Ko es zināju par Albāniju? Kalnos dzīvo tumsnēji cilvēki – kādreiz tur valdīja diktators un finanšu piramīdas, un ir noturīga sajūta, ka valstī varētu nebūt droši. Pirms ceļojuma ar nolūku nenodzinu bārdu, jo vīrišķība varēja izrādīties valūta. Reiz kāds teica, ka Londonā visi suteneri ir no Albānijas, tādēļ cerēju, ka uz mums tas nekādā veidā neattieksies. Lidojām turp uz nedēļu divatā, tikai ar rokas bagāžu.
No internetā visbiežāk uzdotajiem jautājumiem: “Vai Albānija ir bagāta vai nabadzīga valsts?” Apsteidzot sacīto: visas savas zināšanas par šo valsti oficiāli pasludinu par nezināšanām un aicinu doties līdzi.
Pirmā diena
Palikt galvaspilsētā uzreiz pēc atlidošanas ir slikta gaume, it sevišķi tādēļ, ka esam noguruši jau pirms ceļojuma un tūristu pūļi izraisītu vēl lielāku nepatiku nekā parasti. Lidmašīna tikko pieskārās zemei ar riteņiem, kad mums nekavējoties metās virsū taksometru šoferu kāši. Pēc stundas ceturkšņa izdevās apturēt mazak alkatīgu taksometru uz blakus esošās šosejas un nu jau vilkāmies milzu korķī gar uzartiem laukiem, angāriem un ielauztiem betona žogiem. Vietām manīja varenas baltas ēkas ar kolonnām un murāļiem
– būt par diktatoru ir forši. Vismaz uz brīdi.
Autoostā atlika nosaukt pilsētu Ģirokastru un mūs teju aiz piedurknēm aizveda līdz autobusam, bet šoferis uz lapiņas uzrakstīja sēdvietu numurus, savukārt, ar lielu pirkstu rokas pulkstenī parādīja atiešanas laiku. Un te notika lieta, kas notiks Albānijā reizes divsimt. Proti, mums pajautāja, no kurienes esam. Pareizā atbilde bija Letonija, to viņi saprata krietni labāk par vārdu Latvija.
Visi pētīja mūs ar interesi un es neviļus atcerējos pirmos ārzemniekus savā dzīvē. Viņiem visiem bija ērtas drēbes un salaboti zobi, turklāt likās, ka viņus nekad nav sakodis suns. Šoreiz ārzemnieki bijām mēs, kaut par saviem zobiem es labāk paklusēšu, bet pie suņiem vēl atgriezīšos.
Autobuss izrādījās maziņš, kā maršruta taksometrs, turklāt mums tika pēdējās vietas, kurās iestīvējāmies ar visām somām, kaut tika piedāvāts tās atstāt bagāžniekā. Kad mēģinājām samaksāt par braucienu, šoferis pateica vienu vārdu: finišs. Man blakus pašā stūrī sēdēja neliela auguma vīrietis, kurš uzdeva nu jau tradicionālo jautājumu. Viņš bija manāmi iereibis un smakoja pēc lupatas, kas aizmirsta zem vannas, tāpat viņam bija pārsista uzacs. Mārcis uz to norādīja, bet vīrietis paskaidroja, ka tā ir viņa paša problēma, ne mūsu, toties pats nekavējoties kļuva par problēmu man, jo ceļā bija jāpavada četras stundas. Uzzināju, ka viņš esot profesionāls cīkstonis, pat zelta medaļa esot, kā arī deviņus gadus vecs dēls un dzīvoklis, kurā mēs, protams, varam palikt. Tas viss tika rādīts ar žestiem, bet reto vārdu piemeklēšanas nolūkos vīrietis ilgstoši skatījās debesīs, līdz aizmiga. Kad autobuss uz kalnu ceļiem svērās uz vienu pusi, pasažieris ikreiz uzkrita man virsū, lai pēc laika rāpotu atpakaļ, jo viņam piemita spēcīgs cīkstoņa gars. Pārējie cilvēki autobusā varēja ignorēt vīrieti ar smaidu vai bez. Viņš paguva palūgt man elektronisko cigareti, kuru, protams, neiedevu. Un tad pusceļā pamanīju, ka cīkstonim rokā ir nazis. Tajā mirklī es paguvu padomāt, ka viņš noteikti ir suteneris. Nevienam nerūpēja tas, ka man patīk Albinioni, kā arī tas, ka šim komponistam nebija nekāda sakara ar Albāniju. Pamodās vīrietis vēl lielākā reibonī nekā aizmiga.
