Vjetnama, Vjetnama – kāpēc? Indoķīnas varenība, vjetkonga šausmas un zīda aušanas noslēpumi. Raibumraiba, vēstures notikumu un taifūnu plosīta. Jāredz!
Pēc Ziemsvētkiem sešas Vjetnamas iekarotājas – māsas Birznieces, Samsonītis, Ievišs, Katja (saukta Kaķis) un es pussešos no rīta ielidojam Hanojā – esam pavisam grīļīgas – mums kā reiz nupat sācis gribēties uz dusu. Pēc nelielām sirds trīsām par bagāžas likteni to tomēr saņemam un dodamies iekarot Vjetnamu – jau jūt mitru, mazliet sutīgu gaisu. Mums pretim ir Hungs, mūsu Hanojas gids un vadātājs. Tūri esam iegādājušās no Haivenu Tours – ieteiktā vietējā ekotūru operatora (izcila organizētība un elastība, pielāgojoties mūsu dažādajām vēlmēm un vajadzībām). Viņš ir mazs un jokains – pāris mirkļu paiet, kamēr saprotam, ka viņš jau sācis runāt angliski – akcents ir diezgan spēcīgs un mūsu miegpilnajām ausīm nav viegli. Vjetnamiešu valodā nav neviena vārda, kas būtu garāks par 7 burtiem. Tad nu arī Hungs (un viņa pēcgājēji gida lomā) rij nost vārdu beigas – „hau”, piemēram, atšifrējas kā „house”, „ten dao” iepazīstam kā „bed turn down service” un „dau tau”, protams, ir „down town”. Uz vietas samainot naudu, momentāni kļūstu par miljonāri! Pirmo reizi mūžā man rokā ir 5 ar pus miljoni – gan vietējā naudā – dongos. Un tas viss tikai par 200 eirām. Svētīgi!
Sakāpušas busiņā traucamies uz Hanoju – aiz loga pirmie neierastie skati, motorolleri kaudzēm, uz tiem cilvēciņi raibu raibās ķiverēs un pārsvarā ar maskām uz mutes, lauki ar kaut ko, kas varētu būt arī rīsi, dīvainas, šauras, augstas un krāsainas mājas. Bet tomēr nekāds skaidrs iespaids nerodas, nav spēka. Hanojas nosaukums (protams, tas sastāv no 2 vārdiem, jo citādi tak pārāk gari – Ha Noi) nozīmējot “pilsēta iekš upes jeb upes līkumā”, tas tāpēc, ka Sarkanā upe ieskauj Hanoju, eleganti apvijoties tai apkārt ar virkni pietekām un straumītēm. Iebraucot Hanojā, saprotam, ka nav bijis melots par hektiski haotisko satiksmi šīs pilsētas ielās. Visi brauc krustu šķērsu, pa priekšu, pa sāniem, apsteidz, apdzen, piebremzē, bet nekad neapstājas. Uz motorolleru un riteņu bagāžniekiem sakrautas visdažādāko izmēru kravas, kas nereti pārsniedz paša motorollera un tā vadītāja izmērus. Tāpat nevajadzētu iedomāties, ka uz motorollera ir vieta tikai diviem – redzētais maksimums pasažieru ir 5 gab. Sākotnēji mums šķiet, ka maskas noteikti domātas, lai pasargātu cilvēkus no piesārņojuma un cūku gripas, bet vēlāk topam informētas, ka tam visam ir daudz plašāki un daudzkrāsaināki iemesli – lielākoties maskas velkot, lai aizsargātu seju no saules – redz, pārlieks brūnums liecinot, ka tu esi no laukiem, tāds zemnieciņš vai zvejnieciņš, bet bāla āda liecina, ka esi intelektuālā darba darītājs – pa birojiem, pie datoriem un tā, tātad labi apmaksāta un visnotaļ prestiža persona. Šī iemesla dēļ daudzas motorolleristes meitenes vēlāk, jau Hošiminā, vērojām plus 35 grādos ar gariem, pāri elkoņiem uzmauktiem cimdiem. Turpinām braukt. Sarkanā gaisma? Kam tad tā vajadzīga, ja esmu liels un varens? Mūsu busiņš starp tūkstošiem motorolleru – turklāt, kā secinām Hanojas braucienu laikā – mums pie stūres gadījies īsts džigits – reāli negociē ar satiksmi, ar izspraukšanos caur biežņu, ar pīpināšanu šur un tur un citām interesantām izdarībām. Hungs tikmēr mums pastāsta, ka vēl jau tikai 8 – agrs rīts, īstā burzma vēl tikai sākšoties ap 9, kad vērsies vaļā veikali.
Nobraukušas viesnīcā uzzinām, ka – loģiski – istabas vēl nav pieejamas – tās būs pēc stundām četrām. Nedaudz nopūšoties un cenšoties aizdzīt nepārvaramo vēlmi izstiepties horizontāli, dodamies pirmajā apgaitā. Uz ielas mūs sagaida troksnis, nemitīga pīpināšana, motorolleru gūzmas, tam visam pa vidu pa taksim, pa auto, pa vjetnamietei ar milzīgiem groziem līkstē pār plecu – tajos iekšā ir jebkas, sākot no augļiem un dārzeņiem līdz pat mini pārnēsājamai virtuvītei, ar katliņiem un plītiņu, lai var apstāties un kārotājiem ātri pagatavot zupiņu vai ko nebūt citu gardu. Veikali ir atvērušies – mēs esam iegadījušās dzelzs rezerves daļu un skrūvju ielā vai kaut kā tā – Hungs mums ir pastāstījis, ka te veikaliņi un pārdotuvju lažas ir sakārtotas tematiski – ir kurpju iela, ādas izstrādājumu iela, rotaļlietu iela un tamlīdzīgi. Jā, līdz centrālajam Hoan Kiem ezeram ejot, pa ceļam gadās tieši tāda – ar milzīgu rotaļu lāču kaudzēm, piepūšamiem briedīšiem un – tici vai netici – tām padomju laikā tik labi pazīstamajām lellēm, kas nekad nekrīt (vaņkas vstaņkas). Tālāk ejot, man par veiksmi un izdošanos, trāpām arī uz saulesbriļļu ielas. Tur ir visādas – Gucci, Dolce un Gabana un Cartier, visādas, es pieticīgi nopērku no-name brilles par 7 eirām, lai gan tās ar bruļikiem noteikti var dabūt par tieši to pašu cenu. Uzreiz jāsaka – te viss notiek ar kaulēšanos. Vjetnamieši uz to gaida un uz to paļaujas. Saskaņā ar ceļveža padomiem, sadzirdot pirmo cenu (vai to izlasot – jo kaulēšanās var notikt, cenu uzrakstot uz papīra strēmeles vai kalkulatorā), jāsataisa pārbijusies seja. Tad jāuzraksta uz lapiņas cena, kas atbilst 1/3 no nosauktās, un dikti jāsmejas. Tikpat ļoti jāsmejas, kad tiek rakstīta pretim nākamā cena, un tā tālāk. Izcili veiksmīgs kaulēšanās process var ilgt par 15 minūtes un rezultēties cenā, kas ir puse un mazāk no sākotnējās. Kaulēšanos nedrīkst nepraktizēt, pat ja nav īpašas vēlmes to darīt vai cena jau tāpat liekas pieņemama. Citādi tirgotājs var „zaudēt seju” jeb respektu citu acīs. Tomēr kaulēšanās procesā jāvēro esot arī pārdevēja seja – ja tā, cenai krītot, zaudē smaidu, jāprotas kaulēšanos beigt – ir par traku. Man nav pacietības kaulēties 15 minūtes, es nokaulēju cenu no 280 tūkstošiem uz 200 tūkstošiem un jūtos savu padarījusi.
Drosmīgi soļojam pa ielām, varonīgi tās pa laikam arī šķērsojot – arī šeit ceļvedim ir savs padomiņš – esot jāiet tik pāri, uz satiksmes plūsmas apstāšanos neesot ko cerēt, bet jāiet uz priekšu. Ne bariņā, bet rindā blakus, vienmērīgā solī, neskrienot un neraustoties, lai satiksmes dalībnieki var aprēķināt jūsu trajektoriju un jūs apbraukt. Neliela adrenalīna deva gan rodas, bet tiekam galā ar situāciju itin veiksmīgi. Nonākot pie ezera, vērojam vietējos dienas gaitā – cits sēž uz soliņa un pīpo, tantuki parkā čalo, efektīvi žestikulēdami ar rokām un rokās turētām konusveida salmu cepurēm – tās, protams, ir redzamākais vjetnamiešu simbols. Pāri tiltiņam Hoan Kiem ezera vidū dodamies uz Kim Lien pagodu, gaisā dvesmo vīraks, kas kopā ar sutīgo gaisu nedod vis īpaši spraunu soli. Pagoda skaista, bet budisma noslēpumi mums vēl nav atklājušies, tāpēc dodamies tālāk un sagribam brokastis tuvējā pie-ezera kafejnīcā. Mums jau krietna apetīte, pasūtām zupiņas (domādamas, kas tas ir īpatnēji priekš desmitiem no rīta; tikai vēlāk uzzinām, ka tādas zupiņas ir visierastākās vjetnamiešu brokastis – sājā šķidrumā ar nūdelēm vai rīsiem samet iekšā dažādus papildelementus, sākot no liellopu gaļas strēmelēm un koriandra lapām līdz čili pipariņiem, un tad gardu muti ēd). Pagaršojam arī pirmo vietējo alu – ir labs. Bet pasaule grīļojas aiz noguruma. Gar ezeru čāpojam atpakaļ uz viesnīcu kādu stundu nosnaust.
