Rivjēra – šis vārds izlocās kā tāla dienvidu pamale, tas atlido pie tevis kā ilgas pēc siltuma un saules vai palido tev garām spārnota porša izskatā, kas vēlu naktī no Sentropēzas traucas Ramatuellas virzienā. Tur iekšā sēž bezrūpīgie, un viņi atgriežas no kādām dīkdienīgām viesībām jūras malā vai uz jahtas. Viņi ir krietni dzēruši un līkumā tikko neuztriecas man virsū. Bet es esmu nomaldījies naksnīgajos ceļos, un te jūras krastā nemaz nav tik daudz ceļu, pa kuriem varētu izkļūt uz Nicu vai vēl kādu lielu vietu, kura sola saldo dzīvi.

Mākslinieki ir tie, kuri zina, ka parkošanās automātos kāds dažreiz nav izņēmis izdoto sīknaudu. Bet tikai daži mākslinieki spēj padarīt to par apbrīnas cienīgu faktu. Tieši spēja pāriet no nožēlas uz apbrīnu arī ir lielas mākslas noslēpums. Matiss tev nav nekāda pludmale, tomēr vairāk nekā trīs krāsas. Un vispār, mākslu ir izdomājuši tie, kuru pārticība liek apjaust esamības principiālu nepietiekamību. Un metafiziskās runas par mākslas līdzību ar patiesību ir tāds pats izdomājums. Šūšanas fabrikas jau sen visus apģērbušas pēc vienas modes, un maza lina žaketīte uzreiz atgādina par laikiem, kad cilvēki te ieradās ar cepuru kastēm un rūpīgi šūdinātiem apģērbiem.

Vakar mums bija mākslu diena. Renuāra muzejs bija jau slēgts, Matisa muzejā nebija gaisa, bet Šagāla muzejam mēs pabraucām garām. Toties mēs ēdām vakariņas blakus Matisa būvētam zvanu tornim Vansā. Pie strūklakas no krāna tecēja ūdens, un večuks piepildīja lielu karafi. Pusdienas mēs ēdām Nicā – mazā trīsstūrainā laukumiņā, kur gar galdiņu uz augšu stiepās kāpnes. Man aiz muguras sēdēja divas kundzītes. Es viņas neredzēju, bet pēc atstāsta viņas bija vecas, vienai bija ļoti rūpīgi krāsoti mati, bet otrai – uz augšu salipinātas šķipsnas kā tādai pusauga popzvaigznei. Viņas, visticamāk, nebija vietējās. Bet, lūk, krēslu ar plato atzveltni no pirmdienas antikvārā tirgus Cours Saleya laukumā pa trepēm uz augšu stiepa vietējais iedzīvotājs. Pēc nenosakāmām pazīmēm. Es viņu biju ievērojis jau pirms kāda laiciņa baznīcas laukumā aiz tirgus. Nez kāpēc viņš ar visu krēslu rokās izmeta vēl līkumu. Nedaudz pa kreisi man aiz muguras neskuvies vīrietis ar suni, arī vietējais, dzēra kafiju. Vai nu suns viņam iesita ar asti vai pagrūda ar purnu roku, bet vienā mirklī viņš viss bija aplējies ar kafiju – viss krekls, visa priekša, viss galdauts – un no tik mazas tasītes. Oficiante aiz stūra gardi smējās. Tieši pretī un ļoti tuvu sēdēja mazs resnītis un dzēra kafiju. Viņš tur bija, pirms mēs atnācām, un palika vēl, kad gājām prom, vislabākajā vietā, kur var pārredzēt visu laukumu – divas ieliņas, kas te satek kopā, un kāpnes, kas no vecpilsētas iziet uz jaunāku pilsētu. Viņš arī bija vietējais. Pensionārs.

