Mana vienīgā kaitinošā īpašība ir stāstīt cilvēkiem par Āfriku. Bez prasīšanas, bez iemesla. Cilvēks runā ar mani, teiksim, par mīlestību, bet es atkal sāku savu: “Bet vienreiz Burkinafaso…” Apzinos, ka tas ir muļķīgi, bet neko nevaru tur padarīt. Manā vienmuļajā dzīvē šis piedzīvojums ir pārāk spilgts. Es nespēju ar to nedalīties. Tāpēc laiks to legalizēt un izpaust šeit.
Kā jau visi, es sen sapņoju aizbraukt uz īstu melno Āfriku. Ne Maroku, ne Neapoli, bet tādu dziļo Āfriku, kuras bildes neredz žurnālos. Par kuru neko īsti nezinām, izņemot to, ka tā ir īstā. Mācīdamies pasaules valstu galvaspilsētas, es uzzināju par Vagadugu, Burkinafaso galvaspilsētu, un man šis vārds ļoti iepatikās. Vēl jo labāk tas izskatās franciski – Ouagadougou. Tas bija apmēram viss, ko es zināju par šo valsti. Un tāpēc nolēmu uz turieni doties.
Burkinafaso atrodas Āfrikas rietumos. Robežojas ar Mali, Nigēru, Beninu, Togo, Ganu un Kotdivuāru. Bijusī Francijas kolonija ar nosaukumu Augšvolta. Neatkarību ieguvusi 1960. gadā. 20 miljonu iedzīvotāju. Diemžēl viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm. Slavena ar… daži minēja kinofestivālu. Manā ceļojuma laikā tas nenotika, man palika visas citas ievērojamās lietas.
Es tur biju 2013. gada decembrī. Atmiņas pa šo laiku noteikti ir padilušas. Palicis tikai būtiskākais. Vai varbūt kaitinošākais, vai patīkamākais.
VISPĀRĪGS IESKATS
Vīzu man koloniālisma garā izsniedza Francijas vēstniecība. Pajautāja: “Ko jūs tur darīsiet?”, paprasīja viesnīcu rezervācijas un ielīmēja manā pasē Francijas Republikas vīzu, kurā ar roku ierakstīja “Burkina”.
Burkinafaso un vēl septiņas Rietumāfrikas valstis lieto Rietumāfrikas franku. Toreiz bija viegli rēķināt, viens Latvijas lats bija 1000 franku. 1032, ja gribat precizitāti. Jāmaina uz vietas.
Lidmašīna ielidoja ap deviņiem vakarā. Bija jau tumšs. Sagaidīšanas telpā mani noķēra taksists. Viņš zināja manu viesnīcu – “Zaļais Paviljons”. Braucām tik uz priekšu. Es iztēlojos, kā nometīšu mantas un iziešu apgaitā pa tuvīnajām galvaspilsētas kafejnīcām. Pagaidām grābājos pēc drošības jostas, bet neko tādu neatradu. Un vispār mašīna grabēja tā, ka šķita, gabalos sabiršanas process ir jau sācies, tāpēc centos neko lieki neaiztikt. Skatījos ārā pa logu. Domājat, tas bija noputējis? Nekā, jo nekāda stikla tai logā nebija. Skatījos tumsā un gaidīju parādāmies galvaspilsētas bulvāru ugunis – laternas, izkārtnes, logus. Parādījās daži ugunskuri, ap tiem pulcējās cilvēki. Liesmu gaismās varēja manīt vienstāvīgas baraku tipa ēkas. “Kur mēs esam?”, es jautāju taksistam. “Vagadugu,” viņš atbildēja, “tepat jau kaut kur bija tā viesnīca.” Es saprotami pajautāju, kur tad galvaspilsētām piederīgā elektriskā gaisma. “Pārrāvums,” viņš paskaidroja. Valdība pērkot elektrību no Kotdivuāras, un bieži sanākot šādi te, lūk, vairāku stundu pārrāvumi bez elektrības. Un tagad jau esot klāt tā viesnīca. Es izkāpu no takša. Kad acis aprada ar tumsu, ieraudzīju sev blakus tupam cilvēku ar garu šauteni rokās. Man sagribējās mājās. Bet cilvēks ar šauteni teica, ka tepat jau viesnīca ir, lai ejot iekšā. Tur sēdēja vīrs ar kabatas lukturīti. Pajautāja manas istabas numuru un aizveda mani tumsā. “Papīrus rīt,” viņš bilda, un čīkstot vērās dzelzs durvis. Es iegāju savā istabā, sataustīju gultu un piesēdu. Plāns iziet pa centra kafejnīciņām tika atcelts. Miegs vēl nenāca. Telefons nedarbojās. Es sēdēju gultā un skatījos tumsā.
