Par negaidītas pastkartes saņemšanu patīkamāka var būt tikai vairāku pastkaršu saņemšana. Īpaši tagad, kad ceļošana uz attālākām vietām kļuvusi gandrīz nevēlama. Tā nu šobrīd iztēlojies, ka atver mūsdienās aizvien retāk virināto pastkasti un tajā ir sakrājušās nu jau daudzas, pavisam atšķirīgas pastkartes no Beļģijas.
2021. gada 6. marts
Dzīvojam kosmiskos laikos. Te ziņas par zondes piezemēšanos uz Marsa, te atklājas, ka jau sen uz sarkanās planētas ir Talsu, Raunas, Auces krāteri, te jau pašā gada iesākumā paveras futūristiskas ainas Briseles arhitektūras daudzveidīgajos vaibstos. Iesprūdis lidojošais šķīvītis? Diska vāks? Žilbinošs laulības gredzens? Ieejot apļa viducī, acs zīlītē ieplūst bezgalīgo debesu skati. Atbilde – Tondo! (arhitekti Kersten Geers, David Van Severen – KGDVS). Renesanses laikā Tondo simbolizēja apļveida gleznu. Nu šāds nepārtraukts dinamisks apļveida gleznas formāta tilts veido gaisīgu savienojumu starp Beļģijas Federālā parlamenta ēkām (Rue de Louvain). Tas gan gluži pirmais arhitektūras risinājums Briselē pārejai virs ielām un nokļūšanai kaimiņu mājās.
Ļoti veiksmīgs būvniecības meistardarbs. Tilta spoguļattēlos saplūst skatu fragmenti no abiem parlamenta namiem – senākās un jaunākās ēkas. Tondo atblāzmojas baroka, renesanses elementi, kā arī jauno laiku betona stāvie stabi, kas aptver lielos stikla logus. Lai gan plašie logi it kā simbolizē gaišu, mūsdienīgu un gaisīguma piesātinātu ēku, konstruktīvie, smagnējie stabi šo vieglumu “novelk uz leju” un pat nogalina. Kā jau tas ar valsts finansētām iestādēm nereti gadās, acīmredzot, pietrūka naudas ēku fasāžu pievilcīgumam. Tomēr nesen atklātais Tondo paspilgtina arhitektūras veiksmes un iezīmē dažas neveiksmes no abiem parlamenta namiem, turklāt veido fascinējošu kopbildi – starp laikmetiem un būvniecības stiliem. Tas viss redzams tilta ārējos spoguļos. Pāreja starp namiem ir savā ziņā arī veiksmes atslēga šāda rakstura celtnēm. Labi sakārtotā demokrātiskā valstī parlaments ir nepārtraukts divvirzienu tilts starp varu un sabiedrību, vai ne? Tondo uzliek šīs svarīgās sadarbības apliecinājuma zīmogu. Tāpēc tas noteikti ir jāredz!
Mana rosība šeit vēlā piektdienas pēcpusdienā piesaistīja kādas apsardzes darbinieces uzmanību. Viņa bija iznākusi ārā, lai atelpas brīdī sinhroni un precīzi ieelpotu cigaretes dūmus. Viņa burtiski ar lieliem burtiem nosauca man šī arhitektūras brīnuma nosaukumu – TONDO! To sāka būvēt pirms pusotra gada. Drošībniece gan pauda skepsi par to, vai spoguļtilts pēc dažiem gadiem nenobružāsies un neapputēs, lai gan par lietus trūkumu Briselē nu gan nav īpaši jāuztraucas. Toties nu parlamenta pārstāvjiem vairs nav jāiziet uz ielas, lai nokļūtu administrācijas ēkā. Viņi var pārvietoties no Senāta nama uz komiteju ēku, lūkojoties no augšas uz Beļģijas karalistes attīstību. Šķiet, reizēm nudien no augšas paveras labāka un visaptverošāka aina uz kopējo laukumu, šajā gadījumā – valsti. Protams, ja politiski ir vēlme ieraudzīt un saprast visu bildi pat sīkākajās detaļās un to pēc tam mainīt tikai un vienīgi iedzīvotāju labā. Tas ir iespējams, ja vien tribīnēs nonākuši tālredzīgi politiķi un tauta savu izvēli ir izsvērusi gluži kā aptiekas svaros.
Mana nejaušā sarunu biedrene sūrojas par grūtajiem pandēmijas laikiem. Cerams, drīzumā viss atgriezīsies ierastajās gaitās un ritmā. Abi esam vienisprātis par parlamentu sarežģīti attālināto darbu. Īstā politika taču dzimst, tikai deputātiem kopā sanākot, debatējot, strīdoties un beidzot nonākot pie kopsaucējiem. Kam tad īsti interesē deputātu debates no viņu dzīves vietām, kur viedekrānu kamerās dažkārt redzamas nomāktas, nogurušas sejas? Apsardzes pārstāvei atzīstos, ka nepārzinu Beļģijas varas daudzskaitlīgās struktūras. Man kā Eiropas burbuļa iemītniekam nepietiek laika mīļās Beļģijas politikai. Man jāspēj līdzi tikt reizēm tik ātrajām, straujajām un bangojošajām Eiropas lēmumu straumēm. Viņa piekrīt man par Beļģijas varas samezglojumiem, bet tajā pašā laikā norāda uz mazo valstu vēlmi veidot lielu politiku un varenas pārvaldes. Mums abiem pēc politisko domu apmaiņas sejas atplaukst pavasarīgi smaidīgos krokusos.
Tondo nu ir slēgta, kosmiskas pārvietošanās telpa ievēlētājiem Beļģijas deputātiem.Kam tiks uzticētas šīs priviliģētās parlamentārās misijas un gaisīgā laipošana starp dažādu laikmetu namiem, lai paliek pašu beļģu ziņā. Beļģijas parlamenta likteņa skartajiem ieteiktu pārlieku neuztraukties un nenoreibt no stiklotajiem arhitektūras siluetiem. Tondo ir renesanse jeb atdzimšana. Futūristisko noskaņu tilts ierauj Briseli jaunos piedzīvojumos. Drosmīgs būvniecības avangards apvieno pagātni, šodienu un mainīgo nākotni. Skatieties un priecājieties!
2021. gada 27. februāris
Ne pie pulksteņa. Ne pie pieminekļa. Ne pie smalkas šokolādes konditorejas. Ne pie lielā, mainīgi virpuļojošā vilcienu laikrāžu ekrāna.Tās visas ir nozīmīgas laikmetīgās arhitektūras pieturzīmes, bet teikšu – nav satikšanās vērtas. Praktiskai ikdienai piederīgas vietas bez īpaši nolasāmiem vēstījumiem. Kur tiekamies? Pie zirga, pie zirga! Simbols ir zirgs. Simbols ir Sems. Plastmasas skulptūra. Jā, jā – pie zirga zebras uzvalkā! Tā ir Briseles Dienvidu dzelzceļa stacijas atpazīstamākā un zināmākā satikšanās vieta, nu gluži kā Laimas pulkstenis Brīvības pieminekļa priekšplānā jau aptuveni vairāk kā piecpadsmit gadus. Tā ir gan romantisku randiņu vieta, gan pieturas punkts, kur satikt savējos, kas tikko attraukušies ar ātrgaitas vilcieniem no Parīzes, Londonas vai Amsterdamas.
Pirms gada izcēlās liela ažiotāža un diskusijas, kad šo modernās mākslas darbu no stacijas bija iecerēts aizvākt. Atceros, kā man toreiz satraukti zvanīja draudzene, kuras saspringtais dienu ritējums aizplūst vienā no Eiropas iestādēm. Viņa ne tikai viedi pārzina visas sīkākās skrūvītes un lēmumu pieņemšanas mehānismus šai Eiropas iestādē, bet brīvbrīžos spēj sarunāties ar zirgiem, uzlēkt tiem mugurā un auļot pa lauku plašumiem. Viņa jutās dziļi aizskarta, neskatoties uz to, ka diskusiju vētras nebijapar dzīvu zirgu, bet par plastmasas skulptūru, ko šad un tad biju pamanījis, atgriežoties Briselē no lidostas un traucoties garām ar saviemu Latvijas lauku labumiem bagāžā. Mīļā draudzene raizējās, ka tiekot ārdīta pilsētas daudzveidība un savdabība. Un viņa nebija vienīgā. Tika izveidota petīcija. Dokumentu pret Sema novākšanu parakstīja vairāki simti cilvēku, procesā iesaistījās pat The Financial Times žurnālisti, par to rakstīja no Eiropas Savienības aizejošā britu prese. Stāsta pamats bija pavisam vienkāršs un 21.gadsimtam atbilstošs: beidza pastāvēt “Sam’s” kafejnīca un jaunie īpašnieki no britu sendviču konditorejas Pret nevēlējās paturēt vienkāršo skulptūru savas iecerēti glaunās vietas durvju priekšā. Tā reizēm mēdz uzvesties lielu nozaru pārstāv (Pret sendviču karaliste apvieno 530 veikaliņus 9 pasaules valstīs).
Kāpēc skulptūra tik mīļa? Zirgs-zebra Sems bijis liecinieks daudziem stāstiem. Kāds te saticis savu Martu pēc 12 gadus ilgas neredzēšanās, un pēc 10 mēnešiem abi apprecējušies. Citam uzlabojusies oma, pērkot kafiju pirms ceļojuma. Un tā esot bijusi vislabāk saprotamā satikšanās vieta kādai vācu vecmāmiņai, kura neprot nedz franču, nedz flāmu valodu. Tādu gadījumu ir daudz, un sabiedrības kritika bija plaša; daudzi solījās pat boikotēt jauno sendviču vietu. Tāpēc jaunajiem saimniekiem nācās padoties un pakļauties sabiedrības spiedienam. Pret saimnieki beidzot aptvēra situācijas nopietnību un iedzīvotāju noskaņojumu, un tā nu savdabīgā skulptūra joprojām rotā allaž dinamisko un steidzīgo dzelzceļa stacijas zāli. Man gan šķiet, ka iepriekšējās kafejnīcas “Sam’s” dizainā skulptūra iederējās labāk. Taču labā ziņa ir tāda, ka sabiedrības balss tika sadzirdēta. Zirgs-zebra nenonāca bijušās kafejnīcas īpašnieka mājās vai kādā visu aizmirstā vietā.
