Namībija nav tā Āfrikas valsts, kurā iebraucot atvadies no civilizācijas, iebrien pilsētas vai dabas džungļos un cīnies par izdzīvošanu vai piedzīvo to citādību, kas prasa īpašu rūdījumu, piedzīvojumu garu un drosmi. Tomēr Namībija ir dabas brīnumu pilna, liesmu krāsas kāpas Sossusvlei vien ir ko vērtas, un to visu iespējams izbaudīt un piedzīvot visai eiropeiskā garā – iznomājot auto un valsti apbraukājot pašu spēkiem. Tieši tā rīkojāmies mēs.
26.decembris. 4 smaidīgas, tikko ģimenes apciemojušas un Ziemassvētku dāvanas sadāvinājušas un saņēmušas ceļa biedres sastopas Rīgas lidostā. Caur Londonu ieplanējam arī Air Namibia lidmašīnā, kas patīkamā kārtā pat īsti nekavējas. Somas esam piepildījušas ar džungļu insektu pūšamajiem, maziem šampūniņiem un dažs labs – arī ar aizmirstām saulesbrillēm. Nakts grūta, līdz Vintukai (Windhoek) desmit stundas. Bet laika starpība ar Latviju ir tieši nekāda – tātad nebūs problēmu ar celšanos un gulētiešanu.
Nolaižoties un izkāpjot, sajūtam sauli. 10 no rīta. Pie iekļūšanas valstī mūs pamatīgi pārbauda – rindā stāvēšana un nīkšana pēc garā ceļa. Pretim, ar visiem vārdiem skaisti un bez kļūdām sarakstītiem, mums ir kāds balts, dīvainā aizsargkrāsas apģērbā tērpts, viegli šķielējošs namībietis, kas iepazīstināšanu sāk ar uzmundrinošajiem vārdiem, ka mūsu pasūtītais Nissan Trailblazer džips vairs neesot pieejams, tie esot visi prom, bet mums būšot upgrade – Volkswagen Transporter. Viņš tramīgi raugās uz mani, es, neko nesaprazdama, tik māju ar galvu. Fakts, ka tas, izrādās, astoņvietīgs busiņš, man kļūst skaidrs tikai pēc dokumentu parakstīšanas, nonākot stāvvietā. Mūs biedē par pārdurtām riepām, rāda, kur tieši ieslēpta rezerves riepa, kur instrumenti, mēs tik mājam ar galvu, sagurušas un saprazdamas, ka tukšas riepas gadījumā mums nāksies paļauties uz garāmbraucēju vēlību un simpātijām pret četrām, jaukām meitenēm. Jo neviena no mums nekad nav mainījusi riepu.
Drīz vien misters Safari mūs atstāj vienas un varam doties ceļā. Padīžājušās pa stāvvietu, izbraucam arī – piesardzīgi un drusku raustīdamās – tomēr liels tāds busiņš, turklāt stūre tak otrā pusē, šeit braukšana kā Lielbritānijā. Laimīgā kārtā pirmā naktsmītne Etango Ranch ir patiešām tuvu, knapi 15 km no lidostas. Iebraucot rančo teritorijā, pašām jātaisa vaļā žogs, sākas smilšu ceļš. Pie rančo viss kā izmiris, tikai pēc pamatīgas ūjināšanas pretim iztek sieviete, kurai, kā vēlāk izrādās, neviena tā arī neesam uzzinājušas vārdu. Meitenes izsaka minējumus, ka viņa izskatās mazliet pēc vācu lesbietes, bet sarunās top skaidrs, ka viņa vienkārši ir kaismīga zirgkope un viss sievišķi daiļojošais viņai ir svešs. Pēc pirmās sarunas un iekārtošanās pat ļoti jaukajos numuriņos pēc pieprasījuma mums tiek servēts lenčs – pēc lidmašīnas pārtikas tunča salāti liekas labāki par ambroziju. Silts, viss apkārt zum un zied, no tuksneša ne miņas. Izejam arī pastaigā – pirmā iepazīšanās ar Namībijas floru un faunu. Drusku sabijušās no nezināmā, soļojam par smilšainu ceļu, apskatām dīvainas ligzdas, un vienubrīd šķiet, ka kaut kur aiz krūma saredzam arī kudu antilopes dupsi lēcienā. Bet tikpat labi tas varbūt ir vēlamā uzdošana par esošo. Mazliet iesvīdušas, no tāluma noredzējušas lietusgāzi, dodamies atpakaļ, lai līdz vakariņām pazvilnētu pie maza, duļķaina baseiniņa, kur peld dažādi knišļi un insekti. Mūs apstāj saimnieku seši suņi – dikti draudzīgi. Pagaršojam arī pirmo Dienvidāfrikas baltvīnu no bāriņa, ka organizēts uz godaprāta principa – pašas atzīmējam, ko esam paspējušas izmalkot, un taisām tik vaļā kādu no ledusskapī ievietotajām pudelēm. Gardi. Tā sēžot un tērzējot, pēkšņi redzam, ka virtuves meitenes jautri brūnajās uniformās ar tādas pašas krāsas auduma beretītēm klaigādamas un plaukšķinādamas metas dārzā. Ziņkārē metamies pakaļ un – urā!!!!! Man par milzīgu prieku dārzā ir ielavījusies čūska! Ap metru pusotru gara, tā diezgan žigli lokās starp krūmiem, un virtuvnieces mēģina šo aizbaidīt tālāk. Es tik smeju, lavos tuvāk un bildēju. Skaista un gracioza. Saimniece gan nezin, kas tā tāda, jo čūska šobrīd mainot ādu. Pēc šīm aktivitātēm itin drīz ir gatavas vakariņas. Pirmais ēdiens – sparģeļi – mēs jau radušas tos ēst tikai sparģeļu sezonā Strasbūrā. Bet gardi gan. Tam seko liellopu gaļas stēks ar dārzenīšiem un salātiem, nu gandrīz kā Latvijā – tik vēl garšīgāk. Apkārt aizdomīgi zum uz dusu rīkoties gatavās bamblbijas jeb vecās, resnās kamenes. Man par daudz to insektu. Saimniece smej – Namībija nav vājiem nerviem. Nākas taisnoties, ka baidos tik no insektiem – re, kā mīlu čūskas. Saimniece labprāt atbild uz mūsu pirmajiem jautājumiem. Jā, tagad neesot tūrisma sezona, visi uz svētkiem gan sabraucot, bet sabraucot uz Svakopmundi svinēt Jaungadu. Tur esot arī saimnieki. Viņa šai fermā tikai kopjot zirgus. Viņa nodarbojas ar Silversand zirgkopību – tā esot tāda metode, kas ļauj atlabt zirgiem pēc traumatiskas pieredzes, kas neļauj zirgus sist, iebiedēt, pātagot, viss jāpanāk ar ilgu treniņu, balsi, žestiem un iecietību, gūstot izpratni par to, ko vēlas zirgs. Izklausās pārliecinoši.
Guļam saldi, un no rīta pēc bamblbiju apsēstām brokastīm braši dodamies tālāk. Iebraucam Vintukas pierobežā sapirkt ūdeni – esam nobrīdinātas visiem spēkiem cīnīties pret dehidrāciju. Veikals kā daždien veikals. Tikai melni auto sargāt gribētāji mūs nedaudz aizkaitina – negribam, nu negribam par katru cenu īpašu apsardzību mašīnai, kas stāv tieši veikala priekšā. Mums šodien tāls ceļš – jānobrauc līdz Namībijas tuksnesim un Naukluftas kalniem, aptuveni 400 km. Sākotnēji ceļš ved pa Trans-kalahari šoseju, bet jau pēc 100 km pie Rehoboth jānogriežas. Nu sākas grants ceļš, kura kvalitāte mainās ik pa minūtei. Labajās vietās gluds kā šoseja, sliktajās kratāmies pa trepīti, izdrebinādamas visus kaulu kauliņus. Klausāmies arī mūsu šī brauciena tematisko disku – Mamma Mia soundtrack. Un, lūk, drusku drebinādamās skan arī mūsu theme song – I can still recall/ our last summer/ I still see it all… Pēc brīža pie ruļļiem ķeras arī Samsonīts – viņa ir īpaši Briselē trenējusies braukt-prasmes atsvaidzināšanā. Tagad nu ar ātrumpārslēgiem otrā pusē un daudz lielāko auto galā tiek ideāli. Tā nu pamazām ap diviem esam pietuvojušās arī pirmajam pie-kāpu lodžam – Sossusvlei Lodge. Karstums svelmē, mūs sagaida ar ledaini aukstu apelsīnu sulu. Iekārtojamies telšu tipa apartamentos –īsts luksuss! – vienā galā telts, otrā pavisam neteltiska vannas istaba un koridorītis. Ļoti simpātiski. Dodamies organizēt pēcpusdienas aktivitātes un dzert atspirdzinošo Mopani Chenin baltvīnu. Pasūtījušas vakara saulrieta izbraucienu jeb sandauneri (sundowner) un uzzinājušas visu par scēnisko izlidojumu cenām, kā arī nepieciešamību sākt rītu plkst 6 jau pie kāpu nacionālā parka vārtiem, baudām mirkli pavēnītī. Ap pussešiem dodamies uz lielo tūrdžipu jeb auto. Izrādās, mēs esam 4 vien, neviena cita. Nu un, protams, vēl tūrgids. Lieliski. Mūs šoferē Deivids, Nama cilts pārstāvis, kas strauji maina sarunu tematu, tikko gribam zināt, ko viņš domā par Dienvidāfriku un faktu, ka lielākoties visi biznesi Namībijā pieder tieši dienvidafrikāņiem. Prasām arī par Vecgada vakara tradīcijām, bet viņa vienīgā sakarīga atbilde šķietas alkohols un riepu dedzināšana. Izklausās mazliet pēc riepu un kūlas kulta Latvijā. Pa ceļam samanām mazos springbokus jeb Dienvidāfrikas gazeles (kā atbraucot noskaidroju vārdnīcās), pa gabalu bizenē arī strausi. Dungojam – nav springboks jāmeklē – tas atnāks pats… Tā ir otra šī brauciena tematiskā dziesma, kur „mīla” pa brīdim tiek aizstāta ar jebko citu. Sidraba smilgas viz vējā. Esam tieši starp kāpu daļu un Naukluftas kalniem. Skati dievīgi. Pa zāli kaut kur aizskrien šakālis. Pie kalnu grēdiņas stājam nost. Dāvids taisa augšā saliekamo galdu ar uzkodām un dzērieniem. Saule pamazām riet, mēs bildējamies, malkojam vīnu un saprotam – lūk, brauciens patiesi, patiesi ir sācies! Krāsas pār pamali salīst visdažādākajos toņos. Ak, būtu līdz kāds profesionālis, taisītu konkursu vērtas bildes. Bet arī mūsējas nav tik sliktas, sevi mierinot, klikšķinām. Sirds gurst – zilie, sārtie, oranžie, zaļgani vēsie toņi. Kā tas iespējams? Neatceros tādu saulrietu redzējusi. Domājam par jaunām biznesa idejām – sundowner pie Jūrkalnes kāpām. Izbraukums gar Jolīša mājām – tur varot vakaros briežus un stirnas vērot. Tikko darīt ziemas spelgonī? Un lietus gāzēs? Papildu piemaksa par ekstrēmajiem apstākļiem?
