Esam atkal ceļā. Ar lielu čemodānu kaudzi un mazu dolāru paciņu. Uz Apsolīto zemi. Pa Raiņa pēdām. Viņš bija divatā ar dr. Lifšicu. 1929. gada aprīlis – Palestīna un Ēģipte. 1989. gada augusts – Izraēla un Ēģiptes Arābu republika. Pa vidu viens liels un desmit mazu kariņu. Un vēl šādi tādi krikumi. Kā mana dzīve, piemēram. Mēs dodamies uz Tuvajiem Austrumiem, kur mētājoties ar akmeņiem un dažreiz šaujot. Tāpēc Latvijas Radioraidījumu un televīzijas komiteja šoreiz sūta trīs musketierus. Vismaz viens atgriezīsies. Ar kādu filmbundžu somā. Tie esam – mēs ar Rodžeru, kā jau iepriekšējā braucienā uz Castagnola, un skaņu operators Igors.
Es neaizkavēšu jūsu uzmanību ar tādiem sīkumiem kā pusgada saskaņošana un sēdēšana uz čemodāniem, mēnesi gaidot, kad beigsies parastās klapatas ar vīzām. Salomons saka, ka viena ar mieru pilna sauja ir labāka nekā abas dūres, pilnas darba pūļu un vēja ķeršanas. Un tā 8. augusta rītā mēs ielidojam Ļeņingradā, noliekam savas desmit pakas televīzijas viesnīcā – kopmītnē un staigājam pa Ņevas prospektu.
Rodžers ierosina ieiet pie Ermitāžas zinātniekiem, lai viņi mums pasaka kaut ko par Ēģipti. Ermitāžas direktors – eģiptologs – mums uzzīmē putnu ar sauli galvā.
– Tā ir Ēģipte! – viņš saka. Mums viss ir skaidrs…
Vakarā sēžam gultiņās, dzeram indīgi zaļu limonādi, piekožam pīrādziņus ar marmelādi. Roka nevilšus pieķer pie kabatas, kur noglabātas sirdszāles un personiski nepazīstamu no Rīgas izbraukušu ebreju adreses… Drīz vien dzirdēsim bieži atkārtotus jautājumus: vai tiešām jūs neko jēdzīgāku nevarējāt izgudrot, kā ierasties Eretz Israel (Izraēlas valstī) atvaļinājumu mēnesī! Viskarstākajā vasaras mēnesī! Varbūt tiešām šajā 8. augusta rītā vajadzēja klausīt bijušā Rīgas Krievu drāmas teātra galvenā režisora Arkādija Fridrihoviča Kaca padomam Rīgas lidostā un lidot kopā ar viņu caur Maskavu uz Phenjanu Ziemeļkorejā? Tur vēl viss ir pareizi. Un daudz, daudz mierīgāk un vēsāk.
Rodžers un Igors jau paguvuši ielaisties politiskā diskusijā ar “viesnīcas” atslēgu turētāju un kādu resnu dāmu no Kijevas. No mazās istabiņas atskan skaļas, naidīgas balsis. Aizeju arī es. Ļeņingradas TV programmā pārraide par Latviju, viesojas Interfronte ar Aleksejevu priekšgalā, rāda briesmīgās nacionālo ekstrēmistu demonstrācijas, viņu nekaunīgos plakātus! Interfrontē Latvijā esot 300 000 biedru, bet viņi esot ļoti apspiesti, ļeņingradieši vienmēr palīdzējuši Latvijai un arī tagad esot jāpalīdz… Mēs visi trīs pieceļamies un ejam.
– Re, kā bail no patiesības! – mums pakaļ kliedz kijeviete.
– Negaidiet, ka es rīt jūs modināšu! – krata dūri atslēgu turētāja.
Šī paceltā dūre mūs pavada kā ceļamaize. Tāpat kā armēni vai krievu no Baku vai azerbaidžāni no Erevānas.
