Rīts nav vairs nekāds agrais. Ir aplietas un paēstas sausās auzu putras, ko pirms dažām dienām vēlīgi mums ar vīru atstāja iepriekšējā latviešu grupa, un laiks doties kalnā. Kāpju gandrīz soli solī aiz vīra pa akmeņainu, asiem krūmeļiem aizaugušu šauru taciņu augšup. Īsti nezinu, cik vēl jākāpj. Un negribu zināt. Kāpju iegrimusi savās domās par dzīvi, par nesen sastaptiem cilvēkiem kalna pakājē, kas pulcējās uz bēru ceremoniju. Kaut kas jostas somā sāk vibrēt. Mani no domām pamodina kaut kur dziļumos dusošais telefons. Paskatos – īsziņa no draudzenes. Skaists dzejolis. Pat ļoti jauks. Nesaprotu, kas ir noticis, par ko man tāds? Netaisos taču te palikt uz visiem laikiem, arī neglābjami slima neesmu, ka pēkšņi vajadzētu veltīt man tik jaukas rindas. Eju, domāju… Eh, ir taču laikam mana vārda diena.

Jā, laikam un tā izjūtai te cita vērtība. Un ne tikai tāpēc, ka Etiopijā tagad ir 2012. gads. Ja piederat pareizticīgo Tewahido baznīcai, jūs izmantojat Etiopijas kalendāru, kur ir 13 mēneši; 12 no tiem ir 30 dienas gari un pēdējais ir 5 dienas (6 garajā gadā). Etiopijas kalendārs ir cieši saistīts ar koptu un juliāņu kalendāriem, taču tas nav pilnīgi vienāds. Pēc mūsu kalendāra viņiem jaunais gads iestājas 11. septembrī (vai 12.septembrī garajā gadā).

Uz Etiopiju regulāri braucu jau kopš 2008. gada. Nav jau tā, ka esmu gluži apsēsta ar šo valsti, esmu bijusi arī citās Āfrikas valstīs, Indijā un tā, bet kaut kas mani neglābjami velk tieši uz Etiopiju. Tad nu arī meklēju visus iespējamos līdzekļus, kā tur nokļūt vismaz 1 x gadā un vismaz uz mēnesi, ja ne uz trim vai ilgāk, ja paveicas. Esmu izceļojusies krustu šķērsu pa visu valsti, esmu strādājusi, esmu darījusi NEKO – vienkārši dzīvojusi starp cilvēkiem. Viena. Tai laikā gandrīz bez valodas. Nē, nu labi, nedaudz es zināju angļu valodu un pāris vārdus sapratu arī amharu valodā. Bet ne jau valoda galvenais. Galvenais ir saskarsme. Bet tā ir jāmācās.

Viens no maniem emocionālākajiem piedzīvojumiem bija pirms gadiem četriem.

Ar grupu izbraukājuši/izstaigājuši Etiopijas dienvidu daļu un pabijuši Omo ielejā pie vietējām ciltīm, ar diviem džipiem lēnu garu velkamies augšā pa kalnu uz Dorze lodge. Tas ir netālu no Arba Minch pilsētiņas kalnos ap 3000 m v.j.l., kur dzīvo Dorze cilts ļaudis. Esmu te bijusi jau iepriekš, pazīstu saimnieku un mums ir sarunāts barterītis – es palīdzu ar darbiņiem, viņš par to man dod naktsmājas un kaut ko apēst.

