Doma par Santjago ceļu jeb Camino de Santiago manā prātā bija vairākus gadus, lai gan nekā daudz praktiska par to nezināju. Vien to, ka tas ir svētceļojums cauri Spānijai un ved uz Santjago de Kompostela katedrāli. Tā kā katedrāle uzcelta virs Jēzus Kristus apustuļa Jēkaba kapa vietas, kopš viduslaikiem tas ir bijis galamērķis kristiešiem, īpaši katoļiem. Pēc tam, kad savu Svētā Jēkaba ceļu grāmatā “Burvja piezīmes” aprakstīja pasaulslavenais brazīļu rakstnieks Paulu Koelju, šis piedzīvojums kļuva arvien populārāks visdažādāko ticību un uzskatu cilvēkiem. Arī tiem, kas nemaz netic baznīcas stāstam un sevi uzskata par haikotājiem, dzīves jēgas meklētājiem vai vienkārši pasaules klaidoņiem.
Pati par Svētā Jēkaba ceļu uzzināju, sekojot kādas pazīstamas latviešu meitenes Santjago ceļa pieredzei Instragram. Tolaik biju pārstrādājusies, dažādu iekšēju problēmu mākta un vēl ar pavisam maziem bērniem. Neredzēju pie apvāršņa reālu iespēju piedzīvot kaut ko līdzīgu savā dzīvē, tomēr uzreiz sajutu, ka man to ļoti gribētos. 2023. gada pavasarī komandējumā Briselē pie Eiropas Parlamenta mājas pamanīju Santjago ceļazīmi – akmens stabu ar gliemežvāku un bultiņu. Nekad iepriekš to nebiju ievērojusi, lai gan vietai tika staigāts garām desmitiem reižu. Tobrīd bija tāds gara stāvoklis, kas lika šo ceļa stabiņu uztvert kā zīmi – gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Atbraucot mājās no komandējuma, teicu vīram, ka vairs nevaru gaidīt ne mirkli – gribu doties ceļā. Viņš uzreiz piekrita un, pati īsti nespējot noticēt spontānajam lēmumam, jau tajā pašā vakarā sāku plānot svētceļojumu.
Tikai tad es uzzināju, ka uz Santjago patiesībā ved vairāki ceļi. Daži no tiem iet gar okeānu, un tas man likās ļoti vilinoši. Tomēr pēc lielākas izpētes nolēmu, ka pirmajā reizē gribu veikt tradicionālo ceļu, kas sākas pie Pirenejiem uz Francijas/Spānijas robežas un iet cauri Spānijas ziemeļiem. Pirmajai reizei šis likās vislabākais variants, jo ir vislabāk marķēts, ar labi attīstītu infrastruktūru, kā arī – tas ir visgarākais ceļš no visiem. 790 km no Francijas ciematiņa Sanžanpjedeportas līdz Santjago. Rēķināju, ka pavadīšu ceļā vismaz mēnesi, un tieši to arī vēlējos – pietiekami ilgu laiku būt prom, lai atslēgtos no visa, ko tobrīd uzskatīju par savu īsto un vienīgo dzīvi.
Ļoti gribēju paspēt sākt ceļu vēl maijā, kad Spānijā ir ziedošs vasaras sākums, bet vēl nav pārāk karsti. Biju arī dzirdējusi, ka šajā laika posmā uz ceļa ir mazāk cilvēku, jo vislielākās masas ierodas jūlija un augusta atvaļinājumu laikā. Galu galā maijs bija arī ātrākais iespējamais laiks, uz kuru varēju atļauties nopirkt ceļa biļetes. Man likās dīvaini lidot uz kādu no Spānijas pilsētām un tad braukt ar autobusu lielu gabalu atpakaļ pa Camino, lai nonāktu ceļa sākumā. Tāpēc nopirku lidmašīnas biļeti uz Parīzi. No Parīzes iegādājos vilciena biļetes līdz Baijonnai, kur man bija jāpārsēžas uz vilcienu, lai tas mani aizvestu uz Sanžanpjedeportu – oficiālo franču ceļa sākumpunktu.