Istaba gatava tikai viena, visas sakrītam, kur pagadās, un zibenīgi aizmiegam. Pēc pāris stundām arī pārējās istabas ir kārtībā un mums ir vēl viena – ērtāka – miega stunda, pirms dodamies izbraucienā pa Hanoju ar cyclo jeb velosipēdu taksīti (priekšā sēdeklis ar jumtiņu, aiz muguras spēcīgs velosipēdists). Riteņojam pa ielām, kas mudž no motorolleriem un skūteriem, fotografējam vadu mudžekļus (tie no veciem laikiem iet pa augšu, nu tos vajadzētu ierakt zemē, bet tas esot pārāk dārgi; tad nu tie rotā ielas milzīgos murskuļos, un mums šķiet, ka elektriķa darbs te noteikti ir ļoti prestižs un prasa milzu drosmi – vadi karājas cilpās un nesaistīti ar citiem). Riteņojot saprotam, ka dienas sutīgums ir pārgājis un kļuvis itin vēss. Nokāpjot no cyclo, sameklējam restorāniņu ar nosaukumu „Little Hanoi”. Mums vēl nav drosmes doties iekšā gar ielām, uz trotuāriem sastutētajām, nebūt ne higiēniska paskata ēstuvītēm, kur viss norisinās uz mazītiņiem plastmasas ķeblīšiem un ēdiens vārās turpat acu priekšā – tik nav saprotams, kāds. Vakariņas garšīgas – protams, ēdam ar irbuļiem un jūtamies diezgan autentiski. Nelaime tik, ka, uzmetot skatu apkārt, redzami vien tūristi. Pa ceļam uz viesnīcu pamanām daudz autentiskāka paskata iestādījumu, kam pirmā stāvā uz lažiņas pārdod vistu kājiņas, nevis stilbinus, bet tieši kājiņas ar visiem nagiem. Meitenes šausminās, bet man bērnības atmiņas – kādreiz tak ar gardu muti skrubinājām vistu kājiņas! Tur uzrāpjamies otrā stāvā, kur griesti gandrīz jūgendstilā, un, no augšas vērojot ielas burzmu, baudām vakara kokteili. Šeit arī novērojam kādu tūristi firmas „North face” vējjakā – un, lūk, no šī brīža itin visi tūristi tiek mīlīgi saukti par ziemeļu sejām. Nu ja – mēs jau tieši tādas pašas. Un tad jau laiks uz dusu. Pulkstenis gan vēl tikai ap deviņiem, bet spēki ir izsīkuši. Un rīt mūs gaida tūre pa piepilsētas ciemiem.
Jādodas ceļā jau astoņos. Brokastu zālē esam novērojušas arī jau pieminēto brokastu zupu – tā arī vienīgā atsauce uz lokālo virtuvi, ja neskaita veselu lērumu garšīgu augļu – jocīgas, baltas šķēles ar melnām sēkliņām, kas, kā lasāms ceļvedī, ir pūķauglis (dragon fruit). Ņammm. Gardi banāni un arbūzi. Mēli var norīt. Jau vēlāk ceļojuma gaitā uzzinām, ka šos mazos banāniņus vietējie saucot par dāmu pirkstiņiem un ēdot tikai ļoti gatavus – zaļos atdodot lopiem un eksportējot uz Eiropu.
Mūsu džigita vadītā busiņā no jauna apbrīnojam plūstošo Hanojas satiksmi (īpaši apbrīnojama ir kreiso pagriezienu veikšanas elegance – auto un motorolleri mainās prātam neaptveramā haotiskā kārtībā) un dodamies uz Ba Trang ciematu. Braucam pa autoceļu, kas saskaņā ar gida stāstīto pēc 160 km nonāk Ķīnā. Nu diezgan tuvu mūsu lielais brālis. Pārbraucam pāri arī Sarkanajai upei, tā gan šobrīd ziemā un sausajā sezonā nav īpaši pilna, bet plaša tik un tā. Hungs stāsta, ka klimata pārmaiņas ietekmējot arī to – ūdeņi kļūstot seklāki – tur piepalīdzot arī Ķīnas saceltie dambji hidroenerģijas iegūšanas nolūkos. Bet pavasaros upe tomēr mēdzot pārplūst, tāpēc dzīvot tai pus – upespus – dambim esot ievērojami lētāk. Līdz Ķīnai tomēr nebraucam, nogriežamies no lielceļa jau ātrāk un Ba Trang ciematā apmeklējam keramikas darbnīcu. Tā ir privāts uzņēmums, šaurā, bet ārkārtīgi augstā ēkā, kur kāpjam līdz pašam augstākajam – septītajam stāvam. Te viss kā jau kārtīgā keramikas darbnīcā – podu virpas – jau automatizētas, nav vis ar kājām jāmin. Tiek gatavoti podi, vāzes un jebkas cits. Uz leju kāpjot, vērojam apgleznošanas un apdedzināšanas procesus un rindu rindas pusgatavu un gatavu trauku. Hungs stāsta, ka nereti šeit austrālieši pasūtot kravas ar precēm priekš saviem restorāniņiem un tamlīdzīgi. Pat ar visu piegādes maksu te ir lētāk. Ir skaisti, redzam arī vecākas, gandrīz jau antīkas vāzes un priekšmetus. Ir arī ar rokām taisītas un apgleznotas krellītes. Bet mums iepirkumi vēl nav ne prātā – mūs gaida riteņošana gar upes krastu. Braucam cauri ciemata šaurajām alejām un ik pie katras vīgām noaugušās fasādes ir lažiņas ar podiem, vāzēm un traukiem.
Piebraucam upes krastā, un nu jāiemēģina riteņi. Man no riteņiem, kā jau dažs labs noteikti zina, ir iedzimtas bailes – notes brīdī jau mēģinātu braukt, bet, ja var, no tādām aktivitātēm izvairos. Man ir pasūtīts vīriņš ar motorolleru – uzmaucu galvā ķiveri un esmu ceļam gatava. Meitenes iemēģina bremzes, sēdekļu augstumu un savelk jakas – šodien nemaz nav tik dikti silts, ziema taču. Jau pēc brīža ripojam gar upes krastu. Te tāds dārziņu rajoniņš – dārzos darbojas vietējie – konuscepures galvā, puķainie pidžamtērpi ar tunikām mugurā un vagās iekšā. Augot redzam jebko – ananāsus, banānu un kokosa palmas, rīsa lauciņus, kumkvatu kociņus (tas esot viņiem jaungadā eglītes vietā – uz Tet jeb viņu jauno gadu pēc ķīniešu kalendāra ikviena ģimene tādu iegādājoties). Dažs labs iebridis upē, mēģina kaut ko zvejot. Garām brauc riteņbraucējas ar kravām un bez. Es bildēju latviešu velosipēdotājas – man taču rokas brīvas, vīriņam aiz muguras sēžot, kas ta tur – tik drusku jāpieturas. Meitenēm un man par sarūgtinājumu brauciens beidzas daudz par ātru. Ar auto dodamies tālāk uz tradicionālās gleznošanas un bilžu ciematu Dong Ho – te ciemati tāpat kā Hanojas ielas ir strikti iedalīti pēc nodarbošanās tipa. Piebraucam pie pagodas tipa mājas, kur iekšā, blakus senču pielūgsmes altārītim sēž onkuliņš un demonstrē mums tradicionālās bilžu taisīšanas paņēmienus. Bildes ietvars ir izgrebts kokā – tādu ir no 5 līdz 20, atkarībā no bildes sarežģītības. Tad spiednes iemērc katru savā krāsā un spiež uz rīspapīra – un tā kārtu kārtām, līdz zīmējums iegūst formu un paskatu. Veidnes jeb spiednes katram attēlam glabājas kopus – un smalkākos rakstus tur noslēpumā, nevienam nedod – autortiesības tak! Mums tiek skaidrotas arī attēlu jēgas. Paši par sevi zīmējumi vis neatgādina neko īpaši glezniecisku – bet tradicionāli katram ir sava jēga. Tos ar zivi, piemēram, dāvinot jaunajā gadā, zivs ir pārticības simbols. Zīmējumi ar vienu no otra neatšķiramiem puisīti un meitiņu – attiecīgi uz dēla vai meitas piedzimšanu.
Pēc pirmajiem pirkumiem laiks lenčam. Tas uzklāts blakus ēkā, durvis vaļā, ir uzspīdējusi saule un kļuvis manāmi siltāks. Gardām mutēm lokām iekšā zupiņu, springroļus, liellopu gaļiņu un citus labumus. Pēc lenča mūs gaida kultūras programma – dodamies uz Tam Tao ciematu klausīties tradicionālo Quan Ho dziedāšanu. Tur pie vietējā kultūras centra nelielā paviljoniņā ar vaļējām sienām un durvīm mūs sagaida četri tautastērpos ģērbti dziedātāji. Šie dziedājumi ir iekļauti UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Mums viesmīlīgi tiek piedāvāta jasmīnu tēja. Dziedājums ir skaists un ļoti interesants – latviešu balsis, šķiet, tādām modulācijām nebūtu piemērotas. Dziesmas visas par mīlu, par tikšanos, par to, kā meitene pēc tikšanās mīļotajam kā ķīlu iedāvā vienu sava apģērba kārtu (te ar prieku uzzinām, ka tolaik gan apģērbā bijušas vismaz 3- 4 kārtas un nevienam plikam aiz mīlas nav bijis jāstaigā). Aiz sienām sastājušies vietējie bērni – viens otrs pabāzis rokas tausta Evijas blondos matus, citi tāpat vien ķiķina. Viena meitene ļoti nopietni vēro priekšnesumu – tā, domājams, zināmā vecumā būs gatava tradīciju nest tālāk. Skaisti.
Atgriežoties Hanojā, mūsu kultūras programma vēl būt nav galā – mums ir iegādātas biļetes uz ūdens leļļu teātri. Tas ir tradicionāls Vjetnamas pasākums – aktieri līdz viduklim ūdenī aiz aizkara vada pa ūdeni peldošas lelles. Tematika atkal vēsturiska un tradicionāla – lauki un zemnieki, kas ar zemi, laivu sacensības, lauvu deja, fēniksu pāris. Visa telpa dvako pēc sastāvējušamies ūdens. Blakus skatuvei tradicionālos instrumentus spēlē un piedzied tautastērpos saģērbts ansamblis. Mums gan nedaudz žēl to aktieru, kas nabagi visu stundu pavada ūdenī. Grāmatiņā lasām, ka šī tradīcija nāk no agrākiem laikiem, kad izklaides bijis maz un tad aktieri ielīduši rīsa laukos un rādījuši lelles. Tagad gan viņiem esot ūdens necaurlaidīgi ietērpi un neesot vis dikti jāsalst.
Pēc izrādes pa tumstošajām, bet joprojām murdošajām ielām dodamies uz vietējāku, Hunga ieteiktu restorānu. Trāpām kurpju ielā, kedas visās varavīksnes krāsās, iešļūcenes, čības un flipflopi, kas, kā meitenes zina teikt, savā laikā esot sauktas arī par vjetnamkām. Restorānā pasūtīšana izvēršas gana jautra – no tomēr pienestās ēdienkartes pretim raugās tādi nosaukumi kā beef heart and brain. Katrs pa nūdelei vai pa rīsam tomēr paņemam, mums vēl pa velti pienes klāt strebeklīti – zupiņu. Garšīgi ļoti. Tomēr tā tev nav nekāda pasēdēšana – viss ir gatavs pāris minūšu laikā, apēsts piecās un tad jau viss. Atkal pakokteiļojam nu jau zināmajā bāriņā ar pirmā stāva vistu kājām. Nemaz nav slikti.