Pie Sema joprojām satiekas cilvēki un, kas zina, norisinās jauni stāsti, dzimst jaunas leģendas. Varbūt vēl par to visu uzzināsim kaut kad nākotnē, šķirstot laikmetu vēstures lappuses. Kamēr vēl tikai gaidām nejaušu leģendu parādīšanos virs horizonta, iesaku ar Semu nobildēties. Dzīvojam taču arī sociālo tīklu laikmetā. Šāds foto varētu veicināt atpazīstamību un kļūt par vizuālu “gardumiņu” jūsu virtuālās dzīves sekotājiem, uzraudzītājiem un vērotājiem.
2021. gada 20. februāris
Romantiski, grezni, senlaicīgi. Pie šī nama ārdurvīm gandrīz ik reizi pārņem mistiskas izjūtu gammas. Liekas – tikko te bijusi Pelnrušķīte savā karietē un kaut kur slēpjas mirdzošā kristāla kurpīte. Varbūt uz šādām emocijām mani vedina sarkanais paklājs noslēpumainās celtnes ārpusē. Tas man simbolizē karalisko protokolu un raisa fantāzijas lidojumu par senām un skaistām pasakām. Šoreiz tas nav stāsts par pasaku vai teiku, bet par konkrētu namu Grand Sablon laukumā ar numuru 40. Stāsts būvēts no dažādu laiku liecību skicēm. Man tikai jāpaver intriģējošā nama vēsturiskie aizplīvurojumi, kas iesākušies tieši pirms simt gadiem – 1921.gadā.
Ēkas pirmajā stāvā joprojām izstādītas apzeltītas un krāšņas gleznas no pagājušā gadsimta greznā “kažoku laikmeta”. Nams būvēts kažokādu ražotāja Raymond Mallien ģimenes vajadzībām, arhitekti – Victor Diricks un Jacques Barbotin. Mājas āriene atspoguļo eklektismu, spēcīgus neorenesanses arhitektūras rakstus. Namā savulaik notika kažoku modes skates, savukārt, ēkas augšējos stāvos šūdināja greznos apģērbus un mēteļus; tas bija viens no ievērojamākiem modes ateljē Briselē.
Septiņdesmitajos gados te bija pasts un pasta muzejs. Taču šī gadsimta sākumā ēkā darbojās modes mākslinieka Īva Senlorāna (Yves Saint Laurent) dzīves un biznesa partneris Pierre Bergé un viņa mākslas izsoļu nams. Vēl atceros, ka pirms septiņiem gadiem šeit mājvietu bija radusi izsmalcināta franču konditoreja La Durée.
Taču ārēji antīko stilu salikuma ēka joprojām turpina pārsteigt un mainīties savās iekšienes izpausmēs. Sarkanais paklājs ir tikai ievadvārdi Balthasar Brussels. Šī ir drosmīga, novatoriska mākslas projektu arēna, veikals-galerija ar greznām aizgājušo laiku kristāla lustrām un gleznām ar apzeltītiem ietvariem, kas mijas ar jauniem dizainiem, mākslas darbiem, apģērbiem, mēbelēm, kafijas un vīna baudīšanu. Tas nav concept store, tas ir dzīvesveids. Ir vienkārši jāizbauda ceļojums dizaina un modes pasaules jaunajās dimensijās, kā to sludina jaunie ēkas saimnieki. Lielākais Balthasar Brussels pārsteigums ir Baltijas valstu dizaineru apģērbi, rotaslietas, trauki otrajā stāvā. Tie šeit iederas organiski, meistarīgi un talantīgi, un pilnībā iekļaujas kopējā mākslas projekta koncepcijā. Varu tikai teikt “Bravo!” Baltijas dizaineru darbiem Briseles centrā. Parasti visai rezervēti vērtēju Latvijas mākslinieku izstādes mūsu vēstniecībās un pārstāvniecībās. Mākslinieks pēc tādām, protams, var apgalvot, ka viņa darbi bijuši Parīzē, Briselē un citviet, bet vēstniecības ir un paliek noslēgta teritorija, kas plašākai publikai ikdienā nav pieejama. Protams, ārvalstīs dzīvojošie tautieši priecājas par iespēju ieraudzīt pašmāju kultūru mītnes zemēs un pačalot ar ārvalstu draugiem izstādes atklāšanā uz mākslinieku darbu fona. Tomēr ikviena mūsu vēstniecība ārvalstīs ir un paliek Latvija.
Baltijas dizains nu ir iekļuvis vēsturiskā Briseles namā un turpina dialogu ar ikvienu Balthasar Brussels apmeklētāju. Varbūt jautāsiet – pārāk ambiciozi? Man tūliņ nāk prātā izstādes “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs” (veltīta Latvijas, Lietuvas, Igaunijas simtgadei Parīzes Orsē muzejā) kuratora Rodolfa Rapeti žurnālam “Ir” teiktais: “Nepieļaujiet domu, ka jūsu māksla nav cienīga atrasties Parīzē! Tā tur var atrasties. Tas nu ir izdarīts!”
Tāpat ir ar Baltijas dizaineru veikumu – tas ir cienīgs atrasties pašā Briseles centrā, un pie šādiem precīziem mērķiem būtu jāstrādā ikvienam, kas kļuvis par Latvijas kultūras ministru, un Latvijas Institūtam, liekot mūsu kultūru un mākslu pasaules centros, nevis nomalēs. Reizēm, kā zināms, tas ir finanšu jautājums, bet grandiozas un ambiciozas idejas un gribasspēks dažkārt mēdz būt stiprāks un atšifrē cipariņu kombināciju bankas kontam. Spēcīgas vīzijas un sapņi vienmēr uzvar un atrod ceļu pie sekotājiem.
Tā arī es piedzīvoju ko negaidītu, kad galerijas darbiniece mani iedrošināja uzkāpt uz vēsturiskās ēkas jumta, lai palūkotos uz sniegā ietērpto Briseles māju jumtiem. Viss ir iespējams, ja vien kāpjam pa trepēm uz augšu. Melnbalti svītrotās zebras statuja zem kristāla lustrām Balthasar Brussels priekšnamā arī ir iespējama un neordināra mākslas misija. Tikai uz augšu! Neskatīsimies atpakaļ nerimstoši dilstošajā pagātnē. To neizmainīsim, bet radošā nākotne ir tikai un vienīgi mūsu pašu talantīgajās rokās.
2021. gada 12. februāris
Šonedēļ biju jau saposies pavasarim, un mani iedvesmoja Latvijas Televīzijas influenceres (prātgrozes) fotogrāfija sociālo tīklu slīdrādēs ar drosmīgu nogulšanos vēsā zālienā, tverot tikko caur noblietētās zemes izspraukušos krokusiņu svaigo spirgtumu Briseles Parc du Cinquantenaire (Piecdesmitgades parkā). Parasti šī pieredzējusī korespondente redzama nopietnā ampluā, gandrīz ik dienas iznākot uz sava balkoniņa, ja ne gluži kā Šekspīra Džuljeta pie sava Romeo, tad kā svarīgu Eiropas lietu vēstniece tālrādē. Viņa gan nevēsta par romantiskām drāmām, bet sniedz skaidru un dzidru apgaismību par Briseles sarežģīto lietu kārtību daudziem jo daudziem ļaudīm gan lepnās mājās, gan zemnieku saimniecībās visos Latvijas platuma grādos. Arī es negribēju atpalikt no svarīgās ziņotājas ievietotajām pavasara foto etīdēm, tāpēc nekavējoties (par visai astronomisku cenu) nopirku pūpolus galda vāzei (zinu, ko tuvinieki Latvijā man teiktu par šo izšķērdību, iesakot tādus meklēt tuvējās grāvmalās, bet es Beļģijas grāvjus nepārzinu, jo mana laimīgās bērnības zeme nebija te un “kariņu uzbrukumu” vietas bija Zemgales laukos ). Ierakos arī kā kurmis tīmekļa dzīlēs, lai sameklētu raibu tulpju sīpolus no tuvējās industriālās ziedu karalistes Nīderlandes. Dzima spītīgas ambīcijas – gribēju, lai arī man pavasaris atnāktu tikpat ātri kā minētajai tālrādes personībai un lai mana terase drīzumā līdzinātos slavenajai Holandes Keukenhofas ziedu paradīzei miniatūrā (tikai bez tūristu masām, lūdzu!)
Un man jums neliels lūgums – lūdzu, neatgādiniet par iespējamiem pārsteigumiem, ko man atkal varētu sagādāt sūtījumu piegādātāji un radošie pastnieki. Taču sapnis par pavasara atmodu dažās dienās izplēnēja un, runājot dzejnieka Māra Čaklā vārdiem, uzsniga sniedziņš balts un zemei (Briselei) palika silti. Hmm… Beļģija un sniegs? Beļģija un spelgonis? Tas vienmēr ir piedzīvojums, avantūra un kas negaidīts, bet tas taču nav arī nekāds jaunums. Beļģijas un Nīderlandes ziemas vētras savās gleznās savulaik attēloja renesanses laika mākslinieks flāms Pīters Brugels de Elders Briselē. Viņam pieder skices ar medniekiem sniegā un balti sarmotiem māju jumtiem. Ja šodien papildinātu mākslinieka ziemas kolekciju ar 2021.gada februāra ainavām, sniegotās gleznas nāktos iekrāsot mazliet zaļākā krāsā. Līdzko sniegpārsliņas viegli pieglaudās zālieniem, briselieši metās uz parkiem ar ragaviņām un pat sniega dēļiem, lai trauktos lejup pa knapi iesirmiem pakalniņiem. Jāteic, sniega kārta tika noplicināta zibenīgi un pakalni jau pavisam drīz vairāk atgādināja brūnas, iezaļganas šļūkātavas. Var jau prast beļģus par šo ziemas modes artilērijas izrādīšanu. Valdība šogad nav atļāvusi nevienam doties uz tāpēc par tik nesvarīgiem kļuvušajiem Alpiem un Himalajiem. Tad nu nekas cits neatliek, kā kalnu iekarošanas prasmes izrādīt galvaspilsētā. Un, ja ir, ko rādīt, tad kāpēc gan ne?