Rīts nāca ar gaiļu un ēzeļu balsīm, taču pārsteigumus neatcēla. Arī dienasgaismā nekas neizskatījās tā, kā es biju to iedomājies. Viesnīca atradās puslīdz pilsētas centrā, Neatkarības bulvārī. Šim centra bulvārim nebija asfalta seguma. Zemi klāja sarkani putekļi. Arī namu sienas, automašīnas, visu. Ielas malās bija vienstāva ēkas, celtas no ķieģeļiem, skārda, finiera, audekliem, viss tajā pašā sarkano putekļu krāsā. Satiksme – baisi graboši automobiļi, milzums motorolleru, mundri ēzelēni un kārnas vistas. Viss izskatījās šausmīgi, viss, izņemot cilvēkus.
Sievietes – krāsaini tērpi, puķes un lūpas. Nē, puķu nebija, vispār nekādu apstādījumu pazīmju. Viņas pašas bija kā puķes. Un mutuļojoša rosība visapkārt.
Man nācās pieņemt Burkinafaso noteikumus. Es tur pazudu kā bāls grasis. Es ceļoju viens. Mans telefons tā arī neatsāka darboties. Internets bija pieejams interneta kafejnīcās, bet parasti tur e-pasts atvērās pēc 20 minūšu gaidīšanas, tāpēc es atmetu šo simbolisko kanālu. Man nekad neizdevās ne iegūt pilsētas karti, ne spēt šeit orientēties. Es šai zemē biju patiešām viens, tik ļoti, kā neatceros bijis agrāk. Man tur nebija neviena, pie kā vērsties. Ja kas, ar policiju labāk nesieties, man teica. Varbūt sākumā tas radīja kādu nieku stresa.
Es aši sapratu vairākas lietas. Vīrs ar šauteni pie viesnīcas nebija bandīts, bet sargs. Tādi paši sēdēja pie retajiem bankomātiem un lielveikaliem. Dažreiz šautenes vietā bija mačete.
Burkinafaso izrādījās nabadzīgāka, nekā es biju iztēlojies. Blakus esošās Gana un Kotdivuāra tiek sauktas par bagātajiem un iedomīgajiem kaimiņiem. Pilsētā viss izskatās brūkošs pirms pabeigšanas. Savukārt ārpuspilsētas ciemati ir sakārtoti un harmoniski.
Tur tiešām neizskatās kā pie mums. Uz Vagadugu namu sienām, uz sētām uzraksti: “Lūdzu neurinēt!” Gadās, pa dzīvu ielu pretī soļo pilnīgi kails vīrietis. Kaut gan visu to pašu var redzēt arī Berlīnē.
Dažas lietas tomēr ir tiešām citādas. Vagadugu vecpilsētas apbūve ir jaunākā pilsētā, ēkas ir 4 gadus vecas – jo lietus un plūdi nojauc tradicionālās māla ēkas un tās ceļ no jauna ar tādiem pašiem paņēmieniem. Regeja puiši šai zemē ir bīstami, viņi mēdz būt tādi sīki bandīteļi. Te nav Ķīnas preču – jo Burkinā tobrīd bija Taivānas vēstniecība (varbūt situācija pēdējos gados ir mainījusies). Bērni spēlējas ar riteņu stīpām – kā vecās bērnu grāmatās.
MANS MARŠRUTS
Tātad es ierados Vagadugu, kur dažas dienas atjēdzos un apbrīnoju apkārtni. Iepazinos ar Saibo, kurš bija mans gids pilsētā – bez viņa es neko neatrastu. Vagadugu ir iebraucējam neaptverama. Šeit mazāk baudīju kultūras dzīvi (neatradu!), vairāk ieskatījos klubos un krodziņos. Apmeklēju gan arī bronzas lējējus vecpilsētā un kādu kulturālu mājas koncertu. Strēbu no kaltētiem ķirbjiem vietējo alu, kas nebija nekāds alus. Mēģināju atkauties no uzmanības.
Tālāk ar autobusu devos uz Bobodiolaso, valsts otro lielāko pilsētu, dēvētu par kultūras galvaspilsētu. Tur ir vecas mošejas un iespaidīga vecpilsēta. Tai cauri tek upe, kur plunčājas cūkas. Bobodiolaso jeb Bobo var nopirkt brīnišķas metāla figūriņas. Šeit iespējams atrast arī kādu muzeju un ir arī pasaulē labākais “McDonalds”, nekādā veidā nesaistīts ar globālo ēdinātāju. Bobo bija labāka situācija ar elektrību, taču ap to laiku es jau biju pieradis iet gulēt ar saulrietu un celties ar saullēktu.
Pabiju Koro klinšu ciematā. Tam esot tūkstoš gadu, un, šķiet, tas šai laikā nav īpaši mainījies. No akmeņiem celtas mājas un dievības. Melnas govis karsējas saulē un apcer visa esošā veltīgumu.
