Āfrikā katra diena ir tik gara kā mājās pavadītas vairākas dienas, bet sīkāk par to Rietumāfrikas ekspedīcijas dienasgrāmatā.
This story is available in English
10/01
Kāds no maniem slavenajiem tēvočiem reiz intervijā minēja, ka neiet vienus un tos pašus ceļus un nekad neatgriežas iepriekš apmeklētajās vietās. Es visu daru pretēji un labprāt apmeklēju vietas, kur reiz jau esmu bijis. Tieši šī paraduma dēļ esmu atgriezies Rietumāfrikā.
Ir sausā sezona (harmattan) un temperatūra svārstās no 33-35C, tādēļ, pārfrāzējot prezidentu Zatleru, man brīžiem uzmācas doma, kur es esmu un ko te daru? Īpaši šī doma uzmācas naktī, guļot pārkarsušā bambusa būdā okeāna krastā un piespiedu kārtā klausoties diskotēku blakus mājā. Iemigt izdodas tikai ar pirmo gaismu, kad mūzika apklususi. Bet tad jau arī jāceļas.
11/01
Kā facebook postu komentāros pravietiski rakstīja Andra Breikmane, Ganā vienas dienas laikā var notikt tik, cik mājās trīs mēnešu laikā (uz ekvatora diena vienmēr sākas 6os no rīta un beidzas 6os vakarā; lai arī esmu nepilnus 1000km no ekvatora, šajā ziņā lielas nobīdes dienas režīmā nav).
“Mēs pavisam bijām četri, kas viens otru nenodod” – atceries tādu dziesmu? Arī Rietumāfrikā mēs esam četri: Justice, mūsu šoferis, veselais saprāts un viens no takuziņiem, Oskars, ko Latvijas mediji iecienījuši saukt par miljonāru, it kā tā būtu profesija, Jeff, skolotājs no Cape Coast, kurš pagājušajā gadā mani izglāba no klejojošu suņu uzbrukuma, arī viņš ir viens no takuziņiem, un es. Lai arī Jeffs ikdienā ir matemātikas skolotājs (un darba viņam ir pilnas rokas, jo daudziem melnajiem brāļiem ar vienkāršām matemātiskām darbībām ir būtiskas problēmas), par saprāta balsi viņu nenosauksi. Kopumā esam ļoti līdzsvarota komanda, bez cēliem mērķiem un citām grāmatās aprakstītām muļķībām. Mūs vieno plāns apbraukt apkārt Ganai, gandrīz atkārtojot manu pagājušā gada ekspedīciju, tikai šoreiz vēl vairāk pietuvojoties Burkinafaso, Kotdivuāras un Togo robežām.
12/01
Pamostos no okeāna šalkoņas, tā ir tik skaļa, ka liekas – okeāns tūlīt aprīs mani ar visu būdu. Dušas vietā dodos peldēties okeānā, tas ir tik silts, ka negribas līst ārā. Tomēr jālien, jo esam sarunājuši doties uz blakus ostu pirkt zivis vakariņām. Nonākot tur, šo domu ātri atmetam, jo piesārņojums nav vārdos aprakstāms. Tā vietā paklausāmies svētdienas gospeļus un atgriežamies “bāzē”, lai pēc vēl vienas spirdzinošas peldes dotos pārgājienā gar okeānu, šoreiz pretējā virzienā.
Sākumā ceļš ved kalnā, kur pagājušā gadā takuzinis pamanīja šokolādes krāsas čūsku. Noskaidrojis, ka es čūsku neesmu redzējis, viņš metas tai pakaļ, lai noķertu un parādītu man. Tikai pēc vairrākkārtējiem aicinājumiem viņš pārtrauc pakaļdzīšanos reptīlim. Šodien iztieku bez čūskām, bet nonāku fermā, kur iepazīstos ar Āfrikas slavenākā alkoholiskā dzēriena – palmu vīna pilnu ražošanas ciklu un pēcapstrādi.
