“Ciemošos, ciemošos, es pie visiem ciemošos,” nodomāju, atceroties dziesmiņu no vecas multfilmas, un metos plānot Vecgada vakara pavadīšanu ciemos pie dīvainajiem akmens vīriem Rapanui jeb Lieldienu salā. Mamma nopukst vien, ka tālāku vietu uz pasaules jau laikam neatradīsi. Un viņai taisnība, antipodu zemi jeb diametrāli pretēju vietu Rīgai uz šīs planētas meklējot, Rapanui ir tuvu tai. Teorētiski distance starp diviem vistālākajiem punktiem uz zemeslodes ir 20 000 kilometru, un līdz Rapanui no Rīgas ir vien nedaudz vairāk par 15 000. Tā kā īstais punkts būtu zem ūdens, nāksies vien samierināties.

Biļetes tiek iegādātas agri, jo Rapanui ir tieši tik neliela un tieši tik tālu, lai uz to aizlidot nebūtu nemaz tik vienkārši (un lēti). Salā reizi dienā ierodas reiss no Čīles galvaspilsētas Santjago un divreiz nedēļā – gaisakuģis no Taiti, kas ir tikai kilometrus 500 tālāk (pavisam citā virzienā gan). Rapanui tiešām atrodas nekurienes vidū, pašā okeāna viducī, un vēlāk, stāvot krastā un raugoties ūdeņu tālumos, grūti aptvert, ka jebkura tuvākā cietzeme ir tūkstošiem kilometru tālu. Bet tikpat tālu ir arī visas rūpes un raizes, darbi un nedarbi, pasaules politikas raibumi un kņada. Nolaižoties pēc 4 stundu lidojuma, mūs apņem vasarīga vēja dvesma, saule metas svilināt ziemīgi bālos eiropiešu plecus un lidlauka malā ganās govis. Esam klāt.

Mūs sagaida Marija, kas, šķiet, runā tikai spāniski, apmet mums ap kaklu ziedu virtenes (gluži kā filmās ar ainām no Havaju salām, tikai vietējās polinēziešu dejas pietrūkst) un aicina uz auto. Sakrāvuši somas bagāžniekā, lēnītēm vaļā logiem braucam cauri galvaspilsētai (ak, cik lepns vārds, ņemot vērā, ka salā ir vien aptuveni 6000 iedzīvotāju). Ciems pilns dzīvības, piekrastē pie ostas iebraucējus sveicina pirmais akmens moai – liels cilvēka veidola akmens monolīts, ko apskatīt uz Rapanui ierodas cilvēki no visas pasaules. Esam īstajā vietā.  

Mūsu rezervētais namiņš ir nedaudz ārpus ciema un lepni nes videi draudzīgas apmešanās vietas nosaukumu – eco-lodge Morerava. Vieglā gaiša koka konstrukcija aprīkota ar saules baterijām un lietus ūdens krātuvi. Pītas koka mēbeles terasē un aicinošs šūpuļtīkls otrā mājiņas galā aicināt aicina nogurušus ceļotājus. Ūdens no krāna esot dzerams un ļoti ieteicams, jo preces, tostarp minerālūdens, lielākoties šurp vedamas no attālās Čīles, un tas neesot ne lēti, ne ekoloģiski, – mums izskaidrots jau ievadvēstulē. Spirdzinošs vīna malks, un varam doties ceļā. Čāpojam pa ceļu gar piekrasti pilsētas virzienā un pavisam drīz esam pirmajā moai apskates vietā Ahu Takai. Ielidojot uzreiz esam iegādājušies Rapanui Nacionālā parka ieejas biļetes – tās visiem tūristiem obligātas, pat ja vienā otrā vietā netiek pārbaudītas. Kultūras mantojuma uzturēšanai tas noteikti nepieciešams, nešaubos. Ahu, kā noskaidrojam kopā ar biļeti mums piešķirtajā informatīvajā dabas parka kartē, nozīmē ceremoniālu svētvietu.

