Visīstākais kultūršoks, atgriežoties no ceļojuma pa Apūlijas reģionu Itālijas papēdī, mani sagaidīja tieši Latvijā. Pēc nobrauktiem 1103 km motorollera sedlos, reizēm sasniedzot ātrumu pat 100 km/h, atkaluzkāpšana uz velosipēda un mīšanās likās kā braukšana pret vēju ar mīkstām riepām.
Un pa īstam attiecību “rasols” mūs satrieca nevis karstasinīgajā Itālijā, bet tieši pirmajā vakarā Latvijā, kad vasarā paklusās Rīgas centra ielās mutuļoja burgerfestivāli un pie Wok’n’curry restorāna un Rimi starp personālu un īpatnējiem klientiem valdīja reāli jūtu izvirdumi. Esiet piesardzīgi, apgalvojot kaut ko par Itāliju vai jebkuru citu valsti, uz kuru dodaties meklēt eksotiku vai romantizētu šarmu. Var izrādīties, ka jūsu mājpilsēta ir gan emocionālāka, gan dzīvāka, gan tīrāka, turklāt mazāk pasargāta no mafijas bosa, kas dzīvo kilometru no jūsu olīvkoku plantācijas.
Kā jau minēju, pa visu Apūlijas reģionu (izņemot attālo Lecce provinci pašos dienvidos) ar motorolleru izdevās nobraukt vairāk nekā 1100 kilometru. Tikpat liels kā distance bija arī kontrasts starp šīm provincēm – sākot ar relatīvi sakārtoto Bari, tad tūrisma “uzbūsterotajiem”, bet tīrajiem Brindizi un Taranto novadiem, visbeidzot ar olīvkoku plantāciju apsēsto Barletta-Andria-Trani un milzīgo Foggia novadu. Abos pēdējos dabas parku gaļīgums mijās ar atkritumu un ignorances kaulainību. Ceļojums bija pilns kontrastējošu fragmentu, un par tiem daudz vieglāk būtu stāstīt, runājot par atsevišķām detaļām, ko varētu meklēt vai no kā varētu censties izvairīties jebkurš.
Pat vissliktākā scenārija gadījumā jebkurš ceļinieks Apūlijā saskarsies ar lielāko daļu zemāk aprakstīto punktu.
Pirms kur dodaties, nokārtojiet visu, kas saistīts ar motorollera iegūšanu. Spriežot pēc Gargano Rent mājaslapas, tos noīrēt var tikpat vienkārši kā velosipēdus, un motorolleri uz ielām un ceļiem šeit tiešām ir ierasta lieta. Noder autovadītāja apliecība, jo ar to var iegūt izdzīvošanas minimumu – gāzēju ar 125 cm3 motora tilpumu. Nav grūti iztēloties, kā parastie 50 cm3 pilsētas mopēdi vairāk nekā 1000 km braucienā ar diviem pasažieriem, nelielu bagāžu un vidējo ātrumu 60 km/h tiek nokauti vienā setā. Bet, ja nav paredzēta intensīva braukšana, var nomāt arī mazo “dranduļetu”. Kā pierādās vēlāk, tieši motorollers vislabāk noder gan karstuma izciešanai un atsvaidzinājumam (nevajag kondicionieri!), gan piekļūšanai pludmalēm, parkošanās ierobežojumu neesamībai vai satiksmes apsteigšanai. Tas nāk par labu arī dabai – degvielas tēriņi un izmaksas ir krietni mazākas.
“Cinque euro” jeb pieci eiro katrā uzpildes stacijā kļūst par mūsu mantru. Vairāk mums nevajag, un vairāk nemaz arī nevar ieliet.
Tikai jāņem vērā, ka labāk izvēlēties pašapmaksas automātus, jo itin bieži uzpildes stacijās ir “slinkuma uzcenojums” – veicot degvielas uzpildi tavā vietā, darbinieks pavisam oficiāli var pierēķināt cenai līdz pat 30 centiem par litru. No tā veiksmīgi izvairījāmies arī pēdējā uzpildes punktā pirms motorollera nodošanas, kad stacijas darbinieks ne par ko nevēlējās mums dot iespēju uzpildīties pašiem, izlikās draudzīgs, bet, kad atteicāmies maksāt skaidrā (jo visa „dzīvā nauda” bija beigusies) un norādījām uz labi paslēpto karšu termināli, briesmīgi sprauslāja un lamājās savā, pat ne itāļu valodā. Nu neko, pats uzprasījās, pats iepērās, pats vainīgs, lai gan nekāda dižā peļņa viņam tāpat nebūtu tikusi. Runājot par drošību, viss, protams, ir katra paša ziņā. Ķiveres, loģiski, mums (bet reizēm ne tik loģiski pašiem itāļiem, tāpat kā piesprādzēšanās) ir obligāta prasība, kamēr pie ātruma ir jāpierod, tāpat kā pie bremzēm. Gadījās kādā serpentīna līkumiņā nedaudz noslīdēt no ceļa, kad bremzes spiedās diezgan gausi, bet, par laimi, nekas vairāk kā viegls izbīlis nesekoja.
