapnis – vienādiņ esmu domājusi, kad izaugšu liela, braukšu turp, sēdēšu kanjona malā, kājas sakrustojusi lotosa pozā (vai tuvu tai, jo tik vingra nemaz neesmu) un vērošu saulrietu saldi nostalģiskā noskaņā. Vienā brīdi bija gana gaidīts, sameklēju ceļabiedres – māšeli Ieviņu un Jolantu – un strauji iegādājamies biļetes, lai tiktu nogriezts jebkurš atpakaļceļš (un nedaudz izlīdzināti pa mēnešiem ceļošanas izdevumi).

Tātad: ceļojuma laiks no 25. aprīļa plkst. 7.14 (autobuss uz lidostu) līdz 12. maija plkst. 10-11 (kad uztrausos ar 23-kg koferi savā bezlifta dzīvoklī). Nobrauktas 3250 jūdzes ar ASV lēto (eiropiešiem) benzīnu kopā par 530 USD.

Saspringta iepriekšējā nedēļa noved pie kofera pakošanas līdz vēlai naktij, absolūtas neizpratnes par to, kas tiek vilkts siltā un karstā klimatā, un nelielām bažām par vispārējo uzstādījumu kopumā – trīs meitenes džipā uz Amerikas plašajām šosejām. Lidostā pirmās bailes par dokumentu atbilstību pie pasu un vīzu kontroles (cik nav dzirdēti šausmu stāsti par lidmašīna neielaistiem vecu pašu īpašniekiem un tamlīdzīgi) zūd strauji un pārliecinoši, smagie koferi aizceļo pa lenti un mēs ejam brokastīs.

Pēc pāris naktīm siltā un saulainā Ņujorkā prom uz Sanfrancisko, kur pie somu lentas ieraugam arī Ieviņu! Vai tad tiešām jābrauc māsa satikt uz otru pasaules malu? Acīmredzot. Taksī traucamies uz pilsētas centru un savu viesnīcu Diva. Acis ziņkārīgi vēro visu, kas redzams. Saule, silts. Vasara. Smaidi pa visu seju. Viesnīca ir funky un jauka. Uz gultas mums ir pagaidu tetovējumu uzlīmītes ar uzrakstu DIVA. Dodamies ko nebūt iekost, kamēr nav par vēlu, jo Ieviņas džetlags sāk sevi pieteikt. Pārgājušas pāri kalnam un izgājušas cauri aizdomīgam ķīniešu rajonam, nokļūstam dzīvīgā restorānu ieliņā, kur apmetamies pie itāļu izkārtnes. Silts, vasarīgs gaiss, vīna glāze un ne pārāk itālisks ēdiens veldzē, un mēs secinām, ka Sanfrancisko mums patīk. Ieviņas spēki līdz ar to ir beigušies un viņa takšo uz viesnīcu, kamēr mēs ar Jolantu malkojam vīnu un tērzējam ar viesmīli, kas apgalvo, ka ir itālis no Florences, bet kura akcents nebūt neizklausās itālisks. Viņš ir te jau 14 gadus, varbūt tāpēc zaudējis izteiksmīgo itāļu valodas ritumu. Miera nav, pilsēta jāredz (jo nākamajā rītā jau traucamies prom), un mēs kājojam tālāk. Tiekam līdz Fisherman´s Warf, tur viss notiek stipri balagāniskākā stilā, un mēs pēc pāris līkumiem un drinka noķeram vienu no slavenajiem, vecajiem Sanfrancisko tramvajiņiem un pāri kalniem kuģojam uz viesnīcu.

Nākamais rīts ir satraukuma pilns. Šodien mums jānobrauc dikti daudz jūdžu jeb mailīšu (1 jūdze ir aptuveni 1,6 km, tāpēc mazliet jāpiedomā pie norādītajiem attālumiem –  nieka 600 jūdzes nav mazs gabals) un jānokļūst Panamint Springs naktsmītnē, kas atrodas pie pašiem Nāves ielejas vārtiem (tas figuratīvi – nekādu reālu vārtu tur nav). Sākotnēji bijis domāts braukt caur Jozemītu parku (Yosemites), bet tur vēl ceļu dienesti labo ziemas vētru izdangāto kalnu pāreju un mēs netiekam pāri Siera Nevada kalniem – nākas vien mest līkumu caur Barstow un atteikties no šī parka apskates. Auto īres vietā (paldies tev, Hertz!) mūsu priekšā izved mašīnu kā tanku – milzīgu Toyota 4runner džipu, kas, atzīšos, iedveš bijību (vēlāk aprodam ar mūsu 6 dillēm 555 rindās – tas, lai atcerētos auto numuru – 6DIL555). Man nekad neko tādu stūrēt nav nācies (ja neskaita pārvākšanās busiņu, bet tas bija sen un nav taisnība). Ieviņa kā ģimenes jaunākā, drosmīgākā un visa kādākā sēžas pie stūres un brauc (un, piezīmēšu, – brauc lieliski – kaut katram auto ceļotājam būtu tāda lieliska šoferētājmāsa! Vai vismaz draudzene, ja ne citādi). Tomēr uzreiz pamest Sanfrancisko nespējam – mums ir jāredz Golden Gate Bridge, ko taču dzird saucam pat par vienu no pasaules brīnumiem. Tad nu, pa kartēm rokoties, dodamies turp. Tuvojoties vietai, kur vajadzētu būt tiltam, debesis sāk mākties. Migla. Mākonis. Piestājam pie tilta, kura nav. Redzēt var tikai nedaudz no pašas pamatnes. Te nu bija zelta vārti – pilnīga migla un mākonis, kamēr tālumā uz otru pusi var redzēt Sanfrancisko centra augststāvu ēkas atmirdzam saulē… Ka ne, ne – atmetam ar roku šim pasaules brīnumam un dodamies ceļā.

Ērta tāda sēdēšana džipā – vietas gana, skats lielisks un uz ceļa nemaz nejūtamies tik lielas – te visi brauc ar milzu mašīnām, mēs esam tikai vidēja izmēra transporta līdzeklis. Vērojam sausas zāles klātus dzeltenus pakalnus. Augļkoku stādījumus. Vīnogulāju laukus. Benzīntankā izkāpjot, saprotam, ka ir karsti. Patiešām vasara. Iepērkam apjomīgus ūdens krājumus, es uzdrošinos sēsties arī pie stūres un turpinām ceļu. Ap pēcpusdienu tuvojamies Nāves ielejai – daba mainās acu priekšā. Smiltis, putekļu grīstes pāri ceļam. Plašas, dziļas debesis – abas ar Jolantu vienlaicīgi iedomājamies par Patagonijas debesīm. Kāpjam ārā pa brīdim, bildējamies, lūk, arī vientuļi tukšā šoseja – ir taču jātaisa dažādas ambrāžas ar gulšanos uz dzeltenās joslu sadalītājlīnijas. Krēslo. Aiz līkumainiem pagriezieniem pamazām atveras Nāves ieleja – bālgani vizmo sāls lauki kaut kur vēl lejā. Iebraucam Panamint Springs Resort līdz ar tumsas iestāšanos. Esam šeit rezervējušas kotedžiņu, jo apkārt jau nu īpaši daudz izvēles ar apmetnes vietām nav. Par šo esam salasījušās milzum daudz šausmu un tikai dažus pozitīvus novērtējumus. Tomēr vienā no pozitīvajām atsauksmēm minēts kaut kas par to, ka nevajag cerēt uz Hiltonu, bet primāri viss vajadzīgais ir – es pieķeros šai cerībai, īpaši no pieredzes zinot, ka dažiem amerikāņiem ir ļoti augstas prasības viesnīcu izvēlē. Un cerības attaisnojas. Vīriņš veikalā, kas ir vienlaicīgi arī benzīntanks, suvenīru veikals un viesnīciņas reģistrēšanās vieta, iedod mums atslēgas un saka, ka mēs esot ieradušās pēdējās šovakar. Prasa, vai mēs gribot ēst – kā nu ne – tad bilst, ka vispār restorāniņš (kuru te ir tieši viens vienīgs) pēc pāris minūtēm beidz servēt ēdienu. Mēs satraukti pūšam, un viņš zvana uz ēdvietu un lūdz sagaidīt vēl dažus vēlos viesus.

Nometušas koferus pat ļoti pieklājīga paskata un aprīkojuma kotedžiņā numur 16 (numuru tumsā nespējam ieraudzīt – ejam uz labu laimi iekšā tajā ēkā, kas izskatās pēc kotedžiņas auto lukturu gaismā – un pareizi vien ir – numuru ieraugām no rīta, taciņas galā…), metamies ēst. Sēžam uz terasītes, ārā nu jau ir patīkami silts, ne karsts, satumsis, pasūtām salātus (jo gribas nedaudz zaļas zāles tādā karstā vakarā), dzeram vienmēr automātiski pienesto ūdeni ar ledu un priecājamies par to, ka esam atvaļinājumā, ka viss līdz šim veiksmīgi, un jūtamies lieliski. Pačalojam arī ar pāris viesiem no cita galdiņa (šveiciešiem), kārtējo reizi izskaidrojam viesmīlei, kas un kur ir Latvija (šo jautājumu dzirdējām un atbildējām mega daudz reižu; 75% gadījumu pie vārda Latvia minēšanas nekādas atpazīšanas dzirksts nemanīja, tad nu nācās skaidrot – kas arī ne vienmēr līdzēja, bet vismaz tika izbeigti papildu jautājumi. Pie paša ceļojuma beigām reizēm, pa retam aiz iedzimta slinkuma mēdzām jau tikai atrūkt – no Eiropas ziemeļu puses…). Salāti kā salāti, nekas vairāk, nekas mazāk, un prom uz kotedžu. Mums vēl plānošanas darbi un nagu lakošana. Nākamajā vakarā paredzēts ierasties Lasvegasā – un kurš tad pa šo kazino un svinību pilsētu nelakotiem nagiem staigās! Mēģinām arī pasēdēt ārā uz soliņa pie durvīm, bet tur mūs apdraud milzīgs dažādu lidojošu, dūcošu un lēkājošu (milzu sienāži) mošķu bars un mēs ātri vien ieskrienam atpakaļ istabā. Labu nakti visiem maziem latvju bērniem.

