Sen, sen esmu kārojusi aizbraukt uz Indonēziju. Vienmēr licies – ja tur nokļūšu, beidzot redzēšu kādu vulkānu izvirstam. Indonēziju šķērso vulkāniskas aktivitātes loks un tur ik pa brīdim kaut kas tāds notiek. Un redzēt izvirdumu nudien ir mans sens sapnis. Viss notika pavisam citādi. Un pa visai neiemītām takām.
Tāpēc vasarā sāku taujāt, meklēt, vai ir vēl gribētāji. Izrādās, nudien, gribētāju gana – savācamies diezgan interesantā konstelācijā: kopā esam 6, no kuriem 3 ir Daces (kālabad nereti ceļojuma laikā kāds nodomā, ka tas noteikti ir uzvārds un ka esam māsas), 1 dvīņu māsu pāris un viens precēts pāris.
Organizēšana notiek ļoti operatīvi – tikšanās manā dzīvoklī ar uzmestiem plāniem, dažādu nianšu apspriešanu un uzdevumu deleģēšanu. Visam pa starpu es uzrakstu Evai, kas tobrīd ar vīru 10 mēnešus dzīvojas pa Indonēziju brīvprātīgo projekta ietvaros. Saņemu veselu lapu ar pārliecinošiem, emocionāliem ieteikumiem doties tieši uz Sumatru un uzmeklēt turienes brīnumus. Evas sajūsma ir lipīga, un mēs tikpat operatīvi nomainām visus plānus, atceļam Komodo un Sulavesi salas apmeklējumu un visu rīkojam Sumatrā. Izņemot pirmo izrāvienu, jo man obligāti jāapmeklē 1883. gadā uzsprāgušā Krakatau vulkāna bērniņš pie Javas salas krastiem.
Kad Ziemsvētki ir garām, varam doties ceļā. Indonēzijā ir lietus sezona, tāpēc esam attiecīgi aprīkojušies ar lietus jakām, ātri žūstošiem dvieļiem un ūziņām. Karsts gan tur esot šakatā. Bez starpgadījumiem iekļūstam reisā uz Abudabi. Abudabi lidosta neatbilst uzskates materiālos atspoguļotajam, nav ne tik liela, ne iespaidīga, toties tā ir šaušalīgi auksta, toties Džakartā sutu jūtam uzreiz. Piezemējamies akurāt pēc saraksta 13.55. Esam sabaidītas, ka, laužoties cauri pūļiem pēc vīzas, esot jāsūta tie stiprākie un lielākie stāvi, bet izrādās, ka satraukumam nav pamata. Visu dabūjam bez liekas gaidīšanas un stumdīšanās, un pat bagāža ir ieradusies līdz ar mums pilnā gatavībā.
Izejot no lidostas termināla, mūs ieskauj tveice un mitrums, un kādi plus 35 grādi, kā arī nemitīgi piedāvājumi mūs jebkurp aizvest un nogādāt. Esam lasījušas, ka viena no visuzticamākajām takšu kompānijām esot Zilais putns jeb BlueBird taxi, to tad nu arī cenšamies uziet. Bet vietējie nav muļķi, viens mums iegrūž sejā vizītkarti ar uzrakstu BlueBird un sauc uz savu auto. Pārgurumā viņam arī sekojam un tikai vēlāk, pēc 2,5 nedēļām atgriezušās Džakartā, secinām, ka braukt pēc skaitītāja un ar īsto BlueBird taksi ir uz pusi lētāk. Nu nekas, arī 200 000 rūpiju (aptuveni USD 20) mums nešķiet pārmaksāts par 45 minūšu braucienu uz viesnīcu. Šī džipiņa (bez jebkādām takša norādēm) vadītājs mums nemitīgi stāsta kaut ko par sevi, vaicā par mums. Mēs pustransā uzklausām arī jautājumu, uz kuru nāksies atbildēt noliedzoši vēl visu ceļojuma laiku: „Ak, jūs tad uz Bali rīt?” Nē, mēs ar nolūku esam izvairījušies no tūristiskās Bali, jo esam gribējuši sajust īsto Indonēzijas garšu (lai arī varbūt ceļojuma gaitā vienam otram to nāksies nožēlot).
„Yes,” saka šoferītis „BelSwiss hotel good hotel.” Jūtamies lepnas par šādu uzslavu un ar cerībām dodamies iekšā visai neuzrunājoša paskata augstceltnē, pie kuras esam nonākušas pēc nepilnas stundas traukšanās caur trokšņaini taurējošiem un kā pa pļavu braucošiem transportlīdzekļu jūkļiem. Atviegloti nopūšos, ka neesam prāta mulsumā kaut kur saplānojuši pie stūres sēsties paši. Fakts, ka braukšana notiek britiski kreisajā pusē, vēl nebūtu nekas, bet ceļa zīmju neesamība, joslu tīri simboliskā funkcija un nemitīgā sazināšanās ar taurēšanu būtu par grūtu pat pieredzējušam Eiropas autobraucējam.
Ar rezervāciju viss kārtībā, un pat nepilnīgās angļu valodas saziņas rezultātā visu pamazām noskaidrojam. Istabiņas ir jaukas un sirreālā pretstatā uz ielas redzētajam. Ēkā ir arī baseins un spa salons. Plāns gatavs – iziesim pēc ūdens dehidrētajiem ķermeņiem un tad, ceļabiedrus no Singapūras gaidot, dosimies peldēt un masēt savus sagurušos ķermeņus. Pēc sulas izejam nedroši – ārā milzu miskaste, bardaks, taurēšana, tveice. Ap stūri neliels pārtikas veikaliņš. Tur blakus no treilera pārdod arī svaigi spiestas sulas, to mums vajag. Kamēr gaidām savu mango sulu (kas, starp citu, man šķiet pat labāka pat par Ēģiptē dzerto), vērojam cilvēkus, kas uz mums lūkojas un smaida, un daži pat sveicina. Ielas otrā pusē pie ēkas, kas atgādina sabiedriskās tualetes, māte savai pusaugu meitai no gariem melniem matiem velk ārā utis. Steigšus dodamies atpakaļ savā sterilajā aklimatizācijas vidē.
Pieteikšanās masāžai norit ļoti aptuveni – tieši neviena no trim aiz letes spa salonā stāvošajām meitenēm nesaprot manu tekstu, ka atgriezīsimies pēc stundas un visas 3 gribēsim masēties. Ļaujamies plūsmai (atzīmēšu, ka šī nostāja visa brauciena laikā itin bieži ne tik vien noder vislabāk, bet ir arī vienīgā iespējamā). Pelde ir jauka un atslābinoša. Masāžas salons izrādās visai interesants. Esam izvēlējušies otru lētāko masāžas variantu, kas nes lepno nosaukumu „De Luxe”. Mūs ieved katru savā vēsā telpā, kur nedaudz ož pēc cigaretēm (un, protams, ir pelnu trauks, jo pīpē šeit visi un visur un kaut kādas diezgan vienkāršas cigaretes, kas nelāgi smird) un kuras vidū ir matracis un virs tā vingrošanas stienis. Ierodas maza meitenīte superīsos svārciņos un ar aicinošu uzrunu „Yes, Mis?” sāk darbu. Masāža ir laba, neko nevar teikt, bet Dacei pēc tam šķita, ka tikai kapeikas būtu trūcis, līdz tā pārvērstos par erotisko. Viņa turklāt ir piekritusi arī šiatsu masāžas daļai, kur mazā (nenosakāma vecuma) meitene, ar rokām ieķērusies stienī pie griestiem, viņas muguru mīca ar kājām (Dace saka – nu, tām gan bija tvēriens!). Pēc tam ķiķinām, salīdzinām pieredzi un spriežam, ka šis salons droši vien galvenokārt tomēr īsti aziātiskā tūrisma garā vairāk koncentrējas uz vīriešu masēšanu. Arī Samsunītis nāk ķiķinādams, jo viņas iedomātā pēdu masāža ir izvērtusies par visu kāju masāžu un puisis tās viņai staipījis visos virzienos – lai slavēta doma uzvilkt peldkostīmu, nevis palikt stringos…
Lai nu kā, masāža ir mūs darījusi itin spraunas un veicinājusi izsalkumu. Ieejam ap stūri ķīniešu restorānā. Tieši šeit sākas Samsunīša mīlas stāsts ar vietējo aliņu Bintang, kas tulkojumā (un tieši tā to mums piedāvā viesmīlis) ir zvaigzne – viens star beer allaž noder. Nekāda cita alkohola šeit nav. Kamēr tur ēdam rīsus ar gardiem ēdieniem, redzam piebraucam taksi, no kura veļas laukā mūsu tik ļoti gaidītie tautieši! Vakaru turpinām pēc tam, kad viņi iekārtojušies istabiņās, – ar dzērienu viesnīcas restorānā. Bet vakars ir īss, jo nākamajā rītā mums jau piecos no rīta būs pretim mūsu Krakatau gida atsūtītais busiņš. Labu nakti!
Rīts iestājas par agru. Spilventiņš mīksts, sedziņa silta, gaiss vēss (ak, lai slavēti gaisa kondicionieri!). Sirdī nelielas bažas – ja nu Samsuls tomēr ir mūs piešņācis? Esam taču viņam nekurienē ar Western Union pārskaitījuši USD 300 – garantijas nekādas, ka viņš ar visu naudu uzradīsies. Turklāt viņa organizētā tūre uz Krakatau ir no lētākajām – gandrīz par saviem USD 60 pp mazāk nekā citas internetā uzietās. Arī viņa angļu valoda e-pastos, maigi runājot, varēja būt skaidrāka, bet es esmu tulks un domājos pratusi atšifrēt viņa tekstus. Turklāt atkal esmu ļāvusies plūsmai un cerībai uz cilvēku godīgumu. Atsauksmēs par viņu teikti labi vārdi un vadāto ļaužu starpā ir arī BBC kinostudijas kino operatori. Ar cerību dodamies lejā, un nudien – šoferis ir mums pretim ar busiņu, angliski gan viņš nerunā apmēram tieši ne vārda, tikai laimīgi smaida un aicina sēsties iekšā. Bet uz šofera telefonu piezvana Samsuls – lai viss droši un kārtībā – par to prieks. Vēl joprojām tumšā Džakarta gar mūsu logiem slīd ar daudz mazāku trokšņa fonu, tātad raibā burzma šeit tomēr kaut kad arī rimstas. Vērojam īpatnējas uzpariktes ielas vidū, kas ir autobusu pieturas – tās uzceltas kādu metru pusotru virs ielas, pie autobusu joslām, un autobusu durvis atveras tieši tik augstu no zemes. Minam, ka tas varbūt paredzēts, lai izvairītos no cilvēku mēģinājumiem iespraukties autobusā uz ielu stūriem, mēģinot izlocīties caur auto plūsmām, kas nenoliedzami, redzot satiksmes dzīvīgumu, ir dzīvībai visnotaļ bīstami.
Pamazām izbraucam uz autostrādes. Aust gaisma pār palmu birzīm. Busiņš rūc un rēc, mēs mēģinām te snaust, te skatus vērot. Vienubrīd tomēr līdz mūsu ausīm izlaužas nepatīkama klaudzoņa, kas nāk kaut kur no apakš mums. Saskatāmies, īpaši ar tehniski izglītoto Tomu. Viņa seja ne par ko labu neliecina. Jau iepriekš varu pastāstīt, ka Toms prot uzlikt arī pavisam nevainīgu „viss ir kārtībā, nebiedēšu meitenes” seju, lai tikai vēlāk pastāstītu, ka faktiski, viņaprāt, esam bijuši itin bīstamā situācijā. Jā, pēc brīža arī šoferītis saprot, ka labi nebūs, un stājas malā. Paklaudzinājis pa riepu, viņš tikpat smaidīgs kāpj atpakaļ un brauc tālāk. Klaudzoņa tikai un vienīgi pieņemas spēkā. Mums miegs vairs nevienā acī. Toms kaut ko min par gultni un riteņu asi. Es no savām auto īpašnieces dienām atminu, ka tas viss ir gana bīstami. Pēc brīža šoferis atkal stāj malā un šoreiz liek mums noprast, ka būtu labi izkāpt. Arī mēs paši to saprotam itin labi. Tādas drošības sistēmas kā trijstūris un migalkas izmantotas netiek. Tāpēc iespēja, ka mums lielā ātrumā pa autostrādi kāds uznesīsies virsū, ir diezgan reāla. Īpaši ņemot vērā, ka dažviet viens otrs mēdz apdzīt pa ceļa ārējo malu. Šoferis ņemas sarkdams un pūzdams gar aizmugurējo riepu. Viņš mēģina kaut ko te atskrūvēt, te aizskrūvēt. Velk ārā kafiju, ko lej uz riepas skrūvēm. Tās kūp – acīmredzami nokaitušas. Piedāvāju savu minerālūdens pudeli. Bet redzama progresa nav. Gluži otrādi – Toms, kas visu procesu vērojis daudz ciešāk par mums, var informēt, ka šoferim ir izdevies veco, cauro riepu gan nomontēt, bet, liekot virsū jauno, skrūves neizdodas pievilkt un viena no tām ir pat nolūzusi. Mašīnas garām trauc taurēdamas – esam pamanītas (varbūt arī Tomu varētu te skaitīt iekšā, bet mums labpatīkas domāt, ka taurēšana ir galvenokārt veltīta tieši mums).
Saprazdams, ka nebūs aršanas, šoferis sēdina mūs atpakaļ un pēc brīža klabēšanas griežas nost no autoceļa uz ciematu remontdarbnīcas meklējumos. Pirmajā vietiņā uz koka lāvas aizmigušais un mūsu piebraukšanas atmodinātais vietējais kaut ko māj ar roku citā virzienā. Pēc brīža nonākam vietā, kur, šķiet, tiek veikts remonts. Ir svētdienas rīts. Jūtami, ka no blakus būdas iznākušajam vīrietim negribas vērt vaļā šķūnīti un mesties jebko remontēt. Viņš kopā ar šoferi, lēni pīpēdams, runājas, apstaigā auto. Pēc brīža viņš noņem pāris dēļu, kas, vertikāli piestutēti un sanumurēti, veido durvis viņa garāžas instrumentu klājumam. Tiek noskrūvēts disks. Galvas grozīdami un joprojām pīpēdami, viņi apspriežas. Laika gaitā abiem piepulcējas vēl bariņš vietējo. Viens atčāpo ar mazu puiku, kāds arī grib līdzēt un lūr uz riepām un diskiem tikpat uzmanīgu aci. Tiek izdarīti skrūvēšanas mēģinājumi, kā rezultātā pēc Toma norādēm redzam, ka nu nolauztas ir jau 4 skrūves no 5. Viens otrs smaidīdams krata galvu – sak, netiksiet jūs nekur tālāk. Saule kveldē, mums nāk brokastu laiks, ēst gribas, bet cerības tikt nekur nav. Pēc stundas pusotras tiek izdomāts risinājums – no citām riepām noskrūvēt pa skrūvei, tā lai skrūvju skaits izlīdzinās. Varam braukt tālāk, tiešām necerēti. Toms smejas – viņš saka, nu risinājums ir tieši kā padomju laikā, Eiropā ar šo busu neviens tālāk nebūtu braucis. Traucamies tālāk.
Ceļš ved prom no autostrādes un pamazām redzam apkārt vietējās dzīves ainiņas. Raibu raibas. Uz ielas pārdod visu ko un šo un to. Lāviņās karājas virtenes ar kaut kādiem krāsaini safasētiem produktiem – ne ta’ čipšiem, ne ta’ končām. Garām traucas mopēdi, uz tiem pa divi, pa trīs sēž vietējie. Apdzīšana notiek ar taurēšanu un tā, ka reizēm jāpiemiedz acis.
Iebraucot benzīntankā uz tualeti, sastopamies ar vēlāk itin visur novēroto standartu. Tualetēs lielākoties (ar retiem izņēmumiem) ir tikai pēdiņas un dušas šļauka, ko nomazgāties, – papīra nav. Grīda ir tīra, bet pludo. Un, ja ir gadījusies tualete ar podu, tās vākā jau ieminušās pēdiņas, jo šejienieši citādi nav raduši, neskatoties uz visur izvietotajām zīmēm par to, ka tupties uz poda nedrīkst. Grīda pludo arī tur.
Blakus tualetēm visur ir spodri jo spodri iztīrīta lūgšanu telpa. Indonēzija ir multi-etniska, un arī reliģiju te ir daudz, bet noteicošā tomēr ir islāms. Citā reģionā tas ir kategoriskāks, citur ne tik strikts. Lūgšanu telpas ir visur, mošejas ik uz stūra un lakatos tītu sieviešu arī daudz. Baznīcu tikpat kā neredz.
