Kāda parasta ļoti karsta vasara Buhārā. Filmējos kopā ar Gunu Geikinu (manu filmas meitu) “Tadžikfilm” uzņemtā lentē “Pilsētas seja”.

Vakar vakarā pēc saulrieta vajadzēja filmēt epizodi, kurā mani piekauj kāds briesmīgi stiprs čekistu tēviņš. Ar sirds trīcēšanu braucam uz filmēšanas vietu – bijušās bankas, tagadējā mākslas muzeja iekšpagalmiņā. Nervozi, slepeni vērojot manu dienvidnieciski tumšo partneri šajā epizodē, uzsāku garāku sarunu ar viņu par žēlastības tēmu Kristus un Muhameda mācībā. Mīkstajā vakara miglā paklejojam pa pagalmiņu. Režisoram kadrā obligāti vajadzīgi baloži. To augšā zem stikla jumta šobrīd nav sevišķi daudz. Gaidām, gaidām, bet tie tumsā vairs neatrod caurumu jumtā un acīmredzot nolēmuši pārnakšņot uz jumta. Filmēšanu atceļ. Braucam uz viesnīcu. Filmēsim saules lēktā. Izbraukšana pulksten 4 no rīta… Pāris stundu miega, un 4 esam pagalmiņā. Klusiņām, čukstus, lai tikai neaizbaidītu dūjiņas, samēģinām sarunu gara gājiena laikā un ar diviem spēcīgiem čekista sitieniem man pa vēderu kadra beigās. Iepriekšējā dienā mēģinājumā viesnīcā esam vairākkārt vienojušies – spēlēsim intīmi. Režisors čukstus un ļoti temperamentīgi nospēlē mums visu priekšā. Mums ar aktieri no Taškentas atliek tikai pieklājīgi atkārtot. Bet mums nesanāk tā kā režisoram. Viņš kļūst skaļāks un, galvenais, nikns. Jau tik agri no rīta. Strauji aust kārtējās saules versmes pielietās dienas rīts. Muzeja vadītāja, grabinot atslēgas, brīdina, ka blēdīgie putni, jūtot te apakšā ko nelabu briestam, lēni zogoties pa spraugām stikla jumtā prom zilajā tālē.

-Filmējam! – iesaucas režisors.

Griežas motors. Bet mans jaunais Taškentas draugs pēc garā gājiena tik nikni sit mani, ka, skrienot pēc tam augšup pa ugunsdzēsības dzelzs kāpnēm pretim baltajiem putniņiem, aizmirst tekstu. Kliedz režisors, kliedz asistenti, strādnieki sit dzelžus – spārnos paceļas pāris pēdējo nobijušos putneļu, un viss kino!

– Bet vakarnakt, kad es te ienācu, te bija pilns, un viņi sitās spārniem pret stiklu! – šķendējas režisors, un baložiem paredzētais niknums izgāžas uz mums. Pa to laiku baloži bezbēdīgi, gaiši rozā saullēkta apspīdēti, riņķo ap mečetu apaļajiem, dzeltenajiem kupoliem… Lejā mazā pagalmiņa krēslainajos stūros valda tumšas nakts atmosfēra. Mēs esam 40 metru kadru izstiepuši 70 metru garumā. Pats viņš mūs dīdīja darīt visu lēni un pamatīgi. Mani žesti nekur nederot! Mans partneris esot visteatrālākais un vissliktākais aktieris, kādu viņš pēdējā laikā esot filmējis. Tik teatrāli varot strādāt tikai pie kaut kādiem citiem režisoriem! Viss! Šodien cauri! Jāpārfilmē! Kaut kad vēlāk! Kad atgriezīsies baloži! Varbūt viņi jāsaķer un jāiesloga! Varbūt ar citiem aktieriem!

