Helsinkus sasniedzām pēc tumsas. Neko ļaunu nenojaušot, pacienāju Ievu ar ledenēm un vienu paņēmu pats. Pēc mirkļa, kad, bezrūpīgi tērzējot, devāmies augšup pa metro stacijas kāpnēm, konfekte nokļuva tur, kur tai noteikti nevajadzēja būt, citiem vārdiem sakot, pamatīgi aizrijos. Sākumā centos ledeni izklepot, tad lūdzu ceļabiedri man spēji uzsist pa muguru. Viņa gan apmulsumā sita pa mugursomu, bet otrajā mēģinājumā tēmēja uz krustiem.

Bērniem, lai atvieglotu šķaudīšanu, māca pacelt rokas. Mani neglāba arī šis triks. Pēc vairāku minūšu šķaudīšanas ledene atradās turpat – tobrīd likās, ka plaušās. Šķaudot un plivinot rokas, atcerējos par Rūdolfu Blaumani, kurš Somijā ārstējās no tuberkulozes, bet nomira. Iztēlojos viņa ierašanos Helsinkos tieši tādu – ziemā, ar nemitīgām klepus lēkmēm. Kas par muļķīgu iedomu sūtīt Blaumani ārstēties uz Somiju, turienes ziemas pat veselam cilvēkam ir pārbaudījums, kur nu vēl diloņa izvārdzinātam. Sāku apsvērt, cik minūtes vai stundas ir atlikušas, līdz mani piemeklēs Blaumaņa liktenis. Vairs nekas nelikās jautri, arī otra sakritība – vasaras sākumā draugiem biju ieminējies, ka pēc nāves vēlos tikt apglabāts Ērgļos (Blaumanim blakus gluži nesanāktu, jo viņa kapsēta mūsdienās ir slēgta).

Prieks par ierašanos galamērķī bija pagalam. Atcerējos arī neseno gadījumu kādā Rīgas restorānā, kur kādai apmeklētājai aizrīšanās ar milzu austeri beidzās letāli. Todien pāris stundas vēlāk ēdām gandrīz vai tādas pašas austeres. Mums paveicās.

Vienu brīdi pavīdēja cerība, ka visu par labu vērsīs glāze ūdens. Meklējot ūdeni, atradām Kaurismeki tipa bāru ar spēļu automātiem un vientuļiem atspirdzinājumu baudītājiem pie retiem galdiņiem. Sērīga mūzika, klusināts apgaismojums un skumjas – tāpat kā ziemu aiz loga, skumjas neizkliedēja ne alkohols, ne Ziemassvētku lampiņas, kas bija sakārtas palmās bāra stūros.

Tomēr ūdens nelīdzēja, un neatlika nekas cits, kā sazināties ar ārstu. Gaidot atbildi, galvā kalkulēju, cik daudz laika man ir atlicis. Lai gan agrāk ārsts bija norādījis, ka nesniedz konsultācijas ne īsziņās, ne ar e-pasta starpniecību, kur nu vēl feisbuka mesindžerī, saņemtā ziņa nomierināja – ja joprojām esmu dzīvs, viss būs labi, tomēr vajadzētu nākotnē pilnībā izvairīties no saldumu lietošanas šādā veidā.

Ziņa, ka nenomiršu, Helsinkos uz ielas aizrijoties ar konfekti, nedaudz iepriecināja, tomēr ledeni jutu krūtīs vēl nākamajā rītā un pilnīgi par to aizmirsu vienīgi pēc Lapin Kulta alus somu pirtī.

*

Tas, ka Mārcis jau brauciena sākumā aizrijās ar ledeni, droši vien bija signāls, ka nekas labs mūs Helsinkos negaida. Kaut gan ledene bija garšīga. Tagad neatceros – ar kanēli vai kaut ko tādu. Viņam vispār vienmēr ir garšīgas končas smukās kārbiņās. Tā kā neesmu nekad tik briesmīgi aizrijusies, nepratu ne just līdzi, ne pareizi pa muguru paklapēt.

