
Svētais – persona, kuru katoļu vai pareizticīgo baznīca pasludinājusi par svētu tās taisnīgā un dievbijīgā dzīves veida dēļ.
Itālija jau ilgstoši ir mans un manu draugu – Gardēžu – kopīgo ceļojumu mērķis.
Es, Laura un Ieva esam mākslas zinātnieces, lai gan katra darbojamies nedaudz atšķirīgā mākslas segmentā. Ceturtais ir Reinis – katoļu vēsturnieks ar mīlestību pret baroku un klasicismu. Kā Gardēži kopā sanākšanas brīžos darām to, ko šis apzīmējuma prasa – nododamies gastronomiskiem priekiem. Tomēr tā nav tikai kopīga ēšana. Katra tikšanās reize jeb Gardēdis tiek rūpīgi plānots un veltīts konkrētam reģionam, laikmetam vai pat vēsturiskai situācijai. Vienkāršākie piemēri būtu Itālijas reģionu virtuve, angļu raupjie gaļas ēdieni, krievu Masļeņica, Levantes jeb Vidusjūras austrumu daļas reģiona tradīciju ievērošana. Pie sarežģītākajiem pieder 20. gs. 20. gadu Rīgā dzīvojušas, no Latgales nākušas latviešu ģimenes mielasta rekonstrukcija, citā reizē – sekošana 19. gs. otrajā pusē populāra Pēterburgas restorāna ēdienkartei vai pat 18. gs. beigu cienīgs mielasts ar receptēm no pirmās “Latviskās pavāru grāmatas muižas pavāriem par mācību visādus kungu ēdienus gardi vārīt un sataisīt” (1796, Jelgava). Pēdējo pat izdevās īstenot laikmetam atbilstošā Kurzemes muižā ar īpaši lūgtiem viesiem.
Tomēr nekas nav labāks par dzīvu tradīciju izpēti esošajā vidē jeb ceļošanu un šīs vietas izzināšanu caur mūsu interesējošiem segmentiem – mākslu, reliģiju un kulināriju. Itālija tam ir lieliski piemērota, jo katra šīs mākslas vēstures un katolicisma citadeles reģiona virtuve ir citādāka. Šīgada Gardēža ceļojuma galamērķis ir Itālijas zābaka papēdis jeb Apūlija, klāt pieķerot Bazilikatas reģiona pilsētu Matēru. Un, pat ja Mārtiņš Eņģelis šis pašas vietas ir aprakstījis kā mafijas un atkritumu paradīzi, paļaujamies, ka mums veiksies atrast ko vairāk.
Sv. Franciska de Hieronimo sargājošais plecs

Foto: Didzis Grodzs
Neviens ceļojums nesākas tukšā vietā un arī Apūlijas brauciens ir sācies pirms paša notikuma. Braukājot pa Latviju šai pašā kompānijā, esam daudz laika veltījuši nomaļo baznīcu apskatei. Kurzemes luterāņu baznīcas mēdz pārsteigt ar mākslinieciski spožu izpildījumu, savukārt, Latgales baznīcas saista ar daudz tiešāku komunikāciju starp reliģiju un indivīdu. Paralēli centrālajam Dievmātes tēlam tajās līdzās eksistē svēto kulti, kas mēdz būt lokalizēti un kam atsevišķos gadījumos var pat piemist brīnumdarītāju īpašības – tiešs veids kā uzrunāt baznīcēnus. Luterāņu baznīcās svēto kultu nav, tādēļ tas Latgalē vispār šķiet neparasti.
Braucot roadtripā pa Latgali, Rēzeknes novadā, pusceļā uz Daugavpili nonācām Pušas baznīcā. Tā ir maza, pelēka koka baznīciņa kapu kalniņa galā – nekas ārēji izcils vai īpašs. Visiem, izņemot Reini, bija pārsteigums iekšienē uz sānu altāra ieraudzīt itāli Sv. Francisku de Hieronimo (1642–1716). Izrādījās, ka 19. gs. sākumā Puša bijusi jezuītu centrs un vienā no Pušas baznīcas sānu altāriem tad parādījās tobrīd nesen svēto kārtā ieceltā jezuīta Franciska de Hieronimo attēls. Ar to šeit aizsākās Franciska godināšana, kas, neskatoties uz jezuītu izraidīšanu no Latgales 1820. gadā, nepārtrūka. Tā tiek praktizēta joprojām un šobrīd Puša visticamāk ir viena no nedaudzajām vietām ārpus Itālijas, kur tas tiek joprojām darīts. Ilgi nedomājot, vienbalsīgi par Gardēžu ceļojumu aizgādni tika izvēlēts Sv. Francisks de Hieronimo. Ironizējām, ka mums ir ekskluzīvs svētais, jo viņš nav ļoti aizņemts – nav daudzi, kas lūdz viņa aizgādību. Izspriedām, ka uzņemties nelielas rūpes par četru jaunu latviešu kulinārijas priekiem Itālijas ceļojumos, kas galu galā ir Franciska dzimtene, viņam nevarētu sagādāt lielas problēmas.
Vārti uz Apūliju – Bari



Apūlija kā Gardēžu šīgada ceļojuma galamērķis bija noteikta jau iepriekšējā brauciena noslēgumā. Pirms gada ceļojām pa Pjemontu, kur reģionam raksturīgo trifeļu medības neizvērsās tik veiksmīgas kā gribētos. Šoreiz vēlamies visu plānot atbildīgāk un rezultātā Reinis sastāda nebijuši garu nogaršojamo lietu sarakstu.
