“Ja līdz nākamajai sesijai nebūsiet nopirkusi aviobiļeti uz Rivjēru, es jūs vairs nekonsultēšu,” mana psihoterapeite pus pa jokam mani brīdināja. Tobrīd biju pārstrādājusies. Tik pārstrādājusies, ka nejaudāju atsaukties draudzenes vairākkārtējam uzaicinājumam apciemot viņu Monako. “Sēdēsim Cafe de Paris, dzersim prosecco, es tevi iepazīstināšu ar Simonu de Purī, – redzēsi, būs forši!” Kristīne bija rakstījusi man epastā.

Pieklājības pēc piekritu, ka Cafe de Paris – tas būtu forši, bet darīju to tāpēc, ka jutu: katram būtu jāzina šī vieta. Bet es to nezināju un netiecos uzzināt. Monako, Francijas Rivjēra – man tie likās nosaukumi no vecām filmām un grāmatām, kas mani tobrīd maz saistīja. Jau kuro reizi izvairījos dot Kristīnei skaidru atbildi, kad varētu atbraukt, un vaļsirdīgi to stāstīju terapeitei. Viņa, savukārt, redzot manu pieaugošo apātiju, bija izlēmusi izdarīt spiedienu manas garīgās un fiziskās veselības labā.

Iemesls nogurumam bija liela starptautiska konference, kuru pēdējo pusgadu teju vienrocīgi biju gatavojusi starptautiskas organizācijas, kuras labā toreiz strādāju, uzdevumā. electronic-text+textiles biedrības valde, izkaisīta Čikāgā, Bāzelē un Londonā, bija uzticējusi man organizēt Society for Science, Literature and the Arts (SSLA) ikgadējo sanākšanu. Digitālās arhitektūras profesors un matemātikas filozofe no Šveices Federālā tehnoloģiju institūta (ETH), biotehnoloģiju pētnieki no vairākām Austrālijas universitātēm, literatūras profesors no Brauna universitātes ASV, jauno mediju mākslinieki no MIT un Monreālas universitātes: vairāk kā 250 visdažādāko pētniecības lauku pārstāvji centās atrast kopīgu valodu zem posthumānisma un digitālās revolūcijas saukļa. Vienīgi Rasa un Raitis Šmiti no RIXC jauno mediju mākslas centra un arhitekts un valodas filozofs Jānis Taurens spēja līdzstāvēt šim sarežģītajam starpdisciplinārajam diskursam un bija vienīgie dalībnieki no Latvijas. Iepriekšējos trīs gadus organizācija bija daudz investējusi, lai mani iesvētītu šajā tēmā. Biju apmeklējusi SSLA konferences Berlīnē un Londonā, piedalījusies mēnesi ilgā rezidencē ETH digitālās arhitektūras nodaļā Cīrihē. Viņi ļoti vēlējās, lai iekļaujos diskusijā no kritiskās teorijas puses. Tā kā esmu no cilvēkiem, kurs vairāk saista nesaprotamais nevis saprotamais, līdzdalība organizēšanā tolaik bija mana īstā vieta.

Biju atbildīga par visu Rīgā notiekošo: no partneru piesaistes un projektu iesniegšanas līdz publikācijas gatavošanai, no ceļojumu loģistikas līdz konferences reklāmai, no tehniskās sadaļas līdz diplomātiskās etiķetes ievērošanai. Bet lielākais sasniegums bija pierunāt Rīgas ekonomikas augstskolas (SSE Riga), kur notika konference, prorektori Diānu Paunu ļaut piekarināt viņu foajē telpu ar melniem brezenta tipa audumiem – kanādiešu mākslinieku dueta instalāciju. Bildēs redzams, kā melnie audumi karājas pār jauno klerku galvām kā melni kraukļi. Tie aizsedza skatu un apgrūtināja kustību. Mākslinieki bija pamanījušies pat pārmest dažus auduma gabalus pār cita mākslinieka darbu – Oļega Tillberga vaļa kaulu -, ko skolas mākslas kolekcijas kuratore Helēna Demakova savulaik bija efektīvi izvietojusi lobijā virs atdalošas sienas. Iespējams, šī Diānas Paunas uzdrīkstēšanās un SSE Riga iecietība pret kaut ko tik nesaprotamu kā laikmetīgā māksla bija viens no iemesliem, kāpēc neilgi pēc tam pieņēmu uzaicinājumu strādāt šajā organizācijā.