Ģirokastrā izkāpām no autobusa ar gangrēnas pazīmēm, kājas neklausīja. Arī bankomāti ne, bet draudēja ar lieliem komisijas procentiem. Iespējams, tas bija finanšu piramīdu rudiments. Naktsmītni izdevās atrast ātri, onkulis gan ne vārda nerunāja angliski, tādēļ piezvanīja citam onkulim, kurš neiebilda pret eiro un ielaida mūs numuriņā. Duša bija savienota ar tualeti tik ļoti, ka varēja mazgāties, sēžot uz poda. Pēc dažām dienām man pat sapelēja zobubirste.
Otrā diena
Ģirokastras vēsturiskais centrs atradās kalnā, kura galā stāvēja pils – tieši to mums nevajadzēja. Vispār kalni ir šaušalīgi nepraktiska, bet skaista lieta, gluži kā dārgu kukaiņu kolekcija, toties kalni trenē [kāju] ikrus un noder kardiogrammai. Pa stāvām ielām stūmās automašīnas un tantes, vīrieši turpat cepa gaļu uz iesmiem, bet dienvidu arhitektūras eklektika nekaitināja aci. Izrādījās, ka ielikt pilnīgi visās mājās pakešu logus nav obligāti. Vēsturiskais centrs bija domāts tūristiem, vienā bodē bija nopērkama diktatora biste. Ceru, ka vismaz tā nebija ražota Ķīnā. Īstā tūrisma sezona vēl nebija sākusies, tādēļ viesnīcas nebija deficītā, tomēr daudzie iebraucēji stenēja zem mugursomu smaguma un lasīja sev nesaprotamus uzrakstus uz ēkām. Šo nakti palikām omulīgā viesnīcā un nekavējoties devāmies kalnos. Pa ceļam satiktais cilvēks sacīja, lai uzmanāmies no aitu ganāmpulkiem, jo tos sargājot suņi. Pat šeit, kalnu pakājē, bija uzbūvēti vairāki betona bunkuri jeb, pareizāk, doti – ilglaicīgi ugunspunkti – tie palikuši pāri no valsts vadītāja paranojas. Dažviet manīju, ka tirgo pelnutraukus dotu izskatā, jo tie ir dotais lielums. Kalnu ceļi veda ceļiniekus cauri krūmu ērkšķiem un ganībām, manīju bišu dzeņus un citus mūsu acij eksotiskus putnus. Ūdens bija dzidrs un gleznains, tālumā vīdēja pat sniegota virsotne. Atradām arī bruņurupuci, kurš apčurājās aiz laimes. Satikām vietējo ganu, kura sejas krāsa tuvojās saulē kaltētam tomātam. Viņš paspieda mums roku un parādīja ceļu ar žestiem, tajā bija kaut kas primitīvs vārda visskaistākajā nozīmē. Šķērsojuši divas kalnu upītes ar ledainu ūdeni, nonācām blakus ciematā, kur viens bērns, iedams kopā ar ģimeni, zibenīgi pastiepa pretī roku, gribēdams naudu. Viņa māsa apsteidza mūs ar divriteni, demonstratīvi apstājās, pagriezās un koķeti teica: “Hello!” Meitenei bija neticami gaiši zilas acis. Vēl viena pusaudžu grupa sekoja mums pa pēdām kādu brīdi, bet tad piedāvāja iegādāties marihuānu. Pie daudzām mājām bija piekārti dzīvnieku galvaskausi un bērnu rotaļlietas. Vēlāk kāds no vietējiem paskaidroja, ka tas nesot veiksmi. Un atnesa arī, vismaz mums.