Ierodamies Apūlijas galvaspilsētā Bari un saprotam, ka, rezervējot naktsmītni, esam sajaukuši to ar Mola di Bari. Pēdējā ir neliela, bet stratēģiski nozīmīga pilsētiņa Bari mola aizsardzībai. Tās vecajā daļā līdz mūsdienām lieliski saglabājušās senās fortifikāciju sistēmas. Apūlija vienmēr bijis viens no nabadzīgākajiem Itālijas reģioniem dienvidnieciski skarbā klimata dēļ un to nemitīgi apdraudējušas politiskās un reliģiskās cīņas. Piekrastes pilsētiņas ir kā nocietinātas vienības ar masīviem aizsargmūriem un gar krastu joprojām redzami novērošanas torņi teritorijas apsargāšanai. Reliģijai šajā spēku pārbaudē bija nozīmīga loma. Kareivīgā musulmaņu klātbūtne būšanu par katoli padarīja par identitātes sastāvdaļu, ne tikai ticību. Te arī uzkrītoši manāma lokālu svēto kultu nozīme. Vai varbūt tā mums nevilšus kļūst par vienu no centrālajām sarunu tēmām – nu jau grūti pateikt.
Bari nokļūstam nākamās dienas rītā, kur pirmais izpētes objekts ir zivju tirgus blakus mazu kuģīšu piestātnei. Šķietami necilajā piedāvājumā atrodam meklēto – svaigus jūras ežus un jūras trifeles. Acu priekšā pārdevējs izvēlētos, no ārpuses adatainos gardumus atgriež un attaisa, atsedzot to maigo krēmveida iekšpusi. Bonusā iedod citrona daivas un piešķir vienu maizes doniņu uz četriem. Turpat piekrastes promenādē izkārtojam uzkodu galdu, un mielasts var sākties. Jūras eži un trifeles ir no šī brauciena obligāti nogaršojamo lietu saraksta un ilgi nav jāgaida, lai uz baltā plastmasas šķīvīša pāri paliktu vien jūrasvelšu čaulu kalns. Abi jaunie gastronomiskie atklājumi ir brīnišķīgi – “Vēl jūrīgāki par austerēm!”, visi unisonā vienojamies. Esam pieredzētā spārnoti, tādēļ padodamies smaidīgo pārdevēju aicinājumam – piedevām nogaršojam tikko nozvejotu un tikai ar citrona sulu apslacītu astoņkāji. Pat Palermo Vucciria zivju tirgū, kur Sicīlijas brauciena laikā gājām ēst austeres un vārītus astoņkājus, nebijām sadūšojušies šādam soli. Bet te, Bari, jūras krastā, viss garšo lieliski.
Svētais Ziemassvētku vecītis un pastas austiņas





Zinām, ka svēto kults Apūlijā ir daļa no reģiona katolicisma tradīcijām, un nebrīnāmies, ka tirgū uz sienas pamanām grafiti ar Sv. Nikolaju – Bari aizbildni, kuru nereti dēvē vienkārši par Bari svēto. Šis mūsdienu Ziemassvētku vecīša prototips ir leģendārs 4. gs. kristiešu svētais, dzīvojis un darbojies mūsdienu Turcijas teritorijā, Mirā, kā arī bijis tās bīskaps. Īpašu mīlestību izpelnījies, jo dzīves laikā veicis brīnumus un nereti slepeni palīdzējis līdzcilvēkiem.
Viena no leģendām vēsta par nabadzīga vīra trīs meitām, kam nebijis naudas pūra sagādei un attiecīgi izredžu iziet pie vīra. Kādā vakarā pa atvērto logu pie krāsns žūstošajos apavos sakrituši Sv. Nikolaja anonīmi dāvināti trīs naudas maki vai zelta bumbas – versijas ir dažādas.
Kultam attīstoties, radās tradīcija bērniem pie pavarda atstāt zeķes gaidāmajām dāvanām, bet trīs zelta bumbas svētā dzīves gājuma attēlos nereti aizstāja Ziemassvētkiem tik raksturīgie apelsīni. Sv. Nikolajs mira dziļā vecumā, tādēļ parasti tiek attēlots ar garu, sirmu bārdu un krāšņu bīskapa apmetni.
Zinām, ka svēto kults Apūlijā ir daļa no reģiona katolicisma tradīcijām, un nebrīnāmies, ka tirgū uz sienas pamanām grafiti ar Sv. Nikolaju – Bari aizbildni, kuru nereti dēvē vienkārši par Bari svēto. Šis mūsdienu Ziemassvētku vecīša prototips ir leģendārs 4. gs. kristiešu svētais, dzīvojis un darbojies mūsdienu Turcijas teritorijā, Mirā, kā arī bijis tās bīskaps. Īpašu mīlestību izpelnījies, jo dzīves laikā veicis brīnumus un nereti slepeni palīdzējis līdzcilvēkiem. Viena no leģendām vēsta par nabadzīga vīra trīs meitām, kam nebijis naudas pūra sagādei un attiecīgi izredžu iziet pie vīra. Kādā vakarā pa atvērto logu pie krāsns žūstošajos apavos sakrituši Sv. Nikolaja anonīmi dāvināti trīs naudas maki vai zelta bumbas – versijas ir dažādas. Kultam attīstoties, radās tradīcija bērniem pie pavarda atstāt zeķes gaidāmajām dāvanām, bet trīs zelta bumbas svētā dzīves gājuma attēlos nereti aizstāja Ziemassvētkiem tik raksturīgie apelsīni. Sv. Nikolajs mira dziļā vecumā, tādēļ parasti tiek attēlots ar garu, sirmu bārdu un krāšņu bīskapa apmetni.
Pēc nāves Nikolaja kaps Mirā kļuva par nozīmīgu svētceļojumu galamērķi. Pieaugot saspīlējumam kristiešu un musulmaņu starpā, radās bažas par netraucētu svētvietas apmeklējumu. Tādēļ 1087. gadā Bari jūrnieki Nikolaja kaulus no apbedījuma izzaga un pārveda uz savu dzimto pilsētu – apsteidzot konkurentus venēciešus. Virs jaunā Nikolaja kapa tika uzbūvēta iespaidīga bazilika un Bari kļuva par ievērojamu Eiropas kristiešu svētceļojumu galamērķi. Arī tagad vecpilsētas ielās atrodami Nikolajam veltīti altārīši un viņa atdusas vietā – katedrālē – pulcējas ticīgie.
