Sirds bez maz gurst no skaistuma. Nav vārdu, ar ko to izteikt kaut aptuveni. Sajūsma. Lūk. Lūk, tieši šo skatu dēļ atkal esmu šeit. Jumtu norauj zibenīgi un aiznes tālu, tālu prom. Raugos apkārt - es neesmu viena. Te ar jumtu nav palicis tieši neviens. — Izlasi 11 min.
Man patīk ceļot. Vairāk nekā patīk. Nevaru bez ceļošanas iztikt. Ja priekšā negaida kāds saplānots brauciens, nopirktas lidojuma biļetes, rezervētas viesnīcas un tūres, nejūtos īsi savā ādā. Man piemīt tas, ko vācieši sauc par Fernweh - ilgas pēc tālēm, prombūtnes. Ceļojumā es kļūstu pavisam cita. Uzsūcu sevī zināšanas, informāciju par citādiem dzīvesveidiem, tradīcijām, priekšstatiem gluži kā sūklis. Mainu uzskatus par pasauli. Ieraugu arī savu tik ļoti nenozīmīgo vietu tajā. Reality check. — Izlasi 12 min.
Teju ģībstot no karstuma, es prātoju, kas tā ir par ērmotu valsti, kurā līdz svētajām vietām cilvēks var nokļūt tikai apsmērējies ar aizsargkrēmu kā eklērs ar šokolādi, turklāt ieziedis kājstarpi ar vazelīnu? Kur plāksteri neturas uz tulznām un cilvēki skūpstoties gadā apēd tonnām aizsargkrēma, nemaz nerunājot jau par to, cik dienā viņi noskalo to siltajās dušās. — Izlasi 11 min.
Namībija nav tā Āfrikas valsts, kurā iebraucot atvadies no civilizācijas, iebrien pilsētas vai dabas džungļos un cīnies par izdzīvošanu vai piedzīvo to citādību, kas prasa... — Izlasi 45 min.
Akmens vīri stāv, dupšus uzgriezuši jūrai, un lūkojas mūsu bālajās sejās. Garām aiztrauc krāsaini ģērbta meitenīte uz koša divriteņa – viņai šie akmens vīri ir ikdiena. Toties mēs tos apskatām un bildējam no visām pusēm. — Izlasi 14 min.