Rītā mūs ved uz Halongas līci – tur mums paredzēts kruīzs pa karsta klinšu krāvumiem piebērto, UNESCO dabas mantojumu sarakstā iekļauto līci. Braucam pa to ceļu, kas tālāk ved arī uz Ķīnu. Pa ceļam vērojam dažādus loģistikas un kravas pārvadāšanas paraugdemonstrējumus. Milzīgas pakas visos motorollera galos. Režģis ar zosīm. Vienā tādā būrī redzam suņus – čupiņa dzīvu, būri sastumtu dzīvnieku. Mums izvēršas dedzīga diskusija par vjetnamiešu ieradumu pārtikā patērēt arī suņu gaļu. Man kā jau daždien liekas, ka nogaršot, ja nu nāk priekšā, vajag visu (gan uzreiz varu nomierināt satrauktos prātus, ka tāda izdevība vai šausmu lieta – atkarībā no interpretācijas – tomēr neradās). Nav jau tā, ka es tāpēc grasos apēst savu mīluli Tīnu. Galu galā arī mazie teliņi laukos ir mīļi, vai tāpēc neēdam govs gaļu? Bet ne visas man piekrīt – mani mēģina iežēlināt. Žēl man to dzīvnieciņu ir gan, bet vairāk tāpēc, ka tiem jāpārvietojas šādā būrī pa skaļu ceļu, piesārņojumā. Braucam cauri arī pilsētelei, kas uzcelta blakus lielākajai ogļu energostacijai. Visas ielas melnas, melnas, ogļu putekļos. Domājams, nav īpaši veselīgi. Pa ceļam piestājam arī vietējā daiļrades centrā, kur pārdod visdažādākos izstrādājumus – lieliskus, krāsaini lakotus un apgleznotus bambusa koka šķīvjus un traukus, zīda šalles un zīda apģērbus. Skaisti pirmie pirkumi jau ieguļ somās.
Pēc 3,5 stundu brauciena beidzot ierodamies Hai Phong pilsētā, kur mūs gaida kruīza kuģis. Zinot, ka uz kuģa izvēles iespējas būs ierobežotas un dzērieni drošvien dārgi, izejam skautu apgaitā pa pilsēteli – te ir daudzi jūras velšu restorāni – jūras veltes plastmasas toveros tepat uz ielas vēl dzīvojas, gaidot ēdājus. Mēs apgādājamies ar pāris vietējā (!) vīna pudelēm un rumu un atgriežamies uzgaidāmajā zālē pie ostas. Un, lūk, jau pēc brīža mūs aicina uz tenderi. Tā viņi sauc to jokaino laivveidīgo uzparikti, kas mūs aizved no krasta uz kuģi, kurš angliski, savukārt, saucas „junk”. Nu nekāds džanks tas viss nav – Indochina Sails firmas kuģi ir brīnumskaisti.
Mūsu kajītes ir vienkārši lieliskas – ne velti zem nosaukuma „de luxe“, lieliem logiem uz ārpusi, ar dzīvu rozi vannas istabā. Visupirms mūs gaida lenčs – garšīgi dikti, pie baltiem galdautiem, smalkas mazas porcijas, bet toties ēdienu pavisam seši. Mums izstāsta kuģojuma programmu – ar žēlumu konstatējam, ka jau nākamajā dienā 11 no rīta mums jākāpj krastā. Jau tagad jūtam, ka gribēsies palikt uz vēl. Pēc lenča izejam uz augšas klāja- apkārt miglaina dūmaka, bet kuģis ar uzvilktām burām sācis pārvietoties. Buras, šķiet, vairāk dekorācijai, vēja tikpat kā nejūt un kuģis iet ar motoru. Nav īpaši silts, bet kas mums, ziemeļu sejām, tik un tā izlaižamies uz zviļņiem un vērojam ainas. Iebraucam vairāk starp klintīm, tur arī citi kuģi ar uzvilktām burām – baisi romantiski un kaut kur mazliet sirreāli. Noenkurojamies pie skatu kalna salas – te paredzēta arī peldēšanās, bet kapteinis mūs informē, ka jau kavējam, tāpēc paredzēta tikai uzkāpšana skatu punktā. Ar tenderi nobraucam krastā – uz nelielas saliņas, kas faktiski ir paugurs. Pie krasta jau tantuks paspējis piestūrēt minibāriņu uz laivas – sak, ja nu ziemeļu sejām kā nebūt sakārojas. Kāpjam kalnā. Paaugstu ir, bet ar katru līkumu atveras skati, kas burtiski aizrauj elpu. Lejā līcī noenkurojušies ap duci kuģu, krāsainām burām, zili zaļi ūdeņi, klinšu salas – ārkārtīgi skaisti. Bildes top viena pēc otras. Laika gan nav daudz – 30 minūtēs jāpaspēj uzkāpt un nokāpt. Nokāpjot iebrienam aicinošajā zili zaļajā ūdenī pie baltajam smiltīm. Silts! Gandrīz siltāks par gaisu.
Atgriežamies uz kuģa un pulcējamies uz pirmsvakariņu vīna glāzi. Kamēr mēs ar Kaķi vēl pucējam uzacis, meitenes jau ir izsaukušas vietējo zēniņu, kas smaidīdams, izbrīnu ne ar sejas vaibstu neizrādīdams viņām atnes četrus skrūvgriežus! Meitenes apķeras, ka cork screw vietā ir pavaicājušas pēc screw driver… Un atnesti ir četri dažādos izmēros – jo nevar jau zināt, cik lielas skrūves tās meitenes grasās skrūvēt. Korķu viļķis tomēr tiek atnests ar tikpat lielu smaidu un pāris glāzēm. Sarkanais vjetnamiešu vīns no Da Lat reģiona nemaz nav slikts. Pēc brīža mūs gaida pirmsvakariņu izbrauciens uz peldošo ciemu. Ciemā dzīvo ap 600 cilvēku, tur peldošs ir itin viss – skoliņa, benzīntanks un mājas, protams. Pamazām tumstošā mijkrēslī vērojam sadzīvi, citi sasēduši čalo un strebj vakara zupiņu, karājas izžauta veļa, bērni virtuozi stumda laivas mums tuvāk un piedāvā iegādāties gliemežvākus. Šejienieši pārsvarā nodarbojoties ar zveju, arī tagad lielākā daļa kuģīšu jau izbraukusi kalmāru zvejā, šobrīd esot pati labākā kalmāru sezona. Pēc tam sazvejoto sievas airējot prom uz Hai Phong vai pa taisno pārdodot tādiem tūrisma kuģiem kā mūsējais. Viņus valdība mudinot pārvākties uz sauszemi, bet viņi negribot īsti – te tomēr tuvāk pie labajām zvejas vietām. Turklāt vienlaicīgi tiek izmaksātas arī subsīdijas. Mājiņas neizskatās nemaz tik švakras, uz jumtiem ir satelīta antenas, no attāla kuģīša-bāra atskan disko mūzika. Dodamies atpakaļ uz kuģi – vakariņās.
Pēc gardumgardās vakariņu bufetes (kur neiztrūkst ar sezonas jūras veltes – kalmāru – gredzeni) mums tiek piedāvāts iemēģināt roku zvejā. Pilnie vēderi vis nekādu īpašu zvejas kāri nerada, tikai Samsonīts metas pārbaudīt veiksmi – bet nekā. Izklaides programmā šovakar iekļauta arī filmas demonstrēšana – protams, tematiska – Indochina. Skatītāju bez mums nav daudz. Filma lieliska. Tā ir, Vjetnamas vēsture ir sarežģīta jau no senseniem laikiem. Valsts piedzīvojusi jūgu jūgus, sākotnēji tie bija ķīnieši gadu tūkstoti vai vairāk, pēc tam savas intereses ” aizstāvēt” 19. gadsimtā ieradušies francūži, izveidojot visas Indoķīnas pussalas dominanci, un pēc tam arī amerikāņiem nav bijis miera. Un, lūk, pretreakcija – komunistiska valsts.
Nākamajā rītā mūsu programma sākas ar sportiskām nodarbēm – piedāvājumā ir cīņas mākslas Thai Chi sesija uz klāja. Mēs ar Samsonīti pēc ūdens pataustīšanas nevaram rimties, mums vajadzīga rīta pelde. Jāpeld jau krietni agri, jo 7.15 kuģim esot jādodas ceļā uz Pārsteiguma alu. Tad nu 6.45 jau halātiņos meklējam kādu, kas mums nolaistu trepīti iekāpšanai ūdenī. Esam iekšā viens un divi, peldam sparīgi, gan vietējo darboņu (ziema taču!), gan brokastu telpā kafijojošo ziemeļu seju izbrīnīto acu pavadītas. Uz kafiju sastopamies arī ar apmierinātajām cīņas mākslas apguvējām. Lūk, arī alas un līcī neliels peldošs ciemats. Uzkāpjam uz alām, ko 19. gadsimta sākumā atklājušas divas francūzietes. Ir arī pārsteigums – sārti izgaismots falliska veidola klints fragments. Mūsu gids Tinh gan stāsta, ka viņam tas atgādinot rādītājpirkstu. Alas veido 3 lieli kambari, bet kopumā alas tomēr paliek alas jebkurā kontinentā, tāpēc vairāk pievēršamies skatiem, kas atkal paveras uz līci, kad no tām iznākam. Pēc brokastīm uz klāja baudām pēdējos Halongas līča skatus. Krastā džigits jau ir pretim un doamies atceļā uz Hanoju.
