This story is available in English

Kas ir tas patiesi būtiskais mūsu dzīvē? Un vai kāds cits bez mums pašiem to var noteikt? Tas ir jautājums, ar ko esmu cīnījusies nu jau krietnu laiku – kopš pandēmijas sākuma – un it īpaši kopš brīža, kad daudzas valstis, tostarp Beļģija, aizliedza tā saukto nebūtisko ceļošanu (non-essential travel).

Šis dīvainais laiks, jādomā, nevienam nav bijis viegls. Bet grūtums katram izpaužas citādi. Man būtiski ir ceļot. Ceļošana dod jēgu, prieku un vēlmi dzīvot. Un vēl man svarīgi visu saplānot, lai zinātu droši, kad, kurp un kā došos. Tad nu tā nebūs nekāda kodolfizika saprast, ka man nav klājies viegli šo pusotru gadu. Esmu jutusies iesprostota kā zvērs būrī, kam ļauts izdzīvot, bet bez prieka par plašumiem. Sirds burtiski plīsa, lasot, ka Islandē dzimst un izvirst mazs, jauns vairogvulkāns, kam iespējams piekļūt pavisam tuvu. Esmu ceļojusi daudz un redzējusi veselu lērumu dabas brīnumu, kas likuši aizrauties elpai un pilnībā apzināties savu niecību to priekšā. Bet viena lieta, ko allaž esmu alkusi redzēt savām acīm, ir tieši vulkāns darbībā, karsti ugunīgā lava. Apsēstība ar uguni piemīt daudziem – mums patīk sēdēt pie ugunskuriem Jāņos un pie kamīniem garos ziemas vakaros, raudzīties liesmās stundām. Gluži tāpat daudzi var ilgi skatīties plūstošā ūdenī un ūdenskritumos, bet lava – degoša un plūstoša vienlaikus – ir abu šo parādību apvienojums. Un iespēja kaut ko tādu redzēt mani dara vai traku. Vienmēr esmu sapņojusi būt tuvu (droši, bet tuvu) šim dabas spēkam, un Islandē šim sapnim šķietami bija radusies iespēja piepildīties.

Esmu likumpaklausīga, tāpēc ceļošanu sāku plānot tikai tad, kad tas atkal bija atļauts. Tas nenozīmē, ka gatavošanās notika bez aizķeršanās. Likās noejam greizi viss, kas vien varēja noiet greizi. Pirmo reisu, uz ko nopirku biļetes, Icelandair atcēla nedēļas laikā. Otrs variants, protams, bija jau daudz dārgāks, turklāt nācās piekoriģēt auto nomu un viesnīcas rezervāciju, nemaz nerunājot par atvaļinājuma dienām. 1. jūniju kā izceļošanas datumu izvēlējos, jo tas bija tieši 2 nedēļas pēc manas otrās potes, un Islande vakcinētajiem neliek uzturēties 5 dienas karantīnā, kā tas ir ar citiem iebraucējiem. Toties man ir arī līdzbraucēja Ieva, kam vēl nav paveicies tikt pie potes, bet viņa vulkāna dēļ ir gatava 5 dienas dirnēt Islandes apmaksātā (par laimi!) viesnīcā, lai sestajā sagaidītu mani ielidojam uz kopīgiem piedzīvojumiem. Protams, Covid tests pirms izbraukšanas tik un tā nepieciešams, jo pārsēšanās ir Amsterdamā. Nolaižoties Islandē, tests uz vietas jātaisa vēlreiz (bez maksas), bet pēc negatīva rezultāta saņemšanas un ar noteikumu, ka vari apliecināt vakcinēšanos, esi uz brīvām kājām un vari doties pie vulkāna.

Izrādās, nebūt nav pašsaprotami Beļģijā saņemt Islandes prasībām atbilstošu vakcinācijas apliecinājumu. Elektroniskajiem datiem piekļūt iespējams tikai ar beļģu elektronisko ID karti, kuras iestāžu darbiniekiem no citām ES valstīm pārsvarā nav. Caur ģimenes ārstu aplinku ceļiem var nokārtot iespēju daļai datu piekļūt, bet pat tad izdruka izskatās pēc tādas, ko ar nelielu iedvesmu mājās varētu uzmaketēt es pati. Tāpat 72 stundas pirms ceļojuma nokārtojamais Covid PCR tests, kura rezultātu pa e-pastu parasti saņem 24 stundu laikā, sistēmas problēmu dēļ pazuda kaut kur tulkojumā. E-pasts pienāca, esot jau Amsterdamā, bet par laimi rezultātus biju izrakusi jau minētajā, daļēji pieejamajā medicīnas datu portālā.

