Un nevajag domāt, ka mēs lidojam naktī, jo citādi biļetes nevarētu atļauties – nekādā gadījumā. Mēs lidojam naktī, jo mums patīk negulēt, patīk dubultā drošības pārbaude, kad plakstiņi ar austeres spītību krīt ciet. Rīgā robežsargs ierauga no manas pases izslīdam preses karti un smaidot vaicā: “Žurnālists? Varbūt taps arī raksts par Izraēlu?” Es pasaku, ka to nevar zināt neviens uz pasaules, un dodos gūt ceļojuma iespaidus. Jāpiespiež sevi ar pārlieku entuziasmu neaplūkot ortodoksālo ebreju bariņu, daži no kuriem lasa svētos tekstus un šūpojas. Vienam cepurīte ir lielāka, nospriežu, ka barvedis. Protams, viņi visi apsēžas tieši mums priekšā. Jau piepūšot U veida spilvenu ar asu šuvi, kas miegā grozoties teju pārgriež kaklu, kā arī pilinot minerālūdens korķī nomierinošos pilienus, es nojaušu, ka tas nesola neko labu. Viens no viņiem ir hiperaktīvs, turklāt pasūta limonādes, kas vedina domāt, ka pēc pirmā cēliena nebūs priekškara. Viņš lec kājās, sēžas atpakaļ ar joni, ka visa lidmašīna nodreb, atkal kaut kur skrien, pērk austiņas, tad tās pēta ar aborigēna izbrīnu, runā ar saviem biedriem sakliedzoties, pilnīgi ignorējot faktu, ka lidaparāta salonā valda krēsla un daudzi nakti uztver kā miegam paredzētu brīdi. Nemierīgajam pasažierim te nedarbojas pīkstamā karte, te viņš grib uzzināt visu par katalogā ieraudzītu pulksteni. Viņa biedri noguruši smīn, to redzot, kamēr daži no viņiem sāk iemigt un to kipas vairākkārt ieripo manā teritorijā, tās es godbijīgi atdodu. Galvā rodas pašsaprotams jautājums: “Kam man tas?” Bet to es cenšos apklusināt. Ja to uzdod bieži, agri vai vēlu var attapties, ka negāji mācīties par zobārstu vai advokātu, jau tur slēpās kļūda, kāpēc brīnīties par visu pārējo. Mani interesē putni, bet ceļabiedrus interesē arhitektūra, atmosfēra un reliģija, tāpēc es kā politiķis apgūstu kompromisu mākslu, kuras apguvi padara ievērojami vieglāku nomierinošie pilieni.
Aktīvais pilsonis uz priekšējā sēdekļa turpina dzert limonādes, urbināt degunu, slaucīt rokas biksēs, celties un gāzties uz sēdekļa kā kartupeļu maiss. Pusaizdarītām acīm viņu vērojot, es spriežu par visatļautību, toleranci un nerviem. Mēs lidojam virs Kišiņevas, kur 20. gs. sākumā notika šaušalīgi pogromi, un šī aina tobrīd man šķita pilnīgi pretēja. Ar neiedomājamu ātrumu metāla putna iekšienē mēs traucamies uz apsolīto zemi, un viens tās pārstāvis nenoliedzami nav bijis mājās, kad Dievs dalīja empātiju. Kad viņš beidzot aizmieg veselīgā miegā, esmu gatavs pieņemt jūdaismu un aiz laimes veikt sev apgraizīšanu turpat uz vietas. Gluži kā bērns, kas, niķojies visu dienu, aiz noguruma piever acis, viņš kļūst savā stihijā pat skaists kā ozona piesūcināts gaiss pēc negaisa. Protams, idilli pārtrauc viņa kārtējā pamošanās, bet tomēr. Vēlāk es uzzināšu, ka daži ortodoksālos ebrejus sauc par pingvīniem melnbaltā dreskoda dēļ un varbūt uzvedības dēļ.
