Viss. Izlemts. Piektdien pēc iespējas agrāk braucu uz Juan les Pins aplūkot kazino, kur Skots Ficdžeralds savulaik sarīkoja greizsirdības scēnu Hemingvejam veltītajā ballītē. Iepriekšējās vasarās esmu sekojusi Ficdžeraldu un citu “zudušās paaudzes” amerikāņu ekspatu gaitām Antibas ragā, nu pienācis laiks mazliet tālākajai Priedainei (tulkojot no franču valodas). Apņemšanos izpildīt nav nemaz tik viegli, jo Rivjērai ierastie vēlie vīna sarunu vakari ar draugiem uz terases parasti ievelkas krietni pēc pusnakts. Un nākamajā rītā tā gribas sevi pažēlot…
Pēdējā laikā esmu apmetusies pie gruzīnu izcelsmes mākslinieces ar skatuves vārdu Tatia She. Tatjas ģimene aizbēga no Gruzijas pilsoņu kara laikā. Krievijas atbalstītie abhāzi atņēma viņas ģimenei visus īpašumus, un viņas vecvecāki bija spiesti mēnešiem ilgi slēpties mežā. Tagad ģimene ir izkaisīta pa visu Eiropu: mamma Bulgārijā, māsa Grieķijā, brālis Parīzē, Tatja – nu jau piecus gadus Cap d’Ail franču Rivjērā. Tatjai ir smalka video mākslas un filmu jomas izglītība no Goldsmith un St. Martins. Kopīgā Londonas mācību pieredze un laikmetīgās mākslas saikne nosaka to, ka sarunājamies angliski, ne krieviski. Viņas poētiskie videodarbi, kuru tēma nereti ir sievietība un, paskatoties vēl dziļāk, dzīvības spēks, ir guvuši plašu atzinību festivālos un izstādēs. Tādēļ viņai radās iespēja uz neierobežotu laiku iegūt savā rīcībā studiju un dzīves telpas Rivjērā. Kad to kādreiz pieminu citiem Rivjērā bāzētiem māksliniekiem, ieraugu viņos skaudības liesmiņu.
Tatja teic, ka viņa te dzīvo mūķenes dzīvi – ja neskaita pāris bijušo draugu, kas piebrauc reizi gadā, viņa ne ar vienu nesatiekas, strādā vienkāršu algotu darbu, kas neprasa no viņas intelektuālu ieguldījumu, un, izņemot pāris ekspedīciju uz interesantām Rivjēras vietām, 90 % laika un enerģijas iegulda mākslā. Mūķenes dzīve nav pretrunā ar Rivjēras garu. Jau izsenis bagātie un talantīgie šeit ir meklējuši ne tikai dzīvības eliksīru miesai (ilgstoši un kļūdaini – plaušām), bet arī mieru un nošķirtību dvēselei. Tepat pārsimt metru diapazonā no Tatjas studijas ir gan bijušās Sanktpēterburgas baleta pirmās balerīnas, Nikolaja II mīļākās Matildes Kšesiņskas, gan brāļu Lumjēru diskrētās villas; tuvāk Mala Plage – aiz klints aizslēptā Romijas Šneideres Villa Solitude. Viņi visi te atpūtās no atpazīstamības un sociālā spiediena. Tatja kinematogrāfes kolorītumā stāsta par kādu angļu mantinieci, kas itāļu zemnieces melnajā aizplīvurotībā nemanāma slīdot pa Cap d’Ail ieliņām un ar ārpasauli komunicējot tikai caur savu kopēju, un par kāda Francijas reģiona vārdā nosauktas viesnīcas īpašnieces bagāto vīru, kurš inkognito braucot malkot sangriju un vervelēt ar vietējiem netālās Ventimiljas krodziņos.