Tolaik koncepcija par darba un privātās dzīves līdzsvarošanu un uzdevumu deleģēšanu man nebija pazīstami. Rāvos faktiski viena un non-stop. Kā savulaik trenere Sarmīte padomju baletmeistares pavēlnieciskajā tonī vakara nodarbībās lieca manu un Vacatio modeļmeiteņu muguras “Zemāk! Zemāk!’’, tā es dienas laikā dzinu pati sevi “Ātrāk! Tālāk! Augstāk!” Biju sevi tā uzskrūvējusi, ka trīs aerobikas un baleta nodarbības nedēļā likās nieks. Ja nemaldos, pie sevis domāju, ka vajadzētu nākt četras reizes. Vīrieša mana dzīvē tobrīd nebija, visu iepriekšējo attiecību šķiršanās sāpju pārpalikumu ieliku šajā projektā. Retajās izklaides reizēs dzēru vīnu ar pāris jaunajiem filozofiem un klausījos viņu spriedelēšanā par Leibnicu, Spinozu, Merlo, Pontī. Viņi bija vieni no retajiem, kam bija vismaz potenciāls saprast kaut ko no SSLA konferencē gaidāmā. Kad terapeitei sūkstījos, ka viņi šobrīd ir mana vienīgā kompānija, viņa atbildēja, ka tieši šie bohēmisti spēj sniegt atspaidu manam atbildības slogam.

Pienāca konferences nedēļa. SSE Riga Sorosa auditorija pildījās ar rosīgiem un komunikabliem konferences dalībniekiem. Rīga viņiem bija jaunums, visi bija priecīgas intrigas pilni. Mana vadība bija ļoti iespaidota par labo organizāciju un uzdeva man teikt konferences atklāšanas uzrunu. Viesu vidū bija arī mana draudzene arhitekte Eva. Atklāšanas pasākuma banketā viņa pienāca man klāt: “Es šovakar ieraudzīju, kādu milzīgu darbu tu esi izdarījusi. Visu šo laiku tu runāji par to visu tik viegli, ka man nebija pat nojausmas, kādu vezumu velc.” Eva aizskāra tēmu, kas mani pavada visu dzīvi. Darīt lietas viegli, neizrādīt grūtumu – tas man tika ieaudzināts jau no bērna kājas manā estētu ģimenē, kur vieglums un elegance ir svarīgāki par smagu darbu. Tomēr tieši tāpēc nereti topu pārprasta: spēja pasniegt lietas viegli nenozīmē, ka apakšā nav nopietna ieguldījuma, bet var gadīties, ka to nepamana.

Konferences dienām ejot, uzkrātā spriedze pamazām mazinājās, muskuļi atslāba un es sajutu savu patieso nogurumu. Konferences atklāšanas bildēs man zem acīm redzami tumši loki. “Ļauj man tevi šovakar aizvest vakariņās,” rakstīja mans pielūdzējs Ričards. “Tu esi pelnījusi mazliet atpūsties.” Spēku bija atlicis tik maz, ka man bija vieglāk piekrist, nekā turēties pie principa, ka šī nedēļa domāta tikai darbam. Beidzot arī es sāku noticēt, ka man vajag atpūtu. Tovakar pirms aizmigšanas nopirku biļeti uz Nicu. Nākamajā dienā mana priekšniecība bija vairāk nekā laimīga par maniem atpūtas plāniem, noformēja tos kā oficiālu vizīti un piešķīra dāsnu komandējuma naudu. Viņiem SSLA konferences organizēšana bija iespēja pakāpties organizācijas iekšējā hierarhijā. Un tā kā Rīgas pasākums visus bija patiesi iespaidojis, šīs izredzes bija reālas.

Izlidoju uzreiz pēc Jāņiem. Kristīnes plāns bija dažas dienas pavadīt Monako un tad doties uz lauku mājām Itālijas pusē. Es nekad nebiju bijusi Francijas dienvidos, nezināju, kā tur izskatās, kas mani tur gaida. Kristīnes sūtītās bildes, kur viņa ar savu vācu draugu Stefanu apmeklē Monako jahtšovu, protams, bija iespaidīgas. Viņas slāviski skaistie sejas panti, garie blondie mati un tik pat garās iedegušās kājas uz balto jahtu fona izskatījās miljonu vērtas. Un patiesi, viņi bija uzdevušies par miljonāru pāri, lai iekļūtu jahtšova VIP pasākumos. Mazas, jaukas viltībiņas, kas, kā vēlāk uzzināšu, gluži labi piedien Monako. Tolaik Rivjēru tāpat kā Rīgas Jūrmalu bija pārpludinājuši Krievijas naftas un gāzes miljonāri. Franču aristokrātu pēctečiem, kuru simtgadīgās villas Cap Ferrat and Cap d’Antibes grauza laika zobs, jo nevienam nebija līdzekļu to uzturēšanai, kur nu vēl atjaunošanai, krievi bija cerība uz otro dzīvību. Viņi vieglu roku cirta nost vecvectēvu stādītos kokus, kas tagad aizsedza skatu uz jūru (jo šo skatu gribēja katrs krievs), un bija pārlaimīgi, savas omītes villu atdodot šiem pircējiem, kas atšķirībā no eiropiešiem nekaulējas par cenu. “Es dažreiz nobraucu gar Villa Rosmarine un priecājos, kā atdzimusi villa, ko mans vecvectēvs skotu – franču aristokrāts uzcēla Cap Ferrat un kāzu dienā uzdāvināja manai vecvecmammai,” vēlāk dzirdēšu no savas paziņas Mariannes. “Ak, cik es biju priecīga par šiem krievu pircējiem! Vēl mazliet un man būtu bijis nervu sabrukums. Villa man bija kā akmens ap kaklu.” Par iegūto naudu viņa nopirka divus dzīvokļus Monako un tagad vada savas dienas uz nebēdu. Par krieviem Rivjērā tu nedzirdēsi nevienu sliktu vārdu. Nav brīnums, ka Kristīne un Stefans, uzdodoties par viņiem, visur tika iekšā.

