This story is available in English
Katrai vietai, kas ierakstīta manā liktenī, ir priekšvēstnesis: grāmata, filma, nejauša apstāšanās vai iepazīšanās ceļojuma laikā. Tas ieskandina kādu noti, kas tajā brīdī vēl skan svešādi un tālu, bet līdz Lielajam notikumam būs izaugusi par simfoniju un pats notikums būs tikai loģiska šīs enerģijas manifestācija.
Kas tā bija par noti, kas manī ieskanējās tovasar Verbjē? Manā dzīvē bija ienākuši kalni. Kaut kas tāds, kas mani līdz tam nebija vilinājis. Mana izpratne par paradīzi bija gulēt Franču Rivjērā ērtā atzveltnī, baudīt Azūra krasta ainavu un laiku pa laikam veldzēties tirkīzzaļajā ūdenī. Kalni man aizsedza skatu uz tālēm un to dziļās ēnas mani ātri ieveda grūtsirdībā. Atceros, rakstīju draudzenei: “Bergena ir tīri forša pilsēta ar labu mākslas programmu, ja vien nebūtu tie kalni visapkārt…” Bet tagad dzīves ceļš bija uzvedis mani 1500 m augstajā Verbjē ciematā Ženēvas ezera tālākajā galā un licis saskarties ar dusošām manas personības daļām. Ja piekrītam Tomasam Mannam, ka jūra pieņem mūs, kādi esam, bet kalnos mēs apliecinām savu vitalitāti, tad es te piedzīvoju jaunu dzīvesprieku. Iztukšojošās attiecības ar narcisistisku vīrieti bija beigušās, es pamazām apjautu sevis pašas spēku. Bija kāds notikums, ar ko aizsākās mana atdzimšana.
Augusta sākumā viesojos Verbjē pie sava drauga Rodžera – Verbjē mītoša latviešu rakstnieka un dramaturga. Viņš mani uzaicināja uz radošu sesiju saistībā ar viņa topošo romānu. Mani analītiskie jautājumi (žurnālista profesijas niķis) palīdzēja viņam precizēt stāsta struktūru un pilnveidot raksturus. Katru dienu stundām ilgi klīdām pa kalnu takām gluži kā Maikla Keina un Hārvija Keitela varoņi Paulo Sorentino filmā “Jaunība”, spriežot par literatūru, dzīves jēgu un mūsu sapņiem. Rodžers atzina, ka vēlas atstāt nospiedumu uz jauno paaudzi. Gluži kā filmā “Jaunība” Reičelas Veisas varone Šveices kalnieša stiprajā satvērienā pārvar bailes no augstuma, Rodžera draudzības pamatīgums mudināja mani atkal uzticēties cilvēkiem, vīrietim un sev.
Kādu vakaru Verbjē mākslas sammita instagram kontā ieraudzīju, ka pavisam netālu no šī ciema kalnos ir iespaidīgs slavenā land art (zemes māksla) mākslinieka Maikla Heizera (Michael Heizer) objekts. Godīgi sakot, to izlasot, nespēju tam noticēt : vai tiešām, Maikls Heizers, šis zemes mākslas pionieris, tik attālā Val des Bagnes ielejas stūrī būtu izveidojis sev tipiskā grandiozā izmēra zemes mākslas objektu un es neko par to nebūtu dzirdējusi? Biju dziļi ieintriģēta, lai neteiktu saviļņota. No rīta minūti pēc tūrisma biroja atvēršanas biju klāt noskaidrot patiesību. “Jā, pie Mauvoisin dambja ir Maikla Heizera skulptūra,” laipnā intonācijā pavēstīja tūrisma centra meitene. “Un starp citu pēc 10 minūtēm no Le Chable uz turieni atiet bezmaksas vilcieniņš ar gidu. Tas kursē reizi nedēļā.” 10 minūtes! Tieši tik daudz vajag, lai nobrauktu lejā uz Le Chable pilsētiņu. Paskatījos uz Rodžeru: “Skrienam!” Viņš nepaspēja pat atbildēt, kad mēs lielos auļos bijām jau pusceļā uz pacēlāju staciju. “Tu esi traka!” viņš izdvesa, kad abi iegāzāmies gondolā un Alpu absolūtajā klusumā slīdējām lejup. Jau no gondolas manījām jautros ornamentos krāsoto vilcieniņu. Metāmies turp. Gide kā reiz ierādīja sēdvietas. “Jā, vēl ir brīvas tieši divas vietas,” viņa uzsmaidot teica mums ar apburošu franču akcentu. Abi teju vai iespiedzāmies priekā, ka viss tik labi izdevies.
Tām divām stundām, ko pavadījām ceļā uz Mauvoisin, varētu veltīt atsevišķu stāstu: tas ir katra šīs zemeslodes iedzīvotāja sapnis un būtu cietsirdīgi to atstāstīt tiem, kuriem tas vēl tikai priekšā. Val des Bagnes ir viena no mežonīgākajām Šveices Alpu daļām, kur Norvēģijas klinšu skarbums mijas ar turpat aiz kalna mītošās Itālijas burvību. Kalnu ceļš, ūdenskritumi, apburoši ciemati, kur mūs cienāja ar sieru un vīnu, muzeji, hidroelektro stacija un pāri visam vasaras saule. Tas, kā šī daudzposmainā jāņtārpiņa vadītājs tika galā ar kalnu ceļu šauro serpentīnu, droši vien ir antigravitācijas zinātnes izpētes priekšmets. Zinu tikai to, ka jutos tieši tik laimīga, kā pirmo reizi Mežaparka vilcieniņā sešu gadu vecumā.
Pēc laimīgas čunčināšanas sasniedzām Mauvoisin 1900 m augstumā. Ātri uzmetusi skatu divām centrālajām ēkām: viesnīcai – nu gluži kā izceltai no Agatas Kristi grāmatām par angļu tūristiem Šveicē – un nelielai klints bluķī izgrebtai kapelai, es steidzos uz laukumu aiz viesnīcas, kur jau redzēju zemē vīdam Maikla Heizera skulptūras tērauda līnijas.
