Sen nebiju lidojis tik priekpilnu gaidu pārņemtā reisā: kāds devās satikt ilgi neredzētus radus un draugus, kāds izmantoja kārdinošu aviobiļešu piedāvājumu ilgi gaidītai ekspedīcijai, bet vēl kāds cits devās izpētīt nesen “atvērto” valsti, lai attīstītu biznesu.

Pēc nolaišanās Teherānas lidostā sākās “brīnumainās pārvērtības”: Kijevā nemanīju nevienu sievieti iekāpjam lidmašīnā ar galvassegu, bet te pēkšņi tādas bija visām lidmašīnas salonā sēdošajām. Pavisam drīz prieku par ierašanos sabojāja imigrācijas dienests, haotiskā veidā piespiežot iegādāties apdrošināšanu, tad maksāt, tad gaidīt, tad aizpildīt anketu un atkal gaidīt. Process prasīja milzu pacietību, kas 1.30 no rīta apsīka. Kad vīza un visi ar to saistītie zīmogi bija saņemti, priecīgi steidzos ārā no lidostas meklēt viesnīcas atsūtīto auto, kas tobrīd jau bija prom.

Nakts “izklaidēm” lidostā sekoja lēns un miegains rīts. Brokastojot naktsmītnes pagalmā, gandrīz kā prezidents Zatlers centos aptvert: “kas es esmu”, kur es esmu un, galvenais, ko es te daru. Pēdējais jautājums bija vissarežģītākais. Brokastīs cieti vārīta ola, baltmaize, burkānu ievārījums un melnā tēja, tobrīd vēl nezināju, ka tā būs katru rītu. No pārējiem ceļotājiem uzzināju svarīgāko par naudas maiņu un tās nomināliem, sabiedrisko transportu un citām būtiskām lietām. Teherānas apskati sāku ar bijušās ASV vēstniecības apmeklējumu. Pēc 1979. gada ķīlnieku krīzes un tai sekojošajām nebeidzamajām demonstrācijām nams ir pilnībā pamests, tomēr to joprojām nav atļauts fotografēt, vien propagandas zīmējumi un antiamerikāniski uzraksti uz žoga mēmi liecina par senajiem notikumiem. Pēc tam apmeklēju tirgu, lai pie zeltlietu tirgotājiem samainītu naudu, izstaigāju pilsētas centru un galvenos muzejus. Pēc naudas maiņas kļuvu par miljonāru, pēc tā brīža valūtas kursa saņemot 12 000 000 riālu (ikdienā lietotajos tomanos tas bija 1,2 miljoni) par 300 EUR.

Brīnumainā kārtā nenotriekts, brīžiem lavierējot starp autobusiem un smagajām mašīnām, bet brīžiem traucoties pretējā braukšanas virzienā, ar mototaksi nokļuvu Dienvidu autoostā. Ķiveres te, protams, neviens nelieto.

Līdz ar tumsu autobuss piestāja Kashan, palielā tuksneša oāzē, kas slavena ar paklājiem un milzīgo tirgu. Lai arī bija tumšs un apkārtne grūti saskatāma, pilsēta bija neticami vilinoša. Nogriežoties no galvenajām ielām, apkārt bija drupas un māla ķieģeļu labirints, ko izgaismoja pilnmēness. Maldījos brīžiem pilnīgā tumsā, bet ne brīdi nejūtot bailes. Pēc daudziem gadiem, neskaitāmiem ceļojumiem, grāmatām un filmām beidzot biju atradis 1000 un 1 nakts pilsētu, tādu Šeherezades pasauli. Gandrīz šokējoši, ka šādas vietas mūsdienās vēl eksistē.

Līdz ar tumsu autobuss piestāja Kashan, palielā tuksneša oāzē, kas slavena ar paklājiem un milzīgo tirgu. Lai arī bija tumšs un apkārtne grūti saskatāma, pilsēta bija neticami vilinoša. Nogriežoties no galvenajām ielām, apkārt bija redzamas drupas un māla ķieģeļu labirints, ko izgaismoja pilnmēness. Maldījos brīžiem pilnīgā tumsā, bet ne brīdi nejutot bailes. Pēc daudziem gadiem, neskaitāmiem ceļojumiem, grāmatām un filmām beidzot biju atradis 1000 un 1 nakts pilsētu, tādu Šeherezades pasauli.

Nesaprotu, kādēļ visapkārt ir tik daudz drupu, kur ir palikuši cilvēki, kas te dzīvoja? Es saprotu, kur palika tie, ko apraksta Hērodots un vēlāk Kapuščinskis savos tekstos. Un vēl man neliek mieru jautājums, vai tā varēja izskatīties Roma vai drīzāk jau Atēnas pirms Otrā pasaules kara un tam sekojošā tūrisma industrijas uzplaukuma? Vai tikpat brīvi, kā tagad klīstu pa māla kleķa būdu labirintiem, varēja klejot pa Plaku vai Romas forumu? Varbūt tā tas tomēr nebija, jo šobrīd slavenās vietas, ar dažiem izņēmumiem, toreiz atradās zem pamatīga kultūrslāņa un, pirms tika pasniegtas Eiropas intelektuāļiem, bija jāatrok. Vēsturiskas vietas esmu redzējis pietiekami, bet reti izdodas redzēt vēsturi nepastarpināti, nesabojātu un neinstitucionalizētu ar biļešu kontrolieriem. Esot šeit, saprotu tos, kas padevās seno pilsētu vilinājumam un devās apskatīt Palmīru Sīrijā, Leptis Magna Lībijā, Timbuktu Mali, kapenes Kairas pievārtē vai vēl ko citu Alžīrijā, Irākā un citur, krītot par moderno barbaru gūstekņiem.