Turpretī tehniska ķibele radās, uzsākot rīta braucienu no Ginosa. Motorollers, lai arī uzpildīts, neleca, ar kurbulēšanu vedās slikti, likās, ka nosēdies akumulators, jo nekam citam ķerties klāt negribējās. Paveicās, ka pilsētiņa bija kalnā, un, sedlos sēžot, varējām veikli noripināt līdz pirmajam mehāniķim, kas norādīja uz vaļīgu pīpīti, ko viņš ņēmās izkasīt un pēc tam kopā ar sveču vadu piesaitēt ar parastu savilcēju. “Tikai nebrauciet pārāk ātri,” viņš beigās knapā, ar žestiem papildinātā angļu valodā noteica, un mēs sākumā viņam klausījām. Tomēr pēc kāda laika jutām, ka motorollers, braucot pa šoseju, raustās. Nākamajā dienā sapratu, ka pīpīte regulāri nāk nost pat pie mazākās grambas, tāpēc, izbraucot no naktsmājām emocionāli nogurdinošajā Manfredonijā, piestājām pirms viena no kalnu tuneļiem, lai ceļa malā atrastu vienkāršu puļķi, kuru nolauzu un tā aso galu iespraudu motorollera ventilācijas spraugā. Tas piespieda svečvadu un neļāva uzmavai lēkt no sveces nost. Lieki teikt, ka nākamās piecas dienas šī primitīvā sistēma nostrādāja perfekti. Par spīti Itālijas auto-motobūves tradīcijām un godalgotiem panākumiem gadsimtu gaitā, latviešu Makgaivers izrādījās labāks nekā itāļu mehāniķis.
Apmeklējot Apūliju vasaras otrajā pusē, viena no pamatvajadzībām, ņemot vērā reģionā valdošo klimatu (vai varbūt Latvijas visai pieticīgo tveici), protams, ir pludmale.
Taču ar pludmalēm ir tieši tāpat kā ar itāļu popmūziku – nevienu īsti neinteresē alternatīvas.
Lai arī vairākas pludmales, ko apmeklējām, bija ne vien populāras, bet arī skaistas (piemēram, leģendārā Polignano a Mare lagūna), centāmies meklēt vietas, kur būtu vai nu tikai vietējie, vai pilnīgi neviens. Protams, ka šādas vietas atrast bija gaužām viegli, jo, kā jau minēts iepriekš, itāļi tāpat kā viņu viesi ir tuvās attiecībās ar popkultūru, bet gaužām slinki pat uz piecu lieku kilometru nobraukšanu. Tiesa, ne visi, un viena no idilliskākajām, bet populārākajām alternatīvām pavisam netālu no Polignano bija klintīs ieskautie Cala Sala (Portacola) un Cala Incina līči.
Mūs tur gaidīja nedaudz skarbāka vide ar raupjām klintīm, bet tas netraucēja puikām lēkt ūdenī no piecu – sešu metru augstuma un pat izpildīt skaistu salto – “Dodici punti!”, kā teiktu Eirovīzijā.
Pirmos lielos viļņus piedzīvojām Itālijas papēža otrā pusē netālu no Taranto, kad piestājām pie Baia Capparone pludmales. Protams, tika apmeklētas arī citas pludmales, piemēram, notika arī nakts pelde pašā Bari pie Spiaggia Pane e Pomodoro vai augstāk Barletas Il Brigantino tieši pie pilsētas austrumu mola. Viens faktors, kas vairumā gadījumu mūs atturēja tajās uzkavēties ilgāk, bija cilvēku daudzums, otrs – baismīgā netīrība un būvlaukuma sajūta. Piemēram, Bari un Barletas pludmaļu smiltis, lai arī diezgan tīras pēc itāļu standartiem, izskatījās kā pārpalikumi no vēl neseniem būvdarbiem. Tikmēr vieta ar milzu potenciālu Manfredonijas dienvidos un nosaukumu L’Ultima Spiaggia, pie kuras var nokļūt, braucot pa mazu lauku ceļu un brīnišķīgu eikaliptu aleju, bija pilna drazu un pa to klaiņoja pāris miermīlīgu suņu. Vēl viena populāra vieta bija Spiaggia della Scialara Vieste, kur atrodas arī instagramā pazīstamais Pizzomuno bluķis ūdens vidū, taču tieši tam blakus esošā klints siena slēpa vārda vistiešākajā nozīmē piedirstu pludmali. Ceļā uz Viesti veiksmīgi piestājām vietā, kur klinšu ieplakā bija patvērusies vēl viena Baia San Felice pludmale. Tā būtu sapņu vieta visiem, kas vēlas pavadīt laiku starp līdzīgi domājošiem tūristiem, savukārt ap stūri izvietojušies līči ar klintīm kalpo par lieliskiem pieturpunktiem, lai apēstu kādu augli, sēžot uz apskalotajiem iežiem, un varbūt pat nesankcionēti ielēktu no tiem Adrijas jūras maģiskajā tirkīzā.
