Tā kā ceļošana šobrīd nav iespējama, mēs lūdzām saviem autoriem pastāstīt, kas pašreiz notiek vietā, kur viņi dzīvo, un kā ir mainījusies viņu dzīve šajā visnotaļ dīvainajā laikā.
RĪGA
Pirku cigaretes. Pārdevēja, ar lūdzošu padomu balsī: “Varbūt divas paciņas?” Vēl kaut kur pasūtīju ēdienu. Pārdevēja, tajā pašā intonācijā: “Līdzi, vai ne?” Pēc šādām detaļām es jūtu izmaiņas. Arī pēc agonijas pārsvarā svešos, taču arī manā prātā, ja par tiem var runāt kā par atdalītām vienībām.
Lamuvārdu krājums ir paplašinājies, tagad tas ietver vārdus “ceļot”, “apskauties” un “neievērot distanci”, lai gan tas pēdējais, manuprāt, varētu palikt šai sarakstā arī turpmāk, kad citi no jauna zaudēs obscenitātes oreolu.
Viena no ilūzijām, ko mēs visi tagad aprokam, metot pa saujai smilšu bedrē, ir brīvā laika līdzšinējais trūkums varoņdarbiem un iecerēm. Protams, paradīze bez izvēles iespējas ir elle, bet tomēr tieši tagad ir laiks apcerēt mašīnu rindas pie dabas takām, kā domino kauliņu kaudzi.
Filma “Maska” nekad neskanēs vairs kā vienkārši maska. Tāpat šis vārds un daudzi citi figurēs nevienam neinteresējošo tēvu un vectēvu monologos, kurus pierakstīs tikai ķertie zinātnieki. Manā bērnībā to definēja sekojoši: “Man katru dienu bija jāslauc govis un jāiet uz skolu 5 km, padomā par to”, it kā tas mainītu kaut kripatiņu. Ne velti Karlsons, Brālīša iztaujāts par prombūtnes brīvdienām, atbildēja aptuveni tā, ka tevis tur nebija, tad nav vērts arī stāstīt. Un tieši šis ir minētā laika laimīgā loze – arhitektūras izbaudīšana bez cilvēkiem, īsta drauga saskatīšana degungalā, svārstīgo prātu konstatēšana, ciemiņu bads un kroga pielūgsme, kā arī šķībi, bet paša uzadītas zeķes.
Ik dienas turpinot iet dabā, pēc iespējas izvairoties no ļaužu masām un uztverot paģiru smaku par dezinfekcijas blakni un daili, es varu pateikt, ka ārpus televizora radiācija nepastāv. Par laimi, mums nav jādzēš ceturtais energobloks vai jārok blokādes līķi, kaut arī tas viss norisinājās sāpīgā nesenā pagātnē. Pavasara putni stiepj zarus uz ligzdām, perē, dzied un joprojām baidās no mums, un mēs, starp citu, to esam pelnījuši.
Un vēl, vārdi VID un COVID ir aizdomīgi līdzīgi, jums tā nešķiet?
Rvīns Varde | autora iepriekšējās publikācijas pieejamas šeit
SKOPJE
Pagājušajā nedēļas nogalē piedzīvoju pirmo komandantstundu savā dzīvē, no piektdienas pēcpusdienas līdz pirmdienas rītam. 60 stundas bez iespējas iziet uz ielas. Ārā plus 25 grādi, visu dienu saule: cik ilgi pie datora nosēdēsi? Vienīgā izklaide ir vērot kaimiņus uz pretējās mājas balkoniem – kurš šahu ar draudzeni spēlē, kurš visu dienu cītīgi tīra savu divu kvadrātmetru balkonu, kurš stundām apgriež vienu nelielu citronkoku. Tikmēr Facebook latviešu draugi tik liek bildes no lauku mājām un pastaigām pie jūras.
Skopjē, kur parasti jebkurā diennakts stundā kūsā dzīvība un ielas ir cilvēku pilnas, ārkārtas situācijas ierobežojumi ir pilnībā mainījuši iedzīvotāju ikdienas ritmu un paradumus. Vispirms aizvēra visas kafejnīcas un restorānus, tad sekoja komandantstundas ieviešana. To sākotnēji bija paredzēts sākt deviņos vakarā un turpināt līdz nākamās dienas rītam, bet tad sākumu pārcēla jau uz četriem pēcpusdienā.
Pirmdienas rītā eju uz maiznīcu pēc svaigām kiflēm (tā te sauc vienu no daudzajiem baltmaizes paveidiem). Maiznīca, kas parasti strādā diennakti, nu savu darba laiku spiesta pielāgot ārkārtas apstākļiem. Ielās rosība, jo viss jāpaspēj izdarīt līdz komandantstundas sākumam. Daudzi valkā maskas un cimdus, lai arī tas nav obligāti. Atrašanās publiskajā telpā gan ir regulēta – vecākiem ļaudīm (virs 67 gadiem) uz ielas atļauts atrasties vien divas stundas no rīta, jauniešiem – divas stundas pēcpusdienā. Pie veikaliem ir rindas, jo jāievēro distance, bet maiznīcā ielaiž ne vairāk kā divus pircējus vienlaicīgi, un, ejot iekšā, darbiniece katram uz rokām uzspiež antibakteriālo līdzekli. Uz ielas drīkst atrasties tikai pa divi, izņemot ģimenes ar bērniem.
