The weather is like the government – always in the wrong.

Jerome K. Jerome

Šais dienās, kad vienīgā vēlme ir gulēt biešu aukstās zupas vannā kā nīlzirgam, reizi pa reizei iedzerot šīs paradīzes rozā malku, atmiņā uzpeldēja pirms vairākiem gadiem īstenotais brauciens uz Horvātiju, ko visai droši var dēvēt arī par varoņekskursiju. Tomēr lasītājs nekavējoties arī drusku jāapbēdina, aukstā zupa nebūt nav panaceja, un es esmu tiesīgs apgalvot to vairāk kā jebkurš cits, jo reiz izmēģinājuma nolūkos tieši nedēļu pārtiku tikai no tās. Nemaz nerunājot par daļēju caureju, kas kļuva permanenta un ko gan tālabad drīkst uzlūkot kā organisma attīrīšanai veltītu salūtu, jau trešās diennakts izskaņā vēders izsmēla sajūsmas limitus un zupa tajā kādu brīdi bija spiesta atrasties kā smagnējs akmens, taču tad atkal negribīgi uzsūcās. Mēs izbraucām no Rīgas naivi, izslāpuši pēc iespaidiem tik ļoti, ka pat galvaspilsētas ielas uz atvadām šķita uzmanības vērtas. Vēsumu un rūdījumu saglabāja grupas vadītājs Māris, kurš pabrīdināja par vairākām lietām – visi būs dusmīgi, divi reiz sakāvās čaukstošas čipsu paciņas dēļ, nedrīkst runāt par mazbērnu ekskrementiem, jo blakussēdētāji visu dzirdot un tas viņus neiedvesmo, un jāpierod pie divu stundu režīma, kad būs paredzēta pietura ar tualeti. Viņš apgalvoja, ka to var uztrenēt, un tas viss patiešām sakņojās pieredzē.

Braucām grupā ar draugiem, turklāt ar autobusu, jo tā bija lētāk un galu galā nebūšot taču tik traki. Ceļš līdz Horvātijai vienā cēlienā pieveicams nebija, tika paredzēta viena nakšņošana nekurienē un agri no rīta mums no jauna bija jābūt ierindā. Man priekšā sēdēja ģimene ar nenosakāmu attiecību konfigurāciju, kuru es tā arī neapguvu visa ceļojuma laikā, taču pēc skata jaunākais spēja precīzi noformulēt savas vēlmes: “Es braucu kost”. Un Māris to paredzēja jau iepriekš, tālab nepārtraukti mēģināja pazemināt tautiešu degsmi. Viņš arī paskaidroja, ka

ceļojumos pastāv fāze “pie dzintara jūras”, kad vēlme dziedāt, lepnums par Dzimteni un atvaļinājums saplūst. Ar alkoholu.

Diena pagāja, omai slīdot lejup, un priekšējais sēdeklis par ienaidnieku izvēlējās manas ceļu locītavas. Mūs izmitināja viesnīcā, piekodinot, ka vieta ar nolūku izvēlēta nomaļa, lai nebūtu, kur aiziet un pazust, taču ja kādu piedzīvojumu trūkums dzen izmisumā, var doties uz tuvāko dzelzceļa staciju – tur saskaņā ar Māra novērojumiem “var droši dabūt pa purnu”. Karstums bija nupat sācies, logu atvēršana līdzēja tikai, lai nonāvētu cerību uz atvieglojumu. Nakts lika nevis izgulēties, bet piepampt, un rīta gigantisko cīsiņu ar sinepju pļeku mēs ēdām nīgri klusēdami. 

Nākamajā dienā Māris daudz stāstīja par reģiona neseno drūmo pagātni. Un nudien, kā var laimīgi dzīvot, ja virs apdzīvotām vietām karājas milzu kalni ar mākoņu nimbiem, kas periodiski drūp un mazina pamatiedzīvotāju blīvumu. Tāpat Māra runas mēdza atzaroties no pamattēmas tik ievērojami, ka iekļāva viņa gastronomisko gaumi, piemēram, vītinātu stirnas kāju. Kad otrās dienas vēlā vakarā autobuss nokļuva galapunktā, pilsēta izskatījās pēc favelas. Mums piešķīra vietējo, kam bija jāseko līdzi pa vienu no identiskajām ieliņām, vērojot atslābušus kolēģus tūristus katrā balkonā. Tikko velkot kājas kā ievainoti zaķi, iztēlojāmies, ka tūliņ mūs pārdos verdzībā un par laimi drīz nošaus. Kad beidzot redzeslokā parādījās gulta, izrādījās, ka kondicionieris mājā nedarbojas. Es devos dušā, taču, kamēr mazgāju vienu sānu, otrs paguva nosvīst. No rīta palags izskatījās tā, it kā es būtu apēdis divus arbūzus un abus veiksmīgi izčurājis. Lieki piebilst, ka galu galā noskaidrojās – citi tautieši bijuši apsviedīgāki un par īpašu samaksu kondicionieri savos apartamentos esot pieslēguši, kamēr mēs bijām spiesti domāt par nāvi. 