Turpinot piesārņojuma tēmu, jāatzīst, ka tieši tas mums Apūlijā bija viens no galvenajiem kultūršoka elementiem. Jā, ir ceļots arī pa raupjākām vietām, taču mūs satrieca fakts, ka šis piesārņotības līmenis konstatējams tepat Eiropā un tepat teorētiski populārajā Apūlijā. Ja lielākā daļa pludmaļu bija netīras diezgan klasiskā izpratnē (tāpēc lielā cieņā ir Lido jeb maksas tipa peldvietas), tad braukšana pa lauku teritorijām un lielceļiem no Bari uz ziemeļiem pavēra jaunus horizontus cilvēku neiecietībā un attieksmes trūkumā pret dabu, sevi, citiem.
Gan uzreiz jāpiebilst, ka, lai arī Latvijā ir “ībļi”, kas joprojām atbrīvojas no atkritumiem mežā vai ceļa malās, itāļi šādu praksi piekopj ar zelta godalgu, pie reizes pilnos apgriezienos īstenojot pie mums nicinātās kūlas programmas pat vasaras sezonā. Lai arī Gargano dabas parks bija sakopts pavisam ciešami, tomēr pat tā kalnainajos, mazāk apmeklētajos apvidos varēja redzēt, kā, varbūt nakts aizsegā, varbūt pat dienas laikā no serpentīnu līkumiem izmesti ledusskapji, dīvāni vai televizori. To visu pat pie skaistajām klintīm parka austrumos papildina jebkāda rakstura un izcelsmes atkritumi, kas no ceļmalām izkaisīti līdz pat jūrai…
Arī piepilsētu apvedceļi un ieliņas starp plantācijām bija pilnas dažādām maisiņu un iepakojumu driskām. Punktu uz “i” pielika traukšanās pa reģiona ziemeļdaļas lielceļiem, kad teju katrā atpūtas kabatā šosejas malās atradās ne tikai pa kādam maisam ar sadzīves atkritumiem, bet gan pat ducis vai pat vairāki desmiti pilni ar visu, sākot no plastmasas iepakojumiem līdz pamperiem, činčikiem un ēdienu atliekām. Arī lielveikalos plastmasas maisiņi tiek piedāvāti kā pamatnepieciešamība, un pat augļu kioskos bija grūti pierunāt pārdevēju tos nedot. Pāris vietējie, pie kuriem apmetāmies, steidzās izdarīt secinājumu, ka itāļi, vismaz dienvidos, ir izteikti ignoranta tauta, kas runā savā dialektā un pat atsakās mācīties pieņemto izrunu, lai iekļautos darba tirgū, un kuriem izglītība bieži nav pat vidusskolas līmenī.
Neskaitāmi tēvi, it sevišķi laukos, meitām vēlas noorganizēt vien izdevīgas laulības, tāpēc daudzas meitenes tā pa īstam pat nepabeidz pamatskolu vai vidusskolu.
Tā arī rodas atpalicība gan inteliģences ziņā un karjeras iespējās, gan izpratnē par to, kā izturēties pret apkārtējo vidi vai pret līdzbraucējiem uz ceļa. No tā rodas arī šie “fauna locale”, kurus tik viegli kā lētu un dumju darbaspēku pēc tam vervē arī mafijas sindikāti.
Ja nu jums gadījumā ir vēlme iepīties kādā likstā ar mafiju, varam ieteikt Pelegrino ģimenes olīvkoku plantāciju, kas reizē ir izcilas nerafinētās (extra virgin) eļļas ražotāja pavisam netālu no Adrijas un ar AirBnB palīdzību tur var nakšņot brīnišķīgā fermā (masseria).
Paralēli 35 hektāru “coratina” dārziem jeb vienas no jaudīgākajām un Apūlijā raksturīgākajām olīvu pasugām (kas dabiski ražo ārkārtīgi lielu daudzumu polifenolu saistvielu, kas “extra virgin” eļļai piešķir tās raksturīgo sīvumu) fermā iespējams piedzīvot arī “šķidrā zelta” zādzības, ko veic pēc vietējā mafijas bosiņa Saloto pasūtījuma. Olīveļļa arī šajā Itālijas reģionā tik tiešām ir zelta vērtē, un vecākām mājām un fermām tās tvertnes atrodas ēku centros zem zemes – lai saglabātos ideāli glabāšanas apstākļi un to būtu pēc iespējas grūtāk nozagt. Saloto bandas darboņiem savulaik tas gan nebija šķērslis, un viņi mēģināja to izzvejot, ražotnē iekļūstot caur jumtu, taču plāni tika izjaukti. Kopš tā brīža Pelegrino ir ieviesuši pat kluso satelītsignalizāciju, kas ir lētāka, ērtāka un drošāka par cita veida apsardzi. Ir izslēgts cilvēkfaktors, jo, kā atzīst fermas saimniece Marija Terēze, nav jābaidās, ka kādam sargam pieliks nazi pie rīkles. Taču stāsts ar to vis nebeidzās, jo pēc pāris dienām un plašas, bet neauglīgas izmeklēšanas pie saimnieces ieradās Saloto sieva un aicināja Mariju Terēzi piekāpt uz tikšanos pie bosa, kas dzīvo turpat netālu un atrodas mājas arestā. Bet kas gan tas par mājas arestu, ja ēkā funkcionē restorāns. Tikšanās beidzās miermīlīgi, taču tās iemesls bija liecību noplūde vietējā policijas iecirknī. Marijai Terēzei nācās likumsargus apmeklēt vēlreiz, paziņojot, ka viņa policijai vairs neuzticas, jo tieši pēc viņas liecības norisinājās šī nepatīkamā tikšanās, kuras laikā gan mafijas boss, gan Marija Terēze viens otram principā uzdeva vienu un to pašu jautājumu “Tu zini, kas es esmu?”, “Nē, bet tu zini, kas es esmu?”, un tamlīdzīgi. Sāga turpinājās jau pēc pāris dienām, kad saimnieci uz iecirkni izsauca vēlreiz un vairākas stundas pratināja nu jau augstais plauktiņš, lai izzinātu pilnīgi visu par šo tikšanos ar noziedznieku. Uz Marijas Terēzes jautājumu, vai zādzību galu galā pasūtījis Saloto, viens no galvenajiem iecirkņa policistiem varēja vien atbildēt, ka “saprotiet mani, es savā pozīcijā to nevaru apstiprināt, bet nevaru arī noliegt”.