Akmens vīri stāv, dupšus uzgriezuši jūrai, un lūkojas mūsu bālajās sejās. Garām aiztrauc krāsaini ģērbta meitenīte uz koša divriteņa – viņai šie akmens vīri ir ikdiena. Toties mēs tos apskatām un bildējam no visām pusēm.

Šeit stāvošie trīnīši esot Vai Uri, Tahai un Ko Te Riku. Pēc skata noteikti radinieki. Pastāv dažādi viedokļi par to, kas ir šie vīri un kāpēc un kā tie izkalti. Tie esot deificēti senču veidoli. Daži apgalvo, ka katrs mākslinieks tos veidojis pēc sava ģīmja un līdzības, bet mani māc šaubas, vai visi akmeņkaļi bijuši tik līdzīgi. Tiek arī teikts, ka šo vīru uzdevums ir sargāt tautu.

Apkārt akmens monolītiem novietotas sētiņas ar norādēm nekāpt virsū gulošiem (loģiski – gulošus nomīņāt būtu vienkārši riebīgi), neiet pāri norobežojumiem un tamlīdzīgi. Zeme pie viņu kājām ceremoniāli izlikta ar akmeņiem, visa krasta josla ainaviski norobežota, atstājot pa vidu vietu kanoe iestumšanai ūdenī. Labākās piekrastes daļas ar piekļuvi ūdenim galvenokārt tikušas šādi sakārtotas smalkāko cilts ģimeņu un priesteru vajadzībām. Sākumā tas izklausās savādi, līdz vēlāk novērojam, ka vietu, kur piekļūt ūdenim, salā nemaz nav tik daudz – krastu klāj asi un nereti stāvi vulkāniskie ieži un viļņi pār tiem mēdz nesties ar īsti okeānisku spēku. Par to, ka šis spēks mēdz pat vairāk nekā trīskāršoties, liecina šur tur izvietotās ceļazīmes ar norādēm, kurp doties cunami draudu gadījumā. Arī es, piegājusi pārbaudīt ūdens temperatūru asu iežu ielokā izveidotā vannai līdzīgā peldvietā, pēc mirkļa tieku viscaur nošļākta ar siltu sāļu sveicienu.

Lieldienu salas

Pirmos iespaidus apspriest ieklūpam piekrastes restorāniņā, kur saskaņā ar Marijas teikto pasniedzot salā labāko seviči (laima sulā marinēta svaiga zivs, kas dažādos variantos tiek servēta ar sīpoliņiem un svaigu koriandru). Sēžam paēnā, okeāna vēju appūsti un saules žilbināti, malkojam aukstu vīnu un baudām jūras veltes. Tunča empanadas, seviče dažādos variantos un garneļu kokteilis – viss ir nepārspējami garšīgi. Īsti vietā ir arī saldēdienā malkotais pisco sour (vietējā stiprā alkohola pisco kokteilis ar laimu un cukuru, bet bez kinzas). Tik gardu neesmu dzērusi nekur. Uzreiz, starp mums meitenēm runājot, jābrīdina, ka nevajag izraisīt sašutumu, šajā valstī apšaubot, ka seviče un pisco sour ir tieši Čīles specialitāte (nevis Peru vai kādas citas Latīņamerikas valsts izgudrojums, kā man, acīmredzot maldīgi, šķita pirms tam). Apstaigājam pilsētiņu, atrodam pasta kantori, no kura sūtīsim pastkartes un kur pasēs mums iespiedīs simbolisku zīmogu, kas apliecinās mūsu klātbūtni šajā salā, apskatām nelielo ostu, kur atrodas arī niršanas firmiņas, ko atkal uzmeklēsim nākamgad, iegriežamies pāris suvenīru veikaliņos un iepērkamies vietējā minimārketā. Izvēle nav liela, bet ir viss, kas mums vajadzīgs, – vīns un uzkodas vakaram.