Kad biju iegādājusies biļetes, sāku domāt, kas man ir jāņem līdzi. Vēl nekad iepriekš nebiju devusies līdzīgā ceļojumā, tāpēc izlasīju desmitiem blogu un noskatījos tikpat video, kuros cilvēki dalās ar pieredzi. Uzzināju, ka somas svaram nevajadzētu pārsniegt 10 kg, lai gan ideālā proporcija būtu 10% no paša ķermeņa svara. Pati tobrīd svēru 63 kg un salikt vien 6 kg somu mēnesim likās neiespējami (tagad gan domāju, ka mierīgi varētu). Rēķināju, ka somā katru dienu būs arī ūdens un varbūt kaut kāds ēdiens, tāpēc mantām nevajadzētu svērt vairāk par 8 kg – šādā apjomā arī iekļāvos.
Galu galā līdzi man bija šādas lietas:
- 1 36 litru mugursoma
- 1 pāris pārgājiena apavu
- 1 pāris sandaļu
- 1 plāns guļammaiss 900 g
- 1 piepūšams spilventiņš (neizmantoju ne reizi)
- 1 ūdens “plauša”
- 1 nūju pāris (saliekamās būtu daudz ērtākas)
- 1 īsā lietusjaka
- 1 garroku sporta krekliņš
- 2 īsie sporta krekliņi
- 1 siltā jaka ar kapuci (bija par smagu)
- 1 šorti
- 1 garie sporta legingi
- 1 īsi kokvilnas svārki (pa ceļam izmetu)
- 1 papildu plānie legingi (arī izmetu)
- 1 lietusbikses (varēju neņemt, bet bija žēl izmest, tāpēc reizēm vilku vakaros kā maiņas apģērbu)
- 1 sporta kleita vakaram (reizēm valkāju vakaros, reizēm tajā gulēju)
- 2 sporta krūšturi
- 3 apakšbikses
- 2 pāri pārgājiena zeķu
- 1 cepure ar nagu
- 1 Šveices nazis (atpakaļceļā lidostā man to atņēma)
- 1 mazā somiņa dokumentiem un naudai
- 1 kosmētikas maks: attīrošās salvetes, mitrinošs sejas krēms, acu krēms, toniks, CC krēms, lūpu balzams, sausais šampūns un kondicionieris, sausais dezodorants, dušas želeja, nagu eļļa, vazelīns, saules aizsargkrēms, tulznu plāksteri, pretiekaisumu un traumu krēms, pūšamie un eļļas kukaiņu kodumiem (nenoderēja), paracetamols
- 1 pāris ausu aizbāžņu
- 1 jogas paklājs (pazaudēju pirmajā gājiena dienā)
- 1 maciņš ar lādētājiem un vadiem telefonam, sporta pulkstenim un austiņām
- 1 plāna burtnīca (pārsvarā tomēr rakstīju telefonā)
- 1 pildspalva (noderēja, jo pie zīmoga pēdējā posmā nebija klāt pildspalvas)
- 1 maks ar personas dokumentiem
Jau Baijonnas stacijā iepazinos ar pirmo svētceļnieku, kurš ceļu bija iesācis jau no savām mājām Holandē, gabalu pagājis un tad atlidojis līdz Francijai, lai atsāktu kājot no Pirenejiem. Ar viņu kopā mērojām ceļu līdz svētceļnieku birojam un pa ceļam viņš man parādīja savu svētceļnieka pasi ar pirmajiem zīmodziņiem. Pase katram svētceļniekam ir nepieciešama, lai beigās pie Santiago de Kompostela katedrāles varētu saņemt sertifikātu par noietu ceļu. No viņa arī uzzināju, ka katrs svētceļnieks sev pie somas nes gliemežvāku, ko varēju dabūt par ziedojumu svētceļnieku birojā. Tur pirmo reizi dzirdēju, ka daži svētceļnieki iet tālāk par Santjago de Kompostelas katedrāli līdz pat okeānam, lai par pierādījumu pludmalē paceltu īstu gliemežvāku. Likās forša doma. Tomēr ceļa sākumā es nebiju droša, ka vispār tikšu līdz katedrālei, jo nezināju, vai esmu pietiekami izturīga, lai ietu katru dienu veselu mēnesi.
