10/01
Kāds no maniem slavenajiem tēvočiem reiz intervijā minēja, ka neiet vienus un tos pašus ceļus un nekad neatgriežas iepriekš apmeklētajās vietās. Es visu daru pretēji un labprāt apmeklēju vietas, kur reiz jau esmu bijis. Tieši šī paraduma dēļ esmu atgriezies Rietumāfrikā.

Ir sausā sezona (harmattan) un temperatūra svārstās no 33-35C, tādēļ, pārfrāzējot prezidentu Zatleru, man brīžiem uzmācas doma, kur es esmu un ko te daru? Īpaši šī doma uzmācas naktī, guļot pārkarsušā bambusa būdā okeāna krastā un piespiedu kārtā klausoties diskotēku blakus mājā. Iemigt izdodas tikai līdz ar pirmo gaismu, kad mūzika apklususi. Bet tad jau arī jāceļas.

11/01
facebook postu komentāros pravietiski rakstīja Andra Breikmane, Ganā vienas dienas laikā var notikt tik, cik mājās trīs mēnešu laikā (uz ekvatora diena vienmēr sākas 6os no rīta un beidzas 6os vakarā; lai arī esmu nepilnus 1000km no ekvatora, šajā ziņā lielas nobīdes dienas režīmā nav).

“Mēs pavisam bijām četri, kas viens otru nenodod” – atceries tādu dziesmu? Arī Rietumāfrikā mēs esam četri: Justice, mūsu šoferis, veselais saprāts un viens no takuziņiem, Oskars, ko Latvijas mediji iecienījuši saukt par miljonāru, it kā tā būtu profesija, Jeff, skolotājs no Cape Coast, kurš pagājušajā gadā mani izglāba no klejojošu suņu uzbrukuma, arī viņš ir viens no takuziņiem, un es. Lai arī Jeffs ikdienā ir matemātikas skolotājs (un darba viņam ir pilnas rokas, jo daudziem melnajiem brāļiem ar vienkāršām matemātiskām darbībām ir būtiskas problēmas), par saprāta balsi viņu nenosauksi. Kopumā esam ļoti līdzsvarota komanda, bez cēliem mērķiem un citām grāmatās aprakstītām muļķībām. Mūs vieno plāns apbraukt apkārt Ganai, gandrīz atkārtojot manu pagājušā gada ekspedīciju, tikai šoreiz vēl vairāk pietuvojoties Burkinafaso, Kotdivuāras un Togo robežām.

12/01
Pamostos no okeāna šalkoņas, tās ir tik skaļas, ka liekas – okeāns tūlīt aprīs mani ar visu būdu. Dušas vietā dodos peldēties okeānā, tas ir tik silts, ka negribas līst ārā. Tomēr jālien, jo esam sarunājuši doties uz blakus ostu pirkt zivis vakariņām. Nonākot tur, šo domu ātri atmetam, jo piesārņojums nav vārdos aprakstāms. Tā vietā paklausāmies svētdienas gospeļus un atgriežamies “bāzē”, lai pēc vēl vienas spirdzinošas peldes dotos pārgājienā gar okeānu pretējā virzienā.

Sākumā ceļš ved kalnā, kur mans pagājušā gada takuzinis pamana čūsku. Noskaidrojis, ka es čūsku neesmu redzējis, viņš metas tai pakaļ, lai to noķertu un man parādītu. Tikai pēc vairrākkārtējiem aicinājumiem viņš pārtrauc pakaļdzīšanos reptīlim. Šodien iztieku bez čūskām, bet nonāku fermā, kur iepazīstos ar Āfrikas slavenākā alkoholiskā dzēriena – palmu vīna pilnu ražošanas ciklu un pēcapstrādi.

Sākumā palma tiek izrakta, tad uz nedēļu stumbrs tiek pamests, lai tajā esošā sula sāktu fermentēties. Tad, karsējot stumbru, sula tiek tecināta. Pirms destilēšanas to 3 nedēļas raudzē. Gala produkts jeb destilētais palmu vīns Ganā tiek saukts par aphetashie. Brīžiem tas var sasniegt pat 70 grādu un vietējos bāros litra pudela maksā apmēram 1,5 EUR (alus apmēram 1 EUR). Tādēļ tas ir iecienīts vietējo vidū. Šī procesa blakusprodukts ir milzu kāpuri, kas mājo palmas stumbrā un ir delikatese melnajiem brāļiem.

