No Pēterburgas nevar atvadīties, tikai aizbraukt tur grūti. Tagad Pēterburgā ir jāapmetas viesnīcās. Bet šī pilsēta ir mūsu atmiņās un sarunās, grāmatās un porcelāna tasītēs, mēbelēs un lietās, un grandiozos tēlos, pa kuriem var klejot gluži kā pa ielu un pagalmu labirintiem. Un kādā drošā rokā, kas pavada mūs cauri laikiem.
Tālis Tisenkopfs 2020. gada septembrī.

Šoreiz brauciens uz Pēterburgu bija citāds – kā kaķim, kuram ne katra diena ir masļeņica. Apsēdies vilciena kupejā, es šķirstīju avīzes un iepriekšējā brauciena piezīmes – kaut kādus uzmetumus ar nosaukumu “Atvadas no Pēterburgas”. Gadu vecā sajūta atgriezās pie manis, tiklīdz vilciens uzņēma gaitu. Gar uzbēruma malu rīdzinieki pārvietojās nepārtrauktā mašīnu straumē, kamēr Pēterburgā cilvēki kā skudras tekalēja pa ielām. Bet ne jau šī nenovēršamā civilizāciju attālināšanās sajūta bija tā, kas tagad veidoja manas attiecības ar šo pilsētu, drīzāk gan apziņa, ka tagad mēs uz turieni brauksim arvien retāk, un kāda cilvēka atgādinājums, ka tagad mums priekšā ir daudz bēru.

Tas laiks, kad mēs braucām uz turieni ar bērniem, arī kļuvis attāls un es atceros, ko stāstīju viņiem vakara sarunās – mēs arvien no jauna iztēlojāmies braucienu uz Pēterburgu – vispirms ar tramvaju – tuk-tuk, dzin-dzin līdz stacijai, tad iekāpjam vilcienā, bums! – drīz vilciens spēji noraustās un uzsāk kustību, un tad visu nakti tuk-tuk, tuk-tuk, kamēr otrā rītā skaļrunī atskan – Уважаемые пассажиры! Внимание! Поезд прибывает в город герой Ленинград. [1] Tad mēs ātri dodamies uz metro, kur pa brīnumkāpnēm – žžžž – nolaižamies pazemē. Tūlīt dārdēdams atskrien metro sastāvs – осторожно, двери закрываются! [2] – un mēs jau joņojam cauri tumsai. Galā atkal uzbraucam augšā, izejam uz Ņevskij prospekt – tur ir tik daudz ļaužu un mašīnu, žigli pārejam pāri ielai, turpat jau ir arī vārtu rūme. Ieejam pagalmā, paskatāmies uz augšu – tante pa logu māj mums ar roku. Tad ir pēdējais būkšķis un mēs ar liftu braucam augšā. Trepju telpā tante steidzas pretī – Ну молодцы, что приехали. Быстренько раздевайтесь, мойте руки и пожалуиста к столу. Будем пить чай. [3]

Šī pilsēta man patīk ar ieceru sarukšanu. Katra trīsdienīte te vienmēr sākusies ar lieliem plāniem – aizbrauksim uz Pēterhofu, aizbrauksim uz Puškinu, apskatīsim Vasīlija salu – beidzot izstaigāsim tā vientuļos prospektus un noslēpumā tītās sķērsielas, protams – iesim uz muzejiem, Ļetņij sad, Mihailovskij dvorec, tad gar Miljonu ielas malu pa saules pusi pēcpusdienā dosimies atpakaļ uz Pils laukumu, tad gar Moiku uz augšu garām Puškina mājai, pēc tam žigli šķērsosim Fontanku netālu no zirgiem un cauri Ahmatovas pagalmam pa labirintiem iznāksim tieši uz Литейный Проспект. Turpat netālu jau ir mājas, kur varēs atvilkt elpu un iedzert kafiju. Viss tas ir bijis – Pesteļa ielas greznā caurbrauktuve ar iekārto lukturi, Tolstoja māja kvartāla platumā no Rubinšteina ielas līdz Fontankai, maizes veikals uz Stremjankas netālu no Тrešās Padomju, kur no ceturtā kombināta vienmēr ieved visgaršīgāko maizi. Bet tas ir bijis nevis uzreiz, bet divdesmit gadu laikā, kopš es te braucu. Spontāni priekšlikumi – aizbrauksim šoreiz uz Pavlovsku – vienmēr ir sastapušies ar pareizu atbildi – nē, tam vajadzīga vēl viena papildu diena. Un tā, cerību aprimšana man iemācījusi justies šai pilsētā viegli – bez pretenzijām uzsūkt un iegaumēt tās bagāto vēsturi. Nē, tā vietā mēs noskrienam pa kāpnēm, pagriežamies pa labi, šķērsojam Ņevas prospektu un uzsākam ceļu pa ielām.