Droši vien nekad neaizmirsīšu pašu pirmo alberģi, kurā paliku Sanžanpjedeportā, lai nākamajā dienā uzsāktu pirmo 27 km posmu pāri Pirenejiem. Šeit gultu biju norezervējusi jau mēnesi iepriekš, stresojot par to, kā es katru vakaru atradīšu sev naktsmājas. Patiesībā pirmajos 2-3 ciematos to tiešām būtu vērts norezervēt iepriekš, jo pirms un pēc kalnu pārejas alberģu nav daudz (tiesa, lielākajās no tām parasti ir 100-200 guļvietas). It kā jau kaut kāda guļvieta katram beigās atrodas, bet pirmajās dienās ir arī patīkami sev atlikt liekus satraukumus un gaidīšanas rindās, jo tāpat jau pietiek dažādu izaicinājumu. Pirmā alberģe piederēja saimniekam, kurš pats bijis svētceļnieks ar savu stāstu, un vēlāk uz ceļa sapratu, ka tieši šīs naktsmājas ir pašas foršākās. Tās gan ir nedaudz dārgākas. Ja municipālajā alberģē var palikt par 8-10 eur, tad privātajā tas izmaksā 15-20. Pa ceļam vienu reizi paliku arī alberģē par ziedojumiem, bet jāsaka, ka tas bija nedaudz par izaicinošu manam komforta līmenim. Privātajās alberģēs arī parasti ir mazāk cilvēku istabā un tas nozīmē arī mazāk krācēju. Pirmajā periodā krācēji likās patiešām skaļi, tāpēc tas pat traucēja iemigt un pa nakti kārtīgi izgulēties. Bet es ar laiku tik ļoti pieradu, ka varēju gulēt visu nakti bez pamošanās jebkādā troksnī.
Vēlāk pa ceļam es arī pārstāju rezervēt alberģes Bookingā, jo man iepatikās klaidonīgā sajūta, ka es varu iet tik tālu, cik mani šodien kājas nes un tad skatīties, kur palikt.
Tā arī pārbaudīju, ka daudzas vietas nemaz nav pieejamas internetā un arī visas guļvietas tur netiek ievietotas, jo vienmēr dažas tiek pataupītas tiem svētceļniekiem, kas nāk bez rezervācijas. Atgriezos pie rezervēšanas tikai pēdējos 100 kilometros pirms Satiago, kad ceļam pievienojās ļoti daudz cilvēku. Sertifikātu par noietu ceļu var iegūt tad, ja kājām noieti vismaz 100 kilometri, tāpēc katrs sevi cienošs spānis uzskata par savu pienākumu noiet vismaz šo gabaliņu, kā arī tas ir iemīļosts maršruts skolēnu grupām.