Līdzīgi kā mani Tatju vada iemīlēšanās kādā tēlā un apsēstībai līdzīga vēlme to ‘iegūt’– iekļaut sevī un savā mākslā. Tā nu mēs sēžam uz viņas terases un runājam par pēdējā laikā aizraušanos: Henriju Džeimsu, kapsētu netālu no Dženovas, kas pilna fantastisku baroka skulptūru un kādu kulta mākslinieci vācieti, kuras darbus viņa nejauši ieraudzījusi kādas villas salonā Cap Ferrat. Apspriežam arī Benu – ar kuru viņa kopā mācījās Goldsmith, savukārt es kopā ar viņu studēju Center for Research in Modern European Philosophy Londonā. Tagad viņš dzīvo kopā ar bagātu draudzeni, kuras vecākiem ir villa netālajā Villefranche-sur-Mer. Bens bija man tuvākais studiju biedrs filozofijas fakultātē Londonā, ierādīja man stilīgas indie mūzikas vietas Haknijā un vēlāk taisīja “grandžīgu” dizainu manis vadītajam simpozijam Survival Kit festivāla ietvaros. Bet, kopš Bena aizgājusī tante atstāja viņam lielu mantojumu Bristolē, viņa hipija dzīvesstilam nākuši klāt jauni – bagāta cilvēka pienākumi. “No visiem – tieši Bens!” – sarunas laikā izsaucas Tatja. Tā nu Rivjēras dzīve ir aprunāta, un var doties pie miera.
Nākamajā rītā dūjas īsi pēc saullēkta tuvējās priedēs un uz terases pie manas istabas sarīkojušas īstu tusiņu, kalpojot par dabisku modinātāju. Izdzērusi kafiju sākumā uz terases un pēc tam vēl vienu vietējā kafejnīcā, kājām dodos lejup uz Cap d’Ail staciju. Tā vienmēr ir tik patīkami tukša. Vienīgais iemītnieks ir lielais pulkstenis, kurš, liekas, te stāv kopš 19. gadsimta beigām un tomēr vienmēr rāda pareizu laiku. Sēžu un klausos viļņu šļakstoņā pie krastmalas ierīkotajā Le Pinade restorāna. Tas ir slavens ar zivju ēdieniem un vai tik nav kalpojis par iedvesmu “36. līnijai” Jūrmalā. Vilciens piebrauc stāvgrūdām pilns – publika no Monako dodas uz Nicu. Nicā lielākā daļa atbrīvo vagonus, un tālākais ceļš uz Antibu un Juan les Pins ir patīkams.
Juan les Pins – šī vieta manā iztēlē ir apvīta ar maģisku auru: šajā priežu līča pludmalē 20. gadsimta 20. gados tusējās Pikaso, slavenais Mērfiju pāris, kas uz Rivjēru ataicināja Ficdžeraldus un Hemingveju, bet kopš 60. gadiem te notiek džeza festivāls Jazz a Juan. Festivāls savulaik bija Kannu festivāla glamūra un burvības muzikālā versija – ar Ellu Ficdžeraldu, Luiju Armstrongu, Mailzu Deivisu un citiem mūziķiem regulāro viesu sarakstā. Plakāts ar džeza trompeti uz zeltainas saules apspīdētu priežu fona tirkīzzila līča ielokā bija manas paradīzes ilustrācija. Pirms pāris gadiem biju nolēmusi uzdāvināt šī festivāla apmeklējumu sev dzimšanas dienā. Ritot pirmajām festivāla dienām, sekoju līdzi notiekošajam Instagram. Sāku ievērot, ka katra koncerta publika ir izteikti vecāka gadu gājuma, iespējams, britu pensionāri. Tie, puķainos (varbūt tomēr vācieši vai amerikāņi?) šortos omulīgi izvērsušies, sēdēja pirmajās rindās. Līdzīgi kā Prusta varonim “Zudušo laiku meklējot” atkal un atkal ir jāsaskaras ar to, ka izsapņotais par aristokrātijas cēlumu un eleganci sabrūk vulgāras realitātes priekšā, arī man nācās pieņemt, ka šī festivāla glamūra ēra ir beigusies uz neatgriešanos. Un jāsaka, ka šis duālisms – sapnis un vilšanās – Rivjērā mani pavada bieži. Mainīju savus dzimšanas dienas plānus.