Vakaru vadām uz terases, lasot par salas vēsturi, plānojot nākamo, šī gada pēdējo dienu un ļaujoties vakara vēsmai. Neesam pietiekami novērtējuši saules spēku – vienam otram pleci krāsojas pavisam neeiropeiskos toņos. Krem spasatjeļj tiek likts lietā nekavējoties vienlaikus ar pretodu līdzekli – šī paradīzei līdzīgā sala no visiem mošķiem nav pasargāta. Vakara rāmumu pārtrauc vien īsa, bet emocionāla cīņa ar milzu izmēra prusaku ēdamistabā. Mārtiņš ir mūsu zvērkāvis un varonis, bet manis saceltās trauksmes mudināti visi dodamies aizvērt plaši atvērtos čemodānus un mugursomas. Negribam līdzi liekēžus.

Mūsu rīcībā esošie informatīvie avoti piedāvā dažādus scenārijus par salas un tās apdzīvotības vēsturi. Tas, ka salinieki šeit ieradušies no Polinēzijas, tiek apšaubīts pavisam nedaudz, bet viedokļi dalās par to, vai viņi šeit ieradušies 700 vai 1000 gadu pēc Kristus, vai viņi te nokļuvuši nejauši vai savu izcilo navigācijas prasmju dēļ, un par to, kas novedis pie viņu kultūras iznīcības. Kultūra šeit galvenokārt bijusi mutvārdu, un daži klintīs ieskrāpētie petroglifi nespēj detaļās atklāt šīs kopienas dzīvi. Pastāv teorija, ka cilts negausība, iekšējie kari un pārmērīgā savairošanās novedusi pie pārtikas un dabas resursu izsīkuma un kanibālisma. Otra teorija apgalvo, ka viss būtu bijis lieliski, ja 1722. gada Lieldienu svētdienā (lūk, otra nosaukuma pamats!) šeit nebūtu ieradies nīderlandietis Jākobs Rogevēns un ar to devis iespēju Rietumu civilizācijai te ievazāt savas slimības un vergu tirdzniecības sērgu. 19. gadsimta vidū Peru vergu tirgotāji izveda pāri par pusi salas iedzīvotāju un otru pusi gandrīz pilnībā nogalināja tuberkuloze. Ap 1870. gadu salā dzīvoja vairs tikai kāds 100 iedzīvotāju. 1888. gadā Čīle pievienoja Rapanui savai teritorijai. 60% no pašreizējiem saliniekiem ir sākotnējo iedzīvotāju polinēziešu pēcteči. Lai aizsargātu vietējās etniskās grupas identitāti, Čīle, piemēram, salas zemi un īpašumus ļauj iegādāties tikai šai grupai piederīgajiem. Arī iebraucējiem no kontinentālās Čīles šādas tiesības ir liegtas, tāpēc viņi nemēdz te apmesties uz palikšanu (tā mums skaidroja arī nomas punkta pārstāvis), bet brauc tikai piepelnīties un attapties no pilsētas kņadas. Mēs viņu vēlmi saprotam, jo kņadas te nudien nav. Tikai nemitīgi dzied gaiļi un rej klejojoši un visādi citādi suņi. Labunakti!

Nākamajā rītā, saldi izgulējušies un pēc Patrīcijas servētām brokastīm paņemam nomas auto. Mums atbrauc pakaļ Oceanic Rentals pārstāvis, kas, par laimi, runā pat ļoti labā angļu valodā. Iedotais džipveida auto ir visai ļodzīgs, un nākas krietni papūlēties, lai saprastos ar sagrabējušo ātrumkārbu. Tāpat nākas aprast ar to, ka it visi salas ceļi ir caurumoti kā Šveices siers – jābrauc lēnītēm, ne tik daudz, lai taupītu auto (kas, šķiet, jau pamatīgi cietis), bet lai nepaliktu ar cauru riepu ceļmalā – man vēl nekad (te nu spļauju pār kreiso lecu un situ pie koka) nav nācies pašai to mainīt, neprotu, redz. Toties neesot jāpūlas ar auto aizslēgšanu, iesaka nomas vīrs, un tā jau ir, kur tad lai ved to zagto auto – pāris kilometru uz otru pludmali? Pat amfībijai būtu jāveic pāri par diviem tūkstošiem kilometru uz tuvāko – Pitkērnas – salu ar tās 48 iedzīvotājiem.