Pustrijos jāceļas, jo trijos pasūtīts taksis uz lidostu. Nevaru aizmigt. Vienā pusē krāc pilsonis no dziļas Krievijas, otrā “polis no Prāgas”, kā viņu nosauca atslēgu turētāja. Mežonīgi sāp labās kājas pēda, kurā Klapkalnciema pļaviņā kaut kas iedūrās vai iekoda jau pirms desmit dienām. Briesmīgi indīgs. Nelīdz ne komprese, ne šodien pirktās zāles konjaka cenā! Gan jau viss būs labi! “Don’t worry! Be happy!”- dungoju pie sevis un mēģinu iemigt, domās pārskaitīdams pārsienamās saites, jodu, analgīna, aspirīna un caurejas apturēšanas tabletes manas somas dibenā. Aitas. Aitas. Aitas… Rindā pie tramvaja sliedēm. Krišjāņa Barona ielā. Garām Kārļa Marksa pieturai. Tur, divstāvu koka mājā pie avīžu kioska, aiz atvērta un izsista loga, kur logu starpā bija ielikts Latvijas Republikas karodziņš ar sēru lenti, šovasar nedēļu vējā plīvoja aizkari. Arī pārējie divi logi bija ar akmeņiem izsisti. Par to man pastāstīja Olga, kura bija kārtējo reizi atbraukusi no Stokholmas. Es aizgāju un paskatījos. Aizkari joprojām plīvoja vējā… CAURVĒJŠ! CAUR LATVIJU! CAURI MAN! Arī šonakt. Aitas. Aitas…
9. AUGUSTS, TREŠDIENA
Mēs pamostamies paši. Pie durvīm uz ielas sēž melns kaķis un noskatās, kā evakuējamies. Pārlidojam Poliju, nolaižamies Berlīnē, pārlidojam Ungāriju, nolaižamies Atēnās un 12.30 stāvam zem lidmašīnas spārna. Ēnā 30⁰C. Autobuss, pasu kontrole, bagāžas pārreģistrēšana uz “Olimpic Line” lidmašīnu. Esam iespiesti lielā no Padomju Savienības izbraucošu ebreju pulkā, kurā visvairāk pārstāvēta Gruzija. Kļūdas biļetēs, nesaprašanās, panika, kliegšana, pat asaras. Beidzot nododu mūsu biļetes un bagāžas talonus. 16.00 visiem jābūt autobusā, kas vedīs uz citu lidostas korpusu 5 kilometrus tālāk. Satiekam paziņas no Rīgas, kas atgriežas no Izraēlas. Ir jau pusdivi. Tātad teorētiski pastāv variants ar taxi aizbraukt līdz Akropolei un atpakaļ. Būt Atēnās un neredzēt Akropoli?! Bet ir pāris problēmu. Uzprasu “Lufthansa” birojā, cik maksā taxi līdz turienei?
– Nu tā, desmit divpadsmit dolāru!
Tagad jādabū atpakaļ biļetes. Jā, var dabūt, bet jābūt policijas atļaujai, lai izietu no lidostas. Skrienu lielu gabalu atpakaļ. Satraucies pieskrienu pie kāda policista un prasu, kur ātri var dabūt atļauju? Viņš lāgā nesaprot, kādu atļauju? Es tūlīt uz vietas gribot politisko patvērumu? Tas neiešot tik ātri!
– Nē, atļauju izbraukt līdz Akropolei un atpakaļ!
Piesteidzas citi policisti, kas labāk saprot un norāda man pareizo skriešanas virzienu atpakaļ pie pasu kontroles ierēdņiem. Tas ir tālu. Tur parādu savu pasi ar tranzītvīzu. Jā, atļauja būs! Tikai jāatrāda abi pārējie mani ceļabiedri ar pasēm. Skrienu atpakaļ. Biļešu meitene aizgājusi. Kāpēc es tās atdevu?…
Ierodas meitene. Bet viņa ir totāli aizņemta ar citām lietām. Vērpjas jauns skandāls. Policists ar klasiskiem sengrieķu vaibstiem mētā kaudzi arābu pasu un klasiski lamājas modernajā grieķu valodā. Kad meitene beidzot pievēršas maniem smilkstiem, es saņemu pases, talonus un piekodinājumu būt “West Airport” vēlākais 16.20. Skrienu pie pārējiem, kuri jau ir pusceļā uz lidostas izeju.
– Jā, bet vai tā lieta ar bagāžu būs pilnīgi droša? – apķeras Rodžers.
