Peru man vienmēr saistījusies ar Maču Pikču un inku varenību. Tikai sākot plānot braucienu, attapu, ka tur taču ir arī pasaulē augstākais ezers Titikaka ar salmu salu iedzīvotājiem, tur ir Varavīksnes kalni, kurp tomēr netikām, bet kas nudien strīpām laistās visdažādākajās krāsās, tur ir mistiskās Naskas līnijas – milzu ornamentāli zīmējumi, ko saredzēt var tikai pārlidojot, tur ir arī kartupeļu dzimtene, silto vilnas džemperu vilnas audzētājas lamas, alpakas un vikuņjas un vietējo iedzīvotāju kolorīts. Un kalni, kalni, kalni.
Vairs neviens nezina, kurš kuram un kālabad līdzi brauca, bet trīs draudzenes ar biļetēm un citiem ceļojuma dokumentiem rokā attopamies 6 no rīta lidostā. Agrs, acis aizlipušas, čemodāni nodoti, neliels pirmsizbraukšanas drudzis. Reiss caur Madridi uz Limu. Pirmais posms līdz Madridei saldā miegā, un ne uzbrēcošas stjuartes, ne raudoši bērni, ne tveicīgs karstums nespēj mūs sagraut arī 10,5 stundu lidojumā uz Limu. Sameklējam vīru, kas rokā tur A4 lapu, uz kuras ar pildspalvu rakstīts BestTours (mūsu tūroperators). Protams, vīrs angliski runā tieši 3 vārdus, no kuriem viens ir „hello”, un Dinai jāsāk vingrināt mēle, neatejot no kases. Ārā tveicīgs. Līdz viesnīcai ar lepno nosaukumu Sheraton braucam vairāk nekā stundu pa Limu, kur kustība nerimstas – auto straumes, visi brauc kā pa pļavu, mirdz uguņos reklāmu krāsu jūkļi (vairums slavina kazino piedāvātās laimētiespējas), auto pīpina, busiņi pielādēti pilni ļaužu. Viesnīcā nonākam īsi pirms pusnakts, mūsu grupas vadītājs Sebastjans ir devies pie miera. Recepcioniste izdala sagaidīšanas dzērienu talonus un laipni stāsta, ka mūsu wake-up call esot pustrijos un izbraukšana pusčetros. Smiedamās bilstu, ka nu nez vai tik ilgi nogulēsim, bet viņa, acis neieplešot, paskaidro, ka tas jau tikai pēc 3 stundām vien esot. Skriešus metamies augšā uz istabu, lai ātri, ātri pagulētu. Sebastjans mums atstājis welcome ziņu skaidrā franču un flāmu valodā, apstiprinot agro celšanos.
Telefons zvana brīdī, kad knapi esam paspējušas iemigt. Brokastis ir gandrīz kā vēlas vakariņas. Viesnīcniecei vaicājam, vai smalkos welcome dzērienu taloniņus varēsim izmantot, atgriežoties no kalniem, pirms prombraukšanas. Viņa atbild noliedzoši, bet piedāvā mums tos izmantot tūliņ, jo ir taču tikai trīs. Dažs labs vēl nav gājis gulēt. Mēs tomēr izvēlamies ūdens pudeles kokteiļu vietā un pie busiņa beidzot sastopam visu grupu 12 cilvēku sastāvā. Tur ir poļu Monika un Pēteris, beļģu pāris, kam, kā vēlāk izrādās, tūre diezko vis nepatīk (Sebastjans par daudz runājot ar mums angliski un par maz ar viņiem), franciski runājošs pāris ar meitu (vīrietis gan ir spānis, un tā nav viņa meita), divas somietes (kas smiedamās sauc sevi par vecmāmiņām un ir nobruņojušās staigājamiem spieķiem un citām noderīgām lietām). Sebastjans ir pavisam jauks un galīgi samulsis, viņa dokumentos pretim mūsu vārdiem bijis norādīts, ka mēs būšot 3 beļģu puiši. Pārliecinām viņu, ka esam īstajā grupā, un saņemam solījumu, ka viņš centīsies mums sniegt informāciju angļu valodā (ņemot vērā, ka angliski runājošie grupā esam septiņi).
Ceļš ved atpakaļ uz Limas lidostu, joprojām tumšs, joprojām auto traucas un pīpina, bet mums paredzēts lidot uz Kusko – inku impērijas galvaspilsētu. Ar bažām domājam par laika ziņās lasīto. Kusko paredzēts max t° 19 un min t° 7, ar nemitīgām lietus gāzēm. Savukārt, tālākajā ceļā – pie Puno un Titikakas ezera – mūs gaidot attiecīgi 14°/4° un stipri mākoņains laiks. Protams, nevienam līdzi nav ne saules cepuru, ne aizsargkrēmu. Līdz ar to, ierodoties Kusko, kur svaigi nolijis lietus, lidostā ūjina Andu kalnu flautiņu stabulētāji un karsti spīd rīta saule, esam pārsteigti nesagatavoti. Ekskursija sākas pa taisno, uzreiz un nekavējoties, laikam baidoties, ka citādi mēs iemigsim pārģērbjoties. Augstumu sākam izjust jau pēc pāris soļiem. Kā nu kuram, citam vēders šūpojas, citam galva, man trūkst elpas – gribas elpu vilkt divreiz un ātri, pēc kārtas. Bet vēl jau nesaprotam – varbūt tas tikai nogurums. Pie autobusa strauji sapulcējušās tantiņas, kas piedāvā iegādāties kokas lapu bonbongas. Jau zinām no gudrām grāmatām, ka, lai pārvarētu augstumslimību, jākošļā kokas lapas. Tomēr vēl neesam gatavas pirkumiem un dodamies ceļā.
Un tagad, mīļie lasītāji, nedaudz vispārīgas informācijas. Kusko ir apgabala centrs, kas reiz bijis inku impērijas galvaspilsēta. Kusko atrodas nieka 3330 m virs jūras. Maču Pikču, par kuru šis stāsts vēstīs vēlāk, ir daudz zemāk, tikai kādu 2800 m virs jūras, jo atrodas jau uz robežas ar Peru džungļiem (augstajiem džungļiem, t.i., džungļiem, kas ir vairāk nekā 2000 m virs jūras).