Mostamies ar gavilēm – aiz loga zilas debesis, jau tagad – ap astoņiem ir siltum silts. Mums nav laika kavēties – jāapskata Nāves ielejā un pēc iespēja agrāk jānokļūst Lasvegasā, lai vēl pietiek spēka iet atrādīt lakotos kāju nagus. Brokastis nedaudz ievelkas, bet tā ir detaļa. Atstājam aiz muguras tuksnesīga paskata benzīntanku un dodamies ceļā. Cauri Stovepipe Wells, kur apskatām smilšu kāpas… Nu gandrīz kā jūrmalā, tikai tās kalnu grēdas fonā. Un tas karstums. Liekam lietā lakatiņus, cepures, ūdens krājumus, saules krēmus. Tālāk caur Furnace Creek (tik izteiksmīgi tie nosaukumi – lūk, krāsns strauts…), pie apmeklētāju centra noskaidrojam detaļas. Esam nolēmušas iet pa Zelta kanjona taku (Golden Canyon Trail; neko daudz – 3 jūdzes turp un atpakaļ). Sieviete aiz letes tomēr nobrīdina – lai ūdeni, ūdeni gan ņemam daudz, esot taču tomēr jau 40 grādu (pārrēķins uz Celsiju jau noticis). Lasām arī apmeklētāju centrā iegūto informatīvo avīzīti par Nāves ieleju. Ir arī rakstiņš par nabaga Gerardu, kas devies tieši tajā pašā takā, kur grasāmies mēs, un mazliet tālāk līdz Zabriskie Point, bet tā kā viņš vieglprātīgi nav paņēmis līdzi ūdeni un bijis bez cepures, sieva viņu otrā pusē nav varējusi sagaidīt. Vēl pēc stundas meklētāju brigāde uzgājusi nabaga vīru jau beigtu un pagalam. Stāsta galā didaktisks jautājums – Could his death have been prevented? Atbilde, protams, ir Yes. Visu prātīgi likušas aiz auss, ierodamies pie takas izejas punkta. Vērpetēm vien pūš karsts vējš – gluži kā matu fēns uz to visstiprāko. Kedas kājā, lakatiņi galvā, ūdens somās un aiziet. Sākotnēji pašaurs, Zelta kanjons aizvijas uz augšu, kļūstot drusku platāks, tā kraujas tiešām zelta krāsā. Vulkāniskie ieži tālumā atmirdz arī sarkanās un melnās krāsās. Nenormāli skaisti. Ēnas nav tikpat kā nemaz. Mēs gudrinieces (gan pārsvarā to brokastu kavēšanās dēļ) esam šeit nonākušas tieši karstākajā laikā – vienos. Tveramies ēnu stūrīšos, malkojam ūdeni, bildējam, lasām interpretatīvos skaidrojumus par šo kanjonu un kristāliem, kas te veidojoties, par faunu (neiedomājami – bet te kaut kas kaut kur arī dzīvojot… pavisam drusku un šad tad). Vienā punktā jūtam, ka parastā taka jau beigusies un esam sākušas iet Gerarda pēdās. Metam riņķī un kājojam atpakaļ. Nokarsušas, bet apmierinātas iekāpjam savā mīļajā, uzkarsušajā džipā un ieslēdzam gaisa kondicionieri. Tālāk mūsu ceļš ved pa skatu vietu celiņu – Artist’s Drive. Un tiešām – vulkāniskie ieži maina krāsas visneiedomājamākajos toņos. Lillā, rozā, dzeltens, zaļgans. Ārkārtīgi skaisti – kā mākslinieka palete. Apskatām arī velna golfošanas laukumu (Devil’s Golf Course), te tādi samētāti kristālu un zemes kukuržņi stiepjas, cik tālu acs sniedz. Te nu tiešām tikai pats karstās pazemes valdnieks varētu mēģināt uzsist pa bumbiņai. Paskaidrojumos rakstīts, ka, labi ieklausoties, te varot dzirdēt, kā sāls kristāli izplešas un sarūk, klusītiņām džinkstot. Mums tomēr fēns, atvainojiet, vējš par traku aizpūtis ausis, nekādas kristālu dziesmas saklausīt nespējam.

Nākamais pieturas punkts ir Badwater – zemākā vieta Nāves ielejā – aptuveni 60 metru zem jūras līmeņa. Vieta nosaukta par Badwater tāpēc, ka kāds ceļotājs, pirmoreiz ieklīdis šai nostūrī, ieraudzījis ūdeni un meties dzirdināt savu mūli. Mūlis, protams, sprauslādams atteicies. Tad nu ceļotājs dusmīgi kliegdams – bad water! – devies tālāk. Ūdens, protams, nav indīgs, tikai dikti sāļš. Pirms mega miljoniem (miljardiem?) gadu te bijusi jūra. Tā tagad izžuvusi un palicis tikai sāls. Milzīgi sāls lauki un ezeri. Vizmodami tie atmirdz saulē. Gaiss spiedīgs, pat elpojot to, lūpas kļūst sāļas. Pa baltu sāls taku ieejam dziļāk sāls laukos. Jāredz to kartiņās atainoto sāls plaisu mozaīku. Un ir. Tiešām ir. Skaisti. Daba prot ar savām rotaļām pārsteigt.

Pa vējiem appūstiem, smilšu vērpetēm šķērsotiem, saplaisājušiem ceļiem dodamies prom no Nāves ielejas. Joprojām skaisti. Pirmajā ciematā – Shoshone – ārpus parka stājamies. Jolanta pilnīgi ne savā sejā, viņai uznācis baiss vājums pēc Nāves ielejas karstuma. Lūk, tev Nāves ielejas spēks! Ātri meklējam šokolādi, lai atplūstu spēki. Tā arī ir. Lai vēl vairāk atplūstu spēki, vietējā ceļmalas kafejnīcā dodamies arī uz lenču. Kafejnīca dikti omulīga. Porcijās milzīgi salāti, quesadillas (turpmāk arvien biežāk sastapsimies ar meksikāņu ēdieniem – nav taču tālu tā Meksika) un načo čipsi, apkalpotāja jauka, drukna amerikāņu meitene, kas dalās ar mums pārdomās par diētām. Pamielojušās braucam tālāk – mūs sauc izklaides galvaspilsēta. Cauri dīvaini amerikāniskiem ciemiem ar plīvojošiem karogiem, garām džošua koku laukiem, cauri pakalniem un kalniem.

Šoks sākas, jau iebraucot, no šosejas redzam milzīgus ceļamkrānus, kas ceļ arvien jaunas viesnīcas. Milzīgi uzraksti vēsta – lūk, Bellagio viesnīca, citas… Nogriežoties no šosejas, samulstam vēl vairāk. Apkārt ir milzīga Disnejlenda pieaugušajiem. Kāpnes un tiltiņi pāri no auto ņudzošām ielām. Kaut kur kaut kāda Bagātību salas imitācija – ar pirātu attēliem. Krāsaini elektroniski plakāti. Mī un žē. Aiz apmulsuma Ieviņa pēkšņi atrodas šķērsām krustojumā pie sarkanās gaismas – luksofori šeit novietoti aiz krustojuma, tā kā jāzina apstāties krietni agrāk. Neliels stress, bet, lūk, jau atdodam mašīnas atslēgas viesnīcas apkalpotājam (pirmo reiz mūžā piedzīvoju valet parking – nudien ērti) un dodamies iekšā. Mūs apņem kondicioniera vēsums un ļaužu pūļi. Zem-jumta dārzi ar orhidejām, tālumā redzami spēļu automātu lauki. Iereģistrējamies un cauri pūļiem, spēļu automātiem, restorāniem un bāriem, veikaliem (tas viss, neizejot no Mirage viesnīcas), savā 10. stāvā gaiteņu labirintos atrodam arī istabiņu. Pēc īsas atpūtas (ak, pēc Nāves ielejas plašuma un karstuma gribas vien nokrist un gulēt), dušas un sapucēšanās ejam ielās – esam skaista komanda – smalkas kleitas, smalkas kurpes. Viss kā nākas. Izejot no viesnīcas, redzam, ka pēc tumsas iestāšanās Lasvegasa seju ir mainījusi. Viss mirgo un laistās. Krāsas, krāsas. Žilbinoši. Man ir absolūts kultūršoks – un ne labākajā no nozīmēm. Pēc Nāves ielejas tukšuma un pamiruma šeit priekš manis ir daudz par daudz cilvēku. Siltums gaisā. Cilvēki straumēm vien kaut kur plūst – visos virzienos. Mēs arī iekļaujamies plūsmā – virzienā uz Beladžio viesnīcas strūklakām – tās taču arī no filmām jau zināmas (kaut vai „Ocean’s 11” beigu skats). Garām Ceasar’s Palace (nedomājiet, ka vienai viesnīcai paiet garām ir viens un divi pasākums – nē – es te runāju par kvartāliem un kvartāliem (jo iekšā, kā jau teicu, ir viss – veikali, spēļu zāles, restorāni, viesnīcu apkalpošanas punkti un tā tālāk). Pa ceļam sastopam vieglas uzvedības meiteņu piedāvātāju komandu – jau uz T-krekliņiem rakstīs, ka viņi nodrošināšot meiteni 20 minūšu laikā. Saprotamā kārtā mums vismaz nav jāuzklausa piedāvājumi. Sagribam spirdzinošu dzērienu. Iegrābjamies nebaudāmos kokteiļos plastmasas traukos, turklāt apkārt jūt cigāru smaku – nu ja, atpūtnieku bariņš bauda visus smalkās dzīves labumus – katram zobos pa cigāram. Viss nav tik smalki kā izskatās. Gribam ko labāku, dodamies iekšā kādā galerijā. Izrādās, esam iekļuvušas Beladžio viesnīcā. Kamēr izkuļamies laukā – cauri visam iepriekšminētajam, esam strūklaku otrā pusē. Pauze starp performancēm. Sameklējam labu vietiņu, Ieviņa smalkajā tērpā uztraušas un apsēžas uz margām, gaidām. Un tad nāk strūklaku brīnumi – ar Titānika tituldziesmu. Ļoti skaisti. Godīgi sakot – un šķiet, tā visas trīs arī vienojāmies – skaistākais, ko mums piedāvāja Lasvegasa. Atpakaļceļā uz viesnīcu, iegriežamies Venēcietī – viesnīcā Venetian – to mums ieteikusi kolēģe kā vietu, kur visi vinnējot kazino. Domājam – vajadzīgas vakariņas, turklāt nevaram taču būt bijušas Lasvegasā un pat ne mazliet neizmēģināt veiksmi spēļu ellē. Klīstam par Venēcijas stilā uzceltu viesnīcu un tās gaiteņiem (te ir arī Rialto tiltiņa kopija un dodža pils) un spriežam, ka tie amerikāņi, kam neizdodas pabūt Eiropā, iespaidus noteikti smeļas šeit – Ceasar’s Palace ir viņu Grieķija, Venetian – viņu Itālija un tā tālāk….Vakariņas paēdam – gardumgardas. No spēlēšanas gan mums nekas neiznāk – esam gan samainījušas dolārus uz čipiem, bet ruletes meitene vaicā pēc ID. Laikam izskatāmies tiešām dikti jaunas (glaimojoši, protams, bet neizdevīgi). Mainām naudu atpakaļ un dodamies Mirāžup. Nogurums ir gana ievērojams arī tagad.