Pēc tam apciemoju Banforu, nelielu pilsētu, kas palikusi atmiņā tikai ar to, kas bija tai apkārt – ezers, cukurniedru lauki, neparastas formas klintis un ūdenskritumi.
Uz brīdi pabiju arī Po pilsētā, jau pavisam neatminamu iemeslu dēļ.
Noslēdzot loku, atgriezos Vagadugu, kur vēl noķēru dažus piedzīvojumus. Kad sajutos jau kā Āfrikā adaptējies, bija laiks doties mājās.
Es vairāk neaprakstīšu savas personas pārvietošanos pa karti, bet gan izcelšu dažus, manuprāt, interesantus etnokulturālus aspektus un veikšu vispārīgus secinājumus.
POLIGLOTI ANALFABĒTI
Pirmajās dienās es ar pārsteigumu atklāju, ka vairāki mani sarunu biedri acīmredzot neprot ne rakstīt, ne lasīt. Kad pie tā jau pieradu, nāca lielāks pārsteigums. Drisa (ar kuru veidojās visnotaļ sarežģītas attiecības) atzina, ka nekādus burtus nepazīst, toties runā astoņās valodās. Franču un vēl septiņās vietējās. Nē, tās nav savā starpā līdzīgas. Es jutos ļoti iespaidots. Kā var iemācīties vairākas valodas, nepierakstot jaunapgūtos vārdus un gramatiku?
Pati zeme nāk palīgā mācīties kārajiem. Valsts nosaukums ir veidots no divām valodām – mossi un dyla. Bet valstī kopā valodu ir vairāk nekā 60. Eiropa ir valodām nabagākais pasaules reģions, tāpēc mūsu ceļiniekiem jābrīnās. Protams, ka Drisa, braukājot pa valsti, tirgodams koka skulptūriņas, minimumu bija apguvis.
Komunikācija ar ārzemniekiem notiek franciski, dažreiz kļūdama visai nosacīta. Saibo man iemācīja dažus mossi vārdus: nasara – baltais, to man vienudien sauca pakaļ bērni. Yibeogo – labdien. Yelkavē – šeit par tulkojumu neesmu drošs. It kā ‘nekādu problēmu’, bet reizē arī ‘sarunāties ar mākoņiem’. Tas man palika nesaprasts. Kaut gan, sēžot klintīs pie Banforas, uz brīdi sapratu, bet tad atkal vairs nē.
Iegaumēt vārdus nebija lielas jēgas, jo nākamajā pilsētā runāja jau citā valodā.
Visiem kopīga ir vārdu saīsināšana – Vagadugu ir Vaga, Bobodiolaso ir Bobo un Burkinafaso ir Burkina.
VECAIS, NEKĀP UZ SVĒTUMA
Bieži teikts, ka Burkinafaso 40% iedzīvotāju ir kristieši, 60% musulmaņi, bet 100% – animisti. Mana pieredze to apstiprina. Kristiešus sastapu maz. Vagadugu katedrālē neredzēju nevienu cilvēku. Bijām klostera restorānā, smalka un dārga vieta. Oficiantes bija mūķenes, skanēja “Klusa nakts” un ārējā pasaule šķita neeksistējam.
Musulmaņus manīju vairāk. Ik rītu un vakaru dzirdēja aicinājumus uz lūgšanu. Bobodiulaso atrodas arī kāda unikāla mošeja, ļoti veca un īpatna arhitektūrā. Bet vispār burkinieši lepojas ar toleranci reliģijas jautājumos. Musulmaņi labprāt pievienojas kristiešu Ziemassvētku svinībām. Bobodiolaso vecpilsētai ir trīs daļas, cieši līdzās novietotas – kristiešu, musulmaņu un animistu. Visi sadzīvo. Vēl vairāk, Burkinas musulmaņi neatteicās ar mani iedzert alu. Un arī ne palmu vīnu, sauktu par bandītu.
Animisms – garīgas būtības saskatīšana it katrā lietā un radībā – bija manāms visvairāk. Bobo vecpilsētas vidū slējās pilsētas galvenā dievība, stāvs paugurs, varbūt cilvēka augumā. Tā galotnē bija redzamas upurēto vistu spalvas. Es tiešām no sirds jautāju, kas tas ir? “Pilsētas galvenais fetišs”.
Burkinieši ir pieņēmuši šo franču vārdu kā terminu visu dievību apzīmēšanai. Fetiši bija gan iespaidīgi akmens krāvumi, gan zemes kukuržņi, kuriem zināšanās neiesvētīts cilvēks varēja vienkārši uzkāpt virsū. Jā, jā, reiz tieši tā notika, un apkārtējie sacēla lielu burkšķoņu. Vainīgais attapās un nokāpa, bet Saibo man paskaidroja: “Viņš ir no Mali.”