Arī es mēģināju tvert pilsētas ziemas gaisu pilniem malkiem, un atzīšos grēkā, ka mana seja maska noslīdēja zem deguna. To acīgi pamanīja ar beļģu policisti. Beļģijas policija distancēti un laipni norādīja uz sejas protokola nepilnību. Sasmaidījāmies, un atkal atkārtoti nonācu pie atziņas, ka beļģu policija patiešām ir cilvēka labākais draugs, gluži tāpat kā mana namu pārvalde, kas visu cauru gadu rūpējas par kāpņu telpām un košumkrūmiem ēkas pagalmā. Toties tagad beļģu prese atgādina namu īpašniekiem par nepieciešamību ēku ieeju atbrīvot no sniega, un gadījumā, ja kāds pakluptu un iedzīvotos traumās, namu pārvaldei var nākties maksāt bargu soda naudu. Uz ietvēm sājos laikapstākļos jābūt uzmanīgam, lai virtuozas piruetes nenoslēgtos ar neveiklu piezemēšanos. To iesaka arī kāds Briselē dzīvojošs kanādietis, vienā no virtuālajām čalotavām atklājot dažādus padomus, kā tikt galā ar ziemu un sniegu. (Lūk, kāds pilsoniskās sabiedrības līdzatbildības paraugs un drosme sniegt palīdzīgu roku līdzpilsoņiem neierastos laika apstākļos!) Kanādas pieredzējušais ledus lācis iesaka dažkārt pārvietoties uz pirkstgaliem un soļojot atdarināt apdomīgi cēlos pingvīnus, ķermeņa balansu nekoncentrējot tikai uz papēžiem, jo tas var sāpīgi beigties ar piezemēšanos uz dupša. Savukārt, kāds beļģu putnu migrācijas vērotājs iečivinājis par pīļu bēgšanu no sniega, un tā esot savdabīga dabas režisora veidota izrāde. Arī Latvijas Televīzijas ziņotājas vēstnesī Parc du Cinquantenaire bildētais krokusiņu lauks jau ietērpts sniegotā seģenē. Ļausimies. Baudīsim vien dabas pārsteigumus. Tā noteikti šobrīd ir pati labākā vakcīna, lai gūtu neilgu, bet priecīgu mirkļu buķeti.
Edvards Vārdaunis un autora foto (Briseles slēpotāju šļūkātava Voluves parkā (Woluwe), sniegotais koks un Piecdesmitgades parks).
2021.gada 5. februārī
Šajā neierastajā veikaliņā acis sakut līdz jutekliskām prieka asarām, jo, ienirstot mazo atklātnīšu un amizanto pastkartīšu krājumos, nevar vien beigt nobrīnīties par spilgtiem, spēcīgiem personību portretiem, patiesiem dzīves foto ilustrējumiem no dažādiem laikiem. No poēzijas līdz kurioziem, no modernām nākotnes pilsētām līdz pārsteidzošām lauku ainavām, no kundzītēm ar klinšaini nesatricināmām sejām, kuras izstaro spēcīgu dzīves rūdījumu, līdz dāmai pašā burvīgākajā vecumā, kas, viegli piežmiegusi savu sprigano kundziņu kā klēpja suņuku pie sāniem, sniedz tam bezgalīgas mīlas skūpstu, neaizmirstot arī šarmanti pozēt foto meistara objektīvam. Šie foto stāsti gan pastkartēs, gan plakātos, kā arī dažās interesantās grāmatās ir atceļojuši pārsvarā no Francijas, bet arī no Nīderlandes un pašas Beļģijas Karalistes. Un tie atrodami dažādu papīru un attēlu valstībā, veikaliņā Avec Plaizier, kas pieder Plaizieru ģimenei. Šī atklātnīšu paradīze atrodas bez maz vai rokas stiepiena attālumā no Lielā laukuma (Grand Place) – mazā klusā ieliņā – Rue des Epornnieres/ Spoormakerstraat 50. Man ir patiess prieks par īpašniekiem, kas ir spējuši šo vietu noturēt nu jau 44 gadskārtas – kopš 1977.gada. Reizēm Briselē pamanu, ka aizvēries viens otrs autentisks ģimenes beļģu krodziņš un tirdzniecības vieta. To visu ir pārņēmuši industrijas giganti, uzkundzējušies lielo ķēžu veikali un standartizētās, garlaicīgās ēstuves. Nav jau nekas iebilstams pret biznesa izmaiņām, tomēr mazo un vidējo uzņēmēju personiski lolotās vietas allaž pilsētas izklaides arhitektūrai piešķir neordinārāku, īpašāku auru.
Tagad pandēmijas laikā noteikti Avec Plaizier vieta diez vai iekļautos šobrīd tīk bieži aktuālajā kategorijā essential (būtisks), jo vai tad humoristiska pastkarte ir pirmās nepieciešamības prece? Tā kā Beļģijas Nacionālas drošības padome ir atļāvusi darboties arī nebūtiskiem veikaliem, tad, ievērojot šo sadzīves jauno uzvedības protokolu, beidzot durvis drīkst vērt arī Avec Plaizier un te var nopirkt arī dažu neparastu grāmatu, piemēram, Burn after writing (“Sadedz/Sadedzināt pēc rakstīšanas”). To lasot, pašam vien nāksies atbildēt uz daudziem jautājumiem, tajā skaitā prezidenta Valda Zatlera cienīgo “Kas es esmu?” Pats šobrīd pētu šo atziņu burtnīciņu par 100 situācijām, kas vēsta par modernās dzīves panikas iemesliem.
Varētu te arī likt punktu šai iknedēļas Briseles pastkartei par īpašo atklātnīšu valstību. Taču vēl neliels piemetinājums. Vārds pa vārdam sarunā ar veikala saimnieku Olivier Brouwers atklājas kas pavisam negaidīts un vēsturiskas atklātnītes vērts. Olivjē mamma Žaklīna, šobrīd jau cienījama 90 gadīgakundze, savulaik divus gadus nodzīvojusi Rīgā. Īpašnieka vectēvam Latvijā piederējusi fabrika, kur gatavota koksne eksportam. Otrā Pasaules kara laikā krievu armija to nodedzinājusi divas reizes, līdz ar to ģimenei nācies pamest Latviju. Par pašu rūpnīcu mazdēlam ir maz ziņu, tāpat par dzimtas gaitām Latvijā, tomēr Olivjē Rīga nav tikai viena no Baltijas valstu galvaspilsētām Eiropas ziemeļos. Tā viņam ir arī stāsts par paša dzimtas senajiem pieskārieniem mūsu zemei.
Hipsterīgais pastkartīšu namiņš zaigo un raisa smieklus arī jokainajosun neparedzamajos dižkaites apstākļos, un varbūt kāda neparastāka atklātnīte var dāvāt arī jums mirkli prieka un enerģijas, kamēr vēl īsti neredzam politiķu piesaukto gaismu tuneļa galā.
2021. gada 30. janvārī
Fakti bez emocijām. Stāsti bez vēstījumiem. Mīlestība bez dzejas. Tāds savā ziņā ir arī šis laiks, kurā reizēm traucamies uz priekšu kā uzlādēti “Duracell” zaķīši. Neko nevienam nepārmetu, negrasos diagnosticēt katra nacionālās kultūras īpatnības, tāpat arī nevēlos, lai sabiedrība taptu par bangojošu bāku, rādot man pareizo ceļa gaismu dzīvei. Savā ziņā arī pats šajos Briselē pavadītajos gados esmu ātrgaitā traucies pa ielām, garām namiem un cilvēkiem, neaizdomājoties, kas aiz tā visa slēpjas, ikdienas steigā reizēm pat nemaz neesmu vēlējies pašķetināt pagātnes lappuses, lai atklātu jaunus apvāršņus un sadzirdētu neierastākas toņkārtas no aizgājušiem laikmetiem.
Protams, plastmasā iestīvinātie ceļveži, sarakstīti pēc noteikta, vienkārša algoritma, kura uzdevums ir nodrošināt peļņu izdevējam un panākt, lai tūristu kopiena tos pēc iespējas vairāk pirktu, ne vienmēr atklāj interesantus, iedvesmojošus stāstus par konkrēto valsti, pilsētu vai reģionu. Viens no šādas grāmatas vākiem, lai radītu interesi par Briseli, jautā tirgzinības tonim piederīgus un patērētāju sabiedrības cienīgus jautājumus: vai zināt, ka šai pilsētā ir dinozauri, ka oficiāli drīkstat urinēt pie kādas baznīcas sienas un, visbeidzot, ka šokolāde ir māksla? Hmm, pēc šiem jautājumiem, šķiet, man tūliņ pat būtu jāskrien ielās to visu noskaidrot, bet mani tas kaut kā neuzrunā, drīzāk garlaiko, jo tas ir tāds paviršs un bezgaumīgi nogludināts ceļš pie lasītāja.