Tālāk ceļš ved uz Butri – mazu ciematu ar dīvainu tiltu, kas kaut kā atgādina Kafkas stāstu “Tilts”. Butrē esmu bijis vairākkārt, bet nekad nav sanācis apmeklēt fortu kalna galā. Lai nebūtu jāmaldās, ciematā lūdzu, lai parāda virzienu, kurp doties. Bars mazu puišeļu piesakās par takuziņiem, un, viņu skubināts ar “come, come” un “please”, bezmaz skriešus nonāku pie snaudoša opja, kas pārdod ieejas kartes. Tālāk mēs tikpat ātri uzskrienam kalnā, kur atrodas forts, piestājam vien uz brīdi, lai pieejamā vietā nozagtu mazus, zaļus banānus. Puikas kautrīgi skatās uz mani un grābj banānus, dažus iedodot arī man. Mani uzjautrina tas, ka nespēju atcerēties, kad pats kaut ko līdzīgu būtu darījis. Tālāk skriešus “izstaigājam” fortu. Uz svarīgākajiem objektiem puikas norāda jau ierastajā veidā: “come, come” un “please”, tāpat viņi parāda labākās vietas, kur uzlīst un izlīst – kaut ko tādu mēs bērnībā saucām par hodiņiem. Tad seko ievads fotogrāfijā. Puikas izmanto standarta triku “zaļu” bālģīmju čakarēšanā, viņi aicina sevi fotografēt par maksu. Es tā vietā iedodu fotokameru un ļauju, lai fotografē paši, ko vien vēlas. Aiz milzu pārsteiguma netiek uzņemts  neviens kadrs, vien sagrozīti visi kameras iestatījumi un atzinībā par šo gājienu katrs no puikām “gives me a high five”.

13/01

Vairs nesaprotu, vai redzu sauli vai mēnesi, tie abi šorīt milzīgi, spoži un apaļi.

Esmu īstā klondaikā, te ir zeltrači, nelegāli uzpircēji, legālas un nelegālas raktuves, “muļķu zelts”, milzīgi traktori un, protams, ķīnieši. Bet man jāatrod gumijas zābaki, kas, cerams, pasargās no čūskām, par ko esmu brīdināts, dodoties uz raktuvēm. Zelta raktuvēm. Ganā tādu ir daudz, it kā arī zelta esot daudz. To pagaidām droši nezinu, par zeltu vairāk runā nekā rāda.

Šī diena būs mans aktiermeistarības eksāmens, vietējam ciemata šefam (village chief) uzdošos par potenciālu investoru cerībā tikt raktuvēs ar mērķi pētīt zelta iegūšanas procesu, moderno verdzību, kā arī ainavai, cilvēkiem un dabai nodarīto kaitējumu.

Ganas zelta galvaspilsēta Prestia ir tīta sarkanbrūnu putekļu mākonī, pat augi tur neizskatās zaļi. Pirms došanās uz raktuvēm biju izlasījis kaudzi grāmatu, noskatījies youtube video un veicis vairākas intervijas, tomēr nespēju iztēloties, ka 2020. joprojām eksistē kaut kas tāds. Bet par visu pēc kārtas.

Modernā verdzība – nezinu, vai šis apgalvojums atbilst patiesībai, jo visi zeltrači raktuvēs ir ieradušies brīvprātīgi. Visticamāk, daudziem no viņiem, kas skolā nav gājuši un zelta rakšanā ir iesaistīti kopš mazotnes, nemaz nav citu iespēju, lai nopelnītu. Vēl jo vairāk, šī industrija nodrošina nedaudz lielākus ienākumus nekā, piemēram, lauksaimniecība. Pēc mana ceļabiedra teiktā 40-60% pieaugušo ir analfabēti, ar bērniem ir drusku labāk, tomēr arī tad analfabētisms ir divciparu skaitlis. Par darba apstākļiem spriediet paši no bildēs redzamā. Briesmīgākie apstākļi ir zeltračiem, kas strādā šahtās 80-120 m dziļumā konstantā tveicē un putekļos. Zeltrači laipni piedāvā pamēģināt nokāpt šahtā, no piedāvājuma laipni atsakos, jo par šahtu drošību man nav nekādu ilūziju.