Land Art mākslinieki – šie lielummānijas apsēstie mačo, kas 60. gados ASV spēlēja Dievu, savām vīzijām pakļaujot tuksnešus, ezerus, kalnus! ASV smagās industrijas norietā Ričards Longs, Roberts Smitsons u.c. turpināja dabas un vides pakļaušanas tēmu mākslā. Maikls Heizers viņu vidū izcēlās ar īpašu grandiozumu. Viņa 1972. gadā iesākto “Pilsētu” – kolosāla izmēra Ēģiptes piramīdām līdzīgo struktūru Nevadas tuksneša vidū – bija paredzēts atklāt 2020. gadā. Šo pilsētu, kas “pārdzīvos cilvēci”, Heizers pasludināja par savu magnum opus. Gandrīz piecdesmit gadu 20 ekskavatori diendienā pulē virsmas, lai pilsēta, ko neviena acs dzīvē vēl nav redzējusi, nepadotos tuksneša vēju entropijas spēkam. Ironiski, ka mirklī, kad karalis bija gatavs pielikt punktu savam perfekcionismam, daba iejaucās viņa plānos, atvirzot atklāšanu uz neparedzamu laiku. Viņi visi, bet jo īpaši Heizers, tiek kritizēti par dabai un ilgtsspējai nedraudzīgām izvēlēm: iedomājieties tik, cik DIA fondam izmaksā 20 mega izmēra buldozeru nodarbināšana katru dienu! Doties uz Land Art mākslinieku objektiem ir kā apmeklēt paleontoloģijas ekspozīciju: mūsdienu ekoloģijā tāda izmēra organismi vairs nav iespējami. Tādēļ arī mans entuziasms nokļūt Mauvosin – pieskarties vēsturei!
Šveicē Heizers ir īstenojis savu 1972. gada skici no Nevadas, kur ar divriteni iezīmēja trīs apļus tuksneša smiltīs. Te viņš ir iegrebis apļus klints plato un izlējis tos tēraudā. Līnija veido iegrimi, kur var iekāpt un pa to staigāt. Zinātāji pamanīs saikni ar Heizera 1969. gada darbu Amerikā “Dubultais negatīvs”, kur viņš, izrokot 240 000 tonnas smilšu, izveidoja divas dziļas gravas, kas, no augšas skatoties, Nevadas tuksnesī veido divas līnijas. Darba ‘saturs’ ir tukšums, tādēļ arī nosaukumā – negatīvs. Bērni skraida pa tērauda ‘negatīvu,’ pieaugušie domīgi staigā ap to, dažs sadūšojas iekāpt.
Heizera ‘iegriezumi’ ainavā ir tik precīzi (viņš ir arheologu atvase), viņa ‘negatīvā’ telpa tik pilna jautājumiem par jēgu , ka viņš savai vīzijai momentā ir spējis pakļaut Šveices augstāko kalnu grēdu ar visu līdzās esošo Monblānu. Kā Kanta filozofijas “varonis” ar estētisku skatienu pakļauj draudīgas dabas parādības, tā Heizera cirkuļa precizitātē rūsganā tēraudā novilktie riņķi tiecas sinhronizēt robotās kalnu kores renesanses cilvēka prāta pārvaldībā. Te dažbrīd skrien skudriņas pār kauliem, aptverot cilvēka gribas fenomenālo spēku, bet dažbrīd gribas smaidīt par cilvēka bezgalīgo iedomību. Un tas arī ir Land Art pendeles kustību diapazons. Vasarā te priecīgi skraida bērni, pa kalnu takām garām soļo Šveices cenu neatturētie tūristi, pulcējas mākslas elite, bet ziemas mēnešos skulptūra ir zem sniega kārtas, ceļš bieži ir neizbraucams un kalnos iet bojā cilvēki.
Iemesls, kādēļ privātais fonds Air & Art 2012. gadā izvēlējās Heizera darbu ierīkot tieši Mauvoisin, ir tas, ka turpat blakus atrodas kāds cits inženierijas brīnumdarbs – Mauvosin dambis. 2100 m augstumā virs jūras līmeņa tas ir piektais augstākais hidroelektroenerģijas dambis pasaulē un gada laikā saražo vienu miljardu kilovatu. To cēla no 1952.-1958. gadam, cilvēka vajadzībām pakļaujot ledāju, kas gadsimtu laikā bija apdraudējis Val des Bagnes iedzīvotājus, 1818. gada jūnijā izraisot pat cunami vilni, kas nolīdzināja ciemus līdz pat ielejas tālākajam galam, nogalināja 44 cilvēkus un neskaitāmus lopus.
Pēc Heizera mani maz vilina inženierzinātnes sasniegumu apskate, bet tā kā dambis ir svarīgs šī objekta tapšanā, to nevar izlaist. Aizelsušies no vairāk par 200 m augstā kāpiena, nonākam uz dambja konstrukcijas, kas ietver Mauvoisin ezeru. Ainava ir prātam neaptverama. Ūdens milzu ezerā ir spilgti zaļš, abās pusēs no klints ezerā, dārdot kā Viktorijas ūdenskritums, gāžas ūdens straumes un to ieskauj klinšaini, stalti, augsti kalni. Jūtos kā zinātniskās fantastikas filmā, kur uz kādas planētas tiek atklāts šķidrums. Es nemaz nesteidzos fotografēt, jo intuitīvi ir skaidrs: es te vēl atgriezīšos.
Atpakaļceļā abi ar Rodžeru klusējam. Šī diena ir bijusi kaut kas neaizmirstams. “Taviem impulsiem var uzticēties,” Rodžers secina. Manī atgriežas sajūtas par agrāko vitalitāti un uzdrošināšanos. Vai tās ir atmiņas? Vai arī es atkal mainos? Pie vakariņu galda pētu Mauvoisin dambja karti. Izrādās, dambim var apiet arī apkārt. Svinīgi nosolāmies, ka nākamvasar to izdarīsim.
Pagāja gads. Mana piesaiste Šveicei pozitīvās psiholoģijas un mākslas projektu dēļ arvien pieauga. Vasaras vidū atkal grasījos būt Verbjē, lai vadītu semināru jauniešu un bērnu nometnē Les Elfes. Nedēļu pirms prombraukšanas frizieres salonā aiz neko darīt telefonā atveru Mauvoisin ezera karti. Pētot takas, tuvākās bāzes stacijas, lasu citu haikotāju piezīmes. Jo vairāk lasu, jo vairāk uzkurinu sevi. Ir jāiet! Es taču sev to apsolīju. Turklāt tā ir mana dzimšanas dienas nedēļa. Man ir jāpiedzīvo kas īpašs. Rodžers šovasar ir Parīzē un kompāniju man nesastādīs. Bet varbūt kāds no Verbjē draugiem būs ar mieru pievienoties?