Vaicāsiet, vai problēmu ziņā tas nu ir viss? Ne tuvu! Rakstu šo no lidostas viesnīcas Amsterdamā, kur bija ieplānota pārsēšanās uz Reikjavīkas reisu… Nosēdējuši Icelandair lidmašīnā 2 stundas, noklausījāmies paziņojumu, ka lidostas personāls nespēj aizvērt kravas nodalījumu un vajadzīgo rezerves daļu Amsterdamā nav. Reiss pārcelts uz rītdienu. Protams, nebūtu jautri virs Ziemeļu jūras pazaudēt koferus, bet šīs ziņas tomēr liek sadugt. Vai maz vērts piebilst, ka ieplānotā uzturēšanās pie vulkāna ir vien uz nepilnām 5 dienām? Kas nu veiksmīgi (cik ironiski šeit pieminēt veiksmi) sarukušas uz četrām. Sēžu saules pielietā lidostas viesnīcas terasē, mierinājumam lieliem malkiem strebju prosecco un sazinos ar auto nomu – lai rezervāciju neatceļ pavisam, bet gaida mani rīt. Ieva nu kuļas saviem spēkiem uz mūsu namiņu Grindavīkā, mainot satiksmes autobusus un pārkāpšanu gaidot nekurienes vidū lavas lauka malā.

Un arī tas vēl nav viss. Pret mani sazvērējusies pat daba. Vakar (jā, nesagaidot mani) ir slēgta vulkāna takas pati galējā daļa, kas uzved pakalnā tieši pretim vulkāna krāterim. Bildes no šī pakalna (internetā) ir fantastiskas, un dažas no tām pieder manai teātra kolēģei Dacei, kas šeit viesojās pirms pāris nedēļām un kuras padomus esmu likusi aiz visām iespējamajām ausīm pirms brauciena. Bet lavas plūsmu kontrolēt nevar neviens, un tā ir bīstami pietuvojusies takai posmā pirms pakalna. Pie vulkāna situāciju uzrauga glābēju patruļa – viņi mēra arī gāzu izplūdes -, un viņi nu ir aizlieguši pa šo taku doties tālāk. Tas tāpēc, ka lava var arī diezgan strauji ceļu pārklāt – tad skatītājiem uz kalna būs slēgts atkāpšanās ceļš un evakuācija būtu jāveic ar helikopteru. Tas nozīmē, ka vulkānu es visdrīzāk redzēšu (lai gan visu šo likstu rezultātā man šķiet, ka es tikpat labi rīt varētu idejas turpinājuma vārdā arī nogāzties okeānā, vēl nesasniedzot Reikjavīku, vai – kas ticamāk – manu vakcinācijas apliecinājumu varētu neatzīt par pietiekami oficiālu, nosakot man karantīnu uz 5 dienām iekštelpās, no kurām ceturtajā es gavilēdama lidotu mājup), bet no krietni tālāka skatu punkta.

Sēžu viesnīcas bāra terasē pidžamas T kreklā (jo līdzi man ir tikai drēbes Islandes aukstajam laikam), miedzos 26 grādos un saulē, jo saulesbrilles līdzi neņēmu (kur gan tās liktu lietaini vējainā kāpienā uz vulkānu), un domāju – vai tas viss tiešām būs tā vērts?

Vai visas šīs ķibeles ir bijušas zīme, ka man no šī brauciena jāatsakās, vai varbūt tās ir tikai pārbaudījums, kas jāiztur īstiem vulkānu redzēt tīkotājiem? Šodien to vēl nezinu. Atbildes nesīs turpmākās dienas. Bet skudras nepadodas. Un Ieva mani gaida rīt!

***

Vārdu trūkst, cik ļoti viss bija redzētā vērts! Gribas visu rakstīt lielajiem burtiem, lai vēl kaut kā uzsvērtu to, ka nudien bija, BIJA vērts. Tas karstums sejā, tā dārdoņa no vulkāna iekšām, tās svelmējošās lavas upes – nezinu, vai jebkad kaut ko tādu izdosies pieredzēt vēlreiz. Skatoties šajā iznīcinoši skaistajā un varenajā dabas sejā, tirpst un dreb visi kauliņi, mute paliek vaļā pavisam burtiski un smadzenes kā hipnotizēti kaut ko taustās un neveiksmīgi mēģina noformulēt izjūtas. Bet par visu pēc kārtas.

Trešdien pēc saraustīta miega nakts viss rit kā pa diedziņu – brokastis, buss uz lidostu, bagāžas nodošana (atkal!) un pat izlidošana. Laižoties lejā Keflavīkā, lidmašīna gan nolido vulkānam pa otru pusi, nekā man bijis ieteikts, tāpēc es tik vēroju otrā pusē pie iluminatora sēdošos klikšķinām telefonu kameras. Ierašanās formalitātes Keflavīkā skandināviski sakārtotas. Bagāža, dokumentu pārbaude (un nē, manu vakcinācijas apliecinājumu neizmet mēslainē, bet ņem par pilnu), PCR Covid tests, nomas auto paņemšana, un pavisam drīz es jau ieklūpu mūsu namiņā numur 5 (Grindavik Harbour View cottages – no sirds iesaku kā ideālu vulkāna apciemojuma bāzes nometni).