Apskatu katedrāles kriptā krāšņi iekārtoto, ar žogu norobežoto kapavietu. Caur režģiem neraugos uz kādu nesvarīgu katoļu svēto, bet gan mūsdienu Ziemassvētku vecīti jeb to, par ko šis svētais ir kļuvis mūsdienās. Nespēju bez iekšējas jautrības nedomāt par Nikolaja augšāmcelšanos nu jau smejošā, patērētājsabiedrībai atbilstošā Santa Klausa veidolā. Tas ir Nīla Geimana “Amerikāņu dievu” cienīgs gājiens. Nospriežu, ka Miras bīskapa atdusas vieta tīri simboliski ir izdekorēta kā Ziemassvētku eglīte – drebelīgas svecītes, krāšņi materiāli un zelta detaļas, izšūtas un greznas tekstīlijas.
Pusdienās esam plānojuši nobaudīt reģionam tipisko pastu orecchiette. Tā ir pasta mazu kausiņu jeb “austiņu” formā, ko tradicionāli gatavo mājās un kaltē āra saulē. Bari ir slavena ar savām orecchiette meistarēm, kas šo amatu pārmantojušas paaudžu paaudzēs. Vecpilsētas ieliņās ne reizi vien redzam ar drānu apklātus koka galdus vai vienkāršas, uz veļas žāvētājiem uzliktas kastes, kur kaltējas tikko tapušās pastas austiņas. Tomēr šoreiz pusdienu vietu mums pa prātam atrast neizdodas. Toties nejauši uzduramies necilai focaccia ceptuvei, kur mūs pārsteidz vietējo itāļu – gan strādnieku, gan uzvalkos tērptu klerku – rinda. Focaccia ir otra Bari specialitāte, ko te gatavo ārkārtīgi vienkārši – cep iegarenu maizi ar svaigiem ķiršu tomātiņiem un olīvām. Negaidot vēl labāku reklāmu, arī mēs iestājamies gaidītāju rindās. Un neviļamies. Maize ir karsta un kraukšķīga, tomāti un bagātīgā olīveļļa piešķir tai vajadzīgo sulīgumu, olīvas – pikantumu.
Pilnai laimei piestājam gelateria, kur nopērku zaļo vīģu saldējums. Gardēžu braucienos parasti izvēlos reģionam raksturīgu kārumu, ko nogaršoju visās iespējamās vietās. Zaļo vīģu saldējums kļūst par šī ceļojuma gastronomisko testu, un izrādās, ka Apūlijā tas ir plaši variējams lielums. Tas ne tikai katrā vietā ir citādāks, bet arī tiek gatavots dažādās kombinācijās, piemēram, ar karameli vai banāniem. Zaļā vīģe kā reģiona tipiskais auglis bībeliskajās Ādama un Ievas baznīcu gleznu ainās te dažreiz ieņem tradicionālā ābola vietu un ir Reiņa obligātajā ēdienu listē, tātad vēl viens ķeksis sarakstā. Atgriežoties Mola di Bari, izrādās, ka naktsmītne ārpus Bari tiešām ir izvēlēta veiksmīgi. Dienas laikā snaudošā pilsētiņa vakarā atdzīvojas – centrālais laukums ir ļaužu pilns, bāriņos čalo sarunas un džinkst vīna glāzes, piekrastes ielās parādās galdiņi un tumsā iededzas laternas. Zvejas kuģīšu un jahtiņu piestātnes ir fantastisks, tūristu neskarts fons vietējās virtuves baudīšanai. Pirmajās Itālijā pavadītajās dienās parasti pārņem tāds kā Vidusjūras velšu trakums un šī reize nav savādāka. Neskatoties uz jūrīgajām uzkodām tirgū, visi vakariņās piemājas trattoria pasūtam šķīvjus ar svaigām, klasiski pagatavotām jūras velšu izlasēm – ir īstais brīdis uzrotīt piedurknes gastronomijas priekšā.
Pa tūristu takām





No rīta Mola di Bari gaišo vai dzeltenīgo māju fasāžu dēļ ir saules izgaismota un rosīga. Meklējam vietējos augļu un dārzeņu veikalus un atrodam tos reklamētus pievilcīgā nevērībā. Uz krēsliem saliktas dārzeņu izlases un uz kartona loksnēm uzskricelētas cenas aicina iepirkties vietējo zemnieku labumu bodītēs. Zaļo vīģu kilograms maksā 2 eiro, ķiršu tomāti tikpat. Sakraujam pirkumu maisus un ceļojumu koferus īrētā auto bagāžniekā un īstais ceļojums pa Apūliju var sākties.
Ceļā uz īsu brīdi piestājam tūristu bukletos izdaudzinātajā Poligniano a Mare. Klinšu ielenktā pilsēta pašā Vidusjūras krastā ir iespaidīgs skats, klaiņojot gar nelielā līcīša otru pusi. Meklējam nomaļu pludmali atspirdzinošai peldei, jo diena ir karsta, pie debesīm neviena mākonīša un mūsu nu jau sauli atradusī miesa kņudina. Galvenā pludmale pilsētiņas centrā pēc mūsu standartiem ir pārpildīta pat šajā nesezonā. Tomēr mūs iepriecina lokālo ēdienu veikaliņš, kur vēlākām pusdienām iepērkam caciocavallo un burrata sierus, kā arī piedevām taralli baranciņas ar fenheli. Pēdējiem līdzīgus izstrādājumus bijām redzējuši jau iepriekšējos braucienos, tomēr līdz šim ierasto, negaršīgo baranku forma bija iemesls tās atstāt bez ievērības. Tagad atklājam, ka taralli katrā reģionā ir savādākas – ar pipariem, rozmarīnu, citronu utt., un turpmāk baranku iepakojums ir nemitīgs pavadonis visa brauciena laikā. Peldei pieņemamu pludmali atrodam nedaudz aiz pilsētas centra un pārāk nekavējoties, dodamies tālāk.