Tur, kur tagad Rīgas lidostā pārdod bezgaršīgu kafiju, tobrīd vēl bija tīri jauka grāmatnīca. Tur lidojuma rītā pamanīju un nopirku Frensisa Skota Ficdžeralda romāna “Ir maiga nakts” angļu izdevumu. No atmiņas iznira, ka tā darbība norisinās Francijas Rivjērā. Izejot no lidostas Nicā, uzvirmoja tā saldi tropiskā smarža, kas raksturīga dienvidiem. Prātā nāca Barselona, pat Granada, bet liekas, gaiss te bija vēl saldenāks. Ieelpoju dziļi, dziļi. Nesen bija lijis. Gaiss bija silts un svaigs. Tik labi. Es jutu, ka būs ļoti labi. Ieskatījos telefonā – īsziņa no Kristīnes. “Ļoti sastrīdējos ar Stefanu. Uz pāris dienām aizbraucu uz Vāciju. Viņš – uz māju Itālijā. Piedod, mīļā, ka tā.” Opsā lillā! Biju šajā tropiskajā paradīzē atstāta viena. Tā, ko nu?! Pieņēmu lēmumu, ka uz Monako nekulšos. Palikšu tepat Nicā. Turpat lidostā kādā tūrisma katalogā noskatīju vairākas viesnīcas. Taksometrs mani vispirms aizveda uz Vendome viesnīcu. Man uzreiz iepatikās tās graciozais persiksārtais Belle Epoque stāvs. Turklāt tuvojās vakars, čemodāns bija smags. Nolēmu šonakt palikt te. Rīt, kā plānots, došos uz Monako.

Viesnīca nebija nekas īpašs, bet paklāji bija mīksti un tīri, istaba vēsa un gultasveļa laba. Franču personāls – tieši tik vīzdegunīgi atsvešināts, kā to varētu sagaidīt. Pasūtīju vakariņas numurā un atvēru datoru, internetā meklēju kādu vietējo radiostaciju. Apstājos pie Riviera Radio – britu ekspatu raidstacijas. Sāka skanēt tobrīd populārais Rihannas hīts “Te Amo,” kura video viņa un franču modele Letīsija Kasta iesaistās kaislē virmojošā dejā. Viņu ķermeņi kā leknas efejas vijas viens ap otru. Atvēru logu, un istabā lieliem vāliem ieplūda Vidusjūras smarža, sajaukusies ar auto izmešu toksisko saldmi un visapkārt pilsētā notiekošo vakariņu saviesīgajām skaņām. Šai videi piestāv Rihannas kompozīcija, – paspēju nodomāt un iemigu dziļā, saldā miegā. Rīt ļaušu sev gulēt, cik vien ilgi gribēšu. 

Rīts iebrāžas istabā ar spilgtu, citrondzeltenu saules gaismu. Atveru acis un saprotu, ka esmu citā pasaulē. Doma, ka būtu jākrāmē čemodāns, lai dotos uz Monako, nemaz neuzrunā. Izlemju dažas dienas palikt tepat Nicā. Ieriktēju peldkostīmu un grāmatu rokassomiņā un taisnā ceļā dodos uz pludmali. Eju intuitīvi. Uz Angļu promenādi iznāku gar Le Negresco viesnīcas baltajiem sāniem. Vidusjūras zilums mani apstulbina. Kaut ko tik skaistu es līdz šim neesmu redzējusi. Piegūlusi Nicas līča krastmalai tirkīzzaļā ainava ar palmām un kaļķa baltajām pludmales ēkām izskatās kā sapnis. Dodos uz pirmo maksas pludmali turpat pāri ielai – Plage Beau Rivage. Art Deco stilā ieturētā kūrorta zilbaltzili strīpotie lietussargi un guļamkrēsli sola veldzi un baudpilnu atpūtu. Iekārtojos savā pludmales krēslā, nofiksēju atzveltni, lai varētu labāk redzēt jūru, un iegrimstu šajā ainavā kā putukrējuma tortē. Tik saldi, tik maigi, tik labi…

“Uz kalniem mēs dodamies, lai apliecinātu savu vitalitāti,” romānā “Burvju kalns” raksta Tomass Manns. “Jūra mūs pieņem tādus, kādi esam. Tā ir kā māte.”

Nopeldos jūrā un guļot ļauju sev sajust, kā sāls gabaliņi un saules stari pamīšus kņudina ādu. “Cik labi, ka Kristīne mani atveda uz šejieni,” nodomāju, pirms saldi iesnaužos.