Pie brokastu galda pirmajā alberģē sēdējām tikai solo-svētceļnieki un bija ļoti iedvesmojoši dzirdēt katra stāstu pirms ceļa uzsākšanas. Iepriekš mājās biju visvairāk uztraukusies tieši par pirmo dienu, tāpēc Youtube paskatījos video, kuros varēja redzēt 1500 metru augsto punktu, kas man bija pirmajā dienā jāšķērso. Gribēju būt gatava trakākajam. Jāatzīst, ka mans satraukums bija lielāks, nekā nepieciešams, jo jau pirmajos kilometros stāvā kalnā sapratu, ka fiziskā ziņā nav nemaz tik grūti. Ikdienas skriešanas un jogas treniņi bija atmaksājušies. Turklāt sākumā uz priekšu nesa arī adrenalīns. Tas, ko es nebiju gaidījusi pašā pirmajā dienā, bija migla, lietus un ik pa brīdim brāzmains vējš, tāpēc uzreiz varēju notestēt savu lietus apģērbu. Knapi atpazinu vietu, ko biju iepriekš redzējusi Youtube klipā, jo miglas dēļ redzējām labi ja tuvākos 100 metrus ap sevi. Tomēr visu pirmo dienu nogāju runājoties ar kanādiešu meiteni Kamillu un par laikapstākļiem daudz neraizējos. Biju ļoti pacilātā noskaņojumā, kad pēcpusdienā ierados Spānijā. Priekšā vēl vesels mēnesis šādu dienu, kurā tikai iešu un raizēšos vien par to, ko ēdīšu, vai samirkšu un kur gulēšu. Nekādi e-pasti, sapulces, darbu dedlaini un mājsaimniecības pienākumi! To apzinoties, jutos patiesi laimīga.
Franču ceļš tiek nosacīti iedalīts trijās daļās. Pirmā daļa no Pirenejiem līdz Burgosai ir t.s. ķermeņa posms, kurā parasti svētceļniekiem fiziski jāpierod pie jaunajiem apstākļiem, slodzes un mugursomas stiepšanas katru dienu. Ātri kļūst skaidrs, vai ir nopirkti īstie apavi un vai soma nav pārāk smaga. Es biju gatavojusies ļaunākajam, bet man šis posms pagāja diezgan mierīgi. Nekas nesāpēja, tulznas nemetās un laiks pagāja, baudot skaistus skatus ar vīnogulājiem un sarunās par dzīves jēgu ar ceļabiedriem. Jāsaka, ka es jutos kā izredzētā, jo jau pirmajās nedēļās redzēju arī briesmīgas tulznas un inficētas brūces, kuru dēļ ceļabiedriem bija jāmeklē ārsts vai pat jāpaņem brīva diena. Vēlāk noskaidroju, ka biju izvēlējusies pareizo zeķu un apavu kombināciju – pārgājiena zeķes precīzi manā izmērā un vienu izmēru lielākas pārgājiena botas, kuras mēnesi pirms došanās ceļā vilku visur, pat uz teātra pirmizrādi. No kādas spānietes jau ceļa sākumā arī uzzināju, ka no rīta un vakarā pēdas jāieziež ar visparastāko vazelīnu, lai āda būtu mīksta. To arī uzcītīgi darīju, jo paļāvos, ka spāņi šīs zināšanas, visticamāk, nodod paaudžu paaudzēs. Un patiesi – svētceļojuma laikā neuzberzu nevienu tulznu!
Sasniedzot Burgosu, svētceļnieki parasti svin pirmā posma noslēgumu un to darīju arī es kopā ar saviem ceļabiedriem. Viss noslēdzās ar paģirām un piespiedu brīvdienu nākamajā dienā, par ko biju uz sevi visai dusmīga. Nolēmu, ka man ir jāizvirza sev lielāki izaicinājumi un jāiet lielāki dienas gabali, citādi radās sajūta, ka atrodos pa pusei tusiņā. Sāku arī pieķerties svētceļnieku grupai, ar kuriem kopā uzsāku ceļu, plānoju dienas attālumus un vakaros izdzēru pa alus glāzei. Tā kā viens no maniem mērķiem šajā ceļā bija nostiprināt pašpietiekamību, nolēmu, ka tālākajā posmā atdalīšos un turpmāk plānošu ceļu patstāvīgi, nerēķinoties ar citiem. Gribēju sākt iet 30 un vairāk kilometrus dienā. Tas man arī izdevās – bija pat 3 dienas, kurās nogāju 40 kilometrus (ne pēc kārtas, protams). Aliņa izdzeršanu vakaros arī atmetu, jo sāku pamanīt, ka tas korelē ar manu enerģijas līmeni nākamajā rītā. Cita starpā, uzsākot ceļu, pīpēju saltu, bet pēdējo izmetu miskastē jau Logronjo – nedēļu kopš ceļa uzsākšanas. Pīpēt neesmu atsākusi arī pēc ceļojuma. Pāris aliņi gan bijuši.