Vakarā viesnīcas balkonā iedzēru saimnieces piedāvāto rakiju. Kad palūdzu nelielu pudeli, viņa apsolīja to nokārtot. Šim nolūkam no krēslas iznira viņas vīrs ar lielo pudeli un piltuvi, kurš ielēja tajā septiņas glāzītes un nosauca cenu. Kalni bija uzmaukuši mākoņu feskas, bet es, citu tūristu ieskauts, lēni izdzēru pudeli tukšu. Beigās rakija sāka garšot pēc benzīna. Visu dienu noskraidījusies, saimniece novēlēja labunakti un devās gulēt. Tā bija vienīgā vieta Albānijā, kur varēja daudzmaz paļauties uz internetu.
Trešā diena
Tūrisma centrā teica, ka ir pieejamas kalnu tūres, taču reizē tās arī nav pieejamas, jo sezona taču vēl nav sākusies. Šī paradoksa jēgu sapratām tikai vēlāk, kad jau bijām samaksājuši par braucienu, bet tad saņēmām atvainošanos un paskaidrojumus. Par spīti pretējām nojautām, tūres organizators atsūtīja mūsu naudu ar taksometra vadītāja palīdzību, kurš patiešām atbrauca ar visiem pasažieriem un iedeva rokās žūksni vietējās valūtas. Nolēmām rīkot tūri paši sev un devāmies kalnos ar visu naudu, bijām to nopelnījuši no jauna. Ap pilsētu stāvēja pamesta militārā pilsētiņa ar sargu torni, caurlaižu punktu un krānu, kā arī parāžu placi. Drīz sapratām, ko nozīmē jēru klusēšana, jo tie nudien bija nemanāmi atšķirībā no suņiem.
Labākie draugi metās mums virsū no katra krūma, turklāt pēkšņi un dusmīgi, tādēļ mēs kliedzām un metām tiem ar akmeņiem. Vienu akmeni suns pat grauza aiz bezspēcības, kamēr mēs mēģinājām apiet ganāmpulkus un kāpām pa nogāzēm, ieķerdamies krūmos un zāles kušķos.
Vietējā kafejnīcā onkuļi pavaicāja, vai esam no policijas. Kad atzināmies, ka ne, viņi precizēja, ka paši ir policisti. Galu galā, kārtībai tomēr jābūt.
Ceturtā diena
Ja jūs nolemjat doties uz citu Albānijas pilsētu, tas nav izdarāms lineāri. Par visu šajā valstī atbild vai neatbild vīrieši, katrs no viņiem apgalvo pilnīgi pretējo. Toties sievietes visu paskaidroja saprotami un nepievīla. Atvadījāmies no viesnīcas saimnieces, kura bija tieši tik laipna un ieinteresēta, cik nepieciešams, un devāmies uz nākamo maršruta taksometru virzienā uz Beratu – vēl vienu senu pilsētu kalna pakājē. Ceļš aizņēma pāris stundas, autobuss bija tik pilns, ka desmit centimetru attālumā no sejas redzēju te bērnus, te onkuļa padusi, taču neviens, izņemot mani, nebija nervozs. Vienbrīd onkulis pastiepās līdz plauktam, izvilka no tā dēli, nostiprināja starp sēdekļiem un apsēdās ejā, delikāti turot rokās bērnu un divas lielas somas. Pasažieri bija daudzveidīgi, viena tante bija ar kruķiem, bet jaunieši ar aifoniem, neko neredzot apkārt, tikai savus baltos apavus. Līdz autobusam bērnus pavadīja vecvecāki, kuri tos gādīgi nomutēja un tad, pielikdami roku pie pieres, centās saskatīt, vai atvases dabūjušas apsēsties. Ārpasaule sastāvēja no kalniem, kazām, vīnogulājiem un privātmājām ar augstiem žogiem. Pēdīgi viena meitene ļoti labā angļu valodā sacīja, ka tuvojas Berata, un sveica mūs Albānijā. Neiztrūka arī jautājums par mūsu izcelsmi. Nodomāju, ka turpmāk noderētu buklets ar puzuriem.
