Šodien ir 12.janvāris. Tātad jau mēnesi esam šeit. Režisors saka, ka nupat jau pavisam droši mēs nelielā grupā mazā lidmašīnā lidosim iekšā kontinentā uz Impfondo ciemu, kur redzams stabs ar uzrakstu “Āfrikas centrs”. Tur dzīvojot pigmeji un burvji.

Vakar lidostā noskatījāmies valdības godasardzes manipulācijās, sagaidot lielās sociālisma zemes Tautību Padomes priekšsēdētāju Antanasu Sņečku. Šodien ceļamies agri. Jāpaspēj līdz 11.30 nofilmēt Madlēnu, kas aizlido uz Parīzi. Grimētājs Maksis piecēlies sešos, gaida aktierus uz grimu. Protams, neviena nav. Kamēr ierodas prezidenta eskorts: melnas sejas, melni motocikli, baltas parādes formas. Kamēr sabrauc visas mašīnas, kamēr saģērbj karavīrus. Kad līdz lidmašīnas aizlidošanai atlikusi stunda, beidzot sākas pilns ārprāts: visi kliedz cits uz citu, darbojas divas kameras, rūc visi motocikli, mašīnas, kauc sirēnas. Sava pēkšņi visu aptur – kāpēc aktieriem mugurā tīri, balti halāti? Nost! Vajag netīrus! Madlēna zaudē pēdējās savaldības paliekas.

Merde!* – skan pāri prezidenta eskortam. – Veselu mēnesi jūs esat jājuši mums nervus un pat tagad… pēdējā brīdī! …

Nākamā ir skaista, saulaina diena. Brokastīs sēžu atkal pie viena galdiņa ar jauno ārstu francūzi, kas šeit atrodas alternatīvajā karadienestā. Runājam par pigmejiem, šo filmu un mūsu gaidāmo ceļojumu uz Impfondo. Viņš iekāpj savā neiedomājami vecajā kastē bez durvīm, pamāj ar roku un aizbrauc uz darbu hospitālī. Taisni brīnums, ka viņš neizkrīt cauri un pa ceļam nepazūd.

Sākas kārtējā gaidīšana. Tad filmējam pie “Olimpa Palace” viesnīcas manu dialogu ar Madlēnu. Tikai Madlēna jau staigā pa Elizejas laukiem. Filmē no augšas tikai mani. Vēl filmē prezidenta personīgo lidotāju – ārkārtīgi simpātisku krievu cilvēku. Viņš te ir daudz kur bijis un daudz pieredzējis.

Septiņpadsmitajā janvārī Centrālāfrikas Republikas prezidents rīkos gadskārtējo pieņemšanu. Pie viņa Banghī ieradīsies septiņpadsmit Āfrikas valstu prezidenti. Rautā būs 5000 cilvēku. Trīs deju orķestri spēlēs visu nakti. Dzeršana arī turpināsies visu nakti… Melnie lidotāji beidz aviācijas skolas, lido, bet būtība nav iemācījušies neko. Kad viņi lido, restorānā pusdienas par brīvu. Tad viņi ēd, kad nelido – neēd. Bieži ģībst un aizmieg pie stūres. Kad saņem algu, vispirms pērk radio, tad televizoru, tad mašīnu. Dzīves sapnis – sēdēt baltā mersedesā blakus baltai, blondai sievietei. Un tas viss pieder viņam! Un visi to redz! Jo mašīnas jumts ir nolaists! Kad izdevība paēst par brīvu, spēj noēst fantastisku daudzumu un izdzert mucu alkohola. Kad nav paēduši, noreibst no glāzes alus un izturas briesmīgi. Prezidenta personīgais pilots nekad nezina, kad būs jālido. Viņš sēž mājās nepārtrauktas trauksmes stāvoklī. Arī svētkos. Melnajiem ir bezgala daudz svētku, piemēram, auna svētki, kad katrs viesībās ierodas ar savu aunu saitē (1500 Fr. – 4.50USD). Āfriku izlaupa, izšauj, izvazā gan zeltu, gan sudrabu, gan ziloņkaulu… Aizlidot līdz Impfondo? Nieks! Vajag dabūt tikai nelielu lidmašīnu!