Nākamo franču Camino posmu uzskata par izaicinājumu prātam vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, cilvēks jau ir pieradis pie jaunajiem apstākļiem, ir mazliet saguris un sāk uzdot sev jautājumus, kāda velna pēc viņš šo vispār dara. Otrkārt, tā ir Spānijas vidiene un apkārt veras vieni vienīgi labības lauki, neredzot pie apvāršņa neko interesantu kilometriem tālu. Tikai es, ceļš, karsējoša saule un visas domas, no kurām ikdienā savā prātā parasti veiksmīgi izvairos. Treškārt, ciemati, kuriem jāiet cauri, šķiet puspamesti, dažkārt ļoti skumīgi ar tukšiem rotaļu laukumiem un reizēm arī nelaipniem cilvēkiem. Visa šī kombinācija brīžiem radīja nospiedošu sajūtu, ko pastiprināja arī mani pirmsmenstruālie simptomi. Varbūt kādam šķiet, ka šī ir intīma tēma, par ko nevajadzētu publiski runāt, tomēr uz ceļa sapratu, ka tas var būtiski ietekmēt arī sievietes motivāciju turpināt iet. Tāpēc ir vērts padomāt par to, kā sevi šajās dienās atvieglot. Piemēram, es divas dienas velkošu muguras sāpju dēļ izmantoju maksas pakalpojumu sūtīt savu somu uz nākamo alberģi. Ja sākumā vīpsnājoši skatījos uz visiem, kas izmanto maksas mantu pārvadāšanu, šajās dienās biju patiesi atvieglota, jo varēju vispār tikt uz priekšu. Tā kā biju pametusi arī savu svētceļnieku kolektīvu, ik pa brīdim jutos vientuļi un pa ceļam daudz raudāju, ne vienmēr saprotot, kāpēc. Ik pa laikam žēlojos telefonā mājiniekiem, apzinoties, ka šis ir tas brīdis, kad varētu apsvērt došanos mājās. Tas gan manā gadījumā nebija variants, jo negribēju vēl atgriezties vecajā ritmā. Vēlāk uzzināju, ka daudzi šo posmu izlaiž tieši tāpēc, ka tas ir tik mentāli izaicinošs. Bija dienas, kas pagāja ātrāk, jo nogāju kopā ar kādu jauniepazītu cilvēku, bet kopumā šie 210 kilometri mans īstais Camino pārbaudījums. Kad beidzot sasniedzu Astorgu, pēc kuras drīz vien sākas kalnainais Galīcijas reģions, sajutos daudz stiprāka.
Saka, ka noslēdzošajā Satjago posmā dvēsele var beidzot atbrīvoties no ķermeņa un prāta mestajiem izaicinājumiem. Aiz muguras jau lielākā daļa ceļa un vairs nav grūti iet ne fiziski, ne mentāli. Ainavas atkal ir gleznainas un šajā posmā beidzot iespējams pietuvoties būtiskajiem jautājumiem, kuriem parasti ikdienā nepietiek laika vai arī tiek nomākti ar ikdienas rūpēm. Kur es savā dzīvē virzos? Ko es patiešām gribu? Kas man ir svarīgi? Arī man šis bija iekšēji viskrāšņākais posms, jo varēju pārdomāt jau noieto ceļu un pamanīt paralēles, kā Camino notikumi reflektē manu dzīvi. Tiesa, pēdējos 100 kilometros bija jānolaižas no garīguma augstumiem un jāpieņem fakts, ka uz ceļa parādās ļoti daudz cilvēki, kas liek atkal satraukties par naktsmājām. Tāpat nācās cīnīties ar arogances viļņiem, salīdzinot sevi ar tiem, kas atbraukuši noiet tikai pašu Santjago ceļa minimumu. Tomēr pēc dienas vai divām sajutu, ko ceļš man māca šoreiz – cik svarīgi ir cienīt katru cilvēku un viņa ceļa posmu, nesalīdzinot to ar savējo. Sapratu, ka arī ikdienas dzīvē es pārāk viegli nosodu cilvēkus, nezinot visus viņu dzīves apstākļus, kas ietekmējuši viņu izvēles. Dažādas mācības par sevi un savu dzīvi uz Camino uzzina katrs svētceļnieks.