Mēs nolaižamies Telavivā un dodamies uz izeju. Čemodānu riteņi gaudo un to dziesmu izjauc mūsu ikri, kas atņem somām līdzsvaru uz dažām sekundēm. Sabiedēti ar drošības pārbaudēm un miega trūkuma nomocīti, atviegloti uzelpojam pēc dažiem pašsaprotamiem jautājumiem. Hallē, kas mūs sagaida pēc robežas šķērsošanas, pie griestiem pieplakuši vairāki hēlija baloni kā bērnu mēmās vilšanās liecinieki. Uzreiz acīs iekrīt ieroču klātbūtne, kaut lidostu un banku sektorā tā ir nepieciešamība nevis hiperbola. Agrajā rītā stundā pie ēkas palmās čivina neskaitāmi putni un tas liek aizmirst par dīdekļa pārņemto reliģisko pasažieri.
Ekskursijas sākuma nozīmēšana uz pieciem no rīta atgādina manu pieredzi holandiešu siltumnīcā, kur darbs sākās pirms saullēkta, lai pēc iespējas atliktu ikdienas bikram jogas seansu ar gurķu žonglēšanu. Iespējams, jūs atminaties ainu no “Krusttēva” otrās daļas par dona Korleones bērnību, kur tālumā rāda bēres un tad atskan šāviens. Lūk, šie karstā skābekļa saviļņotie kadri, šī visaptverošā tveice cikāžu pavadībā, kad sen nokritušais baļķis ir gluži kā no korķa darināts, bet ūdens kļūst par svētlaimes ķīlu – tā ir arī Izraēlas aina. Tur pavadītajās dienās, kuru dēļ biju spiests nopirkt cepuri, es neskaitāmas reizes dzirdēju, ka parasti tā nav, tā esot anomālija, bet kuru gan tas interesē. Arī pēc atgriešanās un izmazgāšanas cepure vairāk atgādināja sāls kristālu nekā auduma izstrādājumu, tāpēc to ar vieglu sirdi izmetu miskastē.
Ekskursantu grupas saturs ir diezgan paredzams – dāma, kas pārējos uzlūko kā selfiju un savas dailes traucēkļus, tantes, kas staigā ar grūtībām, bet bildējas pie pieminekļiem un puķu dobēm, jaunie slaidie pārīši, kas turas atstatus, bet fonā čukstus strīdas par aizmirstām saulesbrillēm un nepareizi ejā novietotu mugursomu, un viņi vēl pat nav mēģinājuši kopīgi līmēt tapetes. Gide paziņo, ka tagad mīlēs mūs ne tikai kā ebreju mamma, bet, kas ir manāmi baisāk, kā ebreju vecmamma.
Tā ir nepanesamā nepieciešamība, lai kāds no mums nenoklīst un neizkalst pusstundas laikā kā vobla. Ar visur redzamo floru tā nenotiek tikai tādēļ, ka it visur pa zemi vijas pilošas šļūtenes pitons. Ņemot vērā ūdens akūto nozīmi, pāris redzētās āra strūklakas izskatās pēc ķecerības.
Mūs atved, izlaiž, pieskata, sauc, atkal ved. Piestājam pie veikala ar reliģiskām būšanām – te ir Jēzus tāds, Marija šitāda, šis laulības veiksmei, tā eļļiņa laba visiem dzīves gadījumiem. Ar skumjām veros tālumā redzamajā kalnā, no kura paceļas majestātiskais pupuķis, mūsu plašumiem salīdzinoši rets, untumains putns. Jeruzalemes vecpilsēta ir kā pārakmeņojusies smilšu kaste, bet cilvēki ir laputis un skudras tajā. Gidei vaimanājot, pašpasludinātie svētuļi sien tūristiem uz apakšdelma sarkanus diedziņus, bet tie, savukārt, jūtas svētīti. Nebeidzamas ēnas meklējumos mēs pieplokam pie sakarsušiem mūriem un klausāmies, kurš kuru iekaroja, kam piederēja tiesības uz šo māla valstības fragmentu un cik diskutabli tas viss ir.