Nākamajā dienā pludmalē ierodos agrāk. Zaļais ūdens dzidri vizuļo krāšņajā saulē. Kā hipnotizēta, šķiet, jau stundu veros ainavā. Manas maņas un prāts nespēj noticēt šai pieredzei. “Tad tāds skaistums ir iespējams,” rakstu dienasgrāmatā. “Mana iztēle nekad to nespētu uzburt.” Pirms tam esmu bijusi neskaitāmās skaistās vietās Itālijā, Spānijā, Portugālē, Šveicē, bet nekas, nekas nelīdzinās šeit redzamajam. Sāku vērot citus kūrorta viesus. Vienā pusē ir vairāki vāciski un franciski runājoši pāri. Redzu, kā viesmīlis krievu pārim otrā pusē pienes dzērienus. Sarkanā mērija! Ieskatos pulkstenī: ir mazliet pāri 11 no rīta. Mani iedvesmo šis piemērs. Dodu zīmi viesmīlim, ka arī vēlos pasūtīt: rozē.

Beidzot atveru Ficdžeralda romānu. Lasu, lasu, ielasos un nespēju noticēt sinhronitātei: arī tur romāna galvenais varonis pirmo reizi piedzīvo Franču rivjēras burvību, kas saviļņo dvēseli un atver sirdi. “Bet izkliedētā karsto, saldo dienvidu maģija jau bija iemājojusi viņā – maigā nakts un spokainā Vidusjūras mazgāšanās pret krastu kaut kur tālumā – maģija pameta šīs parādības un sakusa ar viņu, kļūstot par daļu no viņa.” Ficdžeralda meistarīgie teikumi, atveidojot dabu, bagātību un jūtas, slīd kā pirksti caur sievietes matiem, šķipsnu pēc šķipsnas iesaistot jutekliskā rotaļā. Romāna tēli iegrimst dziļi manī. Paceļu acis uz jūru: arī manas sirdsstīgas klusi trīs kaut kā vēl nezināma un maģiska priekšā. Turpmākos desmit gadus es turpināšu atgriezties šajā vietā, meklējot tieši šo mirkli.

Nākamo dienu rutīna: pelde, grāmata, rozē, pelde, grāmata… Un svaigie salāti, jūras veltes, tartari, karpačo, pat Boloņas mērce – sāļajā jūras gaisā viss labi iet iekšā. Viesmīlis man piedāvā rezervēt to pašu krēslu uz nākamajām dienā. Pludmalē viesmīļi ir daudz laipnāki. Kad viņš visu dienu ir uzmanījis katru tavu vēlmi, nav iedomājams aiziet, neatstājot dzeramnaudu. Nākamajās dienās jau sasveicinos ar pāriem no blakus krēsliem. Krievi turpina šmigot jau no agras pusdienas. Mana āda, savukārt, jo dienas jo iedeg. Tā izstaro jutekliskumu un siltumu. Izlemju, ka pārmaiņas dēļ jādodas iepazīt pilsētu.

Nica ir Matisa, Nīčes, Čehova  pilsēta, bet vairāk par visu man gribas apmeklēt Marka Šagāla muzeju. Tā ir tāda kā novadnieka sajūta pret šo ebreju faķīru. Viņa dzimtā Vitebska tāpat kā Daugavpils un Rīga toreiz bija Krievijas impērijas daļa. Šagāla liesās kazas, klibie veči un ebreju ciemu šķībās būdeles mani aizved tik pat spēcīgā garīgā sajūtās kā viņa tautieša Marka Rotko krāsu laukumi.

Muzejs atrodas Simjē rajonā vairāk uz Nicas ziemeļiem. Ceļš ved kalnā, bet bulvāri kļūst arvien plašāki, ielu nosaukumos sāku ievērot izteikti daudz karaliskas atsauces, līdz vienā brīdī no dižo koku pavēņa manā priekšā iznirst majestātiska Grand Hotel ēka. Tās priekšā ir liela balta statuja. Tuvojos tai, intrigas pārņemta. Sieviete jaunavu un bērnu ielokā ir karaliene Viktorija. Karaliskā zižļa vietā viņai rokās ir ziedu pušķis, bet ar savu grandiozumu skulptūra rada to pašu bijību, ko tā, kas atrodas Kensingtonas pils priekšā Londonā. Excelsior Regina Palace viesnīca tika uzbūvēta 1895. gadā, kad Viktorija bija izteikusi vēlmi biežāk apmesties Nicā, ja vien “te būtu karaliskajai svītai atbilstoši dzīves apstākļi.” Pāris gadu laikā tika uzcelta šī krāšņā ēka ar skatu pār Nicu un līci, un tajā varēja izmitināt vairāk kā 100 karalienes galma locekļus, tajā skaitā skotu gvardes, kas viņu visur pavadīja. Viktorijai pie kājām tolaik bija visa Britu impērija un arī Francijas Rivjēra. Viņas momentālā iemīlēšanās Rivjērā deva zaļo gaismu britu aristokrātijai, kas metās apmeklēt un investēt šajā vietā. Daudzas no skaistākajām Rivjēras villām un dārziem tapa šajā periodā. Tāpat briti investēja infrastruktūrā: Angļu promenāde, skolas, bibliotēkas, dzelzceļš. Minētās aristokrātes Mariannes vecvectēvs skots Deudon (uzvārds franciskots) izveidoja pirmo moderno slimnīcu Rivjērā. Viņa vārdā ir nosaukta iela turpat netālu no manas viesnīcas. Rivjēras pašvaldības bija gatavas darīt visu, lai tikai piesaistītu un noturētu šo publiku. Nicā aristokrāti attiecīgi apmetās Simjē rajonā. Arī mūsdienās mani aristokrātu paziņas no Parīzes, atpūšoties Nicā, kā savu adresi min Simjē. Izrādās, manas Vendome viesnīcas atrašanās vieta jāvērtē nevis pēc tās attāluma no pludmales, bet gan tās pietuvinātības šim rajonam.