Par spīti starpgadījumiem olīvas un to izstrādājumi Apūlijā tiešām ir augstākajā vērtē. Mēļo, ka 5 % nacionālās olīvu ražas tiek ievākta tieši reģiona centrālajās provincēs, un viss, kas redzams no Pelegrino nama līdz jūrai, ir vienas vienīgas olīvkoku plantācijas. Saimniecība koncentrējas jau uz minētajām “coratina” olīvām un ražo patiešām sīvu eļļu, kuras smarža un garša ir izteikti piparota un kokaina. Lai arī šāds produkts šodien beidzot tiek augstu vērtēts (pretēji tam, cik ļoti tas tika pelts pirms 30 gadiem), daudzi, it sevišķi restorāni, izvēlas maigākas, šķaidītās eļļas, kas smaržā ir daudz augļainākas un skābākas. Pelegrino fermā kopā ar Mariju Terēzi izstaigājām pašu ražotni, kas nodarbojas tikai ar mehāniskiem līdzekļiem spiestas nerafinētas eļļas iegūšanu un tādu arī pilda vai nodod tālāk rafinētas eļļas ražotājiem, kas produktu filtrē, šķaida, ķīmiski apstrādā un citādi pārveido, lai mainītos vai izzustu tās garša un samazinātos cena. Daudzi uzskata, ka nav jēgas pirkt “extra virgin” produktu, ja tas ir dārgāks nekā izspaidu vai ķīmiski “atrūgtinātā” eļļa (kas nebūt nav sliktāka!). Taču nerafinēto produktu var lietot atkārtoti, pat līdz trim reizēm, kamēr zemākas klases eļļas der tikai vienai lietošanas reizei. Šāda konkurence it sevišķi Itālijā Mariju Terēzi nebaida. Viņu vairāk satrauc divi citi aspekti – slikti, neprognozējami laikapstākļi, kas pagājušajā gadā dažādos veidos pilnībā iznīcināja teju visu fermas ražu (ko ievāc rudens beigās), un uzņēmuma darbības turpināšanās, jo viņas vienīgā meita šobrīd daudz vairāk fano par arhitektūras studijām, bet māsas bērni vēl nav spējīgi pārņemt plantāciju.
Vislielākā raža gan ir bijusi Apūlijas kalnu cikādēm. Ceļojuma laikā tikai pāris vietās nedzirdējām to trako sisināšanu kokos. Brīžiem tā ir tik intensīva, ka nevar pat sarunāties, piemēram, braucot cauri Alta Murgia nacionālajam parkam reģiona vidienē. Šis troksnis var mierīgi iedzīt kapā un ir pielīdzināms lidmašīnas motoru rēkoņai. Taču vietās, kur šo, pēc dabas nekaitīgo un reizē īslaicīgi dzīvojošo, trekno kukaiņu ir pavisam maz, čīgāšana rada pazīstamu Latvijas lauku fonu un ir pat atslābinoša.
Turpretī, braucot apvidū ap Ginosa pie Materas, vakarā mūs pārsteidz siseņu bari, kas tusē uz ceļa un brīžiem lec motorollera lukturī. Tāda tā insektu daba Apūlijā.