Nākamais pieturas punkts ir UNESCO mantojuma sarakstā iekļautā Alberabello pilsētiņa. Tā ir slavena ar truli tipa mājiņām – robustām, konusveida celtnēm ar nelieliem lodziņiem un skursteni tās centrā. Jo vairāk tuvojamies par truli galvaspilsētu dēvētajai Alberabello, jo Reinis kļūst nīgrāks. Izrādās, ka viņam šī arhitektūra ir kā zobu sāpes. Reinis tās sauc par rūķu mājām un atklāj, ka jau bērnībā, šķirstot Itālijas foto albumu un atverot Alberabello mājeļu skatu, esot šausminājies. Nonākot pilsētā, saprotam, ka saglabātais truli ēku rajons citādi mūsdienīgajā pilsētiņā ir kļuvis par tūristu pūzni. Tradicionālās un pirms UNESCO aizsardzības statusa iegūšanas mūsdienu dzīves apstākļiem neatbilstošajās un sabrukšanai nolemtajās truli mājiņās tagad iekārtoti suvenīru veikaliņi – savā it kā atšķirīgajā piedāvājuma klāstā nomācoši vienveidīgi.
Pilsētas centrā barokālas strūklakas pakājē sarīkojam pikniku ar Mola di Bari un Poligniano a Mare veikalos pirktajiem gardumiem.
Itālijas gastronomijas galvenais šarms ir vienmēr lieliskie produkti un reģionālās atšķirības. Maize, tomāti, olīvas visur ir izcilas un, ja šos labumus papildina ar vienmēr atklājuma vērtajiem lokālajiem sieriem, desām vai šķiņķiem, izdodas izcila maltīte.
Dzīru noskaņai no konusveida pudelītēm dzeram bezalkoholisko Crodino – itāļu softdrinku, kas garšas ziņā daudz neatšķiras no klasiskā 20. gadu Negroni kokteiļa. Crodino pieejams iepakojumos pa 6 nelielām – vienas dzēriena glāzes – pudelītēm. Katrā reģionā var atrast lokālu šī dzēriena paveidu, un mēs mēdzam tos arī izmēģināt. Īpaši karstā laikā tie ir lieliska alternatīva jau ierastajiem Spritz vai Negroni kokteiļiem.
Vizītkarte no Sv. Oroncija un Lečes citādais baroks









Nākamais pieturas punkts ir par balto pilsētu dēvētā Ostuni. Daļa vecpilsētas ielu reljefa, kāpņu un šauruma dēļ joprojām ir neizbraucamas, tādēļ atstājam auto pirms vecpilsētas un tālāk ejam kājām. Paklīstam pa ielām un apskatām pāris baznīcas. Centrālajā laukumā piestājam pie pieminekļa – kolonnas ar tēlu bīskapa apmetnī tās galā. Izsaku versiju, ka tā varētu būt mēra kolonna, ko pēc īpaši postošām epidēmijām pilsētu centros mēdza uzstādīt kā sērgu pārdzīvojušo pateicību Dievam. Reinis to noraida un saka, ka piemineklis veltīts viņam nezināmam, lokālajam Ostuni svētajam. Nākamajā brīdī, kā sarunu dzirdējis un sapratis, garām ejošs vīrs itāliski sasveicinās un pasniedz mums piemiņas kartiņas, sakot “Sant’ Oronzo!”. “Grazie, grazie”, pārsteigti klanām galvas. Izrādās, ka šis ir Sv. Oroncijs, 1. gs. kristiešu svētais.
Leģenda stāsta, ka Oronciju kristietībai pievērsis apustuļa Pāvila māceklis. Pēc tam viņu vajājuši ticības dēļ un par to viņš beigās arī atdevis dzīvību, toties ieguvis svētā kārtu. Oroncija godināšanas kults īpaši uzplauka pēc 1656. gada, kad par Apūlijas baroka galvaspilsētu dēvētajā Lečē beidzās postošs mēris, ko saistīja ar Oroncija radītu brīnumu. Paņemam pasniegtās kartītes un saprotam, ka esam saņēmuši Sv. Oroncija vizītkartes. Šī ir pirmā reize, kad kāds svētais ar mums sazinās tik tieši. Kā brīnuma apņemti aizstaigājam līdz pilsētas mūriem un pakavējamies pie skata pāri nokalnei līdz Adrijas jūras krastam. Tikuši ārā no pilsētas labirinta saprotam pilsētas stratēģisko novietojumu. Klinšaina kalna galā tā izceļas kā balts, drošs cietoksnis citādi līdzenajā un jūras laupītājiem viegli pieejamajā piekrastē. Masīvo pilsētu mūru ieskautie šaurie ielu labirinti te nozīmē drošību, bet atklātā, pārskatāmā piekraste – draudus.
Nebrīnāmies, ka Sv. Oronciju sastopam arī nākamajā rītā, kad ēdam vēlas brokastis Lečē. Saukts arī par Lečes bīskapu, Oroncijs te darbojies savas dzīves laikā, tātad esam atbraukuši uz viņa pilsētu. Sēžam laukuma malā pie pasticceria galdiņiem, mielojamies ar lokālajiem saldumiem un dzīvi apspriežam pretējās baznīcas dekoratīvos rotājumus, jo Lečes baroks ir pārsteigums. Uz vienkāršās, pat robustās arhitektūras fona reljefie rotājumi un ziedu vītnes izceļas ar detaļu pārbagātību kā kārdinoši laicīgās pasaules prieku apsolījumi. Baroka elementos manāma pat tāda kā mauru stila ietekme. Ēdu pasticciotto – tradicionālu Lečes saldumu, kurā saskatu līdzību ar pilsētas baroka arhitektūru. Pasticciotto ir formās robusts smilšu mīklas kēkss ar biezu, krēmīgu un pārsteigumu nesošu pildījumu – dažreiz tas var būt vārītā krēma paveids, citreiz – augļu marmelāde.