Nesen nolijis lietus, pirmā mašīna paliek puskalnā, jo nespēj tikt tālāk. Mūsu šoferis ar visu savas pieredzes bagāžu steidz palīdzēt. Un – izdodas. Drīz vien veiksmīgi esam galapunktā. Mani visnotaļ foršie ceļa/cīņu biedri steidz skatīt apkārtni (un te patiešām paveras pasakains skats uz Abaja un Chamo ezeriem kalna pakājē), ielūkoties cilts cilvēku ikdienā, bet es sāku saprast, ka ES TE palieku. Īsas, bet sirsnīgas atvadas no tautiešiem, kas dodas tālāk, un es iekārtojos savā jaunajā mājvietā, kas būs mana uz 3 nedēļām. Gribu atzīmēt, ka tobrīd angļu valodu izmantoju tikai galējas nepieciešamības spiesta un īsos teikumos, kas noteikti nebūt nebija pareizi. Vakara gaitā atklājās, ka viens no viesu nama saimniekiem ir aizbraucis uz savu mītnes zemi – Nīderlandi, otrs (vietējais) nelaimīgi piezemējies ar motociklu un atrodas slimnīcā galvaspilsētā. Sakoncentrēju visas savas iespējamās angļu valodas iemaņas, sazvanos ar saimnieku. Viņš mani mēģina pierunāt darīt NEKO. Vienkārši lai baudot dzīvi, kalnus, dabu. Atbraukšot nākamreiz un tad pastrādāšot (doma bija palīdzēt iekārtot jaunuzceltās bungalo tipa mājiņas). Skan jauki, bet es kā īstena latvju meiča tā nemāku. Otrā rītā es pieprasu vismaz kapli. To pēc pāris stundām arī dabūju. Svaigi taisītu. Iespaidīgu. Kā vēlāk izrādās, tas ir tieši tāds, kā nepieciešams šim māla klonam, ko es cenšos irdināt, ravēt un kopt visas atlikušās 3 nedēļas. Jā, mani dušas cimdi izrādījās ļoti piemēroti dārza darbiem.

Teiksim tā – angļu valoda man neuzlabojās šī pasākuma gaitā, toties iemācījos vietējos vārdus. Vismaz svarīgākos (tosimo – paldies). Iemācījos košļāt čatu (kat) tā, lai no tā ir kāda jēga. Labums sekojošs – sapratu, ka bez šīm uzmundrinošā krūma lapām tiešām ir ĻOTI smagi strādāt tik daudz un tādos apstākļos, kā strādā vietējie.

Zinu, daudzi netic, bet Etiopijā cilvēki strādā daudz un smagi, lai arī, uz pāris dienām izskrienot cauri valstij, varētu šķist citādāk (īpaši paskatoties uz vīriešu kārtas pārstāvjiem), tomēr teikšu godīgi – vidējais latvietis tik smagi nespētu strādāt.

Iedomājies, ka Tev ir jāpabaro ģimene, bet vienīgais, kas Tev ir – mālaina, akmeņaina zeme kalna nogāzē, kur ar tehniku neuzbrauksi, ar vērsi neuzkāpsi. Atliek gaidīt lietus sezonu, lai varētu ar savām divām rokām šo zemi uzirdināt un pamanīties iesēt labību un citas saimniecībai noderīgas lietas. Un tad lūgt Dievu, lai būtu ražas gads. Kopt to visu un ar ROKĀM atkal novākt. Un tā dienu dienā, gadu no gada. Un zeme tur ir apstrādāta visa. Nekas nav aizaudzis ar kārkliem un usnēm.

Jā, tā man bija laba skola – par mieru un līdzsvaru dvēselē, par savstarpējo sapratni, līdzās un kopā būšanu, par vērtībām. Par to, ka ne vienmēr viss ir tieši tā, kā pirmajā brīdī šķiet vai kādu priekšstatu mums ir izveidojuši stereotipi par dzīvi un lietām Āfrikā vispār. Un viņiem arī tā bija jauna pieredze. Ļaudis no tuvējā ciema nāca vērot, kā strādāju. Vērot, kā darbu var izdarīt ne tikai labi, bet arī daiļi. Nāca, palīdzēja man, mācījās. Nāca, teica man paldies par to, ko es (baltais cilvēks) daru viņu labā, par to, ka palīdzu attīstīt un uzlabot vismaz vienu vietu, kur viņiem ir un būs darba vietas. Beidzamajās dienās bija līdz asarām aizkustinoši iet cauri ciemam, kad cilvēki nāca klāt, apskāva, pateicās. Neko tādu Latvijā nekad neesmu piedzīvojusi. Ir vajadzīgs tik maz, lai darītu cilvēkam prieku, lai izdarītu ko labu, lai palīdzētu. Un, ja esi patiess un labestīgs, tu tiksi pieņemts.

Lai arī tā nav mana dzimtene, tomēr tieši TUR sajutos vajadzīga, sajutos starp savējiem, sajutos mīlēta.

Tur strādāt ar sabiedrību ir vienkāršāk, jo viņiem daudz kā ir mazāk – iespēju, pieredzes, zināšanu. Ar to es negribu teikt, ka viņi ir nepieredzējuši vai muļķi. Tas viss viņiem ir, tikai citā pakāpē nekā mums. Un mums jāļauj viņiem pašiem līdz tam izaugt, pašiem saprast atšķirību starp Āfriku un Eiropu vai Ameriku.  Mēs varam pasniegt roku pretim, nevis viņu rokā ielikt visu gatavu.