Ja tuvumā nav kukuržņu, animists bez svētuma nepaliek. Bazulē ezerā ir svētie krokodili, Tumuseni ciemā ir svētais baobabs, Koro ciematā ir svētie krāvumi, pie Banforas – svētās klintis.
Incidents ar kāpšanu uz kukuržņa notika īpašā vietā un dienā. Tā bija Motsu – vietējās tautas – karaļa parādīšanās tautai, īpašs, rituāls notikums Vagadugu garīgajā dzīvē.
Saibo agri no rīta mani atveda notikuma vietā, uzreiz piekodinādams, ka nedrīkst fotografēt. Es grozīju galvu, nesaprazdams, ko te īsti varētu gribēt fotografēt. Tukšs laukums un pāris kleķa mājas. Cilvēku sapulcējies daudz, starp tiem arī kāds brits, kuru pieķer skicējam laukumu bloknotā. Ap viņu sākas burkšķēšana, britu paglābj tikai tas pats viesis no Mali, kurš uzkāpj uz kukuržņa.
Vēlāk mēs ar britu spriežam, cik gan absurds ir aizliegums zīmēt. Kaut gan pie sevis es tam piekrītu, tomēr lepnu eiropiešu sarunā saku:
-Tad jau var arī aizliegt atcerēties!
Britam salīdzinājums patīk. Savādi, vēlāk, šķirstot savas skopās ceļojuma piezīmes, starp sieviešu figūrām es atrodu karaļa parādīšanās laukuma skici. Es to esmu uzzīmējis par spīti aizliegumam. Un es to neatceros. Vai mani par sodu ķēra aizliegums atcerēties?
Lai nu kā, tad mēs gaidām, kas nu būs. Saibo man ausī izstāsta par karali. Senos laikos karaļa ienaidnieks, vārdā Sliktais (Ļaunais) Zirgs, nolaupīja karaļa fetišu. Karaļa pavalstniekiem, protams, vajadzētu doties karā un fetišu atgūt. Taču viņi to visu laiku atliek. Un ceremonijā, kas šeit notiks, viņi lūdz par to piedošanu.
Tad pāris džipos ieradās karalis ar savu svītu, un rituāls sākās. No tā saprast nevarēja neko, bet kādā brīdī atskanēja skaļš rībiens un laukumā izskrēja zirgs – viens, neapseglots, nemaz ne tik ļauns. Tad karalis cēli apsēdās zemē un kristiešu, musulmaņu un animistu kopienas ir ieradušās, lai lūgtu karalim piedošanu, ka viņi vēl nedosies karā. Tas ir, šoreiz nedosies, vispār šis pienākums nav atcelts. Kādreiz tas notiks, un fetišs tiks atgūts.
ŠĪ NAV TIKAI CILVĒKU ZEME
Viens no parastajiem solījumiem, dodoties uz Āfriku, ir dabas krāšņums. Tā teikt, katedrāļu un debesskrāpju nav daudz, toties daba tieši kā paradīzē. Burkinā es sākumā neko tādu nemanīju. Sarkanas smiltis, izkaltusi, apdegusi zāle. Vientuļa kaza ēd plastmasas maisiņus. Es, starp citu, agrāk biju domājis, ka tas ir tāds joks. Taču nē, kazas tiešām ēd plastmasas maisiņus. Par šī provianta trūkumu viņām nav jāuztraucas. Maisiņi ir visur, un burkinieši jau sāk domāt par šo problēmu. Var nopirkt no izlietotiem maisiņiem gatavotas lelles.
Saibo mani aizveda aplūkot Bazulē ezeru, kur mīt krokodili. Protams, krokodili ir svēti. Savulaik tie esot atnesuši vietējiem iedzīvotājiem ūdeni. Nebūtu godīgi viņiem tagad liegt plunčāties pašu atnestajā ūdenī. Pie ezera ir zīmes “Uzmanību – krokodili!”. Ir arī paskaidrojoša piktogramma. Tomēr bērneļi peldas. Es jautāju, kā tad tā? Tie taču ir svēti krokodili, viņi bērnu neaiztiek. Kad nācām tuvāk, jau redzēju dažus brangus reptiļus zvilnam saulē, viņu sejās mūžīgais smaids. Es cerēju, ka ar to jau pietiks, bet kas tev deva. Ezera gids veda mani pie paša lielākā krokodila. Tas mums nepievērsa uzmanību. Bet gids sāka dzīvnieku spaidīt un aicināja to darīt arī man. Es atgaiņājos, bet viņš neatlaidās.
Situācijas neērtība ir baisāka par krokodila kodienu, tā nu es stiepu roku glāstam. Es paguvu iedomāties, kāds viņš būs? Vai viņa aukstās asinis dos stingu vēsumu no pašiem ķermeņa dziļumiem? Bet nē, viņš bija kā saulē sasilis čemodāns. Pēc tam krokodils tika pacienāts ar veselu vistu.