Inku impērijas galvenais dievs bija Inti – saules dievs. Viņu sociālā sistēma, kā mums vairākkārt norādīja, bijusi kaut kas līdzīgs primitīvam komunismam. Katrs savu ieguldījumu kopējā labumā devis pa savam – ar kopēju darbu. Bet tie, kam darbs vairs jeb vēl nebijis pa spēkam, piemēram, večuki, atraitnes un bērni, saņēmuši aprūpi no valsts.
Tomēr pretstatā maniem maldīgajiem iespaidiem par inku impēriju kā mega ilgu civilizāciju tā ilgusi pavisam īsu laika sprīdi. Inki nākuši un pakļāvuši (pavisam civilizētā veidā – tikai liekot pieņemt saules dievu un kečua (quechua) valodu) – iepriekšējās koju (Colla – sp.), chavin, tiahuanaco un citas kultūras, bet valdījuši knapi 150 gadus. Tad bezkaunīgā kārtā ieradies Francisko Pizarro ar saviem viltīgajiem spāņu gājieniem, samānījis inkus, apcēlis un iznīcinājis viņus, sagrāvis inku pilsētas un tempļus (cik jau nu tas tādiem konkistadoriem bijis pa spēkam). Inki gan arī lētticīgi šim apmānam sākotnēji ļāvušies. Tas tāpēc, ka inki (jeb ameroindiāņi kopumā) esot bez sejas apmatojuma, bet dievus tēlojuši kā stipri matainus (tā varot arī mūsdienās pateikt, kurš ir tīrs ameroindiānis, nevis metiss, jo metisiem gan esot bārdas). Un konkistadoru sprogainās bārdas tiem likušās kā paša dieva vaigs. Turklāt visi šie neredzētie mājlopi – zirgi, govis, kas tiem līdz vestas, iedvesušas viņos bijību. Nu tā kaut kā – turpmākai informācijai par šo fascinējošo kultūru lūdzu skatīt „Insight Guides” „Peru” u.c. vispārizglītojošu literatūru (šī piezīme tiem, kas nešķiet saņēmuši gana daudz vēsturiski ģeogrāfiskas informācijas).
Tātad – dodamies ceļā. Pirmā pietura –Iglesia de Santa Teresa – baznīciņa ar skatu laukumu pāri pilsētiņas sarkanajiem kārniņu jumtiem. Saule svilina, skati skaisti, krusts ietērpts drāniņās, pirmie foto, pirmās apjausmas. Tālāk braucam uz pirmajām inku drupām – Sacsayhuaman cietoksnis. Iespaidīgs inku celtniecības paraugs trijos līmeņos. Trijos tāpēc, ka visa inku pasaule bijusi trijos līmeņos – debesis, ko simbolizē kondors, zeme, ko simbolizē puma, un pazeme, ko simbolizē čūska. Dina strauji pieteicās uz kondora vietu, otra draudzene vēlējās būt par pumu un man nekas cits neatlika, kā uzņemties nepateicīgo čūskas lomu. Akmens krāvumi, ar apbrīnojamu precizitāti pieslīpēti akmeņu stūri, formas precizitāte. Terases, dubultlīmeņu durvis (tas nozīmē, ka attiecīgā ēka bijusi vai nu pils, vai templis). Saule karsē. Ejot cauri drupām uz otru pusi, manām krāsainus tantukus striķī velkam lamas uz mūsu pusi. Viņas grib fotografēties. Par vienu soli (el nuevo sol – Peru naudas vienība, aptuveni 30 eirocenti). Bizes nopītas melnas, svārki kārtu kārtām. Kā atteiksi? Un vēl mēs momentāni varam iegādāties mega daudz krāsainu izstrādājumu – seģenes, rokassaitītes. Iekrītam zālē aiz laimes (citi domātu, ka aiz saguruma, bet nekā!). Staipām pret sauli savas bālās eiropiešu sejas un priecājamies. Caur žāvām.
Nākamās ir Qenko drupas. Tas bijis templis ar upurvietām un saules observatoriju. Atšķirībā no dažām asinskārākām kultūrām Peru ziemeļos inki neziedoja cilvēkus. Lai pielūgtos zemes mātei Pačumamai un dieviem, un galvenajiem inkiem, viņi ziedoja lamas, čiču (dzērienu, ko iegūst, sievietēm košļājot un spļaujot laukā kukurūzu, un kas pēc tam fermentācijas rezultātā kļūst alkoholisks), kokas lapas un kukurūzu. Tālāk – Puca Pucara – sarkanais forts. Tas rietā krāsojoties sārts un bijis viens no inku cietokšņiem pie ieejas ielejā. Arī šeit peruāņu sieviņas ar bērniem staigā apkārt, tirgojas ar krāsainām seģenēm un gana lamas.
Nobraukuši pilsētas centrālajā laukumā dodamies apskatīt centrālo katedrāli. Baznīcu šeit ir daudz – Peru ir ļoti reliģioza zeme. Inku asinis sen sajaukušās ar spāņu un melno vergu asinīm. Inku tradīcijas zaudējušas reliģiozo vērtību, paturot etnogrāfiski kulturālo būtību. Baznīcās altāri grezni – visi ar inku zeltu. Izdaiļoti spoguļiem – lai pievilinātu indiāņus, kas tādus mūžā nebija redzējuši un nāca ziņkārības dēļ vien. Baznīcu gleznas tapušas gan spāņu, gan vietējo meistaru rokām. Vietējie savas gleznas nedrīkstējuši parakstīt, jo uzskatīti par zemāku šķiru, tad nu viņi savu parakstu ieslēpuši tipisku tēlu veidā – cits vienmēr iegleznojis mazu putniņu, cits ziediņu, cits vēl kaut ko.
Nebūdami muļķi, šie vietējie mākslinieki pa vidu kristietiskajām vērtībām pamanījušies iekļaut dažādas inku zīmes – saules simbolus, attēlojuši dievmāti kuplā kā kalns kleitā (atsevišķi kalni – apu – inkiem bijuši svēti pielūgsmes objekti). Vēlāk, to saprotot, spāņi aptvēruši, ka, šādi sasaistot simbolus, var veiksmīgāk piesaistīt baznīcēnus. Tad nu arī Jēzus tēlots tumšādains un svārciņos pie krusta, savukārt, Kristus dzimšanas ainās Marija bieži tiek attēlota kā tipiska peruāniete – tumša, divām melnām bizēm un tipisko cepuri galvā.