Āfrika ir skarba, nereti nežēlīga, bet vienlaikus skaista un valdzinoša, tā velk un velk atpakaļ. Tur gūtā pieredze noteikti dara cilvēku stiprāku. Taču šo sajūtu nevar “noķert”, ar lielas tūrfirmas organizētu grupu steigā izskrienot cauri valstij no viena apskates objekta uz otru.

Etiopijā ir milzum daudz vietu un lietu, ko redzēt, kur būt. Tikai viena neliela daļa ir iekļauta populāro tūrisma objektu sarakstā. Protams, ērtāk ir izbraukt maršrutu pa zināmām vietām, nemeklējot neko jaunu, piedzīvojumus vai pārsteigumus. Bet pārsteigumu tur tiešām netrūkst.

Pēc kāda no kārtējiem braucieniem uz Etiopiju atgriezos mājās un interneta dzīlēs sāku meklēt, ko atkal varētu nākamreiz tur apskatīt un ar ko piesaistīt ceļabiedrus. Pavisam nejauši uzdūros kādai franču speleologu mājaslapai, kur bija gana interesanta informācija par alu sistēmām Etiopijā. Zināju – tur ir Sof Omar alas. 15 km gara alu sistēma, skaistas, plašas alas, kas ir vietējo musulmaņu (musulmaņi Etiopijā ir ap 35%) tāda kā svētvieta. Bet, kā izrādās, tur ir arī citas alas. Un ļoti daudz un garas, un interesantas. Nu ko, tas nozīmē – braucam!

Protams, bez alām bija vēl Geraltas klinšu baznīcas, un uz vismaz dažām no tām bija jāuzrāpjas. Bija Danakil tuksnesis ar Dallolu un Erta Ali, bija karstie avoti un vēl un vēl … bet alas bija galvenās. Tad nu lūk – nokļūstam tur jau ap pusdienlaiku, gids ved mūs pa aizaugušām taciņām, mape rokās, solis gana raits. Pieejam pie nelielas atveres zemē, puisis atver mapi, nostāsta dažus faktus par šo vietu un alu un saka – te tā ir, ejiet! Mēs saskatāmies, kā – vieni? Man šodien nemaz nav piemērotas drēbes mugurā un kaut kā arī negribas tur iekšā līst. Nu labi, ieslēdzam pieres lampiņas, aizbāžam ūdens pudeles aiz jostas un dodamies iekšā. Nepacietīgākajiem pateikšu uzreiz – viss bija kārtībā. Alas bija skaistas, garas, interesantas, nekur neapmaldījāmies, gāzēs nenosmakām (jo nelīdām tur, kur tās sajutām), bet, tagad to atceroties, mēs tiešām bijām nedaudz traki 4 latviešu ceļotāji/klejotāji, kas tā vienkārši ņēma un līda svešās alās bez gida. Vai es tā darītu atkal? Nezinu. Ar tik foršiem, zinošiem un varošiem biedriem kā toreiz – noteikti. Bet tādu nav daudz.

Joprojām par alām. Alu Etiopijā tiešām ir daudz, bet to apskate praktiski netiek piedāvāta nevienā tūrisma maršrutā un tās arī nav aprīkotas ar lampām, laipām un visa tā, pie kā ir pieradis baltais tūrists. Etiopijas tūrisma industrija ne tikai šai jomā, bet vispār kopumā ir savā attīstības sākumstadijā. Tas ir gan labi, gan slikti. Personīgi mani tieši uzrunā šādas nedaudz mežonīgas vietas, cilvēki, kas baltos ļaudis gandrīz nav redzējuši, cilvēki, ko baltais tūrists vēl nav paguvis sabojāt. Tai pašā laikā Etiopija ir droša no drošības viedokļa puses. Valsts aktīvi cenšas attīstīt tūrismu, kas viņiem arī labi izdodas, un šai sakarā viņi ļoti rūpējas, lai baltajam cilvēkam nenotiktu nekas ļauns, lai viņš būtu apmierināts ar redzēto, piedzīvoto un mājās atgrieztos laimīgs. Tad arī citi gribēs braukt skatīt šo patiesi no citām Āfrikas valstīm atšķirīgo, Dieva svētīto zemi. Taču tas vēl neizslēdz iespēju, ka bandīti no Eritrejas nepielavīsies pie robežai tuvākajiem apskates objektiem un nemēģinās kādu saņemt gūstā vai pat nošaut (kā tas bija 2012. gadā). Piemēram, pavisam nesen kļūdas pēc tika nošauts tūrists un pavadonis, kas abi vulkāna virsotni tumsā sasniedza no neīstās puses un tika noturēti par Eritrejas bandītiem. Tāpat arī nevar izslēgt gadījumus, kad pie savas nāves vainīgi paši tūristi, pārvērtējot savas spējas vai vienkārši apmaldoties tuksnesī un nomirstot no karstuma un slāpēm. Visādi gadās. Bet ne tikai Etiopijā.