Šoreiz Verbjē man ir ‘barteris’ ar amerikāņu paziņu Keitu: es viņai piedāvāju pozitīvās psiholoģijas koučingu, viņa man – naktsmājas. Keitas dzīvoklis ir plašs, ar vairākām terasēm uz trim debess pusēm. Sarunājam kādu vakaru iet kopā doties pārgājienā kalnos virs Verbjē, bet pārējā nedēļa man ir brīva pašai saviem plāniem. Keita te dzīvo jau 15 gadu, nu jau kādu laiku ir viena un izskatās, ka viņa mīl savu vienpatību. Viņa ļoti daudz strādā savā tūrisma industrijas uzņēmumā un atzīst, ka ir darbaholiķe. Patiesībā tas ir iemesls, kādēļ viņa vēlas izmēģināt pozitīvās psiholoģijas koučingu – lai ieraudzītu vairāk jēgas savā dzīvē.
Jau pirmajās tikšanās reizēs pamanu, ka Keitai ir liela ietekme Verbjē. Atliek man tikai kādam piebilst “Keita teica…”, kad uzreiz manis teiktais iegūst dubultu svaru. Pēc Keitas ieteikuma luksusa viesnīca W (Marriott grupa), acis nepamirkšķinot, angažē mani rīkot pozitīvās psiholoģijas semināru viesnīcas vadības komandai. Arī šajā luksusa paradīzē visi ir pārstrādājušies. Kad vaicāju, kā viņai ir izdevies panākt tik konservatīvas sabiedrības respektu, viņa smejas, ka tur nav nekāda noslēpuma:
Es vienkārši eju un runājos ar cilvēkiem. Atvērtība ir amerikāņu priekšrocība.
Tas, ka šādās nelielās sabiedrībās daudz ko nosaka pāris ietekmīgu cilvēku, man nav nekas jauns. Arī Monako viss ir atkarīgs no prinča un pāris viņam pietuvinātu cilvēku svētības. Atliek princim izmest kādu frāzi presē vai spert soli kādā pasākumā, lai apkārtējā sabiedrība to uztvertu kā zaļo gaismu un viss sāktu notikt.
No rīta dziedādama dodos uz Les Elfes (elfu – no franču val.) nometni pa burvīgas jūlija saules pielietiem Verbjē ceļiem. Fotografēju ēkas, gaismu un sevi. Pirms deviņiem ciems vēl ir kluss un tukšs. Vasarā Verbjē atmosfēra ir daudz mierīgāka nekā ziemā, kad te plosās Rietumeiropas sportiskā elite ar gandrīz visu karalisko ģimeņu pārstāvjiem priekšplānā. Lai arī vasarā netrūkst visa veida kalnu sporta aktīvistu, tomēr dominē gados vecāka publika, it īpaši jūlija beigās un augusta sākumā, kad notiek prestižais Verbjē klasiskās mūzikas festivāls. Arī manā kabatā ir biļete uz šo festivālu.
Tuvojoties Les Elfes kompleksam, dzirdamas rosīšanās skaņas. Visi ir paēduši brokastis un nu dosies, kur nu kurais: kāda grupa uz ūdens sporta nodarbībām Ženēvas ezerā, kāda kalnos stādīs kokus, citi tepat uz vietas mācīsies franču valodu. Nometnes vadītājs Adams vienlaicīgi runā ar mani, dod instrukcijas bērniem un atbild uz kolēģa jautājumiem. Pēdējā gada laikā, kopš sadarbojos ar viņiem, te vienmēr ir valdījis radošs haoss, bet viss acīmredzot notiek gana veiksmīgi, ja jau pasaules elite turpina te sūtīt savus bērnus nu jau vairāk kā 30 gadus. Uz Adama galda nejauši pamanu latviešu vārdu: šovasar te viesojas arī kāda slavena latviešu hokejista meita. Instruktori un atbalstošais personāls gandrīz visi ir briti. Šodien es strādāšu ar viņiem.
Otrajā tik pat saulainajā dienā mans izaicinājums ir daudz lielāks: jātiek galā ar gandrīz 30 nevaldāmiem pusaudžiem no visas pasaules (bez pārspīlējuma): enerģijas pārpilnām meitenēm no Brazīlijas, Venecuēlas, Ēģiptes, kautrīgiem puišiem no Saudu Arābijas un Indijas, tā saraksts turpinās. Visas dienas laikā patiesa aizrautība par uzdevumiem mijas ar haosu, ko pārbļaut var tikai man palīgos atsūtītais instruktors Bens. Izbļaustījušies, izrādījušies, mani apjokot centušies, dienas otrajā pusē viņi atslābst, un veidojas patiesa saruna. Les Elfes šo sesiju viņiem ir ieplānojuši kā iespēju pārdomāt un izteikt vārdos mēneša laikā nometnē piedzīvoto. Ukraiņu meitenes man pusdienlaikā čukst, ka viņas jau sen būtu gribējušas atgriezties mājās. Bet, kad vēlāk viņas no citiem jauniešiem uzdevuma ietvaros dzird par savām labākajām īpašībām, atplaukst skaistā smaidā un turpmākajā dienas daļā izrāda krietni lielāku entuziasmu. Pat kūtrais Saudu Arābu puisis, saņēmis komplimentu vilni no citiem, izlien no kakta, kur ir iekārtojies. Jūtos ļoti apmierināta par paveikto. Pēc nodarbības iepriecinu sevi ar vēsu baltvīna glāzi turpat Verbjē festivāla āra kafejnīcā. Tur sēžot, saņemu vēl pēdējo fīdbeku. Ēģiptiete, kas bija visskaļākā nodarbībās, ejot garām, saka man: “I want to be like you. Everybody likes you.” Pasmaidu viņai un jūtos kā amerikāņu seriālā. Šie resgaļi ir mani uzlādējuši un nav šaubu, ka rīt jādodas uz Mauvoisin.