Šīs gleznošanas veids tad nu arī tiek saukts par Kusko skolu un stils – par indiāņu baroku. Informācijas, protams, daudz un dikti, mēs tomēr nespējam izsekot līdzi ne pusei un gandrīz zombijiskā mierā velkamies līdzi Sebastjanam, kas vēlāk mums atzīstas, ka tieši šis pirmais tūres rīts ar agro izbraukšanu no Limas arī viņam ir visgrūtākais.
Tālāk – uz Svētās Katalīnas klosteri. Lielākoties visu pilsētas ēku pamatos ir inku konstrukcijas, kas vienīgās nesabrūk zemestrīcēs (to te ir bieži un daudz, pēdējā stiprākā bijusi 1950. gadā). Arī Katalīnas klosteris būvēts uz inku drupām un, kad 1950. gadā spāņu ēkas sagruvušas, atklājusies liela daļa inku būvējumu, tāpēc tagad klostera sienu ieskāvumā redzamas inku sienas. Milzīgi sienu gleznojumi, iekšējais pagalms ar alpu (kāpēc ne Andu?) vijolītēm. Skaisti bez gala. Pleci nosviluši mums, vieglprātīgajām. Citi, kā skatāmies, jau iemanījušies no tantukiem iegādāties tamborētas cepurītes ar lamiņām utml. Metamies uz restorānu, kur tūristiem par godu ietērpti indiāņi iznēsā alpakas gaļu. Garda.
Nu paēdušām mums vakars brīvs. Viesnīcā, padzērušas mate de coca (kokas lapu uzlējumu), cenšamies neatlūzt. Neliels paskaidrojums – jā, patiesi, kokas lapas izmanto arī kokaīna ražošanā, tāpēc tās aizliegts izvest no valsts, bet 1 kg kokaīna saražošanai vajadzīgs 1) 3000 kg kokas lapu un 2) milzums citu sastāvdaļu. Mums piecos jāsatiek paziņa kuskoietis Karloss ar draudzeni, jo kas var būt labāks par vietējo pilsētas izrādītāju. Pirms tam iegriežamies San Pedro tirgū iepirkt kokas lapas. Tirgus rajons ir briesmīgs. Milzīga netīrība, dažs labs turpat uz ielas pačurā, smaka, atkritumi, nabadzības dvaka. Pats tirgus pilns krāsainiem augļiem un dažādiem citiem produktiem. Stipri atgādina mūsu pašu centrāltirgu. Kādā ieliņā blakus tirgum pie milzīga kokas lapu maisa uzrunājam kolorītu sievieti, kas izrādās ir Marija un kas, uzmetusi mums aci, uzreiz zina, tieši cik daudz kokas lapu mums trijām vajagot, iesver tās un uzmet vēl pa virsu – tā teikt – lai labi garšo. Mēs nu zelējam zaļos kumšķus cik jaudas, spļaujam laukā un prātojam, vai tā ir pašiedvesma, kas liek mums justies nedaudz labāk.
Sastopam spāniski un franciski runājošos Karlosu ar draudzeni Plaza de L’Armas laukumā. Viņi kā vietējie nosmaida par mūsu kokas lapu līdzekli un uzreiz iesaka aptiekā nopirkt tabletes augstumslimībai (saroche). Klausām ieteikumam un, jāsaka, visu brauciena laiku pa tabletei ieņēmušas, jutāmies ļoti labi. Viņi mūs vadā pa pilsētu, uz San Blas rajoniņu, kas esot mākslinieku kvartāls. Lieliski. Pavisam citādi nekā pie tirgus, kur jutāmies neomulīgi. Mīlīgas balkonotas mājeles, krāsainas sievietes, jaukas kafejnīcas, kokas un tekstilizstrādājumu veikaliņi. Atgriežamies nu jau pa satumsušo, bet izgaismoto inku pamatu ieliņām centrālajā laukumā un pirms vakariņām izdzeram Pisco Sour. Tas ir vietējais kokteilis, ko taisa no Pisco – vietējā vīnogu šņabja (tas esot labāks par grapu), citronsīrupa un saputota olas baltuma. Vienlaikus vērojam izgaismoto laukumu, kur par godu svētkiem spēlē orķestris un „staigā” izgaismoti dzīvnieki – visi ar seju uz centrālo katedrāli – kā ejot skatīties Kristus piedzimšanu. Vakariņās Karloss ved mūs uz populāru vietējo ēdienu restorānu, kur gardu muti lokām iekšā ceviche – vietējo specialitāti – citronu sulā taisītu jēlu zivi ar garšvielām. Šeit kalnos to taisa no saldūdens zivīm, Limā varot dabūt ar jūras zivīm. Fonā tiek spēlēta vietējā mūzika un notiek priekšnesumi tērpos un maskās. Kad nu beidzot atkrītam viesnīcā – neticas, ka pagājusi tikai viena diena.
Nākamajā rītā drīkstam gulēt maķenīt ilgāk – modina mūs tikai 3.45. Šodien mūs gaida izslavētais Maču Pikču. Autobusā traucamies pa līkloču ceļiem starp milzīgiem kalniem un pāri tiem. Kādā brīdī virs mākoņiem izlecam no autobusa un kunkstam aiz skaistuma. Kalnu gali pāri mākoņiem un dūmakai, un mēs arī – pāri, pāri visam! Kāpjam ārā Ollantaytambo centrālajā laukumā, lai šai ciemā kāptu vilcienā uz Aquas Calientes (Karstūdeņiem), no kurienes atkal cits buss mūs vedīšot augšā uz inku apmetnes vietu. Septiņi no rīta, sajūtam īstu vietējo garšu. Visi krāsainos pončo, rakstainās cepurēs, krāsainos svārkos, vīriņi, sieviņas pošas, čāpo uz darbiem, piekrauta smagā mašīna ved viņus ar saiņiem kaut kurp, kalnu gali mākoņos, laukumiņš kā no kādas Peru teiksmas. Vilciens Perurail ved mūs tālāk, citādi Maču Pikču nevar piekļūt, tiek domāts par tilta celtniecību no otras puses, bet Kusko apgabala mērs pretojas – tā tak visi brauks turp uz savu galvu un zudīs ienākumi! Turklāt tas neesot īpaši labi videi – gan celtniecības, gan transporta radītās trīsas varot nobrucināt inku pilsētu. Tilts gan savādā kārtā no vienas puses jau gandrīz gatavs – tik vien atliek kā pievienot atlikušo galu no Kusko apgabala puses.