Braucot nepārtrauktā trīsjoslu mašīnu rindā pa Angļu promenādi un, ja vēlies – vēl desmitiem kilometru uz priekšu uz Antibēm un Kannām vai atpakaļ gar ragu uz Monako pusi, piederības sajūta nerodas. Tad

tu pats sev liecies kā ekranizēts modulis, kas kopā ar visu atpūtnieku straumi plūst gar jūras krastu. Viesnīcas pa labi, jūra pa kreisi, trīsjoslu sastrēgums priekšā un blakus, lidmašīnu virtene pa kreisi augšā,

tieši virs līča malas planē uz nolaišanos. Kustība pa joslu starp ekranizētām virsmām. Masu atpūtas fenomens ar īsām individuālām epizodēm. Vācu tūristi autostrādes atpūtas laukumā virs Kannām atvēruši furgona durvis, izlikuši zālē krēslu un gatavo vakariņas. Virs galvas čirkst cikādes, tālu lejā piestātnei tuvojas liels izgaismots atpūtnieku kuģis. Ja arī šajā kūrortnieku plūsmā eksistencei var saskatīt kādu jēgu, tad tā ir rūpēšanās un drošības sniegšana otram cilvēkam.

Grasē, smaržu galvaspilsētā tūristi pieliek pie deguna tievus garus papīrīšus un dziļdomīgi nododas ostīšanai. Viņi jūtas samulsuši no smaržu niansēm un pārdzīvo izvēles grūtības. Garām pabrauc poršs. Tik daudz te ir mazu nieku un dāvanu, kurus gribas pašam un arī aizvest kādam uz mājām.

Ielu stūri ir tādu svarīgu jautājumu vietas – uz kuru pusi tagad varētu iet? Interesanti, kas ir tālāk pa to mazo ieliņu? Vai nevajadzētu tagad apsēsties un iedzert kafiju?

Smaržu mākoņos ietinušies, daži jūtas iespaidoti, kamēr citi apjukuši. Cilvēki nesaprot, ka viņiem der tikai taisna vienvirziena līnija ved viņus pa pareizo ceļu un ļauj nekļūdīgi kustēties pat bez izvēles. Viņi jūtas kā apmāti divtūkstoš smaržu toņu buķetēs un neprot atrast vienu ceļu laukā. Neviens no viņiem nav beidzis parfimēru kursus un vēl piecus gadus stažējies pie meistara. Brīva ieeja, ko viņiem te piedāvā, ir vislielākie meli pasaulē.

No divpadsmitiem līdz četriem pēcpusdienā un arī pēc tam domas galvā nenāk. Vienīgi agrās rīta stundās vai vēlu naktī, kad karstums mazāks. Bet tu tikai iedomājies šejieni vēlā oktobrī vai novembrī, kad Rīgā sen jau aukstums, un tu nevarēsi saprast, kas domas raisa vairāk – karsts vai vēss laiks. Hroniska pusdienu nepaēšana aizņemtības dēļ, vai garā vakara cēliena plānošana jau agri no rīta. Šeit mums jāatgriežas rudenī, klusajā sezonā, kad Matiss zīmēja lielus viļņus pelēkā krāsā un vienu pašu mazu cilvēciņu ar lietussargu uz visas plašās promenādes.

Sentropēzā glāzes neviens nesaskandina, bet tik un tā te vēl valda vecā atmosfēra. Līcī peld mazi kuģīši, gar mola malu mākslinieki mēģina pārdot savus darbus, bet pa īso promenādi raibs cilvēku, motociklu un mašīnu ņudzeklis pārvietojas nepārtrauktā straumē. Hārleidāvidsona sprakšķi te tuvinās, te attālinās, cilvēki apmet līkumu pa krastmalu un tad viņu vietā nāk citi cilvēki. Jahtas mani vismazāk interesē, tās stāv tepat pie krasta, taču nebojā skatu. Tad, kad te gleznoja Markē, Mangēns un Siņaks, mazus kuģīšus varēja saskatīt dziļāk līcī, un arī tūristu nebija tik daudz. Ienāk prātā – kā līdz šejienei nokļuva Matiss un Mangēns? Bet viņi jau nebrauca te uz dažām dienām, bet veselu sezonu. Parīzē ziemā bija auksti, bet te bija maigs klimats un lētāka dzīvošana.

