„Ceļojot cilvēks ievēro, ka atšķirības pazūd: ikviena pilsēta kļūst līdzīga visām pārējām, vietas maina formu, kārtību, attālumus, bezveidīgi netveramu putekļu mākoņi pārņem kontinentus.”
Italo Kalvīno Neredzamās pilsētas
Dažas pilsētas liek par sevi domāt uzstājīgāk nekā citas – nezināmu iemeslu dēļ tās iekaro nozīmīgu vietu mūsu apziņā, kamēr citas tur parādās un pazūd bez pēdām.
Globalizācija sapludina pilsētas aizvien vairāk – sākumā tās paliek aizvien līdzīgākas, bet vēlāk grūti atšķiramas un arī spriest par tām kļūst sarežgītāk. Daudzas pilsētas ļauj par sevi runāt kā par labiem pilsētplānošanas, pārvaldības vai arhitektūras piemēriem, atzīšos, mani vairāk interesē pilsētas, kur plānošana un pārvaldība ir nepietiekama vai pat valda acīm redzama korupcija, tādās pilsētās vienmēr ir, par ko padomāt, var uzņemt kādu pretrunīgu fotouzņēmumu, pabrīnīties, kā tas vispār ir iespējams vai kāpēc pilsētnieki to pacieš.
Tikmēr dažās pilsētās eksistē vēl kāda dimensija – tajā var pārvietoties stāstos, vecās fotogrāfijās un zīmējumos vai pat savās atmiņās un fantāzijās, ja to ir pietiekami daudz. Šī dimensija nepieļauj digitālu fotografēšanu, un nereti to ir sarežģīti aprakstīt sakarīgā stāstījumā; ar zīmēšanas prasmēm apveltītie varbūt to varētu attēlot uz papīra. Labvēlīgi priekšnoteikumi vai pat nepazīstami sabiedrotie palīdz iztēlē ierakties aizvien dziļāk. Šajā procesā esmu iecienījis kafejnīcas, kur gadu desmitiem nav mainījies telpas iekārtojums, sortiments, apmeklētāji un apkalpojošais personāls, kāds no tiem varbūt nedaudz novecojis. Vienīgi apskatot bāra stūrī samestos jaunākos preses izdevumus, var gūt norādes par kalendāro laiku.
Ir pilsētas, par kurām lasot, esmu pakāpeniski būvējis to vizuālo modeli, pacietīgi papildinot to ar ikvienu jauniegūto detaļu. Nokļūstot šādās vietās, parasti paveras cita aina. Labākajā gadījumā ir iespējams atrast dažus enkurpunktus: Citadeli, Gīzas piramīdas, City of the Dead, Han el-Halili tirgu vai pēc Arābu pavasara labi zināmo un mūžam dzīvo Tahriri laukumu Kairā. Līdzīgi ar mūsdienu Atēnām – ir jābūt ļoti pacietīgam, lai sešdesmito gadu blīvajā apbūvē ieraudzītu kaut ko no rietumu kultūras vēsturē visvairāk aprakstītajiem objektiem: Akropoles klinti, kādu no agorām, Panatinaiko stadiona vai citām antīkās pasaules leģendām. Ir jāpiepūlas, lai iztēlotos, kā šīs pilsētas izskatījās un funkcionēja savos ziedu laikos.
Foto un video (salīdzinot ar literatūru) uzburtais pilsētas tēls daudz biežāk atbilst tam, kā pilsēta izskatās mūsdienās. Iemūžināšanas cienīgas ēkas, tilti, dabas objekti vai vismaz to daļas bieži ir precīzi sazīmējami arī mūsdienās. Šajā ziņā mulsinošs ir vecu fotogrāfiju un īpaši klasiskā kino radītais tēls, kaut kā neviļus iedomājos šīs vietas joprojām esam melnbaltas vai vismaz sēpijā, lai arī šādas tonalitātes ir pieejamas, labi ja uz īsu brīdi, teiksim, negaisā, naktī vai drīzāk sapnī, ja nonākam attēlā redzētajās vietās.
Bērnībā vecvecāku bibliotēkā lietainās dienās man patika šķirstīt daudziem parakstiem izraibinātu fotoalbumu par Čehoslovākiju. Vēlāk jau tīri labi pazīstot Prāgu, daudzkārt esmu nonācis pie utopiskas vēlmes kaut uz stundas ceturksni nonākt tajā Prāgā, kas ir saglabājusies tikai fotogrāfijās – bez košām reklāmas izkārtnēm un automašīnām, ar dīvaini ģērbtiem cilvēkiem vecmodīgās brillēs zelta rāmjos.