Purvaino dziņu pilsēta – stāvot pie garajiem grāmatu plauktiem, liekas, ka katrs domu pārņemts cilvēks ir vēlējies atstāt pa sējumam slavinājuma tās literārajā piemineklī, kā cenšoties turēties līdzi pilsētas mūriem, kas paceļas virs purva. Vasaras dārzā orķestris spēlē džezu un man liekas – ja es piecelšos no garā sola un aiziešu pa grantēto celiņu līdz tai vietai pie kaltajiem vārtiem, es ieraudzīšu kādu cilvēku pūšam trompeti un ar kāju piesitam ritmu. Patiesībā viņš spēlēja Rīgas klubos, bet šeit pa krastmalu gāja uz skolu.

Ir divas smaržas, kas šajā pilsētā ir neatkārtojamas – silts un žūžojošs metro aromāts, kas uzvēdī no apakšas, un dārza vidū no liela attāluma – pišku smarža. Bet kad tu izej uz ielas, lai ieraudzītu siltos ar pūdercukuru apkaisītos gredzenus, tā jau ir sajaukusies ar citām smaržām un pagaisusi. Bet pišečnuju tomēr te vēl saglabājies daudz. Viena tāda nepārveidota ir aiz jaunās itāļu picērijas La Strada – tur babuškas ar piškām un kūpošām kafijas tasēm ieņem vietas pie galdiņiem. Apstājos stūrī pie apaļā galda, un tūlīt man blakus uzrodas trīs dūšīgi ēdāji ar pilniem šķīvjiem. Visi draudzīgi un bez vārdiem sarūmējamies. Tad atkal ejam pa lielo prospektu līdz konditorejai Север, kuru vecāmāte uzstājīgi sauca par Nord, un nopērkam ruma torti. Turpat blakus ir homeopātiskā aptieka, kurā kādreiz varēja nopirkt visu slimību zāles – Camphora rubini.

Uz nākamā stūra ir buločnaja, kur es vienreiz atradu 25 rubļus. Pārbaudu to pašu vietu – šoreiz nekā. Toties батон нарезной [4] ir ļoti mīksts. Pēc trīs kukulīšu iztaustīšanas – a можно еще попробовать этот? [5] – pārdevēja iedod vismīkstāko. Un tad tik sākas prieki – konditorejas plaukta apakšā ieraugu cukura trubiņu kā pirms daudziem, daudziem gadiem, uz papīra šķīvīša, bez nekā – tad ir rinda un sarunas – мужчина, женщина, пирожок и кофе, заплатите сразу и за стаканчик, чтобы лишний раз не бегать! Какой у вас странный порядок! Не говорите, знаем! Пиши хоть жалобу! Напишите, я вам книгу дам! Первый отдел, второй, третий [6], un beidzot trubiņa ir manā priekšā uz galda.

Vecie draugi un frontes biedri – Jura, Tālo Austrumu kara apgabala priekšnieks, kurš veda no Vladivostokas stori, bet pretī no Smoļnija bufetes dabūja servelatu; draugi no lielās mājas (cekas? – nē, – kā-gē-bē!) visi tagad ir veci un vairs tur nestrādā. Tagad visiem viens virziens. Juru vācieši ar bagaru no ūdens izvilka, plaušas pārrāva, pēc tam uzreiz operāciju taisīja, plaušu izņēma – vācu hospitālī, tāpēc arī tagad slimo. Bet man tagad Maskava ordeni atsūtīja – kara laikā neatsūtīja, tagad atsūtīja. Bet tagad tas nevienam nav vajadzīgs.