Viens mākslinieks, vārdā Jovanovičs, ir līdzīgs Pauļukam – tāds pats sīksts augums, grumbaina seja un izspūruši mati. Viņš pārdod bildes par normālo cenu – 250 eirām, uzreiz dod 50 eiru atlaidi un smaržo pēc alkohola un sviedriem. Mākslinieki nekad nesmird. Viņš te vēl iemieso nepārejošo mākslinieku cilti, bildes nav nekas īpašs, bet nav arī sliktas, un, kad viņš nomirs, tās droši vien celsies cenā. Varbūt tieši šī ļaužu kustība, kas sasaucas ar viļņojumu līcī ir mākslas noslēpums. Šajā vietā noteikti gribas kaut ko nopirkt un paturēt. Suvenīrs te izpauž savu dabu. Te ļoti ātri var uzgleznot un uzrakstīt visu, ko tu gribi pateikt. Un tad jau arī kārtējo loku pa Quai Gabriel Peri uz maza mopēda izmet milzīgi resns jauneklis, iesaukts par dubulthamburgeru. Brīnums, kā mopēds zem viņa svara nesalūzt. Bet, ja viņš nokristu, viņš nemaz nesasistos. Tu redzi, kāda piekrišana! Kam? Šai vietai!

Pie kādas jahtas paliels cilvēku bariņš un rosās sargi. Sākumā domāju, kāds iekritis ūdenī un slīkst. Taču, izrādās – uz jahtas tusiņš un ieradusies kāda slavenība. Prombraucot vēlu naktī, Jovanovičs vēl tajā pašā vietā. Jautājums – kad viņš mālē savas bildes. Varbūt īsajos ziemas mēnešos?

Kad te gleznoja Renuārs, ainava ar skatu uz līci bija zaļa. Kanjēsurmēras apkārtnē tā tagad ir terakotas brūna – no vasarnīcu un viesnīcu jumtiem un sauli atstarojošajiem paneļiem. Tālumā Antibēs kā liels kuģis vai trīsdesmitstāvu piramīda izslējies kāds hotelis, un gar to slaidā lokā apvijas A-8 sešjoslu automaģistrāle – Le Provencale, pa kuru aizzibsnī mašīnas. Renuāra guļamistabā uz kamīna dzegas stāv biste – Renuāra deguns ir garš un līks kā viņa dārza nogāze vai progresējošā poliartrīta izgrieztie pirksti vecumā, kad pie tiem piesēja otu, lai viņš varētu gleznot. Šo vietu kādreiz varbūt sauca par miera ostu, kurā viņš tālumā no pilsētas trokšņa pavadīja pēdējos gadus. Uz kušetes studijā, kur sēdēja viņa modeles, uzmesta salmu cepure un veca drapērija, pats viņš ar ratiņkrēslu piebrauca pie molberta un tad atkal attālinājās no tā.

Kāpēc saldā dzīve izvēlas mazas saliņas un pēc tam pievilina tur ļaužu simtus? Kāpēc lielas un neapdzīvotas salas saldai dzīvei šķiet gluži nepiemērotas?

Maza viesnīca Orelā, mazā ciematiņā kalna galā, kuram līkumu cauri izmet viena iela. Divi pagriezieni, simt piecdesmit metri un viss. Nevajag atcerēties viesnīcas nosaukumu, jo tā te ir vienīgā. Restorāns ir tieši pretī ieejas durvīm pāri ielai. Vīrietis no pretējās mājas ceļas tieši astoņos un sāk vērot brokastotājus, kas apmetušies viesnīcā. Viņi nekavējas celties agri un uz brokastīm ierodas tieši laikā – astoņos. Viņi, lielākoties pa pāriem, runā viens ar otru un gatavojas izbraucienam ar velosipēdiem. Pensionēts profesors ar savu smalko kundzīti nosaka – riteņbraucēju paradīze. Pēc brokastīm viņš pat uzkāpj uz riteņa un pabrauc simts metru līdz vienam ciematiņa galam un simts metru līdz otram. Lieta darīta! Bija vērts tā dēļ vest bagažniekā riteni no kādas simtiem kilometru tālas pilsētas. Kamēr viņš braukājas ar velosipēdu, sieva istabā pucējas, pēc tam viņi abi iekāpj mašīnā un aizbrauc uz kādu blakus ciematu. Garais vācietis, kas apmeties blakus numurā un dzīvo te viens, vakar brauca uz Sisteronu un atpakaļ – kādus septiņdesmit kilometrus pa to briesmīgo Alpu priekškalnu ceļu ar pārejām, kur, gar aizām braucot, kājas metas aukstas. Viņš ir apņēmīgs pēc skata un ļoti noteikts kustībās, kā gribēdams ātrāk pārvarēt šķiršanās krīzi, un profesors, lai viņš nejustos pavisam vientuļš, pie vakariņu galda piesēžas tam blakus un pārmij dažus vārdus.