Atgriežamies tieši uz vakariņām. Uz atvērtās terases pamazām satumsis pavisam. Pie bufetes galda un grila samulstam – izvēlies nu – oriksa, ēlanda, impalas, kudu, strausa, cūkas un liellopa gaļas (varbūt pat kādu pa to burzmu aizmirsu). Pieejama arī krokodila aste. Mēģinām kaut ko no visa. Garšas atšķiras – Ievišs ir ar mieru stāvēt un krist par ēlandu. Mani vairāk uzrunā kudu antilopes gaļa, arī krokodila asti nesmādēju. Klāt esam pasūtījušas vīnu ar lielisko nosaukumu – The very sexy Shiraz. Dzeram ķiķinādamas… Nogurums kaulos, turklāt rīt agrais padjoms – sešos jābūt pie vārtiem. Esam sarunājušas līdz brokastu grozu, lai lieki nekavētos un lai pēcāk, pēc pastaigas pa smiltīm nepakristu nespēkā bez pārtikas kumosiņa. Ar labu nakti…
Rīts nāk agri. Austrumos pamale jau gaiša, zilgani rozīgās krāsās. Operatīvi esam pie recepcijas – tur mūs gaida milzu grozs, smags kā pati zeme! Brīnāmies, kas tur iekšā – paverot vāku, redzam – līdz uztaisītās brokastis ir ļoti lielas, ar visiem porcelāna traukiem, jogurta bļodu, metāla instrumentiem un kafijas krūzēm. Vaikšķīdamās iestiepjam grozu mašīnā un dodamies. Vārti uz parku ir pavisam tuvu, bet vēl ciet. Pamazām aiz mums sastājas rinda. Visi dīžājas, bildē pirmos saules starus. Un, lūk – iekšā! Satraukumā palaižam garām vietu, kur, izrādās, jāpiestāj, lai iegādātos iebraukšanas atļauju. Kad attopamies, rinda jau priekšā. Tur sēž tantuks un visas kvītiņas uzmanīgi un lēnīgi ar roku izzīmē. Nekādas steigas… Bet aptuveni pusseptiņos esam tomēr ceļā. Pamazām skatam parādās oranžās kāpas, ar zilām ēnām. Nenormāli skaisti. Nespējam pa brīdim nelekt laukā un nebildēt. Pēc 70 km esam stāvvietā, no kuras tālāk ved tikai ar vietējiem džipiem. Tualete arī ir – aiz mietiņu sētas ierakts caurumiņš. Diezgan nepatīkami.
Jau pēc brīža traucamies tālāk – pa smilšainu, izžuvušas upes gulsni. Te esot arī ūdens pēc lieliem lietiem reizi 3-4 gados. Reizēm retāk – tad tuksnesis atdzīvojoties. Pēdējo reizi šai ielejā ūdens bijis 2006. gadā. Pēc 5 km esam galā – lūk, saka šoferītis, norādīdams uz kāpu valni pa kreisi – tur ir Deadvlei un uz kāpu valni pa labi – tur ir Sossusvlei. Aiziet.
Sākam soļot, krāsas mijas, attapušās strauji uzķepinām sauļu aizsargkrēmu – saule vēl tikai lec, ir pusastoņi, bet svelmi jau jūt. Pamazām pazūdam aiz oranžajiem kāpu pauguriem. Soļot pa smiltīm pret kalnu nemaz nav tik viegli, bet mēs meitenes sportiskas, ekipējušās ar ūdens pudelēm – tik uz priekšu. Skatam paveras Deadvlei – par to esam lasījušas grāmatās, skatījušās internetā bildes un sapņot sapņojušas. Un ir – ir – tieši kā sapņots. Oranžu, augstu kāpu ieskauts plato. Kā izmiris. Balts pamats, pa vidu mākslinieciski izlocīti sausi koku stumbeņi ietiecas debesīs. Debesis zilas, zilas. Oranžs, zils, oranžs, zils, balts, oranžs, zils, oranžs. Karsē. Vēja ne mazākā. Krāsas, baisi spēcīgs sausums, sasprēgājusi zeme, nokaltušas 800-900 gadu vecas akācijas. Mākslas foto, pat nepiespringstot uz leņķiem. Apbrīnojamas dabas rotaļas. Pa kāpu galotnīti vienā pusē kāpj cilvēki – kā mazītiņas skudriņas lielajos smilšu plašumos. Mēs arī, mums arī. Ejam pašas pa savu kāpu. Soli pa solim, bildi pa bildei. Par smilšu virsmu skraidelē mazi žuki – kā ūdensvaboles, tikai ūdens nav. Neskarto kāpu virsotnēs aizlokās tīras, ģeometriskas līnijās. Saule vēl gana zemu, lai nodalītos ēnas puses. Virsotnes galā nonākušas smiedamās un gavilēdamas skriešus metamies lejup. Lejup pa smiltīm daudz vieglāk. Apavi gan pilni smilšu. Mūs pārved arī uz otru plato – Sossusvlei, arī tur cilvēki rāpjas augšā milzu kāpā. Mēs sajūtam nogurumu – it īpaši tāpēc, ka vēderi kaut ko sāk ieminēties par brokastīm.
Dodamies atpakaļ uz auto, apmierinātas, pilnas sajūtu un iespaidu, pulkstenis vēl tikai pusdivpadsmit, bet jau ceļa malā satupušas atlokām brokastu tepiķīti. Un, lūk – galdiņ, klājies! Jogurti, pārslas, gaļiņas, kafija, tēja, sula, piens, sieri, džemi, maizīte. Visa kā atliku likām.
Atgriezušās apmetnē piesakāmies uz ainavisko lidojumu. Mūs gan brīdina, esot drusku tā kā nepiemērots laiks – gaiss jau uzkarsis un plūsmām vien, varot būt turbulences. Mēs drosmīgi tomēr uzstājam. Mūsu dienvidafrikānis pilots, kā smejies, vārdā Deivids, rada uzticību, izskatās mazliet pēc jauka īru lāča un ir apveltīts ar humora izjūtu. Mazā Cessna izskatās gana darbspējīga, un mēs lecam iekšā. Es pirmajā rindā blakus pilotam. Arī man priekšā ir stūre, dažādas pogas un instrumenti, tomēr apsolos neķert pēc vadības grožiem un tā vietā cieši iekrampējos sēdeklī. Pēc mirkļa jau esam gaisā un lidojam atpakaļ uz Deadvlei un Sossusvlei. Skati neiedomājami. Mazliet lēkādami, lidojam virs Kāpas Nr. 45, virs ceļa, pa kuru esam traukušās. Nokaitēti oranžas smiltis ar rozīgām aprisēm. Kardināli. Bildes caur stiklu nav tik izteiksmīgas, bet dod priekšstatu. Bezgala skaisti. 40 minūtes aizrit zibens ātrumā un jau priekšā pazib nolaišanās celiņa T. Atpakaļ nolaidušās, pūšam un stenam aiz prieka, ka esam saņēmušās šim solim. Deivids tik nosmej un noprasa – nu, bail nebija? Un nobildē mūs pie lidaparāta. Viņš painteresējas arī par šāda veida lidojumiem Latvijā – potenciāli labprāt gribētu pastrādāt arī Eiropā. Mēs tā īsti nespējam atbildēt. Pateikušās un pakafijojušas, dodamies tālāk uz Namib Dessert Lodge.
Tur mūs sagaida pēc etnogrāfiska muzeja smaržojoša pieņemšanas telpa un jaungada bumbuļiem rotāti apelsīnu kociņi. Te viss zaļš – laistījuši. Apkārt mums sarkanas pārakmeņojušās kāpas. No kārtējā sundowner tomēr atsakāmies. Tā vietā apmetamies pie baseina, rakstām kartiņas un atslābstam. Pie vakariņām vērojam šodien kāpās jau ievēroto bohēmisko japāņu grupējumu. Nē, nē – nedomājiet, tas nav standarta busu japāņu un ķīniešu grupējums, ka ceļo bariem. Nē – te ir tādi hipijiski japāņi, gariem matiem astītē – kaut kas no samuraju zobenu kalēju tipa. Ziņķārībai par sodu, apkārt pa lodžu staigājot, mums uzbrūk skudras – strauji rāpjas pa kājām uz augšu un kož. Izteiksmīgi lēkādamas un sev pa kājām sizdamas, metamies uz istabiņu, kur zem moskītu tīkla patvērusies mūs jau gaida Jolanta. Vakara priekšlasījums. Smejam, uzdziedam kaut ko par cūkuģīmi un pie miera.
