Apmeklēt Grieķiju ir līdzīgi kā risināt vēstures tēmai veltītu krustvārdu mīklu, lūkojot neapmaldīties dažādajos vēstures periodos, pilsētvalstīs, personāžos un terminos.
Ja ir vismaz viena brīva diena iesaku apmeklēt vienu vai pat vairākas salas. Tā rīkojos arī es un ar prāmi, jeb tādu kā ūdens autobusu ar nodriskātiem krēsliem daudzās rindās, devos uz salām. Uzreiz pēc iziešanas no Pirejas ostas prāmis sāka neganti šūpoties un krakšķēt, stjuarte aicināja bez vajadzības nestaigāt un īpaši pieskatīt bērnus, vienlaicīgi, ar grūtībām streipuļojot, viņa dalīja vemjamos maisiņus. Par laimi gandrīz uzreiz iemigu un pamodos jau pēc vairākām stundām Hidras ostā.
Nekad mani nav interesējusi zemūdens pasaule, bet šeit, Grieķijā, pirmo reizi izjutu vajadzību iegadāties snorkelēšanas masku un elpošanas trubiņu; ja būtu pieejamas pleznas, nopirktu arī tās. Ar šo peldlīdzekļu palīdzību izpētīju neskaitāmas pludmales un klintīs izcirstas peldvietas, zem ūdens skatot mazas, lielas, krāsainas, strīpainas, butveidīgas, bailīgas vai vienaldzīgi garlaikotas zivis. Pabiju arī tikai no jūras pieejamās alās un vairākos laivotājiem draudīgus klinšu masīvos. Bez tradicionāli “ēdienkartē” – zivju sadaļā – uzskaitītā, ūdenī ir arī pa kādai riepai, krēslam, pudelei, nogrimušai laivai. Savukārt vienā līcīti, kur bija noenkurots daudz jahtu, bija arī kāds ducis norautu enkuru. Kā vēlāk stāstīja zinātājs, Egejas jūra izceļas ar savu klinšaino grunti, un neviens vien jūrnieks nevēloties nirt pēc enkura, atstāj to Poseidona valstībā.
Maijā sezona salās vēl nav sākusies, ūdens un gaisa temperatūra gan liek domāt par vasaru, nu vismaz to, ko pazīstu kā vasaru. Pavasarī salās ir daudz francūžu, pa kādam britam, zviedram un krievam, bet pludmales joprojām ir gandrīz tukšas. Nemaz negribu iztēloties, kas te notiek augustā, kad temperatūra ir virs 30C un visur redzami pēc jūras izslāpuši atpūtnieki.
Jūras šalkas un siltais vējš salās veido manu dienas ritmu. Trešajā ceļojuma dienā pamazām zūd laika izjūta, pēc saņemto e-pastu daudzuma konstatēju, ka šodien ir pirmdiena – tātad darba diena. Galu galā, kāda nozīme, kurā dienā sēdēt ostas kafejnīcās un grieķu stilā, stundām dzerot vienu frapi (ledus kafija), vērot apkārtējo rosību, lūkoties jūrā, braukt ar velosipēdu, kur acis rāda, jo reljefa dēļ uz salām apmaldīties nav iespējams, doties pārgājienā uz kādu attālu ciematiņu vai peldēt uz vilinošu klinti koši zilajā Egejas jūrā.
Hidra ir vienīgā man zināmā osta, kur milzīgas luksus jahtas izkrauj un pielādē ar ēzeļu palīdzību. Šajā salā ir aizliegtas automašīnas, tādas te manīju tikai atkritumu savācējiem, viss pārējais no ostas vai veikala tiek nogādāts vajadzīgajā vietā ar dažāda izmēra ratiem vai, visbiežāk, uz ēzeļa muguras. Ēzeļi ir piesieti pie namu durvīm vai slēģiem gluži kā pie mājas novietota automašīna. Ar auto te nebūtu, ko iesākt, jo salas lielākajā pilsētā ielas ir šauras un stāvas, bet citur salā automašīnām piemēroti ceļi ir labi, ja dažu kilometru garumā. Tā nu tūristi, kuri neizmanto dārgos ūdens taksometrus, klīst pa šiem gleznainajiem lauku ceļiem un takām, meklējot skaistākās pludmales, autentiskākās tavernas vai kalnos paslēptas grieķu pareizticīgo kapelas. Hidru, kā īslaicīgu uzturēšanās vietu, bija iecienījis mūziķis Leonards Koens un joprojām katru gadu no Ņujorkas šurp lido dejotāja Vija Vētra.
Katru dienu vienpadsmitos no rīta Hidrā piestāj tūristu kuģis “Cosmos”, uz divām stundām pilsētas centrālo daļu pārvēršot blīvi piepildītā telpā ar daļiņām, kuru kustības trajektorija un intereses nav prognozējamas. Par laimi, tās pārsvarā koncentrējas ap ostas kafejnīcām un suvenīru veikaliem, bet pēcpusdienā salā atkal iestājas miers.
Labirints joprojām ir iecienīta grieķu izklaide, daudzas vecās mājas, kuras tagad pārtapušas par viesnīcām, nav nekas cits kā daudzdimensionāls labirints vairākos stāvos ar ziedošiem iekšpagalmiem, tumšiem pagrabiem, balkoniem un vairāku līmeņu terasēm – uzskaitīto savieno garas, tuneļiem līdzīgas, ejas vai “uz godavārdu” būvēti tiltiņi. Noskaņas radīšanai daži kambari ir dekorēti nosūbējušiem spoguļiem un citiem priekšmetiem no pagājušā gadsimta vai krāmu tirdziņa. Tādās vietās man šķiet, ka nekad neatradīšu savu istabu un kā tāds Mīnotaurs maldīšos apkārt līdz parādīsies viesnīcnieks.