Nākamā rītā lidojam uz Hue, tas jau krietni tālāk uz dienvidiem.. Jau izkāpjot pretim dveš sutīgs siltums, meklējam pēc saulesbrillēm un raujam nost pēdējos vēsā laika apģērba gabalus! Pārvelkam kedas uz flipflopiem un esam gatavas satikt mūsu nākamo gidu Vinh. Šis, kā saprotam jau itin drīz un kā secinām arī ceļojuma noslēgumā, ir mūsu visiemīļotākais gids – viņš reiz novelk – „I love my country” un it viss, ko viņš mums stāsta, nāk laukā ar lepnumu un prieku. Viņš pats ir apceļojis Vjetnamu uz motocikla un saka – tas esot lēti un vislabākais veids kā iepazīt šo valsti. Protams, mums tik un tā ir vajadzīgs brīdis, lai pierastu pie viņa akcenta, kas ir nedaudz citādāks par jau dzirdēto, bet šakatā gana pierast-pie-sevis-prasošs. Vinh stāsta, ka Hue faktiski ir Vjetnamas budisma un reliģiskais centrs, kur savulaik bijušas imperatoru vasaras rezidences, mitinājušās viņu konkubīnes ar bērniem un kalpotājiem. Te patīkamā klimata dēļ bijusi ļoti iecienīta vieta arī visiem ārzemju kolonizatoriem – nav ne tik auksts kā Hanojā pa ziemu, ne tik dikti karsts kā lejā Saigonā. Mēdzot gan šejieni patraucēt viens otrs orkāns un taifūns rudenī, bet visi jau esot pie tā pieraduši un valdība jau cenšoties palīdzēt, ja kas tāds pārāk traģisks notiekot. Te uzreiz gan teikšu, ka pagājušo ruden i pat Eiropas ziņās parādījās informācija par briesmīgo vētru, kas gājusi pāri Filipīnām un trāpījusi arī Vjetnamas centrālajā teritorijā – tieši te, ap Hue, Da Nang un Hoi An. Tagad vairs nekas par to neliecina. Ap simt kilometru uz ziemeļiem šeit savā laikā gājusi 1954. gadā pēc Indoķīnas kara Ženēvas konferencē noteiktā Vjetnamu sadalošā pagaidu līnija – 17. paralēle, nodalot toreiz amerikāņu kontrolētos kapitālistiskos dienvidus un komunistu ziemeļus. „Pagaidu” periods gan mazliet ieilga un noslēdzās, Vjetnamai atkalapvienojoties, tikai 1975. gadā tikai pēc vjetkonga nemitīgiem centieniem amerikāņus no šīs zemes izsvēpēt un drausmīgiem upuriem abās karojošajās pusēs.
Viesnīca mums šoreiz patiešām koloniālā stilā, ar skatu uz Perfume River (meklēju internetā un skatos, ka to sauc nu visvisādos veidos – Parfīma upe, Smaržu upe, Aromātiskā upe… Khmmm – nekas īsti neatbilst, bet palikšu pie Smaržu upes). Vinh mums vēlāk stāsta, ka tā šo upi sauc, jo gar krastiem iekopti augļu, dārzeņu un garšvielu lauciņi – un tie tad nu ražas laikā smaržo pāri visai upei) – istabas lielas un, šķiet, arī ož mazliet pēc koloniālā laika mitruma. Bet tas ātri izvēdinās, kad atraujam vaļā balkona durvis. Mums par prieku uzlikts arī komplementārs augļu groziņš. Bads ir – augļi nozūd kā nebijuši pāris minūšu laikā. Mums šovakar paredzētas obligātās Vecgada vakara vakariņas viesnīcas dārzā, bet tik tālu jau gaidīt mūsu vēderi nespēj un jādodas ielās pārtikas meklējumos. Bet, pirms sava tiesa tiek vēderam, ātri jāiemēģina baseins viesnīcas pagalmā – ūūūū, ideāla pelde, sutīgā saulītē, vēsā ūdenī, peldēties Vecgada vakarā nav pārlieku bēdīgi! Pēc peldes jau vasaras tērpos dodamies pāri Smaržu upei uz pilsētas centriņu. Tilts jau atkal pārpildīts ar motorolleristiem, pa vidu arī dažādos apjomos apkrauti divriteņi. Ielas šķērsošana norit veiksmīgi – gan īpaši konfuciānistisku mieru šeit nemana. Jau pēc pāris kvartāliem ievērojam izkārtni –Lonely Planet ieteiktais restorāniņš – pie mums viss tik gardi, nāciet! Nosmējušās un bada spiestas dodamies iekšā. Pa superšaurām trepītēm uzkāpjam otrā stāvā, kur nav nekā no ārzemju smalkumiem, vaska drānu klāts galdiņš, ļodzīgi krēsliņi, plaukts ar pāris apputējušām vietējā vīna pudelēm un šaurs, vadu klāts balkoniņš. Bet tas nekas. Izvēlamies pagaršot arī vietējo baltvīnu. Jāsaka, pēc tam vairs aiz brīvas gribas to neņēmām. Vīnu malkojam no mazām tējas glāzēm, tikai Zaigas izvēlētajam vietējam alum tējas glāze ir mazliet lielāka. Tūliņ pēc ēdiena pasūtīšanas vīriņš velk ārā dikti skaistus zīmējumus uz zīda, stāstot, ka tas esot projekts sadarbībā ar vietējiem un tā un šitā, bet mēs pirms ēšanas nevaram, nespējam baudīt mākslu. Krustojuma ainas ir lieliskas – kādai meitenei zem kaskas kapuce ar pūkainu maliņu, citam motorolleram atkal pa trim bērniem starp vecākiem. Ēdiens ir dikti labs – tiešām vērts ieteikt, arī Lonely Planet (kur, protams, neatradām ne vārda par šo kafejnīciņu). Kad ēdiens un vīns mūs atveldzējis, var iepirkt arī kādu skaistu zīmējumu uz zīda. Tad nu pēkšņi attopamies, ka nav jau nu gan mums necik laika – drīz jau jāsāk gatavoties Vecgada vakara dinejai.
Sastopamies visas dārzā un pašas priecājamies – nu skaista kompānija gadījusies. Apmetamies pie rezervētā galdiņa un ļaujamies vīna plūsmai, kas līdz deviņiem esot par brīvu. Bufetes galds tiešām vai lūzt no visādiem labumiem. Te ir viss, sākot ar mango un garneļu salātiem, austerēm, suši, vietējām zupiņām, dim sumiem un beidzot ar grillētiem omāriem, veselu cūciņu un krokodila medaljoniem. Fonā skan tradicionālā mūzika – dzīvajā, protams. Šeit nav ieradušās tikai ziemeļu sejas vien. Te ir arī vietējie, visi gana sapucēti, īpaši zeltos tērpti ir bērni, kas kompānijām līdz. Deviņos beidzas brīvā vīna plūsma un sākas priekšnesumi – priekšā iznāk skaisti vakara vadītāji, dzied dažādi estrādes mākslinieki – viens no tiem īstā Pavaroti balsī izpilda ārijas no operām. Ir arī kāds populārs, zilā samta uzvalciņā tērpts mākslinieks – populārs, jo dzirdam atsaucību ne-ziemeļu seju publikā. Mātes ceļ meitiņas uz mēles, lai tās pasniegtu ziedus. Notiek arī pūķu dejas – mākslinieku grupa sit bungas, uz skatuvītes iznāk milzu pūķi (jeb lauvas?), kas dejo un lokās – ļoti iespaidīgi. Pēc muzikālajiem priekšnesumiem notiek ao dai modes skate. Ao dai ir vietējais tradicionālais tērps – zīda bikses un garš uzsvārcis virsū – uz tievajām Vjetnamas meitiņām izskatās vienkārši ideāli. Protams, arī Denēvai „Indoķīnā” šāds tērps izskatījās bezdievīgi labi. Pēc ao dai, savukārt, mūs apciemo kaut kādas figūras, kas uz biļetes programmiņas tiek dēvētas par vietējiem ta ne laimes lāčiem, ta ne veiksmes večiem, ta ne labklājības dieviem. Ar milzu pompu dikti sabārdotas un sacepurotas figūras brauc lejā ar liftu no trešā stāva (jāpiezīmē, ka lifts iebūvēts ar stikla ārpusi – lai arī no dārza redz, kas notiek iekš tā). Šie te veči/ dievi lāčo apkārt, starp galdiņiem un katram apmeklētājam iešķiebj pa aploksnītei un katram galdiņam pa pudelei sarkana šķidruma, kas pretendē uz nosaukumu šampanietis. Aploksnē iekšā ir 500 dongi, kas esot jāsaglabā līdz nākamajam gadam, tad būšot viss dikti labi. Sarkanais šampanietis mūsu acu priekšā tiek saliets arī milzīgajā glāžu konstrukcijā – tieši kā filmās rāda. Tai brīdī jau sit arī divpadsmit, skaujamies, čalojam, iemēģinām sarkano suslu – tiešām tāds jokains (un kura tā vairāk iegaršoja to, tai nākamā dienā tā vairāk galva sāpēja). Vakars turpinās vēl pavisam neilgi – ar dejām uz nelielās skatuvītes.
Un, lūk, 1. janvāris. Mums, kā smejies, itin tematiski pēc vakardienas uzdzīves jau 9 jābūt vestibilā un jābrauc uz kapiņiem. Nu, labi, uz kapenēm. Vinh stāsta, ka pats gan neesot neko daudz svinējis, viņš ir no aptuveni 100 km attālumā esošās Danangas, turklāt vjetnamiešiem jau īstais jaunais gads sākšoties tikai 14. februārī – pēc ķīniešu modes.
Tad nu traucamies uz kapiņiem – pirmā programmā gan ir Thien Mu pagoda. Tā celta pēc ķīniešu pagodu arhitektūras paraugiem – daudzstāvīga un dikti skaista. Apkārt dažādi simboli – Vinh stāsta un stāsta. Viens no tiem, ko jau daudz kur esam novērojušas, simbolizē longevity – ilgumu – jeb drīzāk ilgstošumu. Tepat arī ir no bronzas izliets viens no svētajiem Vjetnamas dzīvniekiem – bruņurupucis. Ieejot iekšā, vērojam rūpīgi sakoptus simetriskus dārzus un pagalmus, ūdens podus ar ūdensrozēm un lotosa ziediem. Pie krūmiņiem sarāpušies mūku mācekļi apgraiza zarus. Šeit esot arī klosteris – te dzīvojot ap 20 mūku un ap 70 mācekļu. Saskaņā ar šeit piekoptā budisma virzienu (kas patiesība ir kaut kas pa vidu starp budismu, konfuciānismu, animismu un senču pielūgsmi) par mācekļiem var kļūt zēni no nabadzīgām lauku ģimenēm, kam nav līdzekļu bērnu izglītošanai. Tad nu puisēni te tiek atvesti un mācās līdz pat 18 gadu vecumam. Šai brīdī tad nu viņiem jāizvēlas – vai atgriezties laicīgajā dzīvē vai kļūt par mūku un atteikties no tādiem pasaules priekiem kā sieva un ģimene, meklējot nirvānu klostera klēpī. Mūki šeit staigā pelēkos vai brūnos apģērbos un mācekļiem ir noskūtas galvas – atstājot vien mazu astīti kaut kur galvvidū (nez vai lai aiz tās saraustītu neklausīgākos?). Dārzi apkārt tiešām sakopti filigrāni – un jūt, jūt to Konfūcija mieru un nesteidzību ik uz soļa. Man patīk, bet meitenes jau te neņem par mūkiem.