Režisors iekāpj toijotā. Aiz viņa trīs melni mersedesi. Izbraucot no viesnīcas sētas, viņš bremzes vietā piespiež gāzi un iebrauc sētā. Rēķins “Mosfiļm” kantorim – 50000 Fr. Par sētu un mašīnu.

Nākamajā dienā filmēšanu atceļ, jo galvenajai varonei Svetai sapampušas acis… Sēžam zem saulessarga baseina malā. Baseinā nelaiž, to tīra un mazgā. Mēs ar Naumu un lielu dzelteni lillā brīnu ķirzaku uz sētas mūra skatāmies dabas bērnu laiskajās kustībās. Vectētiņš Encore atnes paplāti ar alu. Sūcam alu un sapņojam par tālo Impfondo mūžameža vidū. Staigājam pa veikaliem un iztēlē nopērkam visas skaistās lietas no M-me Dior un citām franču dāmām…

Un tieši tad vakarā ir jādzird pavisam briesmīgi vārdi PIE PIGMEJIEM MĒS NEKAD ŠAJĀ DZĪVĒ NETIKSIM. NAV NAUDAS. NAV LIDMAŠĪNAS…

Nākamajā dienā baseinā ir ielaists tīrs ūdens, peld liels piepūsts gumijas pingvīns, bet ko tas dod? Nopērku tamtamu un veselu lērumu kokā grieztu figūru, bet ko tas dod? Peldos baseinā, un sirmā franču kundzīte, kura runā vāciski, man stāsta par Impfondo! Pusdienas karstumā atkal gatavojamies izbraukt filmēt, bet nav mašīnu. Aizbraucam uz “Hotel Reli”, uzvelkam baltus halātus un atkal sēžam un gaidām. Nevar pieslēgties pie elektrības. Izdeg visas lampas. Pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm – UZ IMPFONDO TOMĒR BRAUKSIM. RĪT VAKARĀ. UZ VIENU DIENU! Aiz priekiem atsēžos bārā pie augstas letes. Man blakus sēž kāds cienīgs vīrs brillēs – Holandes kalvinistu baznīcas pārstāvis. Viņam nav ko darīt tāpat kā man, un mēs nopļāpājam pāris stundas. Viņš gaida prāmi uz Kinšasu (Mobutu Kongo galvaspilsēta otrpus upei ar gandrīz diviem miljoniem iedzīvotāju). Viesnīcā Kinšasas TV programmu skatos gluži tāpat kā Rietumberlīnes TV. Atrodoties Austrumberlīnē. Tā šeit visos sīkumos varēju noskatīties poļu streikojošo Gdaņskas strādnieku apšaušanu. Holandes baznīcas pārstāvim, kas apceļo Āfriku savas misijas uzdevumā, pirmo reizi (un droši vien pēdējo) izdevās vērot padomju filmu industrijas flagmaņa intensīvo darba stilu. Jāsaka, tas viņu dziļi pārsteidza. Tāpēc labāk runājām par Dievu, par Ticību kalvinistu izpratnē, par Bībeli, par katra inteliģenta Pienākumu, par mazo tautu problēmām, par Brīvību. Vienojāmies pie džina glāzes, ka galvenais dzīvē ir BĒRNĪBA un TICĪBA! Viņš braucis uz Kamerūnu. Nav ielaists. Iebraucis un 24 stundu laikā izraidīts. Bijis Gabonā. Kongo – Brazavila tagad viņu negrib laist uz Kongo – Kinšasu. Šovakar laikam būs jālido atpakaļ uz Amsterdamu, neko nepanākušam. Viņš pazīstot latviešu misionāru Zilberta kungu. Latvieši ir godīgi, un uz viņiem var paļauties. Mans sarunu biedrs strādā Starptautiskās Bībeles tulkotāju organizācijas komitejas bibliotēkā. Ilgus gadus strādājis par misionāru Āfrikā. Pēc viņa apģērba spriežot, es varētu domāt, ka šis vīrs ir sīkas provinces bodītes grāmatvedis. Uz manu galējo un kardinālo jautājumu: vai āfrikāņiem patiešām tik ļoti ir nepieciešama Rietumu ticība un Rietumu civilizācija ar balto, blondo sievieti mersedesā (tieši tāda sieviete vaļējā mašīnā ostas pilsētā Piont-Noir, mums ar Naumu lēni pastaigājoties, tikpat lēni brauca līdzās apkārt veselam kvartālam), viņš neatbildēja. Līdz ar saulesrietu filmēšanu atceļ. Tāpat atceļ rītdienas lidojumu uz Impfondo, jo vienīgā piemērotā lidmašīna ir aizlidojusi uz Dakāru! Braucam klusu atpakaļ uz mūsu viesnīcu, kas ir pilna ar milzīgu viesu pūli, cocktail party par godu izglītības ministram.