Pēc apdullinoši karstas dienas pulksten 16 izbraucam uz vecpilsētu. Uzbērta kalna galā pāri pilsētai kā mirāža karstajā gaisā peld mūra pils. Aiz mūriem saules un vēju nolīdzinātajā augšpilsētas vidū stāv pa pusei sagruvusi mošeja – mana māja, kur es ar savu meitu Gunu un kādu zēnu glabāju un, par spīti komunistu dižvīru izdedzinātās zemes politikai Vidusāzijas kultūras jomā, restaurēju vecas arābu, ebreju un latīņu grāmatas. Jāfilmē kadrs: saceļas stiprs viesulis un nes manas grāmatas ārā no manas migas. Ir sarunāts helikopters. Tas maksā ļoti dārgi. Ir pilnīgi skaidrs, ka filmēšanas laikā sarunāties būs neiespējami, kā būs, tā būs. Sarunā, ka sakarus ar helikopteru uzturēs viduslaiku garā – režisors no mošejas mās cilvēkam ārā uz gruvešu kaudzes un tas tālāk helikopteristam. Vairākas stundas karstā caurvējā nobakstāmies, izvēloties pareizās rekvizītu grāmatas: kādas būs uz grīdas, kādas pūtīs iekšā, kādi tām būs vāciņi. Šī iemesla dēļ izceļas dažs labs skandāls nepiemēroto algebras, ķīmijas un Ļeņina darbu dēļ. Vēl nekas nav gatavs, kad piepeši nāk helikopters. Riebīgi zemu! Un pilnīgi no pretējās puses nekā sarunāts. Acumirklī tiek iznīcināts daudzu cilvēku vairāku dienu darbs! Lūzt slēģi un gāžas iekšā, tiek norauts un aizpūsts lielais brezents, kas sedz sabrukušās mošejas griestu caurumus. Briesmīgais vējš aizsit elpu un caur degunu un muti piegrūž mūs pilnus ar smalkiem māla putekļiem un granti. Glābjot kameru, tai virsū uzkrīt operatora asistenti. Sarežģītā mājienu sistēma sabrūk, jo neviens pelēkajā miglā neredz tālāk par izstieptu roku.

Virs mums rēc helikoptera motors, režisors vājprātīgi kliedz megafonā, mēs, piespiedušies pie izdrupušās sienas, ar šausmām skatāmies, kā lēni no griestiem atdalās pēdējie apmetuma gabali un ķieģeļi, kā vēlas rudens lapas, viegli šūpodamās briesmīgajā vējā, nāk lejā uz mūsu galvām. Režisors, grūstot operatorus, ar zīmēm rāda, kas jāfilmē.

Es ar grāmatu steidzīgi atsēžos krēslā un izliekos, ka tikai tagad esmu pamanījis liktenīgās pārmaiņas manā mājoklī. Skrienam, kliedzam, ķeram saplēsto grāmatu lapas, stutējam salauztos slēģus… kamēr briesmīgajam pekles aparātam labpatīk aizlidot. Tas apmet loku un nāk vēl divas reizes, izpostot visu dzīvo un uzraujot gaisā vairākas tonnas putekļu… Panikā bēgam uz viesnīcu, atstājot nabaga filmas mākslinieku no muzeja aizlienēto saplēsto grāmatu, kastīšu un tepiķu vidū…

Nākamajā dienā pēc filmēšanās mūs autobusā aizved uz kādām tadžiku kāzām ciematā, kas atrodas blakus Avicennas dzimšanas vietai. Kāzās piedalās ap pusotra tūkstoša viesu. Ilgs brauciens naktī atpakaļ. Tadžiku aktieri ļoti skaļi dzied bītlu dziesmas. Galīgi alkoholizējies un pārēdies plovu, iekrītu viesnīcas gultā. Pārējie kāzas turpina kādā viesnīcas numurā. Četros mani pamodina. Jābrauc atkal pie baložiem. Man jauns partneris. Aļiks. Vēl stipri pilns, nav gulējis nemaz. Un ar pārsistu degunu – esot ieskrējis durvīs! (?) Grimētāja mēģina aizmālēt viņam visumā jaukos zilumus zem acīm. Rīta krēslā ātri samēģinām un jāfilmē. Aļikam rodas grūtības ar tekstu. Režisors atkal sāk nervozēt. Aļiks arī. Režisors sāk mainīt tik labi jau samēģinātās mizanscēnas. Pagalmiņā iesloga pāris baložu. Aiz kameras – būris ar vēl pāris saspaidītiem putniņiem rezervē. Ugunsdzēsēji ar šļūtenēm lej mums virsū aukstu ūdeni. Mēs pēc režisora vēlēšanās steidzīgi runājam tekstus, apspēlējam lietu, Aļiks nosit mani zemē, uzskrien augšā pa trepēm, bet baloži neko. Nelido, nolādētie krupji tādi! Aļika sasists, es, sāpēs vaikstīdamies, ilgi krītu, mēģinot neuzkrist virsū savainotam slimam balodītim. Režisors kliedz, apvainojot visu filmēšanas grupu:

Kāpēc baloži nelido? Kāpēc jūs neprotat viņus sabaidīt tā, kā vajag? – un met nūju pret muzeja sienu.