Ārā debesis skaidrojas, un es Ievai aizgūtnēm saucu: mums jādodas pie vulkāna tūliņ pat, uz karstām pēdām (cerams, tomēr ne burtiski). Lai arī esmu vakcinēta, man piekodināts pirms došanās jebkurp sagaidīt testa rezultātu, bet es esmu gatava visu pārkāpt, arī likuma sausās normas (lai nu rauc degunu tie, kas nudien vienmēr visu dara pareizi), lai tiktu pie sava izredzētā. Somās saliekam lietus drēbes (kas zina, ko nesīs vakars; Islandē, kā plaši zināms, ir “ļoti paredzams” un “gandrīz vienmēr saulains” laiks… ha!), fotoaparātus, rezerves akumulatorus telefonu uzlādei (uzreiz saku – tie ļoti noderēja, jo aukstumā un filmējot telefona baterija var zaudēt spēku daudz par ātru), termosu ar tēju, šokolādi enerģijai, ūdeni, nūjas, cepures, cimdus un satraukti dodamies ceļā. Protams, arī pašas esam nopakojušās sīpoliņa kārtās.

Brauciens ar mašīnu līdz stāvvietai takas sākumā aptuveni 10 minūtes. Aiz satrauktām gaidām un neziņas bezmaz drebēdamas traušamies no auto, samaksājam internetā par stāvvietu (jūs taču nedomāsiet, ka visas šīs lietas neesmu jau sen noskaidrojusi un saplānojusi – kā piebraukt, kura stāvvieta tuvākā, kura taka, ko vilkt, u.tml.) un dodamies ceļā. Pulkstenis rāda 19.22 (Briselē plus 2 h, Latvijā – plus 3 h). Pirmais posms pavisam līdzens, bet jau tik islandisks – ķērpjiem un dzeltenzaļganām sūnām noaugušu lavas akmeņu krāvumi, pakalnu līnijas tālumā un spirgts gaiss. Debesis gandrīz pavisam zilas, un, laika prognozē veroties, zinām, ka tā ir īpaša dāvana mums! Visas turpmākās dienas tiek solītas viena par otru lietainākas un vējainākas. Ir gan pretimnācēji (ak, laimīgie!), gan tādi, kas apsteidz mūs, gan tādi, ko apsteidzam mēs, bet cilvēku nav ne tuvu tik daudz, kā būtu gaidījusi ejam uz šādu vienreiz dzīvē iegūstamu skatu. Taka aizvijas gar kalnu un sāk rāpties augšup, gana stāvi un gari, lai Covid laikā uzkrātie kilogrami un netrenētā duka liktu par sevi manīt. Mugura slapja, visas jakas vaļā, bet ūdeni dzeram taupīgi, jo kalnā jau tualetes nav un nav pat krūmiņu, kur paslēpties: viss būs jānes mājup. Aiz pirmā līkuma paveras tālākais kalnupceļš, jauni, laika zoba nogludināti pakalni un ielejas. Taka nav pat īsti taka, bet riktīgs ar buldozeru kalna slīpumā iegrauzts ceļš – fantastisks un, cik saprotu, par sākotnējo taku daudz vieglāks un arī lēzenāks (jo serpentīns) ceļš. Pa labi atveras Natthagi ieleja ar savādu dzeltena akmens platformu lejas daļā, uz stāvās nogāzes novietoti patruļas auto (nenoliedzami ar labām rokas bremzēm un riepām), bet taka ved augšup, augšup vien (otrajā piegājienā, augstumu mērot, konstatējām, ka esam uzkāpušas no 20 m līdz 360 m virs jūras līmeņa). Takas akmeņi, smiltis un oļi zem kājām ripo un slīd, jāiet uzmanīgi, un līdzpaņemtās nūjas pamazām sāk pierādīt savu lietderību. Minūtēs 50 esam tikušas pa stāvo daļu augšā un acīm paveras Geldingadalir ielejas pats gals, kuru jau nosegusi lava. Un ielejas tālākajā galā – vulkāns!

Grūti aprakstīt tās izjūtas, bijību un gandrīz neticību, ka tiktāl nu esam! Lavas lauks virmo, lava gar malām laužas uz priekšu, pa brīžam iezaigojoties koši oranžā uguns krāsā, pakalnes dūmo – tur deg sūnas, lavas karstuma aizsvilinātas. Apokaliptiski.