Teju ģībstot no karstuma, es prātoju, kas tā ir par ērmotu valsti, kurā līdz svētajām vietām cilvēks var nokļūt tikai apsmērējies ar aizsargkrēmu kā eklērs ar šokolādi, turklāt ieziedis kājstarpi ar vazelīnu? Kur plāksteri neturas uz tulznām un cilvēki skūpstoties gadā apēd tonnām aizsargkrēma, nemaz nerunājot jau par to, cik dienā viņi noskalo to siltajās dušās.
Mūs mudina dzert, jo karstuma dūriens piezogoties nemanot, pat bez šīs skubināšanas organisms pieprasa mitrumu ar nepārprotamu intensitāti. Arī atmosfēra skubina, zaļo luksofora gaismu šoferi ierauga pēc pikta pīpiena sev aiz muguras.
Apskatot valsts dibināšanas laikabiedrus – dažādus tanku modeļus – es ar šausmām iedomājos to iekšējo temperatūru pašā Saules zenītā. Vieni no invazīvākajiem pasaules putniem (tā apgalvo Vikipēdija), parastās mainas, kas parādījušās te nesen, bet, izskatās, uz palikšanu, ložņā tanku stobros, it kā tie būtu domāti viņām vien.
Jebkurā iespējamajā mirklī es izlavos uz tuvāko zaļumu sektoru, te gan ir mana teritorija. Katrā krūmā tup pa kaķim ar nogrieztu auss galu, turklāt to figūras ir izstieptas kā gepardiem. Ja tiem pietuvojas pārāk tuvu, kaķi izrāda satraukumu, pavisam tuvu pienākt tomēr neļauj. Novēroju vairākas vietējas putnu sugas, daži stiepj knābī zariņus, tātad ligzdošanas sezona ir aktīva, turklāt vairākas reizes gadā. Ieeju vietējā tūrisma ekipējuma veikalā un pamanu interesantu atšķirību. Nē, ne cenās, to atšķirība ir nevis interesanta, bet skumju pilna. Bet pie gāzes degļiem un traukiem īpašu vietu ieņem kafijas katliņi, kas attēloti ar kalnu grēdām fonā, un to ir vairāki veidi. Droši vien te neviens nedodas pārgājienā bez labas šķipsnas kanēļa un kardamona vectēva šņaucamās tabakas trauciņā, lai varētu svelmi pārlaist ar svaigu kafijas pupiņu dzērienu, pielāgojoties šaurajai kaktusa ēnai. Kamēr grupa apskata klosteri, es ar teleobjektīvu zogos aizaugušas nogāzes virzienā. Blakus esošais, ar rotējošu lokatoru ekipētais nocietinājums, kas turklāt apjozts ar dzeloņdrāšu boa, gan izraisa manī bijību, bet brikšņu iemītnieki tomēr uzvar. Taciņa gar nezināmo, strikto iestādi ir akmeņaina un ved lejup pa nogāzi. Dzirdu – dzied. No sākuma neredzu balss īpašnieku, eju maziem solīšiem, cenzdamies neuzkāpt kādam zaram uz taciņas. Kad kustības ir lēnas, putni mēdz “pievērt uz tām acis”, varbūt tāpēc, ka tas ir netipiski, jo cilvēki parasti māj ar rokām, skaļi runā, žestikulē. Viņš tup izkaltuša zara galā, ar sarkanu aci – Sardīnijas ķauķis. Uzvedība ierasti strauja, tūliņ laidīsies prom. Ja izšķirošajā mirklī fotogrāfs sastingst, putns var paildzināt uzticības kredītu vēl uz pāris mirkļiem. Taka aizved mani pie klints virs jūras, kur kāds pat ir mēģinājis iedegt ugunskuru, bet jāsteidzas atpakaļ pie klostera apbrīnotājiem. Šo dažu minūšu laikā koncentrēšanās un sastinguma dēļ esmu viscaur slapjš.