Tāpēc šonedēļ devos uz kādu klusu, neierastu un, jā, arī pavisam vienkāršu ielu Briselē. Atzīšos, šai pilsētas komūnai katru dienu traucos garāmautobusā ceļā uz mūsu demokrātijas bastionu un nākotnes kalvi – Eiropas Parlamentu. Nebiju ielūkojieos vienā no Ixelles/Elsene škērsielām – Rue Keyenveld/Keienveldstraat 48. Tur 1929.gada 4. maijā sākās kāds patiešām skaists dzīvesstāsts,kas apmirdzēts Holivudas filmās. Leģendārs stāsts. Arī iela, kas todien bija ietērpta ikdienišķi ierastos, briselīgi zirnekļveidīgos miglas pinumos, kā negribot acīm atklāja namu, kur savus bērnības sešus gadus dzīvojusi Odrija Hepberna (
Audrey Hepburn ). Par to joprojām liecina pavisam vienkārša, nu jau mazliet ieburzījusies piemiņas plāksne pie nama sienas. Aktrise piedzima holandietes un brita ģimenē un dzīves gaitas sāka Briselē, pēc tam dzīvoja arī Nīderlandē, bet pasaules slavu ieguva Amerikas kino industrijā. Pēc šodienas standartiem droši var teikt – īsta, moderna eiropiete, pasaules pilsone, kuras talantam un dzīvei bijusi pasaules mēroga ģeogrāfija.
Kino gardēži noteikti zina viņas filmas “Romas brīvdienas” ( Roman Holiday ) “Sabrina”, “Karš un miers”, “Mūķenes stāsts”, “Brokastis pie “Tifanija”” ( Breakfast at Tiffany’s ), “Mana skaistā lēdija” un citas. Tas ir kino, kas joprojām simbolizē skaisto un nesamaitāto pasauli.
Vēl pavisam svaigā atmiņā izstāde pirms diviem gadiem Briselē, kas bija veltīta aktrises 90. gadskārtai un hronoloģiski vēstīja par aktrises dzīves gaitām ar skaistām fotogrāfijām, kas mani kopā ar krustmeitu ievilka pagājušā gadsimta kino spilgtajos uzplaiksnījumos. Jā, Odrija ir zvaigzne, lai gan pati atzinusies, ka par tādu sevi nemaz neuzskata. Tas esot bijis tikai un vienīgi citu prātos. Viņas zvaigžņotais mirdzums staro vēl šobaltdien. Viņu noteikti nevar salīdzināt ar 21. gadsimta safabricēti režisēto realitāšu šovu viendienīšiem. Odrijas dzīves planēta mirdz pāri laikmetiem.
Odrija staroja ne tikai kinolomās, bet bija arī UNICEF labās gribas sūtne, piedalījās humanitārās palīdzības misijās Etiopijā, Sudānā, Bangladešā, Somālijā…
“Ir tikai viena atšķirība starp ilgu mūžu un lieliskām vakariņām, – vakariņās deserts nāk pēdējais,” teikusi Odrija Hepberna, kuras skatījumā dzīve bijusi arī ballīte, uz kur noteikti jāsapošas.
Par dzīves finālu mēs zinām jau tāpat, tāpēc baudīsim teicamu desertu vakariņās un savos skārienjūtīgajos ekrānos labai omai ieklikšķināsim kādu senu Holivudas filmu ar Odriju. Tur viss reiz bija un noteikti viss arī būs. Paņemsim līdzi labāko no aizgājušiem gadu desmitiem – vēl labākai rītdienai.
2021. gada 23. janvārī
Viena no Beļģijas populārākās dziesmas rindām vēsta par kādu vietu pasaulē, kur valda cēlais, mazais puisītis. No rīta viņš dāsni un no visas sirds dod savu spirgto, atvēsinošo šķidrumu. Tas, protams, nav neviens cits kā Manneken Pis (čurājošais puisītis) Briselē. Brīdī, kad labākie un sirmākie beļģu kungi no Čurājošā puisīša brālības, biedrības jeb asociācijas sāk varonīgi skandēt dziesmu par Manneken Pis, beļģu ņiprulis atbildi parādā nepaliek un dziesmas izskaņā strūkliņa kļūst tik spēcīga, ka gluži kā ar Niagāras ūdenskritumu atsperīgo belzienu mērķtiecīgi iešļācas apkārtesošo vērotāju pūļos. Neviltots prieks ir gan ļaudīm no Āzijas plašumiem, gan snobiem no Eiropas metropolēm un, protams, visiem īpašās ceremonijas vērotājiem. Ir atkal piedzīvots skaistuma apmirdzēts un neaizmirstams mirklis. Tā ir reize, kad Briseles čurājošais puisītis tiek apģērbts kādā krāšņā tērpā. Jāteic, viņš zināmā mērā ir pat pasaules modes ikona; viņa garderobe ir tik plaša, ka par tādu varētu daudzi jo daudzi augstās modes mākslas apžilbinātie varētu tikai pasapņot. Briseles mazajam stipriniekam piestāv itin viss, nav jācīnās ar smagām, nogurdinošām diētām. Sportisks kā Latvijas komandas hokejists, iznesīgs Alsungas novada tautastērpā, prot nēsāt pat japāņu samuraja bruņas, gozēties kirgīzu lāčādas kažokā ar kinžalu, lidot tālēs zilajās kosmonauta skafandrā un pārsteigt jūs Venēcijas karnevāla maskā.
Iesaku aplūkot ne tikai ūdens strūklaku, bet apmeklēt arī netālo Manneken Pis garderobes muzeju (Rue du Chêne 19). Šis Beļģijas simbols (grūti būtu iedomāties grāmatu par šo valsti bez tā) tiek ģērbts visdažādākajos tērpos jau vairākus gadsimtus. Vēstures avotos nav ziņu par to, kam radās šī doma par ietērpšanu, bet viena no senākajām liecībām saglabājusies no 1616.gada. Puisīša kolekcijā ir vairāk nekā 1000 tērpu, un 170 dienas gadā viņš rotājās kādās drānās. Garderobe ik gadu tiek papildināta ar 25 jauniem kostīmiem. Drānu dāvinātāju netrūkst; dažkārt gadās, ka valsts puisītim dāvina krāšņu tērpu, bet tas neder, jo viena no mazuļa statujiski stīvajām rociņām ir iespiesta sānos. Tādēļ nav labi šūt tērpu ar divām piedurknēm.
Briseles mazulis savu karjeru sācis 15. gadsimtā kā ūdens apgādes strūklaka. Senākos strūklaku dekoros bieži tika izmantoti antīkās pasaules motīvi un renesanses laika populārie enģeļbērniņi. Savulaik Briseles ūdensapgādes sistēmu brauca pētīt arī inženieri no citām viduslaiku pilsētām.
Kā tad pilsētniekiem visnotaļ ierastais puisītis kļuva par leģendu?
Viens no minējumiem: aiz skaudības pret Briseles skaisto laukumu Francijas karalis Luijs XIV 1695. gadā nobombardēja visu Lielo laukumu. Taču šī strūklaka ar puisīti palikusi pilnīgi neskarta. Tā ļaužu uztverē puisītis kļuva par brīnumu, un ne velti tiek stāstīts, ka viņš ar savu strūkliņu ir palīdzējis pilsētā apdzēst lielo ugunsgrēku pēc franču uzbrukuma. Ir arī zināms, ka 1747. gadā franču karavīri to pat nozaga, un tas pats Francijas karalis Luijs XIV, lai atvainotos par karavīru slikto uzvedību, sūtījis puisīti atpakaļ tērptu skaistās, ar zeltu izšūtās brokāta drēbēs. Šī senā apģērba kopiju var aplūkot Manneken Pis garderobē.
Pirms tam, jau 1745. gadā to esot nozaguši arī angļu karavīri, un vēlāk statuja tikusi atrasta Geraardsbergen pilsētā. Lai pateiktos izpalīdzīgajiem iedzīvotājiem, pilsētai tika uzdāvināta kopija.
Iespējams, tieši tāpēc oriģinālā strūklakas statuja joprojām glabājasa Briseles pilsētas muzejā, kas atrodas tās vēsturiskajā centrā, Grand Place laukumā (Maison du Roi). Tomēr suvenīru veikalos katrs var nopirkt savu Manneken Pis, kas var palīdzēt pat atkorķēt vīna pudeli. Tikai uzmanīgi un prātīgi ar šo mazā puisīša formas korķu viļķi! Jauno laiku leģendas vēsta, ka šis suvenīrs, izgatavots nevis Beļģijā, bet aiz trejdeviņām zemēm, varot arī nepaveikt galveno uzdevumu – atbrīvot vīnu no iespundējuma. Tas varot vienkārši nolūzt vai iesprūst, un dzira tā arī var palikt lūpu neskarta un neizdzerta. Labāk korķīgo Manneken Pis vienkārši nolikt uz plaukta līdzās citiem tālu valstu suvenīriem. Tikai neaizmirstiet pa laikam šos ceļojumu simbolus nospodrināt. Skaistākie pagātnes ceļojumi nedrīkst noputēt! Turp domās atgriežoties, var atkal un atkal kavēties atmiņu mozaīkās un rast jaunas, neticamas iedvesmas vēl nepavērtiem un neatvērtiem pasaules lielceļiem, mazceļiem, takām. Kad izdzirdat “Quand il fait “Pss… Pss...””, ziniet, ka esat nokļuvuši Manneken Pis jaunā tērpa atklāšanas ceremonijā.
2021. gada 16. janvārī
Tirgus – augļu krāvumi un apģērbi, pārpildīti olīvu trauki un sapakoti, mazi rožu kalni, stādi, mazgāšanas līdzekļi un gardi ceptas vistas, kartupeļi, nepārtrauktas ļaužu straumes, tirgotāju dinamiski dārdošie starpsaucieni un beļģu kundzītes, kas ar saviem mazajiem iepirkumu ratiņiem uz ritenīšiem operē veiksmīgāk nekā iestrēgušie auto stūrmaņi pirms iebraukšanas rīta agrumā mūsu mīļajā pilsētā.