Visu ceļu sekojām dzeltenām bultiņām un gliemežvākiem uz norādēm, kuras parasti rādīja arī kilometru daudzumu līdz Santjago. Skatoties, kā cipari pamazām krīt, jutos nedaudz kā videospēlē. Kā jau minēju, ceļš ir labi marķēts, tomēr ik pa brīdim lietoju arī aplikāciju Wise Pilgrim, lai saprastu, cik liels attālums ir starp konkrētām apdzīvotām vietām, kā arī, lai apskatītu kādu alternatīvo ceļu. Tie parasti ir garāki par tradicionālajiem ceļiem, toties nereti skaistāki un patīkamāki, īpaši, ja standarta ceļa posms iet gar šoseju. Pāris dienas aizmirsu izvēlēties alternatīvo ceļu un vairākas stundas gāju karstumā, zibot mašīnām gar ausīm. Tad nebija cita varianta, kā dzīt sevi uz priekšu ar mūziku uz ausīm, lai gan kopumā centos to pārāk daudz neklausīties – gribēju pilnībā atslēgties no informācijas apjoma, kas uzņemts pēdējos gados. Aplikācijā var redzēt arī visas naktsmītnes, kafejnīcas un pat lasīt citu svētceļnieku atsauksmes.
Tas, pēc kā es vairāk ilgojos, atskatoties uz Camino, ir iekšēja motivācija sevi turēt stingrā dienas ritmā – celties un iet gulēt noteiktos laikos, pilnvērtīgi ēst un dzert daudz ūdeni, pat pameditēt gandrīz katru rītu pirms iziešanas uz ceļa.
Dienas ritms, kuru ievēroju ar dažām izņēmuma dienām, bija apmēram šāds:
- 6.30 – 7.15 Ceļos, apkopju sevi, pastaipos un īsi pameditēju
- 7.15 – 9.00 Eju
- 9.00 – 9.30 Ēdu brokastis un atpūšos
- 09.30 – 13.00 Eju
- 13.00 – 14.00 Ēdu pusdienas un atpūšos
- 14.00 – 16.00 Eju
- 16.00 – 17.00 Iekārtojos alberģē, nomazgājos, mazgāju drēbes
- 17.00 – 18.00 Guļu, rakstu dienasgrāmatu vai jogoju
- 18.00 – 19.00 Pastaigājos pa vietu, kur esmu ieradusies, apskatu tūrisma objektus, eju uz veikalu
- 19.00 – 19.30 Ēdu vakariņas
- 19.30 – 21.30 Runājos ar ceļabiedriem vai atpūšos, reizēm rakstu dienasgrāmatu
- 21.30 – 22.00 Sagatavojos gulētiešanai
- 22.00 – 6.30 Guļu
Ap franču ceļu ir izveidojusies arī laba infrastruktūra, lai ieplānotu ēdienreizes – ūdens pumpji ik pa mazam gabaliņam, tāpat arī veikali un kafejnīcas, kurās ir iespēja izvēlēties pinvērtīgu ēdienu. Jārēķinās gan ar siestu laikā no plkst. 14.00 līdz 17.00, kad veikali ir ciet un kafejnīcās iespējams iegādāties vien tradicionālos ceptos kartupeļus ar olu vai baltmaizes bagetes ar sieru un desu. Vakariņās viena no iespējām ir gatavot pašam vai kopā ar citiem alberģes virtuvē. Tas, protams, ir visekonomiskākais variants, bet tad katru dienu jāorganizē iepirkšanās un gatavošana, kas pēc gājiena reizēm ir pedējais, ko gribas darīt. Tāpēc es visbiežāk tomēr izvēlējos alberģu vai kafejnīcu vakariņu piedāvājumu svētceļniekiem (3 ēdienus + dzērienu) par 12 eur. Pamazām izveidojās tā, ka svarīgākās ēdienreizes bija brokastis un vakariņas, bet pa dienu drīzāk uzkodas.
