Pavirši skatoties, bez Akropoles klints pilsētā nav redzams gandrīz nekas no vēstures grāmatās pieminētā. Pārējie ievērības cienīgie objekti atklājas it kā nejauši un pamazām.

Atēnas ir daudzu, dažādu gadsimtu un kultūru sajaukums. Šo pilsētu izjūtu arī kā rietumu, austrumu un dienvidu saskarsmes punktu, savā veidā daudz izteiktāka par Stambulu. Urbānajā ainavā antīkie objekti jaucas kopā ar iespaidīgi noputējušiem stikla un betona monstriem, pa retam šajos džungļos ir paslēpusies un izdzīvojusi kāda ar grafiti nopūsta neoklasicisma pērle. Dažu metro pieturu attālumā ir jūra, tā manāma arī no pilsētas augstāko namu logiem.

View this post on Instagram

Dzīvā vēsture

A post shared by Marcis Kalnins (@marcis.kalnins) on

Jaunā Berlīne

Atēnas mēdz saukt par jauno Berlīni, kamēr atēnieši šausmās saraujas par šādu salīdzinājumu, varbūt pat apvainojumu. Neviens negrib tikt uzskatīts par vācieti – “skopo aizdevēju un visu problēmu cēloni”. Vēl vairāk viņi baidās, ka Atēnas varētu piemeklēt kādreiz dinamisko Berlīnes rajonu liktenis, kuri pārvēršas par klusiem dzīvojamiem rajoniem, bez trakām ballītēm, skvotiem un ekscentriskiem iedzīvotājiem. Kāds no maniem draugiem vīpsnā par šī apgalvojuma absurdumu, norādot, ka Atēnas ir krietni vecākas par Berlīni.

Ar krāsas baloniņu uzšņāptais uzraksts uz Atēnu vēstures muzeja sienas “no border no order” (nav robežu, nav kārtības – angļu val.) precīzi izsaka daudzu atēniešu attieksmi pret dzīvi. Margināli anarhistiski vai komunistiski uzraksti te ir ikdiena, īpaši izteikti tie ir dažos pilsētas rajonos. Kā savdabīga rīta prese Atēnu sienu zīmējumos parādās un pazūd aktuālās pasaules problēmas: karš Sīrijā, bēgļi un, īpaši, ekonomiskā nevienlīdzība. Attieksmes paušana, “veselīgs” kreisums un tieksme uz nevardarbīgu anarhiju te jūtama ik uz soļa. Policijas specvienības ir redzamas visos dumpinieciskākajos pilsētas rajonos un pie valdības objektiem. Tomēr konfrontācija nav bieži manāma un tiek ātri novērsta.

Interesanti ir jaunizveidotie krievu, gruzīnu, armēņu, ķīniešu, pakistāņu un arābu kvartāli. Grieķi ir atvēlējuši (pārdevuši vai izīrējuši) šos centrālos pilsētas kvartālus minētajām kopienām, tagad tur atrodas viņu etniskie veikali, kafejnīcas un naktsklubi, pēdējie gan atgādina bordeļus. Krīzes beigās Āzijas kopienai noteikti piederēs vērtīgākie centra īpašumi.

View this post on Instagram

#Athens #Attica

A post shared by Marcis Kalnins (@marcis.kalnins) on

Izklaides katrai gaumei

Vakars Atēnās mēdz būt garš, īpaši vasarā. Viena no iecienītākajām izklaidēm ir saulrieta vērošana kādā no slavenajiem Atēnu kalniem: Likabetus, Filopapu vai zem Akropoles esošo Airopagus, sauktu arī par Marsa kalnu. Uz saulrietiem šādās vietās sapulcējas gan vietējie, gan tūristi, līdzi ņemot kādu atspirdzinājumu. Atēnās nav spēkā alkohola lietošanas aizliegumi ārpus mājas vai restorāna (saskaņota vai improvizēta āra terase te ir goda lieta katrai sevi cienošai ēstuvei). Tomēr šajās vietās nevajag atslābt un vēlams saglabāt modrību. Biju liecinieks tam, kā saulrietu pāršķēla pēkšņi kliedzieni un Džeimsa Bonda cienīga pakaļdzīšanās kādai nozagtai rokassomai. Parasti vakars turpinās kādā tavernā, bet noslēdzas trokšņainā ballītē Gazi, Eksarhija vai tamlīdzīgos rajonos.