No rīta esam nolēmušas apmierināt savu iepirkšanās degsmi. Dodamies nodot somas glabātavā, un, rindā uz check-out stāvot, viļus neviļus noklausāmies aizmugurē stāvošās meitenes sarunu. Pa telefonu (zinu – nav īpaši pieklājīgi, bet nespējām atrauties). Meitene jauka, nekas īpašs. Puisis blakus garš un nedaudz neveikls. Meitene garlaikotā balsī saka telefonā – I’m engaged… Un tad seko stāsts, ko vispilnīgāk nodzird Ieviņa – kā viņi staigājuši pa Venēcieti – un tur tik awesome tās galerijas un marmors, un tiltiņš, un gleznojumi, un kā viņi pusdienojuši tik awesome sfēriskajā restorānā, kur visu no augšas var redzēt, kā viņš awesome meties ceļos un dāvājis awesome dimantu. Kā visi apkārt teikuši – nu saki taču Jā. Un kā viņa teikusi jā. Un viss tik tiešām tik awesome. Mēs pēc tam uz ielas smejam – lūk, esam sajutušas arī to Lasvegasas daļu, kas saistīta ar precībām. Pēc šopinga, ārā braucot, redzam n-tās precību kapeliņas, tiek piedāvāts arī drive-thru variants – viens un divi, te tu biji neprecēts, te tu kļuvi precēts – un tas viss ērti – neizkāpjot no auto. Pieejamas arī dažādas tematiskās ceremonijas. Turpat blakus gan ir arī uzraksti par porno filmām un striptīza bāriem. Tas nekas – viss pie viena.

Un, lūk, Lasvegasa jau aiz muguras. Pirmā pietura pie Hūvera dambja  – milzīgs liels inženierijas meistardarbs, kas apgādā ar elektrību 3 štatus. Iespaidīgi. Bet ne tik iespaidīgi kā dabas brīnumi. Braucam tālāk – šodien gribas tikt uz Lielā kanjona rietumu maliņu. Tur esot Skywalk – kur pa stikla galeriju var iziet virs kanjona. Gan esam dzirdējušas, ka tur dzenot visus riņķī bez apstāšanās un ka pat fotoaparātu nedrīkstot ņemt līdz – lai kaut ko nenomestu no šīs tiltiņveidīgās uzpariktes un lai fotogrāfijas par bargu naudu tiktu pirktas no oficiālajiem bildētājiem. Braucam pa ne pārāk lielu celiņu. Apkārt slejas džošua koku birzītes. Mazi, smieklīgi ciematiņi – tādi kā treileru pulciņi, zemas vienstāvu, vagonam līdzīgas mājeles. Pa zemes ceļu tuvojamies īstajam punktam. Ceram, ka tur būs naktsmājas. Kļūda. Ne tik vien tur nav nekādu moteļu. Tur arī ir pienācis parka slēgšanas laiks, un mēs pat netiekam iekšā. Sāk krēslot, un ar skatu uz saules sasārtināto kanjona malu pa vēl mazāku mežā ceļu dodamies uz Peach Springs, kur ir motelis – hualapai indiāņu pārvaldīts lodge. Uzmanīgi braucam (jo ceļš ir šaurs un līkumots, un stāvs) un skatāmies – esam lasījušas, ka te dzīvojot zaķi ar ragiem. Jā, jā – esam pat redzējušas foto uz pastkartēm veikalā! Kaut kas arī aizlec – mums satraukumā aiztrūkst elpa – tik nevaram saprast, vai tas slēpjveidīgais pie galvas tiešām ir ragi jeb tomēr ausis. Jeb slēpes. Es pat esmu ar mieru apgalvot, ka tie ir ragi. Jolanta, reālāk noskaņota, saka, ka arī tās fotogrāfijas droši vien safotošopotas tikai, lai mānītu lētticīgos… Pie trešā zaķa redzam, ka tās tomēr ir ausis – gan ļoti slēpjveidīgas, bet ausis.

Nonākušas pie lodge, sajūtam, ka ir kļuvis dzestrs. Ir uznākusi tumsa. Ātri uzēdam vakariņas indiāņu ēdnīcveidīgajā restorānā. Nav slikti. Alkoholu nepārdod – visos indiāņu rezervātos alkohola tirdzniecība ir aizliegta. Pie front-desk strādājošā indiāniete ir diezgan bezpalīdzīga – nespēj mums nodrošināt otru palagu. Turklāt nespēj atbilstīgi iekodēt istabas iekšā tikšanas kartiņas – paliekam pēc vakariņām ārpusē, tikai ar trešo saukšanas reizi (katra dabūjam pie viņas notecēt – rindas kārtībā) viņa pūzdama un stenēdama nāk uz otro stāvu – visas indiāņu sievietes, ko esam redzējušas, ir dikti resnas. Tik žēli, jo sejas ļoti interesantas, mati tik mirdzoši melni. Kur gan palikušas skaistās, slaidās Pokahontas tipa indiānietes, kas apbūra kolonizatoru vīriešus savā laikā? Vaicāt, protams, neko nevaicājam, un pēc tam, kad ar mastercard ir atmūķētas mūsu istabas durvis, dodamies pie miera.

Rīts ir dzestrs. Vai tad tā bija runāts? Vai tad nebija paredzēts silts, karsts un saulains visu laiku? Saulains tomēr ir. Pēc sātīgām brokastīm dodamies tālāk. Esam uz vecā Route 66 – šosejas, kas ved pāri visai Amerikai, no Čikāgas līdz Losandželosai. Uz Route 66 ik jūdze saistīta ar vēsturi, ar cerībām, centieniem, izdzīvošanu, likteņiem. Ceļā uz Lielā kanjona dienvidu malu piestājam Viljamsas pilsētiņā, kas līdzīgi daudzām citām atrodas tieši uz Route 66 un piedāvā visa veida pakalpojumus un labumus ceļotājiem – kādreizējās Trading Post un zirgu maiņas ēkas pārvērtušās par suvenīru vai pārtikas veikaliem un kafejnīcām. Šeit uzejam arī veikalu Saddler’s (Pie sedlinieka), kur pieejamas visdažādākās kovboju un citas cepures. Te nu es tieku pie cepures, par ko esmu sapņojusi jau no brauciena sākuma, un pie cepures tiek arī mūsu tētis. Tas, protams, pēc tam, kad Ieviņa devusi zaļo gaismu tās iegādei – jo tieši viņai būs jāfunktierē, kā šo milzu cepuri pārtransportēt pāri okeānam un vēl līdz Latvijai. Tomēr viņa ir ar mieru, un tētis tiks pie ilgi kārotās cepures, turklāt pie īstās kovboju cepures no ādas, nevis kaut kāda ķīniešu pakaļdarinājuma. Ņemam vislielāko un dodamies tālāk. Tuvojoties Lielajam kanjonam, kļūst arvien vēsāks, līdz ārā ir tikai padsmit grādu. Pie pirmā pieturas punkta Mather’s point jau lecam laukā, jo nepacietību vairs nav iespējams ilgāk iegrožot. Un ir. Jā, ir gan. Tieši kā sapņots. Kā gribēts. Kanjona smailes, rudi sarkanie toņi. Robotās klintis stiepjas, cik tālu vien skats sniedz. Un tur lejā – tur lejā, dziļumā tek grauzēja, vaininiece, Kolorādo upele. Tur lejā dzīvo arī indiāņu cilts, ļaudis runā, ka šiem tur esot pat internets (tas liekas aizdomīgi, jo mums, te augšā, ir problēmas pat ar mobilā telefona zonu). Un, protams, tilts pāri upei. Bildēs no kanjona neko īsti un pilnīgi ietvert nav iespējams. Tās dod tikai blāvu nojausmu par to majestātiskumu, kas paveras acij.

Nolikušas auto un ietinušās mazliet siltāk, dodamies uz priekšu pa taku gar kanjona malu. Tā, protams, nav īsti hiking taka, bet gan tāds kā asfaltēts celiņš ar daudziem lieliskiem skatu punktiem. Takas ved arī iekšā kanjonā, lejup, lejup, lejup… Bet grāmatās rakstīts, ka vienā dienā šo ceļu nav ieteicams iet – pat ne pieredzējušiem kanjonotājiem. Lai arī te augšā ir vēss, jau pusceļā lejup temperatūra sasniedzot 26 grādus un kļūstot arvien karstāks. Nemaz nerunājot par tām stāvajām kraujām, kas dod slodzi ceļiem, lejup kāpjot, un slodzi sirsniņai atpakaļceļā. Iespējams arī piedalīties nokāpienā uz mūļa muguras (tos dzīvnieciņus aplokā arī redzam), bet kaut kā arī tas mūs nevilina. Izbildējušās dažādās konfigurācijās un pārkarēs pāri kanjona malai, iekodušas lenču vietējā restorānā, sapērkam kartiņas mājās palicējiem un ar autobusu aizvizināmies atpakaļ pie savām mīļajām 6 dillēm. Tālāk braucam gar kanjona malu austrumu virzienā pa ceļu, kas saucas Desert’s Drive. Kanjons ir kopā aptuveni 460 km garš, tā kā nav nekādas iespējas nebraukt gar to, bet mēs arī nesūdzamies. Pa brīžam lecam laukā skatīties, saule slīd arvien zemāk pie apvāršņa un izgaismo kanjona klinšu reljefus, vēl vairāk sasārtinot jau tā sarkanos iežus. Skaisti. Desert’s Viewpoint ir uzcelts arī apskates tornītis, no kura augšas paveras skats gan uz kanjona centrālo, gan austrumu daļu aiz leņķa. Kolorādo upe lejā viz rāma un mierīga. Ieskatoties binoklī, redzami smilšaini krasti un zaļa zāle. Nebūtu nemaz tik slikti padzīvoties arī tur, pa leju. Braucam tālāk, mums šonakt vēl jānobrauc līdz Page. Pa ceļam dabas skati mainās, sārtās smiltis un klintis kļūst arvien dominējošākas, līdz satumst, un tikai varam nojaust, ka braucam starp kalnu smailēm un klinšu grēdām. Kanjona majestātiskums mūs nogurdinājis tā, ka nespējam pat iziet ārā paēst. Nolokam pa ābolam un miegam ciet.

Pēc brokastīm dodamies uz Antilopes kanjonu. Fotoattēlu no šī kanjona es vēl ilgi pirms ceļojuma nejauši uzgāju kaut kur internetā un sapratu, ka tur gribu būt, ka tas man ir jāredz. Tad nu šis punkts ir ticis ieintegrēts ceļojuma grafikā. Pa sārtu smilšu laukiem dodamies ārā no Page pilsētas un jau pēc pāris jūdzēm stājam nost – īstā vieta ir klāt. No šosejas redzams nav gandrīz tieši nekas uzmanības cienīgs. Jāatzīmē, ka Antilopes kanjonā uz savu roku iekļūt nemaz nevar. Arī šīs teritorijas pieder Navaho indiāņiem, gluži tāpat kā kanjona rietumu mala pieder Hualapai indiāņiem un lielā kanjona ielejas teritorijas Navaho indiāņiem. Navaho cilts ir lielākā un spēcīgākā Arizonā, arī bagātākā. Ekskursijai uz Antilopes kanjonu obligātā kārtā jānotiek indiāņa vadībā. Viņi ir sagatavojuši lielus džipveidīgus auto, kur tiek sasēdināti tūristi. Kanjonā vienlaicīgi īpaši daudz grupas iekšā netiek laistas, tas ir šaurs un nebūt ne tik liels. Esam lasījušas, ka īstajā tūrisma sezonā ieteicams pieteikties jau iepriekš. Mums šoreiz jāgaida tikai pusstunda. Šīs pusstundas laikā ar ziņkāri vērojam savus līdzbiedrus. Tieši pirms mums biļetes ir iegādājušies arī Freds un Džūna no Kolorādo. Džūna ir drukna sieviete netīros šortos, novazātās kedās, ar ceļu saišu stiprinājumu, kas reiz bijis balts, sapūrušiem matiem un ļoti skaļu balsi. Viņa turpina sarunu, pat ja neviens ar viņu nerunā. Ziņkārīgi prašņā visiem, no kurienes mēs. Freds ir vīrs ar gariem, pār plecu krītošiem sirmiem, čirkainiem matiem, treniņtērpā un plašķī, un saules brillēm zem milzīgās, pie zoda sasietās platmales. Iepriekšējā mašīnā brauc viņu draugi, no kuriem viens izceļas ar īsiem bavāriešu šortiem (ar visām štrumbantēm) un putna spalvu pie mednieku cepurītes. Jāatzīmē, ka šim cilvēkam ir ap 65, sirma galva un ļoti baltas, spalvainas kājas. Tiekam sasēdināti mašīnās, un aiziet. Šie auto neapstājoties minūtes 15 traucas pa izžuvušas upes gultnes smiltīm līdz kanjonam. Stāties nedrīkst, jo smiltis ir diezgan dziļas un itin viegli var arī iestigt. Ceļā Džūna kliedz pret vēju – Jīīīhāāāā – un pēc brīža grib kopīgi dziedāt dziesmu – old McDonald had a cow – prasot pretim sēdošajiem holandiešiem (jā, jā! – kaimiņi!), kā govis blējot Holandē. Līdz Latvijas govīm netiekam, esam ieradušies pie kanjona ieejas.

Antilopes kanjons (šī ir augstākā kanjona daļa – Upper Antilope Canyon) ir viens no šim reģionam raksturīgajiem šaurkanjoniem(slot canyons), kam pēc lietiem dienvidu teritorijās cauri ar milzīgu spēku gāžas ūdeņi, radot pēkšņplūdus (flash floods – šie vārdi ir mani jaunizgudrojumi, ar ko dikti lepojos!). Plūdi nāk pēkšņi, ūdens uzkrājas kanjona augšdaļā un tad triecas cauri smilšakmens sienām, izgraužot vijīgas līnijas, kontūras un radzes. Tas, protams, ir ārkārtīgi skaisti, bet gluži nepalīdz, ja esi tobrīd iekšā kanjonā. Lietum nebūt nav jālīst Antilopes kanjona teritorijā – arī negaiss daudzas jūdzes uz dienvidiem no kanjona var radīt plūdus. Pagājušā gadā šādu plūdu ir bijis 5 reizes. Indiāņu gide stāsta, ka viņiem esot tāds kā instinkts šajā ziņā. Viņi jūtot, dzirdot plūdus tuvojamies. Protams, palīdz arī sekošana laika ziņām. Antilopes lejas kanjonā (Lower Antilope Canyon) iekļūt var tikai metāla trepēm, tur mēs diemžēl nebijām. 1997. gadā šajā kanjonā (kā tika uzsvērts – ne indiāņa vadītā tūrē) plūdu laikā bojā gājuši 11 cilvēki. Viens izglābies, kaut kā uzkārpoties pa sienām augšup, pēc tam pēdējiem spēkiem pēc ūdens noplūšanas noturēdamies līdz glābēju komandas ierašanās brīdim. Pāris ķermeņu tikuši atrasti, citi aizskaloti nebūtībā. Stāsts uzdzen nelielus drebuļus, bet mēs zinām, ka nav monsoon jeb lietu laiks, un indiāniete taču ir ar mums. Drosmīgi dodamies iekšā šaurajā spraugā starp sarkanajām klintīm. Un ziniet – ir tieši, precīzi tā kā mākslas fotogrāfijās, ko biju noredzējusi. Un vēl skaistāk. Gaismas stari pa šaurām atverēm laužas iekšā kanjonā, gaisma mainās no silti oranžas līdz vēsi violetai. Gide pasviež smiltis uz gaismas staru, tās vizēdamas izgaismo visu stara līniju. Maģiski. Līnijas vijas un lokās. Elpa aizraujas. Un gribas nobildēt ik stūrīti, ik gabaliņu, ik leņķīti, paņemt līdzi un atgriezties pie šīm izjūtām atkal un atkal. Absolūtā bijībā liecam galvas mātes dabas spēka priekšā. Godīgi sakot, šķiet, ka šis kanjons sit pušu pat Lielo kanjonu. Pēc pusotras stundas esam atpakaļ autostāvvietā, absolūti laimīgas. Pārņemtas. Un turpinām ceļu uz Pieminekļu ieleju (Monument Valley).

Daba kļūst arvien sārtāka, smilšaināka, tuksnešaināka. Ieviņa runā kaut ko par ilgām pēc zaļuma, pēc ūdens. Es ne. Tas būtu saistīts ar lietu, un lietus man nepietrūkst. Kayenta pilsētiņā ieturam lenču pat mūsu gida grāmatiņā atzīmētā kafejnīcā ar draudzīgo nosaukumu Amigo. Uz izkārtnes rakstīts kaut kas par „world famous cafe”. Iekšā viss ļoti mazītiņš, omulīgs un autentiski apskrubis. Dermantīna sēdeklī iekrītam līdz ausīm. Slavētais meksikāņu ēdiens tomēr neizrādās īpaši gards. Bet mēs jau vairs neesam tik izvēlīgas. Lauki taču. Dodamies tālāk un jau pēc neilga laika skatam paveras sarkani torņi, kā piramīdas, un, jā, tiešām, – kā pieminekļi. Arī šī teritorija pieder indiāņiem, samaksājam kārtējo nodevu, bet uzdrošināmies pašas ar savu smalko, 4 piedziņas džipu doties pa dirt rough road. Saprotam, ka ceļš nebūt nav tik briesmīgs pēc pirmā skarbā nobrauciena ielejā, indiāņiem vienkārši labprāt arī gribas nopelnīt – pabaidot atbraucējus un tad vedot viņus savos džipos par nelielu, bet godīgu samaksu. Iespaidīgi ļoti. Sarkanā krāsa tik izteiksmīga, tieši kā redzēts un neticēts pirms tam. Ik pa brīdim kāds iebraucis, piebraucis indiānis izlicis uz galdiem indiāņu rotas lietas – ļoti skaistus un krāsainus nieciņus no dažādiem pusdārgakmeņiem, savijumiem, pērlītēm un spalviņām. Arī keramika. Skaisti ļoti, bet ar to pielietojumu tā grūtāk. Apskatām klinšu veidojumus. Viens saukts par trijām māsām, mums ar Ieviņu prieks – tā mums ir pazīstama koncepcija. Pēc pusotras stundas brauciena atgriežamies uz šosejas un nolemjam nakšņot jau Jūtas štatā, ciematiņā ar simpātisko nosaukumu Meksikāņa cepure (Mexican Hat). Nosaukums gūts no netālu esošās sarkanās klints, kuras galā sarkana ieža gabals turas uz maza sarkana savienojuma balsta un izskatās kā milzīga sarkani ruda cepure. Tuvojoties ciemam, paveras saulrietā vēl sārtākos un violetākos toņos iekrāsota pamale. Neticas, ka vienkārša pamale var būt tieši tik skaista.

Apmetamies smieklīgā ceļmalas motelī, tādā, kur, akurāt kā filmās rāda, ar mašīnu pieparkojies tieši pie durvīm. Moteļa izkārtnei izkrituši daži burti, bet tur tiek runāts kaut kas par budžeta cenām. Un tiešām – šīs kļūst par līdz šim lētākajām naktsmājām, 57 dolāri par 3-vietīgu istabu (šo cenu vēl par 2 dolāriem uz leju nosit tikai vēlākais motelis Ajo). Ieviņa ar Jolantu tomēr pieprasa vispirms istabu apskatīt, ja nu tur čum un ņudz no kukaračām – arī tieši kā filmās? Bet nē, tik traki nav, viss ir gana neliels, palagi tomēr tīri un balti, un lēmums pieņemts. Ir piektdienas vakars un mēs tā kā gribētu drusku iziet ielās, bet, kā uzzinām no moteļa saimnieces (kas, spriežot pēc milzīgajiem dīvaina paskata kosmētikas produktu krājumiem pie reģistrācijas letes, darbu apvienošanas kārtībā ir arī kosmētikas veikaliņa vadītāja), vaļā ir faktiski tikai 2 ēdvietas, turklāt ne ilgi, un mums ir jāpasteidzas, ja vispār gribam vakariņot. No nosaukuma „American Steak” atsakāmies un dodamies uz nelielu Trading Post kafejnīciņu pie cita moteļa. Kafejnīcas vidū ir arī biljarda galds, kur gan neviens neko nespēlē. Pavakariņojam itin gardi un vēl pēc mirkļa smalkā vieta taisās ciet. Tad nu mēs arī – prom un uz dusu.  

Nākamais rīts mūs ved atkal tālāk. Pa ceļam pa brīžam redzam īpatnējus meistarojumus, kas, kā nojaušam (tas apstiprinās vēlāk, lasot izglītojošus rakstus), tiek izmantoti naftas ieguvei. Tādi kā knābātāji, kā pāļu dzinēji, tie ritmiski šūpojas uz leju un uz augšu, un tos savieno cauruļvadi. Tā mēs šoferējam gar Jūtas štata robežu uz 4 Corners – vietu, kur saduras četru Amerikas štatu stūri – te robežojas Jūta, Arizona, Ņūmeksika un Kolorādo. Mēs gaidām nezin ko – grandiozus skatus vai milzīgas zīmes. Bet nekā – te, par nelielu samaksu iebraucot punkta teritorijā, iespējams nofotografēties uz plāksnes, kur ierakstīti šo štatu nosaukumi. Apkārt izvietotas nu jau ierastās juvelierizstrādājumu sastatnes. Pie kāda stenda indiāniete sīki un smalki izstāsta meitenēm par indiāņu simboliem uz skaistām māla krūzēm, kurās iededzināti zirgu sari. Izskatās tiešām lieliski. Krūze ir ar divām atverēm – domāta pārim, viens dzer no vienas, otrs no otras puses, bet trauks tik un tā viens.

Tālāk, nedaudz iebraucot Ņūmeksikā (esam atzīmējušās), dodamies uz De Šei kanjonu (Canyon de Chelly – viņi pa meksikāņu modei, tos dubultos ll pārvērš par j). Cauri Redrokai (Red Rock) un Lukačukai (Lukachukai), un apgabalam, kas saucas Čuskas (Chuskas – vai nav lieliski? Pašu čūsku gan nemana), ceļš izvijas cauri mežiem, pa kalnu pāreju, kur vēl nogāzēs drusku saglabājies sniegs, cauri sarkanām klintīm – jā, joprojām viss ir sarkans. Tuvojoties Činles (Chinle) pilsētiņai, piestājam pie Antilope House Viewpoint. Pa gludām klints virsmām, starp ziedošiem krūmiem un kaktusiem noejam līdz stāvas kraujas malai. Lejā atveras plaša ieleja, tur zaļo koki, mana iekoptus laukus. Klinšu sienas stāvas un iespaidīgas. Ļoti skaisti. Es īpaši tuvu klāt neeju, Ieviņa gan kā kalnu kaza lēkā turpu šurpu. Arī šis kanjons pieder Navaho indiāņiem. Tas esot tāds kā Navaho indiāņu garīgais un kultūras centrs. Dodamies ieņemt vietu Thunderbird Lodge. Arī te noliekam auto durvju priekšā, bet viss ir daudz smalkāk (nav arī gluži budžeta cena). Istaba lieliska, kafejnīca ar pašapkalpošanos un diezgan šaubīga. Turklāt uzzinām (kā jau bijām dzirdējušas), ka šeit ir stundas atšķirība ar pārējo Arizonu – indiāņi pāriet uz vasaras laiku. Citur to pat nepamanījām, bet šoreiz tas ir būtiski, jo negribam nokavēt nākamā rīta pusdienas tūri ar kravas auto iekšā pa De Šei kanjonu.  

Pēc lenča dodamies braucienā gar kanjona dienvidu malu. Stājamies pie skatu punktiem. Skati stipri iespaidīgi. Beigu beigās nolemjam arī doties lejup pa White House Trail – taku, kas ved lejup kanjonā un kas ir vienīgā, kuru drīkst iet bez indiāņu pavadoņa. Es gan mazliet laužos, lasu grāmatiņā, ka tā esot stāva un augsta, un drusku baidos, bet meitenes mani pierunā. Turklāt ir jau pieredze ar Ieviņu, kas mani turēja baiļu brīžos pie rokas Madeirā. Taka sākas ar nelielu tuneli – un mēs ar Jolantu atminamies taku Francijā, Provansā, Verdonas kanjonā, kur tunelis bija garš un bez lukturīša pilnīgi melnā tumsā, un tālabad, cauri netikušas, žēlabainām sejām griezāmies atpakaļ (šai saistībā jāatzīmē, ka visi tie slavinājumi par Verdonu kā Eiropas lielāko kanjonu nobāl visu šo un arī nemaz ne tik dikti pazīstamā De Šei kanjona priekšā…). Taka aizvijas serpentīnā lejup. Klinšu līnijas reizēm atgādina viļņus, reizēm bezē cepumus. Skaisti. Saule riet, karsti vairs nav (vai neteicu? Siltums ir atpakaļ! Mēs taču braucam uz dienvidiem). Pa ceļam apskatām kaktusus, kas zied pavisam brīvā dabā. Nekādu podiņu. Lejā taka gar upeli aizvijas uz Baltās mājas drupām. Apskatām tās un rāpjamies atpakaļ. Nav tik traki. Uzkāpjam pat ātrāk kā nokāpušas.

No rīta ietraušamies kravas kastē, kur uz sēdekļiem priekš smalkajiem tūristu dupšiem tomēr ir sasieti spilventiņi, un dodamies ceļā. Kanjonā iebraucam no lejas – pa kanjona muti. Mūsu šoferis un gids pats ir Navaho pēctecis. Viņa vecākiem ir arī neliela saimniecība kanjona ielejā – visa teritorija tur pieder indiāņiem, kas to sadala savā starpā. Nekāda Leiputrija jau te nav, pa kanjonu tekošais strauts drīz pēc pavasara mēnešiem, kad kūst attālo kalnu ledi, izsīkst un zeme ir sausa. Atliek tikai cerēt uz lietu un pazemes straumi, kas tepat vien esot. Dažam te tomēr ir izdevies kādā labākā vietā ieaudzēt arī aprikožu kokus. Visu ziemu te tomēr neviens nedzīvo, temperatūra mēdzot nokristies pat līdz –20 pēc Celsija. Braucam zem draudīgi izslējušamies klinšu sienām un brīnāmies. Redzam citus tūristus jājam kanjona izpētē, pa strauta ūdeņiem – indiāņa pavadībā, protams. Ceļš daudzviet ved pa strauta gultni – te nemaz neesot tas viss tik vienkārši, te esot arī slīdošās smiltis un pāris auto esot te atraduši arī savu galu – nogrimuši ar galiem. Pēc ilgāka laika smiltis pa laikam kaut ko atkal uzmetot atpakaļ. Sausākā laikā savukārt izbraukšanu apgrūtina smilšu kupenas. Gids stāsta mums šo un to par kanjona vēsturi, kas nenoliedzami bijusi viena no bagātākajām šai reģionā. Atkal nonākam pie Baltās mājas drupām, kur bijām nokāpušas vakar. Līdzīgas drupas brauciena laikā redzam šur un tur. Ir arī zīmējumi uz klints sienām. Gids stāsta, ka kanjonā sākotnēji patvērumu meklējuši Anasāzī tautas pārstāvji – vēl pirms Hopi un Navaho indiāņiem. Tas bijis aptuveni ap 3 gadsimtu m.ē. Viņi ir tie, kas sacēluši paaugstinājumā uz klinšu radzēm māla ķieģelīšu ēkas. Tik augstu tāpēc, lai izvairītos no plēsējiem. Tur tikuši pa kāpnītēm, kas pēc tam, uz nakti vai briesmu brīžos, noņemtas. Kad šajā kanjonā ieradušies Hopi indiāņi, šī cilts jau bijusi prom – vai nu izmirusi vai aizceļojusi uz citiem (labākiem?) medību laukiem. Mūra struktūras šķiet rotaļīgas, zemas – tas tāpēc, ka šīs cilts pārstāvji, cik par to liecinot arheoloģiskie izrakumi, ir bijuši ļoti īsa auguma – līdz 1.50 m. Hopi indiāņiem šīs ēkas bijušas itin noderīgas pārtikas krājumu uzglabāšanai un tamlīdzīgi. Pēc tam no ziemeļiem, pat no tālās Aļaskas ieradušies Navaho indiāņi, kas pēc neilga mierīgas līdzāspastāvēšanas perioda kanjonā tomēr iemanījušies Hopi cilti pamazām gandrīz no tā izspiest. Tomēr arī viņu laime nav bijusi ilga – viņu reidi pa apkārtējo teritoriju noveduši pie tā, ka ASV valdība sūtījusi šurp armiju, lai Navaho indiāņus izdzītu no kanjona. Indiāņi padzirdējuši par tuvojošamies armiju, pa klintī iecirstiem kāpšļiem uzrāpušies cietokšņa klintī, taku aiz sevis nojaucot. Tad nu armija viņus aplenkusi un nogruntējusies gaidīt. Beigu beigās indiāņi padevušies un aizdzīti Garajā gājienā (the Long Walk) uz Meksiku (kura gaitā puse pa ceļam apmirusi, līdz valdība sapratusi savas rīcības bezjēdzību un palaidusi šos vaļā). Tad nu daļa atgriezusies, bet daļa aizklīdusi pa pasauli. Savukārt, augšā – uz klinti, kur vairāk kā gadu aplenkumā noturējušies indiāņi, nevienu nelaižot. Neviens nezinot, kas tur ir. Bet, tā kā tiek pieņemts, ka daudzi tur nomiruši badā un ir apglabāti, vieta tiek turēta noslēgta. Neba nu arī kāds var to taku vairs atrast. Bet ir aizliegts arī lidot pāri ar helikopteriem vai nodarboties ar paraglaidingu un tamlīdzīgi. Lūk, tāda ir tā indiāņu teikšana un neviens neko nevar pretim bilst. Pēc tūres atpūtušās no mūsu džipa braukšanas priecīgas tajā atgriežamies. Aiziet tālāk!

Nākamais pieturas punkts ir Krāsu tuksnesis (Painted Desert) un Pārakmeņotais mežs (Petrified Forest). Iebraucam parkā (te nu varu informēt, ka bijām iegādājušās gada apmeklējumu karti uz ASV valsts dabas parkiem – ļoti noderīgi un atmaksājas – vēl jo vairāk, ja mēs plānotu tur atgriezties vai citos parkos iegriezties gada laikā, lai gan indiāņu rezervātos tā, protams, nederēja). Pie iebraukšanas reindžere (kā jau daždien valsts parkos redzētie varas iestāžu pārstāvji – brūnpelēkas krāsas formās – šortos un kreklos un ar visām īstajām cepurēm un zīmotnēm!) prasa, vai mums esot akmeņi vai kas tamlīdzīgs mašīnā. Ieviņa atzīstas – ir gan! Viņa tos čakli savākusi priekš mammas De Šei kanjona augšpusē. Reindžere nu cieši piekodina no šī parka gan neko nevākt un mājā nevest. Brīdinājumi par to tiek atkārtoti ik uz stūra – redz, te ir šie pārakmeņojušies koki, no kuriem katrs kādu smuku gabaliņu ir gribējis paņemt līdz un daudzas vietas parkā jau tā krietni izsaimniekotas. Tāpēc (mēs tā nolemjam) tiek palaista arī leģenda, ka šie mājup aizvestie, zagtie gabaliņi nesot līdz lāstu. Katru gadu, lasām uzrakstos, simtiem apmeklētāju ar plašām atvainošanās vēstulēm sūtot sazagtos gabaliņus atpakaļ… Tā, lūk, var iespaidot vairāk nekā ar vienkāršiem aizliegumiem… kurš gan vēlas mājās pārvest lāstu… varbūt līdzīgu stāstu būtu vērts piemērot Gūtmaņa alai, atbaidot sienu aprakstītājus?

Krāsainais tuksnesis tiešām savu vārdu attaisno. Krāsas ir. Sarkans mijas ar zilpelēku un zaļganu. Tie atkal ir tie vulkāniskie ieži. Mazliet atgādina Nāves ielejas ainas. Mēs jau redz tagad esam pieredzējušas ceļotājas – mūs pārsteigt vairs nemaz nav tik viegli. Nonākot pārakmeņotā meža daļā dodamies pastaigā. Saule karsē, siltais fēns pūš ka prieks. Sienam lakatiņus un ejam. Tiešām – pārakmeņojušās pagales izmētātas mākslinieciskā nekārtībā. Un koka vietā redzam akmeni, krāsainu vizlu. Lūk, ko var izdarīt 25 miljoni (jeb varbūt miljardi?) gadu zem pelniem. Tas nu tiešām ir kas neredzēts. Un var itin labi saprast tos gabaliņu mājās vedējus! Gabaliņu te ir daudz, laistās dažādās krāsās un prasīt prasās ielikt kabatā. Bet mēs atturamies. Godprātīgas un tā. Pēc suvenīru veikala apskates (kur nu bez tā) nolemjam vakaru mazliet pavilkt garumā un nakšņot nevis pa ceļam, bet traukties jau līdz pašai Sedonai, kur paredzēts apmesties uz 2 naktīm. Tā, lai viena diena ir pilnīgi bez braukšanas. Saule spīd tieši stiklā – esam atceļā – nu jau uz rietumiem.

Uz Sedonu lejup ved mākslinieciski savīts serpentīns gar Ozolstrautu (Oak Creek). Ir jau tumšs – braucam prātīgi, var drīzāk sajust nekā ieraudzīt, ka arī te aiz ceļa malas stāvu krauju ir gana daudz. Pēc nelieliem meklējumiem pa pilsētu (viesnīciņu un moteļu šeit ir daudz) apmetamies Īrisu dārza motelī. Ir iestājies arī bads un dodamies uz centru ēst. Ejam iekšā gandrīz pirmajā restorānā, kas gadās pa ceļam, – Cowboy Club. Nosaukums perfekti atbilst interjeram. Pie sienām lielās bīses. Segli ar visām pistoļu kabatām. Baltraibas govju ādas. Un vakariņas ir pa smalko – kā uzkodas izvēlamies plati, kurā ir gan marinētas bizongaļas iesmiņi, gan kaktusu čipsi, gan klaburčūskas gabaliņi! Man garšo tā čūska – drusku starp zivi un cāli. Meitenes gan izsakās skeptiski. Viņām daudz vairāk iet pie sirds bizona gaļa. Nemaz nerunājot par margaritām. Nav slikts vakars Sedonā!

Mostamies savos apartamentos bez steigas un saspringuma – šodien nav jākravā pat čemodāni! Dodamies brokastīs uz vietējo daineri, kur mūs apkalpo interesantas, īpatnēja paskata kundzītes. Paskatu īsti nevar aprakstīt – tas robežojas starp atbrīvoti mākslinieciski apgarotu un vienkārši idiotisku. Bet jauki tik un tā. Pēc tam mums vajadzīga normāla kafija – jāatzīmē, ka visos daineros un kafejnīcās piedāvātā un regulāri uzpildītā kafija ir tieši tāds zeķūdens, kādu mīlu es. Parastiem kafijas dzērējiem tā ir daudz par švaku. Tad nu sēžam Pink Jeep Plaza un dzeram kafiju mierīgi un bez steigas. Brīvdienas! Sedona ir jauka pilsētele, kas, protams, ir tūristu pilna. Lasām informatīvos materiālus par pilsētu. Šī esot bijusi itin nenozīmīga vieta līdz brīdim, kad kāds New Age kustības pārstāvis Šnelbija kungs 1981. gadā konstatējis, ka šeit apkārt ir 7 vorteksi (skatos, tas tulkojumā nozīmē – virpulis, bet tas neskan ne tuvu tik jauki kā vortekss). Tātad šie 7 vorteksi atrodas ap pilsētu, kas, būdama to centrā, faktiski ir visas planētas sirds čakra! Mēs spriežam, ko gan par šādu ideju teiktu hinduisma pārstāvji. Bet nu lai vai kā, pilsētu kopš tā brīža regulāri apmeklē milzīgi dziedēties gribētāju pūļi. Te ir dažnedažādi spa, dziedniecības iestādes, psychic readings un vēl nez kas. Oficiāli jebkurā veikalā ir pieejama arī informatīva grāmatiņa – All about vortexes. Cik izglītojoši. Mēs gandrīz to arī nopērkam – jautrai lasāmvielai, bet tad nolemjam neatbalstīt šo jau tā komercializēto planētas čakru.  Tas izskaidro, kāpēc, veikaliņā iepērkot ļoti skaistus akmens izstrādājumus, abi pārdevēji un veikala vadītāji, ar mums apčalojot pirkumus, pa brīžam iemet sarunā tādus vārdus, kā spiritual chanelling, psychic energy un telepathic understanding. Vēl vairāk, secinājis, ka gribu maksāt ar karti, bet man nav līdzi pases un identitātes apliecinājuma, viens no pārdevējiem paceļ pret mani savu jauno, bet jau baltsirmo galvu (viņam nevar būt vairāk par 40) un debeszilās acis, paceļ roku un prasa – zvēri pie Bībeles, kas esi tā, kam šī maksājumu karte pieder. Es paceļu roku un apstulbusi atbildu apstiprinoši. Un viņš man ļauj samaksāt. Tā arī netieku skaidrībā, vai viņš to teicis pavisam nopietni jeb tomēr ar nelielu humora piesitienu. Pēc neliela iepirkumu raunda paēdam lenču itāļu restorānā Sedonas rietumu daļā. Ņamm, ņammm, tik gardi caprese salāti un svaigā apelsīnu sula! Jūtam, ka te nav nekādi lauki!

Pirms paredzētā spa apmeklējuma (esam noilgojušās pēc muguras un pēdu masāžām) dodamies no Ozolstrauta puses apskatīt Sarkanās katedrāles klintis (Red Cathedral Rock). Pa neasfaltētu ceļu iebraucam mežājā, noliekam auto un pa pašvaki redzamām takām brienam uz strauta pusi (vismaz šķietami). Klintis jau skaisti paceļas tālumā. Pa ceļam zied kaktusi. Meitenes klabina rokas, lai aizbaidītu čūskas, es atkal tās saucu – ūjinot „čūskas, čūskas, čūskas”. Man neveicas. Cauri brikšņiem ar vairākkārtēju virziena un ceļa rādītāja maiņu iznākam pie strauta. Tas tek pāri gludām klints plāksnēm un pa vidu piedāvā lielisku saliņu atpūtai. Jolanta ar Ieviņu metas pāri uzreiz un iekļūst līdz ūdenslīnijai ūdenī (lūk, kāpēc to sauc par ūdens līniju!). Es, būdama piesardzīgāka, secinu, ka tas par traku (turklāt man atšķirībā no viņām ir nevis svārki, ko var sacelt gaisā, bet bikses, ko tik viegli aiz ausīm neaizbāzīsi), un atrodu daudz ērtāku pāreju uzreiz uz saliņu, un ūdens man ne vairāk kā līdz celim. Uz saliņas sēdot, saulītē, skatoties uz sarkanajām klintīm, mums atveras mūsu vorteksi un čakras un jūtamies vienkārši izcili. Kājas skalo vēsais strauta ūdens. Saule silda plecus. Perfekti. Atpakaļ braucot, secinām, ka spa vairs nav nevienas brīvas vietas un samierināmies ar faktu, ka strauts ir bijis arī mūsu spa ekvivalents. Uz vakariņām uzcērtam smalkās kleitas un pa ceļam uz centru fotografējamies pie rozā un parastiem tūrdžipiem tumsā.

Nākamajā rītā pār Sedonu sāk mākties negaiss. Mēs priecājamies, ka esam prom no Antilopes kanjona, jo iedomājamies, ka tieši šie lieti liek gāzties tiem pēkšņplūdiem! Mums jādodas prom tik un tā. Esam nolēmušas apskatīt arī Meksikas pierobežas kaktusu valstību. Ceļš uz dienvidiem ved cauri Džeromas pilsētiņai. Šī pilsētiņa braši darbojusies, kamēr darbojušās raktuves tās tuvumā. Izrakteņiem izsīkstot, pilsētiņa iztukšojusies un kļuvusi par ghost town jeb spoku pilsētiņu. Ne tālabad, ka tur mitinātos spoki, bet gan tāpēc, ka tur nekā vairs nav bijis. Pirms kāda laika gan te sācis uzplaukt tūrisms. Un saprotams, kāpēc. Pilsētiņa ir jauka, ar vēsturi. Vecās koka mājas pārveidotas par mākslas veikaliņiem. Mīlīgas kafejnīcas iekārtotas bijušo bordeļu telpās, saglabājot humorīgos nosaukumus, piemēram, the House of Joy, šobrīd ir restorāns. Te ir arī mazmazītiņš tūristu informācijas birojs, kas rada papildu smaidu – tas ir kā koka vagoniņš un neizskatās īpaši stabils.

Tālāk ceļš ved caur Fēniksu (Fenix), kur nepiestājam. Šī pilsēta ir milzīgi izpletusies, cauri vien mums nākas braukt teju vai 35 jūdzes. Aiz Fēniksas ceļa malās jau sāk slieties saguaro kaktusi! Mums sejas atplaukst smaidā. Jā, jā, tieši kā filmās atkal – Nīlas dārgakmens (tā gan, šķiet, norisinājās Dienvidamerikā, bet tā ir tāda nenozīmīga detaļa). Braucam cauri Gill’s Bend, kur mūsu uzmanību piesaista drive thru alkohola veikals. Skaidri redzams, ka šeit nu nav nekāds indiāņu rezervāts. Dodamies uz Aho (Ajo), pilsētiņu, kas atrodas netālu no Meksikas robežas un arī netālu no Ērģelkaktusu parka (Organ Pipe Cactus Park). Seit braucam apciemot Māru no Latvijas. Ierodamies Aho un smaidam. Tieši tā kā filmās. Vienstāvu mājeles. Putekļi. Smiltis. Kaktusi. Dzeltenā ziedošas kaktusu pļavas. Un, lūk, arī Zaigas aprakstītais pilsētiņas centrālais laukums ar baltām baznīcām. Tās jau kā Meksikā. Skaisti gan.

Iekārtojamies kinematogrāfiski uzrunājošā motelī, kur uz mūra sienām sazīmētas ķirzakas, un satiktais sproggalvis saimnieks nemitīgi atkārto Welcome to Paradise! Ieteiktajā ēdvietā (jo restorāna nosaukumu šai ēstuvei piešķirt būtu pārliecīgs gods) paēdam un vaicājam, kurp mums doties uz vakara margaritu. Laipnais apkalpotājs iesaka doties pāri autostāvvietai uz Pugsy’s Place. Tuvojamies ar aizdomām, īpaši aizdomīga ir Ieviņa. Jau pie durvīm stāv trīs vīri kovboju cepurēs, kas mūs atklāti nopēta. Vieta ir vienkārša, iekšā laistās kaut kādi ziemassvētku stila rotājumi. Biljarda galdus apstājuši vīri pieci kovboju cepurēs, spēlē uz naudu. Blakus arī tāds kā dēlis tāda kā kerlinga spēlēšanai (ar roku, pa ieslidinātu koku). Spēles procesu noredzam vēlāk. Neesam vēl paspējušas ne apskatīties apkārt, kad mums jau uzsauc dzērienu. Blondā, skaistā un visnotaļ jaukā bārmene Kirsti smejas un saka – lūk, snow bird laiks ir beidzies, visas sievietes ir prom, tāpēc viņi (domādama vietējos kovbojus) arī jums uzklūp kā spiets. Snow birds ir cilvēki, kas mēdz šeit ierasties ar saviem vagoniņiem vai kā citādi, lai pārlaistu ziemu. Kamēr viņu dzīvesvietā, ASV ziemeļos, Aļaskā vai Kanādā ir auksts, viņi dzīvojas pa šejieni. Vasarā te, protams, viņiem ir daudz par karstu. Margaritu te nav, bet vieglu aliņu gan var dabūt. Ar citronu, lai.

Ieinteresētas vērojam apkārtējos. Sociāli antropoloģiskais pētījums. Divi vīriņi blakus spēlē to a la kerlinga spēli un flirtē ar mums uz nebēdu, lai arī abiem jau krietni pāri 60. Pēc otrā uzsauktā aliņa mums piepeld uzsaucējs – Serdžio, meksikāņu izcelsmes teksasietis, kas ieradies šeit strādāt, lai celtu mūri starp ASV un Meksiku. Ironiski, ka tieši viņš vada vienu no brigādēm, kuras darbs apturēs citu meksikāņu ieplūšanu. Uzzinām daudz ko jaunu. Viņš ir dikti plātīgs, aplicies zelta ķēdēm un grib čalot. Iepazīstina mūs ar saviem draugiem, no kuriem viens ir mūsu favorīts kovbojs Džons. Viņa acis zib, vārdi plūst glauni un flirtējoši – viņš esot bijis kalējs, agrāk apkalis zirgus – ar zirgiem esot jāprot sarunāt, viņš saka, tāpat kā ar sievietēm. Un kovbojs viņš ir tāpēc, ka tas patīk meitenēm. Pa Ķiplokciemu (Aho spāniski ir ķiploks) viņš pārvietojas zirga mugurā. Tagad strādā par nekustamā īpašuma aģentu. Turpat blakus sarunā iesaistās viens no viņa klientiem, kas nekustamo īpašumu pērkot, un lepni stāsta, ka viņš braukājot arī pa Eiropu. Džons iedod man savu e-pasta adresi un solās atsūtīt klaburčūsku un kaktusu tuksneša lietus negaisu fotogrāfijas. Izsmējušās un izglītojušās, dodamies uz savu motelīti gulēt.