UNESCO mantojuma sarakstā ir iekļautas 9 vietas Etiopijā. Ikviena no tām tiešām ir ievērības cienīga. Mani personīgi ļoti uzrunā Simiena kalnu masīvs. Jā, tie nav pasaules augstākie kalni, augstākā virsotne Ras Dashen ir tikai 4550 m v.j.l. Bet ne jau augstums ir galvenais (man nekad nav bijusi vēlme uzkāpt pēc iespējas vairāk kalnu virsotnēs), bet tas, cik daudzveidīga daba, dzīvnieku valsts, cik pasakainas ainavas paveras aiz katra nākamā stūra. Ja godīgi, nakšņot man tur nepatīk. Esmu ļoti salīga, un, tiklīdz noriet saule un tas ir ap 6:30 vakarā, uzreiz kļūst vēsi. Ļoti vēsi. Siltums atgriežas tikai pēc saullēkta ap 6 no rīta. Ir gadījies šīs 12 stundas pavadīt, izmisīgi salstot un gaidot rītu ar siltas saules stariem. Bet, kad pusstundu esmu saulē pagozējusies kā ķirzaka, viss ir aizmirsies un var doties tālāk, nākamajos piedzīvojumos.

Un, ziniet, tas plašums, kas Etiopijā, tas ir tas, pēc kā es vienkārši slāpstu. Tu, cilvēk, apsēdies kaut vai vienkārši uz paugura (tas gan noteikti ir augstāks par mūsu Gaiziņu) un Tev paveras netverams plašums pie kājām. Kā visa Latvija. Vai pat divas. Tu vari redzēt nākamo ciemu, tad vēl nākamo un vēl.

Viena no populārākām vietām, ko Etiopijā grib redzēt bezmaz vai katrs sevi cienošs ceļotājs, ir Omo ielejas ciltis. Tā ir ļoti iecienīta vieta fotogrāfiem, kas liela daļa ņemas nenoguruši fotografēt cilšu ļaudis kā lielā cilvēku “zoodārzā”. Jā, nenoliegšu, ir interesanti, ka vēl kaut kur ir saglabājušās ciltis, kas dzīvo pa savam, neskatoties (nosacīti) uz to, kas notiek un attīstās apkārt, bet nevajag to pārvērst par cirku. Tā vien šķiet, ka tūrisms šiem cilvēkiem nodara lielāku ļaunumu nekā labumu. Arī daudzas manis vadītās tūristu grupas ir atteikušās braukt pie ciltīm pēc pāris pirmo vietu apmeklējuma, jo mēs nejūtamies ērti, iejaucoties citu cilvēku dzīvē, ejot viņu mājās un viņu teritorijā, kur patiesībā esam lieki. Kur nu vēl ar fotoaparātu lēkāt apkārt un censties uzņemt pēc iespējas sensacionālākus foto mirkļus, ar ko pēc tam paspīdēt instagramā. Cilvēki, esiet iejūtīgi! Jūs varbūt teiksiet – viņi par to saņem naudu. Jā, saņem. Bet lielākā daļa naudas aiziet alkoholam un ieročiem, un, kā zināms, tas nekad neko labu nav atnesis. Visu vajag ar mēru un īstajā laikā.

Man nav nekas pret apskatīt, kā dzīvo cilvēki ciltīs (tās tiešām ir atšķirīgas), bet ar pietāti un cieņu pret viņu dzīvi. Tāpēc es labprātāk uzkavējos Omo ielejā neilgi un dodos tālāk pasaulē. Gan ainava, gan cilvēki un to dzīvesveids Etiopijā var nomainīties ik pa pārsimt kilometriem.

