Bads, karš, tuksnesis, malārija ir pirmie vārdi, ar ko visbiežāk saistās Āfrika. Mārcis Kalniņš, mans klasesbiedrs, Āfriku izbraukājis krustu šķērsu, savukārt man šī bija pirmā reize „īstajā Āfrikā”, jo paviršos Marokas un Kaboverdes apmeklējumus, raugoties ar šodienas acīm, par Āfrikas apmeklējumiem nevar nosaukt. Austrumāfrika ir reģions, kur iztek Nīla un it kā esot aizsācies arī cilvēces ceļš. Arī mana Āfrika sākas šajā reģionā – Ruandā.

Tīrākā Āfrikas galvaspilsēta – Kigali

Izejam no nelielās lidostas ēkas, ārā melna nakts, tāda pati kā uz ielas satiktie automātisti, kas mums palīdz sarunāt motociklu taksistus jeb mototaksi. Tā nu mēs, apkrāvušies ar ceļa somām, krampjaini pieķērušies pilotiem un, metot krustus, aizšaujamies pa kalnaino šoseju uz Kigali centru.

Pirmajai naktij, tāpat kā visām pārējām, viesnīcu nerezervējam, paļaujamies uz veiksmi, kas šad tad svārstās, tomēr nekad mūs nepamet. Mototransports tāpat kā starppilsētu autobusi ir neticami lēts, un vadītāji parasti cenas neuzskrūvē, nemāk kaulēties un bieži nokautrējušies atzīst, ka paprasījuši par daudz. Naktsmājas atrodam viegli – 10 USD par istabiņu. Ejam nopirkt ūdeni un pretmalārijas tabletes, kas te ir atrodamas ikvienā aptiekā un maksā apmēram desmitreiz lētāk nekā Eiropā.

Kigali ir izvietota uz 9 pakalniem un atrodas 1400 m virs jūras līmeņa, ceļu segums ir krietni labāks nekā Rīgā, ielas ir izgaismotas un tīras. Ruandieši sevi uzskata par tīrīgu tautu, mēs varam to tikai apstiprināt – uz ielām nemētājas atkritumi, visās telpās tiek regulāri mazgāta grīda. Kigali ir jauna pilsēta, izveidota tikai 20. gs. sākumā un tiek uzskatīta par vienu no tīrākajām un drošākajām Āfrikas galvaspilsētām. Tās interesantākā vieta ir 20. gs. sākumā celtais cietums, kas atrodas pašā pilsētas centrā un joprojām aktīvi darbojas. Kopumā pilsēta ir garlaicīga un vairāk par vienu dienu tajā nav ko darīt.

40 % safari

Pirmā pieturvieta pēc Kigali ir Musanzi, viena no lielākajām Ruandas pilsētām un valsts prezidenta Pola Kagames dzimtene. Jau pirmajās sekundēs iekrītam vietējo tūrisma aģentu tīklos. Ar apbrīnojamu veiklību mums tiek pārdots gan nelegāls alu apmeklējums, kurās it kā esot slēpies Ruandas karalis, gan gorillu safari 75 USD vērtībā ar 40% varbūtību, ka mēs primātus redzēsim (100% tikšanos ar kalnu gorillām garantēja piedāvājums par 750 USD).

Pirms rīta kāpiena vulkānā ar mērķi kaut kā palielināt gorillu sastapšanas iespējamības procentu vakariņās dodamies iestiprināties uz labāko Musanzi restorānu. Neskatoties uz restorāna skopo iekārtojumu, ēdiens, atmosfēra un apkalpošana ir lieliska. Ap 20:00 pazūd elektrība, taču personāls neapjūk: parādās sveces un ēdienu gatavo uz dzīvas uguns, kas visu padara vēl skaistāku.

Rīta agrumā ar vecu, bet labā kārtībā esošu Land Cruiser braucam uz safari centru, kur padzeram garšīgu kafiju un mums tiek piešķirts gids. Auto stāvlaukums izskatās iespaidīgi: ap 20 safari mašīnas – vecie, labie Land Cruiser, Land Rover un Nissan Patrol.

Dāmas sapucējušās un izskatās kā no safari žurnālu vākiem, bet kungi ar savu apģērbu un iznesīgumu „sit pušu” Indiana Džonsu.

