Kā jutās Robinsons Krūzo nonācis uz vientuļas salas? Vai viņš bija tikpat aizkaitināts kā amerikāņu tūrists, negaidīti uzzinot, ka vētras dēļ atceltas visas tuvāko dienu lidmašīnas un ātrgaitas prāmji, kas savieno šo nelielo, vulkāniskās izcelsmes salu Egejas jūrā ar ārpasauli? Taisnību sakot, Milosu – par vientuļu salu nosaukt ir grūti, jo pastāvīgi tur dzīvo vismaz 6000 iedzīvotāju. Lūkojot saņemt skaidru atbildi, kad aties nākamais prāmis (lasīt – beigsies vētra) amerikānis sāka zvanīt uz visiem pieejamajiem telefona numuriem. Viņa frustrācija pieauga pēc katras telefona sarunu, kurā kā varēja noprast, labākajās Vidusjūras valstu tradīcijās atbildes saņemšanai viņš tika lūgts pārzvanīt pēc desmit minūtēm. Tā tas turpinājās vairākas stundas, līdz amerikāņa vēlmi “ieviest kārtību pasaulē” apslāpēja mobilā telefona baterijas izlāde.

Tikmēr pieredzējušāki ceļotāji pamazām tuvinājās vienojošajā neziņā par nākotni, iesaistoties īsās, formālas pieklājības sarunās vai apmainoties ar jaunākajām laika, tas ir, prāmja atiešanas prognozēm. Pirmie kontakti veidojās starp savstarpēji simpātiskākajiem likteņa biedriem, izvairoties no komunikācijas ar  kaut kadā veida netīkamajiem. Būtībā notika kaut kas līdzīgs tam, ko Hulio Kortāsers apraksta stāstā “Dienvidu autoceļš”.

Posted by Marcis Kalnins on Svētdiena, 2019. gada 5. May

Un kā jūtās jaunais krasta apsardzes (Hellenic Coast Guard) virsnieks, kuram bija lemts dežurēt šajā negaidīti stiprajā pavasara vētrā un atbildēt uz visdažādākajiem jūrnieku un it īpaši jau satraukto tūristu jautājumiem. Man nezināmu iemeslu dēļ šo salu iecienījuši padzīvojuši pārīši, kuri, iespējams, savās otrajās vai trešajās laulībā, dūdo viens otram ausī it kā vakar būtu satikušies. Grūti atbildami jautājumi krasta apsardzes ierēdnim no viņiem bira kā no pārpilnības raga, it kā šī puiša varā būtu pārtraukt vētru un nomierināt jūru. Savukārt es ar krasta apsardzi iepazinos, lai saņemti apdrošinātājiem nepieciešamo izziņu, ka prāmis ar kuru plānoju nokļūt Pirejā ir atcelts un tādejādi tālākie ceļojuma plāni apdraudēt. Atvadoties virsnieks pateica, kaut ko daudznozīmīgu, bet ieņemamajam amatam un uzvilktajai uniformai ļoti atbilstošu: “in the days like this we stand unite”, tas varēja nozīmēt arī netuvoties piestātnei, kurai tobrīd pāri gāzās biedējoši augsti viļņi, tālu krasta promenādē izsviežot medūzas, jūras ežus un apgāžot tur stāvošos motorollerus.

Kā šajā vētrā jutās sirms salas zvejnieks, kad viļņi pret krasta akmeņiem draudēja sašķaidīt no enkura norauto zvejas kuteri, iespējams vienīgo, kas viņam pieder un nodrošina kaut kādu iztiku? Par spīti spēcīgajam vējam un augstajiem viļņiem vīrs metās jūrā riskējot tikt sašķaidīts un lūkoja iestumt kuteri atpakaļ ūdenī. Tobrīd bija jau par vēlu un katrs nākamais vilnis kuģi dzina aizvien augstāk krastā. Tā bija cīņa, kurai nebija vienaldzīgu sekotāju, likmes bija skaidras, īpaši jau zvejniekiem. Pārējie salinieki pamanījuši nesekmīgo cīņu stiepa vecas koka paletes kutera nostiprināšanai un pasargāšanai no krasta akmeņiem. Izmisīgā cīņa nedeva nekādus rezultātus. Vienīgais veids kā glābt svaigi krāsoto kuģi no iznīcības bija vecajam vīram balstīt to uz saviem pleciem, līdzīgi, kā Atlanti mēdza balstīt pasauli. Kamēr vēroju pārējo jūrnieku cīņu par savām laivām, jahtām un kuteriem, krastā bija uzradies milzīgs ceļamkrāns, iespējams visā salā vienīgais tāds. Todien veiksme bija vecā zvejnieka pusē, viļņi viņa kuteri bija izmetuši vietā, kur ceļamkrāns varēja piebraukt un nostiprināt atbalstus, lai ar strēles palīdzību ievilktu to atpakaļ ūdenī. Drīz pēc tam motors ierūcās un kuģis pazuda ziņkārīgā pūļa skatam.