Pa ceļam šoferim zvana Samsuls un šoferis pēc zvana jūtami uzņem ātrumu, kavējamies taču – mums jau 8 bija jābūt Karitas pilsētiņā, lai kāptu laivā. Garām zib rīsu lauku terases, palmas. Pa pļavām slāj zilpelēki bifeļi. Esam galā, un Samsuls ir priekšā – ak, laime! – viņš runā angliski labāk nekā raksta šajā valodā un ir organizatorisks. Mums ātri jāiedzer kafija, jāatstāj viesnīcā koferi un līdzi jāņem tikai mugursomas – mēs ar laivu dosimies uz Zunda šaurumā esošo Krakatau saliņu grupu, kur nakšņosim teltīs uz Anak Krakatau. Atpakaļ tikai rīt, lai šeit, Karitā, sagaidītu Jauno gadu. Kafiju dzeram saldu, jo – tieši kā visos Indonēzijas gidos teikts – ja nepavaicā kafiju vai tēju bez cukura, tad tā būs saldum salda.Pēc brīža dodamies uz ostiņu tieši pāri ceļam. Mēs žērdzamies iekšā mazā tupelītē, kas vedīs mūs pāri uz Anak Krakatau jeb Krakatau bērniņu. Samsuls brīdina – smaidīdams kā visi visur –, ka laivas ātrums esot ap 20 mezglu stundā un parasti tieši stundas laikā attālumu līdz salu grupai varot arī veikt, bet šobrīd esot gan diemžēl drusku pretvējš un būšot mazliet „choppy” jeb viļņošoties, un būšot vajadzīgas pāris stundas, lai nokļūtu galā. Laiva neliela, bet Toms mums stāsta, ka esot labi būvēta, mēs viņam ticam, jo viņš taču savā otrā dzīvē ir slavens kā kuģu inspektors – ja nu kāds kaut ko saprot no laivām, tad tas ir viņš. Laiks pusapmācies, mitrs un arī brīzīti mana. Sakāpjam, saliekam somas laivas purngalā zem jumta un dodamies ceļā. Viļņošanos jūt, bet mēs priecājamies – auksti nav, ūdens silts kā piens mums šļakstās virsū, līdz vienā pusē kapteiņa Omāra palīgs novelk lejā brezentu. Sejās sajūsma, beidzot esam laukā, jūrā, ceļā uz savu pirmo piedzīvojumu! Uz pašu Krakatau! Tikai viena seja nopietna – tā ir Dace T., kas labi zina, ka viņai mēdz būt jūras slimība. Viņa ir iedzērusi zāles un tagad stingi raugās horizontā, lai būtu drošs, ka vēders turēsies rāms. Diemžēl pēc brīža sajūsma pazūd arī no Zanes sejas. Ak, nu viņas taču dvīnes – skaidrs, ka abām viena kaite! Diemžēl Zane nav iedzērusi tableti pret jūras slimību un viņas puncim šī lēkāšana pa viļņiem nepatīk. Nosēdinām viņu pie atvērtās malas un mūsu prieks pamazām sarūk. Ar katru brīdi viņai kļūst nelabāk. Darīt neko nevar. Samsuls viņai mazliet pamasē muguru, es paturu roku. Tik lieliski saprotu, kā solījumi par to, ka, tikko viņa izkāps krastā, viss pāries, šobrīd nedod itin neko. Tomēr cauri viļņu šļakatām un pa starpu pārlēcieniem no viena viļņa uz otru redzam tuvojamies salu grupu. Vēl nesaprotam, kura no tām ir Anak, kuras citas salas, un kur mums lemts kāpt krastā. Cerības, ka, pietuvojoties salām, viļņošanās mazināsies, diemžēl nepiepildās. Zanes pleci ik pa brīdim sagumst pār laivas malu, bet viņa turas kā varonis. Ap salas stūri, kur mums jāiegriežas, vējš uzmetis pavisam trakus viļņus, laivele knosās un šūpojas pa viļņiem tik dikti, ka pat dažiem drosmīgākajiem rodas šaubas par manevra prātīgumu. Tas gan ir tikai mirklis (lai arī šķietas bezgala garš), un tad esam jau rāmajos ūdeņos starp salām. Vēl pēc mirkļa laiva pietauvojas melnu smilšu krastā. Rāpjamies ārā. Zane atslīgst uz izklāta paklājiņa, un burtiski pēc pāris minūtēm viņas sejā atgriežas krāsa. Uz Toma rokas novērojam izteiktu traktorista iedegumu – roka zem T krekla koši brūni sārta.
Laiks lenčam. Mūsu kuģošana ir vilkusies ilgāk, nekā paredzēts, un viļņu dēļ neesam piestājuši citā saliņā vispirms, lai iebristu džungļos. Bet tāda iespēja mums būs vēl rīt, un tāpēc nebēdājam. Iekožam Samsula un viņa palīgu uzmeistaroto nūdeļu zupu un augļus – o, mani mīļie rambutāni, ko ar Daci T. un Eviju atminam vēl no Vjetnamas brauciena laikiem! Tie ir gardi – kā līčijas – un saldum saldi! Pirms dodamies tālāk uz snorkelēšanu aiz stūra, nodarbojamies ar drēbju žāvēšanu (jo viss, kas nesaslapa garajā ceļā no šļakstiem, saslapa pagrieziena manevros ap salas stūri pirms iebraukšanas rāmajos ūdeņos). Krūmi rotājas. Vispārējai pilnībai Toms izvelk līdzatvesto Latvijas karogu, ko iekabinām krūmos pie Samsula uzceltajām teltīm. Nu latviešu kempings ir gatavs! Dodamies nelielā pastaigā gar krastu, tostarp, lai pačurātu, jo šeit kā jau daždien laivu braucienā un kempingā tualetes, protams, nav. Pa melnajām smiltīm čāpot ir tīri jauki.
Atgriežoties redzam, ka vietējie mūs vēro ar ieinteresētu aci. Nu „vietējie” nosacīti, jo arī viņi šeit ieradušies brīvdienās atpūsties. Uz Anak nedzīvo neviens, netālajā salā gan esot kādi 2 tūkstoši, kas tur pamazām atgriezušies pēc Krakatau sprādziena 1883. gadā, bet par to vēlāk. Vērotāju vidū ir arī bērni, kas, būdami drosmīgāki, nāk klāt pirmie. Izrādās – grib ar mums bildēties! Tobrīd vēl nenojaušam, ka ceļojuma gaitā mums lemts kļūt par nenoliedzamiem stāriem.
Atkal jākāpj laivā, lai dotos ap stūri snorkelēt. Tam paredzētas 2 vietas – vienā tāpat, lai redzam vulkānisko zemūdens dabu, otrā esot redzami no zemes vulkāniskās darbības rezultātā nākoši sēra burbuļi. Zane bez mazākās iebildes (ak, stiprās latviešu sievietes!) kāpj laivā, un dodamies uz snorkelēšanas vietu. No aizstūra skatam paveras arī pats dūmojošais Anak Krakatau! Iespaidīgi. Salecam ūdeni un vērojam zemūdens pasauli. Interesanti, un uz melno smilšu fona viss izskatās pavisam citādi. Redzam, kur lava plūdusi, kā to mēģina apaugt veģetācija. Laivelei neizdodas droši noenkuroties lavas akmeņu dibena dēļ, un tā kursē šurp un turp, te attālinoties, te pietuvojoties, kas ne tik brangiem peldētājiem rada bažas. Bet Toms palīdz sievai atgūt pašpaļāvību, piekabinot viņu sev uz muguras un peldot laivas virzienā. Lūk, ko nozīmē stiprais balsts! Otrā snorkelēšanas vietā straume mazliet spēcīgāka, Samsunītis ir nedaudz atpalicis un, aizmirsis visus niršanas gaitā iemācītos brīdinājumus, sajūsmā mums māj ar roku (vispārējai informācijai – māšana ar roku uz ūdens nozīmē palīgā saucienu, nevis sajūsmu un uzmanības piesaistīšanas žestu tāpat vien). Toms satraucies jau traucas. Par šo pārpratumu Samsunīti ķircināsim vēl labu brīdi, piedraudot visu izstāstīt mūsu kopīgajam niršanas instruktoram. Burbuļus zem ūdens redz! Daudz gan to nav, un straume mūs vislaik nes prom no burbuļvietas, bet tik un tā. Turklāt ir tik patīkami būt siltajā ūdeni arī tad, kad sāk nedaudz smīņāt. Šovakar līdz tumsai vēl jāpagūst uzkāpt līdz pirmajai bāzei Anakā (pirmajam līmenim), bet tālāk doties vairs nevar, jo vulkāna lavas kupols ir pārlieku nestabils un sakarsis un nav droši (piezīme publicēšanas brīdī: tas ar joni uzgāja gaisā pagājušogad).
Nedaudz par Krakatau
Krakatau ir vulkāns, kas ar milzu spēku izvirdis un uzsprādzis 1883. gadā. Sprādziens bijis tik skaļš, ka to dzirdējuši pat 5500 km attālajā Sidnejā, un tas tiek uzskatīts par skaļāko troksni modernajā vēsturē. Izvirduma un tā izraisīto cunami un gāzu viļņu rezultātā bojā gāja 36 000 cilvēku uz tuvējām un tālākām salām. 2006. gadā par izvirdumu uzņemta arī BBC filma „Krakatoa: The Last Days”, pamatojoties uz 4 aculiecinieku vēstījumu. Diezgan baisi – es to noskatījos un tieši tāpēc tik ļoti gribēju Krakatau bērniņu (Anak indonēziešu valodā ir bērns) apskatīt. Pēc sprādziena no Krakatau salas pāri palikusi tikai 1 trešdaļa un tā pati zem ūdens. Tomēr tās vietā jau 1924. gadā zemūdens izvirdumu rezultātā virs ūdens pacēlusies jauna sala, ko ūdens gan atkal nogludinājis. 1930. gadā izvirdumi sākušies tik strauji, ka ūdens vairs nespējis lavu nogludināt, un tai brīdī sākusi veidoties Anak Krakatau sala. No piecdesmitajiem gadiem šī sala augusi apmēram par 13 cm nedēļā. Pamazām uz tās atkal atsākusies arī veģetācija.
Ik pa brīdim Anak izvirst – pēdējo izvirdumu Samsuls esot pieredzējis šī paša gada septembrī, kad kāpis uz pirmo līmeni kopā ar vācu pensionāriem. Pēkšņi esot sācies izvirdums, bet jau pēc pirmajiem iespaidīgajiem foto Samsuls mudinājis pensionārus traukties pa melno smilšu kalnu lejā, jo izvirduma laikā pa gaisu arī viņu virzienā mesti milzu kvēlojoši bazalta un lavas gabali. Nākamajā dienā turpat esot aizgājusi bojā kāda ģeoloģe, kas ieradusies šo izvirdumu pētīt.
Es klusītēm ceru uz nelielu, simpātisku izvirdumu ar smukiem foto.
Bet Samsuls manu cerību noslāpē, sakot, ka, ja seismologi būtu pareģojuši kādu tik tuvu vulkāna aktivitāti, mēs būtu nakšņojuši blakus Rakatas salā, no kuras tad naktī varētu vērot izvirdumu.
Pirms kāpiena Samsuls iesaka paņemt līdzi lakatiņus, ko aizsiet priekšā sejai, jo būšot vējš no vulkāna puses. Sākam rāpties – sākumā taka ved pa retu mežiņu, tur krūmos pamanām milzu varānu (monitor lizard). Šis ir paslēpies krūmos un par mums neliekas zinis. Turpinām kāpienu. Drīz vien veģetācija atkāpjas un mēs rāpjamies uz augšu starp lavas gabalu izsistām bedrēm pa melnām smiltīm un bazalta gabaliem (nu gluži kā papēžu skrubināmais pumeks). Sēra smaka kļūst ar katru brīdi arvien uzmācīgāka un dedzina kaklu. Svilinās, svilinās!
Beidzot tuvojamies kalna korei. Pēkšņi mums pretim metas tāds vējš, ka nespējam noturēties kājās! Piesēžam melnajās smiltīs un mēģinām nobildēt skatam atklājušos dūmojošo, balti melnu lavas gabalu klāto Anaku. Vējš pa gaisu nes ne tikai sēru, bet arī smiltis un pat sīkus akmens gabaliņus, kas cērtas stilbos un sit sejā. Nudien lakats ir vajadzīgs sejas aizklāšanai. Man bail par savu fotoaparātu – tam taču nav paredzēts turēties pretim smilšu vētrai – cik nav dzirdēts par aparātiem, kas tieši šādos apstākļos atteikušies kalpot tālāk. Turklāt pamazām tumst un bildēt nav viegli. Bet dabas spēka klātbūtne ir burtiski taustāma. Esam iespaidoti un sajūsmā. Varam atgriezties nometnē uz vakariņām.
Saliekam visu mantību teltīs, ja nu līst (nesaprotam Samsula izteikumu par to, ka lietus gadījumā naktī mums viņš jāmodina), un gaidām vakariņas. Vēl pa to starpu ielienam pa pliko papeldēt – vai nav „skumji” to darīt tieši 30. decembra vakarā? Vakariņas ir gardas, rīsi, ceptas garneles, grilētas zivis un dārzeņi. Virs mielasta galda ir pat iestutētas spuldzītes, ko darbina līdzpaņemtais ģenerators. Apkārt kviec – nu labi, sisina milzu skaļumā – cikādes (indonēziski – skaida), tās un citi raibuļi lido arī uz gaismu un mums. Ik pa brīdim Daces T. matus rotā koši zaļa skaida un citi. Skaisti jau ir, bet nu – insekti paliek insekti, ar tiem esmu uz jūs.
Apkārt tumsa, vakariņas nokoptas. Esam jau sapūtušies dažādus pretinsektu līdzekļus, vēl tikai ieskriešana mežā ar lukturīti uz nakts tualeti, un varam līst savos guļampalagos un teltīs. Karsts baisi. Laivas braucienā nosvilinātā mugura un roka deg kā ugunīs. Guļam tikai uz plāna putuplasta paklājiņa. Maniem izlutušajiem kauliem un miesām daudz par cietu. Nakts iet kā mocībās līdz brīdim, kad pēc izgājiena nakts melnumā mežā atgriežos un ar Samsonīti nolemjam – štrunts par insektiem, jāliek galva uz telts izejas pusi un jāatstāj telts vaļā. Ārā šalc viļņi, šņāc palmu lapas – ir tāda sajūta, ka gāž lietus. Bet ne – mēs to pamanītu momentāni ar savām no telts izbāztajām galvām. Izdodas pat iemigt uz brīdi. Mostamies agri – jau piecos mums paredzēta rīta kafija un otrreizējs kāpiens Anakā, lai vērotu saullēktu. Daži ir cerējuši, ka līs un nebūs jākāpj. Citi tik un tā nav varējuši pagulēt. Kafija atkal salda kā Āfrikas nakts. Pamazām aust gaisma, un mēs atkal dodamies ceļā.
Kāpiens pa pustumsas palmu birzi atkal aizved pie smilšu kalna. Šoreiz kāpjam pa otru pusi un jau pa ceļam spriežam, ka vējš ir krietni mazāks. Augšā skats tiešām paveras lielisks. Pārējās salas vēl grimst rīta krēslā. Anaks dūmo kā skurstenis. Lecam pa lavas gabaliem uz priekšu, gar vaļņa malu. No zemes pa brīžam paceļas dūmi. Sērs visur. Šur tur zeme pavisam karsta. Samsuls smaida, mētā bazalta gabalus un stāsta, kā gājis vienam tūristam līdzi kāpt pašā Anaka krāterī. Tobrīd vēl esot bijis mazliet drošāks tas kāpiens, bet vienalga pārgājiena gaitā Samsulam sākuši svilt un kust flipflopi (kas viņam šobrīd nemaz netraucē lēkāt pa visurieni daudz straujāk un pārliecinošāk nekā mums mūsu kalnu zābaciņos), un tad nu šie strauji laidušies lejā un tūrists dabūjis aizlienēt Samsulam savus savāktos akmeņu un iežu paraugus, ko mest zem kājām, lai pa tiem tiktu atpakaļ lejā. Mēs neviens negribam izmēģināt pēdu svilināšanu. Pamazām, fotografēdami un skatus baudīdami, dodamies lejup, kur mums brokastīs Samsuls cep banānu pankūkas.
Pa vidu brokastīm pamanām pie miskastes bedres nu jau atklātībā iznākušo varānu. Ak, ku’ tas ir skaists! Un liels, nu pusotrs metrs ir noteikti visā garumā. Samsuls saka – jā, viņiem patīkot parakāties pa atkritumiem, ja nu kas gards atrodas, te viņiem nav plašas izvēles ēdienkartē – šie zvēri ir gaļēdāji, bet uz salas faunas nav daudz. Viņu lielākie brāļi Komodo salās (kas esot tur saglabājušies aizvēsturiski lielāku varānu pārstāvji) medījot i mazus, i lielus zvērus. Viņi tiem iekož, ielaiž savu nāvējošo indi, tad sekodami sagaida, kamēr tie atdod galu, un gardu muti tiesā maitu. Arī šie mazākie varāni uzvedoties līdzīgi, tāpēc pārlieku tuvu neejam. Bet varāns, kā fotogrāfu uzmanības gaismā gozēdamies, prom dodas pavisam lēni un ļaujas bildēties. Mēs gan vaicājam Samsulam, kādēļ te ir tādas atkritumu bedres, te taču ir Krakatau nacionālais parks un visam vajadzētu tapt aiz sevis savāktam. Viņš norausta plecus – saka, te jau pēc kāda laika tik un tā viss uzies gaisā, tad jau tie atkritumi arī sakusīs un sadegs – tā teikt dabiskā atkritumu dedzinātava.