Pie ezera varēja nopirkt arī suvenīrus, rotaslietas no stikla pērlītēm. Painteresējies par cenu, es atcerējos stāstus par eiropiešu jūrasbraucējiem, kas krāpa vietējos, iemainīdami viņiem pret stikla pērlītēm zeltu un ko tik vēl nē. Vēsture ir pacietīga, tagad mēs saņemam šīs pašas pērlītes atpakaļ ar tādu pašu pievienoto vērtību.
Vēlāk redzēju arī kādu krokodilu, kurš netika pieteikts kā svēts. Viņš laiskojās Vagadugu pilsētas parkā, un glaudīt viņu es negāju. Kaut gan tas būtu bijis viegli, nekāda norobežojuma starp viņu un parka celiņiem nebija. Pāris puikas skatījās uz viņu, bet vispār nekādu lielo uzmanību viņš nepiesaistīja. Krokodils to arī neprasīja, gulēja un smaidīja.
Vēlāk, kad nonācu valsts dienvidrietumos, pie Banforas pilsētas jau varēja manīt arī kādus zaļumus, klintis, ūdenskritumus. Tengrelas ezerā bija arī milzu izmēra ūdensrozes. Bet laivinieks solīja ko vēl lielāku. Es jau īsti neticēju, tomēr pēc laika atskanēja šņāciens, un virs ūdens parādījās maza sala – begemota galva ar izteiksmīgām nāsīm.
-Vai šie nav bīstami?
Es jautāju laiviniekam.
-Nē taču,
viņš teica, tomēr laivu turēja metru desmit attālumā.
Es vispār neesmu liels dabas cienītājs, un man būtu pilnīgi pieticis ar ēzeļiem un begemotu, taču priekšpēdējā dienā Saibo ierosināja apskatīt ziloņus. Kad neuzmanīgi piekritu, viņš cēlās un gāja meklēt džipu. Otrā dienā tas bija klāt ar visu šoferi. Es nekad nebiju klātienē redzējis šādu džipu. Tas bija pa īstam. Mēs braucām uz Nazinga nacionālo parku. Bija atkal jāmaksā un jāpaņem mašīnā arī gids – tagad mēs te bijām četri, no kuriem tūrists tikai viens. Pie vārtiem bija sazīmēti parkā aplūkojamie brīnumi. Ar siltumu sirdī es ieraudzīju mūsu pašu balto stārķi. Tad mēs braucām iekšā. Paguvu ievērot, ka uz ceļa daudz palielu bumbuļu, bet pats ceļš pavisam nosacīts, tik izvagots un viļņots, ka pat mūsu džips tenterēja uz priekšu kā vētrā. Gids un šoferis man stāstīja, ka ziloņi šeit, protams, ir, bet ne vienmēr tos izdodas ieraudzīt. Un tad viņi nāca, caur krūmāju pār ceļam pēkšņi nāca milzu pelēči. Džips strauji bremzēja, ziloņi nebaidījās no mums, viņi bija divi, trīs, vairāk.
Šoferis man kliedza:
-Ņem savu fotoaparātu!
Es paņēmu. Viņš kliedza:
-Kāp ārā!
Vai tā tiešām jādara, es paguvu nodomāt un kāpu ārā. Viņš nerimās:
-Kāp uz jumta!
Mašīna bija krietni augsta, bet pie borta bija šauras trepītes. Uzkāpis es redzēju, ka pavisam netālu no mums stāv ziloņi. Pieci lieli un trīs mazi. Bet tie mazie arī bija diezgan lieli. No apakšas man kliedza, lai taču es fotografēju. Tāpēc biju uztriekts uz mašīnas jumta. Es cēlu fotoaparātu, bet manas rokas tā drebēja, ka bezmaz vai aci sev uzsitu. Ziloņi pagriezās un nāca tuvāk. Viņu ķermeņi bija kā izbalējuša asfalta klāti, melnajās acīs bija ārpus cilvēcīga gudrība, un es kļuvu par animistu. “Esi man žēlīgs, lielais kungs,” es domāju, un tās nebija tikai bailes.
-Kāp lejā!
Kliedza šoferis. Es notrausos, ietrausos, un viņš gāzēja prom. Vai es nezinot, ka zilonis var paskriet sešdesmit kilometrus stundā, ir uzreiz jādodas projām, ja viņi pagriežas pret mums, viņi te ir galvenie. Ceļš parkā bija neredzēti, apbrīnojami neizbraucams, te tiešām vajadzēja īstu džipu un mēs nekad neizspiestu sešdesmit. Vēl pāris reizes mēs redzējām ziloņus. Tad kādas antilopes strīpaino dibenu un kaut kur krūmājā esot arī paviāns. Tam vairs nebija lielas nozīmes. Ceļa grambā pārsitām riteni, tas bija jānomaina. Izkāpu un skatījos savannas ainavā. Uz ceļa lielā daudzumā bija lieli bumbuļi. Tagad es sapratu, tās bija ziloņu kakas. Tagad man tie šķita fetiši.