Irānā viss ir pasakaini, izņemot faktu, ka irāņi brauc kā maniaki. Dažas specifiskas satiksmes dalībnieku grupas: ass līnijas braucēji, trešās joslas mopēdisti, pretējās braukšanas joslas cienītāji (šiem neslēpju savas simpātijas), garo distanču braucēji atpakaļgaitā, četri uz motocikla (bez ķiverēm, drošībai sievietes ir ietītas melnajos lakatos) un citi ar izteiktu nepieciešamību uz ceļa izcelties. Īpaša grupa ir gājēji un kravu stūmēji, kas, mēģinot palikt dzīvi, ar visai labām sekmēm manevrē starp uzskaitītajiem, pie šīs grupas piederu arī es. Lieki piebilst, ka šādas izklaides sākas pie pārvietošanās ātruma, kas nav mazāks par 80 km/h, un ar transporta līdzekļiem, kuru ziedu laiki sen pagājuši.

Ar urāna bagātināšanu saistītajā Natanz pilsētā nonācām, jo taksists pamanījās salauzt auto uz guļošā policista, šķērsojot to minimāli pieklājīgā ātrumā – 80km/h. Kamēr automašīna bija darbnīcā, pusdienās ēdu kebabus, dabūju no vietējiem hipsteriem internetu un kafiju, bija jautri, jautrāk nekā drupu pilsētā, ko apmeklēju no rīta un kur bija palikuši, šķiet, vien daži vecīši nomirt, un pat to vairs nebija daudz. Drupu pilsēta jeb Abeyaneh skaisti izskatās fotogrāfijās un no ielejas pretējās puses, bet tuvumā tā atgādina tūristu Disnejlendu, pārāk sakoptu un pārāk nedzīvu, pat ceļš uz turieni ved caur neskaitāmiem pamestiem dārziem un saimniecībām.

Isfahānā ir daudz zīmējošu cilvēku: irāņi, vācieši, francūži. Pievienojos viesmīlīgai irāņu arhitektūras studentu grupai, kas atrāda zīmējumus pasniedzējai. Studenti baro mani ar kūkām, ko nezin kādēļ ir paņēmuši līdz uz zīmēšanas nodarbību. Pasniedzēja ar resnu, melnu flomāsteri bezkaislīgi labo perspektīvu viņu zīmējumos, kļūdas ir visos zīmējumos. Kad iekārtojos un mēģinu zīmēt Isfahānas Meidan laukumu, laiku pa laikam kāds apsēžas blakus pajautāt, no kurienes esmu, apsveikt ar ierašanos Irānā, piedāvāt kaut kur aiziet. Interesanti ir, bet koncentrēties uz zīmēšanu tādā veidā nav iespējams. Vēlāk studenti grib redzēt manu, šī iemesla dēļ ļoti vājo zīmējumu.

Turpat blakus kafejnīcā satieku zīmējošu vācu jauniešu bariņu, Viens, enerģiski sveicinoties, aplejas ar austrumu kafiju un nu viņa zīmējums izskatās pēc akvareļa. Viņš gan par šo repliku nepriecājas un skrien mazgāties, lūdzot mani pieskatīt mantas. Atgriežoties stāsta, ka būvstrādnieki, kas ielaiduši viņu nomazgāties, ir paguvuši uzcienāt viņu ar tēju. Vēlāk garāmejošas irāņu meitenes ar zīmēšanas mapēm rokās grib mūs atkal fotografēt. Vācietis ir norūpējies, ka bildē būs nosmulējies kā bērns, un nezin kādēļ par to sāk bubināt: “Ein Deutscher mit Fleck”. Es smejos.

Apskatot pilsētu, pamazām aizklīstu līdz Jame jeb Piektdienas mošejai, kas ir lielākā un slavenākā Isfahānas mošeja. To apskatu, kaujoties ar domu, ka, neskatoties uz vēdergraizēm, vajadzētu noturēties un nevemt, jo tas var slikti beigties. Pēc mošejas ceļoju uz viesnīcu atpūsties, lai saulrietā dotos uz armēņu kvartālu ar mērķi noskaidrot, vai leģenda ir patiesa un armēņu ēstuves ir vienīgā vieta Irānā, kur nopērkams alkohols. Saindēšanās dēļ no eksperimenta nākas atteikties.

Vakar izmēģināju irāņu otro mīļāko izklaidi (pirmā esot piknikošana jebkurā daudz maz piemērotā vietā) – doties pļāpāt uz Meidan laukumu. Isfahānas Meidans esot pasaulē otrs lielākais laukums pēc Tiaņaņmeņas laukuma Pekinā. Te katru vakaru, bet faktiski jau no agra rīta, pulcējas jaunieši un ar vai bez tējas apspriež svarīgāko.