Staigājam pa Lečes baznīcām. Interjers un īpaši meistarīgi grieztās altāru iekārtu detaļas piesaista pat vairāk nekā centrālās gleznas vai skulptūras. Viss ir izrotāts ar ziedu vītnēm un gatavu augļu ķekariem, ko rotaļīgi ķersta omulīgi bērneļi jeb putti. Tagad saprotu, kāpēc pilsētā ir tik daudz suvenīru veikaliņu, kas pārsteidzošā daudzveidībā piedāvā porcelānā vai līdzīgā materiālā veidotus dekorus – apaļīgus, čiekurveidīgus kāpostus vai artišokus, kārdinošus augļus, īpaši granātābolus. Pēdējie nereti atveidoti iegriezti, un to gludā, glazētā augļa virsma kontrastē ar jutekliskajām, trauslām sēkliņām iekšpusē. Kārdinošie porcelāna augļi modina izsalkumu, tādēļ meklējam pusdienu vietu. Reinis kā mantru daudzkārt ir skaitījis reģionam raksturīgos ēdienus, tos tagad meklējam tratoriju ēdienkartēs. Beidzot izdodas atrast ilgi meklēto zirga gaļas sautējumu – Pezzetti di cavallo. Reinis un Laura pasūta to, bet mēs ar Ievu nosliecamies par labu lokālo pastu variācijām – Ieva ēd jau iepriekš kārotos orecchiette ar turku zirņiem. Es izvēlos bagātīgā mērcē pasniegtu pasta maritata – laulāto pastu jeb divu pastas veidu sajaukumu, kur bez jau zināmās orecchiette ir arī fricelli – pasta nelielu trubiņu veidā. Zirga gaļas ēdāju konsenss ir vienbalsīgs – eksotiski, garšīgi, daudz neatšķiras no liellopa gaļas, bet noteikti ne mīļākais gaļas ēdiens. Apūlija ir nabadzīgs reģions un te mēdz gatavot daudz ko tādu, kas bagātajos ziemeļos neienāktu prātā. Piemēram, tradicionālo Parmas tipa sieru, ko citur smalki rīvētu uzkaisa pastai, te nereti aizstāj pēc izskata līdzīgā apgrauzdētā rīvmaize.
Otranto un 800 svētie



Vakaru noslēdzam Otranto – vēl vienā pilsētiņā pašā jūras krastā ar masīviem aizsardzības mūriem. Ar sajūtu, ka šāda tipa pilsētas esam redzējuši gana daudz un, neko pārsteidzošu no tās negaidot, ieejam katedrālē. Te aizraujamies ar apjomīgās, lieliski saglabātās 12. gs. grīdas mozaīkas pētniecību. Tajā atveidots pasaules koks, pie kura saknēm ganās mītiski zvēri, bet lapotnē pulcējas svētie. Ilgi kavēties gan nevaram, jo ir pēcpusdiena un vēl jānokļūst līdz vietējam dabas brīnumam – bijušajam boksītu karjeram. Tas atrodas patīkamas pusstundas gājiena attālumā no Otranto vecpilsētas. Ezeram apkārt grēdojas zemes kaudzes un boksītu klātbūtne izrakņātajā augsnē padara atradnes vietu koši sārtu. Te nonākam vēlā pēcpusdienā un esam teju vienīgie, kas klaiņo pa sarkanajām kāpām. Vakara saule rada izteikti garas un dziļas ēnas, kas padara visu vēl kosmiski atsvešinātāku. Fotografēju Reini uz ezera fona kā Kaspara Dāvida Frīdriha “Ceļotāju virs miglas jūras” (1818). Nospriežam, ka šī ir ideāla vieta modes fotogrāfijām, un nodēvējam Boksīta ezeru par fotogēnisku.
Dodamies atpakaļ uz Otranto pa aizaugušu celiņu un no koku zariem uzlasām pēdējās vīģes. Ostām gaisu un izspriežam, ka tas atsauc atmiņā fenheļa baranciņas, tātad smaržo savvaļas fenhelis. Dzeram līdzpaņemto primitivo un šķetinām pilsētas 800 svēto jautājumu. Katedrālē sānu kapelā bijām redzējuši viņu relikvāriju un tas bija iespaidīgs – iestiklotā kaulu un galvaskausu rinda sedza visu altāra sienu. Ja neiedziļinājās, zaļgani brūno kaulu grēdu aiz stikla varēja noturēt par nosūbējušu marmora virsmu. 1480. gadā Otranto ieņēma turku karaspēks, un leģenda vēsta, ka 813 iedzīvotājiem, kuri attiecās pāriet islāmā, pilsētas pievārtē tika nocirstas galvas. Turki Otranto saimniekoja 13 mēnešus, līdz tika sakauti un pilsētu pameta. Masu kaps tika atrakts, nogalinātie pasludināti par mocekļiem un jau kā svēto miesas pārvestas uz katedrāli, 800 mocekļiem kļūstot par pilsētas aizbildņiem. 19. gs. Itālijas apvienošanas – risordžimento – laikā šī slaktiņa epizode tika izcelta kā pagrieziena punkts katoļu un musulmaņu cīņās. Otranto 800 iedzīvotāju upuris bija simbolisks pretestības akts musulmaņu iekarojumiem.
Skaitlis ir iespaidīgs, un iedomāties, ka pilsētai ir nevis viens vai divi, bet veseli 800 aizbildņi, šķiet neparasti. Reinis īsi pārstāsta gadījumus, kad, laikam ritot un faktiem apaugot ar leģendām un interpretācijām, rodas viltus svētie. Piemēram, gadījums ar Ķelnes 11 000 jaunavām – moceklēm, ko netālu no pilsētas nogalinājuši tās aplencēji huņņi. Leģenda aizsākusies ar Sv. Ursulu no 4. gs., kuras svētceļojuma pavadoņu skaits no pāris galmadāmām jau 10. gs. pārstāstos izaudzis līdz 11 tūkstoš jaunavām. Viltus svētie un to atpazīšana ir mūsu sarunu temats arī Otranto piekrastē, kur laternu gaismā mielojamies ar panino con polpo. Šo ar astoņkāji pildīto maizi bijām meklējuši jau Mola di Bari, kur tas ir lokāls street food. Tomēr arī citur Apūlijā atrodamas šīs astoņkāju vai jūras velšu sandwich versijas. Nākamās dienas mūsu ceļš vedīs reģiona iekšzemē un Vidusjūras velšu trakums joprojām elpo pakausī.