Vakariņās tiekos ar savu Verbjē draudzeni Vitu. Viņa vada vienu no W viesnīcas restorāniem. Talsinieces iznesīgums un patiesā mīlestība uz darbu viņai otro reizi ir atnesusi gada labākā darbinieka apbalvojumu. Šoreiz balvā ir atpūta kādā no Montekarlo luksusa viesnīcām. Saskandinām Aperol Spritz par mūsu panākumiem. Mums abām šī ir bijusi gara diena. Lai arī tūristu vasarā ir mazāk, darba ir dadz, jo arī darbinieku skaits ir mazāks. Vitai kā atbildīgajai par visu nākas aizpildīt ‘tukšos logus’. Abas pasūtām bagātīgās restorāna Le Fer a Cheval porcijas. Pa ilgiem laikiem arī mana apetīte ir tāda, ka tikšu galā ar viņu lazanju. Pie viena no galdiņiem pamanu arī ‘audzēkņus’ no Saudu Arābijas, restorānam garām čalodamas paiet ēģiptietes. Šie jaunieši ir viens no galvenajiem Verbjē iztikas avotiem vasarā. Vairums no viņiem nāk no izteikti bagātām ģimenēm. Tikuši brīvībā, viņi te tērē vecāku naudu uz nebēdu. Sarunās nodarbībā esmu dzirdējusi tādas frāzes kā “Mans tēvs – karaļa draugs” vai “Kad mans krustēvs savā lidmašīnā apceļoja Sahāras tuksnesi…”
Uz desertu pārceļamies mājās pie Vitas. Viņa dzīvo burvīgā chalet (Šveices Alpiem tipiskā koka namiņā) apmaiņā pret to, ka pieskata īpašnieka – Singapūrā dzīvojoša angļa – īpašumu. Viņš ar ģimeni šurp atbrauc pāris reizes gadā, pārējā laikā Vita te dzīvo viena. Ieriktējamies uz vienas no terasēm. Viņa no ledusskapja izceļ baltvīna pudeli un atrod desertu, iededzam lampiņas. Jūtos tik labi, ka arī paņemu vienu no Vitas cigarellām. Te ir franciski runājošā Šveice. Te cilvēki zina, kas ir joie de vivre. Klāstu Vitai savu rītdienas plānu par Mauvoisin. Vita pati ir liela staigātāja, bet par šo maršrutu neko nezina. Skatāmies pārgājienu kartē un secinām, ka tie ir 22 kilometri, kas novērtēti ar vidēju grūtību pakāpi. Uzzinu arī, ka rīt pēcpusdienā tur gaidāma 40 % iespēja pērkona negaisam. Bet visas turpmākās dienas lietus un pērkona iespējamība vēl pieaug. Vita skatās uz mani vērtējošām acīm. Viņai es liekos ēteriska būtne, kam labāk lieku risku neuzņemties. Mauvoisin vietā viņa cenšas man ieteikt citus, īsākus maršrutus, ko viņa pati ir izgājusi. Viņa neapzinās, ka iespēja iziet šo maršrutu, pirms to izdarījis kāds cits Verbjē draugs, tikai ceļ tā vērtību manās acīs. Esmu patiesas dilemmas priekšā: ļoti gribas iet, bet tik garš, nepazīstams ceļš vienatnē augstu kalnos kopsummā ar pērkonu tomēr biedē. Vita redz manas iekšējās mokas un lūdz apsolīt, ka no rīta padošu ziņu, ko esmu izlēmusi. Kalnos vienam otrs ir jāuzmana. Pa ceļam uz mājām izlemju, ka no rīta aizbraukšu paskatīties uz ūdens dambi, paņemšu līdzi grāmatu, kādā pļavā palasīšu, papusdienošu viesnīcā, kas izskatās kā no Agatas Kristī romāniem, un mana diena būs izdevusies.
No rīta septiņos esmu pasta autobusa pieturā un braucu lejā uz Le Chable. Tur pusstundu jāgaida līdz autobusam. Paņemu kafiju. Manā auduma maisiņā man līdzi ir maksimāli maz – grāmata, mazā ūdenspudele, sviestmaize, banāns, šokolādes tāfelīte un šorti, ko uzvilkt, kad kļūs karsti. Pretsauļošanās krēmu esmu sazieķējusi maksimāli daudz, lai nebūtu jānēsā līdzi pudele. Zinu, ka pēc ilgāka gājiena pat mazākais smagums sāk grauzt plecus.
Līdz Mauvoisin ir tikai 20 kilometri, nonāku tur pavisam agrā stundā. Ieejot viesnīcā, vairākas grupas, jau paēdušas brokastis, acīmredzot pārrunā maršrutu. Dzirdu Šveices vācu valodu. Visiem uz pleciem lielas, nopietnas mugursomas un kājās kārtīgi kalnos kāpšanas apavi haki vai zemes krāsā. Izlemju, ka pirms pastaigas gribu vēl vienu kafiju un kādu sviestmaizi. Par viesnīcu šo vietu var saukt tikai 19. gadsimta kategorijās. Un nudien, tā ir otra senākā viesnīca Valē (Vallais) kantonā: pirms diviem gadiem nosvinējusi 150 gadus. Gari koka galdi, tiem līdzās rupji tēsti beņķi. Viesmīle man kafiju lej no kafijas aparāta lejkannas. Piens ir tikai plastmasas trauciņos. Kāda specifiska, laikam no virtuves nākoša smaka sajaukumā ar koka lakas smaržu man atgādina tās pāris reizes, kad bērnībā biju vietējā pareizticīgā sieviešu klostera virtuvē. Zivis! Tur oda pēc zivīm! Te arī. Bez manis garenajā telpā ir vēl pāris pensijas vecuma vīrieši. Viņi arī, dzerot kafiju, pēta karti. Es jūtu, ka kafija man par rūgtu, vajadzētu pajautāt vēl kādu piena iepakojumu, bet viesmīle kā nerādās, tā nerādās. Redzu uz letes veselu trauku ar tiem. Nez kāpēc šo kungu klātbūtnē kautrējos aiziet un paņemt pienu pati. Sagaidu, kad viņi aiziet, tad paņemu.
Saule jau pakāpusies augstāk virs kalnu kores, apspīdot ieleju ar dzidru rīta gaismu.
Klusi iespurdzos un tveru pēc telefona kameras. Tā ir kā atskaites punkts, ka šis mirklis ir reāls. Ja man gribas fotografēt, tātad es esmu šeit un tagad. Man gribas arī dziedāt.
Pametu skatienu apkārt, vai kāds nav tuvumā, un dziedu. Kāpju augšup uz dambi, kas atrodas 200 metrus augstāk par pašu Mauvoisin.
Dambja cēlājiem veltītā pieminekļa varoņu raupjie sejas vaibsti un stāvu masīvās formas ne ar ko daudz neatšķiras no tā laika padomju strādnieku atveidojuma akmenī. Aizsprostu no 1952. līdz 1958. gadam cēla vairāk nekā 2000 strādnieki, pārsvarā itāļi. Viņu darba kolosālie apmēri apskatāmi izstādē, kas ierīkota vienā no tuneļiem. Tunelis ir tumšs, slapjš un tuvumā dārdošo ūdens straumju dēļ arī baiss. Izeju uz dambja un sasveicinos ar spilgti zaļā ūdens masu un kalniem. Viens no tiem momentiem, kad apzinies, ka stāvi pasaules brīnuma priekšā. Tas manāmi uzlabo manu garastāvokli – viss šis skaistums ir tikai man.