Tirgus ir viena no dzīvākajām Briseles dzīves attēlu galerijām, kas spilgti izgaismo Beļģijas daudzveidīgās galvaspilsētas vaibstus. Mani fascinē šis nesterilais, organiskais tirgus mikslis, kur nav nedz samākslotības, nedz piepucētās pieklājības, nedz arī smalki tērpto un safrizēto kundziņu un kundzīšu filozofiskās tērzēšanas par dzīves fundamentālajām atmiņām pie šampanieša glāzes un austeru šķīvjiem. Nepārprotiet, man nav nekas iebilstams pret dzīves baudīšanu arī ar austerēm, kā to populārajā britu seriālā piekopj dievīgā Hiacinte Bukē (Hyacinth Bucket), taču šajā svētdienas Briseles popgleznā manai mīļajai Hiacintei vieta neatrastos. Ja nu jums ciemos atbraukusi kāda Hiacinte vai Hiacints, viņus labāk uz šo vietu nevest!
Svētdienās viena no Briseles centrālajām dzelzceļa stacijām Zuidstation/Gare du Midi (Diendvidstacija), no kuras var ērti ātrvilcienā ceļot uz Londonu, Parīzi un Amsterdamu, kļūst par dažāda veida dārgumu zemi, saukšu to par “andel – landi”. Šeit par jūsu uzmanību sacentīsies teju 400 tirgotāju. Briselē ir populāri rīkot tirdziņus dažādās nedēļas dienās un pilsētas komūnās, bet šis tirgus notiek tikai reizi nedēļā – svētdienās – no sešiem rītā līdz agrai pēcpusdienai ap pulksten 14. Tiem, kas nevēlas iekļūt iepirkumu ratiņu parādēs, labāk turp doties rīta agrumā. Savukārt, tiem, kas vēlas produktus nopirkt par zemākām cenām, ieteiktu te ierasties uz tirgus slēgšanas laiku, kad pārdēvēju sirdis piedzīvo finansiālus atkušņus un viņi produktus tirgo par simboliskām cenām, lai atbrīvotos no preču krājumiem. Vislabāk uz šo andeli doties ar sabiedrisko transportu, jo būs grūti tuvumā atrast vietu, kur novietot savu ātrgaitas dūcēju. Man vienmēr sarežģītākais pasākums pēc iepirkumu somu uzpildīšanas un marokāņu pildīto pankūku nobaudīšanas ar piparmētru tēju, kas allaž ir tik precīzi saldināta ar cukuru, lai iestātos patīkams sirdsmiers, ir nokļūšana līdz tramvajam. Tur kopā ar pārējām brašajām ratiņus velkošajām ratiņu kundzītēm un kundziņiem ar palmu podiem nākas iespraukties pa durvīm un atrast sev vietu. Viss tramvajs ir tikai un vienīgi tirgus pirkumu aromatizēts. Jāteic, pēdējoreiz tieši manis pirktais vistas cepetis vinnēja, sasniedzot savu aromātisko virsotni tramvajā. Bet mans ikrīta atsvaidzinošais smaržūdens Hermes šai konkursā nobālēja un noplaka. Tā jau dzīvē mēdz gadīties, ka cepetis nostumj malā izsmalcinātās franču smaržas. Tāpēc jādodas uz tirgu, lai vēl un vēlreiz gūtu jaunu vielu pārdomām un izvēdinātos no ikdienas garlaicīgās rutīnas.
2021. gada 8. janvārī
Brīdī, kad caur gadsimtiem noturīgi noblietēto bruģi Grand Place laukumā Briselē neierasti spraucās ārā zaļi zāles asni un es biju viens no galvenajiem varoņiem pasaules kopīgajā seriālā “Viens pats pilsētā” ar kafijas turziņu rokās, šajā tikai vēl plaukstošā pavasara acumirklī iedomājos par atvērtām klavierēm vecpilsētas laukuma centrā.
Īpašā kafija man radīja patiesu iedvesmu. Šī dzēriena lieliskā smarža manās domās ļāva piedzimt mūzikai, tūristu brīvā vēsturiskā laukuma savdabīgajā klusumā es it kā sadzirdēju mirklīgas mūzikas skaņas. Man pietrūka vien patiešām reālas klavieres un augsta līmeņa šī instrumenta virtuozs, lai patiesi noticētu, ka tas nav bijis tikai un vienīgi sekundēs mērāms īss, iepauzēts, domīgs sapņa uzplaiksnījums.
Nenoliedzami, viens no maniem šī līdzņemšanas (take -away) laikmeta atklājumiem Brsielē ir Café Capitale (Rue du Midi 45).
Derek Blyth grāmatā par 500 vislabāk glabātajiem Briseles noslēpumiem (“The 500 Hidden Secrets of Brussels”) šī kafijas vieta nav atslepenota, iespējams, tāpēc, ka tā atrodas visiem kā uz delnas – vecpilsētas krustcelēs iepretim policijas iecirknim. Jāteic gan, ka Briseles dzērienu vietu arhitektūrā vairāk iezīmējas alus krodziņi ielu krustojumos un pat visnomaļākajā vietā var atrast pašu vienkāršāko alus sūknētavu ar tik grandiozi ambiciozu nosaukumu kā Monte Carlo. Īpaši romantiskās kafijotavas sameklēt ir mazliet grūtāk. Tāpēc Café Capitale ir kas īpašs, un kafejnīcā var ielūkoties vinila platēs – pasaules mūzikas dārgumos.
Šīs kafejnīcas saimnieki uzsver, ka viņi neaizraujas, pildot daudzus un dažādus uzdevumus vienlaicīgi. Viņi visu uzmanību velta tikai vienai lietai – garšīgas un augsti kvalitatīvas kafijas pagatavošanai. Ar to savā ziņā viņi ir pat mazliet apsēsti un daudz laika velta, lai atrastu izcilākās kafijas pupiņas, un rūpīgi tās grauzdē, lai pēc tam krūzītē būtu izcilākais garšu īssavienojums. Viņi labprāt dalās stāstos par kafijas pupiņu ceļojumiem no Tanzānijas, Gvatemalas, Brazīlijas un vēl un vēl… Un kā šie ceļojumi ietekmējuši dzēriena fināla iznākumu – ielējumu tasītē! Šī kafija, ko var samaisīt ar mazītiņu karotīti, dod jaunu, spēcīgu ik rīta satvērienu un enerģijas lādiņu dzīvei. Protams, reizēm liekas, ka to varētu baudīt bezgalīgi un vēl un vēl, bet labāk visu ar mēru – lai sirds nesadeg neparasti kā no Tērvetes novada nākušā popdziesminieka Reinika (juniora) balādē.
Jā, vēl pasaulē nav viss zudis, vēl nekas nav pavisam pazaudēts, jo joprojām ir melna kafija!
2021. gada 1. janvārī
Beidzot 2021. gads ir iespraucies pa pusatvērtu logu, satiku to uz rasainās terases, fonā ar ne tik grandiozām uguņošanas zalvēm, kā tas bija ierasts iepriekšējos gadus. Mirkli bija klusums… Ir dīvainas izjūtas tādā brīdī, kad gadi uz brīdi satiekas. Nu gads jau sācis saplīst divpadsmit mirdzošās cerībās…
Pusnaktī kaimiņi cits citam notaurēja no atvērto logu spraugām laimīgu jauno gadu. Kāds rībināja kastroļu vākus, tādējādi norakstot visnotaļ jokaino, pelēko 2020. gadu ne tajās labākajās un skaistākajās vēstures lappusēs.
Jā, un vecgada vakarā iztika bez liekas drūzmēšanās milzu pūļos vecpilsētas Lielajā laukumā. Vismaz šogad pilsētas tīrības šarma veidotājiem vairs nav jāvāc stikla lauskas un līdz galam neizdzertās šampanieša pudeles, jo Briseles sabiedrība jau no oktobra nogales cītīgi un mierīgi dzīvo mājas. Aizdomājos, kāpēc Latvijā to sauc par mājsēdi? Būtībā taču mājās var arī kustēties, stāvēt, veikt neskaitāmas olimpiskos vingrojumus, lasīt grāmatas, skatīties tālrādi un klausīties tāldzirdi. Manuprāt, nav īsti labi šo vīrusa apkarošanas procesu apzīmogot ar sēdēšanas vārdu. Kustībā taču ir spēks, un tā rodas enerģiska vitalitāte, ļaujot dzimt jaunām domām un idejām, paplašinot apvāršņus, un, ja nepieciešams, varam palūkoties aiz horizonta.
Manas baterijas ir uzlādētas un tas bija ļoti nepieciešams. Gada pēdējās nedēļas izdevās pabūt Latvijā, plašajos Zemgales līdzenumos. Kad kolēģe ieraudzīja foto no pārgājiena uz Karaļa avotiem, iesaucās “Debesis, kā vienmēr, Latvijā ir augstākas!” Debesis ir augstākas un skaidrākas, līdzenumi līdzenāki un sakoptāki, un, uz tiem raugoties, var ienirt un atklāt bezgalīgus domu plašumus. Man ir svarīgi emocionāli enerģētiskās baterijas reizēm uzpildīt ar šo Zemgales zemes spēku. Kad Eiropā un Briselē virmo kārtējās kaislības, man nepieciešams pasmelties Zemgales viedumu. Šādās situācijās pārsvarā esmu rāms, jo pietur uz zemes Zemgalē iegūtais miers. Tāpēc reizēm ir jāatgriežas mājās – Aucē, kur ir tas mans mazais sirdspuksts Zemgales līdzenumā. Pēc tam ar jaunu jaudu varu atsperties un dzīvi metropolē, pie Eiropas kopgalda Briselē
atklāt no jauna. Lai mums visiem līdzsvaroti un harmoniski sirdspuksti 2021. gadā!