Beratas mājas bija pielipušas kalnam kā moluski kuģim. Viesnīcas meklējumi noveda pie kādām slēgtām durvīm, bet tas nepalika nepamanīts. Viens onkulis pamāja otram onkulim, abi sapratās gandrīz bez vārdiem. Otrs zvanīja kādam un ar žestu lūdza mūs pagaidīt. Pēc minūtēm 20 ieradās sieviete, izrādīja mūsu istabu un apsolīja brokastis. Terase atradās otrā stāva līmenī, beidzot varējām novērot tūristus no augšas arī fiziski.
Diezgan ātri kļuva skaidrs, ka pilsētas centrs ir par selfijiem un magnētiņiem,
tādēļ cerējām iztikt ar savu iekšējo magnētismu. Pēc ēdiena vietējā kafejnīcā vēderi neapmierināti draudēja, tiem par spīti gājām pa šaurajām ieliņām un uzsūcām sevī arī iekšpagalmus. Vienā mazā kafejnīcā gaidīja rakija un kafija, kā arī tās īpašnieks, šis gribēja noskaidrot ne tikai valsti, bet arī nodarbošanos. Izrādījās, ka viņš arī raksta, savulaik bija studējis krievu valodu. No tā izrietēja arī: “Un ko tagad lai mēs darām ar krievu valodu? Ļevu Tolstoju un Annu Kareņinu?” Tas radīja vēlmi meklēt vilcienu un ar skubu mesties zem tā. Tikai ārpus centra varēja sākt saskatīt vietējo dzīvi – onkuļi spēlēja domino uzvalkos, jaunieši pīpēja baros, bet gredzenūbeles šūpojās elektrības vados. Uzgājām arī autoostu ar transporta sarakstu, tas gan bija aplupis un acīmredzami apšaubāms, taču nolēmām rīt doties uz nākamo pilsētu Durešu, tā atrodas pašā jūras krastā. Beratā ne tikai dienas tveice gribēja mūs izkaltēt, bet arī verdošs ūdens no krāna vannasistabā.
Piektā diena
No rīta onkulis sagādaja brokastis, uzcepa arī omleti ar desu. Noķērām taksometru un aizbraucām uz autoostu. Tur gaidīja kārtējie vīrieši, visi viņi smēķēja un sauca savu maršrutu galapunktus. Kad piebrauca vietējais autobuss un cilvēki izbira no tā, vīrieši māja ar rokām un kliedza: “Girokastra!” vai “Tirana!” Arī mūs ielenca, bet tālāk notika neizskaidrojamais – izdzirdējuši vārdu Dureša, viņi saskatījās, sasmaidījās un abstrakti ieteica gaidīt. Viens pat apsolīja, ka autobuss būs pēc piecām minūtēm, taču tas mūs nepārliecināja. It sevišķi tādēļ, ka viņš pats ātri vien kaut kur pazuda, kā autobuss. Pamanījām arī kādu viesi no Āzijas, kurš neprata runāt pat angliski un visiem pie deguna bāza telefonu ar aplikāciju, lai tā tulko frāzes. Galvā viņam bija mīksta platmale ar striķīti ap kaklu un saulesbrilles, viņš joņoja turpu šurpu un neauglīgi centās kaut ko saprast. Kopā pavadījām autoostā pusotru stundu, bet Dureša bija nolādēta. Autobusi pārstāvēja pilnīgi visus Albānijas ciemus un strupceļus, bet tikai ne to. Mārcis ierosināja: “Vajag nopirkt kafiju, tad uzreiz autobuss piebrauks.” Un tā arī bija, nepaguvām pat realizēt šo ideju, kad atripoja autobuss ar uzrakstu: “Dureša”. Tajā mirklī mēs bijām tuvu bruņurupuča sajūsmai. Visi smīkņājošie vīrieši metās rādīt ar pirkstu uz autobusu, tas biju viņu veids, kā būs noderīgiem un arī gudriem. Lieki piebilst, ka pavadījām autobusa iekšpusē vēl stundu, līdz transports piepildījās. Vīrieši autoostā viens otram knieba sānos, daudznozīmīgi spieda rokas un ķiķināja. Pa ceļam autobusā iekāpa vēl vismaz simts cilvēki, viens bērns pat gandrīz sēdēja man klēpī, kaut arī tur jau bija mugursoma.