Lietišķas sarunas ar pārdevējiem tirgū dažkārt par pilsētu un pilsētniekiem pastāsta vairāk nekā skopie stāsti tās pašas pilsētas muzejā. Dažkārt pat biedējoši daudz, ja reģionu ir skāris karš un tam sekojošā nestabilitāte. Pēc tādām sarunām Akras, Keiptaunas, Kigali vai Lomes tirgos esmu par Āfriku, tās saimniecību, tradīcijām, augu un dzīvnieku valsti, politisko un drošības situāciju uzzinājis daudz vairāk, nekā četrus gadus studējot Latvijas Universitātē. Nekad neaizmirsīšu kādā Kigali nomales tirgū pārdošanai izliktos 200–300 gadu vecos ēku fragmentus (masīvkoka durvis un logu slēģus, krāsotus ar dabas materiāliem), koka statujas un saimniecības priekšmetus, nolaupītus no ciematiem ziemeļu un dienvidu Kivu provincēs Kongo Demokrātiskajā republikā. Tā, šķiet, bija vienīgā reize, kad nespēju fotografēt vai pajautāt preču cenas. Arī Eiropā koloniālismu vislabāk var apjaust tieši Briseles, Lisabonas, Parīzes vai Londonas krāmu tirgos.
Tomēr vislielāko baudu man sagādā grāmatu antikvariāti – jo specializētāki, jo labāk. Piemēram, iestāde, kur visa uzmanība tiek veltīta tikai un vienīgi pirmskara izdevumiem par aviāciju vai, teiksim, botāniku, papildinātiem ar dzeltenīgām augu gravīrām. Manam dēlam pagaidām vislabāk patīk antikvariāti, kas specializējas komiksu pārdošanā. Ar biezās burtnīcās iešūtiem, melnbaltiem japāņu komiksiem viņš tiek galā salīdzinoši ātri, taču, ja veikalā atrodas Tintiņam veltīto grāmatu sērija, man prātīgāk ir pasūtīt kafiju laika kavēšanai kādā no blakus esošajiem bāriem.
Dažas pilsētas sevī slēpj negaidīti patīkamu pārsteigumu, savukārt citās ir ieprogrammēta neizbēgama vilšanās. Esmu apmeklējis pilsētas, par kurām līdz ierašanās brīdim zināšanas bijušas ierobežotas un gaidu slieksnis samērīgi zems, tomēr jau ceļā no lidostas garām slīdošajā ainavā izdodas saskatīt kaut ko aizraujošu. Apmēram tā, pirmo reizi nonākot Bukarestē, sajutos kā bērnībā. Bukarestes atšķirīgie rajoni atgādināja dažādas parādības no tā laika: tur bija rosīgas maiznīcas, kur pārdeva smaržojošu un siltu maizi (arī pahlavu un burekus), katrā kaut cik piemērotā pagrabā, pagalmā vai trepju telpā bija ierīkots veikals, kantoris un darbnīcas, bet satraucošākie bija līmi ostošie bērni Gara de Nord stacijas rajonā, turpat blakus arī mežonīgs tirgus un vairāki šobrīd nojaukti čigānu tabori. Vēlāk, jau apzināti turpinot šo eksperimentu un dodoties uz Kišiņevu, mani sagaidīja vilšanās. Pilsētā nespēju atrast neko saistošu vai pazīstamu.
Mani nekad nav valdzinājušas pilsētas augstu kalnos vai kūrortpilsētas, kur dzīve organizēta par un ap ūdeni. Šādas pilsētas man šķiet miegainas un pašapmierinātas. Līdzīgu iemeslu dēļ pat palielas apdzīvotas vietas ziemeļos (ar dažiem izņēmumiem) es neuzskatu par īstām pilsētām pretstatā tāda paša izmēra tuksneša oāzēm citur. Ziemeļu pilsētās bieži ir nolasāms pārdomāts plānojums, svarīgākās celtnes ir projektējuši man nepazīstami skandināvu stārarhitekti, tomēr nereti tajās trūkst dzīvības (ziemā arī dabīgas gaismas), redzamas aktivitātes un kustības. Piemēram, Irānas tuksneša oāzē Nain nav asfaltētu ceļu, lidostas vai lielveikalu atšķirībā no Kīrunas zviedru Arktikā, kurā atrodams viss uzskaitītais, tomēr oāze sevī slēpj daudz vairāk dzīvības.