Kaitējums ainavai ir acīm redzams, galvenajos zelta ieguves reģionos zelts top “parakts” praktiski visur (nerunājot par poligoniem ar milzīgiem augsnes virskārtas nošķūrējumiem). Kāds zeltu bija meklējis pat skolas sporta laukumā. Daļēji tas izskaidrojams ar to, ka zelts tiek rakts bez jebkādas ģeoloģiskās izpētes (kā saka ganieši: geology is expensive), tādēļ rakts tiek visur. Vides apsvērumu dēļ mazapjoma ieguve (small scale mining) jeb kā Ganā saka “galamsey” jau trīs gadus valstī ir aizliegta. Prezidents ar armiju mēģinot “apkarot” šo sērgu, bet tam es lāgā neticu, drīzāk viņi mēģina izspiest savu daļu no šī kolektīvā vājprāta. Rakšana notiek praktiski visos krūmos.

Prestia ir daļēji slēgta pilsēta; pie iebraukšanas un izbraukšanas notiek policijas kontrole. Policisti interesējas par apmeklējuma iemeslu un tikai, kad izdevies apmuļķot un sasmīdināt policistu, tiekam pilsētā. Lai tiktu raktuvēs. “jāuzņem kontakts” ar kādu vietējo, kurš par džina pudeli mūs izvadā pa dažādām raktuvēm (mining sites). Bailēs no armijas reidiem raktuvju darbinieki aizbēg, tiklīdz ierauga svešus cilvēkus. Tomēr, kad izdevies sadraudzēties, viņi lepni demonstrē amata prasmes, skaidro tehnoloģiju un pozē fotogrāfijām, bieži pat uzstājīgi prasa, lai viņus fotografē, un demonstrē savu apskaužamo fizisko formu.

Dabai un cilvēkiem nodarītais kaitējums ir neticami milzīgs. Savām acīm redzu, kā zelta smilšu skalošanas procesa noslēgumā bļodā tiek ieliets un rokām skalināts dzīvsudrabs (Hg), lai savāktu kopā zelta daļiņas. Daļa dzīvsudraba tiek savākta un izmantota atkārtoti, bet daļa pilnīgi noteikti tiek izmesta apkārtējā vidē kopā ar izstrādātajām smiltīm. Dzīvsudrabu izmanto nelegālie zeltrači, bet lielās kompānijas izmanto cianīdu un citas vielas, kas ir pat ļoti bīstamas, īpaši, ja tās nelieto uzmanīgi. Izmantotās ķimikālijas nonāk augsnē, upēs un ezeros (zelta skalošanai ir vajadzīgs ūdens), nogalinot visu kilometriem tālu, kā arī saindējot dzeramo ūdeni ciematos.

Pēc visa redzētā nopērkam pudeli palmu kandžas un klusējot to izdzeram. Savādāk nevar.

14/01
Krāsainās formās tērpti bērni, daži pavisam mazi, soļo uz skolu un ciematos uz mirkli iestājas klusums. Tomēr visi bērni skolu neapmeklē, daži tirgojas un dara citus darbus, to te sauc par “amata apgūšanu”. Šodien mans mērķis ir Ganas otrās lielākās pilsētas Kumasi tirgus.