Pēc brīža vācam teltis un visu aiz sevis (pretēji vietējo pieejai) un dodamies uz Rakatas salu ielīst džungļos. Te smiltis ir gaišākas un arī floras un faunas daudz vairāk – to vidū lērums izskalotu un pazaudētu flipflopu pa vienai. Piekrasti klāj koši zaļi vīteņaugi, caur kuriem iebrienam lietus mežā. Un nudien itin drīz sākas arī lietus. Zem biezajiem lapu klājumiem to pārlieku tomēr nejūt. Apskatām dažādus interesantus augus – cūkaugļus, kas kā mazi ābolīši karājas pie citu koku stumbriem, interesantas, ar tādu kā mežģīni aizklātas sēnes, ko pēcāk uzeju ar nosaukumu „līgavplīvura smirdradziņi” jeb bridal veil stinkhorns (latīniskais nosaukums gluži citāds – phallus indusiatus – domā, ko gribi), zirnekļu tīklus, ko Samsuls iecietīgi mēģina apiet, lai netraucētu, un daudz ko citu. Uzejam arī Ekvadoras mežos redzēto telefonkoku. Arī daudz kas cits no faunas man atgādina Ekvadoru, bet es mēģinu ar saviem salīdzinājumiem nekrist pirmreizējajiem vērotājiem uz nerviem (kas varbūt ne vienmēr izdodas). Pa džungļiem aizkājojam līdz lavas ieža atsegumam – arī šī sala ir veidojusies vulkāniskās darbības rezultātā un iezī redzami strauji lavā iekusušie un pārakmeņojušies koku stumbri – ogle kas ogle!
Phallus indusiatus
Izbriduši ārā, vēl dodamies nelielā snorkelēšanas izbraucienā, kur ar Tomu gaidām no alas izlienam milzu murēnu, bet viņa ne un ne. Iekuļamies arī milzu mazo zivtiņu barā, kas piekrastē pie koku saknēm acīmredzami meklē ēdienu. Skaisti. Vēl brīdis, un mūsu ceļš ved prom no Anaka un Rakatas pāri Zunda šaurumam uz Karitu. Šoreiz traucamies pa vējam, pa viļņu korēm, šūpojamies un raustāmies daudz mazāk, turklāt abas māsas ir iedzērušas pa tabletei pret jūras slimību un viss norisinās gluži rāmi – drīz vien jau skatam pavīd vietējo pārpildītā pludmale un ostiņa, kur no laivas tiekam laukā.
Jau turpceļā ievērojām, ka Karitā nemana neviena tūrista. Arī mūsu viesnīca vairāk paredzēta tieši vietējiem, kas sabraukuši baudīt vecgada vakara svinības. Bet esam nolēmuši atkal ļauties plūsmai – galu galā pēc nakts teltīs jebkura veida duša un paladziņš šķitīs izcili. Tā arī gandrīz ir – duša šķiet kā svētība, bet pēc mitruma un vēl kaut kā dvakojošās istabas un salāpītie dvieļi, kā arī dārdošie kondicionieri neliekas nekas jautrs. Pēc dušas, lai lieki nekavētos nepatīkamajās telpās, sastopamies lejas stāvā pie baseina uz svētku vīnu, ko esmu paņēmusi līdzi no Eiropas. Lai remdinātu rūcošos vēderus, kājojam zosu gājienā uz Samsula ieteikto restorānu, jo satiksme uz ielas joprojām ir strauja un skaļa. Mums pievērš uzmanību, aplūko, uzrunā. Nonākuši restorānā, tiekam bez vārda runas (nu vismaz angliski ne) apsēdināti pie galda un priekšā, bez ēdienkartes piedāvāšanas, tiek celta maltīte – paskaidrojums par to, kas ir ass un kas ne, seko. Ir gardi. Uz attālākā galda staigā vistas no pagalma. Zivs iecepta palmu lapās, izdēdējušas vistas kājas, gardas uz iesma sagrilētas garneles. Tiešām nav slikti. Pēc maltītes pa ceļam iepērkam kādu spīdīgu taurīti vakara viesībām un augļus. Tāpat vajadzīgs ūdens, jo viesnīca nešķiet tāda, kurā gribētos riskēt dzert kaut ko no krāna. Atgriezušies liekamies uz auss – pusgulētā nakts uz Krakatau ir mūs nogurdinājusi. Es gan vēl ātri izlasu sadaļu par Indonēzijas ēdieniem, un nu manā rīcībā jau ir tīri labs vārdu krājums, no kuriem par noderīgāko turpmākajā ceļā top nasi goreng un ikan bakar – attiecīgi cepti rīsi un grilēta zivs.
Ikan bakar atliekas
Modinātāji uzlikti uz deviņiem vakarā – 2013. gada sagaidīšanu taču nedrīkst nokavēt! Mostamies ar lietu un salūtu paukšķiem – izmēģinājuma šāvieni jau sākušies un pa vidu zibina zibens un rībina pērkons. Mēs vēl nenojaušam, ka turpmākajā ceļā šādi un trakāki negaisi mūs sagaida katru vakaru un nakts uz Krakatau bez lietus bijis pamatīgs veiksmes pirksts. Savācamies sapucēti lejā, viesnīcas terasē pie galdiņa un secinām, ka pa lietu un tumsu vietējo svētku laukumā pa dubļiem bradāt negribam vis. Turklāt Toms ar Daci uztraucas, ka viņu istabā tieši blakus elektrības vadiem un kontaktiem no griestiem pil ūdens. Toms zina, ar ko tas var draudēt, bet viesnīcas apkalpotājs rāda pilnīgu neizpratnes seju arī tad, kad Toms viņu aiz rokas aizved uz istabu un situāciju parāda. „It’s normal,” noskan atbilde.
Esam atnesuši līdzpaņemto rumu, atdzisusi arī iegādātā kokakola un kokteilīši var tapt. Čalojam, vērojam apkārt notiekošo. Jau esam brīdināti, ka pusnaktī mopēdisti mēdzot kaut ko noskrūvēt saviem dranduļetiem, lai var braukt dārdēdami pēc iespējas skaļāk. Sūtam īsziņas uz mājām – mums Jaunais gads iestāsies pirmajiem. Blakus galdiņa apmeklētāji grib ar mums bildēties – neesam īgņas, atvēlam viņiem to prieku. Aiz stūra, pie baseina, kur pirmāk dzērām vīnu, iekārtota karaokes vieta – tur pāris indonēziešu vīru pārmaiņus dzied priekšā balādes savām meitenēm. Neesam gana izlēmīgi, lai pievienotos. Gāž kā ar spaiņiem. Visi šauj gaisā. Tuvojoties pusnaktij, tiešām iestājas milzu troksnis – šauj, rēc mopēdi, zibina zibens.
Lietum piestājot, izejam uz ielas, lai saskaitītu to desmit, deviņi, astoņi… Viens no apkārtējiem viesnīcas viesiem staigā mums apkārt ar petaržu un raķešu kasti, tak jau vēlas tās demonstrēt tieši mūsu priekšā. Puisim ir paveicies – esam īstajā vietā. Kad ieraugām, ka viņš tūliņ visu to kasti laidīs gaisā, sabijušies aizmūkam aiz auto – viņš gandrīz vai uzmet lūpu. Bet mēs aplaudējam un sakām paldies, un atkal bildējamies, un ir jau labi. Caur salijušajiem kokiem pāri manām arī citus salūtus – gana iespaidīgi. Saskaujamies, vēlam šo un to, un visu to labāko. Pie galdiņa atkal bildējamies ar blakussēdētājiem, kas mums pateicībā iedod trauciņu ar zemesriekstiem un pēc sarunas turpināšanās arī gabalu ļoti krāsainas biskvītkūkas – nu re, arī svētku mielasts ir plašāks nekā mūsu sākotnēji iepirktie čipsi. Ilgi nomodā tomēr nepaliekam. Turklāt pamazām ir pierimuši arī petaržu un raķešu paukšķi, tak jau laikam lielās zalves nepacietībā izšautas.
1. janvāra rītā ilgi gulēt nav paredzēts. Pirms izbraukšanas ap 10 no rīta mums vēl paredzēts pārgājiens uz džungļu ūdenskritumu un pelde tajā. Satiekamies lejā jau sešos, pēc saldas kafijas un olas brokastīs, jo tosti ir beigušies un nekā cita nav, ar jau zināmo busiņu dodamies ceļā. Toms gan vispirms aplūko auto riepas – un tiešām, šoferis ir bijis uzdevuma augstumos un riepa ir pieskrūvēta ar vajadzīgo skrūvju skaitu, turklāt skrūves šķiet pavisam jaunas. Nogriežamies no asfaltētā ceļa pavisam netālu un nu augšup vien sākumā pa betona plāksnēm klātu ceļu, tad pa šauru zemes ceļu. Pa brīdim redzam tādas kā nojumes un cilvēkus ceļā uz tām. Samsuls stāsta, ka ir durjanu sezona – tie ir tie augļi, kas garšo pēc saldi vārītiem sīpoliem, bet smird nelāgi, tik nelāgi, ka viesnīcās tos parasti ienest aizliegts. Durjani paši krītot no kokiem lejā, un tad nu vietējie sēd nojumēs (īpaši tad, kad gāž) un gaida krišanu, lai tos pēc tam nestu lejā pārdot.
Priecājamies par katru metru, ko busiņš uzrēc uz augšu, jo apzināmies, ka tas mums nebūs jāveic kājām – šorīt esam paslinki. Tomēr beidzot ceļš beidzas un tālāk prom jādodas pa taciņu. Taka ir slidena, pa akmeņiem, pa dubļiem – nemaz nav tik viegli. Esam iesvīduši jau krietni ātri. Pa ceļam Samsuls izrok kādu saknīti un iedod pagaršot sēklas – tās viņi saucot par thousand times sweet, jo, tās sakošļājot, saldā garša mutē paliek ilgi (pārbaudījām) arī tad, ja padzeries ūdeni. Pāris reižu šķērsojam strautus un nelielus ūdenskritumus, pie katra Samsuls smej – nu re, klāt esam! Bet mēs nu jau zinām viņa jociņus un uz tiem vairs neiekrītam. Bailīgi tomēr ir, jo otrā pusē atveras gana dziļa grava un potīti šeit samežģīt negribētos. Bet Samsuls no priekšas un Toms nopakaļus sniedz meitenēm palīdzīgu roku. Ūdenskritums ir nudien skaists. Uzkožam līdzpaņemtos rambutānus un nevaram saprast, vai Samsula teiktais par to, ka te var peldēt, ir joks vai ne. Viņš pats katrā ziņā ūdenī mesties negrasās. Bet ir karsti. Un peldkostīmi ir līdzi. Un ūdens šķiet vilinošs, un mūsu pirmais drosminieks – pionieris Toms – riskē. Viņš iekāpj ūdenī un tad mums ierāda ērtāko iekāpšanas veidu. Nevar noliegt (un pie šīs domas ceļojuma laikā nonākam regulāri), ka bez Toma mēs būtu pazudušas un pagalam. Ūdenī ir vienkārši svētlaime! Turamies malā, kur nav straujas straumes virzienā uz ūdens gāšanās vietu, jo esam baseiniņā, kas izveidojies, pirms ūdens krīt kādu desmit plus metrus lejup. Solāmies, ka atpakaļceļā nesvīdīsim, lai saglabātu svaigumu. Ir lieliski.
Atpakaļceļš liekas ātrāks, bet tikpat viltīgs un jāiet tikpat uzmanīgi. Diemžēl norunu par nesvīšanu nākas lauzt gana ātri. Tāpēc priecājamies, ka, iebraukušiem viesnīcā, mums tomēr vēl ir iespēja iekāpt dušā, kamēr Samsuls sola nomazgāt mūsu dubļu sabristās kurpes. Seko atvadīšanās un skaujas, solāmies par Samsulu nest ziņu tautās. Patiešām lielisks pirmais posms mūsu ceļojumā. Šoferis garajā ceļā uz Džakartas lidostu pat saprot Toma lūgumu par piestāšanu rambutānu un banānu iegādei. Garšīgi un vajadzīgi, jo brokastu ola līdz brīdim, kad ap diviem nonākam lidostā, jau sen aizmirsusies. Pamazām mūsu vidū ir radusies lazarete – pirmie saules alerģijas gadījumi, kam noteikti nav palīdzējušas sēra pūsmas uz Krakatau. Toma seja ir piepampusi, deg vienās ugunīs un dikti sāp. Pēc pretalerģijas tabletes kļūst mazliet labāk un mazliet noiet arī pampums – Tomu jau gandrīz varam atpazīt. Man ir standarta saules alerģija uz kakla, sabīstos, ka alerģijas tablešu var nepietikt.
Lidostā viss norisinās veiksmīgi, samaksājam lidostas nodokli un pat atrodam kafejnīcu, kur noder apgūtais vārdu krājums – ayam sotto ir vistas zupiņa. Termināls ir neliels, un daļa no tā ir atvērta visiem vējiem, mēs sakrītam pa sēdekļiem, lasām, pētām bildes un vērojam, kā ārā atkal gāž, jo ir taču pēcpusdiena.
Ielidojot Banda Aceh lidostā, kas atrodas pašos Sumatras salas ziemeļos, uzreiz redzam, ka esam tūristīgākā vietā. Te ir pat kartes kā izdales materiāli (arī par mūsu salu Pulau Weh, un Pulau nozīmē sala) un norādes, arī lidosta ir gaiša un jauka. Toms braši sarunā mums divus auto uz Oasis Atjehhotel. Šoferis ir ļoti runīgs, lai arī angļu valoda nav viņa pati stiprākā puse. Bet, nedaudz piešaujoties, var diezgan labi saprast, ko viņš vēlas pateikt. Nu, piemēram, uzzinām, ka Oasis hotelis ir ļoti labs, ka prāmis uz Pulau Weh, ko grasāmies izmantot nākamajā rītā, parasti ir ļoti pilns, tāpēc izbraukt uz ostu vajagot jau 7 no rīta. Nonākuši viesnīcā, ieslīgstam sarunā ar meiteni, kas patiešām runā angliski. Ne tik vien – viņa ir gatava lūgt vienam no darbiniekiem aizlaist ar Tomu uz aptieku pēc alerģijas zālēm, jo nekas neliecina, ka tā grasītos pāriet tāpat vien, un viņa iesaka braukt uz ostu pusstundu vēlāk un pabrokastot. Toms dodas uz aptieku un atbraukdams stāsta baisas lietas. Viesnīcas apkalpotājs vai nu ieraduma pēc, vai atbraucējam izrādīties gribēdams ir nesies pa naksnīgo Banda Ačehu milzu ātrumā – tā, ka pat Tomam bail. Toties aptiekā zāles iedotas labu labās – to piedzīvojam nākamajā dienā, kad alerģija atstājas un mēs atkal ieraugām Toma acis. Viesnīcas istabas noguruša ceļotāja acīm un prātam ir pat ļoti pievilcīgas. Te viss jaunuzcelts – lielākoties pēc postošā cunami 2004. gadā. Pēc nelielas vakarēšanas dodamies likt galvas uz smaržīgajiem spilveniem – pēc telts un pēc ļoti primitīvās viesnīcas Karitā tas ir kā balzams gurdam prātam un miesai.
Diemžēl jāceļas jau atkal pussešos – šīs nav brīvdienas ar izgulēšanos. Restorāna darbinieki mums par prieku un patikšanu brokastis ir servējuši jau bez ceturkšņa sešos. Naski lokām iekšā visus gardumus un dodamies uz auto – vakardienas šoferis mūs ir klāt un ar draugu. Pa ceļam uz ostu viņš mums stāsta šo un to. Par to, cik labi Banda Ačehā. Kur feinākās vietas. Ka Freddie, pie kura grasāmies palikt Pulau Weh, neesot labs, esot „čitī area”. Īsti droši nesaprotu, vai „čitī” nozīmē „city” vai „shitty”. Nu, pēc negācijas balsī spriežot, tomēr pēdējo. Mums esot jāpaliek pie Toma un Mārdžas. Labi, labi. Mēs tik mājam ar galvu. Gan jau zināsim, kur mums dēties. Viņš jūtami nav īpaši steidzīgs un izved mūs ar līkumu caur vietām, ko skāris cunami. Te ir ģenerators, kas pēc milzu viļņa attapies no kuģa iznests krastā jūdzēm no piekrastes. Cunami sadīrātas mājas. Bet daudz kur viss skaisti atjaunots un krāsains. Ekskursija godam. Tikai, kā vēlāk izrādās, otras mašīnas pasažieri nav sapratuši, ko mēs tur kuļamies pa kaktu kaktiem, jo viņu šoferis nav spējis viņiem paskaidrot tieši neko. Noskaidrojis, cikos un kurā dienā mēs atkal iepeldam, šoferis mūs atstāj ostā. Lakatotu pusaudžu baram (acīmredzot kāda vecāko klašu ekskursija) cauri spraucoties, iegūstam biļetes un jau itin drīz rāpjamies pēc skata necilā ātrgaitas prāmī Pulo Rundo, kas mūs vedīs uz salu.