Otrā rītā pieci pensionāri, saģērbušies kā Tour de France līderkomanda viesnīcas priekšā ilgi gatavojas braucienam un tad aizripina Montabrunas virzienā. Viens no viņiem pirmsbrauciena apspriedē nogāžas zemē uz līdzenas vietas ar visu grezno ekipējumu.

Šajā ciematā visi sasveicinās, no rītiem stundas zvana baznīcas tornī un ik pa laikam lēni garām aizbrauc kāds riteņbraucēju pāris, motocikls vai mašīna – lielākoties dīzeļi, lai lētāk mērotu Provansas lielos attālumus. Mani uzmodina plīstoša stikla troksnis – viesnīcniece met zaļajā konteinerā pie vakariņām izdzertās vīna pudeles. Saskaitu divpadsmit plīstošus trokšņus – diezgan daudz tik mazai vietai. Uz brokastīm atnāku gandrīz pēdējais. Garais vācietis jau ir saģērbies velotērpā un staigā ar mugursomu un plastmasas pudeli pa ielu. Viņa numurs iziet tieši uz braucamo daļu, pa zemajām durvīm akmens namā viņam jāieiet pieliektu galvu. Tad viņš uzkāpj uz riteņa un arī aizbrauc pa Montabrunas ceļu. Tas arī viss. Oficiantes vīrs atbrauc ar pikapu, ceļa līniju krāsotāji ierodas ceturksni pāri deviņiem, izliek brīdinājuma klucīšus, ilgi kaut ko mēra, skatās un pārrunā un tad sāk pūst baltās līnijas gar ceļa malām. Šodien viņi jau ir tikuši divsimt metru tālāk nekā vakar.

Gordā mēs ēdām pusdienas grūti atminamā vietā. Tas nebija antikvariāts, te servēja salātus. Vīrietis no ledusskapja izņēma pārtikas paciņas, sakūla mērci un apmaisīja zaļās lapas. Pie ieejas durvīm suns uzlēca uz krēsla un tūlīt aizmiga, aiz durvīm stāvēja invalīdu krēsls. Visas sienas bija nokārtas ar veciem reklāmas plakātiem, kādus īstos antikvariātos pārdod par bargu naudu, kamīna dzega nokrauta ar stikla karafēm, bet pie sienām saliktas vecas buržuāziskas mēbeles. Kamēr mēs ēdām, viņam nebija īsti ko darīt, bet viņš nepārtraukti rosījās virtuvē. Mūzika bija salkani jauka no 50. gadiem vai vēl senāka, un pēkšņi mēs sapratām, ka viņš dzīvo dubultu dzīvi. Viņš šo vietu bija mantojis no cilvēka, kurš mēdz sēdēt ratiņos un pašreiz atrodas augšējā stāvā – visticamāk – savas vecās mātes. Viņš bija neprecējies un tur lielā mērā bija vainīga māte, kura viņu pārāk loloja, lai gan pēc skata un kustībām pie gāzes plīts viņš bija vīrietis ar īpašām interesēm. It visā šeit varēja nojaust dubultu dzīvi, un kafiju mēs nolēmām dzert citā vietā.