Mūs modina jau astoņos cieto zemi aiz loga kaplēt uzsākušais vietējais. Pēc brīža aiz sienas atskan: Patais manim, bāleliņi, sausa koka sprigulīti! Un mēs zinām, ka arī kaimiņienes Ievišs ar Samsonīti ir cēlušās un apspriež agro darba rūķi. Pēc sātīgām brokastīm dodamies tālāk. Šodien mums jānokļūst līdz Svakopmundei, kur paliksim divas naktis. Ceļš skaists, apkārt kalni, kas pamazām pārvēršas tuksnesī. Kalnu pārejas, kanjoni. Tropic of Capricorn (Mežāža trops jeb dienvidu saulgriežu loks). Piebraucam arī pie Kuisebas kanjona, paveramies tikai no augšas, gribas ātrāk būt galā. Uzkāpjam kādā paugurā, kas pēkšņi paceļas tuksneša vidū. Uz blakus paugura ar visu džipu uzbraukuši jaunieši nāk klajā ar dažādiem uzsaucieniem. Mēs atūjinām un izstaipījušas kājas dodamies tālāk. Mirdz mirāža, tuksnesis šķiet nebeidzams. Smilšu ceļš smilšu klajumos – tajā visā jaušas kaut kas bezgalīgs un diezgan fatāls… nav smiltis jāmeklē, tās atnāks pašas… Un tomēr beidzot priekšā pavīd arī elektrības stabi. Parādās asfalts un esam ieradušies Walvis Bay ostas pilsētā. Braucam cauri, gar krastu uz Svakopmundi. Pa ceļam izkāpjam pie okeāna – jūrā mana milzu kuģus, aļģēs klaigā kormorāni un kaijas, izlien mazītiņš ronēns. Jolīts atceras tēti – viņš ir jūrnieks un esot arī šeit gar Namībijas krastiem savā laikā kuģojis. Samsonīts ir stāvā sajūsmā – ūdens! Mēs veldzējamies vēsajā jūras vējā, pēc tuksneša tas ir patiess spirdzinājums.
Bez problēmām atradušas Avinjonas pansiju, iekārtojamies vienā no mums paredzētajām 2 istabām, jo tur jau ir 4 guļvietas, un vēlamies kaut vienu rītu mosties kopā. Turklāt otrā istabā mazliet ož pēc zāļu skapīša un vecuma. Tur izmantojam tikai dušu. Numuriņa durvis atveras tieši uz iekšpagalmu, kur mūs aicinoši gaida baseiniņš un saules krēsli. Tur arī atzvilstam, lai attaptos līdz vakariņām. Saulei tuvojoties apvārsnim, kļūst ievērojami vēsāks – no okeāna nāk aukstie vēji, te ir aukstās straumes, tāpēc arī tāda okeāna peldēšanās nav īsti populāra. Organizējot nākamās dienas izklaides, saprotam, ka visi delfīnu kruīzi, uz ko tā bijām cerējušas (tur tika solīta roņu barošana un delfīnu bari, un austeres ar šampanieti), ir pilni. Pirmie pieejamie esot ap 5. janvāri, tas īsti nepalīdz. Nedaudz sakreņķējušās, noorganizējam vismaz township tūri – apciemojumu uz melnādainajiem domātajām aparteīda laikā izveidotajām apmetnēm ārpus pilsētas. Gribas arī sandbordingu jeb ar dēli pa kāpām. Township tūre beidzas 2 un mums jau pusastoņos ir rezervēts restorāns Vecgada vakara vakariņām – pieteikts nekavēt, lai galdiņu neatdotu citiem. Plānošanai atmetušas ar roku, atslābstam.
Saulrietā dodamies ielās – ielas pustukšas, arhitektūra drusku vāciski jūgendstiliska. Gar krastu „biezās” mājas, uz katras apsardzes firmu telefoni un zīmītes. Nonākam arī līdz restorānu rajoniņam. Sākam meklēt vietu no bukletiņā ieteiktajām. Pamazām mācas virsū izmisums – viss ir pilns. Nekur mums nepiedāvā pagaidīt vai ko tamlīdzīgu. Pēc kāda 7-8 restorāna atteikuma tomēr iegadāmies vienā no ieteiktajiem restorāniem, un tur mums par milzu gavilēm kāda kompānija ir norezervējusi sev galdiņu, bet nav ieradusies! Viņu kavēšanos slavēdamas, metamies sēdus un baudām gardu gardās vakariņas. Kā jau piejūras pilsētā ēdam zivis. Jānomēģina arī vietējās austeres. Gardas gan – bet tādas dīvainas arī, pa vidu kraukšķīgumam ir tāds kā krēmains vidiņš. Laikam dodu priekšroku Ziemeļjūras austerēm. Bet gardi vienalga.
Rīta pelde, sātīgas brokastis un diena sākusies. Pie pansijas durvīm satiekam mūsu gidu – Castro (smej, ka viņu drīkstot saukt arī par Fidelu, tikai bārdeles trūkst), smaidīgs, cepurītē un ar strong sense of fun. Ātri vien noskaidrojam, ka viņa kompānija taisa arī sandboarding tūres. Ieelsušās ātri noorganizējam, ka varam doties nedaudz saīsinātā tūrē tūliņ pēc township ekskursijas. Mums ātri vien iemāca arī vietējo rokasspiedienu. Nav vis nekāda vienreizēja sarokošanās – nē, tas jādara 3 piegājienos – lai izrādītu, ka esi ieinteresēts uzzināt par šo cilvēku kaut ko vairāk, ka vēlies sarunu. Trenējamies – nav nekādu problēmu.
Pēc brīža piebrauc arī garais Jancis jeb Džons un, pa ceļam savācot citus ekskursijas dalībniekus no dažādām viesnīcām, dodamies ceļā. Township ir vieta apmēram 5 km no Svakopmundes, uz kuru 50ito gadu beigās un 60ito gadu sākumā (Namībija toreiz bija D-Āfrikas protektorāts) segregācijas nolūkos izsūtīja visus melnādainos. Tur no atkritumu izgāztuvēs sameklētiem materiāliem – kartona plāksnēm, šifera gabaliem, auduma stiķiem – tika samontētas kaut kāda veida patvertnes. Šobrīd pastāv 2 taunšipi – viens, nabadzīgākais, uz kur sākotnēji ierodas un kur apmetas visi, kas no Namībijas sabrauc uz Svakopmundi meklēt darbu. Un labākais, kur apmetušies aizdevumu saņēmušie un mājas ceļošie svakopmundieši. Te nedzīvo tikai melnie, te ir arī citas ēkas – pilsētele kā pilsētele. Sliktākā jeb informal township skaitās pagaidu apmetnes vieta, kur dzīvojošie gaida rindā uz valdības aizdevumu mājas celtniecībai otrajā, labākajā township. Diemžēl šī pagaidu palikšana varot ievilkties arī uz 7-8 gadiem. Elektrības te ir tikai tad, ja pats uzstāda ģeneratoru. Ūdeni iespējams dabūt pie pumpja, izmantojot priekšapmaksas ūdens kartiņu. Viena tualete uz divām mājelēm jeb būdām. Tomēr daudzi neizmanto iespēju saņemt valdības aizdevumu, jo tas, protams, jāatmaksā, bet, lai atmaksātu, nepieciešams stabils darbs. Citiem šķiet, ka par valdības aizdevumu piešķirtais zemes gabals jaunajā vietā ir pārāk mazs un gaida, līdz labās teritorijas izstiepsies līdz pašreizējai dzīves vietai.
Izkāpjot no busiņa, mūs apstāj bērni – grib rotaļāties, runāties un fotografēties. Meitenes, ar mazajām baskājēm rokās saķērušās, plivina tās pa gaisu – viens, divi, trīs, eņģelīši lido…. Pieaugušos fotografēt nav ļauts – bez atļaujas ne. Bērnu bildes lūdz pēc tam atsūtīt, lai varot izdalīt ģimenēm. Dodamies apciemot arī vietējā mākslinieka ģimeni. Paša mākslinieka nav mājā, bet apartamentus izrāda dēlēns – braši un ar pārliecību. Viņš pieklājīgi visiem apvaicājas par darbu un ceļojumiem – sarunas pavedienu iemācīts noturēt, neveikla klusuma nav. Iekšā nemaz nav tik briesmīgi – audumiem apklātas sienas, televizors (viņiem ir savs ģenerators), bildes un gultiņas – viss kā daždien kārtīgā komunālajā dzīvoklī. Jūtamies iepriecinātas, ka nabadzība te nav tik vājprātīgā mērā, lai mēs justos kā nelieši, kas atnākuši noskatīties uz citu ciešanām.
Ar mums savā nodabā runājas arī saimniece – un tik klikšķina un klikšķina. Kā mums stāsta Castro, Nama un Damara ciltis savā valodā izmanto klikšķus – to pavisam ir 4. Pievienojot tos vārdam, mainās vārda nozīme – atkarībā, kurš klikšķis izmantots (tos klikšķina gan pie aukslējām, gan pie zobiem – kā kuru). Mums tiek noorganizēts īsais kurss klikšķu valodā – Castro smej, ka tie, kas slikti mācīšoties, uz Svakopmundi atpakaļ dabūšot iet kājām. Cenšamies, cik spēka. Bet tomēr rezultāts ir visai smieklīgs. Vairāk izklausās pēc tā, kā mēs klikšķinām, atdarinādami kumeliņa pakavus bērniem. Bet no viņu mutes tas skan dievīgi – liekas, ka viens runā, bet kaut kur aiz muguras noslēpies otrs, kas klikšķina. Visu turpmāko ceļu ieklausījāmies vietējos, lai pamielotu ausis ar lieliskajiem klikšķiem (raksta beigās pievienoju īsu youtube mācību klikšķu apgūšanā).
Pēc šī apciemojuma jādodas pie vietējās dziednieces. Viņai esot 6-7 pacienti dienā. Apsēdušies viņas pieņemamajā telpā vērojam viņu klikšķinām un taisām vaļā vienu burku pēc otras ar dažādām zālītēm, smildziņām un, beigu beigās, fekālijām. Ja zāļu burciņās drosmīgi bāžam degunu iekšā, lai pasmaržotu, tad tais pēdējās tikai paveramies. Visam tam ir sava skunste – viens der pēcdzemdību sāpju mazināšanai, viens sapampušu kāju dzesēšanai, cits asinsrites uzlabošanai – visdažādākais pielietojums. Zālītes vākt viņa brauc atpakaļ uz savu ciemu Damara zemē, neuzticoties nevienam citam – kazi – atnesīs ko līdzīgu, bet nekam nederīgu. Turklāt, lai kļūtu par dziednieci, jābūt dzimušam laimes krekliņā (pavisam burtiski). Viņai visas zināšanas iemācījusi pašas vecmāmiņa. Tālāk mūs ved nu jau pa jaunā township ielām pie Damara cilts viedās tantes Oumas Lēnas. Ouma Lēna sēž uz dīvāna kuplā rozā kleitā un smaida. Dikti līdzīga manai vecmāmiņai. Viņai ir 84 gadi un viņa risina dažādus vietēja rakstura strīdus un domstarpības, par zemi, par īpašumiem, par laulībām. Izrādās, testamenti šeit nav modē, tāpēc itin bieži nākas sastapties ar problēmām, kad ģimenē kāds nomirst un jādala īpašums. Visi, ienākot un izejot, godbijīgi spiežam Omalenas roku. Viņa tik smaida un kaut ko klikšķina.