Rīts pienāca ar skaidru apziņu, ka atrasties saulē ilgāk par minūti nedrīkst. Visur sisināja cikādes, baltu namiņu sauja klints paspārnē sadzīvoja ar zaļu jūru. Logus vietējie pa dienu aizbultēja ciet, lai gan man tā arī nekļuva skaidrs, kā viņi vispār tur dzīvo. Varbūt tāpēc arī sākās karš, es pats to būtu gatavs uzsākt un atbalstīt. Pirmā diena pagāja, apskatot pilsētu, proti, aizejot līdz tās vienam galam, lai atdurtos pret klinti, tad līdz otram, kur notika tieši tas pats. Vēl uz ielām vairākkārt uzskrējām mūsu grupas asprātim un komentētājam (katra gida sapnis, kas bieži kļūst par realitāti), kurš nu bija ja ne jāsveicina, tad vismaz jāsmaida pretim, jo formāli mūs kaut kas saistīja. Protams, tad man saplīsa bikses un bija jāpērk šorti. Tas bija jādara vietējā tirgū, kur pielaikošanas kabīnes bija būvētas pēc zārku rasējumiem, turklāt es lipu pie sienām kā kailgliemezis. Jāpiebilst, ka arī šorti izturēja tikai vienu dienu. Vakaru sagaidījām vienīgajā vietā, kas padarīja ceļojumu par baudu, tā bija kafejnīca ar skatu uz tirkīza līci, tur bija auksts alus un labs ēdiens. Paziņai gan bija nelāgi ar kuņģi, viņas draugs aptiekā nopirka tabletes, ar muti imitējot caurejas skaņas, un pārdevējas viņu zibenīgi saprata, bet visiem pārējiem uz brīdi bija labi. Tiesa, aiz noguruma un karstuma spriedze grupā auga, viens pāris pat gleznaini sadirsās, taču tad mēģināja izlīgt. Viņu abu silueti uz koši sarkanā saulrieta fona, kas grima violetas jūras spogulī, bija bezdievīgi skaisti. Lai gan jūra izrādījās sāļa kā vobla un sāli noskalot varēja vienīgi maksas dušās pludmalē. Vēl varēja uzkāpt kaut kādam velna ezim, tālab doties ūdenī drīkstēja tikai speciālās čībās, citādi gan viss būtu ideāli. 

Braucot uz citiem apskatīšanas vērtiem objektiem, nācās reizes desmit skaidroties, ja viedoklis nesakrita ar gida vēlmēm. Kad kārtējo reizi noliedzu varbūtību, ka peldēšu ar kajakiem, sāka šķist – vieglāk ir atteikties no Viasat, lai gan tas varētu būt viens no sarežģītākajiem dzīves uzdevumiem. Beigu beigās es pat būtu piekritis, taču negribēju nomirt tik šaušalīgā veidā. Nekādu šaubu par to, ka kajaks apgāzīsies un manu līķi ačgārnas laiveles pludiņš nesīs pa straumi pāris kilometrus, man nebija. Daļa ekskursantu par savu misiju uzskatīja jūrnieku cepuru iegādi ar konkrētās pilsētas nosaukumu. Cita daļa piederēja tam arhetipam, kuru pēdējā pirmsnāves vēlme, šķiet, bijusi kaut kur paceļot, tādēļ radinieki sametušies un vēlmi realizējuši. Iešana, kāpšana pa kāpnēm un slīpām virsmām bija viņu vājā vieta, tāpēc grupu pastaigās, kur gids grozīja galvu kā pūce, seniorus bija nepieciešams pēc iespējas apiet un nesamīdīt, lai gan viņi ļoti centās šādu pavērsienu pietuvināt. Jautājumu, kāpēc viņi vispār bija izdomājuši, ka spēj ceļot, var man neuzdot, jo es pat nesapratu, kāpēc es to izdomāju. Taču,

ja es zinātu atbildes uz visiem jautājumiem, pasniegtu teoloģiju Parīzē, tas ir skaidrs kā diena.

Un tā nu mēs gausi rāpāmies ārā no autobusa, atstājot savās vietās platmales un citus nejaušus priekšmetus, blandījāmies, rāpāmies no jauna iekšā un vērojām jūrnieku cepuru vairošanos uz ceļojuma drudža pārņemtajām galvām. 