Visa ceļojuma laikā satiekam tikai vienu odu. Pavisam netālu no siseņu pulcēšanās vietas ir mazs, bet raupjš un noaudzis Murgia Materana dabas parks, kura ziemeļos paveras izcils skats uz vienu no parka gravām Jesce upes ielejā un Materas panorāmu. Jāņem vērā, ka šis skatupunkts nav īpaši populārs, bet gan alternatīvs un uz tā klintsmalas var uzklāt arī pikniku ar skatu uz gravu un pilsētu. Līdzīga ieplaka, bet jau krietni apaugusi ar Vidusjūrai raksturīgajām akmens priedēm, ir arī pieminētajā Alta Murgia parkā. Šie koki un to brīnišķīgā, ēteriskā smarža ir sastopama teju visur, izņemot Gargano parka vidieni Umbras mežā, kas ceļojumā kļūst par mūsu favorītu. Tas ir jaukts lapu koku mežs ar milzīgiem dižskābaržiem un mazu ezeru-peļķīti vidū, pilnu ar bruņurupučiem, resnām zivīm un citiem mazākiem, bet krāsainiem peldētājiem. Ceļš uz mežu no Viestes ir sakopts, senatnīgs, ļoti ēnains, atsvaidzinošs un ar skaistu, biezi noaugušu kāpumu, un tā galā pie ezera ir vairākas pastaigu takas, kuras pilnībā atdotas klusumam. Nevienas cikādes, visi tūristi ir pie pieminētās Laghetto d’Umbra peļķītes, un tiek piedzīvots negaidīts kontrasts visam iepriekš piedzīvotajam. Absolūts bezvējš un miers. Tikpat liels, taču nu jau traģisks kontrasts mūs piemeklē, dodoties uz Svētās dievmātes kronēšanas šķirsta baznīcu (angļu valodā BVM Mother of God Crowned), kas ir vesels komplekss ar savāda paskata arhitektūras objektiem. Taču diemžēl gan svētceļniekiem, gan baznīcai, gan, pilnīgi iespējams, pašvaldībai totāli vienaldzīgs ir Bosco Incoronata eikaliptu dabas parks, kurā komplekss atrodas. Nelielajā teritorijā, ko izstaigājām, saules svelmē smaržoja eikaliptu lapas, bet zem kokiem kā sēnes auga pudeles, plastmasas iepakojumi, izsmērētas salvetes, pussalauzti piknika galdi un īsā striķī pie kokiem šur tur piesieti labsirdīgi, bet apsmirduši suņi. Varbūt esmu naivs, bet Latvijā dabas parka apsaimniekotāji šādā gadījumā jau būtu bez maz pakārti, kamēr šeit, Dieva acs klātbūtnē, viss tiek piedots. Traģiski.
Visbeidzot, ir jāpiemin arī ģeogrāfiska rakstura apskates vietas, ko varat baudīt maršrutā, ko veicām mēs. Kā teikts, šoreiz izpalika Lecce province, turklāt bija pāris vietas, kur vēlējāmies pakavēties ilgāk, bet laika trūkuma dēļ palikām gribēdami. Pirmais punkts, protams, ir Bari, kuras perpendikulos celtais centrs tāpat kā daudzas citas Vidusjūras pilsētas ir pārblīvēts ar pēckara modernisma arhitektūru vājā masveida izpildījumā, taču vecpilsēta (atkal – tieši tāpat kā citās Vidusjūras pilsētās) šo modernismu pamatīgi izlīdzsvaro. Visa ceļojuma laikā vēl viena skaista atklāsme ir ģentrifikācijas neesamība Apūlijas pilsētiņu vēsturiskajos centros, kur joprojām dzīvo vietējie, pat trūcīgie un pensionāri. Pēdējie (pārsvarā tikai kundzes) Bari vecpilsētā joprojām nodarbojas ar reģionam raksturīgo “orecchiette” jeb austiņu makaronu darināšanu turpat uz ielas no rīta līdz vakaram. Bari pirmo reizi sastapāmies ar globālas klases espresso, kas maksā 70 centu, un vienīgo reizi – ar “holesterīna granātu” tirgotājiem, kas pie jūras promenādes pārdeva eļļā svaigi fritētus siera klučus, pēc kuriem rindām vien stāvēja cilvēki, un ne jau tie tievākie. Tas viss ar skatu no nelielas terases, uz kuras sapulcējušies vietējie dažādos vecumos apsprieda kādu citu pazīstamu vietējo ap gadiem divdesmit pieciem, kurš apakšbiksēs pie mutes bļodas skuva sev kājas. Par spīti minētajam Bari vecpilsētā ir arī ļoti daudz skaistu, lielu un augstu iekšpagalmu, ko vislabāk apskatīt tieši vakarā pirms saulrieta, kas mūsu gadījumā notika jau pēc astoņiem.
Nākamajā rītā ar motorolleru devāmies ceļā, izvairoties no autobāņiem un cita veida ātrajām šosejām, un nokļuvām Conversano, kas ir neliels, bet labs pieturpunkts ceļā uz Polignano a Mare. Lieliska vieta, kur atpūsties, ir Villa Garibaldi parks, kas piekļaujas vecpilsētai. Līdz ar pirmo pieturvietu sapratām, ka piestāt nāksies itin bieži kaut vai, lai uzpildītu ūdeni no publiskajiem krāniem katrā vēsturiskajā centrā. Nokļūstot Polignano, secinājām, ka tā ir skaista, bet tas arī viss. Tiesa, neatradām laiku apskatīt Pino Paskali laikmetīgās mākslas muzeju, ko noteikti vajadzētu izdarīt nākamreiz. Tad caur pludmalēm devāmies uz slaveno trulli jeb rūķu cepurveidīgo namiņu pilsētu Alberobello (tūristu perēkli), pa ceļam izbaudot brīnišķīgu, apzaļumotu mini-serpentīnu augšup pirms Gorgofreddo. Pēc šī miesta sekoja zemiene, kas ar saviem siena ruļļiem un pāris gotiņām atgādināja Latvijas lauku peizāžu.
