Ko es zināju par Albāniju? Kalnos dzīvo tumsnēji cilvēki - kādreiz tur valdīja diktators un finanšu piramīdas, un ir noturīga sajūta, ka valstī varētu nebūt droši. Pirms ceļojuma ar nolūku nenodzinu bārdu, jo vīrišķība varēja izrādīties valūta. Apsteidzot sacīto: visas savas zināšanas par šo valsti oficiāli pasludinu par nezināšanām un aicinu doties līdzi! — Izlasi 14 min.
Kalnu ceļi nekad nebija taisni, tie bija kā pavirši atvērts collštoks. Visi apdzina visus, pat kalnu tunelī, to gan šoferis nosodīja un nosauca steidzīgo kolēģi par pridurku. Mašīnā mēs kārtējo reizi uzzinājām, ka kādreiz bija labāk, ka tagad nekā laba nav. — Izlasi 18 min.
Rīts pienāca ar skaidru apziņu, ka atrasties saulē ilgāk par minūti nedrīkst. Visur sisināja cikādes, baltu namiņu sauja klints paspārnē sadzīvoja ar zaļu jūru. Logus vietējie pa dienu aizbultēja ciet, lai gan man tā arī nekļuva skaidrs, kā viņi vispār tur dzīvo. — Izlasi 9 min.
Teju ģībstot no karstuma, es prātoju, kas tā ir par ērmotu valsti, kurā līdz svētajām vietām cilvēks var nokļūt tikai apsmērējies ar aizsargkrēmu kā eklērs ar šokolādi, turklāt ieziedis kājstarpi ar vazelīnu? Kur plāksteri neturas uz tulznām un cilvēki skūpstoties gadā apēd tonnām aizsargkrēma, nemaz nerunājot jau par to, cik dienā viņi noskalo to siltajās dušās. — Izlasi 11 min.