Arlā mani piemeklēja nervu lēkme. Nav jau nekas neparasts. Sākumā domāju, ka tas ir brīvdienu vidus šoks. Taču tad arvien vairāk sāka likties, ka tai sakars ar dienvidu karstumu un sauli. Tā sākās ar Van Goga vārdā nosauktā fonda apmeklējumu, kur īsti nebija ko redzēt, bet sāka uzmākties nelabas domas, ka garīgas kaites šajā vietā ir lipīgas. Sākumā viņam nedeva ēst, tad viņu iespundēja trakomājā un pēc tam ar viņu pelnīja naudu. Tāpēc tagad vasaras te pārāk karstas un saulespuķes novītušas. Romiešu būvētā pilsēta ar šauro ieliņu sprostu un dienvidu svelme radīja paniku. Un tad vēl šis gleznotājs, kurš izraisa bailes ar savu likteni. Viņš cieta no dīvainiem simptomiem – skumjām un melanholijas (“Izņemot melanholiju, murgi mani vairs nemoca…”, “Dažreiz es jūtos pilnīgi bezpalīdzīgs…”, “Man ir grūti rakstīt, kad manā galvā kaut kas nav kārtībā…”); nomāktības (“Jo nomāktība jau nav nekāda priecīgā lieta…”); pārkairināmības (“Esmu pamanījis, ka daži citi arī dzird dīvainas skaņas un balsis lēkmju laikā…”); pēkšņa apziņas zuduma (“Tas ir pārsteidzoši – ne no kā nebaidīties un neko neatcerēties…”) un pat atgriešanās normālā stāvoklī (“Es domāju, doktoram Peironam ir pilnīga taisnība, kad viņš apgalvo, ka es neesmu traks…*). Šī spiedīgā atmosfēra, Senpola mauzolejs, kur viņu iekārtoja pēc mācītāja un viņa paša lūguma, lai mazinātu garīgās ciešanas, viņa istaba ar dzelzs gultu un krēslu; vēl tagad blakus korpusos ārstē garīgi slimos; metāla vanna ar aizslēdzamu vāku un caurumu galvai, kur viņu pakļāva psihiatriskās dziedināšanas ūdensprocedūrām – acīmredzot – kaites izdzīšanai – rada pēkšņu paniku, ka tas viss var notikt arī ar tevi. Panika mūs paglābj no prāta aptumsuma, un mums gribas bēgt no klostera, no Senremī un Arlas, kur doktors Gašē, šķiet, uzstādīja Van Gogam visprecīzāko diagnozi “…terpentīna intoksikācija un Vidusjūras saule ir inde tādam, kurš nāk no ziemeļiem.”

Nobeigums

Māksla un filozofija nevar rasties Luksemburgas dārzā un nokārtotas dzīves apstākļos. Tai vajadzīgs prieks par kafijas tasi un siera trūkuma perioda beigām. Tai nepieciešama vismaz dzīves pulsācija starp nabadzību un netīksmi pret bagātību. Tāpat kā laba eseja, tā rodas no pārejas stāvokļiem un bailēm no fiksācijas. Vienīgais trūkums šajā dzīvē ir tas, ka te nepiedāvā zobu bakstāmos, un domas rāmi guļ smadzeņu apakšējos ūdeņos.

Šī ir vieta tiem, kuri piedzīvojuši nervu sabrukumu jau pirms desmit gadiem un kuru dzīvē nekas pēc tam nav mainījies, kuri pēc 12 stundu darba dienas nomaina apģērbu un ķeras pie nākamā darba, kuru pūles ir radījušas iespēju, bet nav iemācījušas to pārvērst dzīvē; tiem, kuri raduši vaicāt, kāpēc man tas jādara, ja tas neatmaksājas, šī vieta varētu būt universāls atmaksas punkts. Brīvdienu vidū Provansas prese ziņoja par vētrām un 10 tūkstošiem bojā gājušu atpūtnieku. Ārā bija karsts, un tā droši vien bija preses pīle. Bet jautājums prātā aizķērās – vai mēs paši laimīgi tiksim galā? Mums jātiek!

Kāda brīnišķīga vasara, varbūt labākā manā mūžā. Un es nezinu, kas man patika labāk – vientuļā dzīve, rakstīšana un pastaigas laukos, braucieni pa ceļiem vai Nica vasaras karstumā. Un labi, ka tas viss beidzas vienā dienā. Asi un bez pārejas perioda. Pāršķirot kalendārā vasaras pēdējo lapu, tu atgriezies parastā dzīvē.

Pārpublicēts ar autora atļauju no grāmatas “Uzburtā vieta”

Foto:Valentin B. Kremer/Unsplash


* No van Goga vēstulēm brālim.