Izkāpjot Juan les Pins, tēmēju uz krastmalu, kur atradies kazino. Ir vējaina diena, un manus matus uz visām pusēm mētā silts dienvidu vējš. Sajūtu izsalkumu un, apzinoties, ka priekšā vēl ilga staigāšana, izlemju paēst pludmalē. Pludmalē nekas neliecina par Belle Epoque, kad šis kūrorts tika dibināts. Modernizēta un bezpersoniska. Vējš ir pamatīgs, nolemju nekavēties ar restorāna izvēli. Pašā krastmalā ir stikla būve, dodos uz to. Ir aprīļa beigu piektdiena, bet vieta jau pilna ar laiskām ģimenēm un pāriem. Tieku nosēdināta dziļāk restorānā blakus elektrības kontaktam. Ir knapi pusdienlaiks, bet telefons jau rāda sarkanu stabiņu. Komunikāciju tehnoloģijas Rivjērā nav augstā līmenī – bieži nav pārklājuma, bieži ir uzkārieni sistēmā, turklāt, cīnoties ar klinšu un tuneļu sienu necaurlaidību, telefons ātri iztērē jau tā vārgo dzīvību. Cik reižu man Monako bijušas grūtības precizēt tikšanās laiku vai vietu tikai tāpēc, ka klintis bloķē signālu. Vienreiz draudzene aizvainojumā gandrīz aizbrauca atpakaļ uz lidostu, domādama, ka es neatbildu uz viņas zvaniem.
Pasūtu savu iecienīto liellopa gaļas tartaru ar kartupeļiem frī un glāzi rozē. Skats pa logu ir vienkārši dievīgs. Balta, koša saule, baltās putās bangojošs zilganzaļš ūdens, iedeguši cilvēki vasarnieku uzvalkos: amerikāņi, krievi, francūži. Mūžīgā vasara. Whatsapp iekrīt ziņa no Antuāna, franču žurnālista, kas ilgstoši dzīvojis Latvijā. Viņš no savas mājas Provansā jautā, kā man iet Cote d’Azur. Pajautāju, kā franciski pateikt: vienmēr vairāk vasaras. Toujours plus d’été – paraksts bildei Instagram. Tā ir atsauce uz katras Rivjēras vietas apgalvojumu, ka tieši te ir visvairāk saulaino dienu. Un, nudien, esmu pati pārliecinājusies, ka laikapstākļi no līča uz līci var būt dramatiski atšķirīgi. Arī draudzene Rīgā no ēnainā ofisa prasa, kā man iet. Atbildu izvairīgi. Neiešu jau teikt, ka te ir tik labi, kā nekur. Negribu salauzt sirdis.
Pamielojusies dodos uz kazino. Juan les Pins kazino tika atklāts 1924. gada pavasarī ar “vietējās intelektuālās un mākslas elites piedalīšanos.” Tā īpašnieks Edouard Baudoin vēlējās nopelnīt no amerikāņu emigrantu uzlidojuma Rivjērā, pārvēršot Juan les Pins par ‘franču Maiami’. Pateicoties izdevīgajam ASV dolāra kursam, amerikāņi te un Parīzē jutās kā karaļi. Villas un pilnu kalpotāju komplektu varēja atļauties ne tikai tādi rūpnieku mantinieki kā Sāra un Džeralds Mērfiji, bet arī Skots Ficdžeralds un Hemingvejs. Vakaros šī publika pameta pludmales un savas villas, lai dotos izklaidēties uz tādiem restorāniem un viesnīcām kā Hotel du Cap Eden Roc un, protams, kazino.