Varbūt Krūzo kungs jutās kā kapteinis, kuram tajā dienā bija jāizdara izvēle starp došanos vai nedošanos vētrā. Vienīgi šī kapteiņa prāmis bija gana liels, lai šādos laika apstākļos riskētu doties ceļā. Tas bija kā spēlēt kauliņus ar Dievu, nezinu, Poseidonu vai kādu citu, jo dievu grieķiem ir daudz. Tā kā spēle (arī vētra) nebija galā kapteinis vilcinājās ienākt ostā un doma par Atēnām uz brīdi bija jāatliek. Uz kapteiņa lēmumu gaidīja prāvs pulks pasažieru, dažāda izmēra mašīnas un pat viens katafalks. Pasažieri bija spiesti atrasties ostas tuvumā, jo jebkurš brīdis varēja būt piemērots, lai dotos ceļā.

Izmantojot neprastos apstākļus, nopelnīt steidzās ostas tavernu īpašnieki, kuri ar neslēptu prieku, salā iesprūdušajiem tūristiem, pārdeva dažādas tipiskas grieķu uzkodas, lai neprognozējamo gaidīšanas laiku padarītu nedaudz baudāmāku. Pamazām sarunas starp tavernās sēdošajiem pasažieriem kļuva skaļākās un atraisītākas. Šie pasažieri patīkami atšķīrās no tiem, kuri sekojot kuģniecības norādījumiem joprojām atradās ostā un vētras izmainīto plānu dēļ ar katru stundu nodevās pieaugošai grūtsirdībai. Todien tavernas atgādināja uzgaidāmos salonus ceļošanas zelta laikmetā, kur pirms kāpšanas kuģī vai vilcienā satikās pasažieri.

Kad vētra pierima tiktāl, lai prāmis varētu pietauvoties, no visiem, nelielās pilsētiņas stūriem sākās sprints uz piestātni. Sacensību dalībnieki tika apbalvoti ar ilgi gaidīto došanos jūrā. Ja skriešana jau izsenis bijusi iecienīta grieķu izklaide, tad stāvēšana rindā noteikti tāda nav. Šo procesu vienlīdz sāpīgi izjūta un ienīda kā mazi bērni tā sirmgalvji. Iekāpšana prāmī atgādināja haotisku pūli, kurš draudēja iegāzties jūrā aizkavējot kuģa atiešanas vēl par dažām stundām.

Prāmja šūpošanās dēļ staigāšana bija apgrūtināta un pasažieri rātni sēdēja savās vietās pieņemot gādīgās apkalpes izsniegtos maisiņus vemšanai. Pēc visa todien pieredzētā apkārt notiekošais pamazām kļuva vienaldzīgs. Vienīgi plāksnīte, kas vakara gaitā parādījās kuģa bārā un aicināja pieteikties ārstus darīja mani vērīgu. Kad apkalpei vaicāju, ko viņi sagaida izliekot šādus aicinājumus, saņēmu pretjautājumu vai esmu ārsts, tā kā atbildēju noliedzoši, tālāki paskaidrojumi nesekoja.

Kopumā ši ceļojums izvērsās mierīgāks nekā gaidīts, toties, septiņas stundas garš. Šīs septiņas stundas šķita kā mūžība, pretstatā divdesmit piecu minūšu lidojumam ar mazu lidmašīnu ar kuru pirms dažām dienām bijām ieradušies salā no Atēnām. Krietni pēc pusnakts sasniedzām naksnīgo Pirejas ostu, kuras rāmumā it nekas neliecināja par dienas gaitā piedzīvotajām drāmām, neziņu, samierināšanos, smieklīgiem pārpratumiem un kopā būšanu, todien, citviet Egejas jūrā.

rādīt komentāruspaslēpt komentārus

Uzraksti komentāru