Nekad dzīvē neesmu redzējis tik daudz miljonārus, bet te viņi vakaros bauda alu āra kafejnīcās, jo cilvēki no citas mīklas to atļauties vienkārši nav spējīgi. Jāpērk vīns veikalā, turklāt ar pārsteiguma momentu vakarā – tas var izrādīties deserta vīns, no kura nākamajā rītā uzpampsi kā pēc bišu kodieniem, toties būs vieglāk skūties.
Ekskursijas šoferis vaicā, no kurienes esam, kā arī nekavējoties piemin Ušakovu un, kā saprotiet, nebūt ne admirāli. Mēs braucam gar sastādītām puķēm ceļa malās, lauksaimniecības platībām, un šoferis visu laiku gaida atbildes uz saviem jautājumiem: “Jūs guļat? Tad kāpēc jūs nerunājat?!” Protams, arī viņam nepatīk ortodoksālie ebreji, kas nedien armijā pretstatā abu dzimumu pilsoņiem. Kāds piebilst: “Jā, bet viņi taču lūdzas par visiem!” Šoferis reaģē: “Jā, bet par mūsu naudu!” Viena pasažiere vaicā, kādi ir [atgriešanās] termiņi, un viņš, ne sekundi neminstinoties, paziņo: “Cik prokurors iedos, tik sēdēsiet!” Piestājam pie vīna veikala, kur pārdod vietējos dzērienus. Kamēr ekskursanti iegrimt niansēs, es lavos tuvāko koku virzienā, jo dzirdu putna kliedzienus. Un te tas ir, piekūnu pāris tup augstu zaros. Joņoju izdevīga rakursa meklējumos, bildēju, ir.
Piekūni sasaucas, apkārtne izskatās pēc viņu teritorijas. Tikmēr no veikala izbirst ceļabiedri ar klabošām kastēm. Lielākā daļa Bahaju dārzu ir ciet, turklāt pārfrizēti, no putnu perspektīvas diezgan vāja vieta. Toties mēs braucam uz barona Rotšilda dārziem, kur viņš ar kundzi ir apglabāts. Gids piekodina, ka iet nost no taciņas nedrīkst, turklāt tam rūpīgi seko līdzi apsargu slepenā acs, un atvēl apmeklējumam stundu. Man vairāk nekas nav jāzina, es ienirstu parka zaļumos. Uz akmeņiem ik pa solim zviln lielas ķirzakas. Rāpuļiem nav sviedru dziedzeru, tāpēc lieko šķidrumu tie iztvaicē, turot vaļā muti. Šeit lieka šķidruma nav, tāpēc dzīvnieki vienkārši sildās saulē. Siltums paātrina to asinsriti un tiešā veidā ietekmē dzīves ritmu. Puķu jūrā es saskatu putnu, kas līdzīgs kolibri, taču vēlāk, tiešā tulkojumā no angļu mēles, tas izrādās Palestīnas saulesputns. Tas kāto pa puķes kātu, pabāž knābi caur ziedlapām un bauda nektāru, nevis levitē, vicinot spārnus. Putns nav tramīgs, ļauj pietuvoties adekvātā attālumā. Turpat netālu zaros sēž bars eksotisko papagaiļu, kas karstumā jūtas labi. Tie ir putni ar savstarpējo cieņu un izpalīdzību, tikai pārlieku skaļi. Tepat aizspurdz divas klinšu irbes, arī tās pagūstu iemūžināt.