Pavisam netālu no lavas sēž cilvēki, sildās, fotografē, cep desas un gaida izvirdumu. Mēs arī gaidām. Desu mums nav.

Sejas lavas siltumā kaist sarkanas, bet tik laimīgas! Un tad šams sāk izvirst! (Gribas salikt te miljons izsaukuma zīmju, lai kaut drusku raksturotu tās izjūtas! Prātā nenāk tikai pieklājīgi vārdi vien, visu valodu stiprie lamu vārdi arī jaucas pa vidu, bet neviens nav gana spēcīgs.) Burtiski spiedzam aiz laimes. Es nezinu, kā to aprakstīt. It kā jau neesmu uz mutes kritusi, bet, kad esi sastapies ar savu sapni, ar spēku, kas vienlaikus hipnotizē un iedveš mūžīgas dzīvības dvesmu, ar dabas varenību, kas neņem vērā ne cilvēku niecīgos pūliņus, ne viņu sīkos priekus un bēdas, bet kas veido tālāk šejienes ainavu, kas izvirst no zemes dzīlēm karsti un krāšņi, vārdi aiztrūkst. Pat domas nobremzējas un acis no performances atraut vienkārši nav iespējams. Gribas to visu kaut kā iemūžināt, dokumentēt, lai parādītu jums, bet neviena bilde, neviens video nevar parādīt to pilno emociju kopumu, to sensoro pārsātinātību visām maņām: acis vēro krāsas – oranži zeltainās liesmas baltos mākoņus zilajā zilgmē tonē rozā un sārtus -, sejā karstums, bet no mugurpuses vējš saldē, gaiss ož pēc kaut kā dīvaini degoša un ausīm vējš atnes vulkāna dārdoņu, kas, neskatoties uz aptuveni pusotra kilometra distanci, ir spēcīga un nepārprotama. Tagad nepieciešams ieturēt nelielu pauzi. Man, pat šo rakstot un atminoties tā brīža izjūtas, nepieciešams mazliet atelpot un pakavēties atmiņās…

Mazliet par pašu vulkānu. Reikjanes pussala atrodas uz tektonisko plākšņu sadursmes vietas, un tai cauri iet seismoloģiski aktīvā josla, ne par velti te ir daudz karsto avotu, tostarp izslavētā Zilā lagūna (ko vietējie dīvainās krāsas dēļ līdz pat astoņdesmitajiem dēvējuši par indes bedri), ģeotermālās spēkstacijas un tamlīdzīgi. Bet izvirdis šai reģionā nekas nav nu jau gadus 800. Februārī un marta sākumā ap Fagradalsfjall jeb skaistās ielejas kalnu (šeit un arī turpmāk ļoti brīvs tulkojums no islandiešu valodas) seismologi konstatēja arvien pieaugošu lielāku un mazāku zemestrīču skaitu, kas ap marta vidu jau krietni pārsniedza tūkstoti dienā. Fagradalsfjall pats ir izbijis vulkāns, kas gan jau ļoti sen ir aprimies. Tas atrodas aptuveni 50 km no Reikjavīkas un 5 km no jūras, kur gar krastu iet reģionālas nozīmes autoceļš. Protams, seismologiem radās nelielas aizdomas, ka kaut kas varētu notikt, bet domas dalījās par to, kur un kas tieši, – vulkanoloģija un seismoloģija nav pilnīgi precīzi visu paredzoša zinātne, lai gan progress un gūtās mācības ir vainagojušās panākumiem un daudz ko tiešām var visai veiksmīgi prognozēt.

Tā 18. martā, zemestrīču skaitam sarūkot, daudziem likās, ka zeme būs nomierinājusies un nu var atslābt. Bet 19. martā plkst 8.45 vakarā, tā teikt, uz pasaciņas laiku, šī (zeme) ņēma un tricinādamās atvērās. Pa plaisu sāka gāzties lava.

Sākotnējās prognozes solīja drīzu izvirduma pārtraukumu, bet drīz vien (un dažbrīd vulkāniņa dzimšanas apraudzītājiem tieši zem kājām) sāka vērties vēl citas lavas pilnas plaisas un izvirdusī lava pamazām sāka ieņemt Geldingadalir ieleju. Vienlaikus, bīstoties no krietni aktīvāka un pelnus gaisā spļaujošāka izvirduma, sākumā uz brīdi tika slēgta lidosta un piekrastes ceļš. Šobrīd vulkanologi prognozē, ka izvirdumi varētu turpināties vēl gadu desmitiem vai varbūt izbeigties jau rīt. Notikumu attīstību lieliski dokumentējusi Kerstina Langenbergere savā FB lapā (Kerstin Langenberger Photography), viņai izdevies būt klāt tam visam jau no pirmssākumiem (turklāt viņas fotogrāfijas ir izcilas un ar paskaidrojošu, informatīvu parakstu zem katras).