Iemesls, kāpēc mani piesaista šis, salīdzinot ar Monako, necilais kazino, ir kāds notikums 1926. gada 28. maijā. Tobrīd Antibā un tās apkārtnē ‘valdīja’ īru izcelsmes amerikāņu pāris Džeralds un Sāra Mērfiji. Viņi bija turīgu Ņujorkas rūpniecības magnātu pēcteči, kas pēc kara pārcēlušies uz dzīvi Parīzē. Viņi tur dzīvoja ar augstmaņu vērienu un aristokrātu izsmalcinātību, pulcējot ap sevi mākslas un kultūras eliti. 1922. gada vasarā Brodvejas komponists Kouls Porters uzaicināja viņus līdzi uz franču Rivjēru, kas tolaik bija pazīstama kā (tikai) ziemas kūrorts Eiropas aristokrātiem un amerikāņu plutokrātiem. Mērfiji jau pirmajos momentos esot iemīlējušies šajā vietā un, atgriežoties Parīzē, plānoja nākamajā gadā visu vasaru pavadīt Rivjērā. Mērfiji sev noskatīja villu un nelielu, aizaugušu pludmali La Garoupe. Villu viņi nosauca par Villa America, Džeralds Mērfijs pašrocīgi attīrīja pludmali no ūdenszālēm un veciem zvejnieku tīkliem: tā tapa Mērfiju “zudusī paradīze”. Būdami patiesi mākslas un skaistā cienītāji un mecenāti pēc dabas, turpmākajos gados viņi uz Rivjēru atveda veselu mākslas koloniju. Viņu viesu vidū bija vietējie Pikaso un Ležē, un daudzi amerikāņu jaunie talanti emigrācijā kā Zelda un Skots Ficdžeraldi, Ernests Hemingvejs ar sievu Hedliju un topošo sievu Paulīni Feiferi, Vogue Parīzes nodaļas redaktori un ļoti daudzi citi. Viņu “zudusī paradīze” kļuva par oāzi “zudušajai paaudzei”.
Mērfiji prata dzīvot, baudīt un dalīties savā laimē ar citiem. “Viņiem piemita iedzimts skaistums, un visi, kas nonāca viņu tuvumā, bija šī skaistuma apmirdzēti,” stāstīja laikabiedri. Un, ja man jāsaka, ko es meklēju Rivjērā, tad tas ir šis Mērfiju mirdzums. Tēls, kādu viņi radīja Rivjērai. Viņi uz Rivjēru atveda Parīzē iepazīto amerikāņu zelta puisēnu Skotu Ficdžeraldu un viņa brīnum daiļo sievu Zeldu, un palīdzēja pārim izmeklēt pašiem savu villu. ‘Laiskās klases’ dzīvesstils, ko Ficdžeralds iepazina draudzībā ar Mērfijiem, kļuva par viņa izcilā romāna “Ir maiga nakts” materiālu. Mērfiji Parīzē iepazina arī Hemingveju, kurš nesen bija pārgājis no žurnālistikas uz literatūru. Un, līdzīgi kā pirms tam Mērfiji mīlēja Ficdžeraldus, tagad viņi mīlēja Hemingvejus.
1926. gada pavasarī Hemingvejs bija Madridē, kur rakstīja savu pirmo romānu “Un saule lec.” Ficdžeralds bija šim romānam sarunājis izdevēju Ņujorkā – ietekmīgo Skribnera izdevniecību – un aktīvi piedalījies rediģēšanas procesā. Lai gan tikai trīs gadus vecāks, Ficdžeralds redzēja Hemingveju kā savu protežē. Romāns tika pabeigts, un Hemingvejs pēc Mērfiju ielūguma to grasījās nosvinēt Rivjērā. Hemingvejs bija tikai karjeras sākumā, naudas bija maz, tādēļ, lai arī tas aizskāra Hemingveja lepnumu, viņam nācās pieņemt turīgo draugu labvēlību. Mērfiji par godu viņa atbraukšanai sarīkoja šikas svinības nesen atvērtajā Juan les Pins kazino. Tas bija arī draudzības žests kazino īpašniekam, kam iesākumā darbība negāja tik gludi. Kazino tolaik vēl piemita kaut kas no rotaļīguma un elegances, kas to darīja tuvu radošajām aprindām. Lai pasākums būtu īpašs, viesiem tika piedāvāta iespēja nobaudīt šīs sezonas jaunumu – tās pašas dienas rītā no Kaspijas jūras piegādātu kaviāru. Visi dzēra šampanieti, ēda kaviāru un gaidīja no stacijas ierodamies Hemingveju, kam šī ballīte tika rīkota kā pārsteigums. Ficdžeralds uz pasākumu ieradās jau stipri iereibis. Viņš izpelnījās uzmanību, slidinot pāri terases margām pelnu traukus un nepiedienīgi blenžot uz kādu kazino apmeklētāju.