Nezinu, kāpēc visi vēlas zināt: kāda ir mana profesija, no kurienes nāku un kādēļ ceļoju viens. Pa retam kāds apvaicājas, vai esmu precēts (jautājumus uzdod vīrieši) un arī par to, cik viegli saņemt ieceļošanas vīzu Latvijā, kāda sērija ir manam iphone, vai esmu bijis ASV un vai es mīlu Izraēlu. Uz visiem jautājumiem atbildu lēnām un apdomīgi, diplomātiski paturot prātā Irānas revolucionārus. Vēl sarunu biedrus ļoti interesē, ko es domāju par Irānu (dažreiz jautājums tiek uzdots formā: ko es domāju par irāņiem). Šis viņiem ir svarīgs jautājums, iespējams, kaut kāda pēcrevolūcijas trauma, jo rietumu pasaule uzskatīja viņus par reliģiskiem fanātiķiem, kuri gāza šaha režīmu un iznīcināja ar to saistītos cilvēkus. Pats šahs izglābās, bet nomira trimdā, mēģinot aptvert, kas nogājis greizi. Citiem ar viņa režīmu saistītajiem tā nepaveicās, viņus nošāva pēc īsas revolūcijas tiesas bez iespējas uz apelāciju vai apžēlošanu. Apsūdzētos pēc Korāna tiesāja revolucionāri. Tekstos par to laiku bieži minēta tiesnešu nekompetence, pat sekulāri noskaņotais un rietumos studējušais bijušais premjers cietumā studēja Korānu, lai varētu tiesā sevi aizstāvēt. Diemžēl nesekmīgi.

Dienu sāku ar sportu, precīzāk, pakaļdzīšanos autobusam. Autoostā (katrā pilsētā tādas ir vairākas un atrodas pilsētas nomalēs, tādēļ iepriekš jāzina, kurp doties) atkal sajutos kā analfabēts. Devos meklēt nesameklējamo. Par laimi kāds izpalīdzīgs irānis pievienojās man šajā misijā un kopīgi apstaigājām autoostu, meklējot īsto un vienīgo, kas mani nogādātu tuksneša oāzē. Autobusa nebija un mans jaunais draugs sāka teikt, ka jāgaida nākamais, tad tomēr attapās un kaut kur piezvanīja, šaubos, vai tas bija 1188, pēc tam sākām skriet, ārpus autoostas, pāri 6 joslām, vēl uz priekšu, pretim (tobrīd jau skrējām vienā virzienā) autobusam. Nesaprotu šo sistēmu, jau Teherānā ielēcu lēnī ripojošā autobusā un tāds nebiju vienīgais.

Autobusā vietas ir sadalītas atkarībā no dzimuma un statusa. Tradicionāli šoferis sēž priekšā, tad saskaņā ar manu Lielbritānijā publicēto ceļvedi būtu jāsēž vīriešiem, tātad man, tad precētiem pāriem un tad sievietēm. Šeit viss bija savādāk un vieta tādiem kā man tika ierādīta autobusa pašās beigās. Pats autobuss ir pakistāņu stila Mersedess, kura ziedu laiki bijuši iepriekšējā tūkstošgadē, aizkari pie logiem radīja patīkamu kabarē atmosfēru un nebija skaidrs, kam nepieciešama šī māžošanās ar sēdēšanu pa dzimumiem? Aizkustinoši, ka par braucienu jāmaksā, nonākot galapunktā, summa ir fiksēta, bet nav gluži tā, ka var maksāt atbilstoši apmierinātībai ar braucienu.

Tuksneša oāze liek vilties, nekā daudz vairāk par dažām vecām celtnēm, drausmīgu karstumu un garlaicīgu, divstāvu “mūsdienu arhitektūru” tur nav. Viegli sašļucis, soļoju ar domu, ka jādodas prom. Pirms tam vēl gribu tēju un ēst, bet viss ir slēgts uz pusdienslaiku. Neplānoti atrodu atvērtu konditoreju, uzkost dabūju, tēju nē, bet pārdevējs ļoti draudzīgi iztaujā mani par Latviju. Vēlāk ceļvedī izlasu, ka tuksneša ciematos cilvēki visu gatavo paši un nelabprāt iepērk maizi, kur nu vēl kūkas. Tā nu sarunā tiekam līdz brīdim, kad minu, ka braukšu uz blakus oāzi Nain. Pēc 10 minūšu sarunas pārdevējs pēkšņi paziņo, ka var mani aizvest ne līdz pašai Nain, bet tajā virzienā, tiktāl viss ir cool. Aizslēdzam bodīti, izbraukājam ar viņa automašīnu vēlreiz šo oāzi ar nedaudzajām ielām, kurās karstuma dēļ nav nevienas dzīvas radības. Tad viņš izbrauc ārpus oāzes, kur ir tikai tuksnesis un liels ceļu aplis, un saka: man te, bet tev tur! Tas notiek pēc tam, kad čalim zvanījusi sieva: skaidrs, ka tobrīd mums vairs nav pa ceļam. Sākot stopēt, drusku sabīstos- pusdienlaiks, automašīnu nav, karstums pamatīgs, ūdens tikai 2-3 stundām, ne iet atpakaļ, ne palikt. Tuksnesis ir tik hipnotizējoši kluss, ka izlemju palikt, uz abām pusēm var skatīties kilometriem tālu nekurienē. Izbīlis nav vēl pārgājis, kad apstājas irāņu pāris, kas aizved mani līdz Nain. Ceļā šķērsojam nevienmērīgi gleznainu tuksnesi, vietumis ar kalniem, šur tur pa malām atkal rēgojās sen pamesti māla cietokšņi un ciemati. Kad izbraucam uz vēl lielākas šosejas, skaistā ainava pazūd. Nepagūstu iemigt, kad jāizkāpj. Par laimi pirmais, ko ieraugu, ir kafijas veikaliņš. Nekavējoties eju iekšā un pasūtu espresso. Puisis aiz letes nerunā nekādā man saprotamā valodā, tomēr saprotamies perfekti: viņš piedāvā vēl vienu kafiju, to izdzeru un taujāju par ceļu uz vecpilsētu, rādot bildes ceļvedī, varbūt, lai nebūtu jāskaidro, viņš uzreiz norāda uz savu superbaiku un piedāvājas aizvest. Atkal slēdzam bodīti un pēc mirkļa esam ceļā. Piebraucot pie centrālās mošejas, spāņu un franču kundzītes, kas kāpj atpakaļ piekarsušā tūristu autobusā, uz mums noskatās ar neviltotu izbrīnu, bet varbūt skaudību? Mošejā iepazīstos ar pastkaršu tirgotāju: viņš izstāsta, kas jāredz pilsētā un kurp jādodas, sarunā ar mošejas sargu, ka mana lielā mugursoma var palikt mošejā, tikai piekodina to savākt līdz saulrietam.