Braucienā nav pārliecīgas viļņošanās, kaut gan abas māsas drošības pēc ir iedzērušas pa jūras slimības tabletei. Tas nav arī garš, tikko pagūstu pievērt acis, kad, lūk, jau stājamies ostā. Pirmo nakti grasāmies palikt vietā ar nosaukumu Casa Nemo, jo Evas silti ieteiktajā Fredija viesnīcā pirmajā naktī viss bijis pilns. Casa Nemo saimnieks solījis mums pretim atsūtīt taksi, bet, to nekur nesaskatījuši, žērdzamies iekšā citā busiņā, un pa jau internetā noskaidroto fiksēto summu tas mūs aizved uz Sumur Tiga pludmali un Casa Nemo. Pa nelielu celiņu dodamies līdz pat kraujas malai, kur sākas akmeņiem izliktas takas uz leju starp namiņiem, kas acīmredzami ir viesnīcas numuri, kuros paliksim arī mēs. Sejā sitas jūras dvesma un ir karsts, lai arī ir tikai ap 10 no rīta. Ar koferiem pa nelīdzeno akmens klājumu lejā tikt nav viegli. Abi namiņi vēl nav gatavi lietošanai, jo izčekošanās ir tikai divpadsmitos un tie vēl jāiztīra. Saliekam mantas vienā, kas jau top tīrīts, un atzveļamies kopējās kafejnīcas terases krēslos. Skatam paveras vienkārši fantastiskas krāsas jūra. Palmas garas kā slaidāko jahtu masti. Ir sākusies pasaka. Pasūtām augļu sulas. Nokāpjam iemērkt pirkstu galus ūdenī. Silts, nu kādi nieka 28 grādi varbūt (kā liecina vēlāk niršanas dators).
Sazvanām arī Tirta Rubiah niršanas klubu, lai tie mūs pēc pāris stundām aizved uz niršanas vietām. Nirēji esam trīs – Samsunītis, Toms un es. Meitenes paliks attapties no ceļa. Turklāt abām māsām mācas virsū tāda kā apaukstēšanās. Nekas, ko nevarētu dziedēt pāris Fervex dzērienu un atdusēšanās namiņa terasē iekārtajā šūpuļtīklā vai pastaiga pa viļņu šalkām pielieto, žilbinoši balto smilšu pludmali un pelde. Absolūti bēdīgas izredzes. Turklāt pludmalē esam redzējuši, ka Casa Nemo var pasūtīt vakariņas. Tā arī darām – Ollie, kas, šķiet, ir šī iestādījuma saimnieks vai vismaz galvenais menedžeris un vienlaikus kliedzošs arodbiedrības pārstāvis (nu, ar arodbiedrību mūsdienās saprotam ne gluži tradicionālu seksuālo orientāciju), uz šo ideju atplaukst pavisam un nu jau sauc mūs par sweeties, kas tomēr šķiet mazliet pārāk familiāri.
Niršanas kluba puisis ir klāt tieši laikā (gana neraksturīgi vispārējā kontekstā) un, iesēdinājis mūs glaunā auto, vizina uz 40 minūšu attālo Iboih pludmali. Noprotam, ka viņš laikam pavisam nesen ticis pielaists pie šī auto stūres. Brauc ļoti īpatnēji, te piesardzīgi, te pārgalvīgi. Pie katras grumbas auto teju, teju apstādina un pie asākiem līkumiem iekantē, ar abām rokām ieķeroties tai stūres pusē, kur jāgriežas. Lieki piezīmēt, ka angliski puisis nerunā.
Nobraukuši Iboih beach, vēl dabūjam paiet kājām pa betonētu celiņu cauri mežam un pār pakalnu, lai nonāktu pie niršanas kluba ēkas ārpus ciema. Pa ceļam redzam bungalo celšanas procesu – lūk, kā tas notiek – te tiek stutētas kopā palmu lapu savītās sienas un stiķētas sijas. Aizkāpuši līdz nākamajai pludmalei ar koši baltām smiltīm un maziem brūniem bērniņiem, kas, ar striķi iešūpojušies, pa pliko lec ūdenī un uz tirkizzilā ūdens un balto smilšu fona izskatās gluži melni, esam galā. Ēka ar jaunumu neizceļas, bet uz sienas ir milzu plāns ar niršanas vietām ap Weh saliņu un arī saraksts ar pēcpusdienas un nākamā rīta nirējiem. Pamazām mēģinām izprast, kā tas viss te notiek. Nekāda baisi lielā pieredze jau nav – esam bijuši Dahabā niršanas ekspertu drošās rokās. Mana vienīgā niršanas pieredze bez Džefa, mūsu kopīgā instruktora, ir Austrālijā, un tur nenoliedzami viss ir simtu reižu drošāk un civilizētāk. Lai nu kā, pamazām iegūstam aprīkojumu. Hidrotērpi ir, tā teikt, ne gluži pirmā svaiguma. Manam tērpam uz ceļiem cauri spīd melnai zeķbiksei līdzīgā tērpa apakškārta, un viss ir gana sadilis. Bet nekas – ir aizdomas, ka auksti pašreizējā temperatūrā nebūs. Sastellējam visu kopā un atkal jau pacietīgi ļaujamies plūsmai. Viss nāk savu gaitu, kad brauks, tad brauks. Šodien mazliet viļņojas, tāpēc pēcpusdienā paredzēts doties uz tuvējo Arus Paleeh niršanas vietu. Mūsu gids Wandy neko daudz vis ar mums nerunājas, tikai pirms pašas kāpšanas laivā ierāda vispārzināmos zemūdens žestus.
Līdz ūdenim pilnā ekipējumā jātiek pašiem, tad laivinieks palīdz visu iecelt laivā. Sirds sit – viss ir citādi, arī ūdenī iekšā metusies vēl nekad neesmu atmuguriski pāri laivas malai. Viļņi nav lieli, bet nav arī nenozīmīgi. Nemaz nav viegli uzrāpties atmuguriski no laivas soliņa uz tās malas un tur balansēt, tupot ar smago skābekļa cisternu uz muguras, vienlaikus skalojot masku un gaidot zīmi no gida par došanos iekšā. Turklāt ar vienu roku ir jātur arī maska, lai to lecot nenorauj. Turklāt pēkšņi, tikai tagad savu vesti piepūst mēģinot, saprotu, ka sūknītis īsti negrib strādāt. Wandy noskatās, parāda, ka tas ir šai vestei nepiemērots regulators, bet ka varu tomēr vesti piepūst, ja izmantoju abas rokas. Atkal jauns izaicinājums. Dubults stress. Viņš saka – tava atbildība – pašai vien vajadzēja pārliecināties, ka viss ir kārtībā. Viņam taisnība, bet situācija ar iešanu uz laivu, kuras laikā cisternai jābūt aizskrūvētai, ir mani samulsinājusi. Viņš piebilst – vari arī palikt laivā, ja neesi droša. Man dūša liela un zem ūdens tikt gribēšana vēl lielāka, un māju ar galvu – sak, tikšu galā. Metamies jūrā. Protams, masku neesmu noturējusi, deguns un acis pilnas sāļum sāļa ūdens, drusku nākas godīgi parīstīties. Bet jāsaņem sevi rokās un jānomierinās, jo zem ūdens jau būs viss citādi, bet, ja esi satraucies, tad gaiss izelpojas daudz ātrāk. Saņemos, izskaloju masku atkal un esmu gatava „pogružatsa”.
Ar slinko sūkni tieku galā itin labi un, lūk, jau esmu lieliskajā, tik iemīļotajā zemūdens pasaulē, kur viss rit pavisam citu gaitu. Kur tevis nav atsevišķi. Kur nav tava svara, kur tikai slīdi kā kino ar visu raibo gar acīm un priecājies, klausoties nomierinošajos ūdens burbuļos. Ak, skaisti, tiešām neizstāstāmas tās sajūtas. Pat neatminu, ko tieši redzējām niriena laikā – šķiet, kāda milzu murēna gadījās – pēc nākamajiem nirieniem secinām, ka to šeit tiešām ir bez gala. Straume nes diezgan spēcīgi, ik pa brīdim jāpiedomā, kā nepaskriet garām gidam. Pavisam drīz laime (jeb drīzāk gaisa krājumi) jau cauri un nākas iznirt. Iekšā mazajā laivā tikt ir vēl sarežģītāk, lai gan svari, skābekļa cisterna un visa veste jau iecelti iekšā. Ne par velti man pēcāk uz ķermeņa var salasīt katru rāpšanos laivā – skaistu zilimelnu zīmju veidā. Bet sirdī laime. Nekad mani nepārņem tāds iekšējs miers kā pēc skaista niriena. Gribas vēl joprojām turpināt drusku šūpoties kā pa viļņiem un pie sevis dungot.
Nobraukuši krastā, secinām, ka šodien uz nakts nirienu tomēr ne. Mums izstāsta, ka rīt arī to nevarēsim darīt, jo islāma paradumi nosaka aizliegto dienu no ceturtdienas pēcpusdienas līdz piektdienas dienvidum. Tad nedrīkstot ne nirt, ne snorkelēt, ne zvejot.
Mūs atkal ved mājās pāri pakalniem pa līkumoto ceļu. Šoreiz tas liekas krietni īsāks. Laikam jau pēcniriena laimes dēļ. Turklāt izrādās, ka šis mūsu šoferis prot angļu valodu pietiekami, lai saprastu Toma lūgumu piestāt pie kāda no augļu tirgošanas stendiem un iegādāties pēcpusdienas rambutānus, banānus, mandarīnus un arbūzu. Viņš turklāt vēl kalpo par tulku un cenas paziņotāju – ērti gan. Turklāt tagad, kad abas ar Samsunīti esam uzmetušas galvā lakatus (lai vējš nesapūš), viņš acīmredzami beidzot atļaujas mūs aplūkot un nosaka – skaistas, ļoti skaistas. Mēs, protams, priecājamies. Atbraucot sastopam meitenes, kas pa to laiku ir attapušās, pasnaudušas, atkopušās. Sarunājam pirmsvakariņu dzērienus un augļus mūsu namiņā uz terases. Kapteinis Morgans spēcina visus, un pa to laiku sākas riktīgs negaiss. Gāž, ka plīkšķ vien, un zibina baltu. Uz terases gan jauki – kaut ko čalojam, vērojam negaisu, un vienīgais, kas mūs uztrauc, ir kā tikt līdz vakariņu terasei pāris līmeņus zemāk. Sapratuši, ka pusastoņi tuvojas, bet lietus neizrāda ne mazākās pazīmes uz rimšanos, salienam lietus jakās (kam ir pie rokas) un plastmasas apmetnīšos un piesardzīgi pa pludojošajiem akmens pakāpieniem dodamies lejup.
Uz iepriekš atvērtās terases viena mala ir aiztaisīta ciet. Brīvs vien mums paredzētais galdiņš – visi citi pilni vakariņotāju, tērzētāju un spēļu spēlētāju. Vakariņās nav vis bufete, kā bijām sapratuši, bet gan virkne dažādu ēdienu – tur ir tāds kā sautējums, kā zupa gluži latviskā gaumē ar kartupelīšiem. Cepta vista, salāti ar paasu zemesriekstu mērci – tā te ir neatņemama ēdiena sastāvdaļa, jebkuram sate cālim tā būs virsū. Ir gardi, un pat asums jūtams tikai pēc tam, kad mute izēsta. Ir arī eļļā vārīts kaut kas, kas saucas kaut kādā nu jau vairs neatminamā vārdā – ar zivs un gaļas pildījumu, un jau ierastā un allaž tik gardā ikan bakar (meklējiet nu atpakaļ tekstā, kas tas par zvēru). Un, protams, neiztrūkstošie rīsi. Gardi ļoti. Un bažām, ka ēdiena varētu pietrūkt, nav pamata. Drīz vien stenēdami knapi varam noturēt vaļā acis – garā diena piesaka sevi.
Vēl tikai ceram, ka mūs pa nakti nenograuzīs moskīti un citi mošķi. Turklāt aiz durvīm, ko esam šī iemesla dēļ pievēruši, manām dīvainus, palielus lidojošus objektus (nu, ne objektus – lidojošas mucas tās nav – bet gan subjektus). Pēc nelielas dedukcijas izsecinām, ka tie ir sikspārņi, kas acīmredzami uzklūp mūsu uz terases atstātajiem banāniem – gribējām, kā labāk, lai tie nav blakus un nepievilina kukaiņus istabā. Ha, nu mums aiz loga ir aktivitātes, ko neviena neriskējam pārtraukt ar augļu ienešanu atpakaļ – lai jau tiek tiem lidoņiem (nākamajā rītā redzam, ka patiesi vairāki mazie banāniņi ir lieliem robiem – nagu cirtieni ne pa jokam). Selamat tidur jeb labu dusu!
Ātras brokastis, un mums jau astoņos ir pretim puisis no Rubiah Divers. Kamēr mēs nirsim, meitenēm šodien visa mantība jāpārvāc uz Fredija viesnīcu – tur paliekam atlikušās naktis.
Šodien no rīta stipri vēsāks. Bet tik un tā gribas tik nirt, nirt un atkal nirt! Šorīt rēni nogaidām laika uzlabošanos – kāda steiga? Esot pierimis vējš un mēs varēšot tikt ap salas stūri uz Peunateung niršanas vietu, kas nozīmējot rīsu gulta (neko rīsveidīgu tur lejā gan nemanīju). Šoreiz esmu visu gruntīgi pārbaudījusi. Arī laiva lielāka – zils koka gulbis (Toms dod „dobro” tās struktūrai un kuģotspējai). Iekšā kāpjam lielākā kompānijā, un te viss ir paredzēts nirējiem – caurumi, kur iestutēt skābekļa cisternas lai. Traucoties pa viļņiem, nav karsti – vējš met pa gaisu tieši sejā un citur sāļas šļakatas. Piestājot ielēkšanas vietā, viļņi ir krietni mazāki nekā vakar. Tiesa, arī šoreiz palieku ar masku rokā – jāmācās vēl man to masku noturēt uz sejas.
Šī brīnišķīgi rēnā niriena laikā rodas eksistenciālas dabas jautājums – cik tuvu drīkst līst milzu murēnai apskates nolūkos, pirms tā aizsargājoties nirējam iekož? Atbildes nav.
Tik tas vien skaidri zināms, ka murēnai ir milzu mute, asi, pat ar neapbruņotu aci ļoti labi saskatāmi zobi un ka tās kodiens ir indīgs. Hmmm. Jādraudzējas pa gabalu. Ierakstot pārdzīvojumus niršanas žurnālā, ar prieku konstatēju, ka šis ir mans 50. niriens un ka zem ūdens kopā esmu pavadījusi 2050 minūtes!
Nonākot krastā, samainām cisternas, visu sagatavojam nākamajam pēcpusdienas nirienam, kas paredzēts West Seulako, un pa smalku lietu dodamies pāri pakalnam uz ciematu ko nebūt iekost. Turklāt Samsunītis ir briesmīgi nosalis – un arī pēc spēcināšanās ar banānu pankūkām nejūtas gatava pēcpusdienas nirienam, bet ir gatava bildēt mūsu iebraukšanu un izbraukšanu un sagaidīt atgriešanos. Šis niriens ir tīrais pikniks – iekšā lecot, man pat maska paliek uz sejas – diezgan laba sajūta, kad pirms niriena tomēr nav pilnas acis sālsūdens. Slīdam garām daudzām interesantām parādībām, tostarp lapveida skorpionzivij – to grūti pamanīt un skarties klāt, protams, nedrīkst (par ko liecina jau šīs zivs zīmīgais nosaukums). Zivs līgani šūpojas starp mīkstajiem koraļļiem un ir visnotaļ dekoratīva. Sastopam arī citas šīs pašas indīgās sugas zivis, ak, laime! Ieraugām arī melnpunktoto murēnu – nu milzīga mute!
Pārbraucot pie Fredija, iekārtojamies savās jaunajās mītnēs – virs ēdamzāles. Te ir daudz jaukāk nekā Casa Nemo. Viss ar tādām sīkām, līdz galam izdomātām detaļām. Uz terases, kas mums kopīga ar Zani un Daci B., sakarinām savas slapjās ādiņas un ejam prašņāt, kā tad meitenēm šodien gājis. Stāstu ir gana – pārvākšanās esot bijis vesels pasākums. Ollie ar palīgu tikai pēc uzstājīgas prasības palīdzējis uzstiept augšā koferus, toties Fredijs ir atsūtījis pretim Laimanu ar braucamrīku, kas faktiski ir mopēds ar blakusvāģi. Tur esot bez problēmām iekrauti visi 6 čemodāni un vēl aiz muguras uzsēdināta Dace T. Pēc tam šis atbraucis pakaļ arī meitenēm un tad nu acu nespējis vien novērst no Zanes – pat uz ceļu vairs neskatījies. Skati ir arī iemūžināti – abas māsiņas krāsiņas pavisam līdzīgām izbīļa izteiksmēm sejā vēro notiekošo. Bet pēc tam meitenēm iestājusies laime. Viņas jau ir izmasētas, sadzērušās gardas svaigās sulas un izstaigājušās gar jūru. Masāžas gan esot bijušas diezgan sāpīgas, bet laikam jau vajag tam ķermenim drusku iekustināšanas. Es arī sarunāju masāžas uz parītdienu, jo nākamajā dienā esam iecerējuši nakts nirienu. Sveicinu Frediju no Evas, kas mums jo silti ieteikusi šeit palikt. Viņš smaida un priecājas – Evu atceras ļoti labi. Pie sienas ir arī pludmalē Evas atrastais Latvijas ģeogrāfiskās formas akmens, kur virsū rakstīts Latvia. Jūtamies gluži kā mājās. Vakariņosim tepat pie Fredija – tas arī Evas ieteikums – turklāt izteikts ar vēl lielāku iedvesmu! Un tiesa vien ir – tik gardi! Pirms ēšanas Fredijs pats viesiem apstāsta, kas šovakar tiks celts priekšā, neba nu man ņemties to tagad atkārtot. Pēc diviem priekšēdieniem, kas tiek servēti pie galda, seko bufete ar plašu izvēli. Vēderi pilni kā bungas tieši pirms gulētiešanas, bet sirdī prieks (nemaz nerunājot par to, ka šis gastronomiskais prieks mums maksā vien sešarpus dolārus). Turklāt rīt, pateicoties aizliegtajai dienai, varam izgulēties un papludmaļot līdz pat vieniem. Kas par ekskluzīvu iespēju!