Pa vienu no salas ļoti dažiem galvenajiem ceļiem dodamies uz Anakenas pludmali. Tur mūs gaida dubults prieks – vienīgā šīs salas balto smilšu pludmale un Ahu Nao Nao jeb vesela rinda moai, turklāt daudzi no tiem rotājušies cepurēm vai arī matu pušķiem (lūk, atkal domas dalās). Arī šie akmens milži kautrīgi novērsušies no peldētājiem pludmales baltajās smiltīs un raugās iekšzemes virzienā. Viens no skaidrojumiem stāsta, ka viņi raugās uz sevi izkalušo cilti salas vidienē, to uzmanot un sargājot. Ap moai šalc slaidas palmas, ko misionāri savulaik ieveduši no citām salām un rūpīgi ieaudzējuši, lai radītu tikpat skaistu pludmali kā citviet. Starp palmām jādelē vietējais dabas parka sargs, uzraugot, lai neejam vīriem par tuvu. Ūdens tirkīzzils un silts kā piens. Saule gan dedzina, un ēnu atrast nav vienkārši – varbūt labi vien ir, ka ir tās palmas. Pusdienlaika svelme mūs aizdzen uz kafejnīcu veldzēties ar augļu sulu. Arī augļi šeit ievesti no kontinenta, salā augot vien mazītiņi ananasiņi, ko redzējām apstādījumos ap mūsu mājiņu un vēlāk auto piekabēs pie minimārketa. Saldi un garšpilni – tā secinājām, tos nobaudot (godīgi iegādājoties veikalā, nevis noplūcot apstādījumos).      

Starp ceļa caurumiem līkumojam tālāk uz salas lielāko ceremoniālo vietu Ahu Tongariki, kur rindā stāv veseli 15 moai. Šajā vietā esot jāvēro saullēkts aiz viņu mugurām, bet mūsu apņemšanās to piedzīvot kaut kā dabiski dienu gaitā izplēn – dikti agri tā saule te lec. Savukārt vasaras saulgriežos šie milži precīzi vērojot saulrietu. Lai arī vīri izskatās spēkpilni un nekustināmi, cilšu karos tie tikuši apgāzti, bet 1960. gadā cunami tos izmētājis tālāk pa salu. Atpakaļ tie salikti tikai deviņdesmitajos gados ar Japānas finansiālu atbalstu. Maururu (“paldies” vietējā polinēziešu valodā) viņiem par to! Šajā rindā stāv arī viens no salas lielākajiem moai, kas sver ap 86 tonnām. Cepure ir galvā tikai vienam, lai gan sākotnēji tādas bijušas visiem. Tās tagad atrodas pie ieejas apskates vietā, laikam tomēr par smagu. Šeit esot bijusi viena no galvenajām apmetnes vietām, tālabad arī vīriņu tik daudz. Man gan šķiet, ka tas drīzāk varētu būt saistīts ar faktu, ka tepat blakus atrodas kalns, kur moai tika kalti un veidoti, – Ranoraraku.