Ieradās Hemingvejs – saulē nodedzis, žilbinoši baltiem zobiem un ar neskaitāmiem piedzīvojumu stāstiem. Visu uzmanība tika pievērsta viņam. Un, kad arī Sāra Mērfija, kurā Ficdžeralds bija klusībā iemīlējies, neslēpa savu sajūsmu, Ficdžeralda trauslajam ego tas izrādījās par daudz. Viņš esot atradis kādu nelielu paklāju, aptinis to sev ar galvu un pleciem kā apmetni un četrrāpus pārvietojies no istabas uz istabu, gaužoties: “Sāra ir ļauna pret mani.” Pat vienmēr nesatricināmais Džeralds Mērfijs šoreiz saniknojies, apsūdzot Ficdžeraldu ballītes sabotāžā. Tas, savukārt atcirtis, ka viņam tas vienalga, un pat izsmējis Mērfijus par tik vecmodīgu kombināciju kā šampanietis un kaviārs.
Nākamajā dienā visi bijuši civilizēti un ieturēti, bet kaut kas neatgriezeniski bijis mainījies. Tovakar greizsirdības un skaudības indē pateiktais un nepateiktais izmainīja visu klātesošo attiecības. Gluži kā Freids ieraudzījis citām acīm Jungu tajā transatlantiskajā braucienā, arī Ficdžeralds sajutis Hemingveja patieso spēku un juties apdraudēts. Tā radies pārrāvums viņu attiecībās. Ne tik daudz profesionālas skaudības, kā norāda biogrāfe, bet vairāk personiskas greizsirdības dēļ. Ficdžeralds jutis, ka arī Hemingvejs lolo simpātijas pret Sāru. Viņš bijis neizpratnē, kā Sārai var patikt Hemingveja rakstītais, kas bija tik atšķirīgs no viņa stila. Rakstnieku draudzība tādā tuvībā vairs nekad neatjaunojās.
Ne reizi vien esmu redzējusi, kā Rivjēras maigais vējš un saldās smaržas cilvēkā atrauj vaļā dziņas un kaislības, par kuru eksistenci viņš līdz tam nav pat nojautis un, iespējams, nemaz nav gribējis zināt.
Mani šis stāsts saista savā eksistenciālajā cilvēciskumā. Ir tāda sajūta, ka šāda konfrontācija – tik atklāta un zemiska – nebūtu bijusi iespējama Ņujorkā, Londonā vai Parīzē. Tik akūtām sajūtām vajag tieši tādu dramatiski skaistu vidi kā Rivjēra.
Un tomēr no skaistuma Juan les Pins ir palicis maz. Visa krastmala ir apbūvēta ar modernistiskām, raupji funkcionālām ēkām. No priedēm nav ne miņas. Vieta nudien vairāk līdzinās Maiami, nevis Rivjērai. Biju iztēlojusies, ka kazino ir līdzīgs Beaulieu vai Mentonas kazino – Art Deco stila ēka ar eksotiskām detaļām un, pats galvenais, ar burvīgu skatu uz līci no lielās terases. Tuvojoties kazino, nekas neliecina par jebkādiem elementiem no senākās celtnes. Patiesībā tās vietā ir 70. gadu stila apartamentu ēka. Es domāju, ka varbūt esmu kļūdījusies ar adresi. Ievēroju kādu džentlmeniska izskata kungu uz promenādes. Sakopojot visu savu franču valodas varēšanu, jautāju, vai viņš zina, kur atrodas manis meklētais kazino. “Ak, tas ir sen prom,” viņš atbild aristokrāta rezignētībā. Atbildējusi uz pāris jautājumiem par Baltijas valstīm, palieku savās domās.
Tuvojas simtgade amerikāņu emigrācijas vilnim uz Rivjēru, un mani uzrunāja kāda ASV tūrisma kompānija. Viņi vēlas premium līmeņa tūristiem piedāvāt ekskursijas pa “Zudušās paaudzes” takām Cote d’Azur. Šo greizsirdības scēnas vietu nāksies no plāna svītrot. Vēlāk vēstures grāmatās izlasu, ka pāris gadus pēc aprakstītajiem notikumiem nelielo kazino pārpirka amerikāņu investors, uzceļot tajā vietā slaveno La Provencal viesnīcu – baltu un grandiozu kā jūras laineri. Tajā savulaik apmetušās Kannu festivāla zvaigznes kā Čārlijs Čaplins un Merilina Monro, arī Kenediji. Bet arī šim Holivudas kuģim pienācis gals. Tagad nekas neliecina, ka šajā vietā reiz pulcējusies “visa mākslas un kultūras elite.” Jūtos vīlusies un gribu ātrāk prom.