Vilciens mūs ved sākotnēji gar tuksnešainām kraujām, pēc tam iebrauc džungļos, vijas liānas, gar malu trako dubļu krāsas Urubambas upe. Izkāpjam Aquas Calientes ciematā un ar busu braucam augšup. Ceļš tāds smieklīgs, uz augšu vien, uz augšu. Pāris reižu pretim braucošie busi mūs gandrīz notrenc pa krauju lejā, un visām trijām aizkrīt elpa. Bet nu augšā esam, un, vēl mazliet pakāpjoties, Maču Pikču mums atveras kā bilžu grāmatā! Saprotam, kāpēc esam braukuši tik agri – tūristu vēl ir diezgan maz. Bet skati, skati. Aprakstīt to nevar. Tajās ainās ir kaut kas tik majestātiski nesaprotams, ka vārdos neiekļaut. Zaļas terases. Inku būves, inku takas. Tagad gandrīz saprotam to ekstāzi, ko iegūst Inku takas (Inca trail) gājēji, kad ceturtajā dienā pārguruši nonāk saules vārtos virs Maču Pikču un ierauga to, ko redzam mēs. Sebastjans stāsta un stāsta. Saule karsē (aizsargfaktors 20!), kas neierasti šai sezonai. Kā uzzināsim vēlāk, nākamajā dienā viss Maču Pikču esot bijis mākoņos un lietū. Saules observatorija, tempļi, lamas uz terases, bezdibenīgas kraujas aiz tām. Maču Pikču apmetne atklāta tikai 1911. gadā, tāpēc nav sagrauta. Turklāt vēsturnieki apgalvo, ka šī apmetne uzcelta (nepabeigta), apdzīvota un pamesta nepilnu 100 gadu laikā. Atrastie kauli liekot domāt, ka šeit izcēlusies epidēmija un veselie pilsētu pametuši, aiz sevis vairāku kilometru garumā nojaucot inku taku, lai palicēji paliktu apmetnē. Līdz ar to, iebrūkot spāņiem, apmetne jau bijusi pamesta un retais vairs par to ko zinājis.
Oficiālajai apskatei beidzoties, vaicājam Sebastjanam par otru kalnu – Huaynu Picchu (kečua valodā „jaunais kalns”; machu – „vecais”). Esam saņēmušas ieteikumu tur noteikti uzkāpt. Sebastjans nosmaida un saka – nieks vien, viņš ar 50gadnieku esot tur uzkāpis 50 minūtēs. Ar šaubām vēroju krasi stāvo un augsti draudīgo kalnu. Mana fiziskā sagatavotība nav pašā spožākajā līmenī. Taciņa ir oriģinālā inku taka – akmens pakāpieni (šie ir tie viltus akmeņi – stāvi un glumi vietām), cīnāmies kā nu protam. Draudzenes pazūd aiz līkuma, saule uzkarsē vēl mazliet – lai mums sviedri pa īstam vaigā. Pie galotnes taka sadalās, Dina paliek uz ļoti šauras, bīstamas terasītes atvilkt elpu (un, kā secinām vēlāk, terase dod gudrību un viņa izvēlas augstāk nekāpt), bet mēs divatā nez kāda dulluma dzītas, tomēr rāpjamies. Tupus rāpus, pa šauram kāpnītēm bez kā, kur pieturēties, sānos stāvas terases. Tiekam līdz mūra ēkai pusceļā atvilkt elpu. Man jau kājas želejā. Vai tad es nezināju, ka man no augstuma bail? Nobildēju draudzeni, atsakoties bildēties pati – jo nu jau uz sevi dusma par neapdomību – un aiz bailēm kāpt lejā metos augšup. Vienā sānā atveras pilnīgs bezdibenis. Sirds ielec es pat nezinu kur. Pretim trīcošām kājām mēģina tikt pārbijušies citi. Kad pēc brīža piestājam mazītiņā pleķītī, lai palaistu šos citus garām, neapdomīgi paceļam acis no pakāpieniem un panika ir klāt. Un nevis panika, bet PANIKA! Ārprāts, tāds augstums, tik stāvs, bez turēšanās, bez virves gar malu (jo nevarot jau inku būvēs, kas ir piemineklis, neko iekšā kalt). Draudzene nedrošā balsī nosaka – man arī riktīgi bail. Tas nu priekš manis ir kā paziņojums par pasaules galu. Viņai tak nav no augstuma bail. Es jau zinu, man allaž no visa kā bail, bet, kamēr citiem nav, es apzinos, ka esmu tikai zaķpastala un cīnos pret šo vājību sevī. Pārbijušās kā diegabikši, bez vārdiem saprotam, ka nu jāmēģina tikt lejup. Augstāk, līdz galotnei mums nevajag. Jau tāpat slikti metas skatoties.
Lejā rāpjamies rāpus soli pa solītim, pakāpienu pa pakāpienam, acis piekaltas akmens pakāpieniem, rokas meklē katru izcilnīti, kur pieķerties. Kāpēc bija jākāpj? Un tagad – visai grupai ķibele! Būs jātiek galā ar ķermeņa transportēšanu, visas brīvdienas pagalam! Tādas un līdzīgas domas man pa galvu. Aiz panikas abām gandrīz uznāk raudiens. Bet – nu nokāpām, nokāpām! Tikušas līdz terasītei, aumaļām gaužamies. Visi, kas nāk garām, met tādus vārdus kā „terrified”, „scared to death”, viens pat zvanījis draugam mājās, lai pateiktu, ka netiek lejā. Mums tas ir saprotami. Tikusi līdz lejai, atslābstu tā, ka kājas mīkstas. Jāpūšas, jārunājas ar lamām. Kājas vienkārši vairs neklausa. Labi gan, ka, iekšā laižot, mūs reģistrēja, lai zina, kas palicis kalnā. Jābrīnās tikai, cik viņiem cilvēku tā mēdz nepārnākt? Tāds nu bija mūsu Maču Pikču vai nu (Vainu – Huaynu) Pikču.
Braucot lejā no apmetnes, mums jau no pašas augšas skrien līdzi indiāniski ietērpts puika – kamēr mēs pa serpentīnu, tikmēr viņš pa inku kāpnēm, katrā līkumā viņš mūs sagaida kliegdams, uzmanību uz sevi vērsdams, un patiesi – lejā ir vienlaicīgi ar mums! Iekāpj busā, nosvīdis, noskrējies un stiepj tarbiņu naudiņai. Ir godīgi savas soles nopelnījis. Mazliet skumji, ka šāda naudas pelnīšana šķiet svarīgāka par skolu. Bet te ir arī saikne ar vēsturisko inku kultūru – tieši viņiem bija īpaši uztrenēti skrējēji, kas pa stāvajām un glumajām takām kā ziņneši skrēja starp kalnu apmetnēm un nesa virvēs sasietu mezglu vēstules.