Rīts tiešām iestājas vaļojoties. Gardas milzu brokastis, kafija un jūras baltās smiltis. Vērojam vietējo darbinieku čakli rāpjamies kokospalmās, lai nobirdinātu tur potenciāli krist gatavās lapas un kokosriekstus. Labi vien ir – ko tādu uz galvas dabūt negribētos. Šodien spoža saule – jāzina tik atkal sakrēmoties! Peldes dzidrajos ūdeņos jeb drīzāk lēkāšana pa viļņiem. Patiesa bauda.
Lūk, jau atkal esam ceļā. Es šodien esmu saņēmusies drosmes un grasos ņemt jūrā līdzi fotoaparātu. Esmu iegādājusies zemūdens ietvaru, bet bailes – ja nu tur iekļūst ūdens un fotoaparāts ar visām bildēm pagalam? Bet Toms saka: nu ko tad tu vispār pirki to ietvaru, ja tagad baidies lietot? Saziežu blīvīti ar silikonu, pārmetu krustu (figuratīvi) un metos piedzīvojumā. Batee Tokong ko bildēt pietiek – tostarp sabildēju arī Tomu. Pamazām jāpiešaujas pie dažādām detaļām – bildes vēl diez kādas neizdodas, bet tas nekas, pirmie kucēni jāslīcina, tputu – jādzēš. Šodien mums paredzēts nakts niriens. To gaidīdami, graužam cukurcepumus un dzeram tēju. Izskatās, ka mēs vienīgie nirt gribētāji. Kanādietis Sems nevar izlemt, bet tikmēr stāsta mums šausmu stāstu par to, kā aizviņdien (kamēr mēs Casa Nemo vērojām negaisu) viņš, tikko atbraucis, esot tepat gar krastu nedaudz tālāk no sava namiņa gājis uz restorānu ēst. Tumsa, lietus gāž, sajutis pēkšņi kājā asu sāpi – skatās – uh, tur iekodusies melna čūska spirinās! Viņš, nekrizdams panikā, mēģinājis saskatīt, kas tā par čūsku, bet tas skaidrs netapis. Restorānā personāls meties šo pa negaisu un gāzienu ar laivu dabūt līdz ciemata medpunktam, kur viņam ielaista pretinde. Tad viņu pa visu negaisu uzstutējuši vienam vietējam aiz muguras uz mopēda un veduši uz slimnīcu Sabangā, kas ir 40 minūšu attālumā – pie mūsu naktsmītnes. Viņš gandrīz priecājies, ka bijis pastumts zem lietus plēves aiz šofera un ceļu nav redzējis, jo gāzis stāvus un redzamība bijusi nulle. Tur viņš slimnīcā kādu laiku novērots, un konstatējuši, ka nu tak jau laikam briesmas garām – Sems lepni rāda arī čūskas zobu pēdas – nekas te nav sagudrots! Grozām galvas, vaidam un bijīgi komentējam notikušo, un nesaprotam, vai ko tādu maz var mūsu meitenēm stāstīt!
Pa to laiku ir sācis gauži gāzt. Tumst vakars, zibeņo. Sagatavojam baterijas zemūdens peldei un dodamies jūrā – tālu ar laivu nebraucam, tikai pāri jomiņai. Šis niriens nebūs dziļš. Zem ūdens atkal cita pasaule, te ir daudz siltāk nekā virspusē un viss mierīgi. Ļaujamies priekam. Wandy gan šoreiz līdzi ir fotoaparāts un viņš mūs atstāj pašus savā plūsmā, nemaz neparādot uzietās zivis. Bet nekas, mēs visu ko saskatām arī paši – i mazās krevetītes, i dīvaini rēnās, snaudošās papagaiļzivis, mazos zutīšus, kas aizvijas starp koraļļiem, skorpionzivis un visu ko citu. Nakts zem ūdens ir pasakaina! Iznirstot mūs sagaida zibeņi un pērkoni. Sirreāla sajūta, caur lietus sienu uz piestātni traucoties. Sejā pārmaiņas pēc sitas saldūdens. Izkāpjot Wandy konstatē, ka ūdens straumes izrāvušas gultni iepriekš skaisti sakoptajā noejas vietā uz laivu, turklāt straumes apdraud uz akmeņiem nostiprināto veco liellaivu. Visa komanda ar baterijām dodas būvēt dambi. Mēs tikmēr esam salikuši ekipējumu rītdienai, bet prom tiekam tikai tad, kad lielās konstrukcijas pabeigtas. Tikmēr atkal tēja un gekonu skaitīšana uz griestiem.
Nākamajā rītā pirmais niriens ir kanjonā ap salas stūri. Fotoaparāts atkal līdzi, tāpēc drusku kreņķējos par gida vēlmi nirt dikti dziļi – pat man maksimālais dziļums datorā ir 36,7 m, un es esmu mēģinājusi turēties virs gida. Turklāt dziļumā nav labas redzamības, es gribu seklumā, kur gaisma! Bet noslēgumā varu atkal iemēģināt roku! Līdznirēji ļoti skaisti pozē – ko tu smukiem padarīsi, bāz kaut regulatoru mutē un masku uz acīm!
Pa to laiku mūs apciemot atbraukušas meitenes. Viņas atkal vedis Laimans – visas trīs uzreiz. Viņa dranduļets gan pāris reižu nav varējis visas trīs uzreiz uzvilkt kalnā, nācies vest vienu, izlikt to ceļmalā un braukt pakaļ abām pārējām. Laimīgā kārtā sastaptie mērkaķi makakas ir bijuši labā omā un nav metušies meitenēm staigātājām virsū. Šī pludmale viņām tomēr pārlieku nepatīk, turklāt ciematā neviens viņas nav gribējis pārvest pretim uz saliņu pasnorkelēt, nav arī diez ko saulains. Toties cepumi ir gardi un tēja tāpat. Viņas pacietīgi mūs bildē, gatavojoties otrajam nirienam. Tas paredzēts divās daļās – pirmā uz brīdi seklos ūdeņos vietā, kas saucas Rubiah gardens, un tad uz zemūdens vulkānu. Ak, Rūbijas zemūdens dārzi ir kaut kas neredzēti fantastisks – esam ap 10 m dziļumā, un zem mums ir dīvaini raibu raibi koraļļu veidojumi, kā tādas pērļu un dārgakmeņu lādītes – pilnīgi nesaprotams skaistums! Satiekam arī raju, kas peld mums tieši pa vidu – ak, kaut nu izdotos bilde! Pārbraucot uz zemūdens vulkānu, atkal nākas drusku pasalt.
Tuvojoties iekšā lēkšanas vietai, jau pa gabalu jūt sēra smaku. Iegrimstam un redzam sirreāli dīvainu skatu – no atverēm jūras dibinā straumēm vien nāk burbuļi, turklāt gaiss šeit stipri siltāks, var apsildīties pēc pārbrauciena. Pa brīžam arī kāda zivs. Dikti jokaini – fotoaparātu gan esmu baidījusies ņemt līdzi – ja nu kāda neveiksmīga reakcija uz sēru un citām vielām? Lai ainas paliek cietajā failā.
Pirms vakariņām mani masē Ida, dikti jauka, bet ar krampi – ir, ko turēt. Bet zinu, ka maniem pa laivām izmaltajiem un skābekļa cisternas sastaipījušamies locekļiem tas ir vajadzīgs.
Nākamā ir brīvdiena – konkrēti plānots nav nekas. Tikai mēs ar Daci B. esam sadomājušas nevis visu dienu brūnēt, bet doties apskatīt ūdenskritumu, kas ir iekļauts salas apskates vērto objektu sarakstā. Kas mūs turp vedīs? Nu, protams, Laimans! Viņš jau gaiši smaida uz Daci – viņi taču jau vairākkārt tikušies. Arī es beidzot dabūju pabraukt ar izslavēto transporta līdzekli. Jāsaka, tas ir pavisam citādi nekā braukt automašīnā. Mati vējā plīvo, skats uz visām pusēm pilnā leņķī. Turos cieši pie metāla stangas priekšā – ka neaiznes pa gaisu. Traucam pa pilsētu, kur Laimans smaida visiem apkārtējiem, pāri pakalniem. Nekas arī neliecina, ka mocītis mūs neuzvilks kalnā un nāksies kāpt kājām – esam taču vieglas kā pūciņas šodien! Drīz jau iegriežam šaurā celiņā gar upi, kur visi, kam nav slinkums, kaut ko mazgā – cits zobus, cits drēbes, cits auto. Ceļam beidzoties, lecam laukā. Nu ir dilemma – flipflopi vai kedas? Dace B. riskē doties ceļā ar flipflopiem, es, nedroša pēc dabas, tomēr auju kājās kalnu kurpes. Fredijs mums ir teicis, ka ceļā uz ūdenskritumiem esot jālec no akmens uz akmeni. Tikai nepateica, ka pāri ūdeņiem. Tad nu pirms katras upes šķērsošanas es kurpes velku nost un turpinu ceļu basām. Pa meža daļu tomēr basām bīstos (lai atceramies Sema piedzīvojumus). Arī Dacei ir izaicinājums – straujajā ūdenī flipflopus nepazaudēt un no tiem neizslīdēt. Viegli nav. Laimans gan mums daudz kur palīdz tikt pāri – viņam kājās visprātīgākais apavu variants – sandales, ko var arī mērcēt. Necik ilgi, un pa džungļaini ēnaino mežu esam nonākušas pie krituma. Es brienu arī peldēt – ak, cik lieliski atsvaidzinoša pelde! Un skaisti! Bija, bija jāredz!
Atgriezušās ātrāk, nekā mūs gaidījuši citi, arī mēs metamies peldēt – šodien jūrā nav viļņu. Vaļojamies ar baudu. Vēl pa masāžai, un varam sākt vakarēšanu – pēdējo uz šīs gaismas salas. Šovakar pat nelīst! Sasēduši pie galda ārpusē, vērojam, kā Fredija vedekla ar saviem vācu draugiem cenšas uz kūkas iededzināt svecītes – izrādās, šodien ir Fredija dzimšanas diena! Kas to būtu domājis! Pēc nelielas apspriešanās atminam, ka Samsunītim taču līdzi ir vēl neiemēģināts mazais balzamiņš veselības nolūkiem un turklāt, kā viņa pēkšņi, mūs visus burtiski apstulbinot, paziņo – viņai esot gadījusies koferī arī viena Ziemsvētku kartiņa ar sniega ainām! Vai nav izcili? Operatīvi uzrakstām kartiņu, parakstāmies un, kad Fredijs nāk stāstīt par ēdienu kārtām, ceļamies kājās un dziedam īso „Sveiks lai dzīvo” versiju. Viņš smej un smaida, un ar prieku pieņem improvizēto dāvanu. Dziesmu mums nākas atkārtot vēlreiz – kāds no vācu viesiem filmē reklāmas rullīti par Frediju un mūsu performanci grib iekļaut materiālos. Vakariņas ir tiešām gardas – īsti kā pa svētkiem, gan varbūt šoreiz ne tik indonēziskas. Bet mūsu punčiem jau mazliet ir kārojies kaut kā īsti eiropeiska ar šmorētu gaļu un kartupeļiem. Vēl tik salikt koferus, jo jau rīt ceļš vedīs tālāk.
Jau agri dodamies ceļā – ostā pa visu burzmu saņemam prāmja biļetes un vērojam prāmi pildāmies zibenīgā ātrumā. Esam aizkrauti aiz koferiem, un ne vietiņas nav brīvas. Man drusku trīs sirds par iespējamo kapacitātes pārsniegšanu, bet ko tas maina – atpakaļ uz lidostu jātiek. Laimīgā kārtā prāmis tiek pāri šaurumam tikpat zibenīgi, cik piepildījies, un mēs jau drīz nokļūstam mūs uzticīgi sagaidījušo šoferu automašīnās. Šoferis atkal visu ceļu čalo savā nu jau nedaudz mums pazīstamajā angļu valodas stilā. Stāsta, ka pats esot studējis bioloģiju. Viņam te piederot rīsu lauki – esot labi, tagad, pēc cunami, cena rīsiem esot augšā, vai mēs arī negribot kādu kilo aizvest sev līdz? Nu, nē, laikam rīsus tomēr nevedīsim – drusku gan ieklausāmies stāstītajā par Ačehas reģiona izcilo kafiju. Un vislabākā esot Luwak kafija – to Dace B. pie Fredija jau iegādājusies kā suvenīru mammai. Hm, būs man arī jāiepērk – mazus orangutandziņus tak nevedīšu.
Lidojam ar Garuda International – Toms gan bilst, ka tieši šo aviolīniju esot manījis Eiropas sagatavotajā aviosabiedrību melnajā sarakstā (uzreiz bildīšu, ka, šo stāstu rakstot, pārbaudīju informāciju un konstatēju, ka tieši Garuda nav sarakstā, toties tur ir Lion air, ar ko veicām pārlidojumus no Džakartas uz Banda Ačehu ar pārsēšanos Medanā un atpakaļceļu no Medanas uz Džakartu tūres beigās). Lidojums nav ilgs, un, laimīgi atguvuši bagāžu necilajā Sumatras galvaspilsētas Medanas lidostā, dodamies ārā. Tur mums jau vēcina mūsu turpmāko 6 dienu vadonis un gids Džo. Gan atzīmēšu, ka, pēc tūres dodot man vizītkarti, noskaidroju, ka viņa īstais vārds nav nekāds Džo, bet gan Zulkifli Dalimunthe. Tas, protams, izskaidro tik izteiksmīgās iesaukas izvēli – nevar gaidīt, ka tādi tumsoņas kā mēs atminēsimies, kā viņu pasaukt notes brīdī.
Dodamies ceļā caur sastrēgumu Medanas ielās – līdz mūsu ceļamērķim Gunung Leuser nacionālajā parkā (Lesera NP) ar orangutanu rehabilitācijas centru gan ir tikai 80 km, bet ceļi, kā atminamies jau no Krakatau tūres, nav gluži ātrgaitas šosejas. Mums kopumā nepieciešamas aptuveni 4 stundas, lai tur nokļūtu. Pa ceļam izkāpjam arī pie palmu birzīm, kas hektāriem vien stiepjas abās ceļa pusēs. Džo (un ļaujiet man vienkāršības vārdā šeit nelietot viņa pilno vārdu) stāsta, ka tās visas piederot starptautiskiem konglomerātiem un nākot tikai par sliktu vietējai dabai un bioloģiskajai daudzveidībai. Zem palmām to ēnā nekas cits vairs neaug, toties pašas palmas beidz ražot jau 25 gadu vecumā un tiek izcirstas, to vietā stādot jaunas plantācijas. Darba vietas gan tas radot – arī mēs vērojam vīrus un sievas dažviet pat ar ķiverēm galvā (un tas esot pareizi, jo lielie palmu augļi var arī uzkrist uz galvas, kas varot būt diezgan letāli) un milzu kārtīm ar tādu kā izkapti galā klīstam starp palmu rindām. Viņi ar izkapti griež nost augļus, kas ir kā milzu čiekuri – saberzējot to daivas starp pirkstiem, sajūtam eļļainumu – tos izmanto daudz kur palmu eļļas gatavošanai, kosmētikas produktos un citur. Turklāt celmvietā, kur auglis nogriezts no koka, pašam griezējam jāiešņāpj savs numurs, lai tad, kad konglomerāta automašīnas, kas augļus savāc no ceļmalām, tos noved uz sagādi, var notikt atbilstīga uzskaite – viņiem maksā par „galviņu”. Tikusi pie informācijas avota, apberu Džo ar jautājumiem – arī no publikas ir uzdevums – kāpēc šeit tik daudz kaķu klīst ar pusastēm, vai tiešām viņiem astes ir kādā rituālā apcirptas? Džo smej un saka, te Indonēzijā esot 2 kaķu sugas, no kurām vienai jau iedzimti aste ir strupa, nekādi asiņaini paradumi ar kaķu apcirpšanu te netiek piekopti – esam gandrīz tā kā mazliet vīlušies.
Esam pagalam nokusuši no kratīšanās busiņā, kad beidzot iebraucam Bukit Lawang, ciematā, kas ir pie paša Gunung Leuser parka ieejas un kur ir mūsu EcoLodge viesnīca. Tai piebraukt nevar, jo tā ir Bahorokas upes otrā pusē. Pāri upei ved šaubīga paskata trošu tilts, turklāt tam blakus ir jauna, stingrāka tilta iestrādes un pie uzkāpšanas pienaglota draudīga zīme – max 4 pers. Par 10 000 rūpijām piesaistītie vietējie nesēji gan zīmei pat neuzmet acu un tūliņ aiz mums ar visiem koferiem nesas pa tiltu pāri. Tas ļogās un līgojas – uzreiz saku, ka tā ir mana gandrīz vai biedējošākā Indonēzijas pieredze šī brauciena laikā, it īpaši tilta vidū, kur margas ir tikai drusku virs ceļiem – krietni jāpacīnās ar spēcīgo vēlmi mesties rāpus vai tupus, tā, lai varu iekrampēties ļumīgajās trosēs. Tomēr veiksmīgi tiekam pāri un iekārtojamies simpātiskos numuriņos, kuros vannas istabā, kā teikts tās aprakstā, iemirdzot džungļu debesis. Nudien – tur daļa telpas ir izlikta ar augiem podos un virs tiem jumtā ir caurumi lielu Velux logu apmēros. Mums tas īpaši pievilcīgi nešķiet, jo pa tiem gara acīm redzam spietojam iekšā ne tikai džungļu moskītus, bet arī ielienam dažādus citus zvērus, ar kuriem nakts vidū tualetē sastapties negribētos. Bet izvēles mums nav, nāksies vien tuvināties dabai šādā veidā.