Satikt savējo



Ceļojums ir stipri pāri pusei, un gatavojamies garam pārbraucienam uz blakus reģionu Bazilikatu un Matēras pilsētu. Nedaudz līņā, un ir Itālijai neparasti pelēks un nomācies. Jau esot ceļā, Reinis nejauši pamana norādi uz Grottaglie pilsētiņu, kas nav mūsu apskates objektu plānā. Te caur mākoņiem izlaužas saules stars – Grotaļja ir Gardēžu aizgādņa Sv. Francisku de Hieronimo dzimšanas un arī pašreizējā kapa vieta! Tas, ka Grotaļja atrodas Apūlijā un ir mums tieši pa ceļam, iepriekš bija paslīdējis garām. Izmantojam nejaušo gadījumu un izmetam nelielu līkumu.
Grotaļja ir neliela, esam te nokļuvuši neplānoti, tādēļ nedaudz haotiski, bet eksaltēti klīstam pa vecpilsētu, meklējot Sv. Franciska baznīcu. Mums par lielām sirdssāpēm 19. gs. sākumā celto baznīcu, kur šobrīd atrodas svētā pīšļi, atrodam aizslēgtu. Tomēr aiz baznīcas ar piemiņas plāksni atzīmēta viņa dzimšanas vieta. Reinis fotografējas pie Sv. Franciska bērnības mājas, un viņa prieks ir lipīgs. Mani Grotaļjā sajūsmina jau Lečē pamanīto porcelāna čiekurveida dekoru pārbagātība uz vecpilsētas ēku balkonu margām. Nekur citur to nav bijis tik daudz. Ceļojumā piedzīvotais sāk savērpties kā Oroboro – mītiskā čūska, kas satvērusi zobos savu asti un simbolizē ne tikai bezgalīgo dzīves – nāves ciklu, bet arī dvēseles nemirstību un atdzimšanu. Grūti aprakstīt pieskaršanos brīnumam, jo sajūta ir tieši tāda. Kāpēc to, kas aizskar visdziļāk, nevar izstāstīt?
Matēras elles loki





Iemesls izmest loku uz blakus reģionu Bazilikatu ir viena no tās lielākajām pilsētām Matēra. Uzskata, ka šīs pilsētas teritorija bez pārtraukuma ir bijusi apdzīvota 9 000 gadu un pirmie iedzīvotāji te mitinājušies jau paleolīta laikmetā. Matēra atrodas nelielas upes kanjonā, un daļa dzīvojamo platību vēsturiski bijušas vulkāniskajās klintīs izgrebtas alas. Bazilikatas klinšainais reģions vienmēr ir bijis nabadzīgs – vēl nabadzīgāks par Apūliju. Te īpaši populāra ir cucina povera jeb nabadzīgā virtuve – prasme no vienkāršām, lētām sastāvdaļām pagatavot daudzveidīgu maltīšu klāstu. Bazilikatas reģionu, sauktu arī senajā grieķu nosaukumā par Lukāniju, atmiņu grāmatā “Christ stopped at Eboli” ir aprakstījis no bagātās Pjemontas, Turīnas nākušais Karlo Levi. Šis itāļu mākslinieks, rakstnieks, politiskais aktīvists un arī ārsts par savu antifašistisko darbību uz Lukāniju tika izsūtīts trimdā 1935. gadā. Pieredzēto viņš aprakstīja grāmatā un atainoja gleznās. Levi atmiņās klintīm piegulošā un kanjona terasēs izkārtotā Matēra parādās kā Dantes “Dievišķās komēdijas” elles loki, kuru apdzīvo netīri, noskranduši bērni ar bada uzpūstiem vēderiem, bet pieaugušie nabadzības, māņticības un analfabētisma dēļ vairāk līdzinās dzīvniekiem nekā cilvēkiem.
Kad vakara krēslā pirmo reizi ieraugu Matēru, man tā atklājas kā Pītera Brēgeļa glezna “Bābeles tornis” (1563).
Pilsētas vēsturiskais centrs – Sassi – ir iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, kas padarījis agrākos elles lokus par tūristu paradīzi un nabadzīgo cucina povera iekļāvis smalku restorānu ēdienkartēs. Jau 20. gs. 50. gados ap vēsturisko centru tika uzcelta moderna pilsēta un Sasī iedzīvotāji tika aicināti pamest antisanitāros, malārijas un citu slimību pievalgušos alu mitekļus. Vakara krēslā labi redzams, ka šobrīd vēsturiskajā Matērā gaismas deg vien daļā mājokļu un tās pārsvarā ir tūristiem pielāgotās viesnīcas vai restorāni. Un tomēr senā pilsēta valdzina. Klīstam pa tās trepju, terašu un ieliņu labirintiem un plānojam nākamās dienas pārgājienu. Esam izlēmuši staigāt gar upes kanjona pretējo krastu, kur joprojām var atrast nelielas, klintīs izgrebtas viduslaiku kristiešu svētvietas – baznīcas ar krāsainām svēto fresku paliekām.
Pastaigu ap Matēru nākamajā dienā sākam apmeklētāju centrā Jazzo gattini. Atstājam tur auto un tālāk ejam kājām. Līdzi ir pusdienu labumi – īpašā Matēras maize, desa ar fenheli, tomāti, olīvas un, protams, – vīns. Klaiņojam gar kanjona malu, no kura paveras elpu aizraujošs skats uz Matēru pretējā pusē. Šad tad šaurajās taciņās izmaināmies ar citiem pārgājienu mīļotājiem, tomēr kopumā parks ir kluss un pamests. Iespējams, ka aktīvākā tūristu sezonā te nav tik mierīgi. Klintīs izcirstās kristiešu kapelas ir nožogotas ar režģiem, tomēr šad tad pamanāmies izlīst caur to restēm – mēs visi esam sportiski slaidās formās. Fresku kapelās nav daudz, un, dienas beigās apmeklējot Matēras muzeju Palazzo Lanfranchi, saprotam kādēļ – labāk saglabātās freskas vai to daļas – nereti svēto sejas – 20. gs. 60., 70. gados no alu sienām ir noņemtas un tagad apskatāmas muzeja sterilajās telpās. Izstīdzējušajā zālē brīvi ganās pelēkas govis ar zvaniem ap kaklu, apkārtni pieskandinot ar melodisku dimdoņu. Viss vedina uz rimtu pastaigu, apkārtnes vērošanu un apceri.