Pēc izglītojošās daļas laiks izklaidei. Ejam uz vietējo klubiņu. Tur bāriņš, dzeram aukstu kokakolu un aliņu – ko nu kurš, skatāmies, kā vietējie jaunekļi spēlē biljardu uz nedaudz šķība galda. Ārā smiltīs izlikti vietējie izstrādājumi. Mums tiek gatavots cienasts – Oshiwambo cilts nacionālie ēdieni. Klausāmies arī vietējo mūziku – uz sienas uzstutēts Jukebox. Jautrāko gabalu disku arī nofotografējam – ja nu izdodas veikalā tādu atrast un mājās pārvest. Mūs ieved nelielā teltī, kur, ap apaļo galdu sasēdušies, skatāmies, kas nu tiks likts priekšā. Plāceņi tādi kā mīkla, nedacepti, pupiņas, spināti un, vispārējas gaviles izraisot, kāpuri! Jā, naktstauriņu kāpuri ciltij skaitās ļoti veselīgs un barojošs ēdiens. Tie ir apvārīti un tad sacepti. Izskatās visai aizdomīgi, bet jāpamēģina ir. Man drusku parauj uz augšu, bet Jolīts ar Samsonīti staipa kāpurus pa zobiem un smiedamās bildējas. Vienojamies, ka ikdienas uzturā tos tomēr neiekļausim, lai cik barojoši un veselīgi tie arī nebūtu. Ir arī cepta vistiņa – vienkāršajiem ļaudīm. Saldajā dažādi dīvaini tuksneša augļi – ne sulīgi, bet drīzāk tādi kā rieksti, kas jāloba, jāskrubina, lai tiktu pie saldās ēdamās daļas. Bet gardi gan, lai arī darbietilpīga apstrāde. Mūsu grupā neesam vienas, ir arī dīvainīši – vācu tūristi. To starpā ir mūsu iecienītais Pēteris, kas dikti sapucējies – hūte galvā, bezrocīša krekliņš, šorti, sirmas lokas no cepurapakšas – mazliet atgādina vēl vairāk savecējušu Krokodilu Dandiju. Kad viņš pusdienām cepuri noņem, pēkšņi izskatās pēc sirmas kundzītes – saprotam, ka cepure vajadzīga vīrišķības saglabāšanai. Viņš, mūsu dīvainītis, kāpurus saiņo arī līdz… Nez vai tad nu mazbērniem vedīs?
Pēc pusdienām mūs pagalmā izklaidē pusaugu meitenes un puikas – dziedot un smiltīs ar kāju izsitot dažādus dejas ritmus. Pēc dejām sākas sarunas – gandrīz kā iemācītas – atkal jau diplomātijas pamati. Pēc lūguma arī mūsu četrotne nāk klajā ar dziesmu – Bēdu, manu lielu bēdu. Visi aplaudē, bet melnādainās meitenes tūliņ atspēko – sniegdamas izcilu cover version: My milkshake is better than yours. Smejam un dodamies tālāk. Tūre beigusies. Laiks sandbordingam.
Šoreiz mums līdz ir ģimenīte no Angolas – franciski runājoša sieviņa, trīs bērni, no kuriem viens kāpu priekiem ir par jaunu, un tētis. Valda neliels satraukums – kā nu būs, kā tas ies, vai nebūs bail. Piebraucam un iemēģinām ķiveres – nu skaistules un gudrinieces! Sākas kāpiens, jo, kā smejies, ja patīk lejā braukt, jāmīl arī augšā kāpt. Pa smiltīm nav viegli. Tiekam pāri pirmajai kāpai un nu esam pie „baby slope”). Kosta ar vasku ieziež kartona plāksnes, Jancis uz vienas noguļas ar galvu uz priekšu, ar rokām tur uz augšu plāksnes priekšgalu un – aidā! Izskatās drusku aizdomīgi – ar galvu uz priekšu. Mūs nobrīdina nekādā gadījumā nelaist vaļā rokas. Kājas aiz muguras var izmantot bremzēšanai un stūrēšanai. Es, kas sākuma dikti baidījusies, saprotu, ka no guļus stāvokļa jau nekur daudz vairs nenokritīsi, un tūliņ metos mēģināt. Izcili! Varam pāriet uz augstākām smailēm. Samsonīts ar Ievišu iemanās vienu dēli salauzt – visi smej – tā gadoties. Atkal uz augšu un nākamo smaili. Tā kāpšana ir daudz, daudz grūtāka par lejuptikšanu. Sirds vai stājas. Nekādas sportiskās sagatavotības. Un neviens vēl te nav uzstādījis pacēlājus… Lieliska biznesa niša. Ar katru brīdi atkal bailīgāk, te ir stipri stāvāks, drīkstam braukt arī tandēmā – sēdus, stūrē aizmugurējais ar rokām smiltīs. Šis ir visgarākais un lieliskākais nobrauciens. Jolīts aizbrauc ar Džonu sendvičā – uz viņa muguras guļus, mēs ar Kostu sēdud. Juhū! Super! Tikai augšā kāpjot, sirds vai gurst. Jancis prasa – vēl gribat? Sakām nē, kaut acis zib – ja vien tikai pēc tam atkal augšā nebūtu jākāpj. Angoliešu tētis ar bērniem ir palicis pie otra, mazākā kalna – viņam taču augšā kāpjot, līdzi jānes arī abi mazie – puikam ap 6, meitai ap 5 gadi. Pēdējais nobrauciens atpakaļ līdz mašīnai – tur kāpa ir sastaigāta un grubuļaina – bumsamies lejā smiedamās. Mana ķivere sašļūk uz acīm un neredzu, kurp stūrēju. Bet jautri ir, avārijas nav un ir dikti liels prieks par visu. Smiltis ir pilnīgi visur – zobos, matos, ausīs, acīs. Nodarbība noslēdzas ar drinkiem okeāna krastā. Aukstais aliņš burtiski nočūkst mūsos. Smejamies, čalojam, bildējamies – puiši ir lieliski. Izprasām visu par vakara izklaidēm – uzzinām par beach party pludmalē. Mūs arī noved garām, lai zinām, kurp iet pēc restorāna.
Mājā nonākušas saprotam, ka šopingam vairs nav laika – bet tas vairs nespēj satraukt – esam profesionālas sandbordistes – arī krekliņi visām iegādāti attiecīgi. Esam iemācījušās arī ar roku attēlot Namībijas ģeogrāfisko formu un jūtamies izcili. Nav pat žēl, ka netikām uz delfīnu tūri: kas ir delfīni, salīdzinot ar vēju, kas kopā ar smiltīm svilpo gar ausīm kāpās!
Protams, nākas arī ātri iepeldēt baseiniņā Vecgada vakarā, lai būtu pilna programma un lai noskalotu smiltis. Izpildām pāris sinhronas peldus deju kustības par godu foto sesijai un dodamies pucēties. Vecgada vakars tomēr. Bet nu smalkās kleitas vilkt nevaram, ārā ir stipri vēss. Svakopmundes krastu aukstās straumes. Vienlaicīgi jāņem vērā, ka pēc pusdienām ceļš vedīs uz pludmales pārtiju. Restorānā mūs jau gaida un liek priekšā milzu porcijas ar gardiem ēdieniem. Pieveikt visu nespējam, velkam laiku pie vēl kāda vīna, lai nenonāktu pasākumā par agru. Kad beidzot dodamies turp, jau pa gabalu dzirdam ritmisku bumsīšanu. Bārs, ap kuru notiek pasākums, saucas Tiger Reef. Apkārt plašā perimetrā pa smiltīm saceltas n-tās teltis, sakurti n-tie ugunskuri, kompānijas atsevišķi un kopā tusējas, klinkšķ pudeles un glāzes, teritorijas centrā milzīgs bārs, arī lete ar ēdieniem un diskotēka. Paviljoniņš ar DJ un aparatūru – pāri visam skan: This is not Miami, this is not New York/ this is not Berlin/ this is not Madrid un tā tālāk par to, kas tikai šī vieta nav. Līdz “this is Swakopmund” nenonāk. Bet mūzikai nav ne vainas, kājas pašas cilājas ritmā. Apkārt bariem vien cilvēku, drūzmējas, daudzi jau itin silti – notiek dejas uz galdiem, tiek atkailināti šokolādes un dažādu citu krāsu torsi. Ieraugam arī šodienas dīvainīti Pēteri no ekskursijas biedriem, strauji lavāmies tālāk – gribam autentiskāku sabiedrību. Satiekam arī vienu no brāļiem Ilmāriem (tā Ievišs nokristījis mūsu sandbordinga instruktorus), bet favorītu Janci tā ari neizdodas sastapt. Tas nekas – čalojam ar citiem, kaut ko par Latviju, par to, ka Namībija un Latvija atguvušas neatkarību vienā un tai pašā gadā, ka iedzīvotāju skaits vienāds. Dzērieni plok, nāk pusnakts. Pusnaktī pludmalē tiek aizdedzināts milzu sārts – vismaz 3 stāvu ēkas augstumā. Ejam ārā lūkoties. Uguns spoži ceļas pret debesīm, apkārt ik pa brīdim kāds skaita – pieci, četri, trīs, divi, viens… Te nu bija sinhrons pulksteņlaiks. Mēs arī – daudz laimes, daudz laimes! Lieliskas izjūtas – matos jūras vējš, sejās uguns siltums un apkārt valda jautrība, pašām smaids līdz ausīm. Vēl pāris dzērienu, dejas turpat pa burzmu un jūtamies gana ballējušas. Jaunais gads ir atnācis – un nemaz ne peļams. Mājās nonākdamas, ātri uz auss – rīt taču atkal liela diena. Jādodas uz Damara zemi.