Nodušojamies un grasāmies uz ciemu apskatē. Turklāt gribu sameklēt pastkartes – tas man šajā braucienā ir īsts izaicinājums. To vienkārši nav, un, ja kāda arī atrodas (piemēram, niršanas kluba birojā vai pie Fredija), tad to kvalitāte ir zem katras kritikas. Es gan spriežu – galvenais jau ir piedomāšana, ne kartītes kvalitāte – un sarakstu arī nekvalitatīvās. Toms ar Daci T. mums līdzi nenāk, viņš, abas Daces un Zane vakar džungļu gaidās ir iedzēruši pa malaronei – pretmalārijas tabletei – un Tomam ir iestājušās bezmaz visas instrukcijā minētās baismīgās blaknes. Mēs ar Samsunīti esam gluži spraunas (ja neskaita mitrās tveices spiedienu), turklāt, tā kā bijām cerējušas šīs 2 dienas džungļos iztikt bez tabletēm, vien kārtīgi pūšoties ar speciālajiem pretmoskītu šķidrumiem, nejūtam arī ķīmiskas reakcijas sevī. Turklāt, jau iekāpjot busiņā, esam par malāriju uzvaicājušas Džo, un viņš ar pilnu pārliecību mums stāsta, ka Bukit Lawang malārijas un arī denga drudža nav.
Uz ciemu dodamies pa upes krastu cauri mežiņam un garām kafejnīcai, pie kuras puķudobēs saulē žūst izkārti pilnīgi visas koloratūras un lietojuma apģērba gabali. Par to nav brīnums – jau pirms krietna brīža esam ievērojušas, ka šajā lietus sezonā, kad gaiss ir tik mitrs un līst tik regulāri, veļa tiek izlikta žūt katrā saulainā brīdī milzu daudzumos un uz jebkuras pieejamās vietas – sētām, motocikliem, satelītantenām un, lūk, arī puķudobēm. Ciems ir upes otrā pusē, un atkal mums jāšķērso iekarams tilts, kas ir krietni brašāks par jau pieveikto, lai arī krietni garāks un grīļojas līdzīgi. Bildējamies, meitenes sasprauž matos puķes un pavisam burtiski atkal kļūst par ciema skaistākajiem ziediem. Ciematā redzams, ka šī ir vēl par pāris kapeikām tūristīgāka vieta – te ir pastkartītes! Gan tikai ar orangutaniem, kurus ceram satikt rītdienas džungļu pārgājienā. Kartiņas iegādājos, bet markām pakaļ esot jānāk rīt, kad še būšot ieradies pastnieks. Te ir arī restorāni un daudzas tubing vietas – nojaušam, ka šis sporta veids sevī ietver traukšanos lejup pa krāčaino upi iekš riepas, un ar to es nedomāju dažu (tostarp šo vārdu pazemīgās autores) dabīgās, neatdalāmās riepas, bet gan milzīgus melnas gumijas peldriņķus. Pretim mums nāk caurum slapji, bet itin laimīgi, acīmredzami notūbojušies tūristi.
Atpakaļceļā vērojam ciematu dienas dunā. Nu jau mūsu indonēziešu valodas zināšanas ir augušas griezdamās – zinām, ka putra ir cilvēki vīrieši un putri – cilvēki sievietes (nenoliedzami īsta putra ir tieši ar vīriešiem), un pangkas nozīmē frizētavu. Tad miniet nu, ko nozīmē uzraksts putra pangkas, ko manām ik uz stūra. Netālu no mūsu lodža ir arī norāde uz sikspārņu alu, bet tur mums nav laika iet – mums lielāki vēži (lasi: primāti) zvejojami.
Pie vakariņām satiekam mūsu nākamās dienas gidu Idri, kas lepni nes amata nosaukumu „reindžeris”. Viņš mums stāsta par rītdienas pārgājienu un iesaka ceļā doties jau 7.30. Mēs klausām – viņš zina, ko runā, kad ieteic izvairīties no pusdienas karstuma. Līdzi, protams, ūdens, kājās garās bikses un pārgājiena zābaki, un par fotografēšanu jāpiemaksā 50 tūkstoši par aparātu, nu štrunts, man to 5 dolāru nav žēl, ka tik zvēriņus izdotos sastapt. Idris brīdina, ka tas nebūt nav garantēts, jo šie ir orangutani, kas jau pasen izlaisti brīvībā. Tādu tuvākajā apkaimē ir pavisam 12, tie ir vienpatnieki un baros nepārvietojas, turklāt esot augļu laiks un barošanas platformās, kur tiem pēc izlaišanas tiek dota pārtika, viņiem dodot tikai pienu un banānus – lai viņi paši kārotu sev meklēt ko gardāku un citādāku, tā piemērojoties dzīvei brīvībā. Rehabilitācijas centru šeit 2 gadus pirms manas dzimšanas ir iedibinājušas 2 šveiciešu madāmas. Kopš tā brīža centrs rehabilitējis un brīvībā izlaidis 200 dažādos apstākļos konfiscētu orangutanu. Kopā Gunung Leuser nacionālajā parkā to esot 800. Sākotnēji atvestie tiek turēti būros mežā, tad pamazām izlaisti un baroti uz platformām, ļaujot iedzīvoties, un tad tiekot pārvesti uz tālākiem parka nostūriem pāris stundu brauciena attālumā, no kuriem gan vienam otram esot tendence līdzīgi kā kolliju Lesijai atgriezties uz Bukit Lawang. Ar gaišu cerību šos lieliskos oranžos brīnumus rīt satikt dodamies likties uz auss.
Pēc brokastīm ar augļiem un neiztrūkstošo cepto olu dodamies ceļā. Ceļš sākas pa itin civilizētām kāpnēm augšup kalnā aiz viesnīcas. Idris smej un saka – te jau mēs vēl tikai pa dārzu pastaigājamies. Šī meža daļa vēl neesot nacionālā parka teritorija un piederot vietējiem cieminiekiem. Te viņi, piemēram, no gumijkokiem vietējām vajadzībām – riepu remontam un citu štruntu saķepināšanai – tecina baltu, staipīgi pienainu vielu, ko mēdz izmantot arī kaučuka ražošanā. Šeit ieguve gan notiek pašu vajadzībām. No Idra un vēlāk no citiem dzirdam vienu un to pašu joku – šī viņu Indonēzijas gumija acīmredzami nav diez ko kvalitatīva, jo, paskat, cik daudz viņiem ģimenēs bērnu – un paši tik smej, smej. Šķidrums tek pa slīpi koka mizā iegrebto reni un vēlāk ceļā uz Beras Tagi redzētie gumijkoku lauki (atkal konglomerātu īpašumā) viens pret viens atgādina filmu „Indoķīna”. Dodamies tālāk – te, dārza daļā, ir gan kafijas krūmi, gan kakao pupiņu koks un daudzi citi vērtīgi augi.
Ieejot īstajos džungļos, jāsāk kāpaļāt ne pa jokam. Pa nakti esot arī nedaudz uzlijis, un taka ir dubļaini mālaina, akmeņi slideni un viltīgi. Turklāt ceļš ved uz augšu vien. Idris smej un vaicā – kā jums ar fizisko sagatavotību? Es atbildu, ka sagatavotība fiziskām aktivitātēm jau nu tā kā būtu, bet mūs izteikti traumē mitrums gaisā. Jā, saskaņā ar Idra teikto šeit mitrums ir 80%, kas ziemeļnieka plaušām un sirdij grūti paciešams. Jau pēc brīža elšam un pūšam, bet iespītīgi turpinām ceļu.
Drīz vien Idris pieklust un nosprūk no takas sānis – viņš ir saskatījis pankpērtiķīti – Tomasa lapu pērtiķi, kas, kā noskaidroju uzziņas materiālos, ir tikai Indonēzijai raksturīga suga un ir uz iznīkšanas robežas, jo tiek apdraudētas tā dzīvotnes. Nu, šeit tas nenotiek – pērtiķītis ir mūs pamanījis un nāk uz banāniem Idra rokā. Mums arī ir ļauts pašiem pasniegt tos pērtiķītim un sajust viņa pirkstu maigi zīdaino spalvu. Šie pērtiķi pārvietojoties baros, bet tuvāk pēc pārtikas nākot tikai bara vadonis. Aste viņam gara bez gala, un, dodoties prom, redzam, cik lieliski viņš to prot likt lietā. Turpinām rāpties. Dzirdam dažādu toņu dziesmu – vaicāju, kuram putnam ta’ tāda pieder. Idris smej un saka – tā sazinās un sakliedzas giboni, pērtiķi, kurus saskatīt un novērot ir ārkārtīgi grūti – viņi ir bailīgi un muktin mūk, tos ar banāniem nepievilināsi. Kaut kur dziļi tālāk šajā nacionālajā parkā mīt arī vēl pavisam nedaudz neizmirušo Sumatras tīģeru, bet izredzes pamanīt šos cēlos dzīvniekus mums ir mīnusos.
Dodamies tālāk, pārbrienam strautam un paejam garām barotavas vietai, pie kuras manām tikai garastu makakas –diezgan nepatīkamus zvērus – un jau sāku mazliet sadugt, ja nu mums oranžos skaistuļus satikt nav lemts? Jau sāku noskaņoties uz šādu iespēju un iestāstu sev, ka pārgājiens pa džungļiem vien jau ir bijis ko vērts, kad Idris ļauj mums satupt un atpūsties uz koka saknēm un sazvanās ar kādu pa mobilo telefonu. Izrādās, viņš mums pa priekšu ir aizsūtījis izlūku un tas nu zvana un stāsta, kur atrodas orangutani, un vilina tos mūsu virzienā. Jau pēc brīža tiekam instruēti noņemt no pleciem somas un klusītiņām lavīties uz pakalna otru pusi. Un nudien – starp spilgti zaļo koku lapotnēm pamanām koši oranžus kustīgus plankumus – tur mums tuvojas Peseka (indonēziski – Platdegune) ar savu piecgadīgo dēlēnu. Pērtiķiene ir stāvoklī, un viņai jau pēc pāris mēnešiem pasaulē nākšot mazulis, savukārt pagaidām vēl ar viņu kopā mītošajam pusaudzim nākšoties vien sākt neatkarīgu pieaugušā dzīvi. Abi, Idra palīga vilināti, pamazām pa koku zariem apbrīnojamā veiklībā nāk arvien tuvāk. Bildēju kā traka un raugos muti vaļā – iespaidīga gan tā pārvietošanās metode, gan paši zvēri. Idra palīgam pilnas kabatas cukurcepumu un rambutanu – mums kā vērotājiem gan rodas jautājums par to, cik korekti ir nacionālajā parkā pievilināt zvērus ar cukurcepumiem, īpaši ņemot vērā, ka rehabilitācijas centra uzdevums ir tos atradināt no cilvēku ietekmes, bet teikt neko nesakām.
Pirmais mums pietuvojas mazais, kas nebūt vairs nav tik mazs. Pēc tam, kad puika sagūbies pilnu muti, lēnā garā, mūs aizdomīgi vērodama, tuvojas arī pati Platdegune. Idra draugs viņu cienā ar rambutaniem – viņa tik veikli tos spēj attaisīt un izlobīt ar lūpām vien, ka es tik plecus noraustu – mums šis process ir ievērojami ilgāks, pat, ja rambutani tikpat ļoti garšo arī mums. Vēl pēc brīža palīgs piegrūž zvēram pilnu ķetnu cukurcepumu un mums liek lēnām atkāpties – prom ejot, atskatos un redzu, ka Platdegune tikusi galā ar cepumiem, nokāpusi uz zemes un tā kā vilcinoties skatās mūsu virzienā. Tikai pēc tam Idris izstāsta, ka vakar viena pērtiķiene esot kādu tūristu sakodusi. Tā notiekot, ja zvēri sadzirdot skaļas balsis – iestājoties panika un aizsardzībai viņi ir gatavi darīt daudz ko. Es par to esmu lasījusi arī tūrisma gidos, sak, domājiet līdzi, ko darāt, un šajā saistībā man rodas pārdomas par to, cik bieži tīri neviļus, nezināšanas pēc esam flirtējuši ar briesmām. Šeit, kā redzams pilnīgi visur, cilvēki naudas un apsolījuma dēļ ir gatavi darīt visu, turklāt dzīvībai nav īpaši lielas vērtes. Redz, ja tu maksā man, lai tev parādu orangutanus, tad skaties ar – pievilināt tos varu, bet, ja nu viņi tev iekož, tad pats vainīgs. Vai arī – mēs te pa kalnu līkumoto ceļu ar auto negaisā traucam, jo tu gribi tikt mājās, bet, ja tas koks krīt, tad štrunts – esam pagalam visi. Rāpies arī tai vulkāna krāterī – tas nekas, ka plastmasa pie kājām kūst un tūliņ iegrūsi degošajā magmā, toties bildes, kā solīts, būs. Kāp vien iekšā šajā nekam nederīgajā, Eiropā neatļautajā lidmašīnā vai prāmī, bet nebrīnies, ja nenonāksi galā. Un tā tālāk un tā joprojām. Protams, ka lielākoties viss beidzas laimīgi. Bet kas ar to mazo nelaimes iespējamības procentu? Visur pašam jādomā trīs soļi uz priekšu, un es pamazām sāku daudz piesardzīgāk skatīties uz visāda rakstura riskantiem piedāvājumiem turpmākā brauciena laikā.
Lai nu kā, tikšanās prieka apgaroti drīz vien esam nokāpuši pie upes, kur mūs gaida – nu, kas? Tie, kas no laukiem, drīkst minēt 3 reizes! Jā – pareizi – tūbings! Vēl pāris Idra palīgu ir priekšā, kopā ar trosēm sasējuši 4 milzu riepas. Mēs ieģērbjamies peldkostīmos, saliekam visu neslapināmo daudzkārtējos plastmasas maisos, pasakām ardievas Idrim, kas mūs satikšot atkal lodžā, un dodamies pa upi lejup. Lēkājam pa krācēm, spiedzam aiz laimes un jūtamies nudien spirdzināti – ūdens šai karstajā, saules pielietajā dienā ir gana dzestrs! Lieliski – mūs izved cauri ciemam un izlaiž ārā pašā lodža krastā. Tur „laiva” tiek izformēta pa sastāvdaļām, mēs noskalojam sabristos zābakus un bikses līdzīgi kā veļu straumē ap mums un mums pretim mazgā vietējie un dodamies atpūsties. Ir gan tikai 11, bet šis rīta cēliens šķitis garš.
Laika atpūsties nav daudz, mēs zinātkāres dzīti ar Idri esam sarunājuši tūri pa ciematu (ne mūsu apskatīto – tas ir tikai daļa un turklāt tūristu gals), mūs vedīs ar tuktukiem jeb tiem dranduļetu mopēdiem, kam piestiprināts blakusvāģis.
Ekskursijai nav ne vainas – matiem plīvojot, traucamies pa ceļu, izkāpjam mūsu lodža lauku organiskajā saimniecībā – viņi te ar lepnumu audzē bioloģisko pārtiku, ko izmanto restorāna ēdienu gatavošanai (laikam jau tāpēc tās neadekvātās cenas, kam ēdiena kvalitāte, mūsuprāt, neatbilda). Te ir viss – kakao, ananāsi, papaijas un mangastīnu krūmi, dažādi garšaugi, zivju dīķi un vēl nez kas. Izbraucam līkumu arī gar rīsu vētīšanas komunālo iestādi, cukura vārīšanas šķūni un piestājam ciematā (atkal kājām šķērsojot kādu iekaramo tiltu), lai vietējā ģimenes kafejnīcā piesēstu un pamielotos ar līdzpaņemtajiem augļiem – nevar noliegt, ka tik saldi ananāsi vēl nav ēsti, mangastīni ir dievīgi un mazie banāniņi mums arī iet pie dūšas. Vietējie bērni, kā jau pierasts, izsauc mūsu virzienā visas savas angļu valodas zināšanas, kas pārsvarā aprobežojas ar „hallo, mister” un tikai īpaši apdāvinātie, šķiet, ir apguvuši dzimtes atšķirības un mūs, meitenes, uzrunā ar „hallo, mis”. Īpašu prieku sagādā tādas attīstītas uzrunas formas kā „hallo, tourists”. Pusaudži spēlē futbolam līdzīgu spēli ar nelielu, no palmu lapām savītu bumbiņu. Citi, mums promejot, satupuši uz tilta margām no ārpuses un metas lēkt ūdenī – sabildēju un apsolu nosūtīt Idrim foto. Vēl pa gabalu viņi sakāpuši tilta augstajos vārtu stabos mums māj neatslābdami.