DŽEZS KĀ POLITIKAS ŽANRS
Padsmit gadus pēc neatkarības iegūšanas valstī, ko toreiz vēl sauca par Augšvoltu, parādījās grupa “Tout à coup jazz”. Džezs ir jānes atpakaļ uz Āfriku. Grupā spēlēja divi nešķirami draugi – Tomass Sankarā un Blēzs Kaomparē – viens attiecīgi pie ģitāras, otrs pie mikrofona. Grupas ierakstus man nav izdevies atrast, taču koncertos viņi esot bijuši maģiski. Daži saka, Sankarā esot piegājis lietai muzikāli nopietnāk. Citi bilst, ka Kaomparē pieeja bijusi pragmatiskāka.
Abiem mūziķiem bija arī citi projekti. 1983. gadā Blēzs organizēja valsts apvērsumu un gāza esošo prezidentu. Āfrikas džeza standarts. Tāpat bija veicies trim iepriekšējiem Augšvoltas prezidentiem. Taču Blēzs par prezidentu iecēla nevis sevi, bet gan savu draugu un grupas biedru Tomasu. Kurš mūziķis pasniedzis kolēģim tamlīdzīgu dāvanu? Tomass kļuva par prezidentu un joprojām ik pa laikam uzspēlēja ģitāru, piemēram, aģitēdams cilvēkus potēties pret meningītu, dzelteno drudzi, masalām. Viņš arī sacerēja jaunu valsts himnu un pašu valsti nosauca citā vārdā – Burkinafaso. Jaunais prezidents arī atvēra pirmo lielveikalu, cīnījās par sieviešu tiesībām un pret analfabētismu. Viņš kļuva ļoti populārs Āfrikā, viņa portreti joprojām redzami līdzās Če un Nelsonam Mandelam. Daudzi uzskata, ka prezidenta Sankarā kurss bija cerība visai Āfrikai. Jā, bija tur arī pa kādam trūkumam, it kā daži tika nošauti un cīņa pret koloniālismu dažkārt pašmērķīga.
Lai nu kā, 1987. gadā vecais draugs Blēzs Kaomparē turpināja ar kārtējo improvizāciju – organizēja vēl vienu valsts apvērsumu. Šoreiz Tomass Sankarā nebija situācijas ieguvējs. Viņš uzreiz gāja bojā mīklainos apstākļos. Savukārt, Blēzs kļuva par jauno valsts prezidentu, līdz ar to “Tout à coup jazz” rindās bijuši vismaz divi valsts vadītāji. Grupai gan tagad pienāca gals.
Kad es ciemojos Burkinā, Blēzs bija pie varas jau 26 gadus. Vietējās avīzes sarunu forumā es lasīju: “Kā var kritizēt valsts prezidentu? Tā darot, tu nostājies pret valsti un tautu!” Un atbilde: “Tu nezini, kā ir Eiropā. Tur prezidentus kritizē līdz banalitātei.” Sarunās pie alus politikas tēma tika risināta ar vieglumu. Prezidents tika draudzīgi dēvēts vārdā, un mani sarunas biedri kā vispārzināmu faktu minēja, ka viņš ir nogalinājis Sankarā, kura bilde tepat pie sienas rotājās. Izteiktas bailes no diktatora visur esošās varas nebija manāmas.
Tuvojās vēlēšanas, un mani jaunie draugi bažījās, vai Blēzs atdos varu. Drisa teica: “Ja pie mums būtu kā Francijā – kad prezidents vairs nav prezidents, viņu neviens neaiztiek! Bet pie mums prezidents baidās aiziet, jo tad viņu nošaus vai ieliks cietumā.” Es neteicu, ka arī pēdējie Francijas prezidenti pēc pilnvaru beigām mēdz saņemt apsūdzības. Es vēlēju izdošanos.
Vietējie baltie nebūt nenoliedza koloniālisma sekas: “Šeit ir franču likums! Viņi nekad nav atguvuši savu neatkarību. Visi Blēza miesassargi ir Francijas armijas karavīri.” Savāds lepnuma un vainas sajūtas apvienojums. Tomēr viņi izteica domu, ka Āfrikai – jo sevišķi Burkinai – priekšā ir liela nākotne.
Pāris gadus vēlāk Blēzs tiešām ir projām – ar minimālām nekārtībām un upuriem. Cerība turpinās.