Izrādās, ka apmēram no 30 cilvēkiem (grupas tiek organizētas vienreiz dienā, un gājēju skaits ir ierobežots) tikai 4 iet „lēto” maršrutu – mēs abi un kāds šveiciešu pāris, kamēr pārējie ir izvēlējušies 750 dolāru vērto pastaigu ar garantētu audienci pie primātiem. Mūs četrus pavada gids, divi vienkārši puiši, par kuru līdznākšanas motīviem mēs ilgi lauzījām galvu, līdz sapratām, ka viņi nāk līdzi, lai mums kaut kā palīdzētu, un četri bruņoti veči. Diviem bija „kalašņikovi”, vienam „vinčesters”, un viens bija nodrošinājies ar man nepazīstamu ieroci.

Teikšu godīgi, nezinu, kāpēc mums bija nodrošināti šie bruņotie kungi, iespējams, tāpēc ka vulkāns atrodas uz robežas ar nedraudzīgo Kongo (red. šeit un turpmāk Kongo Demokratiskā Republika (DRC)) vai varbūt lai piedotu šim pārgājienam nepieciešamo asumu. Kāpjot lejā no vulkāna virsotnes, jutām rūgto „paņēma un uzmeta” sajūtu, jo neko vairāk par džungļiem, ķirzakām un dažām kazeņogām mēs neredzējām, nemaz nerunājot par 40% varbūtību sastapt gorillas.

Piepeši sākās ikdienišķais tropu lietus un likās, ka USD 75 ir noziedoti Ruandas attīstībai, līdz pēkšņi priekšā ejošie pavadoņi sāka klaigāt un uzbudināti rādīt uz objektu, kas bija aizšķērsojis taku. Bifelis, tik liels kā autobuss, stāvēja, gremoja un vienaldzīgi skatījās uz karavīru satraukumu un mūsu bailēm.

Tie, kas bijuši džungļos, zina, ka tas nav tas pats, kas pie mums Latvijā, kur var ieiet mežā un apiet kādu šķērsli, džungļos tūlīt aiz takas sākas neizejama augu valstība, kam nevar pat redzēt cauri, kur nu vēl izbrist. Ruandieši pielika milzu pūles, lai izkustinātu bifeli, kurš ļoti negribīgi ielīda džungļos, taču, tiklīdz mēs pa taku šķērsojām bīstamo teritoriju, bifelis kā torpēda tomēr nolēma pārskriet uz takas otru pusi. Skats, kā mēs un karavīri trakās bailēs lidojam kur kurais, man vēl joprojām neizzūd no prāta. Adrenalīna šalts, likās, noslīcinās mūs, piedzīvojums tomēr bija iztērētās naudas vērts – mēs ar Mārci vēl vairākas dienas varējām analizēt šo starpgadījumu.

Robežpilsētā

Pēc Musanzi dodamies uz Gisenji, lai pa gabalu paskatītos uz tās robežpilsētu Gomu. Goma ir Austrumu Kongo lielākā pilsēta ar vairāk nekā 1 miljonu iedzīvotāju. 2002. gadā Nyiragongo vulkāns nopostīja trešdaļu Gomas, pilsētas ielas appludinot ar lavu. 10 gadus vēlāk, 2012. gada novembrī Ruandas atbalstītā nemiernieku armija M23 uz vairākām nedēļām ieņēma pilsētu, eskalējot Ruandas un Kongo attiecības līdz nebijušai spriedzei.

Robežpunktā līdzīgi čaklām skudrām abos virzienos plūst nerimstošas mantu nesēju virtenes, pārsvarā sievietes ar prātam neaptveramām kravām uz galvas. Šeit ir ļoti daudz cilvēku un nepārtraukta jezga, kur saimnieko kravu pārvadātāji, kas stumj pārkrautus, īpaši pārveidotus velosipēdus. Stūrmaņi pārsvarā ir invalīdi, kā vēlāk noskaidrojās – tas ir īpašs bizness, un Ruandā genocīda upuru dibinātiem uzņēmumiem nav jāmaksā nodokļi.

Cenšamies piekļūt Kongo robežai, līdz Mārcis nejauši to gandrīz šķērso un no zemnīcas izvilina automātistu, kas dodas mūsu virzienā; viegla panika, Mārcis nesaprot, kur lai paslēpj fotoaparātu. Liels ir mūsu pārsteigums, kad automātists nevis nogāž mūs gar zemi un sašņorē rokas, bet gan smaidīgi sveicina un uzsāk sarunu. Neskatoties uz puiša skopo vārdu krājumu, draudzīgi pačalojām. Atlētisko automātistu patiesi interesēja, kā mūs sauc, no kurienes esam; diez vai kas tāds būtu iespējams, teiksim, uz Latvijas-Krievijas robežas?