Kamēr mans ceļabiedrs pirka ūdeni kioskā, ieklīdu smacīgā bārā ar publiku no Kaurismeki filmām. Pati, godīgi sakot, neatminos konkrēti nevienu Kaurismeki filmu, tomēr nejauši biju tajā iekšā. Neatceros, kāda mūzika tur skanēja, bet atceros izteiktu vajadzību fotografēt. Taču nīgrie un, kā tobrīd likās, draudīgie skatieni atturēja. Sapratu arī, ka ar manu draņķīgo androīdu pustumsā nekādas bildes nebūtu sanākušas. Tā nu neveikli tur mīcījos, nevarot īsti neko nobildēt, bet atraut skatienu arī ne. Kad tur ielūkojās Mārcis ar savu aifonu, jau varēja saprast, ka viņam viss riebjas un nekāda kinematogrāfiska kavēšanās nebūs. Jāmeklē mājas.

*

Ziemeļu klimata un ledenes nogurdināti, mēģinājām atrast vajadzīgo autobusa pieturu, pēc tam autobusu un atkal vajadzīgo pieturu – lai izkāptu. Varbūt to nevajadzēja darīt, jo, tiklīdz izkāpām no autobusa, mums uzbruka ledusauksts vējš un bija nopietni jāizvērtē, kurā virzienā dodoties, mums būtu izredzes izdzīvot iespējami ilgāk. Tumsā lavierējot pa nepazīstamu mikrorajonu un cīnoties ar vēja brāzmām, pagājām garām baznīcai – arhitektūras šedevram –, kuru savā atsaldētībā nespējām novērtēt. Ar dievpalīgu atradām namu ar apsolītajām naktsmājām, ar grūtībām sameklējām īstās ieejas durvis, bet durvju koda ciparus nekādi neizdevās uzspiest vajadzīgajā secībā. Garāmgājējiem droši vien atgādinājām no azartspēlēm atkarīgos, kuri cieši tic, ka nākamā monēta un kloķa rāviens atnesīs veiksmīgo kombināciju un tai sekojošo bagātību. Kad monētas sāka beigties, apsvērām, kā būtu mirt operas libreta garā – esot ļoti tuvu mērķim, tomēr to nesasniedzot. Nekādu garāmgājēju, kas varētu kaut ko nodomāt, tur nemaz nebija. Tikai pusmūža vīrietis ar sarkanu seju, kurš piegrīļojās, lai atslēgtu durvis, tomēr tas nevedās pārāk ātri. Beigās gan visi tikām iekšā un pat atradām liftu.

Atgādinājums par nāvi gaidīja arī mūsu mājvietā – nelielā divstāvu dzīvoklī ar mākslinieku darbnīcu un balkonu. No ēdamistabas pavērās skats uz vecu kapsētu, kur bez taisnās rindās iekārtotiem apbedījumiem atradās arī divi restorāni un vismaz divas milzīgas Ziemassvētku egles – kādas decembrī uzstāda Vecrīgā. Pēc visa pārciestā nebija vēlmes apmeklēt nevienu no šiem restorāniem, tādēļ palikām mājās, sarunājoties par mākslu. Mūsu saimnieki bija talantīgi un veiksmīgi mākslinieki – latviete un Vācijā dzimis soms.

Diennakts gaišajā laikā virs kapsētas lidinājās mazas privātās lidmašīnas.

*

Superveselīgi pabrokastojuši pie apaļā, neatceros, kura, slavena somu dizainera galda zem tikpat slavena dizainera abažūra – smalka metāla puķu tīmeklīša –, iepazināmies ar vēl visādām raritātēm – krūzītēm un šķīvīšiem un stāstu par īpašo dizaina klasikas gultu, kas gan izskatījās kā pavisam parasta mēbele. Konstatējām, ka vienīgā siltā vieta šai pilsētā ir Ingas un Mikko duša, un devāmies laukā. Drebināties un skatīties mākslu. Pirms došanās ielās gādīgais saimnieks piedāvāja kaut kādas pretdepresijas tabletes jeb uzmundrinošus uztura bagātinātājus, kurus pieņēmām nevilcinoties, turklāt dubultā devā.