No rīta uzpildām ūdens krājumus un gar krastu dodamies uz ziemeļiem. Sākuma gar jūru, tāpēc piebraucam pavēsināt kājas. Spurkts iekšā un spurkts ārā – ļoti atsvaidzinoši pēdām. Tālāk braucot, ainava sāk mainīties. Ceļi kļūst oranži, pa ceļam ik pa brīdim kāds pārdod kādus vietējo amatnieku izstrādājumus. Vieni sēž herero cilts tērpos – herero ir viena no 12 Namībijas etniskajam kopienām – vienīgie, kam ir sava senā reliģija un kas tāpēc īpaši nečomojas ar citiem. Viņu sievas staigā milzīgos krāsainos turbānveida lakatos un kleitās. Citi ceļmalā sēd Himbu cilts rotās (visi brūni kā šokolāde, tikai ar kautru gurnautu). Zinām, ka Himbu ciltij šīs nav vis dzimtās vietas, viņi dzīvo tālāk uz ziemeļiem, pie Sceleton Coast – un zinām arī, ka mūsu programmā tikšanās ar šo cilti nav paredzēta – šim nolūkam būs jāatgriežas Namībija citu reizi. Traucam tālāk. Pie apvāršņa iezīmējas kalni, tādi kā bumbuļi, kā pauguriņi. Kļūst ievērojami zaļāks, apkārt ganās govis, pa laikam kāds melns jātnieks. Ceļš gan arvien pasliktinās, bet mēs, zobus pret grabēšanu sakodušas, traucamies tālāk un beidzot nonākam galamērķī – Mowani Mountain Camp.
Pirmais iespaids – esam Flinstonu valstībā. Parkinga zīme iekš dzelzs, iekārta ķēdēs un uzstutēta uz līkiem kokiem. Pavīd tādi kā salmu būdu jumtiņi. Mūs sagaida ar vēsiem dvielīšiem un kokteiļiem, esam Twyfelfontein reģionā. Te būtu jābrauc apskatīt klinšu zīmējumi, apdegušais kalns un īpatnējas struktūras klintis, kas atgādina ērģeles, bet vakardienas izklaides ir mūs nogurdinājušas un nolemjam dīkdieņot pie baseina. Baseiniņš šeit izcili skaists – tādā kā grotā, kā klintī iecirsts. Ik pa brīdim uz akmeņiem rotaļājas ķirzakas, zaļās, necilās ir mātītes, izrādīties kārojošie oranžzilie – tēviņi. Tad nu pāriem vien tās lēkā pa siltajām akmens virsmām. Apkalpotājs palīdz mums ar koferiem – izrādās, katra luksus telts ir krietnā attālumā no citām un pa šaurām klinšu taciņām pašām izstaipīt koferus būtu visai pagrūti. Ar žēlabām vērojam nesēju ar ratiņiem – metamies arī līdzēt krasākajos klinšu takas pagriezienos. Bet teltis attaisno savu piebildi – luksuss. Tiešām skaisti. Skats paveras pāri kalnainajai ielejai, koki, klintis, daba vien. Gultas baltiem, smaržīgiem palagiem, ārkārtīgi optimāls un nedaudz etnisks minimālisms. Atvelkam logu rāvējslēdzējus un atkrītam stenēdamas – ak, kā mums atkal paveicies! Pēcpusdienas kūka ar kafiju un zvilnēšana pie baseina. Izcili, saule svelmē, skati nevāji, pašām tāds atslābums – nu tieši kā 1. janvārī. Uzejam arī augšup pa kalnu – tur īpaši iekārtota klints virsma ar spilveniem un bāriņu klints pavēnītī, lai nāktu skatīties saulrietu. Saulrieta vēl nav, bet es iekrītu spilvenos un, klusītēm strebjot auksto rumu ar kolu (vienkāršo, nevis divkāršo – šeit allaž pie dzērienu pasūtīšanas tiek pavaicāts – single, double vai trouble? Nē, trouble mums nevajag, esam pieticīgas), klusi pukstu par to, cik labi un cik vienkārši. Cik neko citu nevajag, cik ļoti aizmirstas visas rūpes un raizes, un ikdienas solis.
Pirms vakariņām atkal satiekamies pie vienas telts un baudām vēl vienu Dienvidāfrikas vīnu ar aizkustinošo nosaukumu – Goats Do Roam – nudien, kazas klejo – to redzējām šurpbraukdamas – brīvo namībiešu kazu pilni krūmi un arī uz ceļa pa priekšu pāri palaist ir nācies). Vakarā mums pieteikts pārvietoties slēgtos apavos – te uz celiņa varot gadīties šis un tas – i kāds skorpioniņš, i čūskiņa. Jolantu, no baseina mājā nākot, jau sabiedējuši vietējie brīnumi – rock dassie – trekna truša lieluma klints dzīvnieki, kas pārvietojas bariņos un kam ģenētiski vistuvākie pēc uzbūves esot ziloņi. Tādi tad nu pārdrasējuši Jolītim pāri takai tieši deguna priekšā – kā nesabīsies? Uztaisām arī nelielu foto sesiju rietošajā saulē uz klintīm, krāsas tiešām ir glaimojošas – un skaistiem cilvēkiem jau viss piestāv. Vakariņas gardumgardas – te smalka ēdināšana, visu servē pie galda, nekādas bufetes. Ēdam, pirkstus laizīdamas.
Rīts kā jau daždien, respektīvi, visas dienas, ir spožs un saulains. Atvelkot telts ieejas rāvējslēdzēju, paveras tāds skats, ka ne par ko negribas no gultas līst laukā. Varētu te gulēt, i varbūt pat brokastis gultā ēst… Bet nekā, iztaisāmies, sataisāmies, pabrokastojam un, ieteicamo tālākceļu izprasījušas, dodamies tālāk. Mums gribas ātrāk tikt pie zvēriņiem – jo tieši turp, uz Etošas nacionālo parku, ved mūsu ceļš šodien. Esam jau pie vakariņām piesardzības nolūkā iemetušas mutē pirmo pretmalārijas tableti un jūtamies nobriedušas tikšanās reizei ar zvēriem. Katrai mums savas vēlmes – Samsonīts jau gandrīz visu ceļu sapņaini runā par surikātiem – esot, lūk, arīdzan filma par viņiem uzņemta. Ievišs runā par warthog-iem jeb kārpucūkam (šo nosaukumu noskaidrojam tikai vēlāk, jau vārdnīcā veroties), kas itin bieži parādās arī uz ceļazīmēm – sak, uzmanieties, cūķi nāk! Jolīts sapņot sapņo par dinozauru pēctečiem degunradžiem, es tāpat, bet man jau arī tie lielie kaķi dikti pie sirds. Un, ja vel būtu kāda čūska vai cits reptilis…
Tā nu, ne čiku, ne grabu esam pietuvojušās Okaukuejo apmetnei (kas kopā ar Halali ir vienīgās apmetnes Etošas parka iekšienē un abas pieder valstij). Par iebraukšanu parkā esam saņēmušas izziņu, kuru nu nāksies apmaksāt, pāri pār ceļu jau bizenē zebras. Var just, ka šī ir lielāka vieta, te ir arī neliels benzīntanks, veikaliņš un suvenīru šopiņš. Ieejot recepcijā, saprotam – tiešām valsts iestāde – cilvēki stāv rindās. Kad beidzot tiekam līdz sievietei, kas lēni un kuši slinkā balsi te runā ar mums, te telefonā, te pie datora kaut ko darbojas, viņa mūs informē, ka par benzīnu šeit var maksāt tikai skaidrā naudā – viss cits samaksājams arī ar kredītkarti, bet benzīns ne. Nedaudz satrūkstamies, šādi ierobežojumi mums nav bijuši ne prātā, jo visur esam tikušas cauri ar mazajām, jaukajām plastikāta kartiņām. Lai nu kā, izrādās, ka pa visām kopā mums ir gana naudas degvielas tālākbraukšanai. Pasūtām vietas uz pēcpusdienas safari izbraucienu.
Braukšus dodamies uz saviem numuriņiem – teritorija šai apmetnei tiešām paliela. Apartamenti arī šeit izrādās gaumīgi un jauki – etniskais minimālisms pilnīgi noteikti ir mūsu gaumē. Netālu no mūsu numuriņiem aiz apmetnes žoga ir arī ūdenskrātuve – pie tās varot sēdēt un sēdēt, un pat bez safari visus zvērus pavisam mierīgi noredzēt. Protams, žogam tuvāk ir vēl glaunāki 2-stāvīgi numuriņi, tur no 2. stāva terases nav jāsper ne solis, lai vērotu ūdeni dzert sanākušās žirafes un zebras. Safari braucienā mūsu šoferītis ir Makdonalds. Viņš mūs uzreiz brīdina, ka esam trāpījušas parkā ne gluži īstākajā laikā – pirms pāris nedēļām esot bijušas lietusgāzes un visā līdzenumā tagad esot ūdens peļķes, tāpēc zvēriem nav jānāk ne pie dabīgajām, ne mākslīgajām ūdens krātuvēm, ap kurām izvietoti safari braukšanas ceļi. Vaicāju, vai ir gadījies, ka brauciena laikā neierauga neko, viņš saka – ir gan. Drusku sadugstam, bet jau pie pirmajām zebrām secinām – nav zebras jāmeklē, tas atnāk pašas, tik nezinām, vai vakars būs vai rīts… Turpat drīz starp krūmiem pie peļķes veldzējas arī Namībijas nacionālais dzīvnieks orikss ragiem gariem kā pīķiem. Šī esot viena no dažām agresīvajām antilopēm, mēdzot arīdzan saviem vajātājiem uzbrukt – gan ne safari auto, bet plēsējiem. Ticu gan, ka šāds pīķis vēderā varētu nesagādāt pārāk patīkamas izjūtas. Dodamies tālāk, saule cepina, pat Makdonalds uz savas melnās ādas ziež kaudzēm saules krēma. Mēs sekojam paraugam. Drīz vien viņš pie pļaviņas piestāj un saka – nu, redzat? Mēs staipām kaklus, bet neko neredzam vis – tikai pēc sīkākām instrukcijām pamanām – jā, tur tālumā pļavā iebridis degunradzis, drusku grīļodamies kājo uz priekšu. Smaidām – mums ir bijis totalizators šurpbraucot – kura pirmā degunradzi ierauga, tā pirmā precēsies, un, ja ieraudzīsim, tad precamies jau šogad (pārējas detaļas ir nesvarīgas – galvenais – pašiedvesma). Savukārt, par ziloņiem uzstādījums bijis tāds, ka turš, kurš pirmais ziloni redzēs, turš tad pārējām drinkus izmaksās. Apskatām vēl jautri pāri ceļam traucošos žirafu bariņus, vienu otru strausu un pulkiem springboku un zebru. Gadās arī pa kādai kudu antilopei un oriksam. Apmierinātas un priecīgas ieripojam apmetnē – taisās uz vakaru. Līdz saulrietam visiem jābūt apmetnes teritorijā – tad ārpusē drīkst izbraukt vairs vienīgi nakts safari brauciena ietvaros ar vietējo gidu.