Skrienu atpakaļ. Meitenes nav. Arābu arī ne. Neviena. Skrienu atkal atpakaļ uz izeju pa gariem koridoriem, kur, iekšā nākot, mani pamatīgi izčamdīja, sevišķi plecu somu. Atrada balzama pudelīti. Sāka grozīt. Skalināt.
– Kas tas tāds? Black Balsam?! Ko ar to dara? Dzer? Alkohols? Ā! Tad dzeriet vien laimīgi!
Un viņa vērīgais skats saka – bet lidmašīnu nozagt jums neizdosies!
Tagad iet ātri. Policisti iesit štempeles mūsu pasēs un, uzveicot vēl pāris gaiteņu, mēs esam ārā saules svelmē. Mūsu rīcībā vairs tikai divas stundas. Taxi pietura. Gara rinda. Iet ātri. 14.15 piebrauc mūsu mašīna. Salādējam aparatūru. Prasu, vai viņš runā angliski.
– Drusku.
Vai varēs aizvest līdz Akropolei?
– Grūti.
Varbūt turp un atpakaļ?
– Nē. Jābrauc ēst. Jāēd 14.00. Tas ir svarīgi.
Vai varēs maksāt dolāros?
– Jā.
Cik viņš prasīs? Desmit dolāru? Labi. Braucam.
– No kurienes? USA?
– Nē. USSR. Latvija. Rīga.
– Ā, labas basketbolistes. Jā, interesanti, kāds izskatās rublis? Es neesmu to nekad redzējis!
Bet rubļus mēs esam jau noslēpuši. Un ko gan ar viņiem šeit iesākt? Arī Rīgā. Beidzot mūža nogalē es varēšu viņus palīmēt zem tapetēm avīžu vietā. Nākamajām paaudzēm par prieku!
Apmēram pirms gada, apdullis, kā man liekas, no pasaulē skaistākās pilsētas Sanfrancisko, pie tam ielidojot tajā otro reizi, izbaudot no visiem pienākumiem brīvu dienu, nelielā kompānijā apmeklējot lieliem cilvēkiem paredzētu veikalu, nopirkām žaketi, kurai vēlāk, somā izburzītai, pazuda viena poga, kādu es vēl līdz šim nevienā pogu veikalā neesmu atradis (arī Izraēlā nopirktā nav īstā, ne no Pēra Ginta vestes), pa ceļam iebraucot pie Pētera trīsstāvu namiņa apakšējā stāva, nobaudot Black Marie amerikāņu gaumē un rietumvācu slēpotāju sex video tiroliešu gaumē; vēl pirms tam, kad no augšējā stāva nonāca venecuēliskas izcelsmes namamāte un mēs ar Gunāru pie klavierēm bijām šo to skaļāk dziedājuši vācu mēlē, namatēvs ieveda mani savā darbnīcā, kur, kā pie katra kārtīga latviešu amatnieka, katrs instruments atradās savā vietā, virs mūsu galvām arhitekts bija atstājis tādas izvirzītas, garas sijas, kuras Pēteris bija savukārt aplīmējis ar zudušās pasaules godības valūtas zīmēm. Te bija, ko redzēt! Cara laika palagi, Kerenku loksnes, lati, červonci, Ostmarkas, Reihsmarkas… un viss caur nabaga latvieša maku cauri vilkts.
– Man ir pat rubļi, trijnieki un piecnieki! – saka krietnais latviešu amatnieks. – Bet vai tev nav kāds sarkans desmitnieks?
– Kā nav, kad ir! Pat divi!
– Tos es pērku! – teic Pēteris, dodot divus zaļus desmitniekus pretī.
Tik līmi šurp, un sārtās papīrlapas gulst līdzās zili-zaļi-pelēkām.
Pa nomales šaurām ieliņām mēs braucam kādas divdesmit piecas minūtes, līdz pēkšņi tālumā paveras pelēcīgi brūngana siena un tādas pašas kolonnas kalna galā. Gandrīz vai vilšanās. Braucam kalnā līdz taxi pieturai. Tālāk kājām. Ar visām somām un kastēm. Kalna galā vīd pelēki brūngans akmens, vietām sastatnes. Saule no muguras, pakausī. Dzen iekšā slidenās baltā marmora kāpņu plāksnēs. Ārkārtīgi daudz tūristu no visām zemeslodes malām. Bet bez rokas bagāžas. Uz mums savādi skatās. Dīvaiņos no mūsu Dzimtenes ir allaž kaut kas neatvairāmi pievilcīgs! Bet viņi visi – īsās biksītēs un baltās cepurēs. Rokās dzeramie baltās plastmasas glāzēs ar kokteiļstiebriņiem ārā, zem vāciņiem grab īsts ledus. Mēs neskatāmies ne pa labi, ne pa kreisi un ņemam kalnu skriešus. Pa reizei haotiski fotografējam viens otru un lejā gulošo biezā dūmakā tīto pilsētu.