Bijība pret šīm klints masām, kas liek palēnināt gaitu, mijas ar nepārvaramu zinātkāri, kas dzen ātrāk uz tuneli – tas mani aizvedīs dziļāk kalnos. Joprojām atceros to sirds salēkšanos, kad tunelī pagriezos pa kreisi – uz kalniem. It kā es būtu izvēlējusies pārkāpt tabu: ieraudzīt kaut ko, ko nevienam cilvēkam nav ļauts redzēt. Eju un bailes no tuneļa tumsas mijas ar atbrīvojošu ļaušanos. Sajūta ir tuvu erotiskai. Kaut ko tādu es vēl neesmu piedzīvojusi. Eju un apzinos, ka pat, ja es aiziešu tikai līdz tuneļa otram galam, tā būs pieredze, ko vienmēr atcerēšos. Šajā tuneļa galā vairs nav elektrisko spuldžu, apgaismojums nāk no ik pa laikam klintī izcirstām atverēm. Tad kādu laiku apgaismojuma nav vispār: eju, izmantojot telefona gaismu. Tuneļa grīda ir ļoti mitra, šur tur ir lielas peļķes, uz deguna arvien biežāk pil ūdens. Man kļūst neomulīgi. Domās pārskatu, vai tiešām tur bija zīme, ka gājēju kustība ir atļauta. Tad pēkšņi tālumā sadzirdu cilvēku balsis: uzelpoju. Garām pabrauc divi velosipēdisti. Kā šveiciešos spēj sadzīvot precizitāte un kontrole ar pakļaušanos dabas dominantei!
Pēc kāda pagrieziena tunelī kļūst arvien skaļāks. Tuvojos vietai, kur ūdenskritums, kas no tāluma izskatījies tik graciozs un varavīkšņu ieskauts, te atklājas kā draudīga parādība un mega jaudā šķērso tuneli. Tunelis rūc un dreb no ūdens kubikmetru miljardiem. Ja ne tie divi velosipēdisti, es te būtu pagriezusies atpakaļ. Troksnis ir patiešām baiss. Prātā nāk Āfrikas vietējie, kas brīdināja Livingstonu netuvoties vietai, kur dārd ļaunie gari, – Viktorijas ūdenskritumam. Lai arī apzinos, ka šis pasākums ir cilvēka kontrolēts, visi baismīgie tēli no pasakām atdzimst manas iztēles priekšā. Ūdens te ir sadzīts nelielā kanālā, kam pāri uzlikt metāla gājēju tilts. Lai no kuras puses skatos uz straumi, man metas slikti. Ar trīcošām kājām saņemos uzfilmēt šo parādību. Un tad gan ātrāk, ātrāk prom no šīs vietas!
Kad kritiskā vieta pārvarēta, kalns atmaigst. Tunelī arvien biežāk parādās lielas atveres ar skatu uz ezeru. Rīta saule no ezera otra puses izgaismo šo akmens valstību. Kādā vietā milzu zirneklis savērpis tīklu teju pa visu atveri, un apmierināts sildās jūlija saulē. Kādā citā vietā tuneli šķērso neliels kalnu ūdenskritums. Tā lāses veido burvīgu saules zaķīšu ņirboņu. Skaņa ir jautra un nomierinoša vienlaikus. Un re, kur jau tuneļa beigas! Iznāku kalnu pļavu valstībā.
Lauksaimniecības neskartajā ainavā zied kalnu puķītes, lidinās tauriņi, san cikādes. Lejā diženi plešas savaldītais ledāja ūdens. Tas ir tik spilgti zaļš, ka liekas silts kā vasara. Patiesībā tas droši vien ir tik auksts, ka, tam pieskaroties, cilvēks pārvēršas ledus skulptūrā kā multfilmā “Ledus sirds”. Kamēr es aptveru šo pasakas skaistumu, mani nez no kurienes kāds uzrunā. “Wandern Sie hier?” Kamēr pārsteigumā paspēju pieslēgties vācu valodai, viņš jau jautājumu ir pārfrazējis franciski “Vous partez en randonnée seul?” Atpazīstu, ka tie ir tie paši divi kungi, ko satiku Mauvoisin viesnīcā un kas nu piesēduši atpūsties uz kāda no akmeņiem līdzās tuneļa izejai. Saku, ka esmu no Verbjē un grasos paieties kādu gabalu uz priekšu. Novēlējuši viens otram labu dienu, dodamies tālāk.
Jo vairāk eju, jo vairāk man gribas iet. Par sēdēšanu pļavā un lasīšanu nav ne domas. Pametu skatu atpakaļ, vai kungi nav mani panākuši, un dziedu. Pienāku pie koka informācijas vietas, kur aicināts neuzturēties pļavās, jo tās ir kalnu kazu un murkšķu mājvieta. Pat, ja es gribētu piesēst, lai lasītu, jūlija saule ir tā izdedzinājusi zāli, ka uz tās nebūtu ērti sēdēt. Pamazām tuvojas pusdiena. Teju pa minūtēm jūtu, kā mani pleci ‘piedeg’. Kalnu ceļu šķērso brīnumskaists ūdenskritums, ar botēm iekāpu tā tērcē, veldzēju plaukstas dzestrajā ūdenī un ļauju, lai ūdens tek tālāk pa roku.
Debesis ir koši zilas, bez neviena mākonīša, saule kāpj augstāk un augstāk. Arī ceļš ir pacēlies krietni augstāk virs ezera. Ainava ir klaja. Tikai pāris klints bluķi, kas kā Maikla Heizera iespaidīgā akmens masa virs ieejas Losandželosas mākslas muzejā levitē gaisā, liekot aizdomāties, kad tie ripos lejā. Nākamajās dienās mākslinieka Karstena Fodingera objekta atklāšanā Verbjē skulptūru parkā uzzinu, ka šiem klints bluķiem ir svarīga loma kalnu ekosistēmā. Tie aiztur kalnu eroziju un rada drošu aizsegu kalnu augiem un kokiem. Manī gan šī ainava nerada patvēruma sajūtu: ja uznāktu pērkons, paslēpties te nebūtu kur. Kaut kas arī saka, ka šis nav populārākais maršruts gājēju un riteņbraucēju vidū. Pusotras stundas laikā man garām ir aizbraucis tikai viens notašķīts apvidus auto, kas varētu piederēt kalna uzraugam. Esmu apmierināta ar savu tempu, pēc pāris kilometriem jau vajadzētu būt pusceļam – tiltam pār dambi. Tajā vietā iespaidīgā ūdenskrātuve kartē rādās jau vairs tikai kā neliela upe. Izlemju, ka aiziešu līdz tiltam un tad griezīšos atpakaļ.