Un tomēr Rivjēra nekad nepieviļ. Tikai mazliet zināšanu, un acu priekšā atklājas pērles. Uzņemot kursu gar pludmali uz Antibas ragu, skatam paceļas balta, skaista villa no 20. gadsimta sākuma. Tā ir bijusī Villa St-Louis, kur Ficdžeraldu pāris pavadīja vairākus vasaras mēnešus. 1929. gadā villu nopirka krievs Boma Estene, kurš kopā ar sievu Simonu, slavenas viesnīcnieku dzimtas atvasi, pārvērta Belle Epoque villu par vienu no pirmajām pludmales viesnīcām Cote d’Azure – Hôtel Belles-Rives. Viesnīcu mūsdienās vada viņu mazmeita. Ceļotājam ar manām interesēm saistošs ir Ficdžeralda vārdā nosauktais bārs. Tajā apskatāmas viesnīcas īpašnieku Art Deco mēbeles, relikvijas un fotogrāfijas. Vairākas villas un viesnīcas, kur savulaik dzīvojis Ficdžeralds, apgalvo, ka tieši tur tapušas “Ir maiga nakts” lappuses. Nevienā no gadījumiem tā nav taisnība. Pirmās skices šai odai Rivjērai viņš uzmeta krietnu laiku vēlāk. Un pagāja daudzi gadi, pirms romāns tika pabeigts.
Laipojot caur privātām pludmalēm un jahtu piestātnēm, atstāju aiz sevis masu tūrismam ziedoto pērli Juan les Pins un tuvojos manai dvēselei daudz tuvākajam Antibas ragam. Tur jau izsenis slējušās skaistas Belle Epoque un klasicisma stila villas. Vējš dzenā līča zilganzaļos ūdeņus, pūķotāji ir starā. Brāzmas mijas ar karstu sauli: te velku jaku nost, te – atpakaļ mugurā. Ik pa laikam ieeju paložņāt pa krasta ceļam perpendikulārajām ieliņām. Daudzas villas ir apjoztas ar augstām sētām, dažreiz nākas ielūkoties caur šķirbām vārtos vai pata pastkastītes atveri. Bet ir arī ēkas un dārzi, kas savu jaukumu neslēpj, atklājot šīs vietas zemnieciskās saknes. Vienkāršā un šikā sajaukums ir daļa no šīs vietas burvības. Sasniedzu mazu līcīti, kur zem priedēm romantiski pietauvotas pāris zvejnieku laivas. Acīmredzot šeit tuvumā dzīvo Džulians Lenons – Džona Lenona dēls, mūziķis un fotogrāfs -, jo bieži redzu šo vietu viņa Instagram fotogrāfijās. Iepazināmies ar viņu kādā ballītē Monako. Tuvojoties raga galam, vējš pieņemas spēkā, debesīs saule un gaišā debess cīnās ar tumši ziliem lietus mākoņiem. Uz kāda klints izvirzījuma jūrā pamieloju acis ar šo dramatisko dabas spēli. Labi, ka māsas aizdotā Iphone kamera fiksē to tik dzidri.