Sākumā palma tiek izrakta un stumbrs uz nedēļu tiek pamests, lai tajā esošā sula sāktu fermentēties. Tad, karsējot stumbru, tiek tecināta sula. Pirms destilēšanas to 3 nedēļas raudzē. Gala produkts jeb destilētais palmu vīns Ganā tiek saukts par aphetashie. Brīžiem tas var sasniegt pat 70 grādu un vietējos bāros litra pudela maksā apmēram 1,5 EUR (alus apmēram 1 EUR). Tādēļ tas ir iecienīts vietējo vidū. Šī procesa blakusprodukts ir milzu kāpuri, kas mājo palmas stumbrā un ir delikatese melnajiem brāļiem.
Tālāk ceļš ved uz Butri – mazu ciematu ar dīvainu tiltu, kas kaut kā atgādina Kafkas stāstu “Tilts”. Butrē esmu bijis vairākkārt, bet nekad nav sanācis apmeklēt fortu kalna galā. Lai nebūtu jāmaldās, ciematā lūdzu, lai parāda virzienu, kurp doties. Bars mazu puišeļu piesakās par takuziņiem, un, viņu skubināts ar “come, come” un “please”, bezmaz skriešus nonāku pie snaudoša opja, kas pārdod ieejas kartes. Tālāk mēs tikpat ātri uzskrienam kalnā, kur atrodas forts, piestājam vien uz brīdi, lai pieejamā vietā nozagtu mazus, zaļus banānus. Puikas kautrīgi skatās uz mani un grābj banānus, dažus iedodot arī man. Mani uzjautrina tas, ka nespēju atcerēties, kad pats kaut ko līdzīgu būtu darījis. Tālāk skriešus “izstaigājam” fortu. Uz svarīgākajiem objektiem puikas norāda jau ierastajā veidā: “come, come” un “please”, tāpat viņi parāda labākās vietas, kur uzlīst un izlīst – kaut ko tādu mēs bērnībā saucām par hodiņiem. Tad seko ievads fotogrāfijā. Puikas izmanto standarta triku “zaļu” bālģīmju čakarēšanā, viņi aicina sevi fotografēt pec tam prasot samaksu. Es tā vietā iedodu fotokameru un ļauju, lai fotografē paši, ko vien vēlas. Aiz milzu pārsteiguma netiek uzņemts neviens kadrs, vien sagrozīti visi kameras iestatījumi un atzinībā par šo gājienu katrs no puikām “gives me a high five”.
13/01
Vairs nesaprotu – redzu sauli vai mēnesi, tie abi šorīt milzīgi, spoži un apaļi. Esmu īstā klondaikā, te ir zeltrači, nelegāli uzpircēji, legālas un nelegālas raktuves, “muļķu zelts”, milzīgi traktori un, protams, ķīnieši. Bet man jāatrod gumijas zābaki, kas, cerams, pasargās no čūskām, par ko esmu brīdināts, dodoties uz raktuvēm. Zelta raktuvēm. Ganā tādu ir daudz, it kā arī zelta esot daudz. To pagaidām droši nezinu, par zeltu vairāk runā nekā rāda.
Šī diena būs mans aktiermeistarības eksāmens, vietējam ciemata šefam (village chief) uzdošos par potenciālu investoru cerībā tikt raktuvēs ar mērķi pētīt zelta iegūšanas procesu, moderno verdzību, kā arī ainavai, cilvēkiem un dabai nodarīto kaitējumu.
Ganas zelta galvaspilsēta Prestia ir tīta sarkanbrūnu putekļu mākonī, pat augi tur neizskatās zaļi. Pirms došanās uz raktuvēm biju izlasījis kaudzi grāmatu, noskatījies youtube video un veicis vairākas intervijas, tomēr nespēju iztēloties, ka 2020. joprojām eksistē kaut kas tāds. Bet par visu pēc kārtas.