Tikko esmu nolicis uz kāda akmens videokameras kaseti, tā sajūtu asas sāpes rokā zem īsās krekla piedurknes. Pats kodējs ir prom, bet mazais, sārtais punktiņš nākamās stundas laikā izveidojas par krietnu iekaisumu. Nepietika ar kāju, roka arī būs beigta! Un mēs nemaz vēl neesam galā! Stāvus lejā zem mūsu kājām – mazais antīkais teātris. Uz skatuves salikti krēsli orķestrim – vakara koncertam. Otrā pusē Akropolei esot Lielā arēna. Vēl gabaliņu augstāk un… atduramies pret kases mūri. 100 drahmas! Mums nav. Dolārus nemaina. Biļešu plēsējs pie drāšu žoga sarunās neielaižas. Atliek Akropoles pakājē ar naglu iekasīt akmenī “Mēs te bijām. Janka un Fedja!”.
Metamies uz izeju, kur vārti izvemj laimīgos, kas bijuši Atēnās un redzējuši Akropoli. Fotografējam apdrupušās kolonnas tālumā vismaz caur izejas atvērumu. Mūsu sviedru pulkstenis ir iztecējis. Krekli slapji. Jāiet lejā. Lejā ilgi nav neviena taxi. Beidzot viens atbrauc, apstājas aiz zirgu karietes. Šoferis angliski nesaprot neviena vārda, atsauc no dārza klibu vecīti, kurš sēž kompānijā un atsvaidzinās ar kādu krāsainu dzērienu. Viņš pārtulko mūsu vēlmes un arī to, ka pēc brauciena mums vajag čeku. Par visiem izdevumiem sabiedriskajām vajadzībām mums atgriežoties būs jāuzrāda čeki. Pie visiem iepriekšējā brauciena amatiem Rodrigo Rikards sāk iepazīt arī sūro grāmatveža likteni.
Braucam atpakaļ pa citām ielām. Ardievu, Atēnas! Piedod, Akropole, ar tavām senās Grieķijas lauskām var satikties katrā Rietumu civilizācijas skartajā stūrī, bet man sažņaudzas sirds, kad es atceros Tevi, Pēteri, tur Sanfrancisko, stipri resnu cilvēku ar asarām acīs. Pie savas mājas. Labi kopta zaļa mauriņa vidū. Zemeslodes otrā puse. Mājot atvadas…
Nobraucam lejā… Gar jūru. Gar jahtām – un 16.00 esam pie “West Olimpic Line” korpusa. Šoferis raksta garu, garu čeku sīkā grieķu rakstā. Mums – barbariem – ir saprotams vienīgi arābu ciparu skaitlis – 1600 drahmas ($10). Patiesībā tie ir indiešu cipari. Jo arābiem ir pašiem savi. Citādi. Ar tiem mēs iepazināmies Kairā.
Ierēdnis aiz letes iegrāmato mūs.
– Nu, kā ar laiku tur, Maskavā?
– Piedodiet, nezinām. Lidojām no Ļeņingradas. Vispār no Rīgas, Latvijas.
– O, zinu, zinu! Nu, kā ar to jūsu perestroiku? Aizvien lēnāka un lēnāka, ko? (Smej.)
– Jā, tā ir! Bet ceram uz norobežošanos!
– Good luck! Lai jums veicas! – viņš uzsauc profesionāļa intonācijā. – Arī mēs vēl neesam aizmirsuši turkus!