Vasarā, apmeklējot Atēnas iesaku izpētīt “Athens Epidaurus Festival“, programmu. Šis festivāls notiek katru jūniju un jūliju, piesaistot daudzus pasaulē slavenus māksliniekus, dziedātājus un teātru kolektīvus. Bez minētā Atēnās gandrīz vienmēr norisinās kāds ievērības cienīgs pasākums. Tādēļ pirms aviobiļešu iegādes ir vērts paskatīties, kādi pasākumi plānoti pilsētā, lai nebūtu jādodas prom vakarā, kad uzstājas iemīļotākais mākslinieks.

Ja tomēr nekas no pilsētā notiekošā neuzrunā, ir vērts apmeklēt mākslas galerijas – tajās te vienmēr notiek kaut kas interesants un “svaigs”. Vēl nesen galerijas bija pamatīgi noslēptas ēku pagrabos, augšējos stāvos, iekšpagalmos. Sajūta kā apmeklējot pūšļotāju vai krimināltiesību juristu, kur svešas acis ir liekas.

Galerijas Atēnās, kuras vērts apmeklēt:
“Kalfayan Galleries”
“Can Christina Androulidaki Gallery”
“Elika Gallery”
“TAF/ The Art Foundation”
“Bernier / Eliades”
“Phoenix Athens”

“Ancient Agora” un “Roman Agora” jau sen vairs nedarbojas agrākajā veidolā, tomēr turpat netālu ir “Kentriki Agora” – tāds kā vietējais centrāltirgus, kuru nevajadzētu ignorēt nevienam labi paēst mīlošam cilvēkam. Naktī zvejotas zivis, svaigi dārzeņi un augļi, visdažādākās olīvas, paštaisītas ziepes un garšvielas, kā arī Grieķijā iecienītā kalnu tējā. Tas viss un vēl daudz vairāk te ir nogaršojams un nopērkams.

Krīzes sekas

Vietējie tirgotāji un viesmīļi ēstuvēs uzstājīgi sniedz kases čeku, tāds tiek pasniegts ar katru pasūtījumu, vakara gaitā savācot krietnu žūksni apmaksājamu papīrīšu. Vienīgi taksisti neaizraujas ar čeku drukāšanu un, nonākot galapunktā, kā likums, cena par braucienu ir pāris eiro augstāka nekā sākotnēji plānots. Runājot par krīzi, vietējie uzņēmēji to raksturo ar vārdiem “now we have to do taxes”, it kā agrāk nodokļi uz viņiem nebūtu attiekušies.

Jau ilgāku laiku veicu visaptverošu vietējo vīnu pētījumu. Tas sākās pirms pāris gadiem kādā pasākumā, kurā tika degustēti Atikas vīni. Sen nebiju dzēris tik lieliski noturētu merlo un perfekti garšojošu malagozja baltvīnu. Uzdrošinos apgalvot, ka abi toreiz degustētie vīni bija īsts teruārs. Tas rosināja vēlmi uzsākt pētījumu cerībā, ka vēl daži teruāri te ir atrodami. Gribētu izteikt pateicību par neatsveramu ieguldījumu pētījuma tapšanā Chouliasa kungam no manis iecienītākā vīna veikala Atēnās “Wine Story”. Katru reizi, to apmeklējot, lūdzu, lai viņš pēc saviem ieskatiem piekrāmē kasti ar visdīvainākās garšas vīniem no vismazāk pazīstamām vīnogām kā, piemēram, ksinomavro, ajorgitiko, mavrodarfni (sarkanās), savatjano un asirtiko (baltās). Līdz šim Chouliasa kungs vienmēr ir atradis, kā mani pārsteigt, arī ar labākajām olīveļļām Eiropā. Ar nožēlu jāatzīst, ka pētījums uzrādīja arī krietnu daudzumu nedzerama grieķu vīna.