Modernā verdzība – nezinu, vai šis apgalvojums atbilst patiesībai, jo visi zeltrači raktuvēs ir ieradušies brīvprātīgi. Visticamāk, daudziem no viņiem, kas skolā nav gājuši un zelta rakšanā ir iesaistīti kopš mazotnes, nemaz nav citu iespēju, lai nopelnītu. Vēl jo vairāk, šī industrija nodrošina nedaudz lielākus ienākumus nekā, piemēram, lauksaimniecība. Pēc mana ceļabiedra teiktā 40-60% pieaugušo ir analfabēti, ar bērniem ir drusku labāk, tomēr arī tad analfabētisms raktāms ar divciparu skaitli. Par darba apstākļiem spriediet paši no bildēs redzamā. Briesmīgākie apstākļi ir zeltračiem, kas strādā šahtās 80-120 m dziļumā konstantā tveicē un putekļos. Zeltrači laipni piedāvā pamēģināt nokāpt šahtā, no piedāvājuma atsakos, jo par šahtu drošību man nav nekādu ilūziju.
Kaitējums ainavai ir acīm redzams, galvenajos zelta ieguves reģionos zelts tiek “parakts” praktiski visur (nerunājot par poligoniem ar milzīgiem augsnes virskārtas nošķūrējumiem). Kāds zeltu bija meklējis pat Prestia skolas sporta laukumā. Daļēji tas izskaidrojams ar to, ka zelts tiek meklēts bez jebkādas ģeoloģiskās izpētes (kā saka ganieši: geology is expensive), tādēļ rakts tiek visur. Vides apsvērumu dēļ mazapjoma ieguve (small scale mining) jeb kā Ganā saka “galamsey” jau trīs gadus valstī ir aizliegta. Prezidents ar armiju mēģinot “apkarot” šo sērgu, bet tam es lāgā neticu, drīzāk viņi mēģina izspiest savu daļu no šī kolektīvā vājprāta. Rakšana notiek praktiski visos krūmos, kas nav redzami no valst galvenajiem autoceļiem.
Prestia ir daļēji slēgta pilsēta; pie iebraukšanas un izbraukšanas notiek policijas kontrole. Policisti interesējas par apmeklējuma iemeslu un tikai, kad izdevies apmuļķot un sasmīdināt policistu, tiekam ielaistu Ganas Klondaikā. Lai tiktu raktuvēs “jāuzņem kontakts” ar draugu draugiem pazīstamu vietējo, kurš par džina pudeli mūs izvadā pa dažādām raktuvēm (mining sites). Bailēs no armijas reidiem raktuvju darbinieki aizbēg, tiklīdz ierauga svešus cilvēkus. Tomēr, kad izdevies sadraudzēties, viņi lepni demonstrē amata prasmes, skaidro tehnoloģiju un pozē fotogrāfijām. Bieži pat uzstājīgi prasa, lai viņus fotografē, demonstrējot savu apskaužamo fizisko formu.
Dabai un cilvēkiem nodarītais kaitējums ir neticami milzīgs. Savām acīm redzu, kā zelta smilšu skalošanas procesa noslēgumā, lai savāktu kopā sīkās zelta daļiņas, bļodā tiek ieliets un rokām skalināts dzīvsudrabs (Hg). Daļa dzīvsudraba tiek savākta un izmantota atkārtoti, bet daļa pilnīgi noteikti tiek izmesta apkārtējā vidē kopā ar izstrādātajām smiltīm. Dzīvsudrabu izmanto nelegālie zeltrači, bet lielās zelta ieguves kompānijas izmanto cianīdu un citas vielas, kas ir tikpat bīstamas, īpaši, ja tās nelieto uzmanīgi. Visai bieži izmantotās ķimikālijas nonāk augsnē, upēs un ezeros (zelta skalošanai ir vajadzīgs ūdens), nogalinot visu kilometriem tālu, kā arī saindējot dzeramo ūdeni ciematos.
Pēc visa redzētā nopērkam pudeli palmu kandžas un klusējot to izdzeram. Šoreiz savādāk nevar.
14/01
Krāsainās formās tērpti bērni, daži pavisam mazi, soļo uz skolu un ciematos uz mirkli iestājas klusums. Tomēr visi bērni skolu neapmeklē, daži tirgojas un dara citus darbus, to te sauc par “amata apgūšanu”. Šodien mans mērķis ir Ganas otrās lielākās pilsētas Kumasi tirgus. Visai bieži tirgi Āfrikā ir interesantāki par muzejiem.