2020. gada 24. decembrī
Šogad rakstīju piezīmes no aizslēgtās pasaules. Nu gada izskaņā varu teikt – 2020.gads ir vienkārši nozūmēts.
Vai kāds pirms gada varēja iedomāties, ka 2020. gads vienkārši izsitīs pasauli no ierastā līdzsvara un dinamikas? Viss sākās cerīgi, bet gada izskaņā situācija nav īpaši laba. Joprojām dzīvojam aizslēgtas pasaules režīmā. Dižkaite ir kļuvusi par ikdienu. Nāves kalkulators ik dienu. Statistikas dati. Reportāžas no slimnīcām. Vairs neviens no balkona vai terases ik vakaru neaplaudē medicīnas darbiniekiem par nesavtīgo darbu. Tagad ir pašsaprotami, ka viņiem jādzīvo ar smaga darba režīmu uz izdegšanas robežas.
Reizēm skarbi, nogurdinoši, depresīvi. Darbs attālināti, cilvēks cilvēkam labākais draugs vairs tikai divu metru attālumā, ar nomazgātām rokām un masku.
Gads ir vienkārši nozūmēts, nozaudēts. Dažādas satikšanās un sēdes zoom platformās. Dzīve kļuvusi virtuāla, un tā aizgājušas dienas un mēneši, ik pa brīdim liekot vaicāt, kad un vai viss maz atgriezīsies ierastās sliedēs. Lai vai kā, bet nu ir jauni pieradumi, jaunas normas.
Vai neizcelsies nemieri? Cik cilvēki spēs izturēt to visu? Kas notiks ar ekonomiku un kā daudzi uzņēmumi savilks savus finanšu rēķinus kopā? Kā veidot līdzsvaru sabiedrībā starp veselajiem un tiem, kuri cīnās par savu dzīvību slimnīcās? Un ko darīt ar politikas blēžiem, kas izplata viltus ziņas un pretendē uz vienīgo patiesību, lai pēc tam iegūtu politisko kapitālu un kārtējo reizi apmuļķotu vēlētāju prātus? Jā, 2020.gads mutuļoja dažādās izjūtu gammās, neskaitāmās pārdomās.
Tāpat viltvārži runāja, ka ir plāns sagraut ekonomiku. Nu, bet vai tad Vācijas kanclere Angela Merkele atļautos apstādināt ekonomikas asinsriti? Neviens ‘dīvāna’ komentētājs uz to nespēja atbildēt. Šis gads iezīmēja arī daudzas nepatiesības, puspatiesības, satrakojušos komentētājus sociālo tīklu slīdrādēs. Savā ziņā dominēja visatļautība, bet kāds to sauca par brīvību. Taču demokrātija nav visatļautība, tas ir arī respekts un cieņa citam pret citu. Ik pa laikam kāds vieds psihiatrs aicināja analizēt sevi, bet cik tad ilgi var analizēt sevi – tā jau pa vīlēm vari sevi izārdīt.
Vai tas viss mums var nozagt svētku gaidīšanas prieku? Nē! Briselē svētku egle atkal skaista un izrotāta Grand Place – Lielajā laukumā, bet apskatīt to var tikai, uzvelkot masku, laukumā nedrīkst arī smēķēt, tāpat tur vairs nedrīkst ieturēt maltīti, jo vienā no brīvdienu nedēļas nogales dienām cilvēki tur saplūda straumēm. Daudzi bija noguruši no mājās sēdēšanas. Tas tāpat kā pēc pirmā izolācijas perioda beļģi steigšus pārpildīja bārus un restorānus, tā ka pat riebīgajam vīrusam nebija vietas, kur nokrist. Tāpēc patlaban tie ir slēgti. Toties dižkaites statistika Beļģijā krietni kritusies, bet redzēs vēl, kas notiks pēc Ziemassvētkiem, kad daudzi cilvēki atkal būs tikušies. Beļģijas valdība vīrusa apkarošanai ir piegājusi diezgan radoši. Lai mājas dārzā drīkst ieaicināt četrus viesus, tad izmantot namatēva labierīcības iekštelpās drīkst tikai viens no viņiem. Ja pārējie vēlas apmeklēt ķemertiņu, jādodas mājās. Punkts. Tad jābeidz svētku ballīte.
Šajā laikā aktuāls kļuva jautājums par to, vai daļa sabiedrības ir kļuvusi viedāka, kā to prognozēja dažādi filozofi un eksperti. Manuprāt, nav īsti piepildījušās šādas prognozes par sabiedrības izmaiņām. Nav tā, ka daudzi būtu iemācījušies pieticību, drīzāk joprojām dominē patēriņa kults, par mūsdienu svētnīcām un tempļiem ir kļuvuši veikali un iepirkšanās centri. Tomēr nevaru saprast diskusijas un satraukumu Latvijā par to, ka nedēļas nogalē nevarot nopirkt alkoholu. Beļģijā, piemēram, nepārtikas veikali bija slēgti vairāk par mēnesi. Un īsti nedzirdēju nevienu beļģu sievieti vai vīrieti sūdzamies par apģērba trūkumu. Pirms veikalu slēgšanas daudziem bija iespēja iegādāties nepieciešamās lietas vai pasūtināt tās internetā.
Jāatzīst, nevienai valstij nav īsti labas formulas, kā cīnīties ar dižkaiti. Visi mēģina atrast savu īpašo veidu, tāpēc ierobežojumi ir ļoti dažādi. Piemēram, Beļģijā ir slēgti sporta klubi, bet atvērti baseini. Nevar strādāt frizieri, bet cilvēki nepārtikas veikalos var drūzmēties.
Šis laiks uzliek katram mums par pienākumu turēties un atrast savu veidu, kā nenokrist šajos tricekļos.
Tomēr nobeigumā jāsaka – esmu optimists, mēs to visu pārdzīvosim un lai mums visiem laba veselība!
2020. gada 6. decembrī
“Lāčplēsis”, “Eposs par Gilgamešu”, “Kalevdēls”, “Iliāda”. Tie ir spēcīgi, ar spilgtu, neizdzēšamu vēstījumu pildīti eposi, kas pārdzīvojuši laikmetus un noturējušies literatūras vērtību krātuvēs. Šķiet, arī manā dzīvē ir ienākusi varoņpoēma – eposs ar nosaukumu “Griliāda” -, kas pēdējo nedēļu laikā turpina attīsties, pilnveidoties, nesot jaunus, pārsteidzošus pavērsienus un nervu galus kutinošu spriedzi. To varētu pat dēvēt par reālteiku šī gada izskaņā Briselē.
Viss aizsākās pavisam mierīgi kādā paklusā rudens novakarē, kad draugi no digitālajām aprindām pamudināja mani tīmekļa tiešsaistē pasūtināt jaudīgu elektrisko grilu, kas uz tā gatavotai gaļai un dārzeņiem piešķirtu pavisam citu kvalitāti. Parasti diezgan piesardzīgi izturos pret iepirkumiem dažādās interneta vietnēs, jo atšķirībā no saviem digitalizācijā iegrimušajiem draugiem negribu visu dzīvi tā vienkārši lejupielādēt no klēpjdatora vai, piemēram, laulības līgumu apliecināt viedtālrunī. Neliegšos, ka dažkārt gribas izbēgt no virtuālās dzīves un kaut vai simboliski atgriezties pagājušajā gadsimtā. Taču dižkaite mūs gribot negribot ierauj “zūmēšanas” platformās, attālinātos iepirkumos, attiecībās, sarunās.
Mana “Griliāda” aizsākās daudzsološi. Grila piegāde tika solīta jau pēc dažām dienām. Bet gāja laiks un itin nekas netapa piegādāts! Sekojot līdzi procesam, konstatēju, ka prece tiek pakota un pārpakota, vadāta pa dažādiem lielceļiem un mazceļiem. Trīs reizes – ik pa četrām stundām, jo šāds piegādes laikposms tika oficiāli izziņots, – gaidīju pastnieka zvanu pie durvīm, reizēm pat šim nolūkam īpašu pieklusinātas mūzikas pavadījumā, kas mijās ar čurkstošo kamīnsveces liesmiņas sprēgāšanu, lai tikai dzirdētu šo augstā sūtņa zvanu pie namdurvīm. Ne vēsts, ne miņas.
Vienubrīd notika kas negaidīts. Bez iepriekšēja brīdinājuma kādā pusdienlaikā mans sūtījums tika atstāts kāpņu telpā, lai gan biju samaksājis papildu naudiņu par sūtījumu transportēšanu pēc darba laika, lai to saņemtu personīgi. Atverot paku, manas acis iepletās un elpa aizrāvās kā maratona finišā. Es biju saņēmis divas rotaļlietas mazuļiem vecumā līdz pieciem gadiem! Nespēju atvairīt bažās par to, ko gan šī sūtījuma īstie adresāti darīs pie svētku eglītes ar manu grilu?
Pamazām par ikdienas rutīnu kļuva sazināšanās ar kompānijas sūdzību nodaļas operatorēm. Jāteic – zelta meitenes! Viņas cieši turējās pretim maniem kritikas viļņiem. Reizēm pat funktierēju: nez, kā šīs perfekti glancēto balsu īpašnieces garīgi atkopjas no šīm neskaitāmajām sūdzībām, jo visdrīzāk es nebiju ne pirmais, ne pēdējais nokaitinātais klients. Tika izgudrots risinājums – sūtīt grilu uz krāsu veikalu, kas atrodas manā Meža (Foret) rajonā. Tā sākās “Griliādas” otrā daļa.