Izejot no klostera, kāpjam laivelē, kas mūs ved kruīzā pa Smaržu upi. Laivas priekšgalā izgrebts pūķis – tādi nu trauc mums apkārt – arī ar citiem tūristiem. Garām slīd palmu segti krasti, laivas ar vīriņiem un sieviņām konusveida cepurēs, lauki, kur konuscepuru cilvēciņi strādā, zvejnieki, bifeļi. Laiva pukšķina un mēs gandrīz laižamies konfuciānistiski mierīgā snaudā. Pēc stundas esam nobraukuši līdz imperatora Minh Mang kapenēm. Vinh lepni stāsta, ka te viņu pirmo reiz atvedis tētis – un vai tad te tiešām neesot dikti skaisti? Un ir, ir – kapeņu teritorija ir kā milzu parks, simetriski izkārtotas vairākas pagodas, no kurām tālākajā ir norakts pats zārciņš – to pagodu (un nevis zārciņu) atverot tikai divreiz gadā – jaunā gada pirmajā dienā un imperatora nāves dienā, kad viņa radi nāk šurp aizdegt vīraku par saviem senčiem. Pagodām cauri pēc kārtas ejot, jūties kā svētceļojumā – ik aiz pagodas atveras vārti, jākāpj augšā lejā, jādodas pa tiltiņu pāri dīķītim – viss zaļš, zied, simetriski augu stādījumi, lieliski baltzili keramikas podi. Gaisā tvano vīraks, bet tā kā visas pagodu durvis atvērtas un vēji vējo – nav par grūtu. Un tūristu arī nav necik daudz. Pagodu iekšienē izstādīti visādi priekšmeti – no imperatora dzīves, kā muzejā, bet tomēr ne gluži. Vjetnamieši tic dzīvei pēc tam – un tad nu nepieciešams, lai nomirējiem būtu pie rokas viss, kas vajadzīgs, un arī dikti skaistas jaunās mājas. Mani interesē, kā šis viss savietojams ar komunismu – man jādomā par Krievijas cara ģimenes skarbo likteni. Vinh stāsta, ka Ho Chi Minh (kas šeit tiek saukts arī par tautas Onkuli – ar lielo burtu), atgriežoties Vjetnamā un sākot cīņu par Vjetnamas atbrīvošanu, esot bijis gudrāks – apvienošanās brīdī viņš valdībā iekļāvis arī karaliskās ģimenes pārstāvjus un tādējādi nodrošinājis daudz plašāku tautas atbalstu. Turklāt jau pirms Vjetnamas komunistiskošanas īstas varas imperatoriem nav bijis. Piemēram, to kapeņu cēlējs Khai Dinh, uz kurām dosimies vēlāk, esot bijis tikai pakalpiņš franču rokās.
Ar to kapiņu tūre vēl nav beigusies – tagad ceļš ved uz pavisam cita arhitektūras stila kapenēm – tās cēlis imperators Khai Dinh, kam paticis krāsoties un gribējies dikti lielu greznību. Vinh to noraksta uz franču ietekmi. Tad nu, lai kompensētu varas trūkumu, kapenes ir divtik spožas un varenas. Tās redzamas jau no ceļa līkuma pa gabalu – kalna pakājē uz augšu izvietotas. Viss no ārpuses pelēkā akmenī, tas esot importēts no Francijas. Vinh apgalvo, ka arhitektūrā esot manāms neveikls vjetnamiešu un franču arhitektūras stilu sajaukums. Mums no franču stila neko īsti ieraudzīt neizdodas. Saredzam tikai akmens figūras, ka atgādina Ķīnas ceļojuma grāmatās noredzētos terakotas kareivjus. Kāpnes ved tik uz augšu. Visās malās pūķi – varas un spēka simbols. Pašā augšā galvenā kapeņu ēka – milzu paviljons, kur iekšā viss smalki izdekorēts no keramikas druskām – izlikti dažādi attēli. Pats sevi Khai Dinh figūras veidā nolicis telpas vidū – visu zeltā. Ļoti iespaidīgi un grezni. Bildēs Khai Dinh tiešām izskatās jauns un uzkrāsojies.
Pēc pamatīgas kapeņu apskates mūs gaida lenčs Hue restorāniņā. Ir labs ļoti – te mums pasniedz, piemēram, no melones izgrieztu sniega vīru. Tematiski. Lenčam seko vēl dārza mājas apskate. Tādu te, gar Smaržu upi esot daudz. Tās pārsvarā ir lielu dārzu ieskautas – savā laikā te imperators izmitinājis savas neskaitāmās konkubīnes ar galmu – ieejot ēnainā dārzā nonākam pie baseina, kur plaukst lotosi, pagodai līdzīgas ēkas durvis vaļā, iekšā atkal vīraks un senču attēli. Tagad šīs mājas pārsvarā piederot valsts ierēdņiem (Vinh saka – korupcija? Kā jums liekas, vai ar ierēdņu mazajām algām kādam var piederēt šāda māja ar dārzu?). Dārzā zied magnoliju koki, palmiņā gatavojas mazie banāniņi.
Pēc ekskursijas dodamies ielās un vakariņās. Čāpojam pa pamazām tumstošo pilsētu un vērojam visu, kas pa ceļam. Mazas un lielākas, kolonu fasādēm rotātas mājas dažādās spilgtās krāsās. Pagalmiņu pagalmi, lieli un mazi. Pagalmos zem klātiem jumtiem vai atvērtās garāžās iekārtotas biljarda zāles, pilnas ar spēlētājiem. Pirms vakariņām kā aperitīvu gribam pagaršot kādu vietējo dzērienu – izvēlamies kaut ko, ko atnes plastmasas pudelītē ar sarkani melnu etiķeti. Man tas atgādina degšķidrumu. Noskaidrojušas, ka tas tomēr ir japāņu, pieprasām to nomainīt uz vietējo dziru, kas ēdienkartē slēpjas zem nosaukuma Medicinal Concoction. Pudele šoreiz mega skaista – balta keramika ar ziliem ziediem un pūķi. Pudeles saturs gan nav tik ekselents – es gan neko no stiprajiem dzērieniem nesaprotu. Pēc vakariņām nedadzerto pudeli ņemam līdz – Kaķis to, savu aizsmokošo un nedaudz alerģisko kaklu ārstēdams, līdz nākamajam lidojumam gandrīz paspēj iztukšot.
Šodien mums gar krastu jābrauc pāri Hai Van pārejai caur Danangu uz Hoi An. Vinh mums sasola ļoti skaistu ceļu – un viņam ir taisnība – skati ir izcili. Pa kreisi okeāns, pa labi kalni un lagūnezeri. Pieturam izlocīt kājas pie lagūnezera, kur vietējie audzē austeres (iemetot ūdenī vecas riepas – uz tām austeres labi pieķeroties…interesantas metodes…), garneles un citus labumus. Tas iespējams, jo paisumā jūra kāpjot pāri barjerām un tā rezultātā ūdens ezerā esot pussāļš. Turpat tantuks jau tup (tā ir ļoti iecienīta poza it visur – šķiet, viņi jūtas itin ērti tupot jebkur un jeb cik ilgi) un lauž vaļā austeres. Čaumalas pēc tam samaļot miltos visa kaut kā darināšanai, bet austeres izlobītā veidā varot pārdot par daudz lielāku cenu nekā nelobītas.
Braucam tālāk. Uz zaļo pieturu, kas šeit saucās pavisam citādi – happy room (tas esot tāpēc, ka cilvēki ļoti laimīgi nākot no turienes ārā), pieturam kalnu pārejā. Pārejā uzcelti vārti – tajos savulaik bijis jāmaksā par caurbraukšanu – jo tikai no šejienes uz augšu bijusi Vjetnama toreizējā izpratnē, bet uz dienvidiem bijusi toreizējā Čam valsts. Pēc tam gan vjetnamiešu imperatori devušies uz dienvidiem un visu paņēmuši sev. Loģiski – tur tomēr siltāks. Skaists skats paveras uz abām pusēm – pludmales baltām smiltīm, serpentīna ceļi starp zaļiem džungļu mežiņiem. Pie happy room mūs sagaida vietējās tirgotājas, kas diezgan uzstājīgi mēģina mums iepārdot dažādus izstrādājumus. Atkal izmēģinām kaulēšanās prasmi. Izrādās vislabākais paņēmiens ir promiešana – tad cenas kūst kā sniegs marta saulē – un sākotnēji par 200 dongiem iegūtā rokassprādze ir dārga, jo tagad divas tiek atdotas par 100. Pēc iekāpšanas Vinh kā atvainodamies saka – jūs saprotat, ka jūs ļoti palīdzējāt šiem cilvēkiem nopirkdami tās lietiņas. Jā, mēs ceļam un vēl arī celsim šīs valsts ekonomiku. Danangā apmeklējam Čam dinastijas muzeju. Te daudz iespaidīgu skulptūru, smejošais Buda un visādi citādi hinduisma simboli, no kuriem gan, jāatzīstas, nesaprotu neko.
Tālāk ceļš jau itin ātri atved mūs uz Hoi An. Vinh pietur pavisam neparedzēti kādas mājas pagalmā. Viņš saka – jūs esat redzējušās, kā top zīds? Nē, neesam vis. Te ir Yali, viena no šuvēju un zīda audēju darbnīcām. Yali esot kārtīgs uzņēmums, tas daudz reklamējoties Austrālijā un daudzi ārzemnieki brauc šurp ātri un salīdzinoši lēti sašūt drēbes. Ieejot iekšā, mums rāda zīdtārpiņu kokonus vēl zaros, pēc tam tie tiek iemesti karstā ūdenī un pa 7-8 pavedieniem kopā vien šķetināti. Koši dzelteni tie lēkā pa bļodu un savijas dzeltenā pavedienā. Smalkākiem zīdiem izmantojot tikai 4-5 kokonus. Vienā kokonā esot ap 700 metru pavediena. Savukārt, kad pavediens notinies, vidū palikušos kāpurus varot arī uzcept un apēst. Protams, savērptais zīds pēc tam tiek krāsots. Apkārt klakšķ stelles. Meitenes ap galdu sasēdušas šuj, zīda baķi izlikti un apbur.