Kejetia Market ir lielākais tirgus Ganā. Tas iekārtojies uz britu būvētā dzelzceļa paliekām. Vilcieni te sen vairs nekursē, pa sliedēm tagad pārvietojas pircēji un pārdevēji, brīžiem uz galvas nesot iespaidīga izmēra un svara saiņus. Tirgus ir kā milzu labirints, un tur nopērkams pilnīgi viss legālais un nelegālais. Mani šoreiz interesē vudū rituālu preču tirgotāji, kuru šajā tirgū netrūkst; viņi pavisam atklāti tirgošanai izlikuši savu preci: kaltētus hameleonus, bultas, adatas, koka lelles, gredzenus, nažus, pātagas, daudz un dažādus kaltētus (arī aizsargājamus) dzīvniekus vai to daļas. Pārdevēji ir draudzīgi, ļauj fotografēt un atbild uz maniem nebeidzamajiem jautājumiem. Tiesa, pašu svarīgāko – kā prece pielietojama – viņi man izstāstīt nevar, jo to nosaka katra ciemata burvis. Šoreiz atklāju, ka visai daudz priekšmetu tiek izmantots, lai vēlamajā virzienā ietekmētu kāda cita cilvēka rīcību.   Kad zināšanas ir ierobežotas un medikamentu nav pietiekami, vudū joprojām spēlē būtisku lomu, bieži apdraudot preču lietotāja veselību.

15/01

Dienu sāku ar Fuller Falls kaskādes apmeklējumu. Diemžēl rīts Kintampo ir pārāk auksts, lai peldētu ūdenskritumos.

Šīs dienas mērķis ir Ganas tuksneša mošejas (Sudano-Sahelian architectural style). Atradu informāciju, ka Ganā tādu ir vismaz sešas, tomēr man šķiet, ka jābūt vismaz astoņām. Lielākā šāda tipa mošeja atrodas Mali, bet drošības iemeslu dēļ šobrīd nav pieejama. Visos ceļojumu aprakstos minēts, ka mošejās nevar iekļūt, ja neesi musulmanis. Man paveicies, jo viens no maniem takuziņiem bārdas dēļ izskatās pēc musulmaņa un bez liekiem jautājumiem tiekam ielaisti mošejās. Satiktie imami ir ļoti draudzīgi, atbild uz mūsu jautājumiem un izrāda mošejas. Viens no viņiem, kungs cienījamā vecumā, veikli kā čūska uzkāpj pa šaurām trepēm un pa šauru lūciņu izrāpjas uz jumta, lai parādītu mums minaretus un mošejas plakano un saulē sakarsušo jumtu.

16/01

Saule ir nedaudz pacēlusies virs apvāršņa, ārā ir patīkami vēss, un mēs dodamies iekšā savannā. Visapkārt smaržo pēc siena un man nezinamām zālītēm, brīžiem pēc dzīvnieku mēsliem. Čabošās lapas nodod dzīvnieku slēptuves. Kā pirmo uz nogāzes ieraugām milzu babūnu baru; tie, pārāk neliekoties zinis par mums, paiet garām 10-20 m attālumā. Uzreiz pēc tam pamanām antilopes, tās gan sabīstas un metas skriet, mūs pamanījušas.

Cerībā ieraudzīt savannas melnos ziloņus, tālāk dodamies uz palielu ūdenstilpni (waterhole). Ziloņu tik agri tur nav, toties glūnīgi peld vesels bars krokodilu. Reindžeris brīdina neiet pārāk tuvu ūdenim, ja gribam ieraudzīt ziloņus, un vēl piebilst, ka latviešu gaļu šie krokodili noteikti vēl nav ēduši. Pāris stundu klīstam pa savannu. Brīžiem ainava ir kā Latvijas rudenī, vien ārā ir neierasti silts. Pēc vairākām stundām mums paveicas un atrodam meklēto – jaunu ziloņu tēviņu, kam sekojot nonākam pie vēl diviem citiem ziloņiem. Sākumā viņi taurē un apber sevi ar smiltīm, pēc tam pamazām ielien udenī un plunčājas tur ilgi. Paēduši brokastis jau esam gatavi doties tālāk, kad ziloņi izlien no ūdens un arī dodas savās ziloņu gaitās. Kaut kur internetā lasīju, ka Moles nacionālais parks piedāvā pasaulē lētākos safari (3,5 EUR par 2-3h pārgājienu pa savannu), šīs aktivitātātes cena nenoliedzami ir patīkams faktors, bet vēl labāk man patīk būt patiešām aci pret aci ar Āfriku. Būt nepastarpinātā kontaktā ar dabu, nevis kratīties rūcošā apvidus auto un krūmos mēģināt kaut ko saskatīt.