Paēduši pusdienas, dodamies uz viesnīcu Yanahuara ciematiņā. Šī ciematiņa nosaukums kečua valodā nozīmējot „melnā apakšveļa”. Nu, skaties, kā gribi – vienkārši iznāk „black knickers”. Aizkustinoši. No turienes tad nu vakarā pārgurušas sarakstām kartiņas.
Nākamais rīts jau ir ievērojami labāks – ceļamies tikai astoņos! Mostoties saprotam, ka kājas zina, kur kāpušas. Sāp ka traks. Nevienu pakāpienu šodien, lūdzu! Bet nekā, braucam atpakaļ uz Ollantaytambo, jo arī šeit ir inku drupas, pa kurām mums jāstaigā un jākāpaļā. Savādi, bet pāris minūtes pat drusku smīņā. Uz nogāzēm zied kaktusi un dažādas citas Eiropā podiņos audzētas puķes. Kalni mākoņos drūmi elso. Jau atkal brīnāmies par inku spēju akmeņus tā slīpēt, ka tie saderas katrā stūrī. Nonākuši lejā, vērojam vietējo sieviņu servējam vietējiem brokastīs vistiņu – no milzīga katla, kas ietīts rakstainā deķī, lai neatdziest. 31. decembris – mums tālāk ir iepirkumu diena. Dodamies uz mazo Chinchero ciematiņa svētdienas tirgu. Šis ciemats nu ir vairāk kā 4000 m virs jūras, citiem aizsit elpu, bet mēs brašas – mums ir tabletes! Izkāpjam un raugāmies platām acīm. Tādas krāsas, tādi tērpi sievietēm, tādas mantelītes pārdod! Esam jau apguvušas iztikas minimumu spāņu valodā un varam noprasīt un saprast, cik kas maksā. Par cenām pat nekaulējamies, viss tik dikti lēts un skaists, ka nodomājam – lai nu tiek čaklajiem rokdarbniekiem. Pilnām tarbām mantu dodamies atpakaļ uz autobusu. Pa ceļam sastopam vecvecu vīriņu, kas staigā rakstainā cepurītē un tik smaida, un tik ada. Un ļaujas bildēties. Lieliski!
Dina pēkšņi ir attapusies ar falšu banknoti rokā. Sebastjans smaidīdams izvērš lekciju visai grupai par to, kā atšķirt īstas banknotes no neīstām, bet mēs lapeli grozām tā un grozām šā, un tā īsti tomēr nesaprotam. Vienīgais, ko turpmāk par smieklu citiem darām gan – naudu allaž apostām, jo esam iemācītas, ka falšā nauda smaržo pēc grāmatām, kamēr īstā nauda vienkārši smird (kas tur bija tas gudrinieks, kas apgalvoja, ka nauda nesmird?).
Turpinām tūri pa Svēto ieleju. Par svētu šo ieleju sauc nevis tempļu dēļ, bet gan tāpēc, ka klimats un atrašanās vieta šeit tik labvēlīga, ka kukurūzas un kartupeļu ražu varot vākt 3x gadā. Visapkārt patiešām arī redz kukurūzas laukus. Dodamies uz Pisac drupām un apbedījuma vietām. Arī Pisac nav neko daudz zemāk, tikai kādus 3500 m virs jūras. Skatam paveras apbrīnojami plašas, zaļas lauksaimniecības terašu struktūras. Sausajā sezonā tās visas esot brūnas un izkaltušas. Tagad lietus sezonā (ha – saule karsē kā traks – deguniem lobās āda!) viss sazaļojis. Visas inku drupas ir kalnos un starp tiem, bet konkistadori sabraukuši nodzina visus dzīvot ielejās, lai būtu vieglāk indiāņus apspiest. Kalnos viņiem retinātā gaisa dēļ bijis mazāk slimību. Un lejā kāpt nebijis nekādas vajadzības – vienīgie stiprinieki bijuši jau minētie inku skrējēji, kas kalpojuši kā telegrāfs visā impērijā. Tie nu gan katrs skrējis pa 5-7km (atkarībā no takas grūtību pakāpes) pa kalnu inku takām, lai nodotu vēstījumus, pavēles un tamlīdzīgi. Inkiem nav bijis rakstības mūsu izpratnē, bet viņi domā, ka vēstis bijušas ieaustas jostās vai sasietas mezglos.
Pisac terases ir lieliskas, vējš svilpo gar ausīm, mēs patiesi esam on the top of the world. Runā, ka Pisac drupas esot pat iespaidīgākas par Maču Pikču, tikai nelaime tā, ka šīs spāņi ir iemanījušies izlaupīt. Palīdzējuši arī paši vietēji, kas, zeltu meklējot, atrāvuši vaļā visas stāvus klintī ieraktās kapu vietas.
Pisac ciematā ieejam vēl vienā svētdienas tirgū, bet šeit tirgus ir jau industrializējies, komercializējies, milzīgas sastatnes izstāda dažādus labumus, bet mums pēc Činčero iepirkumiem vairs nav ne vēlmes, ne vajadzības ko pirkt. Ja nu vienīgi katrai pa pončo, ko uz terases uzmest plecos vēsākos vasaras vakaros.
Vakarā atgriežamies „melnajās biksiņās” un nu jāgaida Jaunais gads. Mums dotas 2 iespējas – piedalīties viesnīcas organizētajā pasākuma par bargu naudu vai ar taksi doties uz tuvējo Urubambas pilsēteli. Urubambu caur logu esam redzējušas – ne pārlieku aicinoša, turklāt esam jau atkal nogurušas. Dodamies uz viesnīcas restorānu. Gardum gardi ēdam, izdzeram oficiālo glāzi šampanieša, atzīstam arī Peru vīnu par labu esam, bet pulkstenis tikai 10. Mums tiek izdalīti svētku atribūti – konfeti, cepurītes, klapējamie un svilpjamie. Ierodas maskās tērpts bariņš, ko varētu saukt par folkloras grupu, un izklaidē mūs ar dejām un uzvedumiem. Jautri. Neliels, bet skaists salūts, un viss ir beidzies.