Veikalā esmu atradusi nelielu ilustratīvu materiālu ar Etošas dzīvniekiem, to bildēm un ūdenskrātuvju apmeklēšanas paradumiem – tas noderēs rītdienas tūres plānošanā. Etoša slavena ar to, ka tur lielākoties tūristi safari brauc paši ar saviem auto pa šiem nolūkiem izveidotajiem ceļiem, kas parasti ved gar ūdenskrātuvēm.
Pēc vakariņām ģimenēm draudzīgā restorānā, kur pie blakus galdiņiem ģimenes ir gana skaļas, savukārt, pie bufetes māmiņas uzstājīgi cīnās par gardākajiem kumosiem tieši viņu bērniem, dodamies vēl mirkli pasērst pie ūdenskrātuves. Neesam vienas – te vesels pulciņš laužu, bruņojušies ar binokļiem, fotoaparātiem un statīviem, skatās un skatās. Un vērojumi vainagojas ar panākumiem – pie ūdenskrātuves dzert atnākušas ne vairāk, ne mazāk kā 8 žirafes. Tās uzmanīgi pēta apkārtni, jo, kā esam uzzinājušas, tieši dzerot un atpūšoties (sakņupušas pie krūma) žirafes ir visievainojamākās – pārējās reizēs viņas plēsēju spēj itin viegli nospārdīt līdz nāvei. Tomēr viss šķiet droši. Droši viņām viss liekas arī tai brīdī, kad mēs ar sajūsmu redzam ūdenskrātuvei tuvojamies degunradzi (sajūsma ir mūsos, degunradzī to vēl noteikt neesam iemācījušās). Saulrieta maigajā gaismā aina paveras visai neticama – sākam ticēt bukletiņa aprakstiem, ka šeit aiz žoga, vērotāju acu priekšā ir gadījusies arī aina, kur četras lauvas saplosa degunradzi. Šobrīd iespējams liekas itin viss. Līdz ar degunradzi un pēdējiem saulesstariem prom dodamies arī mēs – saule un iespaidi darījuši savu, jāliekas uz dusu. Izritinām moskītu tīklu un liekamies uz auss.
Nākamajā rītā pēc brokastīm dodamies pašas savā safari. Bukletiņš rokā, plāns izstrādāts – dodamies uz vietām, kas tajā atzīmētas kā biežas lauvu uzturēšanās vietas. Pirmā ir Okondeka ūdenskrātuve. Parkā nedrīkst pārvietoties ātrāk kā ar 50 km stundā (un, protams, nedrīkst kāpt ārā – tas šķiet diezgan pašsaprotami), tad nu atvērušas logus un, baudīdamas lokālo Namībijas gaisa kondicionieri – vējiņu -, ripinām uz priekšu. Zebras ir. Springboki ir. Pa ceļam pabildējam arī mazos, smieklīgos un ziņkārīgos zaldātiņus – zemes vāveres. Piebraucot pie kāda no bukletā norādītajiem punktiem Wolfsnes, ieraugām hiēnu bariņu. Nu nav hiēnas tie skaistākie dzīvnieki – tādas kā noplukušas, kā nodriskātas, tās dīki sagulušas zem koka un par mums neliekas ne zinis. Tomēr, kad esam pavisam tuvu, jau bez maz rokas stiepiena attālumā, viņas nedaudz paceļ galvas. Mums no šiem ciešajiem skatieniem kļūst neomulīgi un mēs dodamies tālāk. Pa gabalu ieraugam gnu antilopju bariņu un ignorējam pagriezienu uz Okondeku – nolemjam, ka būs jau arī citas vietas. Tomēr pēc brīža mums garām braucoša džipa pasažieri, kas tikko izgriezušies no mūsu ignorētā pagrieziena, bijības pilni saka – dodaties, dodaties atpakaļ, tur zem krūma kreisajā pusē, gandrīz pie ūdenskrātuves dus lauva! Mēs, nebūdamas ietiepīgas, žviks, griežam auto riņķī un braucam lauvas lūkoties. Steigā mazliet pārsniedzam atļauto ātrumu – tik dikti bail, kas tas lauva ceļmalnieks nesagarlaikojas un neaiziet tālāk zālēs. Patraucamies garām mākslinieciski zem koka izkārtojušamies springboku bariņam – nav, nav laika! Un, lūk, lauvas atrašanās vietu nevar nepamanīt – tai blakus vaļā logiem stāv 3 balti Toyota džipiņi un no logiem snaikstās kakli un kameras. Mēs arī iekārtojamies pavisam blakus un, lūk, dižās krēpes cilādams tur viņš dus. Tiešām garlaikojas. Nopēta mūs – mēs tak esam būrīšos (mašīnās), nožāvājas, parāda savus nemaz ne tik švakos zobus un atlaižas. Skatāmies un skatāmies, bildējam un binokļojam – lieliski. Prom spējam doties tikai tad, kad lauvam, apnikušam uzmanības, sagribas doties prom. Arī to viņš dara cēli – pāri smiltīm graciozi un lēnām aizčāpodams cita krūma virzienā. Aizbraucam arī līdz pašai ūdenskrātuvei – te ir ainas kā no „Dzīvnieku pasaules” savā laikā. Pie ūdens čum un ņudz no dažādiem dzert-kārotājiem. Saulē balo baltais Etošas plato, virmo gaiss, filigrāni un graciozi apkārt vazājas zebras, oriksi, springboki, strausi un gnu. Daile tāda, ka baidāmies kaut ko iztraucēt.
Atgriežamies Okaukuejo apmetnē iepirkt papildu ūdenskrājumus un ceļš tālāk ved uz šīvakara naktsmājām – Halali apmetni. Pa ceļam apskatām vēl šādas un tādas radībiņas – melnsejas impalas, kas izlaidušās guļ pat, kad piebraucam pavisam tuvu – turklāt šai vietā ļauts izkāpt no mašīnas – viņām vienalga. Savā nodabā atkal padzerties atnākušas žirafes. Laiski skraida mīļie un draudzīgie cūķi. Mēs saceram veselu stāstu par šo cūķu lielisko raksturu un to, kā viņi, saguruši no mūžīgās uzmanības un fakta, ka visi alkst viņu kompānijas patīkamās attieksmes un lieliskās humora izjūtas dēļ, ir kļuvuši kautrīgi un, ieraugot kompānijas kārotājus, strauji metas prom (no mums, piemēram).
Halali nometnē cilvēku ir ievērojami mazāk, tomēr šeit sastopam latviešu ģimeni. Viņi braukā apkārt kopā ar vietējo gidu un izsaka cieņu un apbrīnu mūsu drosmei – pašām kuļoties apkārt pa šo visai plašo valsti. Piesakāmies uz nakts safari izbraucienu un dodamies attapties no dienas svelmes. Halali nometnē cilvēku ir ievērojami mazāk. Istabiņas atkal jaukas un moskīttīklotas. Tikvien sanāk laika kā pavakariņot un jau jākāpj mašīnā. Izrādās, braucējas esam mēs četras vien – mums nekas nav pretim. Saule pamazām riet un visi tūristi jau pārradušies apmetnē. Mēs vienīgie dodamies no tās laukā – prom dabā, krēslojošajos stepes ceļos. Gidam līdzi ir prožektors, kas apvilkts ar sarkanu audeklu – pateicoties sarkanajai krāsai, dzīvnieki, pirmām kārtām, neapžilbst uz 15 minūtēm, kā tas notiktu, ja tie ieskatītos uzspīdinātā parastajā, baltajā gaismā, un, otrkārt, tie nespēj noteikt kontūras tam vai tiem, kas atrodas aiz prožektora. Atzinīgi mājam ar galvu, jā, arī mēs negribam piesaistīt lieku uzmanību no visnotaļ jauko, bet arī bīstamo zvēru puses. Krēslo jau pavisam strauji un drīz vien mēs paliekam tumsā. Gids pa brīžam izslēdz arī auto gaismas un turpina braukt pa tumsu, tikai ar sarkano prožektoru. Viņš izgaismo katru krūmu un koku – īpašu koku lapotnes – top skaidrs, ka viņš meklē leopardus. Tieši tiem vispiemērotākās ir žirafu nograuzto akāciju lapotnes. Drusku saspringušas, veramies tumsā un mēģinām izsekot gaismas strēlei. Pēc brīža pār ceļu pārvēdī smagu spārnu vēdas – piestājam un tieši blakus, koka zaros ietupusi sēž liela pūce. Bolās, skatās. Nekad neesmu redzējusi pūci tā – ar sevi pašu. Zoodārzu būri neskaitās. Apskatām arī kokā ieritinājušos hameleonu – gids stāsta, ka šis, nabadziņš, nevarot paspēt tik ātri nomainīt krāsu – tāpēc varam paspēt viņu lapotnē ieraudzīt. Turpinām ceļu. Zvaigžņu pilns debess jums. Apkārt nekādas civilizāciju skaņas, tikai mašīnas troksnis un dabas skaņas. Ietīņājamies arī līdzdotajos pledos – dienas siltums sāk dzist. Cīnāmies ar miegu, līdz, nogriežoties uz ūdenskrātuvi, gids paspīdina gaismu, un, tumsā sārti zvērojam, ieraugām degunradzi. Tas mūs domīgi vēro, bet, nesaprazdams īpatnējās gaismas avotu, tomēr neuzdrošinās dipadot klāt. Gids stāsta, ka degunradži, nabadziņi, esot dikti tuvredzīgi, bet tik un tā tos nevajagot novērtēt par zemu – viņi skrienot uz skaņu un vietu, kur manījuši kustību. Turklāt viņi to darot ar milzu ātrumu un, malā nepasprucis, tu šādi vari ātri vien atvadīties no šīs pasaules labumiem. Dinozauru pēcteča masa ir pietiekami liela un rags pietiekami draudīgs, lai viņam ceļā nestātos neviens. Pabolījušās un drusku panervozējušas par degunradža tuvumu, dodamies tālāk. Pēc brīža stājam atkal nost – tumsā, krūmos zib spožas ačeles – tās ir hiēnas. Atcerēdamās šīrīta zemkoka gulētājas, nosaku – nu, nav tās hiēnas neko skaisti dzīvnieki. Gids smejas un redzēdams, kā šīs gana izsalkušas un ziņkārīgas (kā stāsta gids – laikam tak nav kādu brīdi dabūjušas ēst, te apkārtnē esot par daudz lauvu un hiēnu, visi vārgdienīgākie lēkājošie vakariņu avoti ir izķerti, un sākas sacensība) nāk mašīnai pavisam klāt, nosaka – sadzirdējušas viņas tevi, nepatīk viņām tādi vārdi. Viena no hiēnām nostaigā pa riņķi