Ceļš sāk virzīties lejup, metot romantiskus līkumus. Ezers lejā kļuvis manāmi šaurāks. Sāku tālumā lūkot pēc tilta pazīmēm. Ir! Priecīga, ka mērķis ir rokā, trallinu lejā. Otrpus dambim ieraugu govju ganāmpulku un nelielu gana mājeli. Govju stāvi pret milzonīgo kalna masu izskatās tik niecīgi. Kalni ir tik pārņemoši. Līdzīgi kā Kaspars Vanags reiz teica, ka ir jābūt ļoti augstai pašapziņai, lai neapjuktu Art Basel mākslas tirgus apmēros, tā arī kalniem pretī var stāties tikai psiholoģiski ļoti stabilā stāvoklī. Un man tāds ir. Dzīve man pēdējā laikā gājusi uz priekšu un uz augšu. Šveice mani mīl. Un es mīlu Šveici.
Tuvojoties tiltam, pamanu, ka tas aizved tieši uz ganību teritoriju, bet tālāk kalnā nekur neredzu ceļu. Pie tilta nav arī nekādas norādes. Vai tālāk būtu vēl otrs tilts? Kartē uzrādīts tikai viens. Stāvu un domāju. Negribu šķērsot nepareizo tiltu un maldīties kalnos bez nevienas dzīvas dvēseles apkārt, meklējot ceļu. Izlemju vēl kādu gabalu paiet uz priekšu. Pēkšņi skatam dambja krastā paveras ēka un līdzās tai stāv tas pats dubļainais auto. Šajā vietā tas liekas mistiski. Nāk prātā ainas no “Twin Peaks”. Cilvēka tuvumam vajadzētu radīt drošību, bet ķirzakas daļa manās smadzenēs liek būt piesardzīgai. Labi vien ir, ka sētā nevienu nemanu.
Tās pāris reizes, kad esmu satikusi ganus, kas mēnešiem ilgi izolācijā dzīvo augstienē, esmu ievērojusi, ka kalni var darīt cilvēku savādu.
Ejot vēl kādu brīdi uz priekšu, ieraugu otru tiltu. Bet tad – kas tas! – kalnos kaut kas nogrand. Skaņa atbalsojas tik dobji, ka manas kājas saļodzas un es esmu tuvu tam, lai iečurātu biksēs. Pērkons! Tik agri jau! Atnācis un pārsteidzis mani nesagatavotu. Panikā metos pa ceļu atpakaļ. Es gribētu skriet, bet kājas bailēs ir tik ļenganas, ka es varu tikai paiet. Kaut kur esmu lasījusi, ka pērkons kalnos – tas ir pats trakākais. Atceros, ka pirms kāda kilometra bija neliels tunelis, es varētu paslēpties tur. Skrienu ar visu spēku, kas ir manī atlicis, un… kādā līkumā burtiski uzskrienu virsū tiem pašiem šveiciešu kungiem, ko satiku pārgājiena sākumā. Viņi arī ir atnākuši tik tālu! Esmu ārkārtīgi priecīga, viņus ieraugot, un kaunos domāt, ka viņi varētu būt pamanījuši panikas izteiksmi manā sejā. Es viņiem prasu:
-Vai dzirdējāt?
-Ko?!
– Pērkonu!
– Nē. Šodien pērkons netiek solīts.
Ak, tavu svētlaimi, ak, tavu prieku! Es būtu gatava viņiem mesties ap kaklu par šīm labājām ziņām. Viņi tak ir šveicieši – vietējie, viņi zina, ko runā. Trijatā dodamies uz tilta. Tur redzamas atzīmes par noieto distanci un informāciju par kāpienu uz bāzes staciju jeb namiņu. Izsaiņojam katrs savas sviestmaizes un klusējot ēdam. Prātā rēķinu: ja es pa stundu uzkāptu kalnā, man būtu pusstunda laika atpūsties un tad – trīs stundas, lai nonāktu atpakaļ Mauvoisin. Pēdējais autobuss atiet 17.00. Baiļu adrenalīns mani ir ‘uzpumpējis’. Es jūtos gatava kāpt 600 metrus augstajā kalnā. Atceros, ka pērnvasar jutu klusu skaudību pret visiem kalnu staigātājiem, ko satiku Mont Fort bāzes stacijā.
Ar savām iešanas nūjām un stilīgajiem kalnu zābakiem viņi izskatījās tik spēcīgi un droši, ar piekļuvi tai pasaules daļai, kas parastiem tūristiem nav pieejama. Es arī gribu būt viena no viņiem – iesvētītā.
Kad kungi man vaicā, vai kāpšu kalnā? Es saku: – Jā! Un jūs? – Mēs arī!
Mērķis ir no šejienes – 1841 metrus zemās ielejas – uzkāpt uz 2402 metru augstumā esošo bāzes staciju Cabane de Chanrion. Sākumā kalns kā jau kalns – kāpju pa taciņu visai raitiem soļiem, aiz sevis arvien tālāk atstājot šveiciešu pāri. Viņi iet pa lēzenāko ceļu, es dažbrīd izmantoju stāvāko īsceļu pa takām. Drīz, ak, cik drīz kāpšana kļūst grūta. Kājas ir stipras, bet sirds dauzās arvien stiprāk. Karstums ir spiedīgs, gribas izmantot katra klintsbluķa sniegto pavēni. Te ir daudz urdziņu, pa kurām tek ledus auksts ūdens, bet karstums ir tik liels, ka atvēsināšanās efekts jau minūtes laikā ir zudis. Beigās ik pa brīdim piesēžu starp lielajiem akmeņiem. Ar skatienu urbjos murkšķu alu atverēs un pētu jāņtārpiņiem līdzīgus pūkainus tārpiņus. Te viņu ir tik daudz.
Ir ieslēdzies tas apziņas veids, kad minūte liekas kā mūžība.
Paspēju iedziļināties šīs dabas pasaules niansēs un sacerēt Andas Kļaviņas murkšķu-tārpiņu teoriju.
Kalns kļūst arvien stāvāks un stāvāks. Manas rozā botes ne tuvu nav piemērotas šim kāpienam. Nereti turos pie zāles kumšķiem un ceru, ka kāja nepaslīdēs pret saules nokaitētajiem akmeņiem. Sajūta ir kā, kāpjot pretī saulei. Te aizvējā tā dedzina nežēlīgi. Kad liekas, nu jau vajadzētu parādīties takai uz Chanrion, vēl viens pagrieziens un vēl 50 metri kāpiena. Šobrīd ķermenis jau darbojas autopilotā. Tam vairs nav sakara ar manu gribasspēku. Dažbrīd skatiens aizmiglojas un nākas apstāties, lai atgūtu līdzsvaru. Arvien jauni takas pagriezieni, jauns stāvums. Līdz beidzot, BEIDZOT – daudz, daudz vēlāk, nekā es biju gaidījusi, ieraugu no akmeņiem izveidotu totēmu. Apsēžos tam līdzās un nekustīgi blenžu; ja varētu, es to apskautu. Tā ir slavas dziesma arī manām kājām, sirdij un plaušām. Īpaši kājām, es esmu pateicīga, ka tās mani uznesušas tik augstu. Skats uz abām ielejas pusēm ir varens.