Kejetia Market ir lielākais tirgus Ganā. Tas iekārtojies uz britu būvētā dzelzceļa paliekām. Vilcieni te sen vairs nekursē, pa sliedēm tagad pārvietojas pircēji un pārdevēji, brīžiem uz galvas nesot iespaidīga izmēra un svara saiņus. Tirgus ir kā milzu labirints, un tur nopērkams pilnīgi viss legālais un nelegālais. Mani interesē vudū rituālu preču tirgotāji, kuru šajā tirgū netrūkst; viņi pavisam atklāti tirgošanai izlikuši savu preci: kaltētus hameleonus, bultas, adatas, koka lelles, gredzenus, nažus, pātagas, daudz un dažādus kaltētus (arī aizsargājamus) dzīvniekus vai to daļas. Pārdevēji ir draudzīgi, ļauj fotografēt un atbild uz maniem nebeidzamajiem jautājumiem. Tiesa, pašu svarīgāko – kā prece pielietojama – viņi pastāstīt nevar, jo to nosaka katra ciemata burvis. Šoreiz atklāju, ka visai daudz priekšmetu tiek izmantots, lai vēlamajā virzienā ietekmētu kāda cita cilvēka rīcību.
Kad zināšanas ir ierobežotas un medikamentu nav pietiekami, vudū joprojām spēlē būtisku lomu Rietumāfrikas sabiedrībā, nereti apdraudot preču lietotāja dzīvību un veselību.
15/01
Dienu sāku ar Fuller Falls kaskādes apmeklējumu. Diemžēl rīts Kintampo ir pārāk auksts, lai peldētu ūdenskritumos.
Šīs dienas mērķis ir Ganas tuksneša mošejas (Sudano-Sahelian architectural style). Atradu informāciju, ka Ganā tādu ir vismaz sešas, tomēr man šķiet, ka jābūt vismaz astoņām. Lielākā šāda tipa mošeja atrodas Mali, bet drošības iemeslu dēļ šobrīd nav pieejama. Visos ceļojumu aprakstos minēts, ka mošejās nevar iekļūt, ja neesi musulmanis. Man paveicies, jo viens no maniem takuziņiem bārdas dēļ izskatās pēc musulmaņa un bez liekiem jautājumiem tiekam ielaisti mošejās. Satiktie imami ir ļoti draudzīgi, atbild uz mūsu jautājumiem un izrāda mošejas. Viens no viņiem, kungs cienījamā vecumā, veikli kā čūska uzkāpj pa šaurām trepēm un pa šauru lūciņu izrāpjas uz jumta, lai parādītu mums minaretus un mošejas plakano, saulē sakarsušo jumtu.
16/01
Saule ir nedaudz pacēlusies virs apvāršņa, ārā ir patīkami vēss, un mēs dodamies savannā. Visapkārt smaržo pēc siena un man nezinamām zālītēm, brīžiem pēc dzīvnieku mēsliem. Čabošās lapas nodod dzīvnieku slēptuves. Kā pirmo uz nogāzes ieraugām milzu babūnu baru; tie, pārāk neliekoties zinis par mums, paiet garām 10-20 m attālumā. Uzreiz pēc tam pamanām antilopes, tās gan sabīstas un metas skriet tiklīdz mūs pamanījušas.
Cerībā ieraudzīt savannas melnos ziloņus, dodamies uz palielu ūdenstilpni (waterhole). Ziloņu tik agri tur nav, toties glūnīgi peld vesels bars krokodilu. Reindžeris brīdina neiet pārāk tuvu ūdenim, ja vēlkāk gribam ieraudzīt ziloņus, un vēl zobgalīgi piebilst, ka latviešu gaļu šie krokodili noteikti vēl nav baudījuši. Pāris stundu klīstam pa savannu. Brīžiem ainava ir kā Latvijas rudenī, vien ārā ir neierasti silts. Pēc vairākām stundām mums paveicas un atrodam meklēto – jaunu ziloņu tēviņu, kam sekojot nonākam vēl pie diviem citiem ziloņiem. Sākumā viņi taurē un apber sevi ar smiltīm, pēc tam pamazām ielien udenī un plunčājas tur ilgi. Esam paēduši brokastis gatavi doties tālāk, kad ziloņi izlien no ūdens un dodas savās ziloņu gaitās. Kaut kur internetā lasīju, ka Moles nacionālais parks piedāvā pasaulē lētākos safari (3,5 EUR par 2-3h pārgājienu pa savannu), šīs aktivitātātes cena nenoliedzami ir patīkams faktors, bet vēl labāk man patīk būt aci pret aci ar Āfriku. Būt nepastarpinātā kontaktā ar dabu, nevis kratīties rūcošā apvidus auto un krūmos mēģināt kaut ko saskatīt.