Gaidot tikšanos ar vulkānu, esmu izpētījusi daudz un dažādu informāciju. Tā, piemēram, šis esot vairogvulkāns vai vismaz tas varētu par tādu laika gaitā tapt: tas veidojas līdzīgi, kā kad ar spēku no zemes celtu laukā guļus noliktu vairogu – rezultātā konuss ir plats un nogāzes lēzenas. Tomēr vārds mazulim vēl īsti nav dots – lavas lauku grindavīkieši balsojumā nokrustījuši par Fagradalshraun (lava of the beautiful valley), bet vulkānam vēl esot sevi jāapliecina, lai saņemtu vārdu. Tautā to gan jau dēvē dažādi – sākot no Geldingadalurgos (kas nevienam tomēr netīk, jo nozīmē “kastrēto dzīvnieku ielejas atvere”, un vulkāns ir daudz par skaistu un varenu šādam nosaukumam) līdz Bob un Ragnar.

Mazulītis ir atvēries tuvu galvaspilsētai, samērā netālu no ceļa un pavisam labi piekļūstamā vietā – to vietējie zinātnieki sauc par īstu vinnestu ģeoloģijas un vulkanoloģijas loterijā un jau trešo mēnesi aizgūtnēm pēta norises, lavas struktūru, uzvedību un temperatūru un visu citu.

Nenoliedzami tieši pieejamības dēļ, neskatoties uz joprojām spēkā esošajiem Covid noteikumiem, Islande kopš izvirduma sākuma piedzīvojusi būtisku tūrisma pieaugumu. Arī es turp metos kā sadegusi (cik ironiski šķiet šie latviešu valodas salīdzinājumi, runājot par vulkānu) tieši vulkāna dēļ. Redzēt izvirdumu un sajust sejā lavu ir bijis mans sapnis jau sen, un, ja nu pēc vakcinācijas atsākt ceļošanu, tad kāpēc ne ar blīkšķi un izvirdumu! (Un lūgšu seismologiem man piedot, ja šeit sarakstītais pilnībā neatbilstu faktiem.)

Tā nu sēžam pie lavas, silst sejas, vērojam, kā cauri atdzisušajai melnajai lavai ar drumstalās plīstoša stikla skaņu laužas jauna, koša masa un čaukstēdama čubinās palēnām uz priekšu. Elpa atgūta pēc kāpiena, un vējš pamazām liek sevi manīt – sīpola ādiņas velkam mugurā. Bet gribam tuvāk pie vulkāna, zinām, ka taka uz tuvāko pakalnu ir slēgta (bet joprojām pastāv), un soļojam apskatīt durvis uz zudušo paradīzi. Taka ved gar lavas krāvumiem Meradalir ielejā, otrpus pakalnam, kur atrodas šobrīd pieejamais tuvākais skatu punkts. Te ar buldozeriem ir izveidots dambis, lai lavu aizturētu vai liktu tai mainīt virzienu. Tādu dambju ir vairāki, un es lasu, ka, tos ceļot, islandieši nav vis ļāvušies naivām ilūzijām par iespēju dabu apturēt, bet gan eksperimentējuši ar iespējām un centušies iegūt nedaudz laika, lai uzkonstruētu aizsardzību stikla šķiedras kabelim, kas ved gar ceļu. Ilūzijas tiešām būtu bijušas veltas, jo dienā pēc mūsu otrā vulkānrandiņa lava ar švunku šo dambi pārrāva un mežonīga ātruma straumēm sāka pārpludināt lejāko Natthagi ieleju (to visu vēroju – un iesaku arī jums – reāllaika kamerās jeb webcams, kas uzstādītas vairākās vietās ap izvirdumu). Fascinējoši.

Bet es atkal novirzos no tēmas. Ejam pa kalna nogāzi, kur takai itin tuvu pievirzījusies drusku dūmojoša, siltumu dvesoša lava, un spriežam, cik dikti tomēr gribētos tikt vēl uz to tuvāko kalnu un paskatīties krāterim tieši sejā. Uz pārejas jeb segliem starp abām ielejām pirms krāterim tuvākā kalna novilkta dzeltena barjeras līnija. Patruļas darbiniece stāsta, ka lava var aktivizēties un pārklāt taku visai strauji, lai gan pēdējās pāris dienās kāpums apstājies. Zem lentes viens pēc otra lien vulkāna fani un dodas kalnā, neskatoties ne uz kādiem brīdinājumiem. Patruļotāja teic, ka viņa jau neesot nekāda policija un visus tikai informējot par draudiem – pārējais uz pašu atbildību.