Atbrīvojies no somas, dodos klejot: Nain ir pilsēta tuksneša vidū, pēc smalkajām būvdetaļām un drupu apjoma var spriest, ka kādreiz tā bijusi labi attīstīta un bagāta. Saprotu, ka laika ir par maz, lai visu paspētu izlodāt un apskatīt vienā pēcpusdienā, tādēļ stundu pirms saulrieta atgriežos mošejā, lai pateiktu, ka nakšņošu pilsētā. Mošejas kalpotājs piedāvā gulēt mošejā, tikai piekodina, lai nāku pēc deviņiem vakarā, jo šovakar ir svētki. Piedāvājums ir pārsteidzošs, jo mošejas darbinieki zina, ka esmu kristietis.  Mans atteikums tiek pieņemts un nevilcinoties tiek atrasta viesu māja. Pastkaršu tirgotājs mudina, lai eju staigāt, kamēr vēl gaišs, izstāsta, kurp doties, precīzāk ar roku parāda tuksnesī, vienu kalnu un piekodina, lai paspēju tur uzrāpties pirms saulrieta, jo no turienes esot redzama visa apkārtne. To paspēju un paspēju uzrāpties arī blakus kalnā, kur ir liela, bet sadrupusi māla-dubļu pils. Man par pārsteigumu tajā kalnā vairāki vietējie čaļi ir uzbraukuši ar motocikliem. Gājiens pa tuksnesi ir pārdomu pilns, zem kājām čirkst kauli, māla un glazētu trauku lauskas, ārpus pilsētas mūriem vietumis arī labības sējumi. Vienam ejot tuksnesī, var mēģināt izprast populārāko Bībeles citātu jēgu. Esot šeit jau dažas stundas, kur nu vēl četrdesmit dienas vai gadus, tuksnesis iegūst pilnīgi citu nozīmi.

Mūros, otra kalna virsotnē, ir vairāki čaļi, kas nodarbojas ar baložu audzēšanu. Apkārt lidojošie baloži no puišiem nebaidās, viņi tos viegli noķer, pēc tam palaiž vaļā un tā vairākkārt. Tad tiek izvilkta svaiga maize, krējumveidīgs jogurts un cigaretes. Esmu uzaicināts piedalīties irāņu pirmajā iecienītākajā izklaidē – piknikā! Ēdot maizi ar jogurtu, vērojot baložus un klausoties aicinājumu uz vakara lūgšanām no apkārtējo mošeju torņiem, sēžam, līdz kļūst pavisam tumšs, uztaisu dažas bildes un atvadoties eju prom. Jaunie draugi uzstāj, ka man jāņem līdzi gabals gardās maizes.

Pēc iekārtošanās naktsmītnē caur tirgu dodos atpakaļ uz drupām un tuksnesi. Nu jau ir nakts un esmu tur pilnīgi viens, debesīs mēģinu atrast pazīstamas zvaigznes, neizdodas, tās pēkšņi kļuvušas svešas. Nākot atpakaļ, piesēžu uz smaržu veikala karnīzes pārbaudīt ziņas telefonā, jau atkal visi pārdevēji uzskata par nepieciešamu ar mani fotografēties, šoreiz pateicībā tieku pamatīgi iesmaržināts. Kad šīs izklaides sāk apnikt, vaicāju, kur lai vakariņo, viņi norāda uz restorānu kartē apmēram 20 minūšu gājiena attālumā. Zibenīgi viens no smaržinātājiem paņem moča atslēgas un rāda, ka var mani aizvest. Lieki piebilst, ka visas šodien minētās sarunas, izņemot ar pastkaršu pārdevēju, nenotiek valodās, ko es nepārvaldu, tomēr saprotamies no pusvārda.