Gandrīz vai katrā ciemā gribas piestāt, iedzert ceļmalas ēdnīcā īstu vietējo kafiju, klusām pavērot nesteidzīgi apkārt ritošo dzīvi. Citreiz tieši otrādi – gribas mesties bērnu bariņā, uzspēlēt bumbu vai paskriet “ķerenes”. Vienkārši paniekoties. Vai vēl – iet palīgā katram lauku darbu darītājam, izmēģināt, kā mums tas sanāk, un saprast, kas tas patiesībā ir. Dzīve ir krāsaina un ar garšu.

Manam vīram pēc dažām nedēļām vairāk gribas mieru, šķiet, viņam apkārtējo cilvēku paliek par daudz. Man nē. Es viņus nejūtu. Jā, protams, viņi ir te. Un viņu ir daudz. Te ceļmalā stāvošu jaunekļu bariņš tevi uzrunā, te ziņkārīgs bērnelis ieliek savu vēso, ne pārāk tīro roķeli tev plaukstā un skatās uz tevi lielām, melnām acīm. Bet mani tas netraucē. Es esmu starp savējiem. Ja man kādurīt sanāk saskumt pēc mājiniekiem (kuru man viennozīmīgi pietrūkst), atliek iziet ielās un oma ir 100 % uzlabojusies. Lai arī cilvēki ir nabadzīgi un viņiem savu kreņķu noteikti ir vismaz par vezumu vairāk nekā man, viņi visi ir smaidīgi, laipni. Tā pozitīvisma atmosfēra vienkārši ir gaisā. Tu to ieelpo un pasauli redzi savādāku. Saproti, ka laime ir ne jau naudas kalnos, lielā mājā, smalkā auto vai šķirnes sunī. Laime ir mūsu sirdīs. Un, jo bagātāka sirds, jo laimīgāks.

Ja Tu, lasītāj, domā, ka mana dzīve tur paiet, vizinoties vienā lielā, pūkainā rozā mākonī, tad Tu kļūdies. Arī es esmu piedzīvojusi tur ne tik patīkamus mirkļus, nedaudz ekstrēmas situācijas un skumjus stāstus.

Pirms dažiem gadiem Etiopijā samērā normāla parādība bija streiki. Nesākšu skaidrot politisko un ekonomisko situāciju, kas tos izraisīja. Taču arī man tīri nejauši gadījās dzīvot vienā no pilsētiņām, kur tie notika. Es neko par streikiem pat nezināju līdz brīdim, kad kādu rītu mani nelaida laukā no viesnīcas pagalma. Uz ielām neviena cilvēka, klusums. Nesapratu, kas notiek. Viesnīcas personāls stāvēja maliņā, sačukstējās un vēroja mani. Tad beidzot atnāca puisis, kas mācēja angliski, un izskaidroja man situāciju. Interesants streiks – ne skaņas. Kaut kur jau kaut kas notika, bet es to neredzēju.

Turpmākajās dienās uz ielām pastiprināti patrulēja policija, visi ceļi, kas ienāca pilsētā, tika apsargāti. Taču man tas netraucēja brīvi pārvietoties, iet kalnos, uz tuvējiem ciemiem. Patruļas tik apjautājās, kur šodien eju, kādi plāni. Un atgriežoties pārliecinājās, vai viss kārtībā. Arī mana staigāšana ar zandalēm pie rokas nevis kājās viņiem sākumā šķita aizdomīga – vai tiešām viss esot labi? Parasti tūristi ejot kalnos ar pārgājienu zābakiem nevis plikām kājām. Atteicu, ka es neesmu parasta tūriste.

Var jau būt, ka kādam šķiet pārgalvīgi, ka balta sieviete viena pati klejo pa Etiopiju. Bet, lai kā tas arī no malas neizskatītos, es tomēr labi apzinos, ko daru, kur eju un ar ko runāju. Pa šiem gadiem esmu iemācījusies nedaudz viņus saprast. Viņi ir pavisam citādāki nekā mēs. Ne sliktāki, ne labāki. Citādāki. Un viedāki. Sākumā šķita – esmu bijusi Etiopijā 2 reizes, es tur visu zinu, saprotu, kas un kā, baigā gudriniece. Un pēc vēl 2 reizēm sapratu, ka es ne vella nezinu. Nekas nav tā, kā pirmajā brīdī šķiet, viņi mums, tūristiem, neatklājās. Kad biju tur padzīvojusies viena savvaļā, tad saskatīju, ka tā “drēbe” ir pavisam savādāka. Vai ieraudzīju īsto? Nezinu. Bet vienalga man ļoti tuvu.