Pusi no galvaspilsētas aizņem ielas – izgāztuves ar pūstošu atkritumu kaudzēm, daudz augstākām par skārda Bidonvillas būdām (un tas viss pāris kvartālu tālāk no mūsu padomju viesnīcas). Viesnīcā pirms došanās uz kino iegriežos pie UN padomnieka, kas pašlaik atradās pie kāda francūža, kurš nodzīvojis septiņpadsmit gadus Madagaskarā, sešus gadus Kongo un tagad atzīstas, ka neko nesaprot no melno mentalitātes. Padomnieks šodien ir ļoti atturīgs, atrunājas, ka rīt daudz darba, iedzeram pa glāzei Scotch, un dodos uz kinoteātri “La Paris”, lai uz brīdi aizmirstos. Tuvojas tropiskais negaiss. Šausmīgi spiedīgs. Zibeņo nepārtraukti. Ir gaišs kā dienā. Atgriežoties no kino, pūš ļoti stiprs vējš. Pie viesnīcas uz manas galvas un zālāja ar mīkstiem plaukšķiem krīt iepuvuši, mīksti mango augļi. Sākas lietus gāze. Grūti aizmigt. Nepārtraukts pērkons un zibens. Ir pārāk zilgani gaišs, lai aizmirstu lidojumu uz IMPFONDO! Ēdu dzeltenos, mīkstos mango un blenžu Āfrikas tropu nakts uguņošanā…

ORDEŅI UN KALAŠŅIKOVS

Ceļamies līdz ar sauli un izbraucam gar okeāna krastu uz dienvidiem. Šodien paredzēta afrikāņu ciema nodedzināšana. Kad nonākam galā, skaidri redzams, ka ciems vēl nav uzcelts. Desmit strādnieku un divi instruktori to cēla desmit dienas. Arī šodien viņi, tikko atbraukuši, tūlīt metās celt. Sociālismu. Sameklē labākos “Mosfiļm” saliekamos krēsliņus (vislabākie ir ar uzrakstiem, viņi taču nezina, ka dīvainie ķeburi nozīmē – Režisors, Operators, Aktieris), pārvelk sejai garknābainu cepuri un drusku koncentrējas pirms lielā darba. Sākumā šie meditējošie Režisori un Operatori padomju cilvēkiem bija tabu. Viņiem staigāja apkārt uz pirkstgaliem un lamājās klusu, lai neaizbaidītu dabas bērnu pirmos sociālisma zilos putniņus. Pēc pāris nedēļām pirmais neizturēja filmas direktors neiztrūkstošā melnā žaketē ar neiztrūkstošām ordeņa lentītēm, kas liecina, ka viņš kādreiz ir uzvarējis fašisma pūķi un viņa sirdī vēl tagad guļ sīks svina gabaliņš. Mazais, sīkais, sirmais vīriņš pielec pie kārtējā Režisora, sagrābj viņu aiz apkakles, izstiepj viņu dabīgā lielumā un kliedz, kratot viņa platā deguna priekšā dūri: Es tev iemācīšu strādāt! Tu man te drusku izbalēsi! Ka tavu māti!…