Pulkstenis vēl tikai vienpadsmit. Metam kaunu pie malas un, nesagaidījušas jaungadu, liekamies uz auss. Galu galā – atnāks taču tik un tā. Turklāt Latvijā tas ir jau klāt.
Nākamajā rītā pārbrauciens uz Puno dienas garumā. Skati aiz loga mijas, zaļā Svētā ieleja pamazām paraug tuksnešainā augstienē. Mazā ciematelī piestājam apskatīt baznīciņu Andahuaylillas, kas tiekot saukta par Dienvidamerikas Siksta kapelu. Ieejot saprotam, kāpēc. Viss tik grezns, sienu gleznojumi no vienas vietas. Tipisks indiāņu baroks, vēl Kusko skola. Elle tēlota ar indiāņu kultūras atribūtiem, bet spāniskais dzīvesveids – kā paradīze. Tomēr tāda sajūta, ka baznīciņa varētu sagrūt, ja stiprāk uzpūstu elpu. Painteresējamies, bet baznīca nav iekļauta UNESCO aizsargājamo objektu sarakstā – tās uzturēšanu sponsorējot Peru Kultūras ministrija un spāņu kopiena. Tālāk ar pāris ciematpieturām nonākam pārbrauciena augstākajā punktā 4335 m virs jūras – aiz tā sākas Puno apgabals un alti-plano – Andu kalnu augstiene, kurai pa abām malām kalnu grēdas. Kāpjam ārā – dažam labam sit ciet elpu. Kalnu galotnēs sniegs. Darudzene tiek pie brīnišķīgas zilas segas, uz kuras omulīgi sēdēsim viņas mājās un tērzēsim par Peru un visu ko citu. Par to, kā mums vajag, lai reizēm aizsit elpu aiz skaistuma. Par to, kā katram savas lietas vajadzīgas.
Pēkšņi autobusā Sebastjans mūs informē, ka viņam mūs jāpamet, viņam beidzoties vīza (viņš ir beļģis, kas atbraucis dzīvot uz Peru, jo šurp pirms 18 gadiem pārvācies dzīvot tēvs) un esot saņēmis brīdinājumu. Tad nu viņš grasās doties 3 stundu autobusa braucienā uz Bolīvijas galvaspilsētu La Paz, lai būtu ārpus valsts. Viņš stāsta lieliskus stāstus par šo autobusu, kur peruāņi no Bolīvijas ved atpakaļ daudz lētākos produktus, gāzes balonus un citas noderīgas lietas. Sieviņas, lai būtu vietas, pašas uz šiem gāzes baloniem sēžot autobusā, tāpēc parasti mazās, īsās peruānietes pēkšņi šķietoties garas un staltas. Un viņam atpakaļbraucot pa laikam kāda lūdzot pārvest kādus 5 kg cukura. Mēs, šo stāstu apburtas, gandrīz jau taisāmies līdz, bet tad saprotam, ka tā mums izpaliks Titikakas ezera apskate, un atliekam šo braucienu līdz citai reizei.
Puno mūsu viesnīcu sargā bruņots sargs, tas mums atgādina visus saklausītos un salasītos brīdinājumus par tūristu drošību, bet mēs lepni tam visam atmetam ar roku un dodamies pilsēteles apskatē. Neko dižu jau ko redzēt nav. Jau iepriekš esam brīdinātas, ka šurp brauc apskatīt nevis Puno, bet gan ezeru. Tomēr arī Puno ir savas īpatnības – tā ir pilna brūnām māla ķieģeļmājām, ēkas visas izskatās nepabeigtas – lielākoties tām nav jumtu, bet kā vēl ceļamām mājām no stūriem lien laukā dzelžu armatūra. Tomēr celtnieku neredz. Un šādu māju ir par daudz, lai tās joprojām taptu celtas. Pa dažādiem kanāliem uzzinām, ka par šādu, it kā nepabeigtu māju jāmaksā mazāk nodokļu, turklāt – ģimenei pieaugot, var patiesi kādu stāvu vēl ātri piešaut klāt. Turpinām pastaigu. Drusku smīņā, un mēs strauji iesprūkam restorānā, kur jau priekšā, kā smejies, mūsu grupas biedri, kas diemžēl mums no deguna nocēluši pēdējās jūrascūciņas. Jūrascūciņas šeit ir delikatese, tas esot bijis galveno inku iecienītākais ēdiens. Ar baltu aci vērojam Moniku un Pēteri apgraužam smalkos cūciņkaulus un pašas cērtam iekšā alpaku.
Mūsu gide šodien ir vietējā meitene vārdā Maite (nevis ar a beigās, bet ar e), ļoti jauka meitene, kas tomēr nespēj līdzināties Sebastjanam. Divričos pa grumbuļainajām Puno ieliņām braucam uz ostu, kur mūs uzņem kuģelis. Caur ūdenszālēm klātajai piekrastei izbraucam ezerā. Ūdens krāsa apbrīnojama – pamazām no salātzaļas vēršas zilganā.
Esam tikai līcī, bet ezers jau šķietas mega liels. Titikakas ezers ir 8000 km2 liels un atrodas 3856 m virs jūras, tādējādi būdams visaugstākais navigējamais ezers pasaulē. Vārds „Titikaka” nozīmējot pelēkā puma. Pret sauli tas arī šķiet pelēki lāsumains. Un vēl – puse ezera ir Bolīvijas, bet otra – Peru pusē. Tad nu peruāņi smejas, ka viņiem piederot Titi puse, bet bolīviešiem Kaka puse. Bolīvieši tam nez kāpēc īsti negribot piekrist.