Kultūra ir katras vietas un lietas nosaukšana vārdā. Turu rokās biezu grāmatu Pēterburgas kultūras vēsture. Rakstnieku grāmatnīcā pat atvērta vesela Pēterburgai veltītas literatūras nodaļa. Te laikam nav ielas un mājas, kurās nebūtu dzīvojis kāds rakstnieks, dzejnieks, komponists vai admirālis, un viņu izglītības ceļi un ikdienas gaitas cauri, vārtu rūmēm, viņu literārie pulciņi un slepenās tikšanās ir dokumentētas simtiem sējumos. It viss šajā pilsētā ir nosaukts vārdā un vārdu jūra klājas pār pilsētu. Bet šoreiz es negribu zināt šos vārdus, es gribu atklāt vietas bez vārdiem. Kultūra ir arī pirmsvārdu redze, vārdā nenosaukta parādīšanās virsma – tīru un nedefinētu objektu ieraudzīšana, kad tie parādās tavā ceļā, un viņu apaudzēšana ar dvēseli iztēlē. Kultūra ir arī brīva nozīmes piešķiršana redzamajam un sajūtas izvilināšana no tā. Un šī pilsēta piedāvā nepārtrauktu atklāšanas virsmu. Un, ziniet, kas ir šī virsma? Prospekta mala, vārtu rūme, atvērtas parādes durvis, podiņu krāsns un sētnieka postenis vestibilā, platas, lēzenas kāpnes uz beletāžu, un tad traks skrējiens uz augšu un tad atkal soļu dipoņa uz leju, nepieskaroties margām.

Trīssimtgades viesi ir izklīduši un es te neesmu braucis svinēt 300, bet 200 gadu jubileju, jo pēdējie 100 gadi nav bijuši sajūsmas avots. Bet es esmu tiem pateicīgs, jo viņi šo atklāšanas plānu ir darījuši iespējamu – viņi devuši man šo iespēju kā apburtam stāvēt Taurijas ielas krēslainajā trepju telpā un raudzīties uz bijušo greznību, viņi ļāvuši man Rubinšteina ielā atvērt ozolkolka durvis un pieskarties ar roku cilnim. Kultūra ir virsmas atvērtība un tavs atklāšanas plāns. Un tāpēc es joņoju, zoles švīkādams, pa trotuāriem un ielām. Tāpēc šī pilsēta arī pieder man.

Bet pēdējā gada laikā ir sācis notikt kas nelāgs – daudzām mājām priekšā ir aizkārta atslēga un mans atklāšanas horizonts ir palicis šaurāks. Pilsētas āda pēkšņi ir ieguvusi atgrūšanas efektu, tāpat kā daudzi nami, vārtu rūmes un trepju telpas – gādīgus saimniekus. Starp mani un pilsētu pēkšņi ir izaugusi komerciāla fasāde un ledains grims. Kāpēc aptaukošanās vienmēr maina siluetu un samazina ieraudzīšanas virsmu? Kāpēc bagātības iegūšana novelk robežas? Un lai nestāsta man sociālie vēsturnieki, ka atslēgas atmūķēšana ir nokāvusi brīvību. Proletāriskais gadsimts man iemācījis būt sava ceļa gājējam un robežu pārkāpējam.

Vieta kļūst tuva tikai tad, kad tu kaut kādā mērā to iemīli, detaļas, kuras ir svešas, tev tuvojas lēni. Pēterburgas skaistule ar rubīna brošu iznirst tavā priekšā Большая Пороховая ielas antikvariātā. Skaistums ilgi ir bijis auksts. Un šī spēle starp pamestību un pēdējo triepienu liek justies tev kā zivij ūdenī. Tu atkal esi savā ādā. Viņi izmēģināja tūkstoš toņu, kamēr atrada vislabāko balto – netverami klusinātu, un tikpat vecus citus toņus – vecināti  rozā, tikko atšķirami zaļu. Un cik smalkā stilā! Tik smalkā, ka man jālūdz piedošana šai pilsētai par visu, ko esmu tai pārmetis. Toņa slāpēšana ir zems gaismas avota novietojums, un viņi šajā ziemeļu pilsētā ir atminējuši pat šo mīklu.

А блины то какие! Царские, в масле, с икрой! [7] Parkā trepju pakāpieni nedrīkst būt augstāki par pieciem centimetriem, jo tas pasteidzinātu soli. Nē, nē, ir tomēr vēl viena smarža šajā pilsētā – tā kā bērnībā smaržoja vasarnīcā pēc lietus.