Kad runāju ar cilvēkiem par savu gājienu, visbiežāk visi jautā, cik tas man izmaksāja. Jāatzīst, ka neesmu savilkusi kopā precīzu bilanci, bet noteikti iztērēju vairāk, nekā biju plānojusi. Sākotnēji paredzēju, ka mans dienas budžets būs 30 eur, bet, tā kā biju slinka uz gatavošanu un arī drēbes biežāk mazgāju par maksu veļas mašīnā, realitātē tie bija 40-50 eur dienā. Ietaupīt iespējams, paliekot pārsvarē municipālajās alberģēs vai teltī, kā to darīja daži franču svētceļnieki, kas uzsākuši Camino no savām mājām. Domāju, ka nākamajā Camino es gribētu izaicināt savu komfortu un ievērot stingrāk dienas budžetu, jo askēze un atteikšanās, manuprāt ir daļa no šī piedzīvojuma. Turklāt uz ceļa no visa atteikties ir daudz vieglāk. Tomēr šaurāks budžets, protams, būtu prasījis vēl augstāku organizētības līmeni. Man jāatzīstas, ka es ik pa laikam sevi vieglprātīgi novedu līdz stāvoklim, kad no noguruma reiba galva un vajadzēja ātri uzsist augšā cukura līmeni asinīs, kas nereti nozīmēja iegrābties dārgos izdevumos – piemēram, pērkot kafejnīcā 1 banānu par 1 eiro. Dienās, kad biju ieplānojusi ieiet veikalā, lai somā būtu ēdiens pēkšņiem bada brīžiem, izdevās gan ietaupīt, gan sabalansētāk paēst.
Daļa no Santjago ceļa ir gājienā satiktie cilvēki. Iepazīšanās notiek pavisam dabiski, viegli un cilvēki satuvinās neticami ātri. Desmit minūšu laikā ar cilvēku, kas tikko bija svešinieks, uz Camino iespējams nonākt pie dziļām pārdomām par dzīvi un nāvi. Gandrīz katrs uz ceļa satiktais cilvēks, stāstīja, ka ceļā ir brīnumaini iepazinies ar kādu, kurš pateicis tieši to, kas tajā brīdī ir bijis jādzird. Varbūt drošības sajūtu pastiprina sajūta, ka, visticamāk, šos cilvēkus redzi pirmo un pēdējo reizi savā dzīvē, lai gan, protams, Camino laikā var izveidoties arī ilglaicīgas draudzības un pat romantiskas attiecības. Iepazīšanās ar cilvēkiem ir viens no iemesliem, kāpēc labāk Camino doties vienam – tā ir vieglāk saslēgties ar citiem un tādējādi arī pašam ar sevi, saprotot, kad saruna jānoslēdz un jādodas tālāk. Citreiz viena saruna turpinās pāris stundas, bet citreiz vairākas dienas un daži svētceļnieki noiet ar vienu un to pašu biedru visu ceļu. Tā kā man šis gājiens bija arī neatkarības manifests, es ļoti centos katru cilvēku satvert un laikus palaist vaļā, lai pārlieku nepieķertos un neaizmirstu par fokusu uz savu iekšējo pasauli.