ap auto, paskrubina riepas – meitenes pavisam satrūkušās – man interesanti, gribas snaikstīties ārpus auto – bet gids piekodinājis to nedarīt. Beigu beigās, nekā cerīga nejūtot, tā dodas prom. Šīs ir plankumainās hiēnas, otra zorte esot stipri retāka. Pēc brīža atkal stājamies malā – un, ak, jā – tur, sārto prožektoru gaismā, salīdzinoši netālu atlaidušies veseli trīs lauvu tēvi. Skatās uz mūsu pusi gan, bet klāt nenāk – laikam būs gana paēduši, smejas gids. Sabildēt gan neko nevaram, daudz par tumšu, te jau vajadzētu nez kādas smalkās nakts kameras – viss paliek cietajā diskā, mūsu pašu operatīvajā atmiņā. Braucam tālāk. Leopardu kokos nemana vis, mūs pamazām ieaijā mašīnas rūkoņa, miegs nāk virsū vāliem. Esam jau sapratušas, ka šovakar vairs neko lieliskāku neredzēt, kad pēkšņi gids mūs brīdina skatīties uzmanīgāk un, lūk, abās pusēs ceļam lauvenes, pa trim katrā pusē – viena pāriet pāri ceļam tieši mašīnai pa priekšu – drusku iespējams pat nobildēt. Gids apmierināti smej un saka – tepat jābūt arī lauvēniem, tos esot redzējis vakar. Bet tagad tumsā nevarot saskatīt. Mēs viņam vaicājam arī pēc ziloņiem – ar Jolantu atceramies Kenijas ziloņu barus, bet viņš stāsta, ka lietus sezonā ziloņi ar retiem izņēmumiem migrējot uz parka dienvidu daļu un šobrīd nav bieži sastopami. Emociju pilnas pārrodamies apmetnē – mums atver vārtus vietējais darbinieks. Ar viņu īsi aprunājoties, gids mums iesaka doties uz apmetnes ūdenskrātuvi un tās novērošanas vietu. Tur šobrīd esot ziloņi, dzerot ūdeni, ka prieks. Mēs, lai arī nolēmušas, ka pēdējais laiks tikt gultā, tomēr klausām ieteikumam, gulta pagaidīs. Kājojam cauri tumšajai apmetnei, pa taku taciņām nonākam vērošanas vietā. Te izvietotas tādas kā pajumtes un soli, lai sabraukušie varētu ēnā sēdēt un mierīgi vērot Moringas ūdenskrātuvi. Pirmajā brīdi uzmetot acis, žēli nopūšamies – nē, nav gan neviena ziloņa. Lieki kājots viss garais ceļš. Bet vēl pēc brīža, ieskatoties ciešāk un sadzirdot vērotājus noelšamies un tveram pēc statīviem un fotoaparātiem, ieraugām degunradžus – veselus trīs – izbrienam no krūmiem. Divi lieli, viens tāds mazāks – laikam bērniņš. Te nu mums priekšā tiek izspēlēts vesels dinozauru teātris. Degunradži par kaut ko viens uz otru puktojas. Atskan rūcieni, dobji kā no zemzemes. Viens pret otru pagriezušies tie skatās, skatās viens uz otru, te pēkšņi viens metas otram virsū, klaudz ragi, dimd zeme. Ar nelielu pauzīti saķeršanās atkārtojas. Cīņas karstumā abi visai tuvu pienākuši pie novērošanas vietas – mēs gan esam augšā uz klints (vai nav prātīgs izvietojums?) un aiz žoga. Klaukšķi noklaudz vēlreiz un lielākais degunradzis aizvainots dipina prom, zemei tā vien nodimot aiz viņa. Abi palikušie padzeras, paveras un pamazām aiziet krūmos. Izrāde beigusies. Arī mēs dodamies pie miera, izbrīna un sajūsmas pilnas.
Rīts sākas gana agri, izrādās, Jolanta pa nakti dikti sakosta – es priecājos, labi gan, ka blakus guļ kāds gardāks par mani, es neesmu jutusi neviena kodiena, tikai karstumu. Slavējam lielisko domu par pretmalārijas tabletēm – ej nu sazini, kas tiem kodējiem bijis snuķīšos. Pabrokastojušas dodamies tālāk. Esam plānojušas ar nelieliem safari līkumiņiem doties pēc iespējas ātrāk uz nākamo apmetni – Onguma Plains Camp – esam saskatījušās internetā, ka tā ir dikti skaista vieta un kā radīta pēcpusdienas atpūtai. Pāris foto ar žirafēm, oriksiem un cūķiem, un esam no Etošas parka laukā. Šī apmetne atrodas tieši pie Etošas robežas.
Pie vārtiem sargs pārbauda palikšanas vaučeri un izstāsta ceļu. Aiz vārtiem vēl jābrauc kādi 15 km. Nevaram sagaidīt – bet, atbraukušas galā un iegājušas iekšā, saprotam, ka bijis to vērts. Vairāk nekā to vērts (pēc tam internetā noskaidrojam, ka divvietīgs numurs šeit maksā aptuveni 400 eiras par diennakti – saprotam, kāpēc viss te bijis tik skaisti). Vieta ir vienkārši fantastiska – kopīgajā daļā terase ir ar tiešu skatu uz līdzenumu un ūdenskrātuvi, nav ne žogu, nekā. Turpat pie ūdens dzer zebras. Apmetne piederot namībiešiem, kas dikti mīl Maroku, tad nu viss iekārtots gaumīgā mistrojumā starp etniskumu un riādu. Āra baseiniņš vilina momentāni. Vējā plīvo aizkari. Absolūti koloniālas izjūtas. Sagaidītājs Raiens izstāsta mums noteikumus – šeit nekur nedrīkstam pārvietoties pašas. Tas tāpēc, ka apmetne nav apžogota un dzīvnieki staigā, kur pašiem patīk. Virsū gan pārsvarā nebrūkot – viņiem tie cilvēki īpaši neinteresē. Tā vietā pat no apartamenta uz apartamentu (par istabiņām tās īsti nenosauksi – atsevišķa mazītiņa pils jeb forts) mūs vadāšot ar auto – mazu, elektrisku golfa vāģīti. Piesakāmies arī uz lenču un dodamies apskatīt apartamentus. Forti izvietoti vienā līnijā ar skatu uz rietumiem – pa priekšu, pa līdzenumu staigājot tikai zvēri, tāpēc varam justies pavisam brīvi (šo brīvestību pēc āra dušas apmeklējuma arī izmantojam, atslīgstot aicinošajos sauļu krēslos bez peldkostīmiem). Istaba ir lieliska – brūna māla sienas, rozā, zilgani un brūni spilveni. Vannas istabā katrai sava izlietne un spoguļi. Iekšas duša, āra duša. Elšam un pūšam – šī ir vieta, kur sapņi dzimst. Par realitāti atgādina vien dezodorantam līdzīgais baloniņš ar saspiesto gāzi un piestiprināto taurīti – esam piekodinātas to lietot tikai galējas krīzes gadījumā – tad no centrālās apmetnes daļas mums palīgā traukšoties momentā. Pa nakti sietveidīgā sienu daļa esot jāver ciet – lai tomēr tie zvēriņi nenāk ciemos. Ķirzakas ieteicams saudzēt un mīļot – tās apēdot mušas un moskītus. Skatāmies un nesaprotam, kur vēlamies pavadīt vairāk laika – izcilajos privātajos apartamentos jeb centrālajās telpas ar bibliotēku, terasi un baseiniem. Beigās puncis izdara izvēli un dodamies uz lenču. Izrādās, tas vis nebūs nekāds vienkāršs lenčs. Kā pienākas 4 zvaigžņu apmetnē, pie mums iznāk pats šefs Imanuēls (viņš lepni izgreznojies ar mirdzošu zvaigzni un vārda piespraudi piestiprinājis kājām gaisā) un stāsta, ka mums tapšot servēti 3 ēdieni – gaspačo zupa ar arbūzu, kebabs no oriksa vai cāļa un augļu saldais. Mājam laimīgas ar galvu un vēl klāt palūdzam gardu vīnu. Vējš danco cauri ēdamterasei, sēžam, skatāmies uz oriksiem un apvārsni un burtiski velkamies. Mums ir skaidrs, ka šeit būs jāatgriežas – visā apmetnē valda absolūta romantika. Varbūt tās ir tikai mūsu iedomas, bet tik un tā nolemjam, ka šurp jābrauc kopā ar Viņu, to īsto vīrieti, medusmēnesī. Tad pie viena varēs arī Himbu cilti apciemot un līdz Viktorijas ūdenskritumiem nobraukt. Pēc gardā lenča pārliecība, ka no šejienes ne par ko negribam braukt prom, nostiprinās. Zvilnam pie baseina, sēžam ar kokteiļiem rokā, kājas ūdenī un ļaujamies sapņiem.
Pirms vakariņām no apartamentiem vērojam saulrietu. Katrs skats arvien skaistāks. Krāsas mainās ik pa minūtei. Klusums. Absolūta bauda. Uz vakariņām uzcērtamies – citādi te nav iespējams. Atkal priekšā gardi ēdieni – tagad redzam arī citus atbraucējus. Arī to vidū novērojam dīvainīšus – piemēram, garu blondu vācieti, kuram mati vijas pāri pleciem un gandrīz līdz viduklim. Gadu ap 45. Tēla spodrināšanai viņš apvilcis ziemišķādas šortus, kuru vīles sānā krustiski aizšņorētas. Nespējam neuzjautrināties. Apkalpotājs stāsta, ka šeit 85% apmeklētāju ir vācieši, un jūtas iepriecināts, kad stāstām par Latvijas un Namībijas līdzībām. Vakariņu dzēriena izvēle – Dienvidāfrikas širazs – izrādās kļūdaina; pēclietus sezonā šeit savairojušies naktstauriņi (pieņemu, ka tieši to kāpurus viņdien ēdām Svakopmundē – atriebība?) un tiem bez gala garšo sarkanvīns. Cīnāmies, kā protam. Glāzes tiek nosegtas ar paliktņiem, bet atstājam vienu vaļā, ar nedaudz vīna un jau pēc brīža to apstājuši tauriņi, pāris jau iekūlušies vismaz līdz jostasvietai. Bet vakariņas garšīgas, un, steidzīgi paliktni noņemot, dzertais vīns arī – ja nu vienīgi mazliet par siltu. Vēsuma nekāda. Pēc vakariņām kāpjam otrā stāva terasē ar kokteiļiem un čalojam par to, par ko meitenes šad un tad čalo – vīriešiem. Šī ir tāda vieta – romantikas potenciāls burtiski virmo gaisā.
