Katru gad` no jauna
Kā ik gadu, arī šogad ar lielu nepacietību gaidīju, kad Halles mežs (Hallerbos) pārvērtīsies zilzilā pasaku valstībā. Tas atrodas aptuveni pusstundas brauciena attālumā no Briseles un aptver 542 hektāru lielu teritoriju. To iemīļojuši gan skrējēji, gan riteņbraucēji un pastaigu cienītāji. Uz šo mežu bieži pastaigās dodas tie, kas dzīvo netālu, bet aprīļa otrajā pusē un maija sākumā tas kļūst īpaši iecienīts un tur sabrauc dabasmīļi no tuvām un tālām malām, un arī daudz tūristu. Aprīlī un maijā mežu klāj zili lillā puķu paklājs – te zied zilie zvaniņi jeb savvaļas hiacintes (Hyacinthoides non-scripta). Skatam paveras nebeidzami puķu lauki. Var saskatīt neskaitāmas zilā, lillā un zaļā nokrāsas.
Atkarībā no saules, gaismu ēnām un puķu ziedēšanas cikla krāsu intensitāte ir atšķirīga. Pašā ziedēšanas sākumā mežs ir gaiši zils, bet, kad puķu ziedēšana sasniegusi pilnbriedu, liekas, ka viss ir spoži zili violets, un krāsas vibrē tā, ka gandrīz reibst galva.
Pat vienas dienas laikā var piedzīvot un ieraudzīt dažādos toņus. Ikreiz, kad esi šajā mežā, jūties kā pasakā. Vairums cilvēku, kas te pabijuši vienreiz, vēlas to piedzīvot atkal un atkal. Gluži kā Latvijā mēs nekad nenogurstam no zelta rudens Siguldā.
Saullēkta burvība
Visvairāk elpa man aizrāvās, kad pagājušogad šajā mežā piedzīvoju saullēkta burvību. Biju lasījusi, ka tad ir īpaši laba gaisma fotografēšanai. Tas bija mans sapnis – nokļūt tur saullēktā un bildēs noķert šos ausmas mirkļus. Visu kārtīgi izpētīju – cikos saule lec, no kuras puses, izplānoju – kur un cikos jābūt, lai piedzīvotu šo brīnumu. Tad atlika tik sagatavot fototehniku un cerēt, ka laika apstākļi būs labvēlīgi un saules lēktu varēs redzēt. Un viss notika, kā cerēts – aizbraucām uz mežu, pa tumšu taciņu gājām uz vietu, kur viszilākais puķu paklājs un var uzņemt visskaistākās bildes. Tas tiešām bija īpaši, jo likās, ka esam vienīgie šajā pasaku valstībā – pustumsa, apkārt vītero putni, kaut kur tumsā pa mežu skrien savvaļas dzīvnieki, gaiss trīs kā priekšnojautās.
Burvība gan nedaudz pagaisa brīdī, kad ieraudzīju, ka to pašu foto stūrīti bija noskatījuši vēl kādi 20 fotogrāfi. Pēkšņi mežs vairs nepiederēja tikai mums, bet rīta gaismēnas tomēr izdevās noķert.
Un, skatoties šajās bildēs, atgriežos tajā vienreizējā sajūtā, ka mežs pieder tikai mums, savvaļas dzīvniekiem un putniem.
Šogad sapņoju nofotografēt puķēs staigājošus dzīvniekus – te diezgan bieži sastopamas stirnas un vāveres, bet esot arī zaķi, lapsas un kazas. Tomēr tos varot manīt tikai pašā rīta agrumā, kad mežu vēl nav ieņēmuši cilvēku pūļi. Puķu ziedēšanas laikā saulainās nedēļas nogalēs Halles mežu apmeklē vairāki tūkstoši cilvēku dienā. Draugiem ir izdevies nofotografēt un nofilmēt stirnas, un ļoti ceru, ka arī man tas izdosies.
Kāpēc te aug tik daudz savvaļas hiacinšu?
Vēsturiskos dokumentos Halles mežs pirmo reizi minēts jau 686. gadā, un laika gaitā tam ir bijuši dažādi īpašnieki – abatijas, aristokrāti, kā arī tas bijis Francijas, Nīderlandes un Spānijas karaļu pārvaldībā un citu īpašnieku interešu krustugunīs. Tomēr pašreizējā izskata mežs ar jaunaudzēm ir samērā jauns. Beļģijas īpašumā tas nonāca tikai pēc pirmā pasaules kara, kad valsts to pārņēma no Vācijas kā kara kompensāciju. Kara laikā vācieši izcirta visus lielos kokus, un Hallerbos palika izpostīts. No 1930. līdz 1950. gadam mežu pilnībā atjaunoja. 1968. gadā būvētā autošoseja Parīze-Brisele samazināja Halles meža apjomu par 25 hektāriem.
Kopš 1983. gada mežs ir sadalīts starp Beļģijas reģioniem: 511 hektāri ir Flandrijā, bet 48 hektāri – Valonijā.
Iespējams, ka hiacintes te jau augušas sen. Puķes šajā mežā ir iesējušās pašas, tās nav īpaši stādītas. Tās ir tipiskas šī reģiona floras pārstāves un norāda uz meža senatni. Līdzīgi meži sastopami Spānijā, Francijā, Nīderlandē un visvairāk – Lielbritānijā un Īrijā. Hallerbos mežā ir arī daži senāki sekvojas koki.
Kā atrast Halles mežu?
Puķu ziedēšanas laikā te ir daudz interesentu un mēdz būt problemātiski atrast vietu, kur novietot auto. Pašvaldība pat organizē autobusu no Halles dzelzceļa stacijas līdz ieejai mežā. Tas gan kursē tikai no aprīļa vidus līdz maijam. Tomēr jārēķinās, ka no autobusa galapunkta vēl vismaz pusstundu jāiet kājām iekšā mežā, lai redzētu lielo puķu paklāju. Staigāt var tikai pa īpaši iekārtotām un norobežotām takām. Tas tāpēc, lai aizsargātu savvaļas puķes. Ja tās noplūc vai izmīda, tad iznīcina to augšanu, jo augsne un veģetācija te ir trausla. Lai arī visur ir norādes par to, ka puķēs staigāt nedrīkst, diemžēl tūristi un jo īpaši instagrameri šo aizliegumu visai bieži pārkāpj.
Iesaku uz Halles mežu labāk doties darba dienā vai jau agri no rīta, arī vēlā pēcpusdienā, uz saulrietu. Tad ir mazāk cilvēku un arī labākas gaismēnas. Halles meža oficiālajā mājaslapā var uzzināt par nokļūšanas iespējām, kā arī izpētīt pastaigu maršrutus (no 1,6 km līdz pat vairākām aptuveni 4 – 7km garām takām, skaistākā esot 7 km garā Roebuck taka). Tur ik gadu lasāmas arī `operatīvās’ ziņas par puķu ziedēšanu – katru dienu tiek likti video un apraksti par to, kā puķes pašlaik zied, un cita noderīga informācija. Tādējādi var labi zināt, kad puķes jau izplaukušas un ir īstais laiks doties tās apbrīnot. Savvaļas hiacintes zied tikai pāris nedēļas gadā – parasti aprīļa otrajā pusē.
Vairāk par piedzīvojumiem Beļģija lasi Ievas Brinkmanes Instagram un Facebook.