Hoi An paliekam vietā, kas saucas Riverside Resort. Ak…. Mums aiztrūkst elpa – te ir nu tik, TIK skaisti! Baseins izlikts ar akmeņiem, visapkārt zaļo dārzi. Jokains, vietējas izcelsmes eglei līdzīgs koks sarotāts uz svētkiem. Viesnīca patiešām ir upes līkumā, pār kuru līkst palmas. Otrpus upes – rīsu lauki un palmu birzis. Numuriņi izvietoti pa vairākām ēkām, starp tām vijas taciņas, dīķītī jau atkal manāmi lotosa ziedi, vienā peld oranžas zivtiņas. Numuriņš smalku smalkais – starp baltajiem palagiem ievietoti samteņveidīgi dzelteni ziedi – tie nesot veiksmi. Dzeltenie ziedi arī starp dvieļiem vannas istabā un uz dušas paklājiņa. Turklāt istabā patīkami vēss. Sajūta tāda, ka negribas nekur doties. Bet pienākums liek: mums pavisam netālu – kilometra attālumā – ir Dienvidķīnas jūra; vai tad nav daudz labāk no karstuma attapties tur? Paņēmušas dvieļus čāpojam. Karsts, garām riteņo daudzi, bet pārsteidzošā kārtā tie visi ir ziemeļu sejas! Nu ja, te ir ļoti pazīstams pludmales kūrorts – daudzi brauc šurp, īpaši jau austrālieši, kam te pavisam tuvu. Jūra ir liela, jūriska un viļņaina. Lecam pa viļņiem, priecājamies, smiltis ir visur un laime arī. Atpakaļ uz viesnīcu dodas jau pavisam citas atpūtnieces – smaidīgas un smejošas. Tālāk prom uz pilsētu. Vinh mums ir ieteicis restorānu – un mēs viņam uzticamies. Pirms vakariņām gan izejam cauri tirgum, kur zīda lakati mijas ar bambusa lakotajiem traukiem un irbulīšiem smalki inkrustētās kastītēs. Pārdevēji traucas klāt, tikko esi kaut tikai acs kaktiņu pavērsis pret viņu preci. Ieejam arī vēl kādā Yali darbnīcā – te valda burzma un steiga, visi šuj, piemēra, laiko. Savāds drudzis pārņem arī mūs – pētām žurnālus, skatāmies audumus. Kaķis iespaidojies no filmas “Indoķīna” un grib sev melni baltu ao dai.
Vakariņas gardas, gardas, bet kas nu vairs var atcerēties, kas tieši tapa ēsts. Turpat aiz aizkariņa īpašnieku ģimenīte skatās futbolu. Mājā braucam ar motociklu taksīšiem – mēs ar Kaķi vienam abas aiz muguras, traucamies uz viesnīcu, ka mati vien noplīvo. Pie vārtiem gaidām meitenes un nevaram sagaidīt, tās ierodas tik pēc brīža un katra savam šoferītim aiz muguras – izrādās, braucienu uzsākušas gan pa divi vienam aiz muguras, bet nelāga brīdī garām braukt gadījies milicim, kas tad nu ievedis kārtību un katrai licis tomēr vilkt i ķiveri galvā, i katrai savu šoferi ņemt. Bet sajūtas lieliskas.
Nākamajā dienā paredzēta ekskursija ar nosaukumu “No zemnieka līdz zvejniekam”. Gids Khoa jau ir mums pretim, viņš nav vis lēns un cienīgs, bet atstāj jauna un veikla biznesmenīša iespaidu. Un tā arī ir – viņam pašam piederot šī tūrkompānija Jack Tran. Tūrēs viņš iesaistot savus radus un paziņas un stāsta par vjetkongu un vēsturi, kā arī vadā viesus pa laukiem un zvejnieku ciematiem. Paņēmuši kompānijā vēl 2 dāņus, sēžamies pa riteņiem. Es jau atkal atsakos no šīs privilēģijas un ļauju viņam priekš manis nolīgt motorolleri taksīti. Ķivere galvā un aiziet. Šoreiz riteņošana sākas jau pilsētiņas centrā, bet te, par laimi, nav tik šaušalīgi blīva satiksme. Jau pēc pāris minūtēm esam uz lauku ceļa, kur nogriežamies no šosejas, lai pa taciņu lavierētu starp rīsa laukiem un zvejas dīķiem. Mums klāt uz bifeļa muguras piejāj kāds zilkreklains vjetnamietis. Te drosmīgie bifelim drīkst kāpt mugurā. Kaķis maigi sniedzas pie bifeļa purniņa – govs taču, bet tā saimnieks uzreiz parauj šo mala – bifeļmāte, jo tā ir viņa un saucas Binh, gan esot rāma un cienījamos gados, bet no lielajiem ragiem tomēr vajagot turēties pa gabalu. Bifelis ir silts un šūpīgs – bet ar konuscepuri galvā un rīksti rokā sanāk gandrīz autentiska bilde. Khoa stāsta, ka te katram zemniekam tādā kā mūža īrē valdība piešķīrusi zemi, visa ģimene tad nu tur darbojas un audzē 2 rīsu ražas gadā. Agrāk esot bijušas 3, bet nu klimata pārmaiņas darot savu. Prasām, kā tur ir ar tiem rīsiem, jo mēs jau tos esam redzējušas tikai iepakojumā. Rīsus sadiedzējot atsevišķi un tad stādot ūdenī. Ūdens nākot no vietējā pumpja – un zemniekam tad nu jāvaktē, cik daudz – lai nav ne par daudz, ne par maz. Pēdējās augšanas nedēļās ūdens esot jānosusina, tad labāk novākt. Viena rīsa stiebra augšgalā esot ap 100 graudu, un no tāda pārdesmit kvadrātmetru liela gabala varot novākt ap 200 kg rīsu. Zemnieki šeit audzē ne tikai rīsus, te aug arī kāposti un viss kas cits – ienākumi zemniekam esot ap 5-6 dolāri dienā. Un tas, protams, uz visu ģimeni. Īpaši grūti ejot pēc viesuļvētrām – lai gan ir pie tām jau pierasts, tomēr gadoties, ka rīsu raža aiziet boja vai bojā vētrā aiziet laiva vai bifelis. Bifelis esot dikti dārgs – ap 10 miljoniem dongu. Valdība tad nu cenšas kaut ko piešķirt vietā, bet tas notiek lēnām un neefektīvi. Apstāstījis mums par rīsu laukiem un zemes īpašuma problēmām, Khoa ved mūs atkal tālāk. Ieriteņojam sētā, kas piederot nu jau pensionētai vietējā ciemata vadonei – partijas darbonei. Viņa mūs sagaida treniņtērpā un, lai gan ir tikai 68 gadus veca, izskatās daudz, daudz vecāka. Khoa stāsta, ka viņa savulaik, jau 12 gadu vecumā, sākusi palīdzēt vjetkongam ne nu tieši karojot, bet darbojoties kā ziņnesis. Laika gaitā viņa guvusi respektu vietējo vidū un komunisma valstī saņēmusi labu amatu. Apkārt mājai ir viņas ģimenes lauciņš – gana liels. Turpat pie mājas aug zemesrieksti – patiešām zemē – ārā manāmas vien tādas āboliņa formas lapiņas. Sievietes par muguru pārmestā līkstē sakārtās lejkannās stiepj ūdeni. Partijas darbone aicina mūs mājā arī uz jasmīnu teju, apskatām bildes, kur viņa bildējusies kopā ar citiem vjetkongiešiem, kas izturējuši amerikāņu ofensīvu un piedzīvojuši savas valsts izveidi.
Pēc brīža riteņojam tālāk, pa palmu ieskautu taku, kur no dīķiem ūdenszāles ārā ķeksē līdz viduklim ūdenī iebridušas sievietes (vispār esam novērojušas, ka šeit pārsvarā darbā redz sievietes – pat ķieģeļu fabrikā un pilsētā pie atkritumu vākšanas – lūk, komunisma atnestā emancipācija). Šīs ūdenszāles, kā esam jau redzējuši, tiek liktas uz laukiem kā mēslojums – tādejādi šeit visi augi tiek audzēti pavisam videi draudzīgā veidā, bez jebkādām ķimikālijām. Ūdenī un uz ežiņas starp dīķiem bradā bifeļi, viens no tiem līdz ausīm ielīdis ūdenī – tam blakus plunčājas mazītiņš bifelēns. Pēc brīža zemniecības daļu esam noslēguši un nu mums jākāpj kuģītī. Kuģa aizmugurē mums par lielu prieku un uzjautrinājumu ir arī happy room – šie vārdi lieliem zaļiem burtiem uzkrāsoti uz koka aizvirtņa. Iepeldējuši dziļāk upē, vērojam ciematu, kas paliek krastā, un otrā pusē ūdenskokosu audzes. Pēc brīža mums tuvojas laivele ar konuscepurēs tērptu vīriņu un sieviņu – te nu mēs arī pašas varam pārkāpt laivā un iemēģināt tīklus vilkt – konuscepures galvā un aiziet. Pa kārtai vien ceļamies kājās un cenšamies ievilkt tīklu, ko tik prasmīgi ar švunku izmet vīriņš ar dikti retiem zobiem. Nekāds dižais loms jau vis nav, bet Khoa stāsta, ka arī mazās zivtiņas tiek izmantotas – tās zvejnieki ved uz fabriku, kur no tām taisa tik izslavēto zivju mērci. Tālāk mūsu ceļš ved iekšā ūdenskokosu audzēs – tieši šeit kokosu džungļos no amerikāņiem slēpušies vjetkongieši. Pa dienu teritorija piederējusi amerikāņiem, bet pa nakti valdījis vjetkongs. Dažbrīd vjetkongieši slēpušies, ierokoties pāri galvai dūņās un elpojot caur bambusa stiebru. Kanālu labirintā patiesi var viegli apmaldīties. To saprotam, kad mūs, pa trim sasēdinātas grozlaivās, kas apaļas kā bļodas un grīļīgas arī, Khoa darbinieciņi izved pa šauriem kanāliņiem. Visi šķiet vienādi – vienu no otra neatšķirsi nekā. Amerikāņu vienīgais aizstāvēšanās veids bija napalma bumbu mešana, tad nu gan upuru bijis daudz. Khoa stāsta mums par pretošanās kustību un kļūst ļoti nopietns, ikvienai ģimenei šajā reģionā kāds radinieks gājis bojā no amerikāņu rokas. Vinh mums savulaik stāstījis, ka viņi vairs neturot ļaunu prātu uz amerikāņiem, ka saprotot, ka tā bijusi valdības vaina un ka tagad tieši amerikāņu kādreizējie kareivji šeit bieži atgriežas un runā par briesmīgu vainas izjūtu – viņi toreiz bijuši tikai zēni, kam vēl mātes piens uz lūpām. Khoa nav tik pielaidīgs, viņa ģimenei bijuši pavisam tieši upuri un viņš saka, ka nekas tomēr vēl neesot aizmirsts.