Iebraucot Alberobello, piestājām vēsturiskajā Cimitero Comunale Monumentale di Alberobello kapsētā, kuras parādes kolonāde un ieejas kāpnes bija izcili sakoptas un skaistas tāpat kā dažnedažādu ģimeņu un vientuļo katakombas un kapličas. Pati rūķu pilsētiņa arīdzan bija jauka un pārsteidza ar uzcītīgo pieturēšanos pie šīs nomadiskās arhitektūras principiem. Viens no iemesliem konisko akmens kārniņu jumtu tradīcijas dzimšanai varētu būt laiks, kad norisinājusies tautu ceļošana, jo šādu māju brīdī, kad zemes īpašnieks palūdz nometnieku atstāt nelikumīgi ieņemto vietu, ir viegli nojaukt un tad atkal itin viegli salikt no jauna citur. Lai arī Alberobello apmeklējām ap launaga laiku un bija tikai jūlija beigas, var tikai iedomāties, cik daudz cilvēku pa mazajām ieliņām siro sezonas augstākajā punktā. Jau šobrīd pāris grupiņu bija neciešamas, parādījās pirmie tūristi no Āzijas, bet aizbēgt no tiem varējām, ar motorolleru (izliekoties par vietējiem) iebraucot pašā UNESCO aizsargātajā zonā. Vai tas bija simtprocentīgi likumīgi, to vairs nevaram izzīlēt. Taču, spriežot pēc tā, ka autovadītāji parasti brauc ar vismaz 20 km/h lielāku ātrumu un vienīgā policija, ko manījām, strādāja tieši uz ātrumpārkāpējiem, nedomāju, ka kāds gailis vispār pakaļ dziedātu municipālajiem pārkāpējiem.
Nākamā pieturvieta bija cita tūristiska un patīkama pilsētiņa Locorotondo, kas pati par sevi nebija mūsu mērķis, bet gribējām apskatīt tās panorāmu. Tiesa, pirms promdošanās pirmo reizi izbaudījām vakara skatu no vēl vienas Garibaldi villas terases. Kā izrādījās vēlāk, šādas Itālijas slavenā apvienotāja un “nācijas tēva” vārdā nosauktas terases kā apzaļumoti publiskie parciņi mūs uzņems teju katrā pilsētiņā, ko apmeklēsim. Pēcāk devāmies uz piepilsētas teritoriju, kur, atrodot īpašu leņķi, notvērām slaveno un, jāsaka, tiešām baudāmo pakalnē esošās pilsētiņas siluetu. Vakaru jau tumsā noslēdzām pavisam netālajā Cisternino, kas mūs pārsteidza ar savu miniatūro, bet darbīgo dabu, tikai vietējiem zināmo tirgu un vegāniem draudzīgo piedāvājumu; to izmantojām arī nākamajā dienā, it sevišķi atveldzējoties ar Bar FOD saldējumiem, piemēram, izcilo pistāciju-žāvētu tomātu kombināciju.
Pēc vairākiem riņķiem pa Brindisi provinces lauku teritoriju un mazpilsētām, triecientempā devāmies uz kādu pludmali kaut kur pie Taranto. Laiks bija apmācies, tomēr nelaidām garām vienīgo peldes iespēju šajā krastā – bangojošajā, bet tomēr siltajā un sāļajā Jonijas jūrā. Bija interesanti, bet arī patīkami atkal apzināties to, ka mantas, pat reducētā daudzumā, pludmalēs šeit var atstāt nepieskatītas. Varbūt esam laimes lutekļi, bet ne reizi no septiņām, kad gremdējāmies jūrā, mūs nepiemeklēja neviena zādzība. Dienu turpinājām, uzsēžoties uz diezgan jaudīga, bet tomēr 90 km/h lielceļa, kas mūs pārveda pāri Taranto un aizvijās uz naktsmītni jau pieminētajā, mazajā pakalnu pilsētiņā Ginosa. Netālu no šīs mazās pilsētiņas pamanījām kādu pamestu muižu, kuru diemžēl nepaspējām apskatīt tumsas tuvošanās dēļ. Taču tās izmēri bija ievērojami un vilinoši, un, kā izrādījās, Masseria del Duca di Martina vairākus gadsimtus bija kalpojusi gan kā villa bagātai ģimenei, gan vēlāk kā centrs veselai muižai pat ar savu kapellu. Spriežot pēc google foto materiālos atrodamā, šis komplekss noteikti ir pelnījis padziļinātu apskati.