Kalna virsotnē, šķērsojot plašu plato, pa gabalu ieraugu Šveices karogu, kas mastā augstu pacelts līdzās Chanrion patvēruma namiņam. Ap ēku rosās visai daudz cilvēku, mani māc ziņkārība, no kurienes viņi radušies. Visu šo 15 km gaitā es neesmu satikusi nevienu. Manas kājas uz plakanās virsmas liekas kā divi stabi. Mute ir sausa, kakls mazliet sūrst no aizelšanās. Ar Pinokio kustībām ieklumburēju koka namiņā ar primitīvu ēdamzāli un pāris viesu numuriņiem otrajā stāvā. Pasūtu sviestmaizi, kafiju un šokolādes tāfelīti. Atkrītu uz koka beņķa. Mani apkalpo māte un meita. Pēc viņu manierēm un apģērba redzams, ka kalni ir viņu mājvieta. Pat tagad, vasaras vidū, kad te diendienā apgrozās ceļotāji no visas pasaules, šī vieta liekas tāla un ļoti nomaļa. Kā, diez, te ir ziemā, kad vienīgā piekļuve ir uz slēpēm vai helikopterā. Un varbūt tikai reizi nedēļā te piesakās kāda slēpotāju grupa. Lielā krāsns ēdamtelpas vidū droši vien ir vitāls apsildes elements, kad apkārt gaudo ziemas vēji. Šveice ir Eiropas sirdī, tepat kalna otrā pusē ir Itālija, bet kalni ir cita valstība, citas paražas un likumi. Es esmu gandarīta, ka esmu uzkāpusi vienā no mežonīgākajiem Alpu nostūriem.
Kamēr es iestiprinos, kabīnē iesoļo mani kompanjoni šveicieši. “Du bist starke laufer,” viens no viņiem man saka. Viņi saiņo ārā līdzi paņemtās maizītes un piedāvā tās arī man. Man patiesībā ēst negribas, ēdu tikai tāpēc, ka zinu, ka jāveic vēl tik pat tāls atpakaļceļš. Bet nu jau grūtākais ir aiz muguras. Atliek “tikai” nokāpt no kalna pa šo pusi ezeram. Izeju ārā pazvilnēt uz izlaižamā krēsla. Kājas, protams, jūtu, bet nogurums nav nemaz tik liels. Skatos uz priekšu tur, kur Itālija, un fantazēju, ka nākamvasar varētu turpināt ceļu gar dambja augšteci tālāk līdz pat tuvākajai Itālijas pilsētai Aostai.
Pēc neilga laika šveicieši man pamāj, ka dodas ceļā, un pazūd aiz mājas stūra. Es arī ceļos. Ejot ēkai pa otru pusi, ieraugu, ka ceļš namiņam pienāk no šīs kalnu puses. Droši vien vairāki no viesiem ir atbraukuši ar auto, lai pastaigātos augstienē. Esmu jau kādu gabalu gājusi, kad pamanu, ka ceļš tālāk aizvijas uz pretējo pusi. Pētu karti. Redzu, ka šis ceļš nav tas, kas vajadzīgs man. Lūkojos kartē, lūkojos ainavā: te pēkšņi pamanu savus šveiciešus tālu priekšā ejam pa taku. Lai viņus panāktu, man nākas vispirms atgriezties bāzes stacijā un tikai tad varu nokļūt uz viņu takas. Metos viņiem pakaļ. Pēc ilga skrējiena redzu, ka esmu viņiem pa pēdām. Uzelpoju.
Pakāpeniski, bet kalnu taka ved arvien augstāk. Šķērsojot kādu pakalnu, nonāku pie sniega lauka. Pagrābju pēc saujas sniega un apēdu gabaliņu – sniegs 25. jūlijā! Šķērsojot vēl augstāku pakalnu, nonāku ielejā, kurai cauri pa taisno no ledāja mutuļo straujš ūdenskritums. Ziemas valstība vasaras zenītā – sajūta ir pasakaina. Es pateicos Dievam, ka viņš man ļauj šo pieredzēt. Pakalns pēc pakalna, tie kļūst arvien stāvāki un augstāki. Esmu tik lielā augstumā, ka dambis lejā nav saskatāms. Tālumā pazib šveiciešu galvas, – vismaz esmu uz pareizā ceļa. Bet panākt viņus man neizdodas. Jo kāpelēšana kļūst arvien riskantāka. Bieži taka ir pa vidu dziļām gravām, tā ir ļoti šaura un akmeņainā virsma – ļoti slidena. Liekot kāju pāri kādai klints korei, es to ielieku teju sejā kādam vīrietim, kas tuvojas no kores otras puses. Viņš ierauga manas sporta klubam paredzētās botes un apģērbu, kas drīzāk piemērots svētdienas pastaigai pa parku – šortus, melnu krekliņu un melnu auduma maisiņu -, un iesaucas: “Mon Dieu! Vous escaladez la montagne dans ces chaussures!” Viņa neizpratne ir pamatota, bet nu jau par vēlu pārskatīt mana “ekipējuma” atbilstību apstākļiem. Viņu kalnos kāpēju grupa, protams, parādās pilnā sagatavotībā kalniem.
Kārtējais pakalns atklāj, ka priekšā ir klints, kas būs jāšķērso teju 90 grādu leņķī. Šī Mauvoisin dambja puse mani ir pārsteigusi ar īsteniem augstkalnu apstākļiem. Klints taka ir ļoti šaura, klāta baltiem putekļiem, kas saules gaismā viz tik ļoti, ka sāp acis, zem takas savukārt ir bezdibenis, kurā es piespiežu sevi neskatīties. Tikai dažviet ir virves, pārsvarā jāturas pie klints sienas un jālūdz Dievs, lai viņš mani sargā. Virzos uz priekšu gliemeža “soļiem”, neredzot ne pusmetru uz priekšu. Un labi vien ir, jo skatiens uz priekšu parādītu vēl lielāku stāvumu, kas jāpārvar. Kāja dažbrīd paslīd pa putekļainu virsmu, un pakrūte sažņaudzas stindzinošās nāves bailēs. Tajā brīdī es darbojos izdzīvošanas instinkta vadīta, gatava ar nagiem ieķerties akmenī, ja nepieciešams. Pat neapzinoties, kā es to paveicu, beidzot sasniedzu akmens virsmu, kur kāpums ir beidzies. Burtiski saļimstu uz akmens. Tur jau sēž mani šveicieši. Kopā pārvarējuši ko tādu, jūtamies kā nodibinājuši attiecības. Sākam runāt un stāstīt par sevi. Aloizs un Antons ir pensionējušies skolotāji no Briges pilsētas – skolas psihologs un fizkultūras skolotājs. Abi katru gadu dodoties kopīgā pārgājienā.