Tik un tā – ciems nav uzcelts. Būdu ribām cauri – blāvi zilās Āfrikas debesis. Cerību, ka šodien uzcels? Nekādu. Iztrenkātie strādnieki neapmierināti knapi velk kājas. Izrādās, nav paņemti līdzi nekādi rekvizīti ciema “apdzīvošanai”. Aizmirsuši arī aktieriem nepieciešamo bakteriobioloģisko mēraparatūru. Nez kāpēc nav atbraukušas arī ugunsdzēsēju mašīnas. Kamēr direkcija un administrācija, kas mūsu ekskursijas grupā ir ļoti plaši pārstāvēta, cīnās ar pašu radītām pārejošām grūtībām, mēs gulšņājam pa dažādām mašīnām.

Lai nosistu laiku, režisors filmē pilnīgi nevienam nevajadzīgas landrovera braukāšanas pa bedrainiem ceļiem. Ap divpadsmitiem, kad beidzot sākas īstais tropiskais karstums, sāk filmēt visvecāko tuvējā ciema iedzīvotāju, sažuvušu un sačokurojušos vecīti, kas vairs neko nerunā, nedzird un nesaprot, jo viņam jau ir piecdesmit! Madlēnas nervi saspīlēti līdz pēdējam. Es nesaprotu, kāpēc viņa neiesviež savas drēbes režisora sejā, neiekāpj okeānā un neaizpeld atpakaļ uz Parīzi. Skandāls ir tieši par “Mosfiļm” viņai piedāvāto apģērbu šai ainai. Viņas acis met zibeņus nepabeigtajās būdās, bet tur vēl ir par maz sausu palmu jumtos, lai tie uzliesmotu. Viņas lūpas izkliedz lāstus franču valodā, ko padomju skolās gājusī inteliģence vairs nesaprot:

Merde!

Vecītis, šo pašu inteliģentu uzbukņīts, sāk klusi burbuļot, apkārtējais karstums veicina vārīšanos, un viņa stiegrainās rokas mēģina izdabūt kādu troksnīti no administratora Mišas veiksmīgi atvestajiem, muļķa tūristiem domātajiem, ar ūdens krāsām izkrāsotajiem tamtamiem. Scenārijā gan ir runa par trauksmes signāla padošanu no viena iedzimto ciema uz otru, jo tuvojas mēra epidēmija. Mums pašlaik ir silti un labi, un nekas īpaši netuvojas. Katram gadījumam saģērbjos kostīmā, kas vēl vairāk pastiprina svīšanas procesu. Nav jau kur slēpties. Ne jau no saules, tās nav. Ir bieza pirts migla. Ielienu toijotā. Mēģinu gulēt tāpat kā melnais šoferis pie stūres. Stāvam pakalnā okeāna krastā. Apkārt klajš lauks un pilnīgs sastingums, izņemot riebīgās mušas. Tāpēc reizēm pamostas viņš, reizēm es. Reizēm kādam no mums izdodas kādu spindzeli nosist. Te uzreiz mēs pamostamies abi reizē un blenžam uz mazo zvejnieka laiviņu tālu okeānā. Kādu laiku mēs gaidām, ka kaut kas notiks, ka laiviņa nogrims vai pabrauks drusku uz priekšu. Bet nekā. Viņš zibenīgi satver iedomāto MG un nodod iznīcinošu kārtu pa pamazo, melno punktu – d-d-d-d-d-d-d-d-d! Un ar labi pastrādāta darba apziņu noliek galvu atpakaļ uz stūres un guļ tālāk. Vēlāk es uzzināju, ka viņam mājās esot vairāki augsti Franču republikas ordeņi, kas iegūti godpilnajā cīniņā Vjetnamā (tas bija pirms amerikāņu līdzīga pasākuma)…