Interesanti vērot, kā maķedonieši ievēro šo nosacījumu, skvēriņā sēžot uz atsevišķiem soliņiem. Pa dienu nākas braukt uz pilsētas otru pusi, garām lielākajam tirgum un cauri Čairai, tradicionāli albāņu apdzīvotam rajonam. Te nekas neliecina par to, ka pilsētā būtu kādi ierobežojumi – neredz ne masku, ne cimdu, pie mazajiem veikaliņiem rindu nav un iekšā parastā drūzma. Tāda sajūta, ka veselības ministra ikdienas preses konferences te neviens Neklausās.
Nākamajā nedēļas nogalē gaidāmas pareizticīgo Lieldienas, runā, ka komandanstunda būšot no piektdienas pusdienslaika līdz otrdienas rītam. Atliek vien sapirkties ēdienu un vīnu un bruņoties ar pacietību.
Ieva Goba
BRISELE
Pastaiga. Klusā sestdiena. Gaisā vasarīgs siltums. Nieka plus 21. Ēnā. Pretimnācēji izvairās no tevis, pat ja neesi ēdis ķiplokus. Parkā visi pārsvarā staigā ar noteikto 2m attālumu. Trotuāri šauri, bet pie notes droši izeju uz ielas – mašīnu nav necik daudz. Ķiršu avēnijā rozā un baltās ziedlapiņas pamazām sāk jau birt. No nez kurienes spēcīgi uzsmaržo hiacintes. Un pēc brīža grilēta gaļa. Pie ieejas Žoržanrī parkā sastrēgums – par karantīnu liecina tikai pāris masku uz bažīgāko sejām. Pilsētā, kā runā, vaļā esot tikai šī viena saldējuma tirgotava – rinda retināti gara.
Garāžas daudz kur vaļā – citur remondarbi, citur – pie sienas piestiprināts basketbola grozs. Bumba var droši izripot arī uz ielas. Uz terasēm un balkoniem daudz lasītāju. Saulesbrillēs. Apkārt rāms lauku ciema klusums. Arī šeit – Briseles vidū. Logi pārsvarā vaļā, plati jo plati. Tajos siltajos staros sauļojas miesas – kur kājas, kur pilni torsi. No kāda loga pilnā skaļumā plūst operas ārija. Zem Japānas ķiršiem bildējas ģimene trijatā – viņi drīkst, viena mājsaimniecība. Pie pārtikas veikaliem perfekti retinātas (pa 2 metri) rindas. Policijas auto lēni riņķo pa parkiem. Un ielām. Vaktē. Varot dabūt sodu. Gaisā jūt vasaru. Gribas draugu lokā gavilēt. Nedrīkst. Gaidu. Ciešos. Ceru. Cik drīz drīkstēs?
Dace Rubene | autores iepriekšējās publikācijas pieejamas šeit
KEIPTAUNA
Lieldienas. Šodien ir 18. lockdown diena. Iet uz ielas drīkst tikai ar speciālu atļauju vai pēc pārtikas, vai medikamentiem. Ārpus mājas esmu bijusi 2 reizes. Uz veikalu braucu Zaļajā ceturtdienā. Jāstāv rindā, lai tiktu veikalā, kur ielaiž ierobežotu skaitu cilvēku, lai izvairītos no drūzmēšanās. Pārdod tikai pārtiku, medikamentus un tīrāmo līdzekļus; netirgo alkoholu un cigaretes. Tas nekas, mēs nesmēķējam un mums mājās pāris Rīgas balzāma pudeles aizķērušās.
Mums ir gan šokolādes, gan sīpolu mizās vārītās Lieldienu olas. Labi, ka ir dārzs, tad olu meklēšana notiek ārā. Dzīvojam savā noslēgtajā, privātajā pasaulītē un par to, kas notiek ārpusē, zinām maz. Vēl atlikušas 10 dienas.
Ritma Grizane | autores iepriekšējās publikācijas pieejamas šeit
VIDZEME
Dzīvoju laukos. Mēģinu strādāt attālināti, bet diez ko labi tas šobrīd neizdodas. Vēl taisu ēst, krāmēju malku un šad tad baros uz bērniem par cietpaurību attālināto mācību dēļ. Viņi gan to pārāk neņem vērā. Tādēļ dažkārt neatliek nekas cits, kā ņemt velosipēdu un braukt, kur acis rāda, pa nezināmām vietām. Tajos brīžos ir tik labi kā jaunībā.