Sirdsapziņas tirdītas, kāpjam vien attālākajā kalnā, jo skati arī no tā nav peļami. Un nudien – atkal aizkrīt elpa! Atsēdušās uz līdzatnestajiem padirsnīšiem, tēju dzerot, skatāmies, kā pamazām riet saule, zilganās debesis vēršas sārtas, mākoņi dramatiski kārtojas virs vulkāna. Krāsu gammas, izvirduma siltums. Un dronu uzmācīgā sīkšana – tā šeit šķiet īsta sērga. Pirmais tuvais izvirdums izsit korķus un aiznes jumtu. Lava oranži ārdās krāterī, un mums iestājas bezmaz sirdsklapes aiz tā vājprātīgi grandiozā skata. Skaisti, mega giga super sonic skaisti. Dramatiski, emocionāli un ārprātīgi iespaidīgi. Katra fotogrāfa sapnis. Pa to burzmu man pienācis Covid testa rezultāts – negatīvs, protams, – un es ar prieku secinu, ka šai ziņā likumu vairs nepārkāpju.

Ar vienu aci tomēr vērojam, ka patrulētāja, nakts stundai tuvojoties, dodas prom. Un nolemjam dumpoties un riskēt – zinām, ka skats no tuvā pakalna “gāž no kājām”. Arī mēs pukstošām sirdīm šķērsojam brīdinājuma lenti un kāpjam kalnā atkal. Ak dies, dedestiņ, bitīt matos, sasodīts, johaidī un trīs pudeles ruma! Tas ir bijis riska vērts! Vulkāns mums burtiski elpo sejā! Lavu iespējams saredzēt sīki katrā šļakatā. Starp izvirdumiem (tie notiek aptuveni 5 reizes stundā) lavas pāršļāktās krātera ārsienas zaigo un pulsē. Redzam lavas straumes plūstam uz abām ielejām. Ielejās mirgo lavas riņķi, pamazām mazliet krēslo, un uguns loki top izteiktāki, krāsas kontrastējošākas, bet tumsas nebūs, jo Islandē šai laikā jau ir baltās naktis. Iemalkojam īpaši šim tikšanās brīdim uznesto maziņo prossecco un dvešam aiz laimes un neprāta. Nekas nevar būt svarīgāks par šo. Sirds burtiski atdzeras no visiem Covid laika liegumiem un bailēm. Es tumsā neprotu bildēt, tāpēc ticiet man, kad saku – manas bildes ir bērna šļupsti, salīdzinot ar Ievas foto; viņa gājusi arī fotokursos un jēdz šo to no ekspozīcijām, apertūrām un slēdžu darbības ātrumiem. Bet aiz pārlaimes pukstēt un stenēt abas protam vienlīdz labi.

Sarunāto trīs izvirdumu vietā paliekam šeit krietni ilgāk. Turklāt ap mums ir vēl vismaz 100 pādrošnieku, tāpēc bailes aizmirstas. Krāteri vērot varētu mūžīgi. Tomēr pamazām piezogas nakts drēgnums un nogurums. Vēl jātiek līdz auto un namiņam. Burtiski ar spēku atraujamies no vulkāna sejas un dodamies atceļā, pa brīdim metot skatu atpakaļ. Lejā lava nav mūs nogriezusi no pasaules, bet kājot nākas piesardzīgi – oļi ripinās un nogurums liek sevi manīt. Ap pustrijiem no rīta esam stāvvietā. Vēl joprojām debesīs aiz mums pa brīžam rozā krāsojums. Namiņā adrenalīnu mēģinām nokušināt ar glāzi vīna, sūtām histēriskas whatsapp ziņas un lieku bildes instagram, nesaprotot, kāpēc nevienam tās nepatīk. Tik pēc brīža attopamies, ka mums ir 4 am, un Latvijā ir tikai 7 no rīta, jāļauj taču cilvēkiem pamosties!

Kad mostamies mēs, vēl iespaidu pilnas, ārā gāž lietus un gaudo vējš. Šodien vulkānu satikt neuzdrošināmies. Līdzīgu brīdinājumu raksta arī safetravel.is, kur pieejama plaša informācija par apstākļiem pie vulkāna, takām uz turieni, vajadzīgo ekipējumu un vēl visu ko. Tad nu pēc Ievas darba intervijas (jā, viņa ir apņēmīgs un šo darbu pelnījis cilvēks, ja ir gatava vulkāna brīvdienu laikā pievērsties tādai lietai) dodamies vietējā apgaitā. Vējš mūs gandrīz iepūš jūrā, bet lietus bikses un jakas vismaz neļauj horizontālajā lietū izmirkt. Atrodam arī lielisku ēstuvi ar omāra zupu un dienas lomu (noteikti pamēģiniet to zupu, garām braukdami, – https://salthusid.is/ – mēli var norīt!). Pilniem vēderiem atgriežamies namiņā un nolemjam doties nelielā izbraucienā tepat Reikjanes pussalā – uz pussalas piekrastes lavas krāvumiem un bāku un pēc tam uz Krysavik ģeotermālajiem avotiem.