Pie pārdomu vērtām un gana sāpīgām tēmām pieder arī nabadzība, medicīniskā aprūpe un izglītības sistēma valstī. Par ekoloģiju nemaz nerunājot. Nav jau tā, ka viņi mirst badu, kā dažkārt masu mēdijos tiek rādīts, bet gana daudz ir trūcīgu ļaužu laukos, gana ubagojošu uz ielām. Cilvēki nāk uz pilsētām cerībā uz labāku dzīvi un tur paliek kā bezpajumtnieki, jo arī tur neviens viņus atplestām rokām negaida, darbu nepiedāvā un dzīvesvietu nenodrošina. Ja pats nespēj “izsisties”, tad ir tā, kā sanāk. Skatāmies un šausmināmies par ārkārtīgo netīrību. Plastmasas maisiņi, PET pudeles, viss pa zemi. Jā, bet, kur to lai liek, ja valstī nav pietiekami attīstītas atkritumu savākšanas un pārstrādes. Savāc cilvēks to šmucīti ap sevi kaut kur kaudzītē, bet likt ta nav, kur. Daži nokurina ugunskurā, un tad pa visu apkārtni vēl ilgi jūtama degošas plastmasas smaka. Tas ir labāk? Attīstītās valstis ar skaistiem lozungiem ielauzās Āfrikā ar savu produkciju, savu palīdzību, bet kā ar sekām, kas domāja par tām? Kas padomāja, vai viņi ir tam visam gatavi? Tā vien gribas teikt – liksim viņus mierā ar savām gudrībām, savām tehnoloģijām, savām humānajām palīdzībām, ļausim cilvēkiem dzīvot pašiem savu dzīvi, attīstīties un augt, nepārlecot kādam šīs attīstības posmam pāri par vairākiem gadu desmitiem. Viņi tam nav gatavi. Un tas, ka mēs redzam un saprotam lietas krasi atšķirīgi, nenozīmē, ka viņiem nav taisnības.

Tomēr par jaukām lietām ir patīkamāk runāt, vai ne? Tāpēc, neskatoties uz visu, man tur patīk bērni. Mazi, ziņkārīgi, nošmulējušies. Ne jau visi, protams, ir nošmulējusies, bet man patīk tādi. Mēdzam laiku pa laikam aizvest viņiem ko noderīgu. Burtnīcas, rakstāmlietas, drēbes, bumbas, lecamauklas. Nu kaut ko tādu. Bieži vien dzirdu sakām: uz Āfriku jāved ledenes (šokolāde izkūst) un zīmuļi. Piekrītu par zīmuļiem, bet konfektes var pagaidīt. Labāk aizvediet burtnīcu, pavisam vienkāršu rūtiņu burtnīcu (ar reizrēķinu aizmugurē būs jau ekstravaganti), lai bērnam ir, kur pierakstīt stundā dzirdēto. Vēl ir iespēja to visu nopirkt kādā no vietējām pilsētām un tad aizvest uz lauku skoliņām. Ir arī ļoti daudz skolu, kur mācās bāreņi. Tur jebkāda mūsu/jūsu palīdzība vienmēr tiks novērtēta un nekas nebūs par niecīgu.

Un vēl – nedodiet viņiem naudu. Nauda ir jānopelna. Nezinu, kāpēc tūristi ir ieradinājuši viņus diedelēt un lūgt naudu. Bērnam ir jādod iespēja mācīties un strādāt, lai naudu nopelnītu, nevis tā jādod par neko. Par to vien, ka esi nabags, nauda nav jādod.

Ir, kas to saprot. Viņi gatavo suvenīriņus un tos ceļmalā tirgo. Neteiktu, ka tie ir ļoti smalki, bet ir vērts tādus nopirkt tāpēc vien, lai tādējādi viņus atbalstītu. Pēc tam to suvenīriņu vari atdot kādā tālākā ciemā citam mazākam bērnam, lai spēlējas, nav obligāti visi nieki jāved mājās. Tos bērnus, kas bezkaunīgi skrien līdzi pa ielu un sauc give, give vai chinese, chinese (jo tur ir ļoti daudz investoru no Ķīnas, kas, atļaušos teikt, ir okupējuši viņu labākās lauksaimniecības zemes), es vienkārši ignorēju. Ne jau viņi vainīgi, ka tādi.