Lai ko arī nedomātu par dienvidniekiem – īpaši grieķiem – nesenās krīzes sakarā kārtība te ir pamatīga. Krasta apsardze uzrauga katru ostā ienākošo vai izejošo kuģi un tos, kuri no tiem izkāpj. Bez atbilstošas vadītāja apliecības netiek izīrēta neviena laiva, jahta, skūteris vai kvadracikls. Bez kuģu vadītāja apliecības teorētiski var izīrēt tikai laivu ar motora jaudu līdz 30 zirgspēkiem, bet arī tad neviens neraujas to darīt, jo laivas īpašnieks nes atbildību avārijas gadījumā.
Kaimiņu salas Spetses galvenās pilsētiņas Spetses centrā vienmēr ir liela rosība. Ostas promenādē motorolleri lido uz visām pusēm – uz tiem tantes labākajos gados, smēķējoši onkuļi, jautri pusaudži. Tantes sēž skūtera vai motocikla aizmugurē kautri abas kājas pārlikušas uz vienu pusi, ar frizūras bojājošām ķiverēm gan neviena te neaizraujas. Nav saprotams, kurp viņi steidzas, jo kādus trīs kilometrus ārpus pilsētas nav pilnīgi neviena, esi tikai tu, jūra un savā skaistumā pilnīga ainava.
Šķiet, ka uz skolu iet tikai mazi un trokšņaini bērni (tāds iespaids rodas, ejot tām garām), lielāki dienas pavada vizinoties ar skūteriem, bet vecākie sēž pludmales kafejnīcās, līdzīgi kā to dara godājamie salas patroni. Pilnīgi iespējams, ka divas pēdējās nodarbības ir iekļautas obligātajā pamatskolas apmācības programmā, īpaši zēniem domātajā.
Ar velosipēdu minoties apkārt Spetses salai, nonācu pagājušās vasaras meža ugunsgrēkā nopostītajā salas daļā. Zili zaļo paradīzes ainavu negaidīti nomaina iznīcība: apdeguši koku stumbri un pilnīgs klusums, neviena putna vai cilvēka. Nodegušā lauka vidū, kāda ceļa galā, bija norāde uz pludmales bāru. “We are open”- skumjākā reklāmas izkārtne kādu nācies redzējis.
Neplānoti, jau pirmajā dienā, apskatīju visas nelielās Spetses salas nozīmīgākās vietas: veco ostu, nodegušo mežu, gleznainās pludmales un leģendāro jūras alu. Viesnīcā apvaicājos, ko vēl pasākt un saimniece pusnopietni atbildēja “enjoy yourself” – peldi, lasi, aizbrauc uz pludmali, piebilstot, ka vienalga kuru, jo tās visas ir skaistas, vai paēd labas pusdienas kādā nomaļā tavernā. Viegli teikt, tomēr grūti izdarīt. Daudz vieglāk ir kaut kur mīties, peldēt vai stundām soļot pa takām.
Klejojot pa salām pēc pavasara lietus gāzēm, sajūtamas visdažādākās smaržas un smakas. Piecas no tām atpazīstamas uzreiz: motorolleru un motorlaivu izplūdes gāzes, dažādi skuju koki, eikalipts, ziedoši oliandri (izrādās viens no indīgākajiem augiem Grieķijā) un kūtsmēsli. Par citu izgarojumu izcelsmi domas dalās. Pēcpusdienā atpazīstamajiem aromātiem pievienojas arī manu sviedru smaka.
Kaķi te ir visur, arī suņi – pēdējie gan krietni noplukuši, tomēr dzīvnieki ir draudzīgi vai vismaz izturas ar cieņu viens pret otru, iespējams, saprotot, ka izrādīta agresija samazinās iespējas izdiedelēt no tūristiem kārumus. Parasti, pusdienojot vai vakariņojot, ap galdiņu nemanāmi sarodas prāvs pulks kaķu, kuri, it kā neko nevēlēdamies, laiku pa laikam nostaigā garām, cerībā, ka viņiem atkritīs kāds gardums.
Uzdrošinos apgalvot, ka, lai ko arī domātu krasta apsardze, policijas priekšnieks vai salas vecākais (ja tāds vispār ir), svarīgākais cilvēks katrā salā ir prāmju biļešu pārdevējs, īpaši vasarā, jo vietas uz kuģiem visiem ceļotgribētājiem nepietiek. Tādēļ maršrutu saplānot un biļetes iegādāties ir vēlams laicīgi. Ja tas tomēr nav paveikts, ir vērts atcerēties laipnākos vārdus un lietot žilbinošāko smaidu, jo biļešu kasēs vienmēr kāda vieta tiek pataupīta ārkārtas gadījumiem.
Dažubrīd liekas, ka salās nav ko darīt vai, ka visu laiku tiek darīts viens un tas pats. Tomēr vislabāk šīs vienkāršās lietas var novērtēt, kad jākāpj prāmī, lai atgrieztos ikdienā. Sāpīgā veidā šajā brīdī laiks atkal iegūst nozīmi.
Autors pateicas aviosabiedrībai “airBaltic” par atbalstu raksta tapšanā.
Raksts sākotnēji publicēts Delfi.lv 2018. gada maijā