Vakarā kafejnīcā Сундук на Фурштатской orķestris spēlē spāņu melodijas un dzied spāniski. Dziedātājs, tikpat brīvs un elegants kā pārējie mūziķi, sēž uz koka kastes un ar plaukstu un melnu, garu kurpi ar sprādzi piesit ritmu. Bet es ieskatos piezīmēs, ko šajā kafejnīcā rakstīju pirms gada – “Pēterburgā ir tik maz vietu, kur tu vari justies drošs un aizsargāts, kā atgriezies atpakaļ savā ādā. Kādā veidā šīs saliņas nokļūst vai varbūt atgriežas milzīgajā pilsētā – nav zināms. Šķiet, tās vada kāds atšķaidīts rietumniecisks instinkts, kas šādās vietās uzplaukst pilnā brīvības apmērā.” Ir piektdienas vakars, kafejnīca pieder un ir domāta māksliniekiem, tādu un viņiem līdzīgo te ir pilns un viņi aplaudē pēc katras dziesmas. Tie, kas vēlas, tualetē var ieslēgties aiz 15 aizbīdņiem, ar pletni sist neesošas mušas vai citādi pasmieties par sevi. Te strādā līdz pēdējam viesim, ikviens stūrītis ir piekrāmēts senām un nekur citur neredzētām lietām un apmeklētājiem te neuzkrītoši atgādina – ja jūs nezināt, ko vēlaties, ienāciet pie mums. Pie mums tas ir. Kas? Bohēma, kas lielu komunalku stūros šajā pilsētā kūsāja jau septiņdesmitajos, brīvība, ko samizdata pielūdzēji pārrakstīja ar roku. Šajā pilsētā brīvībai nevajag izteikt līdzjūtību, tā tik un  tā tevi uzveiks. Šovakar – ar strauju spāņu deju.  Un vislabāk tā atnāk pie tevis, kad tu piever acis, pārvelc ar roku pār stīgām un pieliec galvu tā, lai tā būtu novietota mazliet slīpi virs pleciem.

Greznība atgriežas pilsētā, aizvērdama aiz sevis durvis. Nē, man vēl ir laimējies dzīvot vislabākajā laikā pie atvērtām durvīm. Es vēl esmu stāvējis Riļejeva mājas beletāžā un skatījies uz 14 daudzkrāsainām zvanu pogām. Tagad komunālās starpsienas ir nojauktas, zem izpuvušās grīdas ieliktas metāla sijas, bet uz grezno dzīvokli ved četrus metrus platas akmens kāpnes ar ampīra lustru. Skatos uz to tagad no ielas pretējās puses. Šī pilsēta atgūstas ātrāk, nekā biju cerējis, vai, pareizāk sakot, es biju to neapdomīgi norakstījis. Vēl pērn uz Ohtas kapiem braucot, 10. tramvajā es uzdūros uz naglas. Kāds bija piesitis ar melnu dermatīnu apvilkto sēdekļa atzveltni tieši pie dzelzs stieņa un nebija atlocījis naglu. Un kāpēc gan lai kāds būtu to darījis? Patiešām – kāpēc? Pārmaiņas te notiek revolucionāri. Te neatloca naglas. Jau pēc gada tiek demontētas tramvaja sliedes. Ejot pa Litejnij prospekt uz Taurijas dārza pusi, es domāju, kur šajā pilsētā palikuši visi tramvaji – 76. numurs, 55. numurs, kas dārdēdami līkumoja cauri krustojumiem un piedāvāja trīskapeiku ekskursijas pa pilsētu. Trolejbusi švīkāja tikai pa galvenajiem prospektiem – Ņevskij, Ļitejnij, Vladimirskij… Vidējais no viņiem vislabāk ilustrē vārdu “perspektīva” un beidzas ar slaveno horizontu, par kuru rakstīja dzejnieks no Pesteļa ielas stūra, un tādu kā skrejceļu debesīs – tiltu pār Ņevu. Par ūdeņiem, kas te, atšķirībā no Venēcijas, ir plati, un plats, galu galā, ir labāks nekā šaurs. Par pilīm un savrupnamiem, kuru te kanālu malās nav mazāk kā Venēcijā, bet kuri toties ir daudz lielāki. Tu vari te staigāt pa krastmalām un ielām tāpat kā Venēcijā, nē! – te tomēr smadzenēs izveidojas lielāka kārtība – pilsētas struktūra ar prospektu un ielu režģiem un kvartālu eju labirintiem (vai ievērojāt – tiem vienmēr ir taisni stūri) – priekšpagalms, iekšpagalms, aizpagalms un tad – pa labi vai kreisi uz citu pagalmu vai ielu – tev iespiež apziņā nomierinošu disciplīnu – tu te nenomaldīsies. No vienas puses, es gribētu Pēterburgā dzīvot. Te izpaužas atšķirība starp Pēterburgu un Eiropu. Šeit cilvēki raksta literārus tekstus, bet Eiropā viņiem ir jāraksta tehniski dokumenti.