Laikapstākļi ir izmainījušies. Saule vairs nekarsē, debesis klāj viegla mākoņu kārta. Patiesībā ir kļuvis tik vēss, ka pirmo reizi uzvelku jaku. Ceļš turpmāk ved pa akmeņainiem laukiem, kā izskatās, – līdz bezgalībai. Es ātri atkal apsteidzu šveiciešus. Pie kāda liela akmens pamanu atspiedušos romantisku pārīti un līdzās viņiem – divriteņus. Mani fascinē, kā viņi te ir nokļuvuši ar velosipēdu, bet vēl vairāk mani intriģē, kā viņi plāno šķērsot klints pāreju.
Uz kāda akmens pamanu interesanti izslējušos murkšķi. Sāku to filmēt, velku attēlu tuvāk, tuvāk… Pēkšņi ainavu šķērso zibens! Un mirkli pēc tā – pērkona dārds! Manu ķermeni pāršalc panika. Atskatos atpakaļ uz šveiciešiem – tie tālumā tuvojas. Skatos apkārt pēc kādas civilizācijas pazīmes. Nekā. Kilometriem uz priekšu plešas kails akmeņu lauks. Pieliekusi galvu kā zemei pieplacis dzīvnieks, kas vēlas palikt neredzams, virzos uz priekšu un ar acu kaktiņu pētu ainavu, kur man paslēpties, kur būt. Nekā. Tikai pāris lielu akmeņu.
Vēl viens pērkona dārds! Sāk pilēt lietus. Griezties atpakaļ pie šveiciešiem? Bet tas neko nedos. Viņi ir tādā pašā situācijā, kā es. Turklāt viņiem rokās ir metāla iešanas nūjas. Pārbijusies virzos uz priekšu, klusītēm jautājot Dievam, vai tiešām tāds ir mans liktenis – palikt kalnos. Parasti šādās dzīvības briesmu situācijās es apsolu Dievam, ka, ja izdzīvošu, tad izdarīšu to vai to. Bet tagad es esmu tik ļoti nobijusies, ka nevaru pat neko apsolīt. Prātā kalkulēju, ka vēl jāiet vismaz vēl astoņi kilometri, tikmēr negaiss būs izplosījies uz nebēdu. Gribas skriet, bet to nedrīkst. Tādā afekta stāvoklī, kājām saļodzoties pie katra pērkona dārdiena, noeju vairākus kilometrus. Sāk līt arvien stiprāk, pērkons ducina, bet spēkā nepieņemas. Arī zibeni vairs neredz.
Kad lietus lāses jau krīt nelielu bumbiņu izmērā, kalna taka beidzot sāk iet lejup. Pērkonu vairs nedzird, bet prātā nākt lasītais, ka kalni ir viltīgi. Varbūt pērkons glūn aiz kalna un, kad tiks šajā pusē, vēl visu var sagaidīt. Nu jau priekšā ir pļavas. Bet ceļu pēkšņi aizšķērso elektriskais gans. Ar lietus aizmiglotām acīm meklēju kādu citu ceļu, bet tāda nav. Lienu drātij otrā pusē un turpinu ceļu. Tālumā ganās liels melnu govju pulks. Vairums no tām stāv uz ceļa. Ir dzirdēts, ka tās var būt arī agresīvas. Bet man nav izvēles: es vienkārši eju tām virsū. Nabaga lopiņi izbailēs lec malā un atbrīvo man ceļu. Izgājusi cauri ganāmpulkam, es smejos gandrīz histēriskus smieklus. Nu jau trakākais tiešām ir aiz muguras. Paslēpjos zem ganu mājas nojumes. Tikmēr mani panāk Aloizs un Antons. Pārmijam kādus vārdus, bet pārdzīvotais ir mani tā nokausējis, ka nav spēka runāt. Ļauju, lai viņi iet pa priekšu un pati velkos nopakaļ. Viņi nāca lēnāk par mani, bet pabeidz maršrutu pirmie. Gluži kā pasakā par zaķi un bruņurupuci.
Pēdējais kilometrs gar dambi ir brīnumskaists. Ūdenskritums, kas mani biedēja tunelī, te paveras no otras puses citā zaļā tonī. Laiks ir nomācies un dzestrs. Pie kāda klints strauta šveicieši mani sagaida. Viņi ir manāmi labā garastāvoklī par paveikto. Aloizam ir 80 gadu, un viņš ir īpaši lepns par sevi. Es atzīstos, ka arī man šis ir milzīgs sasniegums. Nezināju, ka esmu tik drosmīga un izturīga. Viņi abi mani ļoti slavē un teic: “Mēs bijām domājuši aiziet līdz tiltam un tad iet atpakaļ. Bet, kad uzzinājām, ka Tu grasies viena kāpt kalnā, mēs teicām: ja viņa viena, sieviete būdama, grasās iet šo maršrutu, kāpēc gan lai mēs arī to nedarītu.” Tā nu izrādās, ka nezinot esam viens otru motivējuši un sargājuši. Smejamies un fotografējamies.
Esam nogājuši nepilnus 30 kilometrus. Mans Iphone saka, ka ir nostaigāti 40 612 soļi un uzkāpts 242 stāvu augstumā. Aloizs un Antons mani uzaicina uz dzērienu Mauvoisin viesnīcā. Viņi paņem alu, es – sarkanvīnu. Saskandinām par paveikto un par jauno draudzību. Jūtos, kā piedzimusi jaunā ampluā. Pēc šī nekas nebūs man par grūtu vai bailīgu. Es varu sev uzticēties. Iekāpjot auto, pamanu, ka piebrauc satiksmes autobuss. Es būtu paspējusi uz pēdējo autobusu!
Šveicieši mani izsēdina Le Chable pilsētiņā. Sirsnīgi atvados no maniem kalna elfiem, kas bija ar mani šajā personiskās izaugsmes pārgājienā. Atgriežos Verbjē ar kārtīgi nosvinētas dzimšanas dienas sajūtu, gatava vairāk dzīvei.
P.S. Ziemassvētkos saņemu apsveikumu Whatsapp no Antona un Alioza. Viņi gaidīšot mani kalnos 2020. gada vasarā.
Stāsts ir tapis ar Ventspils Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas atbalstu.