Vakarā aizejam līdz robežpunktam vēlreiz, vietu vairs nevar atpazīt: miers, kārtība un četri cilvēki nepabeigtas ēkas ēnā kautrīgi dejo no blakus veikala skanošas mūzikas pavadībā, sajūtas ir sirreālas. Tālumā dzirdamas vietējās mošejas skaņas, kas aicina uz vakara lūgšanu.

Šeit redzam pirmo smēķētāju, kurš, bikli slēpjot cigareti, slapstās gar ēku sienām. Uzrunātie cilvēki apgalvo, ka Ruandā par smēķēšanu un alkohola lietošanu uz ielas vai citās publiskās vietās draudot 2 gadu cietumsods, tāpēc tikai graustu rajonos vai džungļu biežņā sastopam pa kādam smēķētājam.

Jau no pirmās dienas pārsteidz tas, ka uz ielām nav suņu, kas ir visai netipiski, 10 dienu laikā redzējām tikai vienu kucēnu. Jautājot cilvēkiem, viedokļi dalījās – vieni teica, ka Ruandā suņi neesot ierasta lieta, citi teica, ka suņi pārnēsājot slimības. Tikai atgriežoties Latvijā, uzzināju, ka īsi pēc genocīda visi Ruandas suņi tikuši iznīcināti, jo bijuši pārāk pieraduši pie cilvēku gaļas.

Sviedri un asinis velo maršrutā „Kongo – Nīla”

Trīs dienas pavadījām uz velosipēdiem, veicot daļu no Kongo-Nīlas maršruta, kas tiek uzskatīts par vienu no pasaules skaistākajiem velomaršrutiem. Ceļš bija smags, jo Ruanda ir kalnaina valsts, kuras ainavas drīzāk atgādina zemos Alpus, taču pasakaini skaists, jo visu laiku vijās gar auglīgo Kivu ezera piekrasti. Ruanda atrodas tropu joslā, un viss, kas nav cilvēka apstrādāts, acumirklī aizaug ar džungļiem.

Virzījāmies bez pilnvērtīgas kartes, Google Maps vienkārši juka prātā (Ruandā ir neticami kvalitatīvs un lēts mobilais internets, kas darbojas praktiski visur), ceļa zīmes, kā vēlāk izrādījās, tiek regulāri zagtas, un ceļā sastaptie vietējie vispār nesaprot, kur un cik tālu atrodas kaimiņciems.

Ja pirmā diena pagāja samērā viegli, tad otrajā, attālinoties no civilizācijas, nemitīgi maldījāmies, uz straujajām nogāzēm piedzīvojām kritienus, stigām purvos un galu galā 4 stundas stūmāmies augšup līdz naktsmītnei. Kāpiens kalnā todien likās kā murgs, taču šodien to atceros kā skaistāko piedzīvojumu. Svētdienas velobraucējiem es šo maršrutu neieteiktu, taču tiem, kas mēdz ar velo vizināties nopietnāk, šis ceļš sniegs pasakainas emocijas.

Pēc ellīgā kāpiena ar ciema iedzīvotāju palīdzību nokļuvām nakšņošanas vietā. Ciemats Bumba izskatījās pavisam necils – divas ielas, baznīca un maza skoliņa, taču, kad mums paziņoja, ka tajā dzīvojot 25 000 iedzīvotāju, mutes palika vaļā. Viesu nama vadītājs Roberts bija ugandietis, un pirmais jautājums, ko viņš mums uzdeva, bija – ko mēs domājam par gejiem. Mēs, ceļa un saules nogurdināti, sākumā bijām apstulbuši un nesapratām kontekstu. Iespējams, Āfrikā heteroseksuāliem vīriešiem nav pieņemts kopīgi doties velobraucienos. Mēs ar Mārci saskatījāmies un sākām smieties, teicām, ka esam tradicionālie un pret gejiem izturamies ar iecietību. Kā vēlāk noskaidrojās, pavisam nesen kaimiņvalstī Ugandā esot izsludināts gejiem nedraudzīgs likums, kas geju pāriem draudot pat ar mūža ieslodzījumu. Roberts mums stāstīja, ka īsi pēc likuma izsludināšanas viens no Ugandas lielākajiem laikrakstiem esot nopublicējis 200 geju vārdus, uzvārdus un dzīves vietas, kas izraisījis virkni šaušalīgu linča tiesu.