Es vēl neko neesmu teikusi par Etiopijas virtuvi. Tas ir īpašs un garšīgs stāsts. Man ļoti patīk, ka te ir izteikta vietējā virtuve, ko nav sabojājuši vai iznīcinājuši kolonizatori (Etiopija NEKAD nav bijusi kolonizēta). Tā kā galvenie reliģiju pārstāvji ir kristieši un musulmaņi, tad ir jūtama atšķirība viņu ēšanas paradumos un ēdienu gatavošanā. Visi ēdieni ir samērā asi, taču tas tāpēc, lai nebūtu problēmu ar vēderu darbību, turklāt tas labi līdz pret karstumu un dod lielisku enerģijas lādiņu (pamēģini nu aizmigt, ja vakarā esi saēdies asu ēdienu). Protams, smalkās viesnīcās ir pieejams arī ēdiens izlepušajam baltajam tūristam, bet tas nav priekš manis. Saviem ceļa biedriem vienmēr iesaku izvēlēties vietējos ēdienus. Nereti problēmās iekuļas tieši tie, kas visu ēd pa smalko un sterili.

Ēdieni te ir visādām gaumēm. Var atrast gan gaļu (vista, liellops, kaza, aita), gan veģetāras maltītes. Ļoti daudz lieto dažādus pākšaugus. Taču galvenais pārtikas produkts, bez kā nu neviens kārtīgs etiopietis nespēj izdzīvot, ir injera – no šeit vien augoša graudauga tefa sēklām cepta “pankūka”. Pirms cepšanas mīklu pāris dienas raudzē un tad uz speciālas pannas cep lielu, plānu pankūku. Garša ir īpatnēja, skābena un mums ne visiem īsti iet pie dūšas. Taču injera nesatur glutēnu un tieši šī iemesla dēl tefa milti ir iecienīti arī pasaulē (īpaši ASV). Sākumā varbūt nebija tik vienkārši saprast, ko ēst, kur dabūt to, ko gribas, jo kristiešiem ir 180 gavēņa dienas gadā. Toties pārējās dienās viņi ļoti daudz cenšas ēst gaļu. Taču nu jau esmu sapratusi, kur, kā un ko var atrast, kā vienmēr paēst tā, lai visi apmierināti. Arī mūsu gids Henoks ir sapratis, ka latviešiem patīk eksperimentēt, piedzīvot ko jaunu arī ēdiena izvēlē, un joprojām katru viesošanās reizi es Etiopijā atrodu ko jaunu, vēl līdz šim nenogaršotu. Šīs lietas, protams, 5-zvaigžņu restorānos jums neviens nepiedāvās.

Un jā – kafija!!! Kā gan bez kafijas. Etiopija taču ir kafijas dzimtene. Esam pat bijuši Bongas lietus mežos, kur ir simtiem gadu seni kafijas meži. Ar sūnām un ķērpjiem apauguši. Pasaka! Kafijas ceremonija ilgst vismaz 1,5 stundu. Bet kur gan te jāsteidzas? Baudi dzīvi, sarunas, baudi kafiju. Cilvēki te raduši ēst ārpus mājas, lielā pulkā, daloties ar ēdienu, pārrunājot jaunākos notikumus, vienkārši esot kopā. Sirsnīgi. Un tas viņus tur kopā, veido viņu identitāti.

Nākamajam rudenim man jau ir gatavs plāns, kurp doties, jo, kā izrādās, Etiopijā ir, ko atklāt vēl un vēl. Henoks jau smejas, ka es Etiopiju pazīstu daudz labāk nekā viņu gidi. Kopā esam atraduši ne vienu vien jaunu un tūristiem saistošu vietu, kurp viņš tagad ved arī atbraucējus no citām valstīm.

Ar nepacietību gaidu novembri, kad, izejot no lidostas, atkal varēšu krūtīs dziļi ieelpot tik mīļo un pazīstamo Etiopijas gaisu. Būs vēss rīts, kaut kur stāvlaukumā mani gaidīs mašīna un tuvākajā kafejnīcā – svaigu augļu sulas glāze.