Pusdienojam Sv. Agneses kapellas priekšā ar skatu uz Matēru. No cieto kviešu miltiem raudzētā tradicionālā Matēras maize tiek uzskatīta par nemainīgu pilsētas firmas zīmi teju divus tūkstošus gadu. Itālijai tā ir neparasti blīva, garšā nedaudz skābena un nevarētu teikt, ka sajūsmu raisoša. Pretēji ir ar reģionālajām fenheļa desiņām. Dažādās asuma pakāpēs tās nopērkamas gan žāvētas un ēdamas uzreiz, gan svaigas un cepamas uz pannas. Tās ir manas Matēras garšas favorītes. Laura kā auto šoferis spirdzinājumam nopirkusi kādu lokālu un līdz šim neredzētu Crodino tipa softdrinku. Nosaukums ir aicinošais “Campari soda” un garša bezalkoholiskajam kokteilim necerēti autentiska. Pārējie baudām kārtējo primitivo versiju. Reinis ir izteikti skeptisks par šo vīnogu šķirni un īpaši novērtē “Campari soda” izteiksmību. Pat skaļi apsver iespēju kādu iepakojumu ietūcīt nododamajā bagāžā, jo šāda Campari autentiskuma pakāpe bezalkoholiskam dzērienam ir jānogaršo arī draugiem Rīgā. Jāatzīst, ka viss te, klinšu aizvējā, skatoties pāri aizai uz Matēru, garšo neticami labi. Apsveram iespēju, ka, tā kā pusdienojam Sv. Agneses tempļa priekšā, varbūt viņa pret mums arī ir dāsna un dāvā lieliskākās pusdienas mūžā. Jau sākam pierasts, ka svētie par mums gādā.
Izstaigājušies, vēja izpūstiem matiem atgriežamies Matērā. Reinis ar interesi pēta mājās palikušo “Campari soda” papīra iepakojumu un konstatē, ka dzēriens ir tieši tas, kā tas ir nosaukts – tradicionāls, nemaz ne bezalkoholisks Campari kokteilis. Kad saprotam, ka atbildīgais šoferis pusdienās ir dzēris ko grādīgāku pat par nestūrētāju primitivo, smiekli nerimstas vairākas minūtes. Sv. Francisks de Hieronimo mums tiešām ir blakus. Pēc atpūtas izejam nelielās vakariņās, kurām beidzot atrodam Gnumareddi – tradicionālos jēra vai kazas gaļas subproduktu rullīšus zarnu apvalciņos. Tiem, kam gaļas jau ir par daudz, izvēlas orecchiette alle cime di rapa – pastas “austiņas” ar zaļumu mērci. Reiņa ēdienu listi esam pildījuši godam.
Pasaku pasaka un negaidīta tikšanās






Pēdējā diena Apūlijā pirms ceļa mājup ir saplānota ar garu pārbraucienu un vairākiem apskates objektiem. Pirmā apstāšanās vieta ir Castel del Monte jeb pils kalnā. Šī 13. gs. Svētās Romas imperatora Frederika II celtā pils varētu būt zināms kā itāļu 1 eiro monētas attēls vai kā viena no filmas “Tale of tales” (2015) uzņemšanas vietām. Filmā Penelopes Krusas atveidotā karaliene maģiskā dēla ieņemšanas rituālā ēda milzīgu, asiņainu jūras briesmoņa sirdi Castel del Monte telpās. Pati pils ir neatrisināta mistērija, jo tā paceļas kalna galā neapdzīvota līdzenuma vidū tālu no jūras laupītāju iespējamo sirojumu zonas un nevarētu būt derējusi aizsardzības funkcijām. Līdz 18. gs. tā bijusi grezni dekorēta ar marmora interjeriem un mēbelēm, tomēr līdz mūsdienām saglabājušies vien elpu aizraujošie mūri un atsevišķi durvju portāli vai logailas dekorējumi. Neskatoties uz to, šis ir apskates vērts objekts, kura izbaudīšanai jāliek lietā iztēle.
Nākamais apskates objekts ir Ruvo pilsētā – Museo archeologico nazionale Jatta. Šis 19. gs. veidotais privātais Jattas ģimenes muzejs ar arheoloģiskajos izrakumos atrasto senās Grieķijas keramikas kolekciju ir unikāls, jo tā iekārtojums kopš muzeja izveides praktiski nav mainījies. Četru nelielu telpu ekspozīcija scenogrāfiski no mazāk nozīmīgu priekšmetu zāles aizved līdz kolekcijas dārgumiem, ko simboliski “uzrauga” muzeja izveidotāja marmora biste. Mēs, Gardēži, visi esam gana daudz bijuši antīko priekšmetu muzejos, kur daudzskaitlīgie grieķu keramikas paraugi modernās, stiklotās vitrīnās to milzīgā skaita dēļ vairs neraisa emocijas. Jattas ģimenes kolekcija ir aptverama, skatāma jau par retumu kļuvušās 19. gs. vitrīnās, kā arī lielākie keramikas priekšmeti ir eksponēti bez norobežojuma.
Teju ar degunu pielīpu vairāk kā 2 000 gadu senai apgleznotai vāzei ar dzīru skatu – sieviete uz paplātes pasniedz augļus (zaļās vīģes?) jauneklim. Katra zīmējuma līnija vai fona glazūras slānis atklājas acu priekšā kā tikko uzklāts. Nekad nebija šķitis, ka grieķu keramika varētu tā aizraut! Senajās muzeja telpās pārņem īpaša maģija un kārtējo reizi šķiet, ka esmu pieskārusies brīnumam. Un, lai visu padarītu vēl eksaltētāku, jāstāsta, ka muzeja izveidotāja brāļa dēls, kas mantoja bezbērnu tēvoča kolekciju, 19. gs. vidū apprecējās ar grāfu Šuvalovu dzimtas pēcteci. Šuvalovi kādu brīdi bija mūsu pašu Rundāles pils īpašnieki. Muzejs atrodas Jattas ģimenes senajā palazzo, kur otrā stāva apartamentos joprojām dzīvo dzimtas pēcteči. Cerams, ka viņi joprojām atceras savu saistību ar Kurzemi tālajos ziemeļos.