17/01
Šo dienu pārsvarā pavadu džipā. Attālumi Āfrikā ir lieli un ceļi bieži ir grūti izbraucami. Tādēļ vienmēr jāieplāno liekas stundas. Vēlams vairākas stundas.
Dienas labākais notikums ir “Kirikū un burve” (Kirikou et la sorcière) ciemata apmeklējums, brīnišķīgs ciemats bez elektrības Burkinafaso pierobežā, kur ciematnieki runā tikai franciski.
Savukārt, nervus kutinošākā dienas daļa sākas, kad pēc vakariņām iekāpjam džipā, lai dotos uz viesnīcu, bet auto nav iedarbināms. Šoferis, kurš pirms tam izmantojis ikvienu iespēju zīmēties ar šo lielisko džipmašīnu un flirtēt ar katru benzīntankā satikto meiteni, pēkšņi ir apjucis un, nesakarīgi runājot, skraida ap auto kā akla vista. Šajā momentā atklājas, ka viņš nesaprot, kā funkcionē auto. Ar Oskaru apjēdzam, ka pie vainas ir akumulators (tas pēc dienas brauciena savannā joprojām ir karsts un bedraino ceļu dēļ arī tā klemmes kļuvušas pavosam vaļīgas). Šoferis milzu džipā nespēj sameklēt nekādus instrumentus, lai gan Akrā pirms došanās ceļā redzēju viņu ar tiem staigājam ap auto. Labi, ka talkā nāk bārmenis un aizdod nozudušās uzgriežņu atslēgas. Ar klemmju pievilkšanu tomēr nav līdzēts un jāmeklē vadi “piepīpēšanai” (tos dažkārt dēvē par “krokodiliem” – ironiskā kārtā atrodamies pilsētā, kas slavena ar krokodilu dīķiem).
Blakus stāvošo džipu īpašniekiem arī nav vadu. Garantijas dēļ viens no Toyota džipu īpašniekiem atsakās iesaistīties bālģīmju glābšanas operācijā. Tikmēr kāds cits ar vecāka izlaiduma Toyota džipu, daudz nedomājot, piebrauc iespējami tuvu. Tads seko pats interesantākais. Tā kā “krokodilu” nav, nākas improvizēt. Bārmenis kaut kur tumsā atradis divus dažāda garuma, resnuma un sastāva vadus. Īsu brīdi šaubos, vai vara un alumīnija vadu izmantošana auto iedarbināšanai ir pieļaujama, bet, tā kā citu variantu nav, dodu piekrišanu eksperimentam. Melnie brāļi 14x pārbauda +|- marķējumu, kaut kāda iemesla dēļ viņi neuzticoties tam, kas rakstīts uz akumulatora.
“Novatoriskais risinājums” nostrādā un mūsu auto iedarbojas. Pēc šī piedzīvojuma kārtējo reizi saprotu, ka Āfrikā jebkurā brīdī jābūt gatavam negaidītām situācijām, kam nepieciešami tik pat negaidīti risinājumi.
18/01
Nakšņojam pie pašas Burkinafaso robežas krokodilu un smago mašīnu pilsētā – Pāgā. Daudzi te ir ģērbušies kā Arnis Rītups.
