ekspedīcija

ANTARKTĪDAS VARĀ (papildināts)

Pirms kāda laika Inese Zandere publicēja, manuprāt, nepārspējamo rakstu krājumu “Kuģa žurnāls”. Tikmēr mēs publicējam kolēģes Daces Rubenes piezīmes īstā kuģa žurnālā no pašreiz notiekošas Antarktīdas ekspedīcijas. Dace jau otro reizi ir padevusies Antarktīdas skarbajam valdzinājumam, vairāk par viņas pirmo ceļojumu var lasīt šeit.M.K. 3/11  Beidzot, beidzot atraisām tauvas. Uz kuģa pirmais vakars, ārā ap 25 grādiem. No vējiem pasargātā Puerto Madryn līča saulriets atgādina krāsainu pelddvieli koši oranžos, sārtos un dzeltenos toņos. 4/11 Dzīve sit augstu vilni. 5m. Ātrums…

PIEDZĪVOJUMS SĒPIJĀ. IRĀNAS PIEZĪMES

Sen nebiju lidojis tik priekpilnu gaidu pārņemtā reisā: kāds devās satikt ilgi neredzētus radus un draugus, kāds izmantoja kārdinošu aviobiļešu piedāvājumu ilgi gaidītai ekspedīcijai, bet vēl kāds cits devās izpētīt nesen “atvērto” valsti, lai attīstītu biznesu. Pēc nolaišanās Teherānas lidostā sākās “brīnumainās pārvērtības”: Kijevā nemanīju nevienu sievieti iekāpjam lidmašīnā ar galvassegu, bet te pēkšņi tādas bija visām lidmašīnas salonā sēdošajām. Pavisam drīz prieku par ierašanos sabojāja imigrācijas dienests, haotiskā veidā piespiežot iegādāties apdrošināšanu, tad maksāt, tad gaidīt, tad aizpildīt anketu…

PERU! FELIZ AÑO NUEVO!

Peru man vienmēr saistījusies ar Maču Pikču un inku varenību. Tikai sākot plānot braucienu, attapu, ka tur taču ir arī pasaulē augstākais ezers Titikaka ar salmu salu iedzīvotājiem, tur ir Varavīksnes kalni, kurp tomēr netikām, bet kas nudien strīpām laistās visdažādākajās krāsās, tur ir mistiskās Naskas līnijas – milzu ornamentāli zīmējumi, ko saredzēt var tikai pārlidojot, tur ir arī kartupeļu dzimtene, silto vilnas džemperu vilnas audzētājas lamas, alpakas un vikuņjas un vietējo iedzīvotāju kolorīts. Un kalni, kalni, kalni. Vairs neviens…

SOKOTRA – PĒRLE JEMENAS KARA UN SOMĀLIJAS PIRĀTU GŪSTĀ

Man patīk ceļot. Vairāk nekā patīk. Nevaru bez ceļošanas iztikt. Ja priekšā negaida kāds saplānots brauciens, nopirktas lidojuma biļetes, rezervētas viesnīcas un tūres, nejūtos īsi savā ādā. Man piemīt tas, ko vācieši sauc par Fernweh – ilgas pēc tālēm, prombūtnes. Ceļojumā es kļūstu pavisam cita. Uzsūcu sevī zināšanas, informāciju par citādiem dzīvesveidiem, tradīcijām, priekšstatiem gluži kā sūklis. Mainu uzskatus par pasauli. Ieraugu arī savu tik ļoti nenozīmīgo vietu tajā. Reality check. Ir ceļojumi, kas atpūtina. Ir ceļojumi, kas nogurdina, bet…

NO WORRIES, TE IR AUSTRĀLIJA

Austrāāāāāāālija! Kaut kur pie sevis spriedu, domāju – no kurienes šī vēlme doties tieši uz Austrāliju, nevis blakus esošo, tik ļoti saslavēto Jaunzēlandi? Un tad atminējos – Dziedoņi ērkšķu krūmā! Jā, bija tāds stāsts – tik romantisks, tik citāds, ar tveici, ar lopu fermām un karstiem tuksnešiem, un nedabūšanos… Skarbi, bet skaisti. Un tāda ir pati Austrālija, nu vismaz tās centrā, bet – vai man stundiņ – nu jau esmu aizsteigusies priekšā notikumiem… Bet par visu pēc kārtas! Ieskrējiens un…

UZ DIENVIDIEM, UZ DIENVIDIEM!