Ja kādam šķiet, ka Latvija un Burkinafaso ir ļoti tālu, tad, lūdzu, vēl viens patiess stāsts. 1981. gadā kāds V., students no Rīgas, mantoja no vecmāmiņas dolārus un meklēja, kur tos pārdot. Oficiālais piedāvājums viņu neapmierināja. Tad kāds pilsonis Lisenko, kurš vēlāk izrādījās čekas darbinieks, atrada pircēju. Tas bija Augšvoltas pilsonis Barro Tieba, Rīgas Civilās aviācijas institūta students. Viņš nopirka 600 Kanādas dolārus, maksājot par dolāru 2 rubļus 70 kapeikas (oficiālas kurss 0,83 kapeikas). Un devās uz mājām. Lidostā Barro Tieba tika pārmeklēts. Viņš sauca: “Provokācija!”, un viņam bija taisnība, bet tas neko nelīdzēja. Barro tika savervēts. Saprotiet, burkinietis nokļuva turpat, kur mūsējie – čekas maisos! Viņam gan tas nebeidzās tik vienkārši. Ziņu ir maz, bet visticamāk, ka Barro Tieba 1984. gadā dzimtenē ticis sodīts ar nāvi.
KĀ ES KĻUVU PAR RASISTU
Ap ceļojuma vidu es sapratu, ka kļūstu rasists. Agrāk neko tādu sevī es nebiju novērojis. Bet tagad es skatījos uz afrikāņiem ar aizdomām. Uz sievietēm joprojām ar apbrīnu, bet arī ar vieglām izbailēm. Es vairs tik ļoti neticēju viņu nesavtīgajām simpātijām. Savukārt, tajās retajās reizēs, kad ieraudzīju balto cilvēku, uzreiz gribējās iet klāt un ieritināties viņa azotē. Nebija jau tālu, ja Burkinā baltais ierauga balto, viņi uzreiz dodas viens pie otra, iepazīstas, sadraudzējas. Biežākais jautājums: “What’s your story?”, tas ir, kāpēc esi šeit. Ar baltajiem es jutos droši, runāju par gudrām tēmām. Ar kādu norvēģu meiteni mēs vispār bijām nešķirami, kad bijām koncertā Vagadugu klubā. Turējāmies maliņā un spriedām, cik interesanta, cik dažāda kultūra un cik ļoti pārāka par mūsējo ir melno cilvēku ritma izjūta. Tad piepeši muzikanti pieklusa un dziedonis aicināja priekšā “mūsu baltos viesus”. Mums neizdevās nesaprast, mūs izbīdīja publikas priekšā. Tur mēs stāvējām visā savā introvertumā un nezinājām, kas jādara. Tas tika labots, mums lūdza uzdejot. Muzikanti uzsāka īpaši atraktīvu ritmu. Es vienkārši miru nost no kautrības, es paskatījos uz norvēģu meiteni, viņa skatījās uz mani, viņas acīs bija personības iznīcība. Un tad mēs dejojām, rādījām labāko, ko spēj iekšēji miruši neritmiskas rases pārstāvji. Publika mums aplaudēja pareizajā ritmā.
Par spīti vispārēji draudzīgajai attieksmei es ievēroju, ka attiecības starp baltajiem un melnajiem nav tikai tādas. Baltie bija bagātie. Viesnīcu saimnieki, raktuvju uzņēmēji, kultūras programmu vadītāji. Un viņi ik pa brīdim teica: “Vietējie neko neizdarīs,” vai “Šeit nelasa grāmatas.”
Bobo nopirku pāris burkiniešu grāmatas. Arī viņi ir rezervēti pret baltajiem un viņu vērtībām. Aizvainojums nav izgaisis. Balto pārākums tiek noliegts, pat viņu vienlīdzība.
Stefans gan bija jauks pret savu sievu. Kad viņa pagalmā mazgāja visu viesnīcas viesu veļu, Stefans sēdēja blakus un uz telefona atskaņoja savus mīļākos deviņdesmito gabalus. Man bija kauns, ka Manuelai jāmazgā manas netīrās viskautkas, bet, protams, es neko neteicu, aizgāju viens ielās un atgriezos atkal svešs un aizkaitināts. Es sāku saprast problēmu. Burkinā es praktiski nemanīju ubagus, taču pastāvīgi kāds piedāvāja kādu nevajadzīgu pakalpojumu, pieprasot par to maksu, kas mainījās uz augšu teikuma īsas sarunas gaitā. Vagadugu mani ēnoja Drisa, kurš apkrāpa mani ar koka skulptūriņām, ar vietējo alu, bet palika aizvainots un nerima atgādināt, ka esmu viņam parādā. Bobodiolaso tas bija kāds modificēts rastamans, kurš mani, tikko ieradušos pilsētā, aizveda uz viesnīcu ar savu motorolleru, paņemdams 30 (trīsdesmit) reizes lielāku cenu nekā taksometrs. Es nebiju radis pie šādām lietām, un man ātri apnika.