Pafantazējusi par sendienām, dodos tālāk uz Šagāla muzeju. Tā ēkas modernās formas un mierīgie dārzi atvēsina un sniedz meditatīvu klusumu. Tāda bija Šagāla iecere, kad 1973. gadā viņš atvēra šo muzeju, izvietojot tajā 20 Bībeles tematikai veltītus darbus. Tos viņš bija veidojis pēc atgriešanās no trimdas Ņujorkā. Gadu gaitā muzejs ir paplašinājis Šagāla darbu kolekciju, un tagad līdzās oriģinālajam ciklam ir redzami arī starpkaru un pat agrākā perioda gleznas. Jūtos dziļi aizkustināta, lasot par Austrumeiropas likteni šķietami tik tālu no tā – šajā tropiskajā paradīzē. Viņa lidojošie dieviņi, kazas – vijolnieki un arlekīni runā ar to daļu manī, kas visu redz un tāpēc arī visu pārdzīvo bērna nepastarpinātībā. Pārceļoties uz dzīvi Saint-Paul-de-Vence, Šagāls izmantoja to pašu keramikas cepli, ko Pikaso. Te redzami arī darbi mālā un kristīgu tēmu vitrāžas. Jūtos tik uzlādēta, ka manī vairs nav vietas Matisa muzeja, Simjē amfiteātra vai Simjē klostera apmeklējumam. Atlieku to uz citu reizi. Tā arī nav sanācis tos apmeklēt, kaut pēdējos desmit gadus Nicā esmu ik gadu.

Es ticu, ka visam ir īstais laiks un īstā vieta. Ceļojumos nekad necenšos sastrēbt visu, bet paļaujos uz intuitīvu atlasi.

Tajās dienās pa Nicu staigāju ar Šagāla gleznu varoņu naivumu un uzticēšanos. Mana kritiskās domāšanas spēja ir iztērēta iepriekšējo mēnešu darbā. Ļauju, lai vide mani ieskauj un nes. Tobrīd Rivjēra tikai sāk atgūties no 2008./2009. gada krīzes. Pilsēta ir vēl franciski noskretusi, un pasūtīt ēdienu angļu valodā tikpat kā nav iespējams. Kādu vakaru kļūmes pēc pasūtu pankūkas, kas, izrādās, ceptas pēc Bretaņas receptes – no griķu miltiem un bez jebkādām garšvielām. Joprojām varu atsaukt atmiņā to rūgteno un vienlaikus bezgaršīgo “garšu”. Citu reizi, slēpjoties no negaisa, kādā smalkā restorānā pasūtu zupu, kas, izrādās, sastāv no visa veida jūras rāpuļiem. Ēdu 35 EUR vērto zupu nesakošļājot. Divus gadus vēlāk, kad viesojos EDHEC biznesa skolā Nicā, tās vadība joprojām sūdzējās par Nicas lidostas darbinieku kūtrumu angļu valodas apguvē un nepieciešamību īstenot tūrismam draudzīgus pasākumus. Viņi tobrīd vēl nenojauta, ka viss drīz vien mainīsies un Rivjēra piedzīvos milzu būvniecības un tūrisma ekspansijas vilni. Toties 2010. gada jūlijā Nicā sajūta ir droša un mājīga. Pilsētas atmosfēru vēlāk ļoti iekrāsos emigrantu vilnis no Tuvajiem austrumiem un Āfrikas. Mani Monako paziņas par Nicu šodien izsakās kā par citu valsti. Kannas, Antibe, Santropēza – jā, bet Nica – to viņi apbrauc kā nevēlamu rajonu. Arī manas atmiņas no tām saulainajām dienām Nicas pludmalē un sajūtas, ar kādām eju pa Angļu promenādi tagad, pēc 2016. gada terorisma akta, ir kā diena pret nakti.