Tālāk dodamies uz baltu smilšu pludmali, kur varam iemēģināt tīkla iemešanu savām rokām – uz laivas tomēr kājas bijušas nestabilas, bet tagad var mēģināt no krasta. Protams, nevienai tas neizdodas tik smalki un filigrāni kā zvejnieciņam. Zaigai tiek iedota arī bunga, un tā soļo riņķī piebiedēdama zivis – tās sabīstoties un tad ielecot tīklā. Pētām un iemēģinām vēl kādu zvejas ierīci – tur ar kājām minot, uz četriem kātiem uzķibināts tīkls tiek uzvilkts virs ūdens un pēc tam ielaists atpakaļ. Kamēr tīkls ūdenī, uz tā uzpeld zivis un tad, aiz malām gaisā ceļot, tās paliek karājoties. Tad no apakšas ar grozlaivu pieairē klāt un visas pa tīklu samet uz caurumiņa pusi, kur apakšā pieliek grozu. Nu katrai pa siļķītei sanāks, bet ne vairāk. Mīšanās gan pamatīga – nav brīnums, ka viņi visi tādi tievi un mazi. Tomēr Khoa stāsta, ka zvejniekiem tomēr drusku labāka dzīve – ienākumi esot 7-8 dolāri dienā. Protams, arī bīstamāk – lielie kuģi iziet jūrā, bet, vētrai nākot, laivas it viegli var zaudēt. Turklāt viņam pašam esot jūras slimība. Tāpēc viņš mēģina palīdzēt ģimenei, organizējot šo tūru uzņēmumu.
Atkal uzkāpjot uz kuģīša, redzam, ka ir klāts galds – pie happy room satupuši Khoas radi un draugi mums gatavo ēst. Ir i ceptie springroļi, i Hoi An stila pankūciņas, kur jātin iekšā zaļumi un zivtiņa. Šī zivtiņa gan nav no pašu ķertajām – tā ir krietni lielāka. Bez augļiem arī neiztiek. Tad nu dodamies atpakaļ uz viesnīcu laimīgas un apmierinātas. Centra restorānā ir fiksēts menu un mums uzreiz ir klāt eleganta vietējā kundzīte – īpašniece – ar rozlakotiem nagiem, kas stāsta un rāda, kā ietīt visu iekš rīspapīra un pankūciņām. Zaļumu atkal pa pilnam – koriandra lapas, vietējās piparmētras, marinēta un uz bambusa iesmiņiem grillēta vistas gaļiņa. Ēdam laizīdamās un slavēdamas. Mums pavaicā arī, kā esam zinājušas šurp atnākt. Tak jau ciems neliels un 80 tūkstošu iedzīvotāju vidū var gadīties, ka kāds kādu arī pazīst. Pie blakus galdiem tepat ārā pagalmā sēž arī vietējie. Saprotam, ka viss ir ļoti autentiski. Pēc vakariņām pa tumšajām ielām čāpojam uz jūru, klausāmies, kā čirkst elektrības vadu murskuļi, kā kurkst vardes rīsu laikos un, nogājušas galā, saprotam, ka vjetnamieši joprojām neguļ – te pie pludmales mums uzreiz tiek piedāvātas segas, uz kā sēdēt, un svecītes. Mēs tomēr pašpietiekami paliekam uz saviem dvieļiem un tumsā. Jūras šalkas ieaijā.
Nākamajā rītā lidojums uz Ho Chi Minh ir ātrs un nesāpīgs. Izkāpjot saprotam, ka te ir vēl sutīgāks un karstāks: plus 34. Braucot nevaram atraut degunus no logiem. Var just, ka te kādu laiku bijis kapitālisms. Arī tagad esot tā, ka dienvidos esot kapitālisma ekonomika ar komunisma valdību no ziemeļiem. Te viss ir krāsaināks, motorolleristu vēl vairāk. Ir arī skaistas, lielas celtnes. Šeit pat laikam gandrīz tiek ievērotas arī luksofora gaismas! Nonākot viesnīcā Grand Hotel, noliekam mantas un ejam apgaitā. Izejam līdz Saigonas upei – ielai, kas ved gar to, ir gandrīz neiespējami tikt pāri – te nav luksofora un viss notiek brīvplūsmā. Upē peld ūdenszāles, ko tik nākamajā dienā no gida stāstītā atpazīstam kā ūdens hiacintes. Šeit gar krastmalu atpūšas vietējie un raugās uz mums kā dīvaiņiem. Ļoti labi, dots pret dotu, citādi tikai mēs esam viņus vērojušas ceļojuma gaitā ziņkārīgām acīm. Tālāk uz tirgu. Ielas murd no satiksmes, vadu mudžekļi vairs nav nekas jauns. Ik pa brīdim uz ielas kāds ēd no sieviņu atnestajiem groziem. Ejot cauri tirgum, pa vietām jāaizspiež deguns – tur smirdu smaržo vietējais auglis durjans. Arī tas nav nekas jauns, ar Katju jau Hanojā tādu no ielas pārdevējas iegādājāmies – lai izmēģinātu. Garšoja kaut kur pa vidu starp vārītiem sīpoliem un ananāsu, bet smirdēja baisi. Ievišs stāsta, ka šo augli un asi dvakojošo zivju mērci lidmašīnās esot aizliegts pārvadāt – citu pasažieru labsajūtas vārdā. Tirgum caur ejot, šis liegums top vēl jo saprotamāks.
Tirgus otrā pusē nolemjam piesēst uz maziem, krāsainiem krēsliņiem zupas virtuvītē. Blakus sēdošais vjetnamietis ir laipns un atraujas no draudzenes kompānijas, lai mums iztulkotu uz sienas piestutēto ēdienkarti un pasūtītu mūsu vietā. Zupiņas ir gardas, tik manā stūrī kaut kas nelāgi ož un mazais krēsliņš, šķiet, negrib turēt manu svaru. Nu jau pa tumsiņu dodamies atpakaļ uz viesnīcu, kad mūs uzrunā meitene no ielas ar cenrādi masāžām. Izejot cauri veikaliņam, rāpjamies augšā pa šaurām trepītēm uz otro stāvu uz masāžu nogurušām kājām. Nez no kurienes nāk un nāk meitenes masētājas. Ak, kāda svētlaime no masāžas, turklāt tikai par 11 dolāriem.
No rīta savlaicīgi mums pretim ir mūsu pēdējais šī brauciena gids Trien – visādā ziņā jauks un runātīgs, tik ar briesmīgi neglītiem un brūniem zobiem. Sēžamies busiņā un dodamies ārā no Ho Chi Minh pilsētas, Trien stāsta, ka veco pilsētas centru joprojām saucot par Saigonu – daudziem, īpaši te, dienvidos, vecais nosaukums patīkot daudz labāk. Pilsētai apkārt augošais aglomerāts gan esot Hošimina. Pilsēta augot ļoti ātri, ciemati tiekot pārpirkti, ciematniekiem par izvākšanos tiek piedāvāta kompensācija, kuru daudzi mēdzot diemžēl nospēlēt kazino, jo neprot apieties ar naudu. Tādejādi nabadzība pieaugot vēl vairāk. Mūsu pusē, ārā braucot, izvietoti neskaitāmi stendi ar baltmaizes bagetēm – šai pusē, lai no pilsētas maizi var aizvest uz laukiem, kur tās nav. Tāpat pa brīžam stendiņi ar ceptām pīlēm. Un grozi, turpat putekļos, ar jūras veltēm. Trien nosmaida un saka – nu nevaicājiet par higiēnu – kas tur var būt, ja jūras veltes šādi grozos tiešos saules staros pusdienu nostāv? Pēc 4 stundām mēs kāpšot laivā Mekongas upes krastā.
Mekonga ir milzīga un vjetnamiešu valodā saucas cuu long, kas nozīmē deviņu pūķu upe. Tas tāpēc, ka Mekonga pie grīvas sadalās 9 atzaros. Ūdens upē nedzidri brūns, visur zaļi zāļu kumšķi – tās ir ūdenshiacintes, kas peldot, nekur neiesakņojoties. Teritoriju ap Mekongas deltu mēdzot arī dēvēt par Vjetnamas rīsu grozu, tieši te ir vislielākās ražas, arī viesuļvētras parasti nostaigājot vairāk pa Vjetnamas vidieni. Te valda patiesi subtropisks klimats – ir silti! Kas vairāk ziemeļu sejām vajadzīgs. Pārkārušas kājas pāri laivas malai, lai ūdens šļakstās un dzesē mūs, vērojam krastu. Nobraucam gar piekrastes ciematu, pie kura upes ūdenī darbojas peldošais tirgus. Trien stāsta, ka šis esot maziņš, rīt mēs braukšot uz lielāko šī reģiona peldošo tirgu Cai Be. Uz kuģiem visa iedzīvotāju saimniecība – i šūpuļtīkli iekārti lai. Kuģi piekrauti pilni ar preci un kuģa priekšpusē uz masta uzsiets preces paraudziņš. Nu, piemēram, kartupelis vai kāposts. Tad nu laivotāji zina, kurp irties, lai sapirktu preces vakariņām. Trien stāsta, ka šejienieši tikpat kā neizmanto ledusskapjus, respektīvi, to viņiem nav, un pārtiku iepērk tikai konkrētajai dienai – svaigu no kuģīšiem, kas to atved no Mekongas atteku krastos izvietotajam saimniecībām.