Kādu vakaru cīņas ar Drisu laikam atspoguļojās manā sejā un “Zaļā Paviljona” saimnieks jautāja, vai es negribot šovakar ar viņu un pāris draugiem aizbraukt uz bāru. Es gribēju, bet man nebija skaidras naudas. Tad viņš pateica jaukākos vārdus, ko cilvēks var pateikt cilvēkam:
– Es taču tev varu aizdot kādus desmit tūkstošus.
Saprotiet, beidzot kāds no manis neko neprasīja. Bet tagad es paņēmu desmit tūkstošus, mēs sēdāmies lielā džipā un devāmies uz bāru “Le Petit Bazaar”, pēc tam “De Niro”. Tas bija gabaliņš koncentrētas Eiropas. Neviens nedejoja, mēs runājām par globālām pasaules problēmām, tur bija biljards, šautras, piedzeršanās. Atpakaļceļš lielajā džipā bija jautrs. Stūresvīrs neslēpa savu skurbuli, apkārt bija joprojām neapgaismotā pilsēta, es neredzēju, kurp mēs dodamies trakā ātrumā, bet mašīnā sēdošie man to atgādināja līksmi kliegdami:
-Šī ir Āfrika!
Es manīju tur tādu kā provinciālu aizspriedumainību, tomēr jutos ar viņiem labi un mierīgi.
Bet tad mēs Bobo devāmies uz kāzām. Civilajā ceremonijā ierēdnis kādas divdesmit reizes minēja, ka poligāmija nav atbalstāma. Pēc tam bija jādodas uz mielastu, es, protams, kaut kā netiku mašīnā ar Stefanu, jau stāvēju kā ierasts, neko nesaprazdams, kad nepazīstams melnais kungs piedāvāja mani aizvest. Es jau biju pieradis no šādiem piedāvājumiem automātiski un kategoriski atteikties. Taču šoreiz piekritu. Kungs bija ģērbies labā uzvalkā. Mēs iekāpām labā automobilī, apsveicinājāmies ar kunga sievu. Vizinoties uz kāzām, tērzējām par Eiropu, par vēsturi, par literatūru. Mans rasisms bija izgaisis. No tā nebija palicis pāri nekas. Es pēkšņi jutos, kā sēdot ar veciem studiju biedriem.
Pēc īsas analīzes es sapratu, ka mans rasisms nebalstījās vis rases, bet gan sociālekonomiskos faktoros. Es baidījos no nabadzīgiem cilvēkiem, jo man šķita, ka viņi no manis kaut ko grib. Jo man bija kauns. Jo es nezināju, kā jābūt. Pēc šīs atklāsmes rasisms pazuda kā nebijis. Arī bailes gandrīz. Un vietējie no manis kaut ko prasīja arvien retāk. Es sāku kaut ko saprast, un man iepatikās. Tad, protams, drīz jau bija jābrauc projām.
ŠĶIRŠANĀS
Tikai, lūdzu, nepadomājiet, ka tur viss bija slikti. Cilvēki ir skaisti, viņiem nepiemīt bezjēdzīgas skumjas, bet ir patiesa, neiemācīta pieklājība. Burkinā ir daudz problēmu un netaisnību, taču, šķiet, ir saredzams ceļš uz priekšu, un es kopā ar daudziem ticu, ka šai zemei ir liela nākotne. Tas ir, tā jau tāpat ir liela zeme, pilna brīnumiem. Bet viņiem izdosies vēl labāk.
Tāpat es negribu teikt, ka Burkinā viss ir labi un cilvēki tur ir tikai laimīgi. Viņi saprot, ka viņu dzīve nav gluži apmierinoša. “Paskaties, cik nožēlojami es dzīvoju,” teica Amadū, rādot savu istabu. Saibo pēc pāris gadiem rakstīja: “Mēs visi šeit drīz mirsim.” Cilvēka dzīvība tur nemaksā dārgi. Sava īsā ceļojuma laikā es redzēju trīs cilvēku nāvi. Trīs. Bet nešķiet, ka viņi daudz pārdzīvotu par nāvi. Kaut vai tāpēc, ka lielākā daļa burkiniešu ir ļoti jauni.
Man liekas, es arī biju kļuvis drusku jaunāks. Kad lidostas drošības pārbaudē izņēmu no biksēm jostu, bikses brīvi nošļūca pār maniem gurniem uz grīdas. Turpceļā tā nebija. Es biju novājējis.
Ceļojums sākas, kad tu esi atgriezies mājās. Tūliņ sākas aizmiršana. Tālā zeme turpina kļūt arvien noslēpumaināka. Atmiņas karo savā starpā, svarīgais var zust un nepamanītais var kļūt liels. Kad lidmašīna pacēlās, es jutos atvieglots, bet, jo vairāk laika paiet pēc šķiršanās, jo vairāk es ilgojos. Runāt ar mākoņiem nav joka lieta.