Uzzinu, ka mana laba paziņa Ieva no Lugano šajās dienās piedalās konferencē Monako. Laiks vienatnē ir izbaudīts, nu gribas socializēties. Sarunājam randiņu kazino dārzos. Uzvelku glaunāko kleitu un dodos uz Monako. Tur ostas rajonā paņemu kafiju un sastopu šajā braucienā pirmo viesmīli, kurš labprāt runā angliski. Izeju uz Prinča Alberta I bulvāra, kas stiepjas gar jahtu piestātni, un ieraugu šo leģendām apvīto ostas skatu. Man līdz šim tas ir licies kā filmu studija, kur vieta Marlēnai Dītrihai un Greisai Kellijai. Grūti iedomāties, ka kādam mirstīgajam var būt kāds sakars ar šo vietu. Vairāk par balto jahtu jūru man apziņā iespiežas rīta saules apspīdētās zeltainās krāsas ēkas, kas slejas gar avēniju, kura ved augšup uz Kārļa kalnu (Monte Carlo – nosaukts Monako karaļa vārdā). Gara acīm redzu Džūdu Lovu un Gvinetu Paltrovu no “Talantīgā mistera Riplija” kabrioletā traucamies augšup kalnā uz kazino. Karte rāda, ka arī man jādodas turp.

Tuvojas pusdienslaiks, saule dedzina ar katru minūti stiprāk. Pētu karti un redzu, ka tuvāk būtu iet pa citu maršrutu. Sāku iet. Eju, eju, eju, bet kā netuvojos izvēlētajai vietai, tā netuvojos. Dzīvē nemaz nevaru atrast to ielu, kas iezīmēta kartē. Pēc ilgas maldīšanās sāku nojaust, ka kalnainā vietā karte jālasa citādāk. Tas, kas man izskatās pēc shortcut, patiesībā ir iela, kas mani aizved augstāk kalnā prom no mērķa. Sāku lūkot, kā tikt tuvāk jūrai. Uzeju liftu, kas mani noved zemāk. Kamēr izburos cauri, kurā līmenī esmu nonākusi, paiet krietns brīdis. Jau tuvojas divi pēcpusdienā, ar Ievu bija runāts tikties vienos. Beidzot tuvojos kazino dārziem, atrodu taksofona kabīni. Jūlija sākuma karstums ir svelmains, jūtu, ka glaunā kleita pilnībā pielipusi manai mugurai, sviedrainie pirkstu gali slīd pa telefona pogām. Taksofona kabīne ir kā moku kambaris. “Es jau ceļā uz Lugano,” Ieva sauc klausulē, “konference beidzās ātrāk.” Visa mana maldīšanās, sakaršana, svīšana velti. Esmu vīlusies. Bet ne ilgi.

Sperot pirmo soli dārzos, sajūtu tādu veldzi un svaigumu, ka momentā viss iepriekšējais aizmirstas un sākas jauna realitāte. Leknas palmas, seni, vareni koki, eksotisku ziedu smaržas, tālumā zaļiem vilnīšiem vizuļo strūklaka un atspīd Anish Kapoor skulptūra “Debesu spogulis.” Te ir tik kluss un mierīgs, ka mani pārņem spēcīgs labsajūtas vilnis. Ieraugu jauku kafejnīcu zem ēnainajām lapotnēm. Paņemu espresso un nebeidzami veldzējos šajā oāzē. Kazino dārzi bija daļa no Montekarlo kazino kompleksa, kad to atvēra 1863. gadā. Tie stiepās no tagadējā Dzirnavu (des Moulins) bulvāra līdz pat klintsmalai virs jūras, ieskaujot kazino ēku pasakainā valstībā. Pat karaliene Viktorija, kas nosodīja kazino, atzina, ka kazino dārziem skaistumā līdzinieka nav. Turpmākos piecus gadus, kad te apmetīšos, rīta kafija kazino dārzos kļūs par manu tradīciju. Būšu arī lieciniece tam, kā gadu laikā dārzi tiks izmainīti, lai neteiktu iznīcināti līdz nepazīšanai. Ar katru gadu koki kļūs retāki, zaļā zona tiks samazināta, līdz beidzot – kronis visam! – zāliens iepretim kazino ēkai 2020. gada sākumā tiks pārvērsts par izbetonētu pastaigu laukumu. Monako vadība to pamatos ar drošības apsvērumiem. Bet faktiski kazino laukums šodien daudz neatšķiras no Dubaijas mākslīgajām atpūtas zonām.

Bet tajā vasarā paradīze vēl nav zudusi. Es to tikai atklāju. Noeju gar Hotel de Paris, kazino ēku, kas vienlaikus ir arī Montekarlo opera, apsēžos leģendārajā Cafe de Paris. Mana glamūra stila kleita te ļoti iederas. Kristīne bija solījusi mani te iepazīstināt ar slaveno izsoļu nama īpašnieku Simonu de Purī. Bet tas notiks vēlāk – pēc gadiem. Savulaik šī kafejnīca bija vieta, kur spēlmaņi pirms došanās iekšā kazino ar atzīmēm uz lapiņām kalkulēja labāko spēles stratēģiju. Kazino savā zelta laikmetā tika uztverts kā sistēma, ko var atkodēt “zinātniski.” Mūsdienās Cafe de Paris ir vieta, kur paskatīties vienam uz otru. Pa šiem gadiem esmu par to dzirdējusi neskaitāmus iepazīšanās stāstus. Piemēram, kāda astoņdesmitgadīga miljonāre no Čikāgas te iepazinusies ar 20 gadus jaunāku vīrieti, kurš Čikāgā dzīvo turpat netālu, bet kuru viņa tur nekad nebija satikusi. Brīdī, kad man tas tika atstāstīts, viņi jau divus gadus bija laimīgi precējušies. “Nekad nebūtu domājusi, ka vēl kādreiz iemīlēšos,” viņa bija teikusi manai paziņai. Kādas citas manas Monako draudzenes ieteikums jaunākām sievietēm par iepazīšanos šajā vietā skanēja: “Tas nekas, ka sākumā viņš nodomās, ka esi prostitūta. Vēlāk visu noskaidrosiet. Galvenais, lai pienāk klāt!”