Pa nakti akumulators ir zaudējis pēdējās darba spējas un ar steigu ir jāpērk jauns. Uzmeklējam elektriķi, kas ar mopēdu atved citu akumulatoru, lai ar to iedarbinātu mūsu auto. Tālāk ceļš ved uz tuvāko lielo pilsētu, kur pārdod auto detaļas. Vajadzīgais kantoris atrodas autoostas un tirgus laukuma stūrī, pār visu teritoriju skan tāda mūzika, ko parasti atskaņo “Radio Skonto”, brīžam garām drasē kazas, ēzeļu vilkti pajūgi un cilvēki ar milzu saiņiem uz galvas. Atrast akumulatoru tirgotāju ir viegli, bet ne tik viegli – akumulatoru, kas derētu mūsu džipam. Uzmanību piesaista POLO akumulators ar logo, kas aizdomīgi līdzinās zīmolam Polo Ralph Lauren. Labi vismaz, ka Prada un Versace te nav! Rodas sajūta, ka apkārt notiekošais ir filma nevis mana dzīve. Viss ir nedaudz sireāls.
Arī tālākajām dienas gaitām ar realitāti vai vismaz mūsdienām sakars ir mazs. Sapratuši, ka leģendārajā Upper East galvaspilsētā Bolgatanga (reģions slavens ar koniskām salmu cepurēm un svelmi) nav ko darīt, dodamies uz Tongu kalniem. Tongu kalni atgādina multfilmu par Flinstoniem – noapaļotas formas mājeļu puduri, kas iekārtojušies starp iespaidīgiem klints bluķiem. Trūkst tika zvēru ādas un kājminamu auto.
19/01
Arī šī diena lielākoties paiet džipā, mums jānobrauc gandrīz 400 km. Āfrikā, īpaši šoferim, tas var būt izaicinošs uzdevums. Savukārt, pasažieriem jāizdomā, kā sevi izklaidēt. Apstājamies katrā vilinoša paskata ciematā, lai parunātu ar vietējiem, iepirktos un uzņemtu dažas fotogrāfijas. Milzīgā džipa dēļ pirmajā ciematā domā, ka esam no naftas kompānijas. No strupajām atbildēm noprotams, ka šī kompānija ir pamatīgi iebiedējusi ciematniekus: viņi netic, ka mūsu mērķis ir tikai apskatīties, kā notiek dzīve ciematā. Tiekam vesti pie vecāko padomes (village elderly), tiem, protams, jāpasniedz dāvana, kad “pirmās pakāpes pārbaude” izturēta. Tālāk mūs ved pie ciemata šefa (village chief). Tiekam uzņemti viņa “pilī” (chiefs palace). Izklausās smalki, bet realitātē tas ir labi uzturēts dubļu māju puduris ciemata nomalē. Kad brīdi esam gaidījuši, ar velosipēdu piebrauc nenosakāma vecuma onkulis, viņš arī izrādās ciemata šefs. Sarunās ar viņu mūs pārstāv Jeff, jo ir lielāka iespējamība, ka viņš pārvalda kādu no valodām, ko runā šefs. Mēs sekojam notiekošajam pa durvju spraugu. Iespaidīgākais ir vērot, kā cieminieki metas ceļos, sveicinot ārēji visai parasto onkulīti. Pēc dažu minūšu sarunas Jeff atgriežas starodams un paziņo: “permission granted”. Mums tiek piekomandēts pavadonis un tulks, lai varam iepazīt ciematu. Lai arī ciematnieki ir laipni un sirsnīgi, gaisā jūtams sasprindzinājums. Ik uz soļa mūs pavada 30-40 ziņkārīgu bērneļu, tomēr, lai arī mēs viņus interesējam, ir jūtamas bailes; daudzi mazākie pat metas bēgt, ja pienākam par tuvu. Atšķirība no citiem ciematiem par bērniem uzdāvināto futbola bumbu sajūsmu neviens te neizrāda. Nākamajā ciematā apstāties grib mani Ganas draugi, lai iepirktu lētus lauku labumus. Šis ciemats ir pilnīgs pretstats – cilvēki ir laipni un priecīgi, labprāt joko un bez prasīšanas izrāda savu ciematu, piedāvā nogaršot, ko nu viņi tobrīd gatavo. Vārdu sakot, uzreiz esam kļuvuši par “savējiem”. Ir tik patīkami viegli, ka nemaz negribas braukt prom, bet 400 km dienas distance neļauj kavēties ilgāk.