Vēl es fotografēju dzīvniekus, kuru te ir ārkārtīgi daudz, katrā ziņā vairāk nekā cilvēku. Tad, kad braucu bez fotoaparāta, viņi garlaikoti vazājas apkārt un pat nebēg. Bet, kad esmu nolēmis tos nofotografēt, tie vispār nav “darbā” vai metas bēgt, tiklīdz parādos pie apvāršņa. Vai tas ir godīgi?
Uz dzērvju torni braucu piecus vakarus, bet, kā viņas ar mani izrīkojas – nemaz nestāstīšu! Vispār dzērves tagad fotografēt ir, kā līst svešā guļamistabā. Viņām sācies pārošanās laiks, un paši saprotat, kas no tā izriet.
Vienvārd sakot – pēc neskatāmiem gadiem atkal vadu parastu lauku dzīvi.
Mārcis Kalniņš | autora iepriekšējās publikācijas pieejamas šeit
PRĀGA
Viens no valdības noteiktajiem piesardzības pasākumiem, pie kura nu jau esam pieraduši, obligāta sejas masku nēsāšana. Sods par pārkāpšanu – līdz 400 EUR. Tā kā maskas pazuda no aptieku plauktiem jau pirms pāris mēnešiem un vēl joprojām nav nopērkamas, nācās uzšūt pašiem (mīļš paldies mūsu čaklajai meitai). Mājās ieviesām jaunu rituālu: pēc katras ārā iešanas – maskas mazgāšana, dezinficēšana un gludināšana. Masku šūšana ir kļuvusi par jaunu Čehijas fenomenu- šuj visa zeme, šujmašīnas ir deficīts, pie audumu veikaliem (izņēmuma kārtā tie tika atvērti tieši šim nolūkam) – rindas.
Pirmo reizi iekāpu metro pēc mēnesi ilguša darba no mājām. Tukša metro stacija rada sirreālu sajūtu- vai tik neesmu kādas filmas uzņemšanas laukumā? Satiku vienu pasažieri un vienu metro darbinieku, kas dezinficēja eskalatora margas. Jāpiebilst, ka šodien ir svētku diena un darbdienās metro ir vairāk cilvēku, un tomēr neko tādu nevienā no galvaspilsētas centra stacijām vēl nekad nebiju piedzīvojusi. Parādījušās arī jaunas brīdinājuma zīmes sabiedriskajā transportā- “Lūdzu, aizsedziet seju un degunu”.
Pustukšs Kārļa tilts- bez tūristu pūļiem, suvenīru tirgotājiem un drūzmas. Vietējie iedzīvotāji izmanto iespēju pastaigāties pa pilsētas centru un izbaudīt tās skaistumu. Tas laikam ir viens no šīs situācijas plusiem, jo normālos apstākļos to var izdarīt tikai agri no rīta.
Vieta pie Prāgas pils, no kuras vienmēr tikušas uzņemtas kaudzēm fotogrāfiju, šobrīd ir pilnīga tukša. Arī pati pils ir slēgta. No vienas puses, rodas vienreizēja iespēja apskatīt šo vareno celtni bez steigas, klusumā, bez drūzmēšanās un apkārtējiem trokšņiem. Nepamet sajūta, ka tā pieder tikai tev. No otras puses – bēdīgi, ka nevar pastaigāties pa pils pagalmiem un izbaudīt to skaistumu pilnībā.
Nu jau mēnesi visi restorāni un sabiedriskās ēdināšanas iestādes ir slēgtas (izņemot ēstuves darba vietās). Uzņēmīgākie restorānu īpašnieki mēģina pielāgoties un kaut kā izdzīvot arī šajos apstākļos, piedāvājot iespēju iepirkties caur lodziņu. Novērojām, ka ēdienu cenas pilsētas centrā ir jūtami kritušās. Un tomēr ir ļoti skumji skatīties uz slēgtajiem restorāniem un atliek tikai cerēt, ka lielākā daļa no tiem būs spējīgi atsākt savu darbību un drīzumā atkal vērs savas durvis vaļā.
Vispār jau cilvēks pierod pie visa. Mēneša laikā pieradām pie darba un mācībām mājās, sejas maskām, slēgtajiem iepirkšanās centriem un restorāniem, muzejiem, teātriem, frizētavām, sporta centriem, utt. Arī fiziskā distancēšanās un 2 metru ievērošana vairs nav ‘neiespējamā misija’. Mani personīgi tomēr ļoti uztrauc viens aizliegums – robežu slēgšana. Lieldienās bijām mūsu lauku mājā 5 km no Vācijas robežas. Devos skriet pa ierasto trasi, kas šķērso robežu ar Vāciju, un gribēju paskatīties, vai tiešām tas mazais lauku ceļš būs aizžogots. Diemžēl bija gan. Šobrīd ceru, ka robežas atvērs un vasarā varēsim aizbraukt uz Latviju apciemot vecākus, radus un draugus. Turiet īkšķus!
Žanna Šarfa | autores iepriekšējās publikācijas pieejamas šeit