Jūra puto šņākdama, un bākas piekrastē atpazīstam lieliskās komēdijas “Eurovision: the Fire Saga” sākuma dziesmas filmēšanas vietu! Dungojot “Volcano man” un ķiķinādamas, bildējam jūru, lupīnas, bāku un klinšu krāvumus. Krysavik esam jau pēc astoņiem un gluži vienas. Īsta VIP tūre starp sēra dubļu avotiem un krāsainajiem iežiem. Atceļā vēl koši tirkīzzaļš ezeriņš un mazītiņā Krysavik baznīca, kas dīvaini iederas skarbajā kalnu ainā un kurai apkārt klejo Islandei tik raksturīgās aitas. Uz vakaru laiks ir noskaidrojies, bet vējš gandrīz gāž mūs no kājām tepat lejā. Kalnā noteikti iet pavisam vētraini.

Nākamā rītā mostoties, mans pirmais skats atkal uz tiešraidi no vulkānu filmējošajām kamerām. Platām acīm redzu, ka taka uz tuvāko kalnu, kur vēl pirms mazliet vairāk nekā 24 stundām sēdējām, ir lavas pārklāta! Nespēju aptvert mūsu veiksmi – pirmkārt, ka paspējām tur būt, un, otrkārt, ka nebijām tur tobrīd. Tiek ziņots, ka slikto laikapstākļu dēļ neviens nav bijis uz kalna lavas aktivizēšanās brīdī (vai gribētāji ir saprātīgi novērtējuši lavas iedegšanos takas tuvumā). Kamerā redzamie “segli” ir koši ugunīgas lavas klāti. Tas mums jāredz. Šodien spītēsim laikapstākļiem, lai tur plīst vai lūzt. Pēc obligātā pirmsceļojuma Covid testa Reikjavīkā (bez tā Amsterdamas reisā man netikt) iestiprināmies ar omāra zupu un atkal ap septiņiem vakarā esam pie kalna.

Šoreiz padebeši drūmi un sīki smīņā lietus, bet vējš ir rimies un mēs esam labi oderētas. Kalnup arī šoreiz nav viegli. Pat grūtāk, jo kāju un plecu muskuļi sākuši smelgt no iepriekšējās epopejas. Bet krāces apiet nav laika, un dodamies vien uz priekšu. Pie Geldingadalir aina mainījusies! Lava, augusi un briedusi, tagad ik pa brīdim stumjas tālāk. Apkārt staigā patrulētāji un gāzu mērītāji. Pa brīžam visu aizplīvuro zemi lietus mākoņi un migla. Lietus čurkst uz karstās lavas, tā ir vesela valoda, kurā varu klausīties nenogurstot. Baudām mirkļus, sildāmies. Lavas kustība ir daudz čaklāka nekā aizvakar. Vulkāns virst un dārd pa gabalu, bet reizēm aizmiglojas un tad dzirdama tik rēkoņa. Milzīgs melns lavas krāvumu lauks, kur pa brīžam iegailas kāda mežonīga acs. Pilnīgi apokaliptiskas un sirreālas izjūtas. Elles priekšvārti? Pasaules mala un gals?

Pa miglu, nūjām taustīdamās, meklējam veco taku gar otra lavas lauka malu. Citi kāpj uzreiz kalnā – šis ir tas otrais, kurā viņdien bijām vispirms un kas nu kļuvis par tuvāko skatu punktu. Bet mums vispirms jāredz pārrautā taka. Lavas lauks ir atdzīvojies – ne miņas vairs no nekustīgā melnuma, nu tas kūp un zaigo sarkani ik pa brīžam, arvien tuvāk jau minētajam dambim. Ekskavatori ir aizvākti, acīmredzami visiem tapis skaidrs, ka dambis tiks pārrauts un drīz (aizsteidzoties notikumiem priekšā, atklāšu, ka jau nākamajā rītā pār to gāzās straujas lavas upes ceļā uz Natthagi ieleju). Ejam drusku virs vecās takas un, tuvojoties bijušajai pārejai uz tuvo kalnu, esam šokā. To nepārklāj vis kaut kāda neliela tērcīte, taka ir pilnībā pazudusi, pēdējo taku iezīmējušo mietiņu sākusi apskaut plata un dzīva lava. Tā gail karsti un šķidri un kustas, un līst tērcēs, un pēc brīža Ieva mani satraukti sauc – redz, kur riktīgs lavaskritums! Pārāk tuvu filmēt nevar, rodas sajūta, ka izkusīs i uzacis, i pats telefons (lavas temperatūra esot 1000-1200 grādi pēc Celsija, tātad verdošs ūdens uz šī fona ir tikai tāda pumpa uz revolūcijas neglītās sejas). Dziestošā lava top tāda zilganpelēka kā kobalts, kā slapjš asfalts, kā vaļa mugura. Tikai no vēsuma ne miņas. Zilpelēkie toņi mijas ar koši dzelteno un sarkano lavas uguni. Aiz kalna manām vulkāna mestos pasteļrozā mākoņus. Sajūtas atkal iet pāri malām. Kā lai aprakstu to smalko mežģīni, kurā izlīst koši dzeltenā lava dziestot? Dzeru tēju, jo ir pielavījies vēsums, un vēroju, vēroju. Stundām te varētu sēdēt. Katra lavas kustība ir tik uzmanības cienīga, tik ievērības vērta. Bet atkal jau pusnakts garām un laiks uzkāpt kalnā pamest acis uz izvirtuli. Nu, labi – izvirduli.