Pirmais pieturas objekts ir peldošās salas jeb Islas de Los Uros. Uz tām dzīvo uros indiāņi. Pēdējā tīrasinīgā urosiete gan aiz vecuma nomirusi jau 1959. gadā, bet, lai arī jauktām asinīm, šie indiāņi tomēr turas pie savas – aimariešu valodas – un tradīcijām. Viņu mītnes patiesi ir peldošas, no niedrēm taisītas saliņas. Sākotnēji šie indiāņi esot apmetušies ezerā, lai izvairītos no inku invāzijas. Tāpēc arī nerunā inku uzspiestajā kečua valodā un dzīvo pilnīgi pa savam. Esot tā: pāris ģimenes, piemēram, izdomājot dzīvot kopā, tad nu vīri dodas izcirst niedru sakņu pamatnes, kas tiek sasaistītas kopā, veidojot salas pamatu, un to pēc tam noklāj ar niedru salmiem. Tiem pamazām piemirkstot, tiek liktas arvien jaunas kārtas. Pati sala ir noenkurota ar striķiem, lai neaizpeld tālēs zilajās, piemēram, uz Titikakas Bolīvijas daļu. Tomēr tai brīdī, kad sala tik bieza, ka niedres piesakņojas ezera dibenam, iedzīvotājiem tā jāpamet un jātaisa jauna. Tas tāpēc, ka ūdens līmenis Titikakas ezerā var mainīties pat par pāris metriem, un, ja sala nespēj celties vai krist līdz ar ūdens līmeni, tā applūst vai paliek kalna galā. Šādas salas tad nu tiek veidotas apmēram ik pēc 15 gadiem.
Salu iedzīvotāji, protams, ir gatavi mūs uzņemt. Pagaršojam niedru saknes – tās ir saldenas, tajās esot daudz joda un fluora – cik veselīgi! Pārsvarā vietējie pārtiek no zivīm, ūdensputniem un niedrēm, un tūristiem (pārnestā nozīmē, protams) – cenšoties pārdot tiem savus izstrādājumus un vizinot viņus salmu laivās – gluži kā Kontiki.
Tādā tiekam arī mēs. Ļoti patīkami – guli niedru paklājiņā un vizinies kā kundziņš (vai kundzītes šai gadījumā). Modernās pasaules ietekme jūtama arī te – centrālajā saliņā ir arī mini market un ar saules baterijām darbināmas elektroierīces.
Dodamies tālāk uz Taquile salu. Takiles salas augšā ir Takiles ciems, kas ir vairāk par 4000 m virs jūras. Lai dotos uz ciemu un spētu kāpt pret kalnu, gide mums beidzot ierāda, kā pa īstam košļāt kokas lapas. Tajās jāietin gabaliņš jiftas jeb augu pelnu un tad jāstumj aiz vaiga, jāsamitrina ar siekalām un jāgaida efekts. Efekts izpaužas kā viegla anestēzija gan vaigam, gan mēlei. Tā arī ir, un mēs ar notirpušām mēlēm, bet bez noguruma kāpjam pret kalnu uz ciematu.
Zem mums viz zilas Titikakas ezertāles, saule svelmē (kur solītie plus 13 C?), namiņi māla, pa taciņu pretim staigā adoši vīriņi rūķcepurēs un meitenes melnos galvaslakatos, vērpdamas un virpinādamas dzijas spoles. Šajā ciemā ar tūrisma menedžmentu nodarbojas centralizēti. Viesnīcas celt ir aizliegts, tūristi var pa kārtai palikt pie visiem cieminiekiem, lai visi gūtu ienākumus. Arī restorāni tūristus uzņem pa kārtai. Salas iedzīvotāji, kā jau redzams uz takas, ir čakli rokdarbnieki. Ir izveidots kooperatīvs, kur visus izstrādājumus par attiecīgi piestiprinātām cenām arī pārdod. Kvalitāte gan adījumiem, gan izaustajam ir lieliska, visi atkal metas iepirkties. Krāsas zib. Maciņu biezums rūk. Un veikaliņa uzraudzītāji četri vīriņi adītajās rūķcepurēs katru naudaszīmi laiž caur rokām kā brīnumu, pusstundu rēķina skaitīdami un vispār ir ļoti apjukuši. Uzzinām, ka šai salā pēc apģērba un izadītajām zīmēm var iegūt ļoti daudz informācijas. Piemēram, ja puisis nāk pretim ar rūķcepuri, kuras gals nav līdz galam rakstains izadīts (viņi tās ada paši), bet palicis balts, tad viņš vēl nav precējies. Un, ja baltais cepures gals pārmests pār labo plecu, tad puisis meklē meiteni, ja pār kreiso plecu – tad ir jau saderināts (saskaņā ar šejienes tradīcijām pārim obligāti jādzīvo kopā vismaz gadu pirms kāzām, lai redzētu, vai sapas). Savukārt, ja cepures gals atmests uz mugurpusi, puisim šobrīd (vai vispār – wink) meitenes neinteresē. Turklāt šejienes pusaudži sacenšas nevis, piemēram, spļaujot tālumā, bet cenšoties izadīt pēc iespējas ciešāku cepuri – kuram nu izdodas tik ciešs adījuma, ka čiča netek cauri, tas ir īsts vīrs. Precētie vīri ap gurniem nēsā tarbiņas ar kokas lapām un jiftu. Šādas somiņas (ko tūristu meitenes no Latvijas sapirka daudzām savām draudzenēm) drīkst nēsāt tikai vīrieši un arī tikai tad, ja ir jau precēti.
Paēdam pusdienas pēc kārtas, kooperatīvā kārtā atvērtajā restorānā un dodamies pa ciemata otru pusi uz otru ostiņu – lejup pa 500 pakāpieniem. Kājas, knapi attapušās no maču vai nu pikču, atkal dabū turēt. Pretim toties, nesaspringdamas un šķietami pat neaizelsdamās kāpj sievas krāsainos tērpos ar seģenē iesietiem produktiem, kas nebūt neizskatās viegli. Kaunīgi dodam viņām ceļu. Kuģelī uz soliem atpakaļ ceļā no saguruma saļimstam mēs visi, saules un augstuma nogurdināti.
Iebraucot Puno, Sebastjans solījis būt pretim, bet viņa nav. Pa smieklam vaicājam Maitei, varbūt Sebastjans nolaupīts? Uz ko Maite, nopietna vaigā, apgalvo, ka Bolīvijā jau vis kas var gadīties. Mums sametas tīri neomulīgi un turam īkšķus par mūsu Sebastjana atgriešanos. Lai kliedētu drūmās priekšnojautas, dodamies ielās vakariņot. Šoreiz daudz nestaigādamas metamies iekšā – lai nepalaistu garām jūrascūciņu.
Restorāns atveras speciāli mums – tiek izsaukts pavārs un jūrascūciņu pietiek visām trim. Mirklis ir diezgan emocionāls, jo vienai no mums mājās pirms pusgada bijusi jūrascūciņa.