Dienu sāku pirms saullēkta, vismaz mēģinu. Vai nu mani aprēķini ir nepareizi, tuksnesis pārāk tālu vai pārāk lēnu eju, bet, kad nonāku galā, saule jau ir krietnu gabalu virs apvāršņa. Tas arī labi, jo pirmo reizi Irānā man ir auksti. Tuksnesis ap pilsētas mūriem ir nopēdots ar tādām kā suņa vai vilka pēdām, lai gan nevienu suni te neesmu redzējis. Nopriecājos, ka nenakšņoju tuksnesī vai drupu mājās, ko biju apsvēris.

Sāku aprast, kā ir būt par analfabētu, labi, ka ciparus daudz maz atšķiru, irāņi angliski nerunā pārāk labi, savukārt es nepārvaldu persiešu valodu. Tomēr ar vispārīgām frāzēm angļu, atslēgas vārdiem franču vai arābu valodās un manierēm, ko esmu apguvis citās musulmaņu zemēs, galā tieku labi. Nekautrējos parādīt starptautiskajā zīmju valodā savas pamatnepieciešamības: ēst, dzert, gulēt, braukt, patīk/nepatīk, cik maksā, utt.

Savācu mantas un sāku ceļu uz Yazd, atkal neko nevar saprast, ne kur ir autobus, ne kad tas aties. Ar taksi aizbraucu uz internetā norādīto policijas staciju, kur reģistrējas visi valsti šķērsojošie autobusi. Pirmais buss ir pilns, tad “piesitas” taksists, vienojamies par cenu, kas ekvivalenta 12 EUR par attālumu ap 300 km, diez vai kāds par tādu naudu vestu mani uz Tallinu vai Viļņu, degviela te ir lēta, kaut gan normēta, tādēļ daļa automašīnu brauc ar gāzi. Vēlāk mums pievienojas vēl pa kādam braucējam. Braucam klusējot, lielākoties snaužot.

Pamazām esmu iemācījies savlaicīgi novērsties no garāmejošām sievietēm, lai viņas netraucētu ar skatienu, savukārt, ja darīšana ir ar vīriešiem, tad tieši pretēji, skatos acīs, ne mirkli neraustoties. Nesaprotu – mugursomas vai baseinā izsistā skriemeļa dēļ, vai varbūt tāpēc, ka nemitīgi sveicinos noliecot galvu un pieliekot roku (nav skaidrs kuru, jo arī vietējie šim nolūkam izmanto abas rokas) pie krūtīm, atbilstoši reģiona tradīcijām – dienas noslēgumā pamatīgi sāp spranda.

Šis ir pirmais vakars, kad apnicis spēlēt: “stulbs vēl stulbāks”, gribu ēst, negribu kebabu, bet jebko citu un negribu vairs ar zīmēm mēģināt to parādīt. Parādīt, ka vēlos kamieļa sautējumu, ir komplicēti. Kamieļa sautējums atgādina anekdoti, kad uz jautājumu, kā apēst kamieli, atbilde ir – pa maziem gabaliņiem. Tas tiek pasniegts sīkos gabaliņos, tiem klāt daudz burkānu un maize. Garšo izcili. Par baklažāniem ar biezpienu gan es tā neteiktu. Šovakar vakariņās sasodīti gribas glāzi vīna, nez kāds vīns būtu kamieļa gaļai piemērotākais?

Šodien ir piektdiena, musulmaņu un arī mana brīvdiena, neizturamā karstuma dēļ nolemju staigāt šortos. Nezinu, vai piektdienas vai Yazd konservatīvisma dēļ, bet saņemu diezgan daudz nosodošu skatienu, vienu brīdi pat apsveru pārģērbšanos, drošības pēc mugursomā esmu ielicis bikses un kreklu. Daži smaida, dažas ķiķina, daži kaut ko burkšķ, vienaldzīgo ir maz. Dzirdēju, ka poļu fotogrāfam, kas esot veicis līdzīgu antropoloģisku pētījumu, klāt pienācis policists un rekomendējis pieklājīgi apģērbties. Pieticīgā apģērba dēļ izmainu maršrutu, negribu iet gar mošeju, jūtu, ka tur velk uz stouningu, kurā man nav noskaņojuma piedalīties.

Lindgrēnas Karlsons varētu būt viens no pirmajiem Tuvo austrumu ieceļotājiem Zviedrijā, ņemot vērā viņa pēkšņo parādīšanos Stokholmā, izvēli par labu dzīvei uz jumta, nenosakāmo vecumu, uzvārda trūkumu un citas pazīmes, tomēr, lai viņš būtu kas būdams, šeit izvēle dzīvot uz jumta ir pilnībā attaisnojama.