Vakarā pēc Mzungu modes paklejojām pa Bumbu, aprunājāmies ar bērniem, uz ielas nejauši satiktu informātikas skolotāju, kādā nelielā telpā kopā ar apmēram 20 ruandiešiem A4 izmēra televizorā noskatījāmies Beļģijas augstākās līgas futbola maču, vietējā bārā izdzērām 2 alus un devāmies vakariņās.

Vakariņu laikā pamanījām vienu no nozagtajām ceļa zīmēm, kuras prombūtne, iespējams, mums prasīja vairākas papildu stundas ceļā un nobrāztus locekļus. Jautājām namatēvam, kāpēc šī zīme ir pie viņa, uz ko mums tika atbildēts, ka te, mājas pagalma krūmos, ceļa zīme esot pasargāta no zagļiem, uz šādu loģiku mums nebija ko iebilst.

Ruanda ir visblīvāk apdzīvotā valsts Āfrikā, kuras teritorijā, kas ir trīsreiz mazāka par Latviju, dzīvo 12 miljoni iedzīvotāju. Šo statistiku var izjust ik mirkli, varbūt tas skanēs neticami, tomēr, braucot pa nomaļu, džungļu ieskautu ceļu, bez skatītājiem nebija iespējams pat nokārtot dabiskās vajadzības, jo, tiklīdz tu apstājies un nokāp no velo, aplīpi ar ziņkārīgu, bet laipnu bērnu bariņu.

Ciematā, kas sākotnēji likās izmiris, bijām spiesti mainīt saplēstu riepas kameru. Nezinu, kā darbojas viņu sociālie tīkli, tomēr jau pēc 10 minūtēm mūs uzmanīgi vēroja ap 50 acu pāru, caurā kamera un remontkomplekts ātri nonāca vietējo veloekspertu rokās, kuri visu salaboja, kamēr mēs vienkārši sēdējām un baudījām uzmanību.

Ceļojošais cirks

Baltos ceļotājus vietējie, īpaši bērni, uzrunā par Mzungu (angliski tulkots kā aimless traveller, latviski, tas varētu būt bezmērķīgs ceļotājs vai klejotājs). Braucot uz dienvidrietumiem, kas ir valsts mazāk attīstītā daļā, „Mzungu, Mzungu” kļūst jau par tādu kā džinkstoņu ausīs. Jo dziļāk laukos dodamies, jo spilgtāka ir saņemtā uzmanība.

Mēs paši sevi dēvējām par „Mzungu ceļojošo cirku” un mums bija savi īpašie numuri, piemēram, „Mzungu ēd” vai „Mzungu dzer”. Vietējie ir kautrīgi un tikai paši drošākie nāk un mēģina komunicēt, parasti viņi vienkārši aprobežojas ar ļoti ieinteresētu vērošanu. Ikreiz, kad mēs, saules nomocīti, apstājamies pie kāda maza veikaliņa un nopērkam pāris sakaltušus pončikus (kas ir vienīgais ēdiens, ko tur var iegādāties), vismaz 50 cilvēku sanāk paskatīties uz mums.

Vispopulārākie un atzītākie cirkus numuri bija „Mzungu salūzis velo” un „Mzungu apmaldījušies”, tie parasti bija ļoti labi apmeklēti un vietējos raisīja daudz emociju, turklāt deva iespēja palīdzēt. Ruandieši tiešām ir laipna un izpalīdzīga tauta.

Kivu ezera mežonīgā romantika

Ruandiešu smalkā humora izjūta gan neaprobežojās tikai ar grūtāko ceļu ieteikšanu ārzemju velobraucējiem. Visu ceļu gar Kivu ezeru mūs pavadīja pretrunīga informācija par tajā it kā mītošajiem krokodiliem, tāpēc mēs ezerā peldējāmies tikai vienu reizi. Kāds zvejnieks mūs mudināja nebaidīties un peldēties droši, jo viņš zinot precīzu laiku, kad krokodili nākot baroties, tāpēc uztraukumam neesot pamata. OK, paldies par padomu, veco zēn’, bet turpmāk no ezera turējāmies pa gabalu.

Velomaršruts beidzās Kibuye, kur mūs sagaidīja izpalīdzīgs puisis un tālākam ceļam uz Cyangugu piedāvāja divus variantus: 8 h autobusā pa bedrainu ceļu vai 2 h ar laivu pa Kivu ezeru līdz kādam ciemam, kur esot viesnīca. Kamēr domājām, sākās ikdienišķās lietusgāzes un no kaimiņu durvīm pāri zālienam aizskrēja sieviete ar bērnu, ietinusies tikai dvielī, ar šampūnu rokās, un patvērās pludmales ģērbtuvei līdzīgā būdelē bez jumta – ja līst ar tādu regularitāti kā te, duša mājās nav vajadzīga.