Antibas raga tālākais gals izsenis bijis saistīts ar rakstniecību. Rivjēras zelta laikmeta zenītā – 1868. gadā Le Figaro dibinātājs Hippolyte de Villemessant pašā raga smailē uzcēla Saules villu – iedvesmas vietu rakstniekiem. Le Figaro laikraksts tolaik bija iesaistīts masīvā Rivjēras reklāmas kampaņā, aicinot Parīzes turīgo publiku apmeklēt šo vietu. Pirms pāris gadiem bija atklāts Casino de Monte Carlo, Garnjērs nepilna gada laikā uzcēla Parīzes operas repliku Monako, tika atklāta Nicas – Monako dzelzceļa līnija. Apmaiņā pret šiem reklāmas pakalpojumiem vietējās pašvaldības ļāva de Villemessant iepirkt zemes gabalus par īpaši izdevīgām cenām. Rakstītajam vārdam tajā laikmetā bija liels svars, un rakstnieks bija viens no cienītākajiem sabiedrības locekļiem. Saules villas viesi apmetās “chateau” tipa ēkā, pastaigājās pa milzīgo priedēm un dažādiem eksotiskiem augiem pilno parku un veldzējās mazos līcīšos raga smailē, kas pasargā no atklātās jūras viļņiem, kad tie ar lielu jaudu triecas pret robotajām kaļķakmens klintīm. Man nav izdevies uzzināt, vai tolaik villā apmetas arī kāds plašāk zināms rakstnieks, bet zinu, ka netālu no šīs vietas savu “80 dienās apkārt zemeslodei” savulaik rakstīja Žils Verns. Viņa kļūda bija apmesties šajā vietā vasarā: bez gaisa kondicioniera šīs vietas sutīgums vasarā daudziem var būt nepanesams. Viņš aizbrauca prom neapmierināts.
No iedvesmas vietas rakstniekiem līdz globālās elites Nr. 1 tusiņa vietai. Pēc divdesmit gadiem Saules villu nopirka itāļu viesnīcnieks un pārvērta to par viesnīcu. Tā kļuva par iecienītu apmešanās vietu Eiropas aristokrātijai, kas te pavadīja ziemas. Un tieši tad, kad mūsdienās šī viesnīca veras vaļā – aprīļa vidū, tolaik tā vērās ciet, jo augstmaņiem bija jāatgriežas pie saviem galma pienākumiem dzimtenē. Bet viss izmainījās līdz ar jau minētā Mērfiju pāra ierašanos. 1923. gadā viņi pierunāja Hotel du Cap Eden Roc palikt vaļā arī vasaras sezonā. Tas bija revolucionārs notikums, kura sekas piedzīvojam vēl šodien – Rivjēra kļuva par vasaras kūrortu. “Angļu un krievu aristokrāti Rivjēru atklāja, bet amerikāņi padarīja par to, kādu to zinām mūsdienās.” Pirmos gadus viesnīcā palika radošā elite, ekscentriskas personības un piedzīvojumu meklētāji. Ficdžeralds “Ir maiga nakts” sāk tieši ar šīs viesnīcas aprakstu: “Patīkamajā franču Rivjēras krastā aptuveni pusceļā starp Marseļu un Itālijas robežu stāv liela, lepna, rozā krāsas viesnīca. Godbijīgas palmas atvēsina tās piesārtušo fasādi, un iepretī tai stiepjas neliela vizuļojoša pludmale. Pēdējā laikā tā ir kļuvusi par ievērojamu un modīgu cilvēku atpūtas vietu…” Tomēr Ficdžeraldam atkal būtu iemesls greizsirdības scēnai. Jo viens no šikākajiem Hotel Du Cap Eden Roc bāriem ir nosaukts Hemingveja vārdā.
Drīz pēc radošās publikas viesnīcu Hotel Du Cap Eden Roc atklāja kino zvaigznes, bagātie un ietekmīgie. Ir kāds stāsts no 30. gadu vidus, kad Marlēna Dītriha kādas balles gaitā šeit savaldzinājusi gan ASV vēstnieku Kenediju, gan viņa nepilngadīgo dēlu Džonu Ficdžeraldu Kenediju. 1960. gadu sākumā, kad JFK pieņēma Dītrihu oficiālā vizītē Baltajā namā, viņš atgādināja viņai par šo vakaru. Šodien viesnīca ir slavenību un turīgo pulcēšanās vieta, un jau kuro gadu – pasaules luksusa viesnīca Nr. 1. Un, lai gan bagātu jauniešu pulcēšanās viesnīcas alejās ar Instagram puļķiem noplicina tās elitāro burvību un man gribētos, lai šī vieta to saglabā, tai tomēr joprojām piemīt atsvaidzinošs šarms un patīkams diskrētums. Hotel du Cap Eden Roc ir Rivjēras dvēsele. Tā ir Hippolyte de Villemessant ieliktā ideja par “iedvesmas vietu,” kas ir spēcīgāka par global jet setters rijīgumu. Tuvojas lietus, un es šoreiz pasteidzos garām zeltītajiem Hotel du Cap Eden Roc vārtiem.