Tādā veidā var redzēt, kas notiek apkārt (esot uz jumta, bieži izvēlos nākamos apskates objektus), un šādi var nokļūt kvartāliem tālu, jo ejot pa ielu, tevi ieskauj nebeidzams māla sienu labirints, kur neko daudz nevar redzēt, ja vien kādas durvis nav palikušas vaļā vai kāda sētā nav roba, pa kuru var palūrēt un gūt priekšstatu par to, kas notiek iekšpusē. Vīziju par iekšpusē notiekošo mēdzu uzburt arī no skaņām, kas nāk no pagalmiem: kaut kur dzied, kaut kur citur sarunājas paceltā balsī (noskaidro attiecības), kaut kur spēlē mūzikas instrumentu, bet kaut kur vienmērīgā balsī, izdziedot, lasa Korānu, bet varbūt irāņu dzeju? No Yazd jumtiem paveras skats uz dūmakā izplūdušiem, koši ziliem kalniem pilsētas nomalēs. Skatoties uz tiem ilgāk, to kontūras kļūst skaidras un izteiktas.

Pirmīt mēģināju zīmēt šīs pilsētas Jame mošeju. Arī šoreiz nepārtraukti kāds pienāca aprunāties, bet vislabāk man patika kāda paliela ģimene, kuras locekļi visi uzskatīja par nepieciešamu ar mani nofotografēties: nesaskaņojot un darot to pa vienam, sākumā onkuļi, tad sievietes, tad bērni, neskaitāmas bildes, nezinu, vai viņus piesaistīja mani šorti, interese par islāma arhitektūru vai centrālā atrašanās vieta, jo turpat skvēra malās sēdošos tūristus neviens nefotografēja.

Vakara noslēgumā braucot uz viesnīcu, gadās nepārspējams taksists, kas uzstāj, ka vajagot iebraukt pie viņa drauga čūsku muzejā (muzejs ir pa ceļam uz viesnīcu). Tur, tiklīdz ir sapulcējušies vairāk skatītāju, kāds puišelis laipni ver vaļā visus čūsku terārijus un enerģiski baksta čūskas, īpaši indīgās kobras, lai tās ceļas augšā un rāda, ko māk. Mans netēlotais riebums, aiz kura slēpjas bailes no čūskām, pamatīgi uzjautrina irāņus un viņi vēl uzstājīgāk grib mani ar tām satuvināt, aicinot fotografēties ar dīkdienīgo pitonu un citām nevainīgām čūskām, ko pavisam nevajadzīgi piedāvā aplikt man ap kaklu vai paturēt rokās. Pie katra indīgo čūsku terārija ir pa metāla stienim, drošība tomēr pirmajā vietā. Par čūskām daudz vairāk man patīk runājošais putns, šīs ir jau otrs runājošais putns, ko šodien redzu, brokastu restorānā bija putns, kurš prata teikt: Salam un vēl kaut ko man nesaprotamu. Šis, pie čūskām dzīvojošais, atkārto tikai vienu vārdu- Ali, pirms tā izrunāšanas pamatīgi sabožoties. Varbūt viņš iemācījies runāt, lai nekļūtu par čūsku barību?

Šajā pilsētā visi taksisti uzskata par savu pienākumu uzdziedāt pilnā balsī, gandrīz kā Venēcijas gondoljeri, daži dzied kopā ar radio, daži solo, jāatzīst, ka pēc garas un sutīgas dienas es nepriecājos par šīm performancēm. Daži turpina dziedāt arī tad, kad esmu norēķinājies un izkāpis.

Šorīt brokastīs nav ierastās burkānu zaptes, sākumā uz to skatījos ar aizdomām, bet tagad pie tās jau esmu pieradis, pat vēl vairāk, bez tās brokastis vairs nešķiet pilnīgas. Beidzot vajadzīgo autoostu atrodu bez problēmām. Autobuss uz Shiraz, ja var ticēt kasierei, brauks 6 stundas, starp pilsētām ir 450 km. Biļetes cena VIP busam ap 10 EUR. Autobuss ir vecs, bet pieņemams, krēsli ir milzīgi kā retro biznesa klases lidojumā, starp krēsliem ir vismaz metru lielas atstarpes. Pirms izbraucam, šoferis pārliecinās, ka pasažieri sasēdušies kā pienākas – jau uzskaitītajā veidā: sievietes, pāri, vīrieši. Aizkustinoši, ka, pavadot sievietes, kas ceļo vienas, tām līdzi sākotnēji iekāpj arī tēvs, vīrs vai brālis, kā nu kurā gadījumā, lai pārliecinātos, ka autobusā viss būs labi. Kādu gabalu ārpus pilsētas ir pirmā policijas reģistrācijas stacija, kur autobusā iekāpj policists un pārbauda, vai visi ir piesprādzējušies. Kādam onkulītim, kam ar to lāgā neveicas, policists palīdz to izdarīt. Pēc stundas nākamā pārbaude, tad irāņu vīriešiem, cik var noprast, jautā, no kurienes un uz kurieni viņi dodas. Tālāk vēl trešā ar automātiem bruņotu vīru veikta pārbaude, katra nākamā ir mazāk draudzīga. Izskatās, ka spēkā ir kaut kāda atļauju (ceļazīmju) sistēma, īpaši uzņēmumu transportam, jo viņi policijas kontrolpunktos uzrāda kaut kādas lapiņas.

Pasažieru aizsardzībai pret sauli autobusa logi ir aizlīmēti un visa apkārtējā ainava ir ar tādu kā sēpijas filtru. Interesanti, ka mans priekšstats, pirms biju atbraucis, par Irānu izskatījās tieši tāds, nedaudz dzeltens un miglains kā no 70. gadu fotogrāfijām. Pat nezinu, no kurienes šis tēls varētu būt radies, neatceros, ka būtu skatījies diapozitīvus vai 70. gadu bilžu albumus par Irānu.