Nopērku veikalā asu humusu un tas patiešām ir ass. Uz ielām redzu sieviešu dzimtes karavīrus iešļūcenēs un ar krāsainu pedikīru, kas komplektā ar automātu izskatās ērmoti, taču šī sajūta ātri izgaist. “Te uz tilta pirms pāris gadiem bijis komisks atgadījums. Viens izvilka nazi, bet kāds garāmgājējs viņu neitralizēja ar ģitāru,” saka vietējais paziņa ar smaidu. Toreiz uzvarēja mūzika un tas ir iemesls priekam. Šaurajās Jeruzalemes ieliņās cilvēku sastrēgumi ir bieža parādība, pie mums gan tāds pakalpojums, ka tavu ātrumu diktē citi, kas atnākuši izbaudīt gaisotni un tieši tad painteresēties par alergēniem maizē, pieejams tikai Turaidas pilī vai Kalnciema tirgū. Mēs stāvam un gaidām, kad pa kāpnēm uzkāps bērnu bars, un es saku paziņam: “Divdesmitā gadsimta sākumā dzīvoja tāds krievu rakstnieks Harmss un viņš teica, ka bērnus, protams, nedrīkst nogalināt, bet kaut kas ar viņiem tomēr ir jādara.” Bērnu grupas vadītāja to sadzird, jo skolotāji ir acīgi un ausīgi, un draudīgi saka: “Es to dzirdēju!” Tālajā, karstajā zemē tagad viena skolotāja zina varenā Daniila Harmsa vārdu, viņš nomira pilnīgi pretējos apstākļos – blokādes laika aukstumā no bada, piedevām vēl psihiatriskajā slimnīcā.
Iedzīvotājus brīdina par ievērojamu karstumu, iesaka nebāzt degunu ārā. Bet mums nav daudz laika, deguns ir jābāž ārā, ieziests ar krēmu gluži kā ar speķi. Izbiedējot čības izmēra prusakus pie miskastes, mēs iznesam maisu ārā, jo te viss bojājas ātri kā oma. Izraēlā vismaz nav odu, jo maz atklātu stāvošu ūdenstilpju, kas tiem nepieciešami, lai vairotos. Bet odu trūkums nekavējoties tiek kompensēts ar uzpampušu smaganu, zobs man jau sen solīja, ka par viņu es nespēšu aizmirst, un Izraēla tam šķitusi piemērota lokācija. Ja kāds sacīs, ka es brīnos par to, neparko viņam neticiet, mudīgi pārejiet uz ielas pretējo pusi. Mēs ejam uz muzeju, kurš tieši todien ir bez maksas, citādi ieeja tajā maksā 50 šekeļus. Acīmredzot, tāpēc, ka tas uzbūvēts kā paralelograms, visu laiku jāgroza galva, lai neietriektos kārtējā slīpajā sienā, no tā un karstuma tuvojas ģībonis. Šagāls, kazas, Pissaro, Renuārs. Muzeja tante ar mums runā krieviski, nolasot šādu iespēju sejās. Atceļā mēs periodiski apsēžamies kur pagadās, ļaujot sev atdzist. Šādos mirkļos ļoti labi var noprast, ka esi bioloģisks organisms nevis, piemēram, mākonis. Galu galā es tomēr nobildēju arī pupuķi, kas ložņā gar akmeņiem un bāž spraugās savu pincetei līdzīgo knābi. Lidojumā tas atgādina dzeni, arī raibs, un arī uzvedība tam kā dzenim – strauja un drusku haotiska kā mūsu ceļojums un tā pārstāsts.
Jums var rasties sekojoši loģiski jautājumi: “Ja interesē putni, kāpēc nebraukt uz speciālajām putnu migrēšanas vietām? Vai redzēji objektu N? Ko tad tu redzēji?” Tad, lūdzu, tos neuzdodiet, ejiet un iestādiet kādu koku, lai mazinātu planētas karstumu. Bet vēl labāk, lidojiet uz Izraēlu un beidzot atrisiniet to palestīniešu jautājumu, jo bez jums, kā redzams, viņi uz to nav spējīgi.