Devos uz minēto veikalu, bet izrādījās, ka biju veikala darbinieku iztraucējis pusdienlaikā, kas bija sācies pirms piecām minūtēm. Palūdzu, vai tiešām nebūtu iespējams sūtījumu man izsniegt. Biju to gaidījis tik ilgi un dikti. Mana lūdzošā un pazemīgā seja neko nedeva. Saņēmu pretim tādus vārdus, kas dažu sekunžu laikā pa visām vīlēm izārdīja manā prātā izkopto mīļās Briseles unikālo šarmu un nomālēja to tik netīru un rupju! Pēc pusdienlaika izrādījās, ka paciņa tomēr nemaz nav atceļojusi uz krāsu veikalu.
Tomēr “Griliādas” trešā daļa šķita cerīgāka ar sirdī pukstošu vēsti un cerību uz grand finale. Pastkastē man bija atsūtīts vēstījums, ka beidzot nudien sūtījums ir piegādāts uz krāsu iepirkumu noliktavu, lai gan biju ‘zelta’ operatori informējis par apkalpošanas kvalitāti šajā krāsotavā. Šodien, viesojoties nu jau man tik zināmajā sūtījumu saņemšanas vietā, atlika vien secināt – ne miņas, ne ziņas par manu grilu. Tā nu eposs “Griliāda” turpinās.
Nākamnedēļ ir oficiāli izziņota grila izmeklēšana. Jā, esmu arī pats pamatīgi tapis “izgrilēts” šajā neprofesionālā servisa labirintos. Taču kas gan ir viens grils salīdzinājumā ar mūžīgo sveces gaismu Adventes vainagā? Tas man nav spējis sagandēt Ziemassvētku gaidīšanas īpašās izjūtas.
2020. gada 27. novembrī
Mamma mia! Es skaļi iesaucos pirmdienas vakarā, un ne jau tāpēc, ka būtu nejauši saticis savu dievināto aktrisi Merilu Strīpu vientuļajās Briseles ielās. Tam par iemeslu bija gan nejauša, gan negaidīta tikšanās ar augstās šokolādes modes dizaineri no Milānas, kurš 2013. gadā kļuva par pasaules šokolādes meistaru. Viņa vārds ir Davide Comaschi. Mans nedēļas prieks, protams, bija arī par beļģi Pjēru Markolini, par ko rakstīju Jums iepriekšējā pastkartē un kam nesen piešķirts labākā pasaules šokolādes un cepumu meistara tituls. Nudien ir liels gandarījums, ka esmu sekojis līdzi viņa gaitām un izvēlējies tāda konditora gardumus, kam nu ir visas pasaules slava un atzinība. Ir pavisam viegli atrast viduvējības visās jomās, bet laikus notvert zvaigzni, kas pēc brīža izgaismo visu planētu, ir mazliet sarežģītāk. Tas prasa pacietību, veiksmi, intuīciju, apstāšanos ikdienas steigā un spēju ieraudzīt ko īpaši skaistu. Jā, Davide Comaschi ir šokolādes planētas zvaigzne. Viņš nav tas omulīgais konditors, kādus dažkārt iedomājamies vai kā gribam saredzēt gardumu burvjus, ja dzīvojam standartizēti sterilā stereotipu pasaulē. Zinu – Davide spēj vienlīdz veikli sporta zālē manevrēt ar smagsvariem un ar savām spēcīgajām rokām virtuvē darboties virtuozi un smalki, no it kā smagnēji biezās šokolādes masas burtiski tamborējot īstus mākslas darbus, kas ir līdzvērtīgi tikai redzētajam augstos modes muzejos. Elpa aizraujas, un rodas milzu cieņa pret meistara talantu.
Davide Comaschi šokolādi veido kā īsts drēbnieks: rūpīgi visu izplāno, piegriež, nomēra, kā jau tas ir ierasts Milānā – elegantās modes pilsētā.
Ar savu jauno Ziemassvētku kolekciju viņš piešķir svētkiem zelta pieskārienu. Savukārt Galaktikas šokolādes kolekcija atgādina ko īpašu – draudzību. Kas atrod draugus, tas atrod īstus un patiesus dārgumus. Lai gan man šķiet, ka šie šokolādes dārgumi no Galaktikas kārbas pēc savas formas un būtības ir atceļojuši no citas planētas, un Davide rokās tie ir vienīgi uzmirdzējuši uz šīs Zemes un ikviena gardumu cienītāja sirdī. Elegance, krēmīgums kopā ar dažādiem aromātiem raksturo Milānas meistara šokolādes. Tomēr viens no Davide Comaschi šokolādes izgatavošanas noslēpumiem balstās tradīcijās, kas saplūdušas ar novatorismu un, radošumu. Jo nekas no jaunā nevar tapt bez labu tradīciju pamata. Kas ir izturējis laika pārbaudi konditorejas pasaulē, tas noteikti spēs kopā ar jaunām pievienotām garšas vērtībām noturēties nākotnē uz īpašo saldumu cienītāju svētku galdiem.
Ar Davide sarunājām tikšanos, kad pasaulē norimsies dižkaite un dzīve atgriezīsies ierastajos ritmos, lai es gūtu vēl plašāku izpratni par smalkā, izcilā meistara brīnumainajiem pieskārieniem šokolādei. Davide saka – apēdot šokolādi, atgriežas smaids! Dārgo lasītāj – es smaidu visu nedēļu – šajā pelēcīgajā rudens nedēļā Briselē, tikai uzmetot vien acu skatu šīm fotogrāfijām.
2020. gada 20. novembrī
Mans mīļākais beļģis ir Pjērs. Pjērs Markolini. Jo viņam pieder atslēgas uz smalkāko šokolādes pasauli, ko noteikti novērtētu Alise no Brīnumzemes un arī elegantākie, izsmalcinātākie kulinārijas eksperti, pavāri un visi pārējie, kuri spēj radīt laimes piepildījuma izjūtas mūsu garšu kārpiņās. Viens no Pjēra Markolini veikaliem atrodas Sablona rajonā, pavisam netālu no vecpilsētas centra – Lielā laukuma. Ieraugot skatloga noformējumu un veikala iekārtojumu, jāsaka, ka šo šokolādes institūciju noteikti var pieskaitīt concept stores kategorijai. Faktiski concept stores ir ar spēcīgu koncepciju, ideju un bieži ar oriģinālu dizaina vai arhitektonisko risinājumu veidoti veikali, kuru uzplaukums patiesībā aizsākās Tokijā. Tā, piemēram, Pjēra Markolini veikali šokolādes pasniegšanas ziņā tiek pielīdzināti juvelierizstrādājumu skatlogiem. Skatlogos dažkārt redzam sarkanus dažādu formu samta spilvenus, kuru centrā izvietotas tumšās šokolādes kastītes ar baltā gravīrā attēlotu kakao rieksta novilkumu – Pjēra Markolini zīmolu. Dažas šokolādes ir atsegtas, bet, protams, tikai tik daudz kā skaista rotaslieta gaumīgas sievietes dekoltē.Veikala pirmajā stāvā pie griestiem ir milzīga kristāla lustra, kas atgādina Viskonti filmu ainas pārbagātās pilīs. Bet lustra šeit ir tikai viena, tā piedod toni. Man lūdz nefotografēt iekšskatus.Smagi samta aizkari atsauc atmiņā padomju laika fotodarbnīcas, te – 19. gadsimta dārgakmeņu tirgotāju kambarīšus. Nevaru īsti saprast, vai man patīk. Zinu – tie lieliski sasaucas ar vientuļo kristāla lustru. Gribot negribot manī tomēr rodas šīs veclaicīgās juvelierdarbnīcas atmiņu pieskāriens. Jā, man tiešām jāapstiprina, ka Pjēra Markolini šokolāde ir visgardākā, visizjustākā, kādu jebkad esmu baudījis. Konfektes ir dārgas. Iespējams, tas skaidrojams ar to, ka
Pjērs Markolini ir viens no retajiem, ja ne vienīgais beļģu šokolādes meistars, kas pats dodas kakao pupiņu meklējumos gan uz Indonēziju, gan Ekvadoru, Meksiku, Madagaskaru un vēl kur tik ne, kamēr vairums šokolādes ražotāju pērk jau gatavu šokolādes masu un to veido savās formās.
Droši vien otrs iemesls Pjēra Markolini šokolādes garšai ir tas, ka meistars nepārtrauc eksperimentēt, nu gluži kā smalkās franču virtuves šefi. Viņš šokolādes kolekcijas veido gluži, kā augstās modes dizaineri darina drēbju parādes. Piemēram, reiz pārdošanā tika laists īpašs ziemas šokolādes komplekts – atverot kasti, visas šokolādes veidoja abstraktu gleznu, bet to garšā varēja manīt vieglu kanēļa un apelsīna miziņu toni.Tāpēc, dārgo lasītāj, es Tevi aicinu – ja esi Briselē, noteikti aizej apskatīt šo veikalu. Tas nemaksā neko. Tāpat būtu lietderīgi atcerēties, ka tā vietā, lai aizrautos ar Briseles vafelēm, kas bieži tiek tikai uzsildītas un pildītas ar lieliem saķepušiem cukura gabaliem, vari nopirkt trīs Markolini šokolādes gabaliņus un izgaršot to pārpasaulīgo smalkumu. Visbeidzot tie, kam neizdodas nokļūt Briselē, var iegaumēt, ka Pjēra Markolini veikali ir atvērti arī Londonā, Parīzē un Tokijā, ja vien šajā jokainajā laikmetā šokolādes dēļ gribētos aizceļot uz Japānu. Patlaban Briselē uz Markolini var noraudzīties tikai no ārpuses. Šokolādes meistardarbnīcas durvis ir slēgtas.
2020. gada 15. novembrī
Beļģu paradīze. Mums ir pati skaistākā jūrmala uz šīs zemes. Šo iedzeltējušo, mazliet ar vieglu, samtainu puteklīšu kārtu noklāto pastkarti, kas sludina ambiciozus reklāmas lozungus un ir kā dūriens sirdī vājiem reklāmas ideologiem bez vīzijas, atradu kādā izbijuša Briseles restorāna telpās. Šajās pandēmijas dienās vilcieni joprojām slīd pa gludajiem Beļģijas sliežu ceļiem un skaisto, urbanizēto beļģu paradīzi pie Ziemeļjūras var baudīt, cik vien tīk. Cik vien spēka, var veidot svaiga gaisa uzkrājumus savos lieliskajos templiskajos ķermeņos.