Sestdienas rītā karstā ūdens krānam brīvdiena. Cik labi! Šodien iesim uz Сенная Площадь krāmu tirgu. Vakardienas lietus ir pārgājis un galvenais prospekts agrā stundā ir tikpat kā tukšs. Un labi, ka atnācām, nekāda iztēlota krāmu tirgus te nav. Ir parasts vienkāršu ļaužu tirgus uz pretējo pusi no Smoļnija dižciltīgo jaunavu institūta, no parkiem un dārziem – cita pilsētas daļa. Toties es te varu no zila celofāna maisiņa izvilkt loterijas biļeti un varbūt laimēt lielo vinnestu – 5000 rubļu.

Fasāde ir visviltīgākais veidojums pasaulē. Tai piemīt neiedomājama maldināšanas spēja. Tā padara nesagraujamas sienas ārpusi irdenu un bēdīgu, bet jau pēc gada  tas viss ir nogludināts un izlīdzināts, visi caurumi aiztaisīti un sienai atdots vecais tonis. Var būt arī otrādi – sienas tiek noklātas ar reklāmas plāksnēm. Bet es domāju, ka tās ir šedevrs pašas par sevi, ar krāsu vai bez tās – vienalga.

Lūk, arī Средний Проспект Vasilija salā, kur vēl kursē tramvaji un ielas ir klātas ar bruģi. Tur veterāni pie izlejamā alus bāra atsēdušies uz palodzes, uzvilkuši žaketes ar ordeņiem un neiztaisa no ielas noslēpumu. Tad pēdējais gājiens uz slimnīcu – Kvarengi šedevru –, četrpadsmit pakāpienu uz augšu līdz žēlsirdības namam – viens pāri nelaimīgajam. Bet bērniem mēs tik un tā neteiksim, no kurienes Mon plaisir strūklakās no akmentiņiem virsū  pēkšņi šļācas ūdens – ja viņi vēl atbrauks uz šo pilsētu, viņi vismaz nevarēs pārmest mums, ka esam viņiem atklājuši noslēpumu.

Pirms sešiem gadiem prombraucot, lifts krita no otrā uz pirmo stāvu. Tas atdūrās tikpat pēkšņi kā bija sācis krist – kādu metru virs zemes. Labi, ka kritiens nesākās no  piektā stāva. Onkulis ar kūzu atmūķēja durvis un mēs salīkuši izlīdām pa zemu spraugu. Līdz zemei bija jānolec kāds metrs. Kabīnē atradās tantes līdzi dotais mantotais spogulis – vecvectēva roku darbs – tā daudzas viņa darinātās lietas ir pārceļojušas uz Rīgu kā pārliecība par dzimtas turpināšanos cilvēkā. Pats viņš bija baltvācu ienācējs no Tērbatas. Viņa mazdēls pēc gadsimta, pirmo reizi iebraucis Rīgā, sajuta, ka ir nonācis mājās, bet spogulis iepakojumā bija palicis kritiena neskarts. Vienkārši viņa meita varbūt nevēlējās, ka tas atstāj šo pilsētu.

Pārpublicēts ar autora atļauju no grāmatas “Uzburtā vieta”.


[1] Cienījamie pasažieri! Uzmanību! Vilciens pienāk gala stacijā – pilsētā varonē Ļeņingradā.

[2] Uzmanību, durvis aizveras!

[3] Nu malači, ka atbraucāt! Ātri ģērbieties nost, mazgājiet rokas un lūdzu pie galda! Dzersim tēju.

[4] Uzgriežamā baltmaize, kādu kādreiz varēja nopirkt par 22 kapeikām.

[5] Un šo vēl var pataustīt?

[6] Vīrietif, sieviete, pīrādziņu un kafiju, samaksājiet uzreiz arī par glāzīti, lai lieku reizi nav jāskrien! Kāda pie jums dīvaina kārtība! Nerunājiet, zinām! Raksti kaut sūdzību! Rakstiet, es jums grāmatu iedošu! Pirmā nodaļa, otrā, trešā.

[7] Un kas par pankūkām! Karaliskas, sviestā, ar ikriem!

Foto:Hu Chen/Unsplash

rādīt komentāruspaslēpt komentārus

Uzraksti komentāru