Labi. Otrs dubls. Aļiks lūdz teikt pagalmā viņam priekšā tekstu. Es tā arī daru, bet viņš galīgi saputrojas, ātri, ātri kaut ko murminādams, sit mani, izgrūžot varenu rēcienu, kas godam varētu vainagot jebkuru japāņu karatē filmu. Režisors saķer galvu un šausmās izskrien mākslīgajā lietū. Pāris baložu rezignēti noskatās šajā divkājaino vājprātā… Pienāks viņu laiks, un viņi atkal sārti rozā pacelsies pretim austošai dienai! Atstājot tālu lejā apaļos, brūnos kupolus un dzeltenās tuksneša smiltis.


Dziesma zem atejas vāka

Jau kādu nedēļu mani stūrgalvīgi nefilmē. Pārlasu krieviski “Simts gadu vientulības”. Guļu puskails viesnīcas gultā caurvējā starp atvērtām balkona un numura durvīm. Reizēm dodos neauglīgos klejojumos pa viesnīcas istabām, lai atrastu cilvēku, kuram varētu iemaksāt zināmu summu, tādējādi pasteidzinot šo tadžiku mākslas filmas radīšanu un ātrāku atgriešanos vēsākos platuma grādos…

Šur tur numuros guļ bāli vācu tūristi ar uzpūstiem vēderiem. Šur tur sačukstas par holeras gadījumiem un mēri Hivā… Varbūt ar runāšanu ir par maz. Labi, braukšu šodien līdzi uz filmēšanos tuksnesī. Būšu vismaz visu laiku režisora acu priekšā kā vājš un briesmīgs atgādinājums – te ir kāds, kas vēlas filmēties! Visu dienu žāvējos karstā vējā, autobusa ēnā sēžot un pa reizei iegremdējoties aukstā sālījumā ar niedrēm apaugušās gruntsbedrēs. Pie vakara knibinu nost no sevis rūgtas sāls čaumalas un klanos lūgsnā pret saulrietu…

Nākamā diena. Beidzot manas lūgsnas ir uzklausītas. Mani filmēs. Kaut arī atejas bedrē. Autobusu virtene ilgi maldās vecpilsētas šaurajās ielās. Beidzot esam pie kādas mazas mečetas. Blakus kādus desmit metrus dziļa, sausa hauze – vesela vecās Buhāras kvartāla platumā un garumā ar kaltiem akmeņiem izmūrēta ūdenstilpne, daļēji piemesta ar veciem dēļiem, dzelžiem un citām vecām grabažām. Gadu desmitiem te ir mests viss liekais un ieplūdis viss smirdošais. Dāsnā dienvidu saule ir to visu iekonservējusi un šim bagātajam hauzes saturam nav ļāvusi traucēt apkārtējo māju rāmi rimto ikdienu un lūdzēju kluso murmināšanu pāris desmit metrus augstāk – mazajā, baltajā mečetā ar kokā grieztām kolonnām. Lielāko daļu sasisto pudeļu, trauku, dzeloņdrāšu un naglu klāsta klāj indīgi zaļas niedres. Režisors ir iecerējis, ka mēs griežam šīs niedres, stāvot līdz ceļiem ūdenī. Nekas vēl nav darīts. Vairākas stundas sēžam un blenžam sausās hauzes bagātībās. Atbrauc kāda ugunsdzēsēju mašīna. No šļūtenes izlej tās saturu hauzē, samitrinot šīs grandiozās publiskās atejas arēnas augšējo slāni. Tas mazliet uzburbst un sāk izdalīt atmosfērā ilgi krāto smaržu buķeti…

Veci bārdaini sakali nāk uz dienas dievkalpojumu, uzmanīgi liekot zābakos un galošās ieautās kājas. Guļu uz tepiķa vīnogulāju ēnā. Kāds resns bārdainis pa laikam piebiksta man un piedāvā kārtējo summu par sešpadsmitgadīgo manu filmas meitu Gunu. Kāds vecīti ar izkapti kāpj lejā Tartarā pļaut niedres, iepriekš atvadījies no tuviniekiem un milzīga ziņkārīgu bērnu pulka. Mazs zēns – muedzins pakāpjas pa trepītēm pāri smirdoņai, pāri plakano māju jumtiem, tuvāk zilajām debesīm un baložiem un nodzied aicinājumu uz lūgšanu. Resnais bārdainis piedāvā man pēdējo summu – 50 tūkstošu rubļu! Es papurinu galvu, arī viņš noskurinās, novelk galošas un pazūd mečetā.