Nākamajā rītā Ginosa pirmo reizi pamanīju, ka jaunākā paaudze, it sevišķi meitenes, pārsvarā nēsā bikses nevis šortus, kā tas bija ierasts iepriekšējās pieturvietās. Iespējams, ka klimats šeit, lai arī sutīgs līdzīgi kā citviet, tomēr spēj arī nosaldēt pa kādai ciskai vai sals iekost ceļgalā, ziemai tuvojoties. Pēc pirmās tehniskās motorollera krīzes devāmies uz jau minētajiem Murgia Materana parka ziemeļiem, lai uzņemtu pāris lieliskus kadrus ar Māteru un gravu tai blakus un pēc tam dotos apskatīt pašu pilsētu. Vieta izrādījās starptautiski vistūristīgākā no visām, taču tās līkločainās un kalnainās ieliņas tieši blakus klintij vismaz vizuālās estētikas dēļ noteikti bija tā vērtas. Pēc tam lielākajā ceļojuma pārbraucienā uz Manfredoniju ceļš veda caur skaisto Alta Murgia parku (vismaz sākumposmā), kur piestājām apskatīt tikai Pulicchio di Gravina priedēm pieaugušo ieplaku, kas izteikti lieliski izskatījās pievakares gaismā. Vien pārsimts metru iepriekš mums bija tā godība vai posts pastaigāt pa mežu, kurā sisināja tūkstošiem jau pieminēto cikāžu, un tur beidzot izbaudījām šīs šķietami romantiskās fona mūzikas visskarbākos toņus. Saulrietā vēl nobraucām starp jūru un sāls ezeriem aiz Margherita di Savoia un nodomājām, ka šī arī būtu vieta, ko izpētīt, ja atrastos kaut vēl viena brīva diena.
Nakti pavadījām mazā Masseria Gambadoro muižiņā, kas pēc līdzības un funkcijas atgādināja nepiedzīvoto Masseria del Duca di Martina. Ar neko citu šīs naktsmājas neizcēlās. Lai arī tās baseins bija slēgts, gan tumsai iestājoties, gan desmitos no rīta, kad muižiņu pametām, nolēmām to izmantot, pirmo reizi sastopoties ar diezgan lielu, ap baseinu dzīvojošu gekonu populāciju. Protams, tie nebija krāsaini kā filmās vai reklāmās, taču savu prieciņu ķirzaka, kas rāpo pa sienām, mums nesa. Pēc motorollera “makgaiverēšanas” ar koka puļķi sākās ceļojuma vizuāli iespaidīgākā daļa, kas veda augšup kalnā pa Gargano dabas parku un gar Adrijas jūras krastu, atklājot pasakainus skatus uz līčiem vienu pēc otra. Nav gan skaidrs, vai tas ir legāli, taču līkumā pretī Grotta Sfondata Grande klints noveda līdz pašai jūrai un, ja mums nebūtu bijis lielā plāna apmest dienas ilgu līkumu parkā, noteikti nopeldētos šeit, jo krasta līnija to atļāva. Ierodoties Viestē, pirms kuras vairāki kilometri krastmalas ir pārvērsti par neko citu kā kempingu zonu nīderlandiešiem, nolēmām piestāt it kā izslavētajā Millemolliche Vieste picērijā, kuras iekārtojums un ambīcijas bija piezemētas, taču apmeklētāju rotācija bija vēl trakāka nekā Rīgas franču kafejnīcas karstajās stundās. Picas tika izķertas, tikko nonākušas uz letes, un ne tikai smalkākās, bet arī pavisam parastās tomātu vai Margaritas. Pilsētā izlaidām jau atkritumu kontekstā pieminēto, vizuāli satriecošo Spiaggio de Scialara un Pizzomunno obelisku, toties atspirgām vēl vienā saldējumnīcā Gelateria Artiginale Yogold, kas atkal neizcēlās ar iekārtojumu, taču tur nogaršotie kazeņu (more), citronu, melnās šokolādes (fondante) un meloņu salikumi vārda vistiešākajā nozīmē turpināja “raut jumtu”.
Mērojām gleznaino ceļu uz senatnīgo Vico del Gargano pilsētiņu, kura atmiņā palikusi kā tiešām valdzinoša vieta un kur puse vietējo, gan jauni, gan veci, brauc ar astoņdesmito gadu Fiat Panda. Tas likās amizanti, taču piestāvēja gan arhitektūrai, gan pilsētas ielām, radot, iespējams, šarmantāko apdzīvoto pieturvietu visa ceļojuma laikā, kur gribētos pavadīt nedaudz vairāk laika. Gar Varano ezeru devāmies uz neplānotu, bet diezgan īpatnēju vietu – Grotta di San Michele, kas jau vismaz 1500 gadu kalpo par dievnamu kaļķakmens alā. Šī katoļu svētvieta bija patiesi unikāla, un likās, ka nekas tajā nav mainījies, izņemot atjaunoto stāvlaukumu – amfiteātri. Uzreiz pēc mūsu iznākšanas alu slēdza, un vīrelis (kas iepriekš uz galda bija salicis neskaitāmas, mašīnas panelim piemērota izmēra ikoniņas pārdošanai) izgaisa, atstājot mūs vienus. Drīz pēc tam stāvlaukumā ieripoja vēl pāris automašīnu. Vienā no tām ietilpa 5 kompakta izmēra itāļu pensionāri, kuri, lai arī pēc izkārtnes informācijas spriežot, bija ieradušies uz alas apskati tieši laikā, sāpīgi konstatēja, ka tā ir slēgta pārlieku agri. Sazvanot ikonu vīreli, noskaidrojās, ka viņš jau atrodas krogā un sutina aliņu, tā kā kristiešu viesiem nāksies pagaidīt kādu skaidrāku dienu.