Gribu nofilmēt Āfrikas sarkano putekļu ceļus, tādēļ iekāpju džipa kuzavā. Vienā mirklī atklāju, cik šāda braukšana ir jautra: Āfrikas siltais vējš, garāmgājēju sveicieni un smaidi liek justies ka Romas Pāvestam papamobīlī. Pat pārsteigtie policisti māj bālģīmim kravas kastē. Šādi nobraucu apmēram 100 km līdz esmu nenormāli noputējis.
20/01
Vai tev kādreiz ir izdevies atpirkties no policijas ar banānu? Man tikko tas izdevās. Braucot no Wli ūdenskritumiem (bet par tiem vēlāk), mūs aptur policija, jo šoferis nav piesprādzējies. Protams, seko visas standarta frāzes: “hello”, “I like your car” (visiem ganiešiem patīk mūsu mašīna, dažos ciematos policija pat salutē garāmbraucot, bet kāpēc – tas lai paliek viņu ziņā), un tad atskan atslēgas frāze: “what’ you have for the boys?”. Tā kā nauda man pašam vēl noderēs, policijai to dot negribu un piedāvāju viņiem tikko nopirktos banānus, izraisot vēl nebijušu apjukumu rūdīto izspiedēju vidū. Pirms tie attopas, es turpinu, sakot, ka, nepieņemot banānu (vairāk par vienu es nedevu), viņi mani apbēdinās. To viņi noteikti negrib gan, jo bēdīgs Mārcis varētu nozīmēt potenciāli mazāku guvumu. Banāns tiek pieņemts, pirms pie apvāršņa parādās ceturtā izspiedēja. Vienīgā sieviete viņu starpā. Izmantoju šo faktu, lai sāktu kaunināt alkatīgos kolēģus par to, ka “kolēģīti” izslēguši no kolektīvā izspiešanas akta. Turpinu ar dažiem muļķīgiem jautājumiem par zīmotnēm, līdz saņemam atļauju braukt tālāk. Ar nākamo patruļu tik labi neveicas, lai arī daudz smejamies, no naudas nākas šķirties. Šie stāsta, ka esot profesionāļi, bet man nākas maksās 5 sidus (nedaudz mazāk par eiro), lai tiktu uz priekšu.
Īsi par Vli. Ja var ticēt gidam, Vli ir Rietumāfrikas augstākais ūdenskritums, un piektais augstākais ūdenskritums pasaulē. Vairāk par šo lielisko vietu uzzini, skatoties bildes Instagram kontā.
21/01
Pēdējā ekspedīcijas diena, pēdējā pelde okeānā, pēdējais aukstais alus, pēdējās bezrūpīgās sarunas ar svešiniekiem. Pēc turpat divu nedēļu klejojuma pa dažādajām Āfrikas dabas zonām ir patīkami iegremdēties siltajā okeānā, lai arī ik pa laikam ap kāju vai roku aptinas pa kādam plastmasas maisiņam…
Sēžot okeāna krastā, liekas neticami, ka pēc septiņām stundām šis piedzīvojums būs beidzies un atgriezīšos Eiropā, lai dzīvotu pēc pilnīgi citiem likumiem. Sajūta tāda, it kā es brīvprātīgi līstu atpakaļ zelta būrītī.
Pirms atkārtotas došanās uz Ganu Ceļojumu piezīmes redaktors Mārcis Kalniņš lasīja un pārlasīja grāmatas par Āfriku. Dažas, viņaprāt, interesantākās grāmatas varētu noderēt arī citiem ceļotājiem: Emmanuel Dongala “Jazz and Palm Wine”, Martin Meredith “The State of Africa”, Tom Burgis “The Looting Machine” un Karen Blixen “Out of Africa”.
Kongo dzimušais Emmanuel Dongala tiek uzskatīts par vienu no pazīstamākajiem Āfrikas īso stāstu autoriem. Un kā nu ne – savā stāstu krājumā “Jazz and Palm Wine” viņš meistarīgi sapludina zinātnisko komunismu un ciematos joprojām piekoptās burvestības (witchcraft). Šo grāmatu uzmeklēju, saprotot, ka pārāk maz esmu lasījis Āfrikā sarakstītu daiļliteratūru.