Kādam francūzim reiz ieminējos – nu kā tā var…. Apbūvēt tik skaistu jūras krastu ar daudzstāvu mājām no Purvciema guļamrajona. Viņš, izdzirdot manu jautājumu, mazliet uzrūgst kā vairs ne īpaši lietojama sarkanvīna pudele un paziņo par katra beļģa dzīvošanas tiesībām ar skatu uz jūru. Tālāk, lai neizraisītu starptautisku, konfliktējošu spriedzi un, respektējot šīs unikālās beļģu tiesības, atceros, ka savulaik bija kāds latviešu valstsvīrs, kam nu dikti patika dārgas jahtas. Dikti… Intervijas laikā, jautāts par dārgā pirkuma nepieciešamību, saņēmu diezgan bangojošu atbildes pretsitienu – nu, kā latviešu cilvēks var nemīlēt jūru! Tāpēc par jūras krastu modi labāk neiesaistīties viļņainās vārdu pārmaiņās, jo, lūk, beļģi sēž savos strazdu būros Ostendē, bet kāds latvietis braukā ar dārgu jahtu. Visi taču mīl jūru, un mīlestību nav iespējams apstrīdēt, vai ne? Tomēr ne jau visiem beļģiem ir tik vienāds horizontāls skats uz jūras krastu. Flāmu policists, uzzinot, ka esmu no Latvijas, nebeidz vien man stāstīt par savu neseno atvaļinājumu mūsu Jūrmalā. Cik latvieši varot būt laimīgi, dzīvojot šādā saskaņotā, neizpostītā dabas vidē. Ne jau tikai flāmu policists atklājis Baltijas jūrmalas spirgtumu un īpašo gaisa kvalitāti. Iedzeltenas preses lappusēs lasu par savā bērnībā redzēto vissavienības televīzijas ikonu Allu, kura ik vasaru vilcienā mēro ceļu uz Jūrmalu no tālās kaimiņzemes, lai beidzot atkal tiktu pie svaigiem skābekļa baloniem, ko pagrūti iegūt sakarsētajās Spānijas pludmalēs un ar gaisa kondicionieriem atsaldēti dārgajās viesnīcās. Šķiet, ekoloģisks pārvietošanās līdzeklis – vilciens – tandēmā ar svaigo jūras gaisu ir nodrošinājis Allai arī mūžīgo jaunību. Nu negribas ticēt taču tām baumām par ķirurģisko iejaukšanos…
Laikam esmu saelpojies parāk daudz svaiga gaisa – vakar Beļģijas laukos, meklējot zelta mirkļus. Tamdēļ šādas domu skices – pirms vēl modusies pilsēta Brisele, kur ir Eiropas vakardiena un dzimst kārtējā nezināmā Eiropas rītdiena…
2020. gada 8. novembrī
Čirkstoši čaukst koku lapas zem kājām. Daudzi beļģi šodien bēg no pilsētām uz laukiem, uz Ardēnu kalniem baudīt rudens atsvaidzinošo, spirgto simfoniju pie dabas. Tā pārsteidz zeltīti zaļos toņos un reizēm reflektē ar skumjām notīm, kas vēsta par visapkārt virmojošo dižkaiti. Tā šoreiz sasniegusi nebijušus apmērus salīdzinājumā ar pavasara mēnešiem.
Patvērums dabā ir izvairīšanās no pilsētās klejojošā vīrusa, kas ir kā rēgs jeb spoks, un nevar īsti zināt, kur tas tevi notvers vai sagūstīs.
Beļģijas dižkaites statistika gluži nepārsteidz, jo vēl septembrī cilvēki baudīja dzīvi uz nebēdu tā, ka bāros un restorānos neatradās vieta, kur pašam riebīgajam Misteram Covidam – 19 nokrist. Uz Beļģijas laukiem noteikti ir vērts doties, jo, izstaigājot dažādas takas un vietas, reizēm pat šķiet, ka te viesojušies citplanētieši. Dažviet rodas apjausma, ka esi nokļuvis nekurienē, pasaules nomalē. Man ir ļoti palaimējies, jo man blakus ir profesionāls orientierists, takzinis Raimonds Bricis, kas vienmēr sastāda izcilu ceļojuma karti. Man ne brīdi nav jābīstas, ka apmaldīšos “trīs priedēs”. Pēc garāka pārgājiena, kas parasti ir aptuveni 20 kilometru garš, ir prieks nobaudīt beļģu delikatesi – potion mix, kas ir vienkārši sagriezta desa un siers.
Bet tagad pandēmijas laikā visā valstī krogi ir slēgti. Pat par potion mix atliek tikai sapņot. Beļģi ir iemukuši mežos un bez maz sakāpuši kokos.
Lai jauka svētdiena un laba veselība, dabas baudījums Beļģijā, Latvijā, citviet…
2020. gada 31. oktobrī
Sestdienas klusajā, rāmajā Briseles rītā pēc piektdienas vakara ziņām par valsts aizslēgšanu un izolēšanu jau atkal uz ilgāku laiku man nekas cits neatliek, kā pie uzmundrinoši spēcinošas kafijas baudīt lielā vārdu meistara Māra Čaklā rakstu krājumus.
Tie joprojām ir spēcīgi, pārliecinoši un noturīgi laikmeta vēstījumi, izjūtu mijkrēšļi. Lielā domu veidotāja rakstu rindas šorīt dod pārliecinošu mierinājumu, stājoties uz jaunas starta līnijas izolēšanas maratonā pie aizslēgtās pasaules namdurvīm. Sestdienas rītā ieniršana dzejas okeānā ir sava veida aizmiršanās no ikdienas ne visai iepriecinošās ziņu slīdrādes dažādās informācijas fabrikās un ražotnēs. Tāpēc nirstu vien dziļāk Māra Čaklā plašajā domu pasaulē, ko grūti ietvert kaut kādā konkrētā formātā. Kuteri šūpojas ostās, Kūrorta romance, Noktirne ar rasu, Zaļimelnā etīde, Gaidītāja meža cūka… Laikam esmu aizdzejojies. Aizceļojies dzejnieka vārdu un domu ceļos. Jā, un tas ir lielisks, neaizmirstams papildinājums rītam pie kafijas.
Pa Kalnsētas kokiem austošā,
visur man līdz bijusī –
mana zelta kontrabanda,
mana zelta baterija –
saule, ko vienreiz var zaudēt,
saule, ko nevar vairs iegūt.
(M. Čaklais)
2020. gada 23. oktobrī
Neilgi pēc kafijas malkošanas vienā no Briseles elegantākajiem rajoniem, kur nami vēl vēsta par aizgājušo laiku labklājību un seno naudu, esmu beidzot saticis viņu – izsmalcināto smaržu ķīmijas pavēlnieci Matildi, kas tikai un vienīgi pēc manām vēlmēm izgatavos pārpasaulīgu mirkļu piesātinātu ūdeni.
No izvēlētām vielām, kas būs tīkamas maniem ožas sensoriem… Matilde, manā skatījumā, ir īpaša ar saviem elektriski sprogainajiem, kosmiski rudajiem, biezajiem matiem. Tie kā satelīti laikam ir savienoti ar citām galaktikām un lieliski papildina smalkās smaržu laboratorijas kopējā interjera noskaņu. Tajā nezinātājs var samulst no dažādajiem mazajiem trauciņiem, mēģenēm, pudelītēm, dārgajām un īpaši gatavotajām svecēm. Es, savukārt, nevaru atrauties no Matildes stāstiem par smaržu sajūtu notveršanas pasaulēm, un labi vien, ka sejas maska nenosedz viņas šarmanto, porcelānisko acu skatienu. Tas viss piešķir īpašu šarmu un atmosfēru, mudinot mani izvēlēties komponentus un vielas, ar ko tiks darināts mirkļa uzlējums pēc manis paša veidotā scenārija. Šajā brīdī valda patiesa izvēles brīvība, nevis tās ierobežotās iespējas un kārtība, kas visu diriģē aiz laboratorijas sienām, kur teikšana ir Beļģijas valdībai un Nacionālajai drošības padomei.
Kad nu vairāki paraugi sameistaroti, man tikai jāizvēlas īstais, bet Matilde iesaka iziet svaigā gaisā un izvēdināt galvu. Tad nākšot tas labākais lēmums. Pārliecinoši saku – zinu, ko vēlos. Man galvas vēdināšana nebūs nepieciešama. Matilde, savukārt, smejas, jo retais šajā dzīvē zina un izprot savas izvēles iespējas. Atbildu – ir jau labi zināt, bet Režisors jau reizēm izspēlē negaidītus pavērsienus. Tāpēc ar pārliecinošu gribēšanu reizēm vien nepietiek…
Vakarpusē, kad galva jau atbrīvojusies no dažādo smaržu koncentrātiem, atklāju, ka pēc maniem kritērijiem veidotajā zibsnīgajā mirkļa ūdenī ir kaut kas ļoti piesātināts – smaržkārtās mijas kaut kas no dārgiem cigāriem, labi grauzdētas kafijas un fonā tam visam tumšā šokolāde. Sajūtu – noturīgs un sprēgājoši dzirkstošs vēstījums. Tas veidots pēc manas ķīmiskās formulas šajā visai trauksmainajā un neziņas pilnajā laikmetā, un esmu bezgala pateicīgs saviem ļoti tuvajiem cilvēkiem, kas man dāvāja šo iespēju atklāt citādi niansētu pasauli orbītā ap mani. Smaržu un sajūtu kosmosu.