Nakts liekas diezgan karsta – mums ar Jolīti, atšķirībā no Ieviša un Samsonīša, kā vēlāk secinām, tā arī neizdodas saprast kondicionēšanas sistēmu. Naktī ejam vēsā dušā un slapinām palagus. Nakts apgaitu veicot, pamanos ieraudzīt arī lielu ķirzaku (kā roka no pirkstu galiem līdz elkonim) – sasveicinos un nopriecājos – moskītu nāve! Rīts sākas ar kārtējo brīnumskaisto skatu no gultas. Bet tomēr, tomēr jābrauc prom. Nosolāmies atgriezties.
Sācies atpakaļceļš – jau rīt jākāpj lidmašīnā – par to nevienai no mums negribas domāt. Bet vispirms jātiek līdz Erindi privātajam safari parkam. Ceļš tāls, bet pārmaiņas pēc pa šoseju. Pēdējie 40 kilometri jau pa oranžām smiltīm klātu ceļu. Pa žirafei, pa cūķim ceļā un esam klāt. Šeit gan istabas vairāk atgādina Best Western hoteli. Saprotam, ka esam netālu no galvaspilsētas – te nav tik dikti jācīnās par klientiem. Pēc nelielām pārrunām izkaulējam arī lenču. Tas ir gards un milzīgi liels. Uz terases baudot saldo, skatāmies, kā lejā ūdenskrātuvē dīki kustas krokodili. Šeit mums cenā iekļautas arī aktivitātes, tāpēc strauji piesakāmies uz pēcpusdienas game drive. Brauciena vadītājs Heldars izskatās nedaudz pēc jefiņa – melnās kājas ieautas baltās zeķēs un dzeltenos ādas zābakos, pie jostas pie katra sāna piestiprināts pa kabatiņai – tak laikam mobilajam telefonam, galvā kovbojcepure. Ap roku skaisti rotājas dzeltenas un bronzas krāsas aproces. Auto priekšā uz aizvāžama sēdeklīša, kas uzmetināts uz kapota, sēž vēl viens gids – ēsma, kā smejas Heldars. Viņa uzdevums ir vērot apkārtni un informēt Heldaru par redzēto. Jau pēc brīža apstājamies – krūmos pa labi stāv degunradzis – Heldars ne mirkli nevilcinoties brauc nost no ceļa iekšā zālē, tuvāk degunradzim. Salīdzinoši netālu piebraucis, viņš atvainojas, ka tuvāk tomēr vairs nedosies, degunradzis izskatoties tāds moody. Mēs tīri vai satrūkstamies. Bērni aiz muguras kaut ko klaigā – gids piekodina apklust – kā jau zināms, degunradži mēdz skriet uz skaņu. Braucam tālāk un vēl pēc brīža ēsmai izliktais gida draugs pārvācas un sēdekli blakus šoferim – tuvumā ir lauvas un tās nevajagot raustīt aiz ūsām. Tiešām – pavisam blakus ceļam zālē izlaidies lauva – aiz viņa zālē lauvene. Lauva mūs nomēra garlaikotām, vecām acīm un guļ vien tālāk. Šis esot jau krietni vecs un savas cīņas izcīnījis lauva. Parka darbinieki domā, ka drīz vien kāds no jaunajām lauvām viņu pieveiks un ieņems šī lauvas dominējošo vietu. Jā, skaidri redzamas rētas un ilgās dzīves zīmes uz lauvas ādas. Bet lepnums sejā ir tik un tā. Pabraukuši tālāk abi gidi kāpj uz kapota un sāk cilāt dīvainu antenu – izrādās šeit vairākiem dzīvniekiem, tostarp lauvām un degunradžiem ir iešūti čipi – lai varētu tos atrast. Pagājušo nedēļ tāds iešūts arī pitonam. Antena tomēr neizdveš gaidītos signālus, un mēs dodamies tālāk. Kādā pļavā zem koka guļ divi minkas – lauvenes. Tās abas esot stāvoklī un palīdzot vienai otrai aizstāvēties pret agresīvajiem tēviņiem. Tā teikt, girl power.
Atkal esam piebraukuši lauvenēm pavisam tuvu. Tagad saprotam, ka štrunts par apmetnes sīkajiem trūkumiem – šis safari pilnīgi noteikti ir to vērts un vēl mazliet. Pamazām tumst, mainās krāsas, viz saulrieta gaismas. Piestājam uz sundowner drinkiem plašā pļavā pie ūdenskrātuves. Tramīgās žirafes, mūs pamanījušas, vico prom. Safilmējam un ļaujamies vēsā alus garšai. Pēkšņi bildēšanās sesijai pa vidu pametu aci pār plecu – otrā pļavas malā ir parādījušies 3 degunradži! Raustu Jolantu, kas tobrīd bildē meitenes un ir pagriezusies uz otru pusi. Īsti nesaprazdama steigu, viņa pagriežas un noelšas vien. Turpmāk fotoaparāti tiek vērsti tikai šajā virzienā. Bērni atkal klaigā, mēs drusku piktojamies uz nesaprātīgajiem vecākiem, bet, kamēr gidi neizrāda paniku, arī mēs neliekamies traucētas. Skati dikti skaisti, pār mašīnas kapotu riet saule. Vazājas apkārt te kaut kādi degunradži. Absurdi. Mājupceļā pārsprāgst arī riepa – par šādu iespēju man ir drebējusi sirds visu ceļu attiecībā uz mūsu automašīnu. Un tagad nu piedzīvojam šo iespēju – laimīgā kārtā safari automašīnai nevis mūsu busiņam, ko esam iesaukušas par bitīti. Tumsa jau klāt, riepas maiņu ziņkārīgi novēro žirafes. Vaicājam par lauvām – mums tiek stāstīts, ka ir gadījies tūristiem cauru riepu dabūt blakus lauvām. Tad nu zvanījuši uz apmetni, gidi braukuši palīgā. Ar šautenēm un visu (arī mūsu gidiem pie kapota ir iestiprināta bise un atvilktnītē skrotis), bet, izkāpjot no auto, esot redzējuši, ka lauvas uzgriež muguru un dodas mierīgi prom. Riepa drīz jau nomainīta un pa tumsu dodamies mājup.
Vakariņās ēdam gardumgardu springboku – tā muguriņa sagrilēta ar garšvielām, un Samsonīts strauji atsakās no iepriekšējā favorīta – ēlanda. Gulēt ejot, paveramies no terasītes – arī te pie ūdenskrātuves sanākuši gnu un zebru bari. Pēdējais safari un Āfrikas vakars. Miega nav daudz – mēs ar Ievišu esam nolēmušas iet uz visu banku un braukt arī agrajā rīta safari. Jolīts ar Samsonīti nolēmušas pagulēt mirkli ilgāk. Ierodamies uz brokastīm pulksten sešos un uz terases mūs sveicina Samsonīša izsapņotie surikāti! Bildējam, smejamies – cerams, ka šie neaizmuks, kamēr modīsies Samsonīts un nāks brokastīs. Rīta brauciens nav tik piedzīvojumiem bagāts kā vakar – leopards, šķiet, paslēpies, pamanām tikai sikspārņaušu lapsiņas – tās, ausis kā lokatorus sastutējušas, brīnās uz mums. Apskatām arī strausa pamestu olu. Nobraucam garām begemotu dīķim. Šie pa iekšu kaut ko rukšķinās, plunčojas. Krokodili ignorē Heldara iesviesto akmeni un dīki peld gar krastu. Pāri ceļam skrien putni, kaut kur pazib pa strausam, pa ūdensbukam. Pirms ārā kāpšanas uz rīta kafiju Heldars ar antenu noskenē apkaimi – lai nebūtu nepatīkamu pārsteigumu – esot gadījies. Lauvas un degunradži mēdzot arī pielavīties no aizmugures. Iepriekšējā nedēļā viens dinozauru pēctecis esot šādi pasviedis gaisā tūristi. Laimīgā kārtā gan rags nav iedūries, tikai neliels lidojums – un šī esot smējusies un teikusi, ka tas esot bijis labākais safari viņas mūžā. Tik dikti labu safari mēs tomēr nekārojam un piesardzīgi veramies apkārt, bet viss ir kārtībā.
Nobraukušas atpakaļ sastopam laimīgas meitenes – viņas mums aizgūtnēm stāsta par surikātiem. Dodamies tālāk – grasāmies pirms lidostas iebraukt ieteiktajā kokā griezto suvenīru tirdziņā un Vintukā paēst. Suvenīru tirdziņš izrādās milzīgs un prasa no mums kaulēšanos. Ātri metam iepirkšanos pie malas, ir karsts un pārdevēju uzmācība mums nav pa prātam. Vintukā vērojam vietējo kolorītu, apstaigājam veikalus, iegādājam Svakopmundes Jukebox nodzirdēto mūziku un paēdam lenču. Priecājamies, ka neesam plānojušas šeit pavadīt vairāk laika. Pilsētele kā pilsētele. Lidostā nododam auto, lidostas beznodokļu veikaliņā konstatējam ideālas cenas un piedāvājumu un drīz jau ar milzu maisiem kājām pāri lidostas asfaltam soļojam uz lidmašīnu. Lidmašīnā joprojām smejamies pie vakariņām – rādām zilonīšus un atceramies smieklīgākās detaļas no brauciena, piemēram, literāri augstvērtīgās dzejas par vietējo faunu, kas skan aptuveni šādi:
Bamblbī, bamblbī,
Kur tu esi, bamblbī?
Bamblbī atlidoja,
Bamblbī aizlidoja.
Un
Nav bamblbī jāmeklē, tā atnāks pati… Tādas, lūk, bija mūsu dzejas un dziesmu dienas Namībijā.