Mēs, kas izauguši pie jūras, būdami romantiķi sirdī, izvēlējāmies ūdensceļu.

Laivas gatavība veikt garākus gabalus bija parastajā Ruandas transportlīdzekļu uzticamības līmenī – pirms kāpšanas tādā tu vienmēr pārdomā, ko esi dzīvē sasniedzis un kas pēc tevis paliks.

Tai bija motors, sēdvietas bija izvietotas gar bortiem un tajā pietiktu vietas apmēram 15 personām, jumts bija gatavots no UNHCR telšu auduma. Kivu ir viens no Āfrikas lielākajiem ezeriem, pa vidu tas ir sadalīts starp Ruandu un Kongo un ir būtisks ģeopolitisks elements Ruandas un Kongo attiecībās.

Laivas komanda sadalās pēc jau ierastās hierarhijas – augumā mazais hutu tiek nolikts pie motora, lai, nekustīgi un nezaudējot uzmanību, apmēram 6h stāvot kājās, vestu mūs pa Kivu ezeru, tik lielu kā jūra. Abi augumā slaidie tutsi – laivas īpašnieks un viņa draugs – ieņem pasažieru vietas un relaksējas. Ātri satumst, pieaug vēja brāzmas un arvien lielāki viļņi sitas pret laivas malām, var redzēt, kā pāri ezeram Kongo džungļos ārdās pērkona negaiss.

Laiva visiem spēkiem cenšas spēlēt viļņiem līdzi, tomēr daudzie aiz muguras palikušie gadi ir paņēmuši līdzi tās kustību grāciju. Mārcis vērš manu uzmanību uz laivas bortiem: šķiet, tie kļuvuši pavisam vaļīgi, mēģinām to izstāstīt kapteinim, kas tikai nopriecājas par mzungu bailēm un turpina līksmi un bezrūpīgi sēdēt tālāk. Roka stiepjas pēc džina pudeles, kas bija paredzēta malārijas profilakses pasākumiem, un diezgan drīz arī mums ar Mārci tas viss šķiet uzjautrinoši. Pat tas, ka puiši 2 stundas maldās gar piekrasti, lai atrastu piestātni, mūs nespēj satraukt. Lai palūgtu palīdzību, piebraucam pavisam tuvu ruandiešu zvejas laivām, kas izskatās kā atnestas no pasaku filmām.

Piestātnē laivu sagaida divi kungi, tērpušies kā tādi viduslaiku mūki, un nogādā mūs džungļu vidū uzceltā viesnīcu kompleksā. Šī nudien bija dīvainākā naktsmītne Ruandas ceļojuma laikā. Plašajā teritorijā, kur bija vairākas greznas ēkas, skaists dārzs un brīnišķīgs skats uz ezeru, radās sajūta, ka šī vieta ir aizmirsta – izņemta no ceļvežiem un kartēm –, un nepameta nojauta, ka tā tas ir jau sen. Mēs ar Mārci jutāmies kā aristokrāti: viss tikai mums, pēc laba miega vieni paši stundām ilgi baudījām brokastis uz plašās terases ar fantastisku skatu pār Kivu ezeru. Nesteidzīgi vērojām, ar kādu aizrautību viesnīcas darbinieki rauj laukā starp bruģakmeņiem saaugušu zāli, kura, ņemot vērā klimatiskos apstākļus, līdz rītam ataugs atkal.

Ap pusdienas laiku dodamies uz autobusu, lai nokļūtu Cyangugu, vienlaikus baudot kaislības sabiedriskajā transportā. Šajā maršrutā autobuss ir piebāzts līdz griestiem – cilvēki sēž ļoti blīvi un dažādās pozās, arī es neesmu izņēmums, jo brauciena pirmo daļu man klēpī sēž viena no mistiskās viesnīcas darbiniecēm, kas nez no kurienes uzrodas vienā no ciematiņiem. Autobusā līdzās šoferim ir arī sēdvietu koordinators, kas nepārtraukti optimizē pasažieru izvietojumu, ņemot vērā ienākošo un izejošo plūsmu, tāpēc mums vairākas reizes ir jāmaina sēdvietas, līdz noenkurojamies blakus jaunai māmiņai ar diviem bērniem. Kaislības te atkal pieņemas sparā, jo jaunākais no mazuļiem tiek visu laiku zīdīts, radot zināmu apmulsumu pat mums. Taisnību sakot, šāda publiska bērnu zīdīšana ir visai ierasta lieta, un kailas sieviešu krūtis zib visapkārt. Mazais zīdīšanas pauzēs izrāda interesi par manu bārdu, līdz kamēr tā sapriecājas, ka apvemj manus šortus un kreklu, radot līksmību pārējo pasažieru vidū.