Pasu kontrole. Rokas bagāžu kontrole. Atkal vairākas reizes rentgenā izgroza katru somu un aparatūras kasti. Rodžeram liek izkrāmēt visu kameras kastes saturu. Pēkšņi salecamies mēs un arī viss kontroles personāls. Liels blīkšķis! Trūkusi siksnas sastiprinājuma dzelzs uzmava poļu ražotajai somai, kura karājas Rodžeram uz pleca. Nelaimīgā kārtā tieši šajā somā atradās kinokameras akumulators, un lidostas grīdā paliek caurums. Nekas daudz nevarētu palikt pāri arī no somā esošajām videokasetēm! Rodžers maigi kā kaķēnu paceļ somu no grīdas un bēdīgā balsī ierosina painteresēties par tuvāko lidmašīnas reisu uz Dzimteni. Ātri atsēžamies milzīgā uzgaidāmajā hallē. Ātri mums priekšā uz grīdas vispārējai apskatei tiek nolikts viss somas saturs. Vispirms akumulators. Jā, tam ir bukte, bet pie viņa pieslēgtā kamera iet. Tātad atpakaļ vēl nebrauksim! Videokasetēm arī nekas nav noticis. Bet viens balzamiņš ir beigts. Tas tūlīt tiek izslaukts no plastmasas kulītes. Pati kulīte izlaizīta. Labā garastāvoklī, klausoties, kā parasti šādās sabiedriskās vietās, pilnīgi nesaprotamus, nervozus ziņojumus pa skaļruņiem, nosēžam līdz 18.00. Parādās mūsu ceļabiedri — Gruzijas ebreji ar pelēkajām lidlauka cepurēm — un ieņem visus placdarmus izejai uz lidlauku. Paliek drošāk ap sirdi.
Pēc saraksta vajadzētu drīz izlidot. Visi sarosās, sastājas pie izejas, bet stāvam vēl ilgi. Var tikai iet lidostas priekšā pārbaudīt savu uz ratiem samesto bagāžu. Rodžers ziņo, ka mūsējā vēl esot. Izplatās baumas, ka mūsu reiss esot pārcelts uz vēlāku laiku. Atejam tālāk pie dzērienu letes. Pēkšņi ass šāviens aiz muguras! Nē! Tas ir tikai vēss smaržojošs alus, ar ko kāds apšļāc mūsu kreklus, attaisot niķīgu importa bundžiņu. Uzrodas visāda veida nēģeri, franču pūtēju kvintets, ebreji no Amerikas Savienotajām Valstīm.
Ārā, aiz stikla, aiz gara laika tiek izdomāta cita bagāžas kārtības sistēma, tā tiek dalīta un pārsviesta citos ratos. Kārtošanā iejaucas paši pasažieri. Haoss pilnveidojas, kamēr sastūķējamies autobusā.
Braucam garām daudzām līdz pēdējam nodzītām Boeing un DC govīm. Katrai ir savs vārds. Mūs pieved pie Boeing 747 “Mount Parnas” (Parnasa kalns). Kaut nu aiz Kipras augstākā kalna mēs neaizķertos!
Pēc drūmās un nabadzīgās «Aeroflot» apkalpošanas — patiesas rūpes par katru pasažieri. Melnas, skaistas grieķu stjuartes sēdina un ilgi pārsēdina pasažierus. Visu diriģē apburoši smaidošs lidmašīnas saimnieks — kapteinis. Vienā pusē man sēž gruzīnu ebreju kompānija, otrā — gaišmatains jauneklis, kuram ir viss, kā man nav, — labas, gaumīgas sandales (labi, ka manējās, Daugavpilī ražotās, ir dziļi koferī noslēptas), krelles ap kreisās kājas potīti un… pats galvenais —jaunība! Maza meitenīte melniem matiem, melnām, lielām, traģiskām acīm, dzeltenu sejas krāsu, apgrieztos džinsos, iestumj lidmašīnā ratiņos bagātu kundzi — invalīdi. Meitenes nekustīgajā, izmisīgajā skatienā izlasu:
Es ienīstu viņu! Palīdziet man! Nogaliniet viņu!
Pēc baldriāna stipri smaržojoša lielizmēra ciltsmāte – divu nepaklausīgu pusaudžu un vēl nepaklausīgāku somu pavadībā. Skuķis sit puiku, puika sit skuķi, un – visi trijatā ienes lidmašīnas salonā patīkamu plurālismu. Laipnajām stjuartēm darba pilnas rokas. Viena vēl painteresējas, kas tā par nedzirdētu valodu, kurā mēs runājam.