Pa ceļam noskaidroju, ka Svētā Jēkaba pīšļi patiesībā atrasti Spānijas ciematā Finisterrē, no kurienes tos vēlāk atveda uz Santjago. Šī vieta atradās pie Atlantijas okeāna un tulkojumā nozīmē “pasaules mala”. Doma par to, ka varētu ar kājām aiziet līdz pasaules malai, lika man justies kā romāna varonim, tāpēc nolēmu, ka došos uz turieni. Bet pa ceļam starp nebeidzamajiem Spānijas laukiem kāda nīderlandiešu kundze man izstāstīja, ka svētceļnieki, kas aiziet līdz pasaules malai, metaforiskā nozīmē mirstot. Lai atzimtu kā jauns Es, jādodas vēl 30 kilometri līdz Muksijai, kur esot skaista pludmale. Līdz ar to mans ceļš pagarinājās par 130 kilometriem no sākotnēji plānotā. Jāatzīst, ka ceļa posms pēc Santjago galu galā izrādījās arī fiziski visizaicinošākais, jo gaisa temperatūra pa dienu kļuva arvien augstāka, taka bija kalnaina, savukārt infrastruktūra ap ceļu pavisam noplaka. Kādā statistikā biju lasījusi, ka tikai 1% no visiem franču ceļa gājējiem noiet papildu posmu līdz Finisterrei. Tas bija jūtams arī uz ceļa, jo svētceļnieku salīdzinoši bija maz un, līdz ar to, arī veikalu, kafejnīcu un pat dzeramā ūdens tvertnes pa ceļam bija ļoti ierobežotā daudzumā. Šeit arī bija lielākās neērtības maksāt ar bankas karti, lai gan pirms tam uz ceļa tā bija problēma tikai dažas reizes. Piedzīvoju dažus izmisuma mirkļus 30 grādu karstumā, bet vienlaikus šis ceļa posms ir ļoti skaists un es nešauboties būtu gatava to mērot atkal, tikai šoreiz – labāk sagatavojusies.
Gan Santjago katedrāles sasniegšana, gan pēc tam nokļūšana līdz tālākajam “pasaules malai”, bija ļoti saviļņojoša. Atceros, ka vēl mirkli pirms nonākšanas galapunktā nespēju iztēloties, kā jutīšos katedrāles priekšā vai ieraugot okeānu. Vai es raudāšu? Vai es smiešos? Vai varbūt manī vairs nebūs nekādu emociju pēc visa piedzīvotā? Tomēr abas reizes bira aizkustinājuma asaras, kas mijās ar skumju asarām par to, ka piedzīvojums tikpat kā aiz muguras. Kad sēdēju pie okeāna un galvā konstatēju faktu, ka esmu ar kājām pārgājusi pāri visai Spānijai, jutos visvarena. Tas bija vien no tiem momentiem dzīvē, kad visa pasaule ir pie kājām. Šajā gadījumā šis izteiciens ir neticami atbilstošs. Diemžēl, atgriežoties mājās, šo sajūtu ir grūti noturēt nepārtrauktā stīgā, tomēr ik pa laikam domās esmu atkal uz klints “pasaules malā”, vēroju bangojošu okeānu, jūtot milzīgu pārliecību un lepnumu par sevi. Kā pierādījums, ka notikušais nebija tikai sapnis, ir arī Whatsapp grupiņa ar ceļabiedriem, kas vēljopojām ik pa dažām dienām iemet čatā kādu ziņu.
Pēc gājiena mani nepamet sajūta, ka es iešu atkal un jau domās plānoju Camino nākamgad. Droši vien izvēlēšos kādu no okeāna ceļiem, kas mani vilināja jau pirmajā reizē. Nevaru sagaidīt, kad uzzināšu, ko ceļš man iemācīs šajā reizē.
Ceļa bilance:
– Sanžanpjedepora – Satjago de Kompostela – Finesterre – Muksija.
– 34 dienas ceļā (16. maijs – 19. jūnijs)
– 1 atpūtas diena
– 919 kilometri (+ nesaskaitītie kilometri, kas nostaigāti pa vakariem)
– Ieguvumi: kļuvu fiziski izturīgāka un par sevi pārliecinātāka, pārstāju grauzt nagus un aiz stresa kasīties, atmetu nikotīnu.