Reliģiskais motīvs sekoja mums arī uz nākamo naktsmītnes vietu San Giovanni Rotondo, kas pierādīja sevi kā neticami kristīgu un uz reliģiskajiem gājieniem centrētu vietu, uz ko koncentrējas arī urbānā vide. Kā vēlāk noskaidrojās, tajā atrodas Itālijā tik slavenā mūsu laiku svētā Padre Pio svētnīca, un pilsētas lauku teritorija piecdesmit gadus līdz Padres nāvei 1968. gadā bijusi arī viņa dzīvesvieta (Pio kļuva slavens ar savām neizskaidrojamajām stigmām plaukstu vidū, kas atgādinājušas naglu atstātos caurumus Jēzus Kristus plaukstās pēc sišanas krustā). Mēs nakšņojām diezgan vecmodīgā modernisma stilā celtā namā, kas, likās, tiešām nav mainījies piecdesmit gadu ne pēc izskata, ne pēc izpratnes par nepieciešamo, bet savā ziņā likās pat mājīgs par spīti visiem čīkstošajiem krēsliem un kempinga tipa virtuves iekārtai skapī, kas atradās mūsu istabā. Jutāmies atviegloti, kad sapratām, ka, pretēji gaidītajam istabiņu rezervējot, mums gadījies numuriņš bez krustiņa pie sienas. Vienu gan nesapratām: kāpēc viesnīcas saimnieks minēja, ka tā piederot pašam Padrem. Diemžēl tā arī nepajautājām, ko tas nozīmē – pieder. Iespējams, ka ēka ir uz zemes, kas ir baznīcas un svētnīcas īpašums, kas atrodas vien pārsimt metru no viesnīcas, bet tas ir tikai minējums.
Nākamajā rītā devāmies uz jau ilgi gaidīto Basilica di Santa Maria Maggiore di Siponto, caurbraucot vēl pēdējo kalnu pilsētiņu Monte Sant’Angelo (lai arī strukturāli tā ne ar ko neatšķīrās no pārējām, skats no vienas no tās terasēm ar vecpilsētu vienā pusē un jūru otrā bija piestāšanas vērts). Tikmēr no pašas tūkstošgadīgās Santa Maria bazilikas jūras krastā pāri palikusi gan tikai puse, kurā tobrīd norisinājās kādas, ne ar ko īpašu neiezīmējušās kāzas, taču daudz iespaidīgāka bija tās otras puses atveide metāla režģī. Gaisam, saulei un atstarojumam savienojoties ar metāla karkasu, mākslinieka Edoardo Tresoldi 2016. gadā uzstādītais unikālais risinājums patiešām palika atmiņā un, šķiet, apmierinātu gan laikmetīgos prātus, gan konservatīvus dogmatiķus mākslā, arhitektūrā vai reliģijā. Ja Manfredonijai vispār ir kāda jēga, tad šis brīnišķīgais risinājums arheoloģiskā parka vidū beidzot to piešķir. Vietējie gan saka, ka “režģoto baziliku” labāk apskatīt tagad, kamēr tā vēl nav apklājusies ar rūsu, tāpēc – ja vien ir laiks un interese, šī pirmatnējo kristiešu svētvieta ir tā vērta.
Pēdējie divi vakari tika pavadīti jau plaši aprakstītajā Pelegrino olīvu saimniecībā. Tajā atgriezāmies jau tumsā un nodevāmies vakara atslābumam, klausoties šoreiz maigās cikāžu skaņās, dūju ūjināšā un sporādiskā suņu kaukšanā. Beidzot varam lēņot un slinkot, ēst siltas, sulīgas un satriecošas fokačas no Andrijā nejauši atrastās, pieticīgās Panificio pizzeria Ieva maiznīcas. Tur iegājām, lai noskaidrotu, kas tad ir tā Ieva, jo tā sauc arī manu draudzeni. Izrādījās, ka tas ir maiznīcas īpašnieks Ieva Nicola, kura vārds ir tāds pats kā tēvam un vectēvam, un no viņa nopirkām arī reģionā populāros Taralli maizes gredzenus ar ķimenēm.
Slēgājam televizoru, līdz tajā parādās Damiano Michieletto režisētā vecmeistara Gaetano Donizetti opera “Mīlas eliksīrs”. 2012. gada uzstādījums pludmalē atsauc atmiņā Venēcijas biennāli un šogad zelta Lauvu saņēmušo lietuviešu “Sauli un Jūru” un nedaudz atgādina visas pārpostās Itālijas Lido pludmales ar šķietami veiksmīgiem cilvēkiem. Tomēr, pat tās neapmeklējuši, esam tikpat satriecoši iedeguši. Pēc brīža gan liekas, ka ir nedaudz nepieklājīgi skatīties operu vecā PAL televizorā, it sevišķi, ja pati opera ir diezgan neuztverama. Vai varbūt mēs paši jūtamies jau nedaudz garlaikoti šajā tik siltajā, diezgan garšīgajā, bet arvien vairāk paredzamajā Apūlijā?
Foto: Ieva Laube un Mārtiņš Eņģelis.