Mani nepamet doma, ka irāņi ir nelaimīgi, noteikti ne visi, bet daļa seju ir ļoti sadugušas, viņi nesmaida, nepriecājas, bet ir laipni un pieklājīgi. Nezinu, vai tas ir politiskās sistēmas, garo darba stundu (bieži viņi strādā līdz deviņiem vakarā vai pat ilgāk, tiesa, tiek ieturēts garš pusdienlaiks, izņēmums ir piektdiena, kad neviens nestrādā) vai finansiālu grūtību dēļ (par dažu, ne tikai pieminēto augļu tirgotāju, spēju kaut ko nopelnīt es stipri šaubos). Bieži tirdzniecībā ir iesaistīti arī bērni. Vakar pārtikas veikalā tirgojās trīs puišeļi, viens neparko negribēja atrauties no multenēm, lai paņemtu naudu par pirkumiem. Daudz bērnu esmu redzējis palīdzam vecākiem (pārsvarā tēviem) audumu un augļu tirdzniecībā, mašīnu/motociklu remontos. Ļoti ceru, ka paralēli darbam viņi tomēr apmeklē skolu.

Vienubrīd man likās, ka irāņi ir kauslīgi, bet nē, viņi ir miermīlīgi. Katram 63. cilvēkam plāksteris uz deguna nenozīmē neko citu kā deguna taisnošanas operāciju. Sākumā piefiksēju plāksterus sievietēm, kas ļoti kontrastē ar melnajām parandžām (pēc revolūcijas Irānai tipiskās krēmkrāsas galvassegas vairs netiek lietotas, tās ir aizstātas ar vairāku stilu melnām. Atzīstos, man viņas visas liekas vienādas), bet, rūpīgāk skatoties, tādi plāksteri uz deguniem ir arī vīriešiem, kas nav apmierināti ar deguna profilu. Cerams, ka ar visu pārējo irāņi ir apmierināti un uzlabojumiem nemeklē nazi. Skaistums prasa upurus, tas pat man tagad ir skaidrs.

Shiraz ir problēmas ar viesnīcu, visas tradicionālās (vēsturiskās) viesu mājas ir pilnas. Viesnīca, kur vēlējos palikt, bet kurā nav brīvu istabu, apzvana 20 citas, mēģinot palīdzēt. Tā nu palieku pavisam vienkāršā, bet ļoti centrālā un lētā vietā. Pēc iekārtošanās eju apskatīt slavenos Shiraz dārzus, mošejas un, protams, Grand Bazar. Taisnība bija kaut kur lasītajam, ka, ja kaut kas patīk, tas ir jāpērk uzreiz, jo otrreiz to pašu tirgotavu var arī neatrast. Tā man gadījās ar izcili skaistu paklāju, ko gribēju iegādāties savam sunim (zinu – ķecerība, musulmaņiem neatklāju, kam domāts šis ar rokām austais paklājiņš).

Nākot no tirgus, eju garām frizētavai, kur bārddziņa ūsas mani pilnībā pārliecina un par nedaudz vairāk nekā 2 EUR zaudēju savu tuksneša lapsas izskatu. Irāņiem, kas gaidīja rindā, šis process likās uzjautrinošs, ūsainajam bārddzinim arī, laikam jau tūristi reti izmanto viņa pakalpojumus.

Tālāk iet vēl interesantāk. Turpinu klīst gar tirgus malu, meklējot no 18. gs. saglabājušos citadeli. Ar tās meklēšanu neveicas, bet ieraugu pārliecinoši izgrieztus gaļas gabalus, ko pasūtu, lai sacep, un uzdzerot airanu turpat uz vietas, TV pārraidītas vakara lūgšanas laikā notiesāju. Dažas mājas tālāk ir nepārspējama šišas (nesapratu, kurš vārds pareizi būtu jālieto, jo ūdenspīpi sauc arī par kaljan un nargile) kafejnīca (labākais trashbar, baidos, ka tik alternatīvu vietu nav pat Berlīnē). Pie zemiem galdiņiem sēž vīri un pīpē ūdenspīpes, skan arābu elektronika, blakus telpā tiek grauta siena un vesti ārā būvgruži, pie sienām – puskailu spēkavīru fotogrāfijas (pēc maniem aprēķiniem uzņemtas pirms aptuveni 100 gadiem). Fotogrāfijas liekas pārsteidzošas, jo, piemēram, tirgū cilvēku ķermeņi uz apakšveļas iepakojumiem ir aizkrāsoti vai aizlīmēti ar papīra strēmelēm. Acīmredzami, šī ir vīriešu pasaule, kurā nav nekā slēpjama.

Dienu sāku ar slavenās vitrāžu mošejas apmeklējumu. Uz mošeju ir jāiet agri no rīta, kad spīd ”īstā gaisma” un nav pārāk daudz apmeklētāju. Rīta saule caur tās galerijas vitrāžām veido krāsainus zīmējumus uz sienām, kolonām, paklājiem. Ja var ticēt noklausītam stāstam, tad krāsainās vitrāžas tika veidotas insektu atbaidīšanai un dievlūdzēju pasargāšanai.