Kalna galā vējš manāmi spēcīgāks, bet vulkāns tikpat prātus apstulbinošs kā iepriekš. Skatāmies uz visiem nogriezto kalnu un saskandinām tējas trauciņus. Esam redzējušas plašu spektru. Ir gandrīz neiespējami doties prom, īpaši zinot, ka šī nu ir pēdējā reize. Bet man, vecam, slimam ātrvilcienam, sāp mugura, lai arī pēc paracetamola un atlaišanās uz diviem padirsnīšiem ar skatu uz vulkānu (Ieviņš laipni palienējis man arī savu) ir tapis drusku labāk. Vēl jau jātiek arī lejā. Apkārt pustumsā zaigo lavas lauki, pa brīžam uzmutuļojot, pa brīžam veidojot jaunas straumes. Nekas nav statisks. Gandrīz atpakaļgaitā kāpjamies prom, un, jo tālāk, jo atkāpjas lavas siltums un apņem ass, stindzinošs vējš, kas mazliet pierimst tikai lejā ielejā. Mājiņā atkal ierodamies ap pustrijiem un iespaidu pārpilnas. Karsta duša un nakts sarunas. Rītdienai gurdajām miesām rezervējam Zilo lagūnu. Naktī sapņoju, ka staigāju pa zaigojošu lavas lauku. Ļoti laimīgs sapnis.

Rīts agrs, gulētas vien 5 stundas, bet pienācis laiks namiņu atstāt. Ārā atkal gaudo vējš un logā sitas horizontāls lietus, bet webcams rāda, ka dambis ir pārrauts un lava straumēm gāžas uz Natthagi ieleju, kur tai par godu tikko ierīkota jauna kamera. Zilajā lagūnā ar baudu gremdējamies siltajos, pienaini zilbaltajos ūdeņos, apmeklējam gan sejas masku bāru (un nē, tur nedod vis Covid masku, bet silīcija balto mālu, aļģu un citas sejas maskas, ko meitene no tādas kā saldējuma letes tev iekleksē rokā), gan dzērienu bāru (jo viens dzēriens ir iekļauts apmeklējuma cenā, bet nākamos var aizmaksāt ar aproci). Malkojam prosecco, līdz zoda galam iegremdējušās siltajos ūdeņos, jo ārpusē vējš dzenā aukstu lietu. Sauna. Laime. Daudz par ātru svētlaimei gals, jo man jānogādā Ieva uz viesnīcu, kur viņa vēl pāris dienas baudīs jēra zupu un islandiešu viesmīlību, bet pašai jādodas atdot nomas auto un iekārtoties lidostas viesnīcā pirms agrā mājup lidojuma. Neticas, ka esmu bijusi te tikai nepilnas četras dienas. Iespaidu gūzmām.

Šo rakstu jau mājās, televizorā youtube ieslēgusi vulkāna kanālu. Kā gribētos tur atgriezties jau rīt. Nav zināms, cik ilgi vulkāns vēl izvirdīs, cik tālu skries lava. Viss ir tieši tikpat neparedzams kā dzīvē. Bet es ceru, ka šonakt atkal sapņošu par mirdzošiem lavas laukiem. Lai mums visiem laimīgi sapņi, kas piepildās! Jo tas ir no tiesas būtiski.

Zemsvītras piezīmes. Šeit ievietots arī viens otrs Ievas Brinkmanes foto. Ieva ir apsolījusi uzrakstīt par savu pieredzi karantīnā un šī ceļojuma laikā. Nākamajā dienā pēc atbraukšanas kontā saņēmu Icelandair kompensāciju par reisa atcelšanu 400 eiro apmērā; lai slavētas vienotās ES pasažieru tiesības uz kompensāciju.

rādīt komentāruspaslēpt komentārus

Uzraksti komentāru