Dureša bija vienkārši viesnīcu rinda pie jūras. Aiz viesnīcām – šoseja un kalns. Pludmales tika saprastas kā traktora uzarti lauki ar plastmasas krēsliem. Turpat bija dušas, lai noskalotu no sevis sāli par vienu eiro. Piepūšamie flamingo, saules krēmi un kokteiļi.
Cilvēku bija diezgan daudz, tikai vēlāk mums pieleca, ka ir pareizticīgo Lieldienas. Mārcis devās sauļoties, jo viesnīca piedāvāja savu krēslu, kamēr kūrorts piedāvāja suvenīrus un pat šautuvi, kur var vinnēt lielu rotaļlietu, ko piekārt pie mājas. Iespējams, ar laiku Durešā aiz garlaicības varētu piekārt pie mājas arī sevi. Viesnīcas darbinieks pateica, ka pērk itāļu cigaretes, jo “tās ir nedaudz dārgākas, taču kvalitatīvākas”. Starp citu, mums tā arī neizdevās atrast nevienu pašu vietu Albānijā, kur kafija maksātu dārgāk nekā eiro piecdesmit.
Sestā diena
Jo tuvāk Tirānai, jo vairāk dzelzbetona žogu un mazāk zirgu. Izkāpām ārpus centra un kājām devāmies viesnīcas virzienā. Pa ceļam bija tirgus, tur var iegādāties kaut ko līdzīgu aličai, vietējie ēd to ar sāli vai vismaz tā saka. Mēģinājums aptiekā nopirkt recepšu miegazāles izgāzās, kas liecina par zināmu kārtību valstī. Tāpat enerģijas dzērienus pārdod tikai pēc astoņpadsmit gadiem. Vietējā kafejnīcā neprata angļu valodu nemaz, tādēļ rādīja uz nosaukumiem ēdienkartē un sauca tos pašus vārdus skaļi, kas ļoti palīdzēja neko nesaprast arī mums. Tad kāds vīrietis piecēlās no galdiņa un alus kausa, iztulkoja nepieciešamās pozīcijas un devās savās gaitās. Visos salātos allaž bija olīvas, iespējams, pat vietējās. Ēdieni pārsvarā bija normāli,
es atļaušos pa albāņu modei iztikt bez liekiem glaimiem. Ne velti albāņu valodā “jā” skan kā “po”.