Daži no Indian University Press izdotajā krājumā iekļautajiem stāstiem pēc izlasīšanas nedod mieru ilgāku laiku un pēc satura ļoti atgādina notikumus, kas aprakstīti nākamajās divās grāmatās. (Sevišķi gaidītā, Keiptaunā izdotā “Hotel Africa: New Short Fiction from Africa” līdz ceļojuma sākumam Rīgu vēl nebija sasniegusi, tādēļ šajā apskatā netiek iekļauta).
Oksfordas pētnieka Martin Meredith grāmata “The State of Africa. History of the Continent since Independence” aizraujošā, populārzinātniskā un brīžiem pat uzjautrinošā veidā stāsta par Āfrikas valstu neatkarības iegūšanu un attiecībām ar agrākajiem kolonizatoriem, neskaitāmām militārām sadursmēm un dumpjiem, milzu korupciju un neefektīvu valsts pārvaldi. Lasītajam ik pa brīdim atklājas arī kāda pikanta detaļa. Piemēram, laikā, kad ASV sāka uzplaukt hipiju kultūra, Centrālāfrikas Republikā valdīja pašpasludināts imperators Jean-Bedel Bokassa, kurš bija slavens kanibāls. Ar cilvēku gaļu viņš cienājis arī ārvalstu viesus, tiesa, viņiem to nezinot. Bokassa ģenerāli de Gollu uzrunāja par “Papa”, kā arī atkārtoja Napoleona sev organizēto 1804. gada kronēšanas ceremoniju, ar kuru viņš tapa par Francijas imperatoru. Tālajos pagājušā gadsimta 70. gados ar cilvēku gaļu “niekojās” arī militārā dumpī varu pārņēmušais Ugandas armijas virspavēlnieks Idi Amin. Viņa pakāpei un apbalvojumiem nav nozīmes, jo tāpat kā iepriekš minētais kanibāls tos viņš sev piešķīra regulāri bez liekas kautrēšanās. Šis puisis vēsturē iekļuvis arī ar diplomātiskajām telegrammām. Piemēram, vēl viens ASV dizāster prezidents Niksons saņēma telegrammu ar novēlējumu: “a speedy recovery from Watergate”. Līdzīgus “uzmundrinājumus” grūtos brīžos saņēma arī Golda Meira, Mao Dzeduns un tā brīža britu premjers, kura vārdu mūsdienās vairs neviens neatminas. Šī ir visbiezākā grāmata, tādēļ tās raksturojums šeit izdevies visgarākais.
Financial Times korespondenta Tom Burgis grāmatu “The Looting Machine. Warlords, Tycoons, Smugglers, and the Systematic Theft of Africa’s Wealth” iegādājos, lai izlasītu par pēdējās desmitgades problēmām melnajā kontinentā un labāk izprastu to, kas mani sagaida. Daudzi no aprakstītajiem valsts nozagšanas piemēriem ir biedējoši līdzīgi notiekošajam Latvijā. Tikai milzīgā derīgo izrakteņu apjoma dēļ korupcijas nodarītais ļaunums Āfrikas valstīm ir ievērojami lielāks.
Uzdrošinos apgalvot, ka neviens no bālģīmjiem Āfriku nav sapratis tik labi kā leģendārā dāņu baronese Karen Blixen grāmatā (un nevis filmā) “Out of Africa”. Tajā aprakstīta dzīve autorei piederošajā kafijas fermā Nairobi pievārtē laika posmā no 1914. līdz 1931. gadam. Grāmata ir pārpilna ar citēšanai un dažbrīd arī tetovēšanai piemērotiem tekstiem: “Here I am, where I belong“ vai arī “White people, who for a long time live alone with Natives, get into the habit of saying what they mean, because they have no reason or opportunity for dissimulation, and when they meet again their conversation keeps the Native tone”.
Šeit lasāms par Mārča iepriekšējajiem ceļojumiem uz Āfriku.