Kādā no rītiem es saļimu uz balkona flīžu grīdas, kas bija vēsākais objekts pilsētā, un pāris stundas smagi elpoju, vēlēdams mokošu nāvi pilnīgi visiem. Ja kādreiz jūs māc šaubas, kā pareizi jāvāra vēži – metot tos verdošā ūdenī vai aukstā – es zinu atbildi. Jāuzgriež maksimāla uguns, viņi jums par to būs bezgala pateicīgi, jo tad ciešanas beigsies ātri. Naktī istabā bija ieperinājusies nelietīga muša, kuru vairāk par visu pasaulē interesēja manas nogurušās kājas, kas rēgojās no palaga apakšas. No sākuma es lūdzu viņu likt mani mierā, tad lūdzu Dievu, bet tad nācās viņu nobendēt ar vārdiem “tu vai es”, kas ļāva uz pāris stundām aizsnausties sviedru peļķē. Tad daļa grupas devās peldēt ar kajakiem pa klinšu grotām, kur visi bija nošļakstījušies no galvas līdz kājām, bet nezināmu iemeslu dēļ viņiem tas bija paticis. Kamēr viņi bija prom, mēs vienkārši sēdējām ēnā pie jūras un gandrīz neko nerunājām. 

Vēl viena atrakcija, ko piedāvāja ekskursija, bija izbraukums ar kuģi, kur lielākais vilinājums bija bezmaksas alkohols. Arī no tā es prātīgi atteicos, vērojot debesu agresoru un absolūtu mākoņu trūkumu. Savukārt draugi padevās kārdinājumam. Atceļā viņi visi jau bija sarkani kā steiki, turklāt izrādījās, ka cenā iekļauti tikai turpceļa dzērieni. Saule trieca viņiem sejās savu hiperboloīda staru, tautieši dejoja kā negudri, jo uz kuģa dārdēja arī mūzika, tai skaitā latviešu, piedevām, nevienam latvietim nezināma. Pa to laiku es apskatīju jocīgu automātu, kas tirgoja gumijas bumbiņas bērniem, kā arī tupēju kafejnīcā. Ar līdzīgu bumbiņu reiz Rīgas zoodārzā aizrijās nīlzirgs, bet es to minu tikai tādēļ, lai varētu divreiz pieminēt šo lielo dzīvnieku vienā stāstā. Katrā ziņā bumbiņu neiegādājos, mazums, jo dzīvniekam tas tomēr beidzās fatāli. 

Vietējie raudzījās uz mums ar laipnām acīm, taču bez liekas mīlestības. Un to nosodīt varētu tikai kādi džainisti, ne es. Kad saule aizripoja aiz apvāršņa kā ikrs zem dīvāna, varēja sajust tumšu dienvidu brīzi. Katrā baltajā namiņā zvilnēja atpūtnieki, dzēra baltvīnu ar ledu, kas izkusa minūtes laikā, viņu dēļ pilsētā dega laternas un kalni negāzās uz galvām, un tūkstots kuņģu dzirnakmeņi vienlaikus mala fritētu kalmāru vai dorādu masu. 

Un arī putnu šai akmens valstībā nebija pārāk daudz, pārsteidzošā kārtā nebija redzami kamieļi, lai gan tikai viņi šādu klimatu varētu atzīt par labu. Palmas un sukulenti bija vienīgie dzīvie organismi un miljonu tūristu vertikālo bilžu inkarnācijā nu ir klusi pārņēmuši visu pasauli. Katrā pieturā es nolīdu malā, lai krūmu ēnā atrastu vismaz kādu kustoni, un dažbrīd man tas tomēr izdevās par spīti visam. Māris to pamanīja un uztvēra kā atkāpi no normas. Kas tā patiešām arī bija.  Pienāca laiks doties mājup. Tikai no domas vien par garo braucienu autobusā sākās migrēna. Pa ceļam bija daudz pieturu, blata vīni (še jums jaunvārds “blatvīns”) un vietējie ēdieni ar mūziku. Tautieši bija priecīgi par Tēvzemes tuvošanos, svelmainā naktī autobusā viņiem pat izdevās iedzert šņabi. Lai gan viena sieviete čukstus brīdināja: “Juri, varbūt nevajag?” Juris atbildēja: “Es esmu par to samaksājis”. Polijā lija vēss lietus. Es nostājos pie autobusa burta T pozā, ļāvu tam sevi samērcēt un oficiāli apzvērējos, ka kļūšu par roni. Zvērests piepildījās drīzāk svara ziņā nevis sākotnējā virzienā. Kad tuvojāmies Rīgai, gids uzslavēja mūsu grupu par apzinību un augstu organizētību, kā arī piebilda, ka atmiņā paliks tikai labais, sliktais aizmirsīsies. Un arī šoreiz viņam izrādījusies taisnība, kā jau jūs paši nopratāt. Un vēl, atstāstot šo piedzīvojumu kādai sievietei, viņa konstatēja: “Bet uz dienvidiem siltajā sezonā brauc tikai muļķi.” Tāpēc saku – es esmu muļķis.

rādīt komentāruspaslēpt komentārus

Uzraksti komentāru