Ranoraraku ir vulkāna krāteris – ap tajā esošo ezeru un ārpusē pa pļavām drasē gandrīz mežonīgi zirgi, kuru salā esot vairāk par iedzīvotājiem. Krātera iekšējā nogāzē apmeklētājiem liegtā teritorijā joprojām rēgojas vesels lērums zemē iegrimušu moai. Salā kopā šo vīru ir ap 900, bet šeit ap vulkānu un tā krāterī to ir ap 400. Kalna ārpusē takas vadā apmeklētājus pa milzu darbnīcu un karjeru. Daži moai ir līdz pleciem vai degunam ierakušies zemē, daži pusgatavi, vēl klintī – pastāv minējumi par to, ka dažu vīru izkalšana pārtraukta, nonākot līdz cietākam klints iezim. Tomēr ir noskaidrots, ka visiem moai ir ķermenis, lai arī daudzviet zem zemes. Izrakšana gan pārtraukta, jo konstatēts, ka pēc tās erozija iestājas daudz straujāk un milzu monolīti pamazām drūp.

Viens no nepabeigtajiem vīriem ir lielāks par jebkuru jebkad aiztransportēto – izcelts no klints, tas būtu slējies 21 m augstumā un svēris aptuveni 160 tonnu. Visdažādākās teorijas pastāv arī par to, kā šie akmens milzeņi pārvietoti uz citām salas daļām 20–30 km attālumā no galvenās darbnīcas krātera klintīs. Mutvārdu kultūra runā par vīriem, kas paši stāvus devušies uz savām ahu. Joprojām nav īsti skaidrs, kā tas noticis. Atmetot teorijas par citplanētiešiem, paliek vien atskārsme, ka ar virvēm, akmeņiem un augļu vai kartupeļu mizām ceļa “ieslidināšanai” vietējie spējuši paveikt brīnumus, ko grūti izskaidrot vēl šodien. Citu starpā savu teoriju mēģināja pierādīt arī norvēģis Tūrs Heijerdāls, un viņam tas izdevās – ar virvju palīdzību. Fotografējoties šķobām seju līdzi moai grimasēm, bet laikam jau neesam gana deificēti.

Diena bijusi gara un iespaidu daudz. Ēdvietas meklējumus apgrūtina, šķiet, globālā tradīcija Vecgada vakarā restorānos rezervēt galdiņus svinībām. Vecgada vakars šobrīd ir tikai Latvijā (7 stundu laika starpība), bet arī šeit gatavošanās notiek pilnā sparā. Pēc maltītes dodamies mājup atpūtināt gurdos locekļus ar nodomu tumsiņā doties sagaidīt Jauno gadu uz salas svinību vietu. Tomēr nogurums dara savu, un, tuvojoties pusnaktij, tik vien spējam kā iziet līdz ceļam ar glāzēm rokā un tumsā sagaidīt brīdi, kad pa gabalu redzam debesīs šaujamies salūtu. Nav žēl nemaz, mums ir kas vairāk – moai pilnas domas un sajūtas.

Ballītes atcelšana Vecgada vakarā nozīmē, ka jau pirmajā šī gada dienā esam spēka un enerģijas pilni un varam turpināt apceļot šo aptuveni 25 km garo un 13 km plato salu. Arī jaunais gads jāsāk ar moai, tāpēc braucam uz Ahu Akivi – šī ir vienīgā ceremoniālā svētvieta, kas neatrodas pie krasta un kur pavisam burtiski piekūnu apsēstie akmens monolīti raugās uz okeānu, nevis uzgriež tam muguru. Piekūnu te ir daudz; tie tika ievesti, lai apkarotu eiropiešu ievestās žurkas, bet dabisko ienaidnieku trūkuma dēļ pamatīgi savairojušies. Visi septiņi 4,9 m augstie milži izvietojušies rindā ar astronomisku precizitāti – rudens saulstāvjos raugās tieši saulrietā, bet pavasara saulstāvjos – tieši uzgriež muguru saullēktam. Viena no leģendām vēsta, ka šie esot daži no pētniekiem izlūkiem, ko cilts valdnieks sūtījis okeānā meklēt jaunu apmešanās vietu, un tie palikuši te raudzīties okeāna tālēs un gaidīt valdnieka ierašanos. Citi gan apgalvo, ka starp šo moai rindu un jūru reiz bijis ciemats, ko vīri uzraudzījuši un sargājuši, tāpēc neesot nekādu pretrunu ar citiem moai izvietojumiem.