Savalkātas drēbes un cerības

Pīteru nejauši satiekam iebraucot Huajē, kādreizējā Ruandas galvaspilsētā, viņš tāpat kā iepriekš satiktie sākumā ir izvairīgs un kautrīgs, bet ar laiku iejūtas un parāda mums ceļu uz lielisku viesnīcu. Vakarā, kad ejam meklēt piedzīvojumus, satiekam Pīteru atkal, viņš ir ārkārtīgi saviļņots, jo esam pirmie baltie cilvēki, kas viņu uzrunājuši, un viņš jau esot paspējis noskumt par domu, ka nekad vairs mūs nesatiks.

Pīters ir audzis četru bērnu ģimenē un genocīdā zaudējis abus vecākus. Sīkumos puisis neiedziļinās, vien atklāj, ka ir hutu un vecāki tika nogalināti, jo mammas māte bijusi tutsi. Šobrīd Pīters studē, lai kļūtu par komunālās infrastruktūras inženieri, saņemot par to stipendiju, kuras izmaksa gan pēdējā laikā tiekot kavēta; viņam šķiet, ka tas esot saistīts ar ASV atbalsta samazināšanos.

Nākamajā rītā Pīters atnes vēstuli, kurā pateicas mums par uzmundrinājumu turpināt studijas un par cerībām uz pilnvērtīgu dzīvi, ko mēs ar Mārci, Āfrikas alus viegli apreibināti, esam viņam atgriezuši. Vēstules beigu daļa veltīta lūgumam palīdzēt materiāli vai arī vienkārši ziedot kādus apģērba gabalus. Savas somas esam krietni atvieglojuši jau iepriekšējās apmešanās vietās, Pīteram atdodam gandrīz visu, kas atlicis, arī nedaudz naudas, un aizvedam viņu svinīgās atvadu pusdienās uz restorānu.

Pēc brīža esam autobusā, lai jau drīz sēstos lidmašīnā un laistos uz ērto, moderno Eiropu, savukārt Pīters ar akmenscietu sejas izteiksmi māj mums ar roku, lai paliktu te, Āfrikas viducī, ar mūsu savalkātajām, piesviedrētajām lupatām un savām cerībām.

Šis stāsts varēja būt savādāks. Par bēgļu nometnēm, par nabadzību, kas ir redzama ik uz soļa, par to, ka gandrīz visi bērni uz ielas ir baskājaini. Par to, ka Ruandā drīz var sākt trūkt maizes un starptautiskās organizācijas brīdina, ka tas izraisīšot kārtējo genocīdu. Par to, kā Ruanda atbalsta kaujiniekus, kas izlaupa Kongo austrumu provinces, padarot to iedzīvotājus par vergiem. Par to, ka Kongo austrumi ir kļuvuši par pasaules izvarošanas epicentru. Par to, kā jauni vīrieši pamet mājas un ģimenes, lai dotos uz Kongo džungļiem rakt minerālus, kas nepieciešami, lai uzturētu pasaules pieaugošo pieprasījumu pēc viedtālruņiem, un gandrīz nekad neatgriežas.

Gandrīz visu ceļojuma laiku mani nepameta vēlme kaut kā palīdzēt šiem cilvēkiem, tomēr es vienmēr atgaiņājos no domām, pārliecinot sevi, ka sākt palīdzēt vajadzētu ar sevi – vismaz regulāri tīrīt zobus, šad tad izmazgāt grīdas dzīvoklī. Mēs nevaram vienā dienā vai vienas dzīves laikā sakārtot Āfriku, bet es varu daudz vairāk palīdzēt, domājot un meklējot to labo Ruandā, ticot tai un mīlot to, jo šī valsts ir mīlestības vērta.

Telefonu foto: Edgars Ražinskis un Mārcis Kalniņš
Raksts sākotnēji publicēts žurnālā “Klubs” 2015. gada janvarī.

rādīt komentāruspaslēpt komentārus

Uzraksti komentāru