Vēl ilgi gaidām rindu pie pacelšanās skrejceļa. 20.30 izlidojam starp kalniem un jūru, pāri Egejas jūras salām. Palīdzu izmisīgām jaunām gruzīnietēm piesprādzēt jostas un aizpildīt Izraēlas iebraukšanas formulārus. Pēc bagātīgām un garšīgām vakariņām sākam aiz iluminatoriem meklēt zemi. Tikai tumsa. Un ūdens apakšā. Gruzijas ebrejs ar neiztrūkstošo pelēko cepelīnu uz galvas jau sen piecēlies un, padusēs turot divas ar drēbi apvilktas bungas, dežurē pie iespējamās izejas. Stjuartes kopējām pūlēm bungas viņam atņem, bet nosēdināt un piesprādzēt vairs neizdodas.
22.00 lejā pēkšņi iznirst Telavivas ugunis. Pārlidojam pilsētu un nosēžamies Ben Guriona lidostā. Riteņiem skarot skrejceļu, kā parasti, aplausi. Autobuss mūs svinīgi pieved pie lidostas galvenās ieejas, pie Izraēlas vārtiem. Welcome to Israel! Platas kāpnes uz augšu. Gar malām daudz muskuļotu sagaidītāju –privātā, rūpīgi ieskatās katra atbraucēja sejā. Stikla siena, aiz kuras vēss kondicionēts gaiss un liels, balts plašums. Pacelies pa kāpnēm, un viss liecina – tu atkal esi citā pasaulē!
Gar abām zāles malām — balkoni ar zaļiem krūmiem. Pasu kontroles būdiņu rinda. Vairāki cilvēki ar plakātiņiem starp iebraucējiem, izmisīgi saucot, meklē režisoru Mr. Robertu Sturuā. – Jūs neesat Mr.Sturuā?
– Nē. diemžēl ne.
Paņemot manu pasi, meitene prasa, kur dzīvosim? Pie kā? Hotelī? Kādā? Kas mūs sagaida?
Nevaram atbildēt. Neko. Varam nosaukt tikai viena cilvēka uzvārdu, kas zina par mūsu ierašanos. Visi skopie dati tiek ielaisti skaitļotājā, un mēs — vēl plašākajā hallē, lai saņemtu bagāžu. Caurumaina, apdauzīta, bet visa. Muitā problēmas ar kino un videokamerām. Ierēdnis no krieviski rakstītām pavadvēstulēm nesaprot ne nieka. Ilgi vicina tās pa gaisu. Beidzot iebāž kabatā, kas tālāk mums drusku sarūgtina dzīvi, un palaiž mūs ar diezgan augstprātīgu izteiksmi sejā.
– Neaizmirstiet, no kurienes un kur jūs esat atbraukuši! Izbraucam ar trim bagāžas ratiņiem no lidostas ēkas un pēkšņi esam… neatkarīgajā Gruzijā! Aiz barjeras kāds tūkstotis Gruzijas ebreju māj, kliedz, rībina bungas, daži izlaužas cauri policistiem, raud, apkampjas, dejo, dzied. Pēdējā brīdī mēs izsprūkam ar saviem bagāžas ratiem cauri, jo apkārt sākas svētki. Cauri pūlim pie mums laužas kāds garš un kāds īsāka auguma cilvēks. Pirmo mēs visi pazīstam — bijušais Rīgas Operas solists Izraēls Feigelsons, vēl pirms gada viņš apmeklēja Rīgu un dziedāja koncertos, un otrs, ar kuru Rodžers tikai sazvanījies, jā, un dažādos gados beiguši vienu un to pašu Maskavas Valsts Kino institūtu. Tikai dažādās fakultātēs. Es turpmāk viņu saukšu par Mūsu Labo Garu – saimnieku, jo nekāda redzama praktiska iemesla palīdzēt (pārvadājot mūs un mūsu bagāžu, izvēršot savu dzīvokli par mūsu ekspedīcijas dispečerpunktu, ziedojot savu atvaļinājumu) viņam taču nebija?!
Fragments pārpublicēts ar autora atļauju no Jura Strengas grāmatas “Ir tas, kas nav. NErakstnieka kopotie raksti”