Ir pilsētas, kas dzīvo paralēlu, slepenu dzīvi, vienu – svešiniekiem paredzēto, otru – īstenajiem pilsētniekiem pieejamo. Austrumu pilsētās no liekām acīm daudz kas ir paslēpts uz ēku jumtiem, iekšpagalmos vai aiz augstām mūra sienām. Tomēr dubultā dzīve nav sveša arī Eiropas pilsētām. Šeit liekās acis pieder tūristiem, pilsētas tiek sadalītas butaforiskos tūristu un vietējo rajonos, pēdējie, bēgot no pirmajiem, laiku pa laikam maina iecienīto rajonu atrašanās vietas. Šajā ziņā berlīnieši ir labākie pēdu jaucēji, veiksmīgi ievilinot tūristus kādā no atstātajiem, iepriekš slaveniem pilsētas rajoniem, kamēr paši devušies uz nākamo slepeno paradīzi, ko vēlāk atkal pametīs, lai atdotu ārzemniekiem.
Dažkārt nekāda iepriekšēja gatavošanās vai maskēšanās nepalīdz sajust pilsētas pulsu. Paši pilsētnieki to sadrumstalojuši radikāli atšķirīgos rajonos, panākot sava veida status quo dalījumu starp dažādām kopienām, piemēram, turku, ebreju, afrikāņu un arābu rajoniem Briselē vai Parīzē. Bez pilsētnieku vairākuma piekrišanas, piemēram, Belfāsta un īpaši Nikosija un Jeruzaleme joprojām ir sadalītas vairākās daļās.
Laiku pa laikam man patīk atgriezties pazīstamās vietās un katru reizi saskatīt kaut ko jaunu – kaut ko iepriekš nepamanītu. Labi zināmās pilsētās nereti rodas kārdinājums kļūt par „vietējo”: īsināt laiku un ģērbties atbilstoši vietējām paražām, apmeklēt tos pašus bazārus, galerijas, bibliotēkas, koncertus, kafejnīcas vai bārus, pasūtīt ēdienus, ko šeit pieņemts baudīt, pat ja to unikālo garšu vēl nespēju novērtēt. Tas ir teātris, kur skatītājs mēģina izlikties par aktieri, un augstsirdīgie aktieri šo prieku neliedz, kamēr viņiem tas netraucē spēlēt galveno lomu, bieži pilnīgi citā lugā, bet uz tās pašas skatuves.
Ir pilsētas, kuru attīstībai var izsekot, periodiski tās apmeklējot: redzēt, kā tās pamazām kļūst aizvien lielākas (augstākas) un straujākas, dažos gadījumos arī tīrākas, dārgākas vai tūristu pilnākas, bet vietējie iedzīvotāji kļūst aizvien nevaļīgāki garākām sarunām ar svešiniekiem. Stambulā vairs tikai retu reizi kāds iepriekš nepazīstams pilsētnieks piedāvās iedzert tasi tējas, bet Tbilisi līdz malām pielietu čačas glāzīti – vienkārši tāpat, bez nopietna nolūka, lai parunātos un pajautātu, no kurienes nāku, kurp dodos un ko domāju par šo unikālo vietu. Dažreiz šādas īsas tikšanās reizes ir kā radītas, lai pilsētnieks atklātu kādu labi glabātu noslēpumu, vai tā būtu šašliku cepšanas māksla uz kāda Sultanahmetas blīvi apdzīvoto ēku jumta vai sens iekšpagalms ar nošķiebtām un vīnogulājiem apaugušām terasēm Tbilisi vecpilsētā. Tēja un čača tur tagad ir pieejama katram neskaitāmās, nesen atvērtās, tūristiem domātās kafejnīcās, restorānos vai hipsteru bodītēs. No jauna nonākot šādās pilsētās, es labprātāk izvēlos atgriezties atmiņās par šīm pilsētām.
Ar gadiem kļūst arvien sarežģītāk ātri izprast lielas pilsētas, saprast to struktūru, pilsētniekus, viņu ieradumus, atkodēt katras pilsētas daļas nozīmi plašākā sistēmā. Iespējams, man zudusi motivācija īsā laika periodā atrasties neskaitāmos pilsētas punktos (rajonos), un tā vietā daudz labprātāk dodu priekšroku meditatīvam pilsētas vērojumam, atrodoties vienā punktā (vietā), ļaujot pilsētai savā ritmā plūst man garām, jo katrs ceļojums sākas un beidzas galvā. Lai arī visu mūžu esmu dzīvojis pilsētās, aizvien vairāk šaubos, vai tās saprotu un vispār esmu daļa no tām.
Eseja sākotnēji publicēta portālā “Punctum” 2018. gada februarī.
Rakstu sērijā Arhitektūras bauda: starp teoriju un biogrāfiju.