Uz Antarktīdu man gribējies kopš senseniem laikiem. Un vēl vairāk sācis gribēties, kopš strādāju labi apmaksātā darbā, kad sāku saprast, ka nereālās ceļojuma izmaksas kļūst mazliet pieejamākas. Bet – izrādās – bija jāsastopas ar vēl vienu, nefinansiāla rakstura problēmu – man par milzu pārsteigumu visi nebūt nestaigā apkārt, glabādami dziļi sevī sapni par dienvidu kontinentu. Tāpēc vairākus gadus pētīju brošūras, meklēju informāciju internetā un uzmanīgi taustījos apkārt pēc ceļa biedra vai biedrenes. Tad pēkšņi, pat nedomājot, necerot tai vietā gavilēt,…

PAZAUDĒTIES ARKTIKĀ

Pavisam nevainīga stāstiņa dēļ, ko dzirdēju pirms neatminami daudziem gadiem zviedru valodas kursos, kurus pasniedza Hardija Lediņa māte un kur es, iespējams, biju laiskākais audzēknis, uzzināju par Abisko un Karaļa taku (Kungsleden). Atšķirībā no padzīvojušās kundzītes, tā brīža sola biedrenes, man nebija pietiekamas motivācijas mācīties zviedru valodu. Joprojām atceros kaitinošo uzcītību, ar kādu viņa apguva valodu: vienmēr steidzās atbildēt pirmā un ar nosodījumu skatījās uz grupas biedriem, kas kaut ko nebija sapratuši vai iemācījušies. Neatminos, tobrīd viņai jau bija vai…

SELAMAT DATANG – NEGAISU UN VULKĀNU ZEMĒ INDONĒZIJĀ

Sen, sen esmu kārojusi aizbraukt uz Indonēziju. Vienmēr licies – ja tur nokļūšu, beidzot redzēšu kādu vulkānu izvirstam. Indonēziju šķērso vulkāniskas aktivitātes loks un tur ik pa brīdim kaut kas tāds notiek. Un redzēt izvirdumu nudien ir mans sens sapnis.  Viss notika pavisam citādi. Un pa visai neiemītām takām. Tāpēc vasarā sāku taujāt, meklēt, vai ir vēl gribētāji. Izrādās, nudien, gribētāju gana – savācamies diezgan interesantā konstelācijā: kopā esam 6, no kuriem 3 ir Daces (kālabad nereti ceļojuma laikā kāds nodomā,…

ARIZONA DREAMING jeb KLABURČŪSKU MEKLĒJOT

Arizona

Amerika, iespēju zeme, Holivudas zeme un zeme ar Lielo kanjonu. Lielais kanjons ir mans bērnības sapnis – vienādiņ esmu domājusi, kad izaugšu liela, braukšu turp, sēdēšu kanjona malā, kājas sakrustojusi lotosa pozā (vai tuvu tai, jo tik vingra nemaz neesmu) un vērošu saulrietu saldi nostalģiskā noskaņā. Vienā brīdi bija gana gaidīts, sameklēju ceļabiedres – māšeli Ieviņu un Jolantu – un strauji iegādājamies biļetes, lai tiktu nogriezts jebkurš atpakaļceļš (un nedaudz izlīdzināti pa mēnešiem ceļošanas izdevumi). Tātad: ceļojuma laiks no 25.…