Mūs šodien tomēr vēl nefilmēs. Par maz ūdens. Atbrauc vēl viena mašīna. Gunu plānā, plānā krekliņā, par prieku visiem Buhāras pusaudžu puikām, ar šļūteni aplej slapju jo slapju.Tad uzlej viņai uz galvas vēl pusmašīnas. To visu nofilmē. Žēl, ka to neredz bārdainais – viņai varbūt rastos iespēja līdz mūža beigām vairs nefilmēties un sēdēt šampanieša vannā.

Stundu pusdienslaiks. Stundu gaidām režisoru. Pie manis piesēstas ģērbēja. Viņa pēc izcelšanās ir vāciete, runā krieviski, precējusies ar ebreju, dzīvo Dušanbē. Ko viņai darīt? Dušanbē esot bīstami!

– Brauciet prom! – saku, – drīz visus, kas runā krieviski, tur sitīs ar kokiem. Citādi tas nevar beigties!

Pēc pulksten četriem lejā, hauzē, sāk lēni organizēt nākamo kadru ar niedru griešanu, nešanu pa jau salieto, neiedomājami smirdošo pančku. Visi mani garie monologi par karu, lidmašīnām, degošām druvām un mana dēla nāvi. Ļoti aptuveni samēģinām vai, pareizāk sakot, sarunājam. Tātad visu vienā garā kadrā, apmēram 120 metru garumā. Režisors Bako dod desmit vispretrunīgākos uzdevumus: gan nesteigt, gan tempā, gan plaši visu izrādot, gan taupot žestus. Man atliek tikai teikt, ka es visu saprotu un vajag filmēt… Ar katru staipīgā klīsterī sperto soli sakarsušajā gaisā paceļas visi pekles izgarojumi. Svīstot nāves sviedrus un elpojot vairāk uz āru nekā uz iekšu, klunkurējot ar niedru klēpi un rīstoties, ne dzīves, ne miris izpeldu cauri pirmajam dublam. Operatoram patīk. Režisoram ne. Nepatīk mani žesti. Viņš gan man pats tos rādīja priekšā. Otrais dubls. Man esot fašista žesti. Taisnojos, ka mans varonis kā nekā ir vācietis, kaut arī drusku pārtadžikojies. Režisors, manāmi sarūgtināts, atstāj kloākas bedri. Bet man vēl ilgi atsevišķi jāieraksta teksts krieviski, soļi latviski un dziesma vāciski, kuru es auroju, sacenšoties ar mazo kastrāta zēnu – muedzinu, kas aicina resnos bārdaiņus uz saulrieta lūgšanu.

Kad beidzot ar sāpošu galvu un viscaur smirdošs rāpjos ārā no savas soda vietas, simtiem bērnu, sēžot uz akmens kāpnēm, šajā aizvēsturiskajā sūdu amfiteātrī cits caur citu atgādina manu dziedāšanu un fašistisko žestus…

Viesnīcā satieku jauno cilvēku Ričardu no Bostonas, ar kuru iepazinos no rīta, kad Guna, skrienot pa kāpnēm, bija nogāzusi viņu no kājām. Viņš prasa, ko te parasti dara pa vakariem. Atbildu, ka vispār neko, bet, ja konkrētāk, tad dzer. Tas viņu ieinteresē.

– Kur?

– Tepat ceturtā stāva bufetē!

To arī mēs darām, kad atnāk viņa draugs Deivs un Guna ar Katju no Maskavas. Viņš pastāsta šo to no savas raibās dzīves: dauzoties pa pasauli, mācoties tjurku un farsi valodas, Kuveitā mācoties biznesu, Parīzē filmējoties pie režisora Bressona, spēlējot deju orķestrī basu… Rodas ideja apskatīt vecpilsētu mēnesnīcas gaismā. Pie viesnīcas mūs sagaida kāda garkājaina brūna kuce un kā Timura mirušais gars, pats par sevi saprotams, ved mūs iekšā gadusimteņu tumsā.