17/01

Šo dienu pārsvarā pavadu džipā. Attālumi Āfrikā ir lieli un ceļi bieži ir grūti izbraucami. Tādēļ vienmēr jāieplāno liekas stundas. Vēlams vairākas stundas.

Dienas labākais notikums ir “Kirikū un burve” (Kirikou et la sorcière) ciemata apmeklējums, brīnišķīgs ciemats bez elektrības Burkinafaso pierobežā, kur ciematnieki runā tikai franciski.

Savukārt, nervus kutinošākā dienas daļa sākas, kad pēc vakariņām iekāpjam džipā, lai dotos uz viesnīcu, bet auto nav iedarbināms. Šoferis, kurš pirms tam izmantojis ikvienu iespēju zīmēties ar šo lielisko džipmašīnu un flirtēt ar katru benzīntankā satikto meiteni, pēkšņi ir apjucis un, nesakarīgi runājot, skraida ap auto kā akla vista. Atklājas, ka viņš nesaprot, kā funkcionē auto. Ar Oskaru apjēdzam, ka pie vainas ir akumulators (tas pēc dienas brauciena savannā joprojām ir karsts un bedraino ceļu dēļ arī tā klemmes kļuvušas vaļīgas). Šoferis milzu džipā nespēj sameklēt nekādus instrumentus, lai gan Akrā pirms došanās ceļā redzēju viņu ar tiem staigājam ap auto. Labi, ka talkā nāk bārmenis un aizdod pazudušās uzgriežņu atslēgas. Ar klemmju pievilkšanu tomēr nav līdzēts un jāmeklē vadi “piepīpēšanai” (tos dažkārt dēvē par “krokodiliem” – ironiskā kārtā atrodamies pilsētā, kas slavena ar krokodilu dīķiem).

Blakus stāvošo džipu īpašniekiem arī nav vadu. Garantijas dēļ viens no Toyota džipu īpašniekiem iesaistīties bālģīmju glābšanas operācijā atsakās. Tikmēr kāds cits ar vecāka izlaiduma Toyota džipu, daudz nedomājot, piebrauc iespējami tuvu. Tads seko pats interesantākais. Tā kā “krokodilu” nav, nākas improvizēt. Bārmenis kaut kur tumsā atradis divus dažāda garuma un sastāva vadus. Īsu brīdi šaubos, vai vara un alumīnija vadu izmantošana auto iedarbināšanai ir pieļaujama, bet, tā kā citu variantu nav, dodu piekrišanu eksperimentam. Melnie brāļi 14x pārbauda +|- marķējumu, kaut kāda iemesla dēļ viņi neuzticoties tam, kas rakstīts uz akumulatora.

“Novatoriskais risinājums” nostrādā un mūsu auto iedarbojas. No šī piedzīvojuma kārtējo reizi saprotu, ka Āfrikā jebkurā brīdī jābūt gatavam negaidītām situācijām, kam nepieciešami tik pat negaidīti risinājumi.

————

Pirms atkārtotas došanās uz Ganu Ceļojumu piezīmes redaktors Mārcis Kalniņš lasīja un pārlasīja grāmatas par Āfriku. Dažas, viņaprāt, interesantākās grāmatas varētu noderēt arī citiem ceļotājiem: Emmanuel DongalaJazz and Palm Wine”, Martin MeredithThe State of Africa”, Tom BurgisThe Looting Machine” un Karen BlixenOut of Africa”.