Idris apsola mums ierādīt vakariņām kādu simpātiskāku vietu par mūsu lodža viesnīcu un atvadās. Pūšamies un vaļojamies, gaidot septiņus. Turpat arī tuvējos kokos saraugām jau pazīstamos panku pērtiķīšus. Vēl pēc brīža sāk gāzt. Negaiss klāt. Dziest elektrība. Zibina tā, ka žilbst acis un snaudas brīdī no kāda pērkona spēriena es vai izlecu no gultas. Lūk, ko nozīmē tropu negaiss. Pēc brīža, mierīgi zem lietussarga čāpodams, parādās viesnīcas apkalpotājs, kas ieknikšķina izsistos korķus, samaina izsistās lampiņas un nosaka – tas viss normāli. Idrim atnākot, palūdzam tomēr sameklēt ceļam arī baterijas, jo ir melna tumsa un ar zibens gaismu diez vai pietiks. Izrādās, viņš mūs ved uz to pašu kafejnīcu, kur dienā jau malkojām aliņu – turienes apkalpotāji mums zināmi un solījuši mūsu atnākšanas gadījumā koncertēt mums par prieku. Uzēdušas kārtējos nasi goreng un vēl šo to, rotaļājamies ar vietējo kucēnu vārdā Skūters, ko nez kāpēc māsas uzreiz iesauc par Tranzītu, un priecājamies, kad puiši (kopskaitā, šķiet, kādi 5) patiešām sāk spēlēt. Viņi gan manevrē ar dažādām angliskām dziesmām un mums iedod milzu vākus ar sadrukātiem angļu popdziesmu vārdiem, jo grib, lai mēs kā karaokē dziedātu līdz. Pēc pāris švakiem mēģinājumiem lūdzam, lai jau spēlē paši. Un ir lieliski – sanāk, kā kuram, bet kopumā var dzirdēt, ka viņi ir saspēlējušies un zina, ko dara. Viens no viņiem, čalot visgatavākais, ik pa brīdim mākslinieciski met atpakaļ savus garos, lokainos, melnos matus un vairāk kliedz nekā dzied. Cits pieticīgi aiz muguras patiešām prot dziedāt, bet, kā jau teicu, lieliski ir tik un tā. Ja nebūtu tik saguruši, varētu ilgāk baudīt priekšnesumus. Bet garā diena dara savu, un pa mežu un lietu, peļķēs baterijas uguni šaudīdami (lai atminam Sema piedzīvojumus!), brienam vien mājās. Drošības pēc mūs pavada Tranzīts – viņš vēl pēc mūsu ieiešanas numuriņos pie katrām durvīm mazliet pasmilkst, bet tad aiznesas mājup.
Rītā no negaisa vairs ne miņas, bet mierīgi snaudušas esam tikai mēs ar Samsunīti – visiem citiem ir bijuši nakts viesi. Zanes ādas somiņai nograuzts stūris. Sākumā šo nedarbu gribam pierakstīt Tranzītam, kas koncerta laikā zelēja manas lietus jakas piedurknes, bet, kad (nedaudz vēlāk) arī Toms un Dace T. konstatē iztrūkumu iepirkto saldumu kārbā – kāds ir filigrāni izgrauzies cauri plastmasai un noēdis pusi konfekšu –, saprotam, ka ēdienus nēsāt līdzi šeit nav prāta darbs.
Pusastoņos jākāpj busiņā – mums priekšā ceļš atpakaļ līdz Medanai un tad uz Beras Tagi. Esot ceļš arī pa taisno, bet tas ejot augšā lejā un pa to varot izbraukt vienīgi ar labu motociklu. Beras Tagi ir pilsētiņa augstienē pa ceļam uz Tobas ezeru (mūsu nākamo un pēdējo galamērķi – tas tā, lai jūtat, ka būs, jau būs šim stāstam kaut kad arī beigas) un atrodas apmēram 1600 m virs jūras, un tur būšot gluži vēss. Nu kādi +23, saka Džo. Viņam līdzi jau ir siltāks svīteris – neesot radis tik vēsā klimatā uzturēties. Pa ceļam Medanas pievārtē vēl piestājam krokodilu fermā kājas izlocīt. Uz lepnajiem reptiļiem žēl skatīties – daudzi no tiem lielā skaitā sarūmēti nelielos betona rezervuāros, kur tie tup viens virs otra un neko daudz nerosās. Aiz žoga ir milzu aizaudzis dīķis ar kokiem un krastmalām, kur mītot pārējie krokodili – tur notiekot galvenā izklaide: apmeklētāji var iegādāties pīli vai cāli, kas tiek iemests dīķī, un tam milzu tempā krītot virsū milzu rīkles ar lieliem zobiem. Meitenes nav gatavas šādam asiņainam priekšnesumam, un action izpaliek.
Piestājam arī pie sikspārņu tirgotavas – vietējie uzskata, ka to gaļa ir ārkārtīgi veselīga un ar medicīniskām īpašībām. To, piemēram, īpaši iesaka astmatiķiem. Tad nu man nekas neatliek kā vien vismaz paturēt mazu sikspārņbērnu rokā, tas ar asiem nagiem iekrampējas man delmā un laiza roku – es nupat esmu ēdusi rambutanus, gardi taču. Pieaugušie, tiešām palielie sikspārņi karājas būros kājām gaisā, pieseguši acis no dienas gaismas un atgādina mazas lapsiņas.
Ceļš tālāk ved kalnā vien, kalnā vien. Satiksme šeit ļoti dzīva. Pa brīdim pretim strauji nesas satiksmes autobusi, kas piebāzti ar ļaudīm, uz jumtiem piesieti somu un saiņu kalni un pats autobusa purns aprīkots ar daudzām spožām taurītēm – laikam, lai paziņotu par savu ierašanos. Gaiss te ir daudz vēsāks, beidzot var arī elpot! Pirms apmetamies mūsu smalkajā Grand Mutiara (indonēziski – pērle) viesnīcā, paredzēts augļu tirgus apmeklējums. Tur piedāvājums tiešām bagātīgs – ar kaļķi (lai aizkavētu bojāšanos) apbērtas hurmas (jeb vietējie āboli, kā mums skaidro Džo), pavisam nelieli mango, visdažādākie banāni, mandarīni, čūskādas augļi (tie līdzot caurejas gadījumā) un daudzi citi brīnumi. Protams, arī izslavētie smirdīgie durjani. Pirms viesnīcas iebraucam arī vietējās baznīcas pagalmā. Tā ir Svētā Asīzes Franciska katoļu baznīca, bet, uzmetot aci tās arhitektūrai, tas nemaz nav tik uzskatāmi secināms – baznīca celta pēc visiem bataku arhitektūras principiem. Tad nu, šķiet, šeit vietā būtu neliela atkāpe Puškina prozā par šo interesanto cilti.
Šeit ir bataku reģions, konkrētāk, Karo bataku apgabals. Bataku ciltij ir 5 atzari un no viena no tiem – Mandailingu batakiem – cēlies arī mūsu gids. Mūsu šoferis Toto (kura īsto vārdu mums tā arī nekad neuzzināt) gan esot javietis – un tiešām viņa sejas panti ir visai atšķirīgi. Runā, ka bataki, savulaik no Čingishana bēgdami, šurp no kontinenta atkuģojuši laivās, tad tās apmetuši otrādi un zem tām ierīkojuši sev mājokļus, tāpēc arī īpatnējā bataku namu jumtu forma. Turklāt bataki Sumatras daudzo etnisko grupējumu vidū izceļas ar to, ka 2 no to grupējumiem (Karo un Tobas bataki) atšķirībā, piemēram, no Ačehas apgabala lielā vairākuma iedzīvotāju nav vis musulmaņi, bet gan kristieši. Ačehas musulmanisms esot pat ļoti striktās formās, par to mums liek aizdomāties Džo (pats būdams no musulmaniskajiem Mandailingu batakiem, viņš gan tik strikti šariata likumus neievērojot). Viņš vaicā – vai pamanījāt, ka Banda Ačehā meitenes, ko puiši ved uz mopēdiem, nekad nesēž jāteniski, jo tas neesot ļauts, bet tikai rātni un godīgi kā sieviešu seglos? Hm, taisnība gan. Savukārt, šejieniešus savulaik – 19. gadsimtā – no kanibālisma atrunājuši un kristietībai pievērsuši vācu luterāņu un nīderlandiešu kalvinistu misionāri (acīmredzot darbojušies uzstājīgi, jo pirmās ierindas noteikti tika notiesātas bez sāls). Turklāt Holandes koloniālā valdība kanibālismu 1890. gadā aizliedza ar likumu – jādomā, tas gan noteikti visu atrisināja.
Šeit gan lielākās baznīcas tiek sauktas saīsinājumos, piemēram, GKBP Gereja (baznīca)nozīmē Karo Batak Protestan un Tobas salā – HKBP Huria (baznīca Tobas bataku dialektā) ir Kristen Batak Protestan. Arī uz baznīcu sienām lieliem burtiem rakstīti šie saīsinājumi. Šejienes kristiešiem batakiem esot veikli izdevies apvienot kristietību ar animismu, savu vecveco reliģiju, turklāt šai ziņā nīderlandieši nesot bijuši pārāk uzstājīgi. Baznīcas bataku pašu kontrolē tā pa īstam pārgājušas tikai 1942. gadā pēc japāņu invāzijas, kuras rezultātā Eiropas misionāriem nācās steigšus bēgt. Pret japāņiem gan šeit vēl joprojām valdot rūgtums, jo viņi 3 okupācijas gadu laikā esot bijuši daudzreiz nežēlīgāki nekā nīderlandieši savos 300 okupācijas gados (jeb sauksim to par koloniālismu).
Ierodoties viesnīcā, sastopamies ar mūsu nākamās dienas kalnā vedēju Ervīnu. Viņš ir dikti jauks. Tiekam brīdināti, ka līdzi jāņem daudz ūdens, labi apavi un sauļu krēms. Nokāpjot no kalna, mēs tikšot plunčāties karstajos avotos. Esam paredzējuši iekarot Gunung (indonēziski – kalns) Sibayak. Tepat blakus ir arī Gunung Sinabung – stipri aktīvāks, bet arī augstāks vulkāns – to redzam pa viesnīcas vestibila logu, tiešām iespaidīgs. Lai tiktu līdz tam, vajadzīgs arī klinšu kāpēju aprīkojums un 12 stundas ceļam vienā virzienā, turklāt to ieteicamāk veikt sausajā sezonā. Mēs neskumstam, mums pietiks ar Sibajaku – pusotra stunda augšup no 1800 m virs jūras (200 m mūs uzved ar busiņu, – lai svētīts šis transporta līdzeklis) līdz 2100 m virs jūras un tad 2 stundas lejup pa kalna otru nogāzi līdz 1500 m virs jūras. Tieši lejupceļš būšot tas grūtākais. Par to šobrīd vien smaidām – solāmies vākt spēkus un satikties ar Ervīnu pusdeviņos vestibilā.
Brokastis nav sliktas, ēdam, lai ir spēka kāpt. Uzvesti pamatīgus 200 m virs ciema, izkāpjam. Sākotnēji uz augšu ved asfaltēts celiņš, kam pēc brīža pāri ar visām saknēm izgāzts koks. Ervīns stāsta, ka šos ceļus un pēc tam arī pakāpienus, pa kuriem kāpsim, uzcēluši, kad no Sibayak kalna vēl iegūta termālā enerģija un pirms tam kristāliskais sērs. Pēc zemestrīces cauruļvadi visi saraustīti un tos vairs neviens nav gribējis atjaunot. Pirms mums redzam aizejam vēl vienu tūristu pāri ar gidu, kas vēlākās sarunās izrādās esam ukraiņi, bet mūs pārsteidz sievietes iedoma kāpt šajā kalnā flipflopos. Slīpums ir stāvs un nekādas sarunas diži nesanāk – vajag taču nedaudz arī elpas. Labi gan, ka te ir tikai nedaudz virs 20 grādiem un nav džungļu mitruma. Pirms dodamies iekšā mežā, Ervīns mums ierāda dažādus augus – arī tādu, no kura gatavo mums tik zināmo zvaigznīti. Tiešām, smarža ir īstā. To var izmantot arī lapu veidā šim un tam, piemēram, moskītu atvairīšanai. Ielieku kādu lapu arī kabatā, ja nu noder. Iekājojam džungļos, kur pa šauru un nereti palmu un džungļu pārmāktu taku manām to, kas palicis pāri no pakāpieniem. Ar turēšanos pie koku stumbriem šeit jāuzmanās, jo šejienes palmu sugai lapas ne tik vien ir kā naža asmeņi, bet to stumbri klāti asiem dzelkšņiem. Iznākot virs džungļiem, paveras ārkārtīgi iespaidīgi skati, tostarp uz attālo Sinabungu. Sibajaka iepriekšējais izvirdums bijis aptuveni pirms simt gadiem, bet Sinabungs sevi ir pieteicis pavisam nesen, pirms pāris gadiem, turklāt neviens to par īpaši aktīvu pirms tam netika uzskatījis. Notikusi evakuācija un viss no tā izrietošais. Tad nu spriežam – gan jau arī ar Sibajaku neko droši nevar zināt, gandrīz kā ar bitēm te ar tiem vulkāniem. Kāpjam tālāk. Acīm paveras ieleja starp divām lavas lejteces malām, kas ved augšup uz krātera vietu. Tur kaut kur kūp dūmi – Sibajaks esot termāli ļoti aktīvs, šaujot laukā sēra tvaiku pēc sirds patikas un ar spēku. Par to pārliecināmies paši savām acīm un deguniem, kad pietuvojamies balti dzelteno, viegli drūpošo kaļķakmens iežu nogāzei. Šur tur pa peļķei vārās. Arī pamatne zem kājām silta – negribētos, lai kurpes izkūst. Esam pagalam nosvīduši, pa to starpu ir parādījusies arī saule. Ervīns tikai smaida – saka, šis esot bijis tas vieglais elements mūsu ekspedīcijā. Pa šauru, pastāvu taku starp akmeņu nogāzēm pārejam uz tālāko krātera malu – te ir skats uz Beras Tagi ieleju un starp asām krātera korēm tālumā skaidrā dienā varot manīt arī Medanu. Ik pa brīdim redzam kaut ko izmestu, nomestu, nesavāktu – skumji. Jā, arī Ervīnam tas šķietot traki, ka paši sumatrieši nespēj novērtēt dabu un atļaujas to tā piesārņot – viņš ar savas gidu organizācijas biedriem šad tad kāpjot Sibajakā, lai savāktu atkritumus. Man sirdī rodas neviltots siltums pret šo tik ekoloģiski noskaņoto vīru.
Tik skaisti. Sēžam, pakāpjamies uz augšu. Ievērojam, ka tālumā dūmot sācis arī Sinabungs. Tepat aiz kalna kores arī redzam veļamies tvaika mākoņus – pilnā mērā tos vēlāk pamanām no pašas lejas. Pēc pamatīgas atpūtas un Ervīna nozušanas uz 10 minūtēm (domājam – varbūt viņam lūgšanu laiks, tikai vēlāk uzzinām, ka šeit gidiem nav atļauts smēķēt klientu klātbūtnē, bet Ervīnam patīk uzvilkt dūmu) sākam ceļu lejup. Sākotnēji nav skaidrs, pa kurieni šeit vispār var kaut kur nokāpt. Kaut kur dziļi zem sevis redzam termocentrāles caurules un tvaiku – nav brīnums, ka mums būs vajadzīgas 2 stundas, lai tur nonāktu, man pat sāk šķist, ka tas varētu būt pārsteidzīgi lēsts. Ervīns tikai piebilst – kāpsim lēnām, nekur nav jāsteidzas, labāk prātīgi, nekā krist un samežģīt potīti. Jau pašā ceļa sākumā apgūtais hati-hati (piesardzīgi) papildinās ar jaunu frāzi – Awas, licin (uzmanīgi, slidens!). Patiešām – visi akmeņi pēc nakts lietus ir mitri un slideni, arī māli nav mazāk slīdīgi. Rāpjamies lejā, paturot prātā Toma padomu par 3 atbalsta punktiem kalnā kāpšanas praksē – divas kājas un roka. Mums nereti pieslēdzas vēl ceturtais patiešām izcili atbalstošais punkts – dupsis. Štrunts, ka ūziņas netīras, galvenais, ka nenoveļamies pa stāvo krauju. Ceļš netop vieglāks, arī ieejot veģetācijā, kas sākotnēji ir zemi krūmi, bet tad pāraug īstos džungļos. Pakāpieni palaikam parādās, bet ir ļoti stāvi, turklāt tie sastāv tikai no paplānas betona sieniņas, starp kuru un nākamo pakāpienu ir lietus pielieta dubļu peļķe. Pa brīžam pūšamies, bet jau pēc stundas jūtam, ka kājas no neierastajām lejup kāpšanas darbībām sāk trīsēt. Jāiet vēl uzmanīgāk, negadījumus mums nevajag. Ir arī šķēršļu joslas – zem, ap un pār sagāztiem koku stumbriem, kas arī ir licin. Bet cīņas spars mūsos turas jo možs, turklāt kaut kas šajā kāpienā tomēr ir tik lielisks!