Tirānas centrs bija stikla un ēnas valstība. Starp mājām bija daudz mazu kafejnīcu, vienā tualetē bija tikai pisuārs ar izlietni. Šķiet, galvaspilsēta bija uzvarējusi savas pagātes tirāniju – tikai daži gaišās nākotnes panno atgādināja par to, ko Solžeņicins sauktu par sarkano riteni. Devāmies arī uz tirgu, kur biju noskaņojies pirkt sveramo tabaku, par spīti izplūdušām muitas vadlīnijām par pieļaujamo daudzumu. Ļoti palīdzēja arī saite uz Albānijas mājaslapu, kura bija pieejama tikai attiecīgajā valodā, tādēļ nodomāju: “Po.” Un nudien, tirgū sveramā tabaka bija sabērta kaudzēs, kā garšvielu kalni. Pārdevējs iedeva man papīrīti, kurā uztīt tabaku, lai nogaršoju preci, tad uzreiz piedāvāja nopirkt milzīgu maisu. Atbildēju, ka tik daudz gan ne, tāpēc viņš nosvēra pusi, kas bija lielākais maiss ar tabaku kādu esmu redzējis savā mūžā un par to samaksāju 15 eiro. Tur bija arī etvijas ar Albānijas ģērboni, medus, ogas un adītas zeķes. Parunājām ar vietējo meiteni, kurai bija auduma maisiņš, viņa sacīja, ka studē mūsdienu horeogrāfiju, kā arī ierādīja studentu kafejnīcu universitātes pagalmā. Tualetē, kur nevarēju saprast sev nepieciešamo kabīni, talkā nāca apkopēja, viņa norādīja ar pirkstu uz eju vīriešiem. Parkā braukāja vilcieniņš, cilvēki ēda saldējumu un zvilnēja zālē. Visos ceļvežos Tirāna lepojas ar vairākiem objektiem, tai skaitā mošeju, bunkuru, kurā ir mākslas galerija, pilsētas laukumu, kas nav nekas cits kā vienkārši laukums, kādu pieminekli un funikulieri.
Viesnīcā man pēkšņi nolūza numuriņa atslēga, tās daļa palika slēdzenes iekšpusē. Mārcim izdevās to izzvejot ar kniepadatu, tādēļ to visu parādījām darbiniekam. Kaut arī vīrietis nebija sajūsmā, viņš ātri vien atrada risinājumu un turpmāk pats gan slēdza vaļā, gan ciet numuriņu, atstājot durvis vaļā arī naktī, jo rezerves atslēga vienkārši nepastāvēja. “Please,” vīrietis svarīgi teica un gāja projām, izdarījis savu labo darbu. Pēdējā vakarā sēdējām uz balkona, es centos nosvilpot Bellini “Casta diva” un tas pat gandrīz izdevās. Pēc tam Mārcis aizgaja uz veikalu pēc konjaka, bet tur pārdevējs pierunāja nopirkt savu pagrīdes rakiju bez etiķetes. Atslēgvārds bija “eko”, bet mūsu atslēga jau bija nolauzta. Beidzās tas viss nelāgi, iztiksim bez detaļām un mācīsimies no svešām kļūdām. Tāpat nekad nesvilpojiet Bellini, mazums.
| Lietas, kas Albānija nepastāv: Internets Valodas barjera Ietves | Lietas, kas Albānijā pastāv: Kafija Skaidra nauda Daba |
Pēdējā dienā Tirānā veikalā saskrējāmies ar kādu tūristu no Āzijas, viņš apvaicājās, no kurienes esam. Izdzirdējis sev pazīstamu nosaukumu, piebilda, ka tieši drīz dosies uz Latviju. Viņam tieši tik ļoti patīk Baltijas valstis, ka tām pieskaitīja arī savu nākamo galamērķi Slovēniju. Un mēs sapratām, ka pēc Albānijas paliks kalnu ezeru zilgme un neticami draudzīgi cilvēki, arī mīklainu stereotipu nāve. Nesen Kirils Kobrins izteica domu, ka visi sliktie albāņi esot izbraukuši no valsts, un es tiešām nevarētu to apstrīdēt. Iespējams, vienīgi to eko rakiju bija dzinis pēdējais Albānijā palikušais nelietis.
Foto: Mārcis Kalniņš