Bet meitas atļauja pagaršošanai ir saņemta, un, cerams, dots arī solījums nemēģināt šo recepti atkārtot mājās, ja nu gadītos kādu jūrascūciņu ieviest atkal. Čalojam par dzīvi, par visu, kas ienāk prātā, un beigu beigās cītīgi noskrubinām arī jūrascūciņas, alkatīgi izraujot tām no zobiem pat burkāniņu. Garšo tā pa vidu starp trusīti un cāli. Atzīstam, ka ir ēsti gardāki ēdieni.
Nākamā rīta brokastīs ar gavilēm satiekam Sebastjanu, kas šoreiz esot tomēr pats sēdējis uz gāzes balona, lai izpalīdzētu kādai sieviņai. Viņš nav guvis cerētos rezultātus, bet ir ieguvis vēl papildu 2 mēnešus uzturēšanās atļaujas kārtošanai. Pat piecu eiro kukuļi neesot līdzējuši. Atstājam Puno un pa ceļam uz Juliaca lidostu vēl dodamies apmeklēt Sillustani apbedījumu vietas jeb chullpas pie Umayo ezera. Chullpas ir torņveida kapenes, kas celtas gan pirmsinku kultūrā Collu, gan inku laikā – atšķirības jūtamas – inki izmantojuši savus slīpētos lielos akmens blokus, kamēr Collu kultūras iedzīvotāji izmantojuši nelielākus akmeņus. Kapenes būvētas divās kārtas – kā kokoni viens iekš otra, un tad pa augšu laiduši iekšā dižciltīgo mirstīgās atliekas. Ezers rāms un kluss, atkal tveice, izdegušas pļavas. Pēdējie mirkļi alti-plano.
Uz brīdi iegriežamies arī tipiskā šejienes saimniecībā. Saimniece sarkanos brunčos ir mums sagatavojusi cienastu un laiž mūs izpētīt savu māju un pagalmu. Pie vienām durvīm plastmasas pudelē šķidrumā ielikta čūska – tas pret reimatismu, viņa stāsta. Cienājamies ar kartupeļiem, uz kuriem uzlej sāļganu balto mālu sašķaidījumu ar ūdeni. Garšīgi. Un tādi kā pončiki.
Ar sajūsmas saucieniem otrā pagalma daļā tiek atklāta jūrascūciņu mājiņa. Viņas tur rušinās un neko nenojauš. Nenojauš, ka pirms nepilnām 24 stundām mēs gardu muti sukājām iekšā viņu sugasbrāļus vai māsas. Mēs arī to viņām nestāstām.
Lidostā negaiss, beidzot ir solītās lietusgāzes. Šķiet, ka debesis vaļā. Zibeņo, ducina, pa brīžam izdziest gaisma. Atpakaļ uz Limu lidojam ar Peru Lan. Sebastjans atviegloti nopūšas un pastāsta, ka šurp esam lidojuši ar Star Peru, kuras flotē esošās lidmašīnas nevarot no Juliaca lidostas tik viegli pacelties, tās tiekot tricinātas un nēsātas gaisa spiediena dēļ. Pirms tam viņu lidmašīnas piederējušas gan KLM, gan vēl kādai aviosabiedrībai, gan Lithuanian air. Turklāt esot bijusi vēl trešā aviosabiedrība, kas iegādājusies 11 lidmašīnas, bet, kad jau piektā nogāzusies, secinājuši, ka nebūs labi un darbību pārtraukuši. Šādi uzmundrināti lidojam uz Limu. Limā esam jau vēlā pievakarē, beidzot varam savlaicīgi izdzert welcome dzērienu – atkal Pisco Sour, kas mūs patiesi veldzē. Šeit ir sutīgs un gaisa nav. Vakariņās drošības pēc (esam sabaidītas, ka pats Limas centrs naktī esot stipri bīstams) braucam uz Miraflores rajonu – tas tāds ļoti turistizēts un komercializēts centrs ar miljons restorāniem un veikaliem. Bet – ar skatu uz (tumsā gan vairāk ar nojautu par) Kluso okeānu. Nogaršojam jūras zivju ceviche un pārrunājam iespaidus. To ir gana. Viesmīlis turklāt cenšas mūs pierunāt sagaidīt viņa darba laika beigas un iet ar viņu uz dejām. Viņam esot arī divi lieliski draugi (protams, visu šo saprotam tikai, pateicoties Dinas lieliskajām zināšanām un komunicēt prasmei). Neskatoties uz vilinošo piedāvājumu, tomēr sagurušas dodamies gulēt. Prombraukšanas rīts. Izlidošana vakarā, par 10,5 stundu lidojumu vēl cenšamies nedomāt. Limu esam uzņēmušās apskatīt pašas. Kājojam uz Limas centru. Koloniālā arhitektūra lieliska. Man izbeidzas atmiņas karte fotoaparātā. Limas centrā ieejam arī kādā klosterī, kur tomēr, izrādās, var iet tikai organizēti, jo esot bīstamas vietas, kur viss varot brukt un jukt. Mēs iekļaujamies spāņu grupiņā, apskatām izcilu senlaiku bibliotēku, un tad mūs novelk arī katakombās – tur pilns ar kaulu kaudzītēm, jo mūkiem bijis topā glabāt savējos tepat – zem klostera baznīcas. Salkana smaka, un mēs rautin raujamies ārā. Saprotam, ka bez pēdējās maltītes nebūs aršanas, dodamies vēlreiz taksometrā uz Miraflores. Taksometra šoferītis visu ceļu čalo. Izkāpušas prasām, kas uzzināts par šo lielisko valsti. Izrādās, ka šoferītis centies mūs pārliecināt par Celestes mācību, kuras aptuvenā jēga ir tāda, ka šeit esot bijis nolaidies citplanētietis un visu izskaidrojis – gan par inkiem, gan Maču Pikču, un mēs visi reiz tikšoties Indijā. Uz atvadām iedeva pat bukletiņus. Priecīgas par gaidāmo randiņu Indijā, elpojam okeāna gaisu un uz terases nedaudz brangi ieturamies. Žēli, ka viss beidzies. Par atvadām no Sebastjana (un iemainītām epasta adresēm un solījumiem braukt ar viņu uz Bolīviju un Peru džungļiem) un grupas un smago pārlidojumu jau nu vairs nav, ko stāstīt. Ja nu vienīgi varu piebilst, ka pretēji jebkuriem saprāta uzplūdiem manā koferī uz Eiropu atceļoja neliels maišelis ar kokas lapām un es draugus vēl kādu laiku piektdienas vakaros cienāju ar mate de coca.
Raksts tapis 2007. gadā