Tālākie notikumi joprojām gausi. Miša atved Naumam ūdeni un alu par 1000 Fr. (atlikuma izdošanu Naumam izdevās izlūgties tikai pēc divām dienām)…

Lai kā arī strādnieki pūlētos to novērst, beidzot būdas skeletus ar “Mosfiļm” administrācijas pūlēm izdodas nosegt un šķirbas aizdrīvēt. Šodienas galvenais numurs ir pienācis – lai ierobežotu scenāristu iedomāto epidēmiju briesmīgajā Dienvidāfrikas Savienībā (pat roka neklausa uzrakstīt šīs melno apspiedējvalsts vārdu), ciems ir jānodedzina. Tā arī tika darīts. Kāds kā vienmēr atrodas, kas uzrauj sērkociņu. Būdiņas uzliesmo kā magnēzijs uz pirmo fotogrāfu paplātēm. Nav jau brīnums. Cik petrolejas un benzīna katram gadījumam tur ielēja! Piesviežot fonā vēl briesmīgi melnu dūmu sveci, lai viss būtu pilnīgi skaidrs. Viss celtniecības darbs momentā izsprakšķ vējā kā nebijis. Un vai nebija taisnība Režisoriem un Operatoriem? Visus, pat melnos strādniekus, pārņem neprātīga līksme un rosīšanās tieksme. Filmē trīs kameras. Būdas, protams, nodeg momentā. Un tad sāk degt zāle, tuvākās palmas. Tad jau uguns atklāti piesaka savas tiesības uz savannas zāli. Kā spožas Čegevaras lāpas (to te dievina uz katra stūra) uzliesmo lepnās palmas. Tagad būtu īstais laiks iedarbināt sarkano ugunsdzēsības mašīnu ūdenssūkņus, bet būtu aplami domāt, ka melno ugunsdzēsības mašīnas atšķiras no balto (varbūt nelaime slēpjas sarkanajās mašīnās). Vienkārši nepielec motors. Bet, kad pielec, nepielec melnos priekšautos un maskās tērptajiem melnajiem sarkanā gaiļa apkarotājiem, un viņi izpilda diezgan oriģinālu deju, tvarstot lēkājošu ūdensšļūteni. Uz sarkano mašīnu un sarkanu lāpu fona baltā ūdens strūkla raksta savus visneiedomājamākos hieroglifus, tikai nevienam nav laika tos lasīt. Melnajiem Laokoniem nekādi neizdodas savaldīt lokanos ūdenstārpus. Tiek aplieti režisors un operators, un daudzi citi, trāpa arī kamerai, ūdens strūkla vajā direktoru, kas no savas paduses nekad neizlaiž apbružātu trīsdesmito gadu ādas portfeli, kur iekšā ir divi miljoni! Tikai kopējām pūlēm, atņemot dabas bērniem bīstamo rotaļlietu, direktoram, režisoram un operatoram izdodas novirzīt šo agresīvo slapjumu vēl agresīvākas uguns virzienā un SAPRĀTĪGI uzvarēt vienu dabas stihiju ar otru. Beigas ir labas. Cilvēka saprāts uzvar. Mēs novelkam slapjās drēbes, kurās bija tik patīkami, un noguruši, bet gandarīti atgriežamies viesnīcā. Atkal kaut kas ir padarīts! Un tas nav maz!

*sūds franču val.

Ar autora atļauju pārpublicēts fragments no Jura Strengas grāmatas “Ir tas, kas nav. NErakstnieka kopotie raksti”

rādīt komentāruspaslēpt komentārus

Uzraksti komentāru