“Monako ir saulaina vieta ēnainiem (shady) cilvēkiem,” rakstīja kāds Rivjēras iezemietis, kas ir ļoti ietekmējis manu uztveri, – Somersets Moems. Nevarētu teikt, ka pirmā iepazīšanās ar Monako mani dziļi saviļņotu. Ēkas un vide ir efektīga, bet ne romantiska vai pat īpaši skaista. Te nav daudz kultūras atrakciju. Es saprotu tos, kas saka, ka Monako pavadījuši vien pusi dienas, jo “tur nekā nav.” Bet āķis ir izmests. Es esmu sajutusi bagātību visās tās nozīmēs. Aiz glamūra stāv ne vien nauda, bet arī kaislības, risks, gaume, vēsture, stāsti. Un ko gan cilvēkam ar mākslinieka dvēseli vajag, ja ne emocijas un stāstus! Monako un Rivjērā stāstu koncentrācija ir tik blīva kā nekur.

Saule ir mani nogurdinājusi, brokastu kruasāna dotā enerģija ir iztērēta. Jautāju Cafe de Paris viesmīlim, kur šajā stundā varu papusdienot. Viņš iesaka restorānus Larvotto pludmalē. Tas ir krietnu gabaliņu no šejienes, nodomāju. Gan jau pa ceļam uziešu kādu tuvāku vietu. Bet nekā, – dienvidnieku gastropulkstenis ir noregulēts uz vakaru. Tātad viesmīlis neālējas. Patiesi, mans novērojums ir, ka Monako iemītnieku ieteikumiem var uzticēties. Novaks Džokovičs un viņa sieva reiz šeit atvēra dienas veģetāro bistro, bet pat viņa līmeņa zvaigzne nespēja mainīt vietējo ēšanas paražas, un tas pāris gadus laikā aizvērās. Man no šīs vietas atmiņā palikusi vegānu kapučīno skābā garša un daudzās izdotās divu eiro monētas ar prinča Alberta ģīmetni, ko  varēju izmantot par suvenīru. Tuvojas negaiss. Sasniedzu Miami Plage restorānu mirkli, pirms pludmales smiltis sāk kapāt milzu lietus lāses. Atpūtnieki ir paklīduši, sēžu pie savas grandiozās picas viena. Sajūtos skumji un vientuļi. Tobrīd nenojaušu, ka tieši šajā pludmales mājā turpmākos gadus piedzīvošu daudz laimīgu brīžu kopā ar draugiem. Izlemju, ka šovakar nopirkšu biļeti atpakaļ uz Rīgu.

Pa ceļam uz Nicu saņemu īsziņu no Kristīnes: “Salabu ar Stefanu. Atbraucu šovakar. Gaidām tevi rīt Ventimiljā!” Ak, tavu prieku! Viesnīcā atveru datoru un pagarinu komandējumu vēl par nedēļu. Epastā, savukārt, iekrīt frāze no Ričarda: “Tevis pietrūkst Rīgā.” Riviera Radio zuzina vasaras melodijas. Atkrītu gultā. Sirds rajonā kņudina pirms-iemīlēšanās sajūta.

Monako no Ventimiljas Itālijā šķir vien četras vilciena pieturas un 20 minūšu brauciens, bet sajūtu ziņā šī nelielā distance ir atgriešanās atpakaļ laikā vismaz par četriem gadu desmitiem.

Jau pirmais kilometrs Itālijas pusē skatam paver pamestas ēkas turpat krastmalā. Iebraucot pilsētiņā, redzu, kā kāds vīrietis mazgā matus turpat pilsētas upē. Šampūns tik bagātīgi saputots, ka putu šķīšana redzama pat no dzelzceļa tilta. Tagad pēdējos gadus Ventimiljas stacija ir pilna ar bruņotiem robežzsardzes vīriem, uz krēsliem un platformu asfalta guļ vai faktiski dzīvo afrikāņu imigranti, kas cer kādā brīnumainā kārtā iekļūt Francijā. Bet toreiz, 2010. gada jūlijā stacija ir vēl klusa un miegaina kā provinces autoosta. Jūtos kā atbrauksi ciemos pie lauku radiem.