Beidzot pēc pāris stundām izbrienam jau skrajākā bambusiem noaugušā audzē. Tieši šeit, kā Toms mums pēc tam atzīsies, viņš kā pēdējais zosu gājienā redzējis pie pašas pakāpiena malas saritinājušos čūsku. Meitenes priecīgas par neredzēto, man skumji – šis brauciens man bezčūsku gadījies, nu kāpēc tikai citiem tā veicas?
Izbriduši uz ceļa, pametam skatu atpakaļ – uh! Un tur mēs bijām? No turienes tiešām paši sveiki un veseli tikām lejā? Tā vien gribas pašam sev uz pleca atzinīgi uzsist. Pie karstajiem avotiem mūs jau gaida Džo un šoferis. Uzvelkam peldkostīmus, noskalojam jau atkal sabristos zābakus un iegremdējamies karstajos ūdeņos. Tieši tas, kas saspringtajiem kāju muskuļiem bijis vajadzīgs! Tīrā svētlaime, bet tur tomēr pārlieku ilgi izturēt nevar – sāk trūkt elpas.
Atpakaļceļā paēdam vietējā kafejnīcā – gribam kā vietējie. Ikan Nila Bakar (papildinām iepriekšējās zināšanas ar jaunvārdu Nila – tilapija) jau atkal ir izcila. Vieta ir ļoti lokāla, bet pēc pārgājiena viss šķiet superīgi. Tomam tomēr vēl nāksies nožēlot bakso izvēli (bakso ir gaļas bumbiņas buljonā).
Saprotot, ka citas iespējas nebūs, pat, ja pieēstie vēderi velk uz gultu, tomēr lūdzam mūs aizvest uz zelta budistu templi ar nosaukumu Taman Alam Lumbini, ko manījām no Sibajaka jumta kores. Tas tiešām mirdz pa visu ieleju, esot oficiāli atvērts tikai 2010. gadā un esot Shwedagon pagodas replika. Iekšā ejot, novelkam kurpes. Uz zeltainajiem rotājumiem ik pa brīžam manām milzu tauriņus. Apmeklētāju te ir daudz, un pēc tam, kad kāds uzdrošinās palūgt Dacei B. ar viņu nofotografēties, ar mums bildēties gribētāju skaits aug aritmētiskā progresijā. Džo tik nosaka, ka laikam taču vajadzējis sākt iekasēt naudu. Mums prom dodoties, piebrauc parawisati (indonēziski – tūrisma) autobusi no Medanas ar skolēniem un jau no katra stūra atskan lūgums fotografēties, bet nē, mēs kaut kad gribam tikt arī atpakaļ uz viesnīcu. Pēc pieturas augļu tirgū – vajadzīgs proviants – atslīgstam savās istabiņās un dušojamies pēc sirds patikas. Lieliska diena.
Nākamais rīts nenāk ar labām ziņām – Toms saķēris diktas vēdergraizes un caureju. Viņš solās vairs nekad neēst augļus un arī vakar pie tirgus nogaršotajam durjanam uzveļ vainu. Es gan drīzāk nodotu laboratorijā pārbaudei pusdienu bakso, bet cēlonis jau vairs nav svarīgs, visu izšķir sekas. Toms guļ uz autobusiņa aizmugurējā sola un varonīgi ciešas. Ceļš ar kvalitāti un gludumu neizceļas – kā par spīti tieši šodien tas īpaši lokās un grambojas.
Braucam garām restorāniņiem, kas nes simpātisko uzrakstu B1. Džo stāsta, ka ar B1 apzīmē ēstuves, kur servē suņu gaļu. Tā tiekot uzskatīta par stipri gardu un turklāt esot veselīga, jo tajā ir ļoti maz holesterīna. Viņš piebilst, ka nav vērts tūristiem sagumt šausmās, šeit atšķirībā no Eiropas suņi neesot nekādi mīļ- un lolojumdzīvnieki, bet gan parasti mājlopi tāpat kā cūkas, vistas un citi. Ar B2 tiekot apzīmētas ēstuves cūkgaļas ēšanai un B3 esot kaķa gaļas kafejnīcas. B3 neredzam, bet B1 un B2 gadās ik uz stūra. Ar burtu „b” kādā no bataku dialektiem sākoties vārds „suns”. Tāpat ar „b”, gan citā dialektā, sākoties arī vārds „cūka”. „Kaķis” gan nevienā dialektā ar „b” nesākoties, bet nu to piemetuši klāt, tā teikt, „za kompaņiju”.
Traucamies garām milzīgiem kāpostu laukiem (tas ir svarīgs šī reģiona ekonomikas pamatakmens jeb pamatkāposts), tepat ir arī kāpostu šķūņi, kur tie tiek fasēti milzu maisos. Ir arī kukurūza. Sākas kafijas lauki. Džo piedāvā mums iegādāties pasaules labāko kafiju – jā, jā, jau Banda Ačehas šoferīša pieminēto Luwak kopi. Beidzot nāk gaismā kafijas kvalitātes cēlonis – Sumatras meža kaķis jeb palmciveta (ar lielisko latīnisko nosaukumu Paradoxurus hermaphroditus). Šis meža kaķis (vienkāršības pēc sauksim viņu šādi) saēdas kafijas pupiņas, nograužot tām apkārtējo čaumalu. Pāris dienu pupiņas fermentējas kaķa puncī, un tad viņš tās izkakā. Vietējie šos izkārnījumus vāc, skalo un vētī. Iegūtās, rūpīgi nomazgātās (uzsvars uz „rūpīgi” vismaz vēlējuma izteiksmē) pupiņas tiek grauzdētas un pakotas. Šī esot pasaulē labākā un iegūšanas īpatnību dēļ arī dārgākā kafija. Džo mums piedāvā iepakojumus, kur sniegts arī īss kafijas iegūšanas apstāsts – tas lieliski der suvenīriem.
Nonākam vietā, kur skatam paveras Tobas ezers. Te no augstienes kraujas virzienā uz ezeru gāžas Sipiso-piso ūdenskritums. Dikti skaisti, saule jo spoža, apkārt viss zaļš, debesu zilumā varētu audeklus krāsot, un Tobas ezers kā biezs kokteilis ielijis starp mūžsenā vulkāniskā krātera malām. Tas ir lielākais saldūdens ezers Āzijā (2x lielāks nekā Ženēvas ezers) un izveidojies dikti sen. Tā vidū ir Samosir sala, kas mums vēl šodien jāsasniedz. Traucam tālāk pa piekrastes savītajiem stāvajiem celiņiem.
Pirms prāmja piestājam savdabīgā Simalungun bataku etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Te apskatāmas bataku arhitektūras ēkas, kas piederējušas vienai ciltij. Bataki uzskata, ka visi ir sadalīti klanos – ar vienu ciltstēvu. Tā vecākie dēli tad ir nākamie karaļi. Noskaidrojam, ka te bijusi cieņā daudzsievība. Turklāt karalim vis nav bijis pārāk mute jādzesē – lai pasauktu uz nakts rotaļām savā guļamkambarī (kas vienīgais garmājā ir nodalīts atsevišķi un izskatās pēc nelielas cietuma celles, un zem kura ieklāta guļas vieta viņa asistentam einuham (kastrātam) drošības nolūkos), atlicis vien palūgt einuham aiznest izvēlētajai sievai īpašas auga lapas. Tradīciju te, jūtami, ir bijis daudz.
Nobraukuši Parapatā, tie, kas jūtas uz to spējīgi, iekož kārtējos nasi goreng, un visi sarāpjas prāmī. Prāmja kuģojiens nav garš un ir patiešām skaists. Ūdens, atlaidies un rāms, dus ezerā, zaļie kalni koši un mīksti kā velvets. Arī viesnīca ir jauka, ja vien neskaita īpaši pretīgas smakas apdvestos dvieļus, ko mana deguna izdzīvošanas vārdā arī Samsunīti lūdzu glabāt uz terases. No terases skats ir pat ļoti romantisks un nedaudz atgādina kaut ko no sērijas „Raiņa skumjā trimda Lugano ezera ziedošajos krastos”. Pelde lieti noder, lai arī šeit nav mitrā karstuma. Ezers atrodas ap 900 m virs jūras līmeņa. Priecājamies, ka atslodze no tveices turpinās. Marku un kartīšu meklējumos mēs, meitenes (Toms beidzot ticis pie horizontāla miera stāvokļa un nav kustināms), attopamies vietējā kafejnīcā, kur mums par lielu izbrīnu piedāvāts tiek ne tikai Bintang, bet arī magic mushrooms jeb halucinogēnās sēnes. Izrādās, tās te ir pavisam legālas, bet mums nav kāres uz sēņu mērci. Pa to laiku ir sācies kārtējais lietus, mēs sūcam savus aliņus rēnā apcerīgumā un ļaujamies plūsmai. Lietum nedaudz pierimstot, izejam loku pa ciematu. Te ir pavisam tūristīgi – tā spriežam pēc redzētā suvenīru veikala daudzuma. Mūs apstāj mazas meitenes un lūdz palīdzību. Tā izpaužas nevis kā finansiāla dotācija, bet gan tāda kā atmiņu blociņa aizpildīšana angļu valodā: vārds, uzvārds, valsts, profesija, kurā viesnīcā paliec, kas vislabāk garšo, vēl šis tas un paraksts. Personas datu vākšana ne pa jokam. Nākamajā vakarā gan, kad ielās pēc kartītēm izgāja viena pati Dace B., viņu apstājušo meiteņu jau bijis krietni vairāk un viņa aizpildījusi kādas 6 šādas anketas. Ak, neizmērojamā pacietība!
Izejot vakariņās uz tuvējo kafejnīcu, satiekam jau iepazītos ukraiņus, apmaināmies ar pieredzi. Viņi vēl nav bijuši Bukit Lawang, bet grasās turp un ir salasījušies briesmu stāstus par orangutanu mātīti, kas pēc bērna zaudēšanas nu brūkot virsū visiem tūristiem. Mierinām viņu satrauktos prātus, kā nu spēdami, un pieņemam palīdzību ukraiņu ražojuma pretcaurejas zāļu izskatā.
Brokastis uz viesnīcas terases ir dievīgas – it īpaši skats pāri ezeram. Ceļā dodamies piecas ar Džo – Toms vēl stabilizēsies un iztiks bez salas apceļošanas un tuvākas iepazīšanās ar Karo bataku kultūru. Toties Džo smaida – nu, viņam šodien vienam pašam ar mums visām piecām jātiek galā – mēs gan brīdinām, skat, pie kā tas novedis Tomu! Viņš tik smej.
Braucam uz Ambaritu – vietu, kur saglabājušies kādreiz kanibālisma laikos cilvēku tiesāšanai izmantotie akmens krēsli. Te saglabājušās arī ciema vecās ēkas. Dažas no tām pat šeit, muzeja teritorijā, ir apdzīvotas. Uz tām rotājas bataku simboli – divi plašāk izplatītie ir sievietes krūtis kā pārticības simbols un gekons kā veselības zīme. Vienā no ēkām bataku sieviete uz stellēm auž bataku seģeni – uz sijas izliktās saaustās ir dažādās krāsās un kaut kur idejiski atgādina latviešu villaines.
Te ir arī kanibālisma uzskates materiāli. Lielākoties cilvēki tika sukāti iekšā kara laikā – jo stiprāks un lieliskāks ienaidnieks, jo lielāka jēga, – tā varot viņa stiprumu sev paņemt. Tepat ir arī vieta, kur notikusi cietumnieku pārbaude pirms ēšanas – vai viņam nav melnās maģijas aizsardzības, piemēram, ja, iegriežot V veida brūces apēšanai paredzētā kandidāta krūtīs, asinis nav tecējušas, tad kaut kas nav labi un jādomā, kā atbrīvoties no maģijas vēl pirms maltītes. Protams, liela teikšana bijusi klana priesterim, kam bijušas i medicīnas grāmatiņas mizu vākos, i totēmu zizlis ar iegrebtām figūrām. Ar kanibālismu saistītie dvēseļu kulti un citas lietas ir gana sarežģītas un, kā noprotu no materiāliem internetā, vēl varētu tikt pētītas daudz un dikti, lai nonāktu pie skaidrības. Džo visu mums stāsta vienkāršotā veidā, reizēm viņam sajūk pagātne ar tagadni un objekti ar rīcības veicēju. Tas tāpēc, ka indonēziešu valodā darbības vārdam, piemēram, nemaz nav pagātnes un nākotnes formas, to piešķir ar kontekstu.
Dodamies arī uz bataku priekšnesumu Huta Bolon ciemā. Sākumu gaidīdami, izmetam loku vietējā tirdziņā, kas tikai sāk likties augšā. Par higiēnas un fitosanitārajiem noteikumiem var aizmirst, bet interesanti ir. Ir arī zem koka spontāni iekārtota frizētava. Turpat pļavā starp atkritumiem ganās kāds B2.
Ieejot muzeja teritorijā, satupstam uz muzeja māju kāpnītēm un vērojam bataku nacionālajos kostīmos un seģenēs pārģērbušos batakus izdejojam vietējās rituālu dejas īpatnējas mūzikas pavadībā. Ir interesanti, turklāt no izdalītajām lapiņām varam uzzināt par katras dejas simbolisko jēgu. Te ir deja ar lūgšanos, lai bifelis (kas uzskatāmi ievests laukumā, bet tomēr kauts netiek) labi uzvestos pirms kaušanas un netrakotu, jo citādi tā būtu nelabvēlīga zīme. Te ir arī jauniešu cerēšanās deja, kuras laikā jaunietis, kas ieskatījies daiļavā, viņai pārliecināšanas labad piedāvā naudu. Dejā vienubrīd tiekam iesaistīti arī mēs, viesi. Džo jau no rīta smējies, ka mums būšot jāiemēģina rokenrola soļi. Nu, šos ritmus rokenrolam pielīdzināt grūti. Seko rituāla deja bēru gadījumos, kad bataki nomirušā ģimenes namā ieved pēc aizgājēja ģīmja un līdzības izgrebtu un saģērbtu lelli, lai tuviniekiem nebūtu tik skumji. Lelles kratot, no mums tiek arī lūgti ziedojumi par priekšnesumu. Man nav žēl, šis koncerts man ir pat ļoti paticis.
Džo stāsta mums par pārapbedīšanas rituāliem. Vēl joprojām bataki mēdz pirmo reizi aizgājēju pieglabāt kaut kur mājas vai dārza tuvumā, lai aizgājēja gars turpinātu dot spēku, gudrību un svētību (te gan interneta avoti atšķīrās ar informāciju, un skaidrojumi par dzīves un nāves dvēseles atdalīšanos un katras nozīmi, un atbilstīgajiem bēru rituāliem likās pārāk neizprotami manām nebataku smadzenēm). Pēc 4–5 gadiem mirstīgās atliekas tiek izraktas, bērni uzmanīgi nomazgā kaulus, apziež tos ar mumificējošām eļļām, saliek kastītē un ar vēl vienu, vairākas dienas ilgstošu un visus klana radiniekus kopā sasaucošu ceremoniju apglabā kapenēs jeb tādos kā kapu namiņos, kas pa tam laikam uzcelti. Protams, vienā tādā pēcnāves namā var izmitināt daudzus un, jo nams lielāks, jo respektablāks cilvēks bijis (arī līdzekļi tam, protams, vajadzīgi). Es klausos un priecājos, ka man nenāksies rīkoties līdzīgi Rīgas Meža kapos. Apmeklējam arī Samosiras salas senākās apglabāšanas vietas – sarkofāgus, kur guldīti pirmie cilšu karaļi. Te var redzēt, kurā brīdī uz sarkofāgiem sākuši likt kristiešu krustus un nav vairs animisma izteiktāko iezīmju.
Atgriežoties viesnīcā, ar gavilēm dzirdam Toma balsi, viņš ir augšāmcēlies un mums ar asti māj, un ir pat gatavs nākt līdzi pēdējās kopējās vakariņās – jau rīt mūsu ceļi Medanas lidostā šķirsies. Vakariņojam vietējā kafejnīcā. Ir garšīgi un valda pacilāts gars.
Ceļamies atkal gana agri, lai pagūtu uz prāmi 7.30. Pa ceļam uz Medanu ceļmalā pusotrlitrīgās bālganās plastmasas pudelēs tirgo vietējo palmu vīnu, bet par nepieciešamību to pagaršot domas dalās – galvenokārt tūristu gidos (mums to negribas). Daudz kur teikts, ka jābūt piesardzīgiem, jo efekta veicināšanai vietējie mēdzot tam pievienot arī, piemēram, petroleju. Tā nu cauri konglomerātiem piederošām gumijkoku audzēm traucamies uz Medanu. Šis ceļš ir ievērojami labāks. Nobraucot no kalnienes, atkal iestājas tveice. Piestājam vēl nelielā saldumu pārdotavā – te var tos arī nogaršot un tā ir cita lieta, nevar tak vest mājās palicējiem kaķi maisā. Ja nu tas tiešām izrādās kaķis?
Lidostā attaisnojam visus ķiķus par eiropiešu nespēju iztikt bez klišejām – ieslīgstam mīkstos krēslos vietējā Starbuck’s kafejnīcā pie lielas caffe late!
Selamat ingal – uz redzēšanos, Indonēzija! Nezinu, kā citi, bet es pie tevis vēl noteikti atgriezīšos, lai apceļotu citas salas, citus vulkānus, citus pūķus un citas ciltis! Un kas zin, lai ieraudzītu beidzot to sarkano lavu vārāmies!