Viltus Sv. Nikolajs Svētceļnieks


Ostas pilsētā Trani, kas īpašu uzplaukumu piedzīvoja 13. gs. jau minētā Frederika II laikā, nonākam paguruši un iespaidu pārpilni. Kā Gardēži kopā ceļojam reizi gadā, un šajās septiņās dienās esam sasnieguši teju katarsi. Un tomēr Reinis ir neatlaidīgs un atgādina, ka vēl neesam nogaršojusi panzerotto – mīklas pusmēnesī ieceptus tomātus un mozzarella.
Aiz inerces noskaidrojam, ka Trani aizgādnis ir Sv. Nikolajs Svētceļnieks. Mūsu izpratnē – viltus svētais, jo Grieķijā dzimušais, pārmēru garīguma pārņemtais 11. gs. kristietis dzīves laikā cietis vien no līdzcilvēku neiecietības un miris sava svētceļojuma laikā Apūlijā. Vai tas ir pienācīgs iemesls, lai kļūtu par svēto? Adrijas jūras krastā slejas iespaidīga Sv. Nikolajam veltīta katedrāle, arī no UNESCO mantojuma saraksta. Apskatām to, un atzīstam par UNESCO sarakstam atbilstošu.
Vairāk aiz ziņkāres nekā īstas nepieciešamības piestājam pludmales kafejnīcā. Tās viesmīlis ir pārsteidzoši atraktīvs un piesola labāko maltīti reģionā – izlasi ar focaccia, picca un jau sen gribētajām panzerotto šķēlēm. Kārdinoši, lai iet. Saņēmuši pasūtījumu, saprotam, ka šoreiz – pirmo reizi kopīgo ceļojumu vēsturē – esam iekrituši. Iecerētais mielasts ir vien knapas šķēles no minēto ēdienu izlasēm un cena ir pat lielāka nekā par pirmo mielastu ar Mola di Bari lieliskajām jūras veltēm un vīnu kopsummā. Saīguši samaksājam un taisnā ceļā dodamies uz auto, vien piestājot pie pastkastes, kur sametam draugiem rakstītās atklātnes. Nākamajā rītā Bari mūs gaida lidmašīna uz mājām, un ar roku uz sirds varam apgalvot, ka šis ceļojums ir izbaudīts pilnībā.
Mājās, kad ceļojuma koferis jau izpakots, kopējā Gardēžu sarakstē saņemu ziņu no Ievas. Trani pastkastē viņa nejauši iemetusi pastkartes bez markām. Viltus Nikolajs nav bijis draugos ar mūsu Sv. Francisku de Hieronimo. Nosmejos un zinu, ka arī pārējie Gardēži smejas man līdzi. Smiekli paildzina dzīvi, kāds man nesen teica. Lai tā būtu.
Valsts Itālija
Reģions Apūlija, Bazilikata
Maršruts (iekļautas arī tekstā neminētas, bet apskates vērtas vietas):
Bari – Mola di Bari – Poligniano a Mare – Alberabello – Ostuni – Lecce – Otranto – Porto Cesareo – Manduria – Grottaglie – Matera – Castel del Monte – Ruvo – Trani – Bari
Pusdienu vietas
– zivju tirgus N’ dèrr’a la lanze, Bari
– focaccia ceptuve Panificio Santa Rita, Bari
– trattorija Il Rifugio della Buona Stella, Lecce
Pārgājieni
– Boksītu ezers, Otranto (aptuveni 2 km no vecpilsētas)
– Parco Regionale Archeologico Storico Naturale delle Chiese Rupestri del Materano. Pastaigu pa Matēras kanjona pretējo pusi, kur apskatāma virkne visuslaikos alās izcirstu kapellu, ērti sākt apmeklētāju centrā Jazzo gattini (nokļūšanai līdz sākuma punktam nepieciešams auto, pastaigas garums piemērojams atbilstoši interesēm)
Ēdieni (pieminēšanas secībā tekstā):
– svaigi jūras eži un trifeles ar citronu
– pasta orecchiette
– focaccia – maize ar ķiršu tomātiem, olīveļļu, olīvām – zaļās vīģes un to saldējums
– sieri caciocavallo un burrata
– taralli cepumi – baranciņas ar katram reģionam atšķirīgām garšvielām
– pasticciotto – Lecce tradicionālais smilšu mīklas kēkss ar pildījumu
– Pezzetti di cavallo – zirga gaļas sautējums
– pasta maritata – laulāto pasta jeb divu pastas veidu sajaukums
– Panino con polpo – sviestmaize ar astoņkāji
– Matēras tradicionālā maize
– Gnumareddi – jēra vai kazas gaļas subproduktu rullīši zarnu apvalciņos
– orecchiette alle cime di rapa – orecchiette ar zaļumu mērci
– fenheļa desa – svaiga un cepama vai žāvēta un ēdama uzreiz, nopērkamas dažādās asuma pakāpēs
– Panzerotto – mīklas pusmēnesī iecepti tomāti un mozzarella, iespējamas arī variācijas ar saknēm, desu, pistācijām un saldajā versijā pat šokolādi
Vīns
– primitivo
– negroamaro
Softdrinks
Crodino un tā reģionālās versijas
Grāmatas Karlo Levi Christ stopped at Eboli (1945)
Filmas
– Christ stopped at Eboli (1979), režisors Francesco Rosi
– Tale of Tales (2015),režisors Matteo Garrone
Muzeji
– Museo Diocesano d’Arte Sacra, Leče
– Palazzo Lanfranchi, Matēra, kur skatāmi gan no alām pārceltie fresku gleznojumi, gan Karlo Levi Bazilikatā tapušie darbi
– Museo archeologico nazionale Jatta, Ruvo