Stefans, atspiedies pret milzīga apvidus auto sāniem, māj man, kad iznāku no stacijas. Pirms tam esam tikušies Rīgā. Bet te, savā ierastajā vidē, viņa lielais stāvs lina kreklā un biksēs izskatās vēl iespaidīgāks. Viņš iedarbina motoru, un dodamies pēc Kristīnes uz vietējo dārzeņu tirgu. Ak, kādas smaržas tur valda – visas dienvidu dārza bagātības vienviet milzīgos kvantumos un lēti. Ja aptrūkstas precīzas naudas, pārdevējam ir vieglāk pusi kilo atdot par velti nekā nodarboties ar naudas maiņu. Spiedzot apkampjamies ar Kristīni. Tomēr satikušās! Mēs sadraudzējāmies, kad avīzes “Diena” uzdevumā pirms gadiem sešiem rakstīju par radošo plenēru Ropažos. Atceros, toreiz braucu uz vietu, uz neko labu necerot, bet, ieraugot Kristīnes izveidotos smalkos “zirnekļa tīklus” pamestā armijas poligona bunkurā, mana iztēle uzliesmoja. Viņa uz šo Eiropas nomaļo vietu bija atvedusi Milānas mākslas akadēmijas smalkumu un to tur organiski integrējusi. Turpmākos gadus Kristīnes darbiem veltīju vairākas publikācijas dažādos medijos un mēs kļuvām par tuvām draudzenēm.

Kristīne un Stefans ir iespaidīgs pāris. Viņš – karjeras pauzi paņēmis investīciju baņķieris no Milānas -, viņa – tobrīd jaunas panākumu virsotnes baudoša māksliniece. Kristīnes darbi tobrīd ir vairākās nozīmīgās Itālijas kolekcijās, viņu pārstāv ietekmīgā Galleria Continua no Milānas, viņa sadarbojas ar arhitektu birojiem, radot dizainu apzaļumotām sienām Itālijas un Francijas Rivjēras villām. Šī vide ir viņas mājas. Apbrīnoju viņas drosmi uzreiz pēc rozentāļiem vienai aizbraukt studēt uz Milānu. Bet pēdējā laikā dzirdu Kristīni pieminam Vāciju, Berlīni un to, ka viņa Itālijā ir sasniegusi neitāļu mākslinieka ‘stikla griestus’. “Milānas mākslas dzīve – tās ir pāris ģimenes, kas izšķir tavu likteni. Ja neesi viņu tīklā, uz nopietnu karjeru nav cerību,” Kristīne tobrīd piedzīvo krīzi savās attiecībās ar Itāliju.

Stefans dzen savu monstru augšup pa Ventimiljas putekļainajiem ceļiem. Traucamies garām senatnīgām villām, kas atspoguļojas skaisti veidotu baseinu koši zilajos ūdens laukumos. Te vasaras rezidences ir daudzām ietekmīgām Itālijas ģimenēm. Ar baismīgu rūcienu auto strauji nobremzē pie saimniecības vārtiem gandrīz pašā kalna galā. Stefanam glaimo, ka saucu viņa auto par monstru. Šķiet, ka šajā vidē viņa teitoņa dabas mežonīgā puse rod adekvātu izpausmi. Tā ilgi tikusi apspiesta dzimtās Minhenes kulturālībā un Milānas finansistu aprindu manierīgumā. Stefans te no kādiem itāļu zemkopjiem īrē pusi mājas. Tā ir neliela un laucinieciskā stilā ieturēta, bet eleganta un ērta. Mājas priekšā ir jauka terase. Kopā pagatavojam vakariņas un ilgi sēžam zem Itālijas nakts debesīm. Gan Francijas pusē, gan Ligūrijas Alpos pamatīgi zibeņo, bet negaiss līdz mums nenonāk. Tiek korķēta vaļā nākamā rozē pudele, un mēs tik runājam, runājam, runājam… Es esmu ļoti laimīga būt kopā ar saviem draugiem.

Nākamajā rītā, verot vaļā vannas istabas durvis, apstājos kā noburta. Pa logu manā priekšā paveras tirkīzaļa jūra ar baltu buru laivu pašā vidū – kā bildē. Debesis ir zilas, zilas līdz pat horizontam. Patiesībā jūra ir vairāku kilometru attālumā, bet te, kalna  virsotnē tā izskatās kā ar roku aizsniedzama. Šī aina iespiežas dziļi manā psihē, un es vēl gadiem ilgi to redzu sapņos kā vasaras laimes simbolu. Paēduši ilgas un vēlas dienvidnieku brokastis gatavojamies turpmāko dienu centrālajam notikumam: pludmalei. 

Pēc putekļaina nobrauciena no kalna atstājam auto pie kādas baznīcas vārtiem un sākam visai piņķerīgo kāpienu lejā uz Le Calandre pludmali. Krasts ir stāvs, sandales slīd pa sarkanīgi sakarsušajām smiltīm, nākas turēties pie krūmiem un pat zāles stiebriem. Tas ir īsākais ceļš uz pludmali. Itālija nereti atgādina manu padomju bērnību, kad, piemēram, vasarās, paliekot pie radiem Skrīveros, es un vietējie puikas ložņājām un rāpāmies, kur vien vēlējāmies. Arī te ēkas un zeme bieži ir kolektīvā īpašumā ar no tā izrietošo pieejamību, kas nereti nozīmē arī to, ka tās ir pamestas novārtā. Kad esam nokļuvuši uz klintīs izcirsