Venēcija. Pilsēta, kurā ūdens dziedē dvēseli un teritorija pārvēršas par terapiju. Tā atrodas tāla ceļa galā. Pirmoreiz to ieraudzīju, izkāpis no vilciena Santa Lucia stacijā, stāvot uz trepēm, kuru pakājē viļņojās Canal Grande. Pa to brauca kuģīši, pretī bija katedrāle, bet studenti pāri tiltam devās uz universitāti. Bija dzestrs februāra rīts, karnevāla laiks, un kompozīcija bija tieši tāda, kādu mākslinieki savās gleznās cenšas attēlot pilnību, ar to atšķirību, ka Venēcijā jau pirmais un visi turpmākie skati ir pilnība.
Telpa pēkšņi bija sablīvējusies, jo viss atradās, cieši piespiedies viens pie otra. Varbūt šo iespaidu radīja vilciena gaita, bet varbūt tā bija Itālijas būtība. Tad telpa it kā pašķīrās, vilcienam izbraucot jūrā uz dambja. Pāri zaļganā ūdens klajumam parādījās torņi. Un tad vilciens apstājās. Mēs bijām atbraukuši Venēcijā.
Kopš tā laika ik reizi, kad rakstura mērķtiecība ved mani latīņu Eiropas virzienā, mēs vienmēr cenšamies apmeklēt šo pilsētu, un ar katru reizi ilgāks kļūst tas brīdis, kad nevaldāmas atkalredzēšanās asaras plūst pāri vaigiem. Brodskis teiktu, “asara – acs nākotnes priekšnojauta”. Pjero maskā tā vēl paliek uz vaiga, kad acs jau vairs nav.
Negribētos domāt, ka Brodska darba pārtulkošana latviski uzliktu aizliegumu Venēcijas tēmai, tāpat kā katra izteikšanās par šo tūkstošgadīgo pilsētu tiktu iztulkota kā līdzības vilkšana starp abiem. Venēcija taču patika arī tam pulkvedim Hemingveja romānā, kurš ieradās te ar šoferi no Triestes un meklēja izskaidrojumu dzīvei toreiz, kad viņš vēl bija jauns.
Baloža švīksts šaurā ieliņā un tikai divi spārnu sasitieni no hronometra, kas te gadsimtiem ilgi skaita līdzīgus zūdošus mirkļus. Zvana skaņa, kas izdobusi kupolu, simtiem gadu nezin kam vēstīdama par laika pieturas punktiem un pēc tam klusi izdzisdama, lai tās vietā nāktu plānu kurpīšu dipoņa uz akmens plātnēm. Kurpītes ir līdzīgas gondolām, bet plātnes izskalojis ūdens, it kā iegremdējot mazliet dziļāk pareizajā vietā un tikai īslaicīgs prāts spēj iedomāties, ka tās ir izkustējušās, nošķiebušās vai citādi novirzījušās no normas. Jebkurš gadskaitlis te zaudē jēgu, ja vienlaikus netiek minēts arī gadsimts. Bet kāda gan tad vairs ir jēga notikušā būtībai?
Venēcija koķetē ar savu vēsturi, tūristiem par prieku censdamās novecot viņiem saprotamā valodā. Tagad te piedāvā melnbaltas kartītes ar ainiņām no vienkāršo venēciešu ikdienas pirms 50 vai 100 gadiem. Tā tūristiem atgādina viņu vecvecāku laimes laikus kaut kur citviet Eiropā, bet viņi paši te ierodas, izgāžoties no vaporetto (kuģīšiem) un taisnā ceļā pielipdami pirmajam gabalam no dzīves, ko viņi nodēvē par pilnību. Tas var būt apgaismots skatlogs, vienkārši calle (ielas) stūris, kas pāriet campo (laukumā) vai ponte (tiltā), vai pat pašdarbnieku koncerts kādā mākslas skolā, kas iekārtota vecā chiesa (baznīcā). Kedās tērpti tūristi pēkšņi vēlas klausīties Vivaldi un orķestris noteikti to pasniedz viņiem, tērpies 18. gadsimta kostīmos. Izpildījums ir tik viegls un nepiespiests, kā prot muzicēt tikai venēcieši, un lieki teikt, ka tas ir zemākā līmenī, nekā skaņdarbu atskaņotu jebkurš Latvijas mūzikas koledžas ansamblis, lai gan vārds “līmenis” Venēcijā, protams, ir importēta kategorija. To izdomājuši ciemiņi no stagnējošām zemēm, krītot priekā un panikā par paisuma viļņiem vai Veronēzes un Tintoreto gleznām, kamēr desmitiem venēciešu paaudzes nevienu no šīm ikdienas sastāvdaļām nav iedomājušās nosaukt par “līmeni”. Venēcieši paši labāk zina, kā atskaņot Vivaldi – katra vijole velk uz savu pusi un gadalaiki samainās vietām. Bet vislabākie brīži ir tad, kad iestājas klusums un mūziķi cenšas sakopot spēkus, lai atsāktu spēli. Tad iztēlē var sadzirdēt viļņus, kas skalojas nostāk – tālu prom no San Marco vai Rialto tūristu pārpildītajām zonām, piemēram – Rio della Misericordia – žēlsirdības upē kaut kur Campo Ghetto Nuovo rajonā, kur nacisti ieslodzīja ebrejus, lai pēc tam viņus ar vagoniem pārvestu pāri dambim uz cietzemi un tur nošautu. Vai viļņus, kas skalojas Fondamenta Nuove krastmalā, kur uz sarkanajiem soliem kādreiz droši vien sēdēja Brodskis un skatījās pāri ūdeņiem uz Sanmikeles kapsētu. Tā ir tikai vienu pieturu tālāk no Venēcijas, tieši tūristu maršruta pusceļā uz Murano. Pilni kuģīši te piestāj ik pēc 5 minūtēm un tādi paši aizbrauc tālāk, tikai rets pasažieris izkāpj šai iemītnieku jau tā pārpildītajā vietā.
Tie, kuriem Venēcija sastāv no divām daļām – simts salām un San Michele -, te ierodas ar baltiem puķu pušķiem, bet tālumniekiem kapsētas informācijas dienests izsniedz A4 formāta lapu ar iezīmētiem apbedījumu kvartāliem un 12 uzvārdiem, pulksteņa rādītāja virzienā no ieejas: Pound, Clarke, Brodsky, Diaghilew, Stravinsky, G.Galina, C.Baseggio, Wolf-Ferrari, Rolfe, Tramontin, Lorenzetti un L.Nono. Dienestu sauc Azienda Multiservizi, kas nozīmē plaša profila uzņēmums – kāda attapība diversificēt biznesa plānu! – un uz lapiņas rakstīts, ka to atbalsta Eiropas Komisijas programma Life – dzīve.
Kapi ir sapostāki nekā Venēcija, un nav brīnums, jo tie ik pa laikam nosmeļ dzīves virsmu, uz kādu brīdi vēl atstādami pakaļpalicējus, kamēr to dziļākie slāņi vairs ir tikai nojaušami simtgadīgo piļu fasādēs un soļu izdobtajā marmorā. Baleta kurpītes uz Djagiļeva kapa, akmentiņi Stravinskim tieši uz burta “Y”, kura nav krievu alfabētā vai kura skaņa šajā valodā ir pilnīgi citāda, Brodska pieminekļa ovāls ar krāsainiem zīmuļiem, akmentiņiem un izlietotām vaporetto biļetēm, uz kurām tā arī paliks neizlasīti vēlējumi, kamēr tie izšķīdīs lietū.
No Venēcijas vislabāk ir aizbraukt ar kuģi. Piemēram – Sanmarko piestātnē iekāpt laivā, aizkļūt līdz Marco Polo lidostai, tur uzreiz pacelties gaisā un aizlidot. Kuģītis tevi vēl izvizina pa lagūnu, uz brīdi pieskardamies piestātnēm Lido un Murano, bet galapunktā līdz izlidošanas zālei pa laipu ir jānoiet tikai daži soļi. Tad betona īstenība nesažņaudz tevi tik strauji, kā tas notiek, ja tu atstāj šo pilsētu no stazione. Iebraukšana Venēcijā atšķiras mazāk, jo tā vienmēr notiek ar seju pret ūdeni. Ja jūs atlidojat no Rīgas (protams, ar pārsēšanos), jūs ierodaties te gandrīz vai naktī un uzreiz sēžaties laivā. Tumsa, izgaismoti kuģu ceļi, viļņi un laivas šūpas ir pirmais, kas jūs iesvēta šīs salu valstības pilsonībā un patiesībā arī ir tās galvenās piederības pazīmes. Te neviens jums neprasa nokārtot valodas eksāmenu un nepārbauda jūsu vēstures zināšanas, jo tad būtu grūtības izšķirties, par kādu valodu ir runa un kā definēt vēsturi.
Venēcijā tūrists acumirklī kļūst par pilsoni, jo asimilācija te notiek nevaldāmi. Tūrists, kura dzīves piepildījums ir bijusi vietu maiņa un bēgšana no realitātes, pēkšņi te jūtas nonācis galapunktā. Asimilācijas zīmju spilgtums ir neatvairāms. Kanālu, ielu, krastmalu, tiltu, laukumu un ūdensceļu morfoloģija ierij tevi lielās zivs vēderā un noslēpj aiz tās zvīņām. Mazu un lielu nāciju piederīgie, kuru identitāti veido te tautība, te ēšana, šajā vietā aizmirst piederību. Izdomātas nacionālas un sociālas identitātes atkāpjas arhitektoniska izkārtojuma priekšā kādā no mazo laukumu vai pilnīgi haotisko ieliņu stūriem. Katrs tuvīnais bārs uzreiz var kļūt par tavas dvēseles putnu būri, kādus te pārdod nedaudzajos anticitta un no kura nav iespējams un arī nemaz vairs negribas izlidot.
Un tad tu sāc virknēt šīs pieturas zīmes kā stikla krelles pāri tiltu velvēm, veidojot savu pilnīgi autonomo piederību pilsētai. Un pietiek ar uno capuccino vai un bicchiere di vino rosso, lai vieta nekad vairs neaizmirstos, bet atgriezies tu arvien steigtos to uzmeklēt, lai pārbaudītu savu patību.
Tāpēc atgriešanās Venēcijā līdzinās ceļojumam pa savām slavas vietām (po mestam svojei bojevoj slavi). Izrādās – tās nemaz nav mainījušās, lai cik ilgu vai īsu brīdi tu esi bijis prom. Te drīzāk kolonnas nolieksies un velves sametīsies krusteniski nekā tiks pārveidota vismazākā arhitektoniskā detaļa, piemēram – nomainīts sēdekļa pārvalks kafejnīcā. Arvien tu atrodi visu tajā pašā kārtībā, kādu pēdējo reizi atstāji un vienīgais, kas ir mainījies, ir cilvēku sejas. Taču atmiņa tās glabā kā interjera sastāvdaļu un gribas bārmenim pavaicāt, kur palicis pirms pieciem gadiem redzētais vīrietis ar garajiem matiem, cigareti, espresso tasīti rokās un zelta ķēdi ap kaklu. Visticamāk – viņš ir tepat kaut kur izgājis.
Ja gribētu uzskaitīt visu, kas Venēcijā satver tavu būtni, varētu minēt iziešanu pa stacijas durvīm, pirmo grapu ņirbošā bārā – un ņirboņu te rada seju, saules staru un kanāla viļņu atspulgu sajaukums -, braucienu ar vaporetto līdz laukumam, aiziešanu līdz viesnīcai, iekārtošanos un tad – došanos pa īstam ārā, lai sastaptos ar šo pilsētu. Septiņos no rīta tūristu gvarde vēl guļ un Sanmarko laukums ir pilnīgi tukšs, ja neskaita baložus un zaļās uniformās tērptus sētniekus ar bērza slotām. Tās varētu būt importētas no Latvijas, lai gan zari izskatās pārāk slaiki – tādi ilgi kalpo. Tad var aiziet līdz Mazajai Venēcijai, kur Rio di San Trovaso savienojas ar Canale della Giudecca un rīta saules stari pirmie noglāsta veco piļu izdrupušās ķieģeļu sienas. Lai gan Trovaso sauc par upi, neviens kanāls un neviena upe te nekur neietek un neiztek – tie vienkārši skalojas savā starpā laivu, gondolu un preču kuģīšu dzīti. Ūdenim šeit nav mērķa, ja vien par tādu nevar uzskatīt dvēseles dziedināšanu.
Ir grūti atminēt, kas Venēcijā visvairāk apbur. Iespējams – tas ir spēcīgs un neatminams ūdens starojums, ko rada viļņu ņirba. To var redzēt Kanaleto (Canaletto) gleznās un sajust no jebkuras krastmalas vai tilta un 300 gadu laikā šīs viļņošanās daba nav mainījusies. Pilsētas rotaļīgais vieglums padara nevajadzīgu jebkuru mākslīgu dziļdomību un filozofēšanu par acīmredzamo, taču acs jau ir sagūstījusi prātu. Tas ierasti tiecas pēc piepūles un koncentrēšanās, lai mēģinātu izprast viļņošanās cēloni. Taču prāta smagums Venēcijā nav iespējams, jo katra mānīga filozofiska iedoma atrast cēloni šķiet tik nepiemērota. Patiesi, filozofija var rasties tikai ārpus Venēcijas – kaut kur ziemeļu platuma grādos.
Tāpēc, atgriezies mājās (un šis vārds atgriež mūs īstenībā), es tūlīt devos pētīt Daugavu pie Doles, Abavu pie Pūres un jūru pie Klapkalnciema. It visur ūdeņi bija citādi – tie vai nu badīgi skrēja, raudami līdzi duļķu straumes, vai locījās vienā virzienā, vai arī vēlās virsū monotonā masā. Un tikai Buļļupē pie Bolderājas, kas savieno Lielupi ar Daugavu un kur ūdenim it kā pazūd orientieri, viļņojumam bija attāla līdzība ar Canale della Giudecca. Te viļņi atskrēja pie tevis un tad savā nodabā cilājās šaurā joslā gar krastu. Taču tomēr te pārāk stipri varēja sajust vēju kā atgādinājumu par faktoru, kuru Venēcijā tikpat kā nemana, – dabu.
Nekur Latvijā ūdeņi nav tādi kā Venēcijā, jo tiem piemīt ziemeļnieciska mērķtiecība, taču sastindzis ūdens Kanaleto gleznās atklāj ņirboņas cēloni – tie ir cilvēki gondolās un laivās, kuri nemitīgi sakuļ to ar saviem airiem. Bet tad, kad viņi norimst un iestājas nakts, ūdens izstaro viļņojumu visos virzienos pats no sevis.
Bet vai jūs esat iekāpuši Venēcijas dubļos? Mazliet zemāk par līmeni, kas uztur robežu starp nemainīgo un mainību – starp ūdeni un fluktuējošo cietzemes virsmu? Tie patiešām smird!
Laiks te skalojas tāpat kā ūdens, kas tagad prāta vietā savieno tevi ar vēsturi, līdz dabas un prāta promesamība atkailina tavu pārlaicīgo īstumu un pārvērš šo pilsētu par taviem svētkiem.
Gadsimtu garumā izkopta neelastīga neitralitāte palīdzēja venēciešiem izvairīties no kariem, iekarojumiem un revolūcijām un ļāva turīgajiem pilsoņiem nodoties savai patikai – deju mākslai, operai un karnevāliem, taču tā neglābjami gremdēja Venēcijas ekonomisko varenību – vispirms Anglijas un Holandes, bet pēc tam pat Parīzes un Neapoles priekšā. Taču pilsēta atrada vislabāko atbildi banālam politiskās un saimnieciskās varas norietam – tā vienkārši pagarināja svētku svinēšanu.
Gadsimti te ir sakrauti nepareizās un šķībās plāksnēs, kas tikai apliecina ikviena racionālisma un idealizācijas ierobežoto dabu, un mēģinājumi te kaut ko labot līdzinātos Dodžu pils logu aizstāšanai ar trauksmainās modernizācijas ieliktņiem. Tie būtu tikpat gludi un nopulēti, kā mūsdienu patērētāja smadzenes. Toties tie spilgti laistītos saulē un visiem saprotamā veidā atspoguļotu īstenību. Tos pašus uzlabojumus varētu veikt arī ar Venēcijas plankumainajiem spoguļiem, piemēram, aizstājot tos ar jauniem. Tad nevienam nebūtu jāžēlojas, ka Venēcijā spoguļi apslēpj atspoguļojamo, it kā iegremdē to sevī.
Prāts ir tagadnes mēģinājums apturēt laiku. Taču Venēcijā laikam pietrūkst prāta, tāpēc attiecībā uz cilvēka dzīves epizodēm hronoloģija gūst virsroku pār loģiku. Tāpēc par Venēciju ir grūti uzrakstīt strukturētu eseju ar iekšēju kompozīciju. Abi esejas gali noteikti izdurtos ārpus zvīņotā ķermeņa kaut kur citur Eiropā, gluži kā ceļotāja kājas un galva, kamēr viņa sirds paliktu noglabāta zivs vēderā.
Prāta atbūtne telpā un laikā veido Venēcijas pamatstruktūru un – galu galā – arī tavu patību šajā pilsētā. Laiks te ir materializējies ūdens un telpa ir materializējusies nošķiebšanās. Jebkurš prāts grib iztaisnot sienu un apturēt ūdeni. Taču neviena laiciska prāta uzmācība, piemēram, – loģisku un vēsturisku sistēmu veidošana –, te nedarbojas, jo to tūdaļ izārda ūdens skalošanās. Neviena telpiska prāta pretenzija, piemēram, ģeometrija, te nevar piepildīties, jo it viss Venēcijā ir šķībs. Prāta atbūtne atbrīvo tevi no pretencioziem zinātniskiem un ideoloģiskiem uzslāņojumiem un atkailina dvēseli. Vienīgā kultūras forma, kas te saskan ar tavu būtību un spēj uztvert telpu kā ieliekušos grīdu un laiku kā kanāla viļņus, ir māksla. Akadēmijas galerijās 14. gadsimta gleznas raugās tevī, it kā tās tikai vakar būtu pabeigtas. Ca’d’Oro galerijā Vitores Karpačo gleznā eņģelis pasniedz jaunavai Marijai baltu liliju – tieši tādu, kādu tu tagad gribētu saņemt.
Venēcijā nekas netiek ruinēts un šķiet, ka prāta turēšana zināmā attālumā no pilsētas ir nodrošinājusi šīs vietas noturību. Drīz pēc Akadēmijas galerijām es apmeklēju Kukšu muižas pussabrukušo stalli, kur kādreiz laikam bijušas iecirkņa mehāniskās darbnīcas. Bija pārsteidzoši, cik ātri ir noārdījusies tikai 10 gadus veca kolhozu laiku arheoloģija – gazika galvas blīve un pobedas spārns (mans tēvs vienmēr saka Pobieda, it kā estetizēdams šo nevainojamo krievu laupījumu) – gulēja, gandrīz pilnīgi iziruši smilšainā zemē. Uzvarošais prāts kārtējo reizi bija pierādījis savu satriecošo īsumu. Tāpēc runas par Venēcijas drīzo nogrimšanu jūrā ir pilnīgi liekas – tās radījusi apsēsta prāta panika pašam par savu nespēju savaldīt ambīcijas. Drīzāk izčākstēs un sabruks simtiem citu ideoloģiju un civilizāciju, nekā saplaisās kāda no kafejnīcas Florians šķībajām arkām vai kāds iedomāsies salabot tā cilājošos parketu, pa kuru staigājis Bairons un kur ik vakaru dīvainā kārtā pie blakus galdiņa sēdēja vienas un tās pašas angļu lēdijas. Es pat varu iztēloties to universitāti, kur viņas varētu strādāt, un to ciematiņu, kur viņas varētu dzīvot. Telpas novirzei un laika nemitībai Venēcijā nav vajadzīgs sadomāts atsvars, un tas ir veids, kā tu esi šajā pilsētā.
Mūsdienās uz Venēciju vairs nebrauc ar vilcienu cauri septiņām valstīm, bet atlido vai atjoņo ar Eurocity ekspresi. Ātrās gaisa satiksmes radītā vietu izlietošanas sērga ir skārusi arī šo pilsētu. Kā ikvienai nozīmīgai vietai pasaulē, arī Venēcijai no neliela attāluma uzglūn lidosta, kas koncentrē globālo vietu rijēju armiju, kuru tad ar autobusiem un laivām nogādā pie upura, lai tās pašas dienas vakarā vai, ļaunākajā gadījumā, pēc trim dienām uzņemtu tos atpakaļ bāzē un nogādātu uz nākamo punktu.
Un tomēr – cilvēki aizbrauc no šejienes izārstēti. Pat tad, ja viņi ierodas šeit pārpildītā tūristu autobusā, aizvelkas līdz Sanmarko molam, apēd meloni un turpat uz laipām aizmieg, viņi ir bijuši svētkos. Pārējā pasaule, kurā viņi drīz atgriezīsies, pārvērtīsies par viņu slimību.
Venēcijas atstāšana no dzelzceļa stacijas, lai gan to sauc par Santa Lucia, ir vardarbīga sevis atkaluzduršana civilizācijas betona iesmam – tik vulgāri masīvas un garas, it kā iebrukušas Venēcijas graciozajā ķermenī, ir peronu joslas. Visa vecā pasaule sāk smaržot pēc alus, pēc tāda īsta muižas vāgūža, kurā diedzē miežus, un pamatīgiem govju mēsliem. Un šīs alus atraugas ir neiztrūkstošs iekšējs izvirdums, kas atšķeļ tavu ķermeni no tikko pārdzīvotā sapņa. Un, kad tev tādā brīdī prasa – kāpēc tu tāds esi? –, tu vari nodomāt, ka tava sirds ir vienkārši tumši sarkanam Venēcijas spilvenam līdzīgs asinsizplūdums. Jo tava galva jau tāda nemaz nevar būt. Tā jau ir izspraukusies atpakaļ īstenībā.
*Pārpublicēts ar autora atļauju no grāmatas “Uzburtā vieta”
Foto:María Julia Martínez/Unsplash