Kongo dzimušais Emmanuel Dongala tiek uzskatīts par vienu no pazīstamākajiem Āfrikas īso stāstu autoriem. Un kā nu ne – savā stāstu krājumā “Jazz and Palm Wine” viņš meistarīgi sapludina zinātnisko komunismu un ciematos joprojām piekoptās burvestības (witchcraft). Šo grāmatu uzmeklēju, saprotot, ka pārāk maz esmu lasījis Āfrikā sarakstītu daiļliteratūru.
Daži no Indian University Press izdotajā krājumā iekļautajiem stāstiem pēc izlasīšanas nedod mieru ilgāku laiku un pēc satura ļoti atgādina notikumus, kas aprakstīti nākamajās divās grāmatās. (Sevišķi gaidītā, Keiptaunā izdotā “Hotel Africa: New Short Fiction from Africa” līdz ceļojuma sākumam Rīgu vēl nebija sasniegusi, tādēļ šajā apskatā netiek iekļauta).

Oksfordas pētnieka Martin Meredith grāmata “The State of Africa. History of the Continent since Independence” aizraujošā, populārzinātniskā un brīžiem pat uzjautrinošā veidā stāsta par Āfrikas valstu neatkarības iegūšanu un attiecībām ar agrākajiem kolonizatoriem, neskaitāmām militārām sadursmēm un dumpjiem, milzu korupciju un neefektīvu valsts pārvaldi. Lasītajam ik pa brīdim atklājas arī kāda pikanta detaļa. Piemēram, laikā, kad ASV sāka uzplaukt hipiju kultūra, Centrālāfrikas Republikā valdīja pašpasludināts imperators Jean-Bedel Bokassa, kurš bija slavens kanibāls. Ar cilvēku gaļu viņš cienājis arī ārvalstu viesus, tiesa, viņiem to nezinot. Bokassa ģenerāli de Gollu uzrunāja par “Papa”, kā arī atkārtoja Napoleona sev organizēto 1804. gada kronēšanas ceremoniju, ar kuru viņš tapa par Francijas imperatoru. Tālajos pagājušā gadsimta 70. gados ar cilvēku gaļu “niekojās” arī militārā dumpī varu pārņēmušais Ugandas armijas virspavēlnieks Idi Amin. Viņa pakāpei un apbalvojumiem nav nozīmes, jo tāpat kā iepriekš minētais kanibāls tos viņš sev piešķīra regulāri bez liekas kautrēšanās. Šis puisis vēsturē iekļuvis arī ar diplomātiskajām telegrammām. Piemēram, vēl viens ASV dizāster prezidents Niksons saņēma telegrammu ar novēlējumu: “a speedy recovery from Watergate”. Līdzīgus “uzmundrinājumus” grūtos brīžos saņēma arī Golda Meira, Mao Dzeduns un tā brīža britu premjers, kura vārdu mūsdienās vairs neviens neatminas. Šī ir visbiezākā grāmata, tādēļ tās raksturojums šeit izdevies visgarākais.

Financial Times korespondenta Tom Burgis grāmatu “The Looting Machine. Warlords, Tycoons, Smugglers, and the Systematic Theft of Africa’s Wealth” iegādājos, lai izlasītu par pēdējās desmitgades problēmām melnajā kontinentā un labāk izprastu to, kas mani sagaida. Daudzi no aprakstītajiem valsts nozagšanas piemēriem ir biedējoši līdzīgi notiekošajam Latvijā. Tikai milzīgā derīgo izrakteņu apjoma dēļ korupcijas nodarītais ļaunums Āfrikas valstīm ir ievērojami lielāks.

Uzdrošinos apgalvot, ka neviens no bālģīmjiem Āfriku nav sapratis tik labi kā leģendārā dāņu baronese Karen Blixen grāmatā (un nevis filmā) “Out of Africa”. Tajā aprakstīta dzīve autorei piederošajā kafijas fermā Nairobi pievārtē laika posmā no 1914. līdz 1931. gadam. Grāmata ir pārpilna ar citēšanai un dažbrīd arī tetovēšanai piemērotiem tekstiem:Here I am, where I belong vai arī White people, who for a long time live alone with Natives, get into the habit of saying what they mean, because they have no reason or opportunity for dissimulation, and when they meet again their conversation keeps the Native tone.


Šeit ir lasāms par Mārča iepriekšējajiem ceļojumiem uz Āfriku.
Sekojiet Rietumāfrikas ekspedīcijai arī mūsu Instagram kontā.

rādīt komentāruspaslēpt komentārus

Uzraksti komentāru