Ejot ārā no mošejas, topu par liecinieku lēnai un gandrīz inscenētai sadursmei starp automašīnu, kas mēģina nogriezties pa kreisi, un motociklu. Mocis gari un svilpjoši bremzē, līdz ietriecas mašīnā un apgāžas. Tad seko klusuma brīdis, satiksmes sastrēgums, iesaistīto sadalīšanās divas nometnēs, skaļa, argumentēta diskusija persiešu valodā un noslēgumā brauktuves atbrīvošana.

Vēsturiskās ekspedīcijas ietvaros man laimējies izmēģināt viesnīcu ar Prokrusta gultu. Pirmajā acu uzmetienā to nenovērtēju, gulta ir kādus 20cm par īsu, vidējais irānis ir īsāks par mani, visi spoguļi, gleznas, utt. ir piekārtas zemāk, nekā vēlētos. Sākumā ceru iemigt tāpat, bet, kad nekas nesanāk, gultu izjaucu un guļu uz grīdas. Miegs vienalga ir traucēts, gulta ir īsta un pilda savu uzdevumu, par laimi atbilstoši leģendai netieku saīsināts.

Izrādās, ka jaunie vīrieši portretos ceļmalās nav pārgalvīgas braukšanas upuri, bet kritušie karā ar Sadama režīmu. Kopumā šajās cīņās krita ap 500 000 dažāda vecuma irāņu. Uz jautājumu, vai irāņi priecājas par Sadama režīma gāšanu, atbilde ir apstiprinoša.

Apstiprinās manas aizdomas, ka visi bērni neapmeklē skolu. Lai arī ir svētdiena, šeit tā ir normāla darbadiena, joprojām daži bērni tirgojas un īpaši daudz viņus var redzēt ceļojošo kopienu apmetnēs lielceļa malās. Līdzīgi kā Uzbekistānā, tuksnesī laiku pa laikam redzami lokāli smilšu viesuļi, diemžēl pārāk tālu, lai mēģinātu tos vadīt ar svilpšanu (svilpjot smilšu virpulis mainot kustības virzienu, gadās, ka tas tomēr nenotiek, tad acis un mute ir pilnas ar smiltīm).

Visur notiek ražas novākšana, tomātu laukus var atpazīt pēc melnām kastēm un līkņājošiem strādniekiem, labības laukos, bet ne visos, ir manuāls darbs ar sirpi un kūlīšiem (pēc tam laukus nogana ar kazām, bet vēlāk nodedzina), pa šoseju braukā kombaini. Pikapi vadā un ceļa malās pārdod dažādus augļus: citrusus, zaļas pistācijas, granātus, vīnogas. Arbūzi laikam beigušies, tos redzēju tikai ziemeļos.

Pēcpusdienā apmeklēju klintī cirstas četru valdnieku kapenes, tām seko mana brauciena galvenais mērķis – Persepole- viena no vietām, kur kultūras vēstures stundas iegūst reālas aprises. Persepolē satieku vairākus vietējos studentus, kas vēlas parunāt, tādejādi trenējot angļu valodas prasmes un uzlabojot zināšanas par Eiropu, bez jau ierastajiem jautājumiem: ko es domāju par Irānu, utt. Īpaši aizkustināts esmu, kad viņi lūdz, lai pasaku saviem draugiem, ka Irāna ir droša (tā tiešām ir, ja nekaitina varas iestādes, nav nekāda riska un nevienu brīdi nejutos apdraudēts), vai, piemēram, kad šodien kāds puisis pēc sarunas teica: Give regards to your country! Ar šīsdienas gidu un šoferi pēc musulmaņu tradīcijas pirms tāla ceļa klusējot izdzeram tēju un piekožam dateles no brūnas plastmasas kārbiņas.

Pirms lidojuma mēģinu gulēt, Prokrusta gultas dēļ tas lāgā neizdodas. Pamostos nevis no modinātāja, bet trokšņa vestibilā, nesaprotu, vai ir sākusies tautu staigāšana, gāganu kari vai abi divi kopā. Izrādās, viesnīcā ir iebraukusi irāņu grupa, ko dala pa istabām, izraisot pamatīgu troksni. Vāji ģērbts, aizslīdu līdz dušai, irāņu sievietes, mani ieraugot, no šausmām sastingst un nepaspēj paslēpties, savukārt no ortodoksālākajiem grupas biedriem dzirdama bubināšana.
Sirsnīgi atvados no viesnīcnieka (kopā viņu ir trīs), protams, katrs runājot savā valodā, bet, tā kā temats skaidrs, problēmas nerodas. Viesnīcnieks noķer taksi un kaut ko šausmīgi nopietni runā, pirms ļauj man tajā iekāpt, piefiksē auto numuru, bet tas ir lieki, Irānā viss ir droši. Pie lidostas nemaz nevar piebraukt, turp jādodas ar kājām, par dubulto drošības kontroli nemaz nerunājot.

Pēc reģistrācijas formalitāšu nokārtošanas irāņu vīrieši smejas un fotografējas, bet sievietes lielās grupās atvadoties skaļi raud. Savukārt es pēc dažu stundu lidojums esmu atgriezies nākotnē – no irāņu 1395. uz tobrīd mūsu 2016.gadu.