No rīta, pa ceļam uz kaktusu parku iegriežamies Indulgence veikaliņā un izceļam Māru no dienas darbiem – līdzi uz parku. Viņa mums stāsta par pilsētiņas attīstību. Arī šeit darbība un ekonomika apsīkusi, kad darbu beigušas vara raktuves. Šobrīd te dzīvo aptuveni 4000 cilvēku, pa ziemu vairāk – ar „ziemas putniem”. Starp viņiem varot sastapt ļoti interesantus ļaudis. Šobrīd ekonomikai par labu nākot arī sētas cēlāju klātbūtne. Turklāt, nenoliedzami, Aho atrodas uz viena no dažiem oficiālajiem ceļiem uz Meksiku. Tāpēc te uz katra stūra ir patruļas. Te notiek nelegālā meksikāņu ievešana, slapstoties starp kaktusiem un klaburčūskām, viņi par katru cenu cenšas iekļūt iespēju zemē. Šeit Aho atrodas arī mūzikas skola, kur uz stipendiju un atlases pamata ierodas jaunie talanti un dzīvo, mācīdamies mūziku un komponēdami skaisti izremontētā un labi aprīkotā ēkā. Nonākam kaktusu parkā un esam vienkārši mestas! Anormāli skaisti. Saguaro kaktusi un ērģeļkaktusi. Un rozā kaktusi. Un dzeltenie, Ieviņas mīļākie kaktusi. Stiepjas pret debesīm un turklāt vēl zied sīkiem baltiem ziediņiem. Tas bija tieši tas Arizonas sapnis, kas mums bija jāredz un jāpiedzīvo. Citādi tak nebūtu redzējušas patieso Arizonu – šim štatam pat uz auto numura zīmes ir attēlots saguaro dakškaktuss. Klaburčūsku, neskatoties uz manu nebeidzamo ūjināšanu un aicinājumiem, nesatiekam. Jau zinu, nevar jau viens ar savu vēlēšanos sapretoties trīs citu izmisīgai negribēšanai satikt čūsku. Māra gan saka, ka cilvēks ieraugot tikai katru 10 satikto čūsku, pārējās aizslīdot garām klusītēm un nepiesaistot uzmanību. Mierinu sevi ar domu, ka varbūt čūska ir bijusi vismaz man kaut kur tuvumā. Māra stāsta arī par savu tikšanos ar klaburčūsku, ko viņi pārgājienā pamanījuši tieši skaļās klabināšanas dēļ – čūska jau bijusi aizsardzības pozīcijā trīs metrus viņiem priekšā. Klausos ar degsmi un baltu skaudību.

Pēc brauciena atdodam Māru atpakaļ viņas vīram Tomam kopā ar Ieviņas atvestiem, bet izlasīt nepaspētiem latviešu žurnāliem, pēc visiem parametriem nomazgājam auto – šļakstīdamās un smiedamās, un dodamies tālāk. Uz Kaliforniju un Džošua koku parku ved mūsu ceļš. Pa ceļam mūs daudzkārt aptur robežpatruļas, bet, redzot, ka mūsu sejā nav nekā meksikāniska, saņemam tikai lūgumu nesalauzt pārāk daudz siržu Kalifornijā. Ap tumsu iebraucam Indio – tuksneša oāzē blakus Palm Springs. Arī šoreiz ir par vēlu vakariņām. Liekamies vien horizontāli.

Pēc izcilām Best Western Hotel brokastīm (tiešām tie ir lieliski vesternu hoteļi – Eiropā pat nekad nebiju savilkusi paralēles vesternam ar šīs hoteļu ķēdes nosaukumu) izbraucam uz pēdējo šai braucienā apskatāmo parku. Iesākumā džošua koku nemaz tik daudz nav, bet pamazām vien tie vairojas. Džošua kokus, pamācoši no grāmatiņas lasa Jolanta, nevajag jaukt ar to mazajiem brālēniem jukām (yuca), kuru lapām gar malu sprogojas tādi kā matiņi. Tad nu es didaktikas nolūkā bildēju atsevišķi gan mazās jukas, gan mazos džošua.

Piestājam pie oāzes, kur starp sausajiem klajumiem, kaktusiem un džošua pastieptajām rokām pēkšņi kā milzīgi torņi slejas palmas. Te ir avots, pie kura tad nu šīs patvērušās, pavisam neliela oāzīte, bet es saprotu gan, cik priecīgi ceļotāji varētu būt kļuvuši savā laikā pēc dienu pārgājieniem pa tuksnesīgo apvidu un kalniem. Braucam garām arī čoja (cholla) kaktusu laukam. Te izlikts brīdinājums, ka kaktusi ir bīstami, un mēs nemēģinām pārbaudīt šī brīdinājuma patiesību, tos aptaustot. Kaktusu lauks aizstiepjas līdz horizontam, un man jādomā par to, ka varbūt kādreiz šeit cauri jājuši kovboji vai indiāņi zirgos un kā gan zirgiem tikušas vai netikušas sadzeltas kājas. Skaisti un arī ļoti karsti. Izejam arī kultūrizglītojošā pastaigā pa Slēpto ieleju (Hidden Valley), tur zied visdažādākie kaktusi – Jolantas rozā, Ieviņas dzeltenie, un mani iemīļotie sarkanie arī nupat sākuši plaukt. Ļoti skaisti, starp klints bluķiem rotaļājas mīlīgas ķirzaciņas, kas man pa brīdim arī iepozē. Viss, viss, pietiek, gana, mums uz Losandželosu. Ceļš atkal pret sauli. Uz milzu šosejas arvien vairāk satiksmes. Pamazām savācas tāds kā smoga mākonis. Mēs jūtami dodamies uz megapoli.

Līdz ar tumsas iestāšanos nonākam Lasvegasā pie iepriekš veiksmīgi rezervētā Beverly Garland Holiday Inn. Te, protams, ir arī megapoliska attieksme. Pazudis tas privātais, personīgais jaukums, neviens mūs nesveic paradīzē. Vakariņās gribam uz Holivudu. Pēc pārpratuma ar City Walk Universal Studio pilsētiņā (kas ir vēl šausmīgāks pakaļdarinājums par Lasvegasu) ar taksi nonākam uz Holiwood Boulevard. Pēc vakariņām dodamies nelielā apgaitā – ir taču vismaz teorētiski jāsper kāja uz Sunset Boulevard. To arī darām. Izskatās šaubīgi. Tikai nākamā rītā grāmatiņā izlasu, ka esam trāpījušas visnepatīkamākajā un neieteiktākajā Sunset bulvāra posmā. Nu neko. Taksis, viesnīcup, un uz auss.

Nākamā dienā pabraukājam gar smalkajām Beverlihilzas mājām, viss zied un skaisti, bet tas jau vairs nav dabas pirksts, tas ir meksikāņu mājstrādnieku nopelns. Pēc neliela šopinga pa Santa Monica bulvāri dodamies uz Santa Monica Beach. Klīstam pa piekrastes ieliņām, jauki, mīlīgi, paēdam lenču stūra kafejnīcā, izejam uz bīču. Sāk mākties. Ejam uz Venice Beach, kas, pretēji tam, kā man nez kāpēc bija šķitis, nav vis īpaši prestižs un smalks pludmales rajons, bet ar katru soli publika apkārt kļūst šaubīgāka. Izcilākais ir Harley-Davidson piederumu veikals ar bārdainiem večiem. Obamas plakāti pie apskrubušām ēkām. Gaisā arī zāles smarža. Hipiji. Bomži. Nu ne gluži tā nekaitīgākā pastaigu vieta. Pa smiltīm, gar pašu ūdensmalu brienam atpakaļ. Ir samācies un pludmalē ir tikai kaijas. Tomēr viena otra sargu būda vēl strādā – iedomājos, ka karstās dienās te ir precīzs Baywatch seriāla atspoguļojums. Novelku basas kājas un sajūtu okeāna vēsumu. Jolanta netālu no piekrastes pamana lielas melnas astes lēkājam pa viļņiem. Nospriežam, ka delfīni. Vaļiem tā kā drusku par mazu. Bet nav neviena, kas mums paskaidrotu. Dodamies atpakaļ pa tumstošo pilsētu – interesanti. Starp kalniem privātmājas, milzīgiem dārziem. Biezi jau laikam. Ejam gulēt – rīt mums garš ceļš priekšā – līdz pašai Sanfrancisko. Dienas ir paskrējušas vēja spārniem.

Mostamies, ceļamies un veļamies. Braucam un braucam. Gribam pabraukties arī gar okeāna krastu. Tas gan ir krietni lēnāk, bet arī skaistāk. Un ir skaisti. Ļoti. Zili zaļais okeāna ūdens. Ir arī roņu krastā nākšanas laiks – tie nu tur bļaustās un cīnās, un rušinās pa smiltīm. Puķes un krūmi zied. Vasaras sākums. Ne miņas no tuksneša.

Iebraucot Sanfrancisko, taisām dubļ dva – otro mēģinājumu apskatīt Golden Gate Bridge, kas man par lielu nožēlu izgāžas tikpat smagi kā pirmais. Pāri braucot, mēs mazliet nojaušam, ka šis ir tas tilts, bet tas arī viss. Migla, migla. Ak, nu ko nu. Citreiz. Viesnīcā Diva, kur nakšņojām arī pirms tam, mūs sagaida kā savējās. Iesaka vakariņu vietu un appuišo pa īstam. Vakariņojam franču kafejnīcā Bastille, kas tomēr nespēj līdzināties īstajai cuisine francaise, kas mums tik labi pazīstama. Bet aiz bāra stāvošais runā ar īstu franču akcentu un var dabūt arī franču Kahor vīnu.

No rīta modušās, aizlipušām acīm, lejā prasām pēc takša, bet tā vietā ieraugām milzīgu baltu limuzīnu! Trīsreiz pārprasu, vai tas ir tas taksis, vai tas ir mums un vai tas ir par 45 dolāriem, kā bija teikts. Apkalpotājs tik smej un saka – jā, jā – jums, dīvām, tieši jums. Tā nu mēs aizbraucam glauni auto ar numuru LOVE 12 pa Sanfrancisko ielām, kur tikko sākt aust gaisma. Un smaidam. Bēdas par prombraukšanu kā ar roku noņemtas. Tik labi būt pasauli apceļojušām dīvām…