Sasniedzu kāda nekustamo īpašuma kantora nojumi tieši laikā – pār pussalu nogāžas īsteni tropiska lietus gāze. Man patīk, ka šis rags ir pasargāts no masu tūrisma. Uz šejieni nekursē sabiedriskais transports, pie ēkām nav plākšņu par to slavenajiem iemītniekiem, pat saldējumu un ūdeni te nav, kur nopirkt. Lietus rimstas, uzvējo jauns svaigums, izlemju apskatīt Mērfiju villas America atrašanās vietu. Iepriekšējā reizē to meklēju nepareizajā pussalas pusē. No ierakstiem internetā un saziņas ar vietējiem vēsturniekiem zinu, ka villa mūsdienās faktiski nav no ielas redzama, nemaz nerunājot par informatīvu plāksni. Telefons vēl nav izlādējies, sekoju tā norādēm kartē. Ir! Kenedija bulvāra šķērsielā ieraugu norādi par nelielu ceļu. Iegriežos tajā. Tā nav pat aleja, kur nu vēl iela – šaurs celiņš. Meklēju īsto ēkas numuru. Manā priekšā paveras melni krāsoti dzelzs vārti ar apzeltītiem uzgaļiem. Tie ir augsti, un nav ne visšaurākās šķirbiņas, pa kuru ieskatīties. Pētu abas ielas puses, – uzrāpjos uz izvirzījumiem pretējās ēkas vārtos. Sezona vēl nav sākusies, visdrīzāk ēkas ir tukšas. Ieraugu baltas villas stūri dziļāk dārzā. Tieši to, kuru atpazīstu no nedaudzajām Mērfiju fotogrāfijām. Tolaik ēka, šķiet, bija brūnganā andalūziešu tonī, mūsdienās tā nobalsināta koši balta. Lai arī ļoti gribētos redzēt ko vairāk, Villa America diskrētums saskan ar tās agrīno iemītnieku vēlmi pēc savas privātas paradīzes. Pēc kara Mērfiji vēlējās villu pārdot, bet recesijas dēļ tas izdevās tikai 1950.gadu sākumā. Vēlāk kādas Monako draudzenes miesassargs bildēs atpazina šo ēku kā savu apsardzes objektu un pastāstīja dažu labu detaļu par to mūsdienās.
Pēc šīs ekspedīcijas daļas jūtos mazliet nogurusi. Izlemju sevi apbalvot ar dzērienu Plage Garoupe. Paņemu limončello kokteili. Esmu gandarīta. Tādas ir manas Rivjēras dienas: gari pārgājieni mijas ar tik pat gariem grāmatu izrakstiem, ko pārcilāju domās vai stāstu saviem kompanjoniem. Mērfiji un Ficdžeralds šeit meklēja un uz īsu brīdi atrada savu “zudušo paradīzi”: skaistu atblāzmu cēlākam, aristokrātiskākam laikmetam. Un, laipojot pa viņu atstātajiem nospiedumiem, arī es ik pa laikam to ieraugu.
Pēc saldā dzēriena enerģija atjaunojas. Rodas vilinājums pa ceļam uz Antibu apmeklēt pussalas bāku un varbūt pat paspēt ieskriet manā mīļākajā Antibes Books veikaliņā vecpilsētā, bet sāku saņemt īsziņas no franču puiša, kas kādu vakaru pieteicās mani uzvest Cap d’Ail kalnā stipra lietus laikā. Viņš grib man parādīt savu restorānu Cap d’Ail pludmalē. Esmu jau pāris reizes pēdējā brīdī mainījusi plānus, šovakar varētu atsaukties. Antibas rags un “zudušās paaudzes” varoņi ir mani uzlādējuši. Priecīga un dziļi apmierināta dodos mājup.