Vislabāk man patīk skatīties mākslu tāpat kā visu citu pilsētā – pa ceļam. Diemžēl Rīgā tas gadās reti, uz nejaušībām nav cerību. Bet todien nejauši redzējām visu ko – kinētisko instalāciju darbnīcu, no kuras vislabāk atceros šķērroku, kas bija ieprogrammēta uz tādu kā balerīnas žestu; kaut kādu izstādi par ekoloģiju ar jauku instalāciju, kur kārtīgās rindiņās podiņos griezās un tirinājās pamazām mirstoši eglīšu stādiņi; fotogrāfijas, kas kopētas uz kaut kādu baktēriju veidotas emulsijas, un tādā garā. Vizuālas atmiņas par šīm izstādēm nav pārāk konkrētas, drīzāk māksla, kas tur bija, tika ieelpota, reizēm iebildēta un uzreiz izelpota – viegli un skaisti, bez smagnējās pienākuma sajūtas, ka jāizskata no tās laukā sazin kas būtisks, kaut kāds iegansts pēc iespējas sakarīgākiem vai interesantākiem tekstiem. Reizēm skaudīgi nolūru, ka Mārcim pilnīgi pietiek ar formulējumu, ka kaut kas ir „svaigi”, „provinciāli” vai „galīgi garām”, kamēr man pa galvu griežas visi tie kaut kur salasītie vai citādi saķertie apsvērumi un attēli, lai kaut kādā centrifūgai līdzīgā procesā izžmiegtos teksts, ko nebūtu kauns rādīt Tīronam. Tā nu laimīga atslēdzu galvu un tikai elpoju un elpoju.

Vispār braucām skatīties Aleku Soutu. Mārcis bija redzējis lielu viņa skati Londonā un aģitēja, ka jābrauc arī uz Helsinku izstādi, jo Londonā esot bijis tik lieliski. Mans iespaids par Soutu aprobežojās ar prātā palikušo Misisipi sērijas bildīti, to populāro, ar spilvendrānu gulbīšiem, ko pirms gadiem astoņiem uzšķīru C/o Berlin, skaistajā grāmatiņā ar bāli dzelteno sienu uz vāka.

It kā jau ceļojošajās foto megazvaigžņu izstādēs ir viss tas pats, kas viņu grāmatās un ar ko pilns internets, tomēr klātienes iespaids vienmēr veido citas attiecības ar attēliem. Pie vairākiem darbiem brīnījāmies, ka Souts mierīgi lieto pilnīgi centrālu kompozīciju un nekas slikts nenotiek, gluži otrādi – tas tiem iecentrētajiem objektiem – vienalga, vai tas ir jauns kails vīrietis ziedošos kokos, vai spoguļbumba kaut kādā mežā – piešķir tādu sirdsšķīstu cienīgumu. Īpaši izvēlētie izdruku izmēri, atlase, secība un visi darba dokumentācijas sīkumi, ko bieži tādās izstādēs sabāž kārdinošās vitrīnās, – tam visam tiešām ir nozīme, pat lai decembrī no tumšās un aukstās Rīgas triektos uz tumšajiem un aukstajiem Helsinkiem. Kaut gan nevar saprast – varbūt nav vērts, jo prāts bija iesalis no nemitīgā aukstuma stresa, tāpēc gandrīz neko neatceros.

Toties labi atceros ainu tramvajā. Tas bija diezgan pilns, apsēdāmies vietās, kur sēdekļi skatās viens otram pretī, nevis mugurā. Mums blakus, vietās pie loga, viens otram pretī sēdēja kāds pāris – drukns, plikgalvains vīrietis veca rokera jakā, ādas biksēs un kaut kādām ķēdēm, ar strupiem, tetovētiem pirkstiem un stipri krāsojusies melnmataina sieviete ar tiem garajiem gēla nagiem. Nagi laikam bija koši sarkani, bet tobrīd atcerējos, ka, izbraucot no Rīgas, vienā lidostas veikaliņā pārdevējai ievēroju tādus pašus garus līkus gēla nagus valsts karoga krāsās un nodomāju, ka tiešām noturīga tehnoloģija, ja jau turas no novembra vidus. Pārītis gandrīz nesarunājās, tikai cieši un maigi skatījās viens otrā, vīrietis glāstīja sievietes gēla dizainu, un mana tramvajā drusku atkususī atmiņa izmeta dažas ainas no Riku Korhonena Ārstu romāna. Kad pirmoreiz to grāmatu lasīju, spiedzu sajūsmā un rakstīju tulkotājai garu komplimentu par lielisko latviešu valodu somu seksa ainās. Gan Ārstu romānā, gan Helsinku tramvajā nezin kāpēc bija skaidrs, ka runa ir tieši par kaut kādu specifisku somu seksu. Nezinu, cik viņiem varēja būt gadu.