Sēžam uz galīgi sagruvušas medreses drupām. Apkārt mums tumsā šaudās visādu sugu un izmēru suņi un kaķi. Amerikāņi kļūst sentimentāli un mēģina noskūpstīt meitenes. Viņas aizlec pāri kapiem kopā ar suņiem un sikspārņiem…

Nākamajā dienā mani atkal gaida četrstūrainā atejas bedre. Pa nakti kāds norāvis kloķi, un viss ūdens aiztecējis. Gaidām vairākas stundas, kamēr ar ugunsdzēsēju mašīnām atkal salej, atšķaida mūsu mīļo koncentrātu un panāk šim kokteilim tādu spēku, ka tas sit pa galvu daudz stiprāk nekā akmeņogļu šņabis.

Mīcāmies šurpu turpu pa šo civilizācijas bojāejas izmēģinājuma lauciņu.

Vispirms katram uzņem tuvplānu. Režisors pacietīgi man māca asināt mazo niedrupļaujamo izkaptīti. Tikko kā izkāpju no bedres, bērnus bars apkārt attēlo manu vakardienas uzstāšanos sūdu bedres dibenā. Kā jau pie muhamedāņu svētdienas (ir piektdiena) daudz bārdainu dievlūdzēju. Tad atņem man daļu monologa un iedod to manam partnerim. Viņš runā, man, šļapstinot žampu, aktīvi jākustas, jāvelk nost jaka, zābaki un vēl jāmēģina smieties par viņa stāstu, lai gan nesaprotu ne vārdiņa, viņš runā tadžiku valodā. Pārējie kolēģi, kas arī griež niedres, rēc, man īsti smiekli nenāk. Ļoti garš kadrs un, paldies Dievam, vienīgais. Režisors lamā mani, kā es esot kustējies un ģērbies, bet neesot klausījies, ko partneris stāsta, neesot smējies, viņš esot speciāli uz mani skatījies.

Atkal visi filmētāji ar kameru ilgi staigā apkārt bedrei un perina vēl ko briesmīgāku. Līdz tuvojas saulriets. Augšā bārdainie lūdz Allahu. Hauzes bedrē iededz elles liesmas (tur it kā degot manas grāmatas). Man jāskrien cauri cilvēku baram un jārunā monologs. Režisors dusmojas – es neesot pietiekami ieinteresēts šajās liesmās, rāda priekšā. Atkal nekā! Bez pauzes! Par skaļu! Nekas nav labi! Nu es vairs galīgi neticu sev. Viss sāk briesmīgi riebties. Mēģinu attēlot režisoru Bako. Nē, atkal neder mani žesti! Vēl grūtāk iet ar manu tuvplānu. Viņš atkal rāda priekšā. Kliedz, lai es beidzot spēlējot, pārdzīvojot, raudot… Un apkārt amfiteātris ar skatītājiem. Kaskadieri. Bērni. Rītdien viņi attēlos manu šīsdienas ākstīšanos. Katastrofa!…

Aizdedzina niedres. Deg benzīns. Vispirms azbesta vestēs cauri liesmām skrien kaskadieri. Pēc tam es. Bet liesmas pirmo reizi par lielu, es nevaru ieiet. Otrreiz asistents aizgrūž operatora lodziņam garām filtra stiklu. Trešoreiz liesmas par mazu. Asistenti skraida apkārt un met lejā visu, ko var sagrābstīt. Nekas nelīdz. Debesis par tumšu. Par vēlu. Rīt vēlreiz jāņem tas pats.

Pazemots, simtreiz apliets ar naktspodiņiem, velkos uz autobusu. Viesnīcā nevaru un nevaru dabūt no sevis nost šo puvekļu, dūmu un sūdu smaku. Paņemu bufetē simt gramu konjaka un saprotu, ka tās ir beigas. Viss! Pietiek braukāt pa šīs neaptveramās valsts kinostudijām, meklējot Zelta aunādu. Tā vienmēr izrādās tikai skrandains lupatdeķis! Vārdu sakot, pietiek filmēties! Tas ir riebīgi!!!

1990. gads

Fragments pārpublicēts ar autora atļauju no Jura Strengas grāmatas “Ir tas, kas nav. NErakstnieka kopotie raksti”

rādīt komentāruspaslēpt komentārus

Uzraksti komentāru