Tālāk dodamies uz konfekšu darbnīcu upes krastā. Te darbs rit raiti un netraucēti – vienā toverī uz uguns tiek uzkarsēti pelni un tad iebērti rīsi – te top nevis popkorns, bet poprīsi. Pēc mirkļa karstajos pelnos rīsi sāk sprakstēt un sprāgt – toveris piesprāgst pilns baltiem rīsu graudiem, kas pēc tam tiek atsijāti no pelniem un pelavām. Gardi gan… Bet tie tomēr šādā veidā vis netiekot patērēti – turpat blakus tie tiek sajaukti ar mazliet kokospiena un karameli un sapletnēti milzu galetēs. Vīri tās sagriež un meitenes turpat blakus iepako. Tā, lūk, top tās rīsu galetes, ko mēdzam šad tad uzēst brokastīs. Nākamajā podā vārās konfektes – īsta plombu rāvēja karamele ar kokosriekstiem, ko meitene turpat blakus no atdzesēta trauka tin papīriņos. Tālāk kāda cita tante taisa rīsu čipsus. Saberzti rīsu milti tiek atšķaidīti ar ūdeni un sezama sēklām un tad virs karsta ūdens uz auduma kā pankūciņas izveidoti apaļā formā. Plāceņi tad tiek likti uz žāvēšanos ārā. Pagaršojam – nu gardi gan, bet tos jau līdz neaizvedīsi, tie ir dikti trausli. Tālāk padzeram tēju un dodamies pie produktu galdiem celt Vjetnamas ekonomiku – viņi, gudrinieki, mums pie tējas iedevuši visus labumus pagaršot. Tad nu pērkam ingvera čipsus, uzpūstas kukurūzas galetītes, sezama sēklu konfektes un kokosriekstu īrisus. Turpat ieraugām arī smērvielu ar uzrakstu Cobratox. To mums arī vajag – tā esot sildoša smērīte pret sāpēm ar kobras indi iekšā. Blakus drošības labad paņemu arī kārbiņu pitona tauku – sausai ādai neesot nekā labāka. Lielā burkā, kur iekšā gozējas milzu kobra – beigta nenoliedzami -, stāv iepildīts arī čūsku vīns. Pagaršojam visas, kas uzdrošinās. Nu ir krietni labāks par Hue malkoto medicīnas konkokciju. Es tad nu paņemu gan pudelīti.
Sapirkušās ne pa jokam, kāpjam laivā, kur mūs cienā ar augļiem. Te nu atkal ir mūsu iemīļotais pūķauglis un rambutāni (līčiju paveids, bet augot tikai te, dienvidos, savukārt, longani – vēl viens līčiju paveids – augot arī centrālajā Vjetnama; līčijas pašas gan tik ziemeļos). Pa ceļam uz lenču programmā ir arī ķieģeļu darbnīcas apmeklēšana. Tas nu mūs dikti vis neinteresē, bet vai nu kāds prasa. Darbnīcā ieejot, nebūt neesam pārsteigtas manīt tieši sievietes pie milzīgajām domnu krāsnīm. Šai karstumā darbs pie vēl karstākām krāsnīm noteikti nav nekāds pikniks – redzam, kā viens darbinieciņš (jeb uzraugs?) izvilcis savu šūpuļtīklu, atdusas. Ķieģeļu te daudz, tie esot daudz vieglāki nekā pie mums, jo te jau nav aukstuma un nav vajadzīgs nekāds pārliecīgs izolācijas efekts. Ķieģeļu darbnīcai pa vidu pēkšņi slienas arī kapiņi. Tie esot īpašnieki, tāda esot te tradīcija – senčus apglabāt uz viņu pašu zemes, iekš lieliskām kapenēm, lai nākamajā dzīvē viss pie rokas. Protams, ka ikvienam gribētos otrā dzīvē pamosties tieši ķieģeļu darbnīcā, bet nestrīdamies. Nu laiks lenčam, piestājam kāda šaurāka kanāla krastā un pa mazītiņu taciņu starp ēkām dodamies uz restorāniņu. Tur mums šodien tiek celta priekšā ziloņauss zivs un nevar noliegt, ka ietīta svaigajā springrolī tā garšo ekselenti. Protams, ir arī zupiņa un vēl šis tas – badā nu mūs šeit tiešām nemērdē. Lenču ēdam tādā kā pavēnītī, tālāk starp kokiem vesela ģimene vāc longanus – rāpjas pa kokiem, lai tiktu šiem klāt, nu tieši kā Latvijā ābolu ražas laikā.
Pēc lenča atgriežamies uz laivas un peldam uz busiņu. Busiņā mums vēl būšot jāpārbrauc pāri lielākajai Mekongas daļai ar prāmi, un tad jau Can Tho ar mūsu Victoria viesnīcu būšot klāt. Pārbraucot pāri, Trien ar lepnumu rāda mujms khmeru tipa pagodu, uz to vis tūristi bieži nebraucot. Tā pārstāv citu, oriģinālo budisma novirzienu. Starpība tāda, ka šejienes mūki kā tibetieši ģērbjas oranžos lakatos, no rīta iet no piekritējiem savākt ēdamo – neprasot, tikai ņemot, ko dod. Līdz 12 viņiem jābūt paēdušiem, pēc tam vairs nekādas ēšanas. Šī novirziena ietvaros būt par mūku nav pretrunā ar vēlmi veidot ģimeni. Jebkurā brīdī mūks var doties prom un precēties. Tiek uzskatīts, ka, lai kļūtu par labu vīru, ir pat ieteicams vismaz 6 mēnešus sabūt mūka kārtā. Pagoda ir skaista, mirdz apzeltījumā, bet laika nav vairāk kā tik mirkli un jau dodamies prom.
Viesnīca Victoria Can Tho Hotel ir patiešām izcila. Pagalmā baseins, izeja uz Mekongas krastu. No turienes var, iepriekš pasūtot, pa velti ar kuģīti aizbraukt līdz Can Tho centram, ko pēc peldes arī darām. Vakariņas taču! Esam vaicājušas, kur pilsētā pagaršot vakariņās arī čūsku. Un, jā – tāds restorāniņš ir pašā centrā. Sasēžam ārā uz ielas, vērojam dzīvi, kas pulsē apkārt. Mūs sargā arī milicis, iznesis plastmasas krēsliņu uz krustojuma, kūpina vienu cigareti pēc otras. Čūskas sautējums karijamērcē ir paass, bet gards nudien.
Pēc brokastīm kāpjam kuģītī – ceļā uz lielāko šīsmalas peldošo tirdziņu Cai Be. Te tiešām valda burzma, principi gan tie paši, kas mums jau apstāstīti. Garām peld laivas, pārkrautas pilnas ar rīsiem, ar longaniem. Pa starpu žigli kursē maziņas pircēju laiveles. Ik pa brīdim aiz borta uzpeld kāda konuscepure. Dodamies atkal pāri platajai Mekongai – uz busiņu ar kuģīti, lai nebūtu jāgaida prāmis. Gids stāsta, ka pēc pusgada tikšot pabeigts arī tilts pāri upei uz Can Tho, tad gan visiem būšot vieglāk. To daļēji sponsorējot Austrālija – tai šādi izdodoties uzlabot tirdzniecības attiecības ar Vjetnamu. Tālāk seko iebraukšana čūsku fermā. Esmu sajūsmā, meitenes gan viena otra tā drusku sašaubās. Piebraucam, izlecam un Trien tik mūs skubina uz priekšu – mazliet par strauju, man tā gribas pie čūskiņām uzkavēties. Lielie pitoni un kobras ir iekš būriem čūsku istabā. Būri dikti šauri, tādam lielam zvēram taču tur knapi kur apgriezties! Vienai otrai var manīt pusdienas vēderā – būtisks resnāks posms. Pie kobru būra Trien uzšņāc un kobra reaģējot saceļ kapuci. Ārā ir arī čūskiņas kokos – nu tās vismaz ir brīvā dabā, rāpjas pa zariņiem un tā. Šeit fermas čūskas izmanto medicīnas nolūkiem, reizi mēnesī no tām paņem indi. Esot vēl arī citas fermas, kur čūskas audzējot ādai un gaļai. Vispār čūsku nu jau esot krietni mazāk, lielākoties Mekongas apkārtnē tās esot izķertas gan ēšanas vajadzībām, gan, lai pārdotu ādas. Tas ir diezgan ienesīgs bizness un šī ferma pieder valstij. Te pāris būros ir arī citi dzīvnieki, vienā no tiem sēž lāčuks, ne tāds mūsu, ziemeļu, bet vietējā tipa lāčuks. Viņam, protams, karsti, bet ūdens trauciņš sauss. Man žēl arī čūsku, bet visu pasauli jau laikam neizglābsi.
Atgriežamies Saigonā un vakars ir mūsējais, izejam paēst vietējā ķēdes tipa ieskrietuvē Pho 24 (gardas nūdeļzupas visas dienas garumā un pa nakti arī), un pēc kārtējās izcilās kāju (un cits pēc muguras) masāžas dodamies iedzert svētku kokteili uz Sheraton viesnīcas augšstāvu. Tas ceļvedī atzīmēts kā lieliska skatu vieta. Un tā ir arī. Naksnīgā Saigona ir iedvesmojoša. Uz terases pūš silts vējš, bet gandrīz pat i jaciņa prasās. Bez problēmām nodzeram miljonu (kā smejies, 40 eiras).
Pēdējā diena, un visa mums jeb kā rakstīts programmā – the time will be your own. Esam nolēmušas doties uz pludmali – 1,5h hidroplānā. Laivā viss ir pa vecam, ar padomju drošības vestēm (kuru noteikti nepietiek visiem pasažieriem, kas sasēduši uz garās rindās saskrūvētiem autobusa LAZ vecā tipa sēdekļiem). Pa Saigonas upi traucam uz leju. Laivai izejot atklātākā jūrā, tā diezgan dzīvelīgi sāk lēkāt pa viļņiem un rada neomulīgas pārdomas par šī kuģeļa darbotiesspēju. Bet esam beidzot laimīgi galā un ar taksīti uz back beach prom. Ir lieliski. Nevjetnamiski (jeb varbūt gluži vjetnamiski, jo šī ir Hošiminas iedzīvotāju iemīļotākā atpūtas vieta brīvdienās) noīrējam krēslus, lēkājam pa viļņiem, sauļojamies, dzeram kokteiļus vietējā bāriņā. Tas, kā izrādās, ir krievu bāriņš – tepat blakus ir arī ūdenssporta skoliņa, kur blondi krievu jaunekļi apmāca krievu klientus kaitot pa viļņiem. Kokteiļi labi, saule vēl labāka, laiks rit zibenīgi. Lūk, jau traucamies atpakaļ hidrofoilā.
Nākamajā rītā līdz Hanojai pāris stundas un tad jau starptautiskajā terminālā gaidām savu gandrīz pusnakts reisu atpakaļ uz Eiropu. Atlidojot šoka terapija uz grādiem – no plus 35C uz – 10C, bet tas nekas. Brauciens ir bijis izcils! Un viens precizējums – pēc atgriešanās mājās uzzinu, čūsku vīnu Eiropas Savienībā importēt ir aizliegts, jo kobras ir aizsargājamie dzīvnieki, un es, pati to nezinot, esmu kļuvusi par kontrabandisti.