*

Pēc dienas, ko pavadījām, klaiņojot pa Helsinku mākslas galerijām un izstādēm, līdz pienāca laiks tās slēgt un mūs palūdza nekavējoties atstāt kādreizējās bankas un tagadējās galerijas Forsblom telpas, devāmies izmēģināt īstu somu pirti.

Jēdziens „somu pirts” manā galvā skan nedaudz antikvāri un saistās ar padomju laiku korporatīvajām ballītēm, kādas, par laimi, ir izzudušas. Tomēr Somijā tas nozīmē kaut ko pilnīgi citu – tā ir vieta, kur satiekas cilvēki no dažādām vidēm un, atšķirībā no jebkuras citas satikšanās vietas, piemēram, sabiedriskā transporta, veikala vai pludmales, viņi sarunājas. Atšķirībā no Rīgas pirtīm, Somijā pirts apmeklētāji neuzskata par obligātu skūt ikdienā slēpto apmatojumu, kačāties sporta zālē vai citādi izskatīties pirmklasīgi, lai publiski atslābinātos un atkailinātos. Vēl vairāk – pirtī bija vairāki vīrieši ar kustību traucējumiem, kuriem sieviešu dzimuma asistente palīdzēja ienākt un iznākt no pērtuves.

*

Vietējie eksperti bija ieteikuši hipsteru pirti pie jūras, bet no turienes arī mūs izmeta laukā, sakot, ka bez iepriekšēja pieraksta sestdienā apmeklējums nespīd un, ja ļoti vēlamies, varam pienākt pēc pāris stundām. Tā kā jau atkal bija tumšs un auksts un nekā cita viesmīlīga tai apkārtnē nebija, mēģinājām plānu B – ar malku kurināmu publisku pirti, kur ejot vietējie un atvēsinoties pie galdiņiem blakus tramvaja sliedēm. Mārcim gan atkal viss bija slikti – vīriešu nodaļa esot bijusi antisanitārā stāvoklī un visi mežonīgi dzēruši. Sieviešu nodaļā viss bija tīri un patīkami, pārsteidza vienīgi gara mešanas tehnoloģija – izrādījās, ka skaļo „pšššš” un tam sekojošo tvaika mutuli var dabūt, nevis ar krūzīti mazās porcijās metot ūdeni krāsns tumsā uz neredzamiem pirts akmeņiem – kā Rīgā –, bet gan pagriežot krānu. Tiesa gan, arī somietes dzēra un bravūrīgi bļaustījās. Klusējām vienīgi mēs ar kādu mazu, trauslu austrumnieci, kura visu laiku mainīja vietu un grozījās.

*

Tovakar gribēju būt pieklājīgs pret viesmīlīgajiem saimniekiem, kuru iejūtība ļāva izdzīvot skarbajā Somijas ziemā. Likās, ka vīna sagādāšana vakariņām visiem būtu gana patīkama. Protams, tik naiva ideja varēja ienākt prātā tikai tam, kurš nebija saskāries ar nehumāno alkohola aprites kārtību Skandināvijā. Tobrīd vēl nezināju, ka īstu alu, vīnu vai jebko stiprāku var iegādāties tikai atsevišķos valstij piederošos alkohola monopola veikalos. Lielveikalā neko vairāk par alusveidīgu dzērienu, sauktu par tautas alu – nedaudz stiprāku par kvasu, nav iespējams iegādāties. Pieļauju, ka dezodorantos vai tīrīšanas līdzekļos ir ievērojami augstāks alkohola saturs. Tovakar nācās izlīdzēties ar lillā neļķēm un meloni no vietējā supermārketa. Mums par godu sarīkotajās vakariņās kopā ar vēl vienu burvīgu somu latviešu pāri uzzinājām, kāpēc viņi paši nemaz tā nesalst. Izrādījās, ka visi gudri pilsētas iedzīvotāji un viesi valkā speciālu vilnas vai vilnas un zīda garo apakšveļu, un neviens vairs nedrebinās. Maira tovakar parādīja, cik eleganti tāda apakšveļa izskatās, un palūdza aizvest kasti ar dažādu izmēru silto veļu arī draudzenes ģimenei uz Rīgu,

Stāsts sākotnēji publicēts punctummagazine.lv 2017. gada aprīlī.