Pa lauku ceļu, laipodami starp zirgiem, govīm un viņu klātbūtnes apliecinājumiem uz zemes, kājojam uz vēl vienu salai raksturīgu vietu – Ana Te Pahu alām. Vairāk nekā 7 km garā alu sistēma veidojusies starp dažādām lavas iežu kārtām, pavisam tuvu virszemei. Alas savulaik izmantotas gan ūdens rezervuāriem, gan dzīvošanai cilšu cīniņu laikos, gan lauksaimniecības vajadzībām kā stādaudzētava. Iežu virskārta pasargā iegrimušās daļas no saules un vēja brāzmām un saglabā mitrumu, tāpēc salinieki te varējuši audzēt visu, kas vien ienāk prātā. Banānkoki te aug joprojām. Arī mēs uz brīdi varam attapties no saules svelmes, lai arī dzeramā ūdens krājumi jānes līdzi pašiem.

Pēc spēku uzņemšanas vienīgajā salas restorāniņā, kas ir atvērts 1. janvārī, braucam uz otru salas galu, kur bijusi otra lielākā apmetne – vulkāna Ranokau krātera malā. Te kā brīvdabas muzejā saglabājies akmens ēku puduris Orongo. Filigrāni izliktās plāksnes liecina par dziļu dabas spēku izpratni – puse ēku ieraktas zemē, lieki nekaitinot skarbos okeāna vējus. Ciems atrodas uz šauras zemes strēles starp 300 m augsto okeāna krasta krauju un vulkāna krātera ne tik stāvo malu. Krāterī zaļo saldūdens purvājs, pilnībā aizsargāta teritorija ar salas lielāko bioloģisko daudzveidību.

18. gadsimtā un līdz iedzīvotāju skaita pilnīgam sarukumam te tika piekopts putnu vīra kults. Putnu vīra attēls uz salas šur un tur iekalts akmenī un kļuvis par vienu no salas simboliem. Savulaik saskaņā ar kulta tradīcijām par cilts galveno izvēlēts tas ciema augstāko aprindu pārstāvis, kura nolīgtais kalps jeb hopu uzvarējis sacensībās, pirmais norāpjoties no 300 m augstās krasta klints, pārpeldot nemierīgos un haizivju iecienītos ūdeņus līdz mazajai blakus esošajai saliņai Motunui un tur iegūstot tajā ligzdojošā tumšā brūnmuguras zīriņa olu. Kaut kā netaisnīgi, protams, ka pats stiprinieks bijis vien marionete cita rokās, bet ko tu kultam padarīsi.

Pēdējā salā pavadītajā dienā atgriežamies Anakenas pludmalē, sadraudzējamies ar klaiņojošiem suņiem, pieredzam straujas laikapstākļu maiņas no saules svelmes līdz lietusgāzēm un pretēji un pēcpusdienā dodamies ienirt piekrastes ūdeņos. Doma sākt gadu ar ieniršanu pie Rapanui krastiem Klusā okeāna pašā vidū šķiet visai vilinoša daudziem gribētājiem, bet zem ūdens vietas daudz. Mēs gan neapciemojam īpaši ūdenstūristiem šeit nogremdēto moai, bet bruņurupuci gan satiekam, un niršana kā vienmēr dod vajadzīgo eiforijas devu vakaram. Pēdējie kokteiļi, mazie saldie ananasiņi un gūtās informācijas apspriešana, pēdējā nakts vasarīgi rēnajā Rapanui gaisā, un mūs gaida lidmašīna. Nekas jau nav beidzies. Tālāk ceļš vedīs uz Ujuni sāls tuksnešiem Bolīvijā.

Raksts sākotnēji publicēts žurnālā “Dzīves Garša” 2018. gada martā.