Riskēšu būt nepopulārs, bet Latvija uz simtgadi varētu sev uzdāvināt vienu normālu un “dabīgi dzīvu” bāru. Vismaz tādu kā “Booze Cooperativa” Atēnās – bārs, mākslas galerija, teātris un “co-working space” vienā telpā, četros stāvos, ko Nikolā pamazām ir izveidojis 29 gadu laikā. Mēs iepazināmies pirms daudziem gadiem kādā ļoti karstā jūnija priekšpusdienā, kad, līdzīgi kā šodien, karstums neļāva klejot pa drupām un spieda meklēt patvērumu iekštelpās. Toreiz Niko dzēra uzo, laipni iepazīstināja arī mani ar to, smēķēja, dīdžejoja un vienlaicīgi ar pieciem galdiņiem spēlēja šahu. Rudenī, kad pēc pusnakts te iegriezos, atklāju ka pagrabā ir mākslas galerija ar labā fotogrāfijām, bet šoreiz uzzināju par teātri ēkas ceturtajā stāvā.

View this post on Instagram

Prepared for a new week!

A post shared by Marcis Kalnins (@marcis.kalnins) on

Ar lieliskiem bāriem, kafejnīcām, restorāniem un tavernām Atēnas tiešām var lepoties. Te katrs atradīs piemērotu vietu, kur baudīt kafiju, kokteili vai iestiprināties par godīgu cenu. Salīdzinot ar Itāliju vai Franciju, man patīk, ka Grieķijā nav jāgaida kaut kādas mistiskas stundas, kad pieņemts ēst vai dzert. Ieturēties te var jebkurā laikā. Pēc Itālijā pavadītām nedēļām biju pieradis, ka rīta espresso jāpasūta pie bāra letes un turpat arī jāiztukšo, pārmijot dažus vārdus ar apkārt stāvošajiem. Šeit katru reizi tieku apsēdināts pie galdiņa un man ir jāizvēlas kāda no vietējo iecienītajām kafijām: espresso (liels vai mazs), grieķu kafija (liela vai maza, ar cukuru vai bez), frape (šķiet tai ir tikai viens izmērs). Cenas kafijām ir apmēram divas reizes augstākas nekā Itālijā, attiecīgi Rīgas līmenī. Arī pārējie dzērieni ir Rīgas cenās, tikai dzēriena cenā vienmēr iekļauta uzkoda.

Kebabu iela, kas sākas no Monastiraki laukuma, ir spožs sākums garākam vakaram pilsētā. Šajā vienmēr dzīvajā ielā esmu iecienījis “Thanasis” gatavoto kebabu ar jogurtu un glāzi auksta baltvīna.
Īsts grieķu jogurts ar medu un riekstiem vai eļļu, gurķi, ķiploku dzadziki (Tadziki) ir tas, pēc kā mans grieķu paziņa skuma visvairāk savā īsajā uzturēšanās laikā Rīgā. Šķiet, viņš bija pagaršojis visus lielveikalos pieejamos jogurtus, neatzīdams nevienu par gana labu esam.

Bez kebabiem (nejaukt ar “doner”, Grieķijā iecienītie vairāk atgādina mums zināmos ļuļa kebabus) visur pieejami ir grieķu sālati ar īstu fetas sieru, cepti pipari, suvlaki (šašlikam līdzīga cepta gaļa, apkaisīta ar raudeni), musaka (jēra gaļa ar baklažāniem) un gigantes (krāsnī sautētas cūku pupas ar dārzeņiem), tomēr visam pāri stāv kārtainās filo mīklas pīrāgi ar sieru, spinātiem, puraviem vai vistu.

Lai ko arī neteiktu grieķi, nesenā krīze viņus ir pamatīgi mainījusi. Viņi ir kļuvuši draudzīgāki, izpalīdzīgāki un runātīgāki kontaktos ar tūristiem, un te nav runa par naudu. Pirms piecpadsmit gadiem tūrisms grieķus interesēja tikai vārdos, daudz labprātāk viņi smēķēja cigārus un pļāpāja ar draugiem vai ģimenes locekļiem, grieķiski nerunājošiem liekot bezpalīdzīgi gaidīt, tie laiki ir pagājuši!

Autors pateicas aviosabiedrībai “airBaltic” par atbalstu raksta tapšanā.
Raksts sākotnēji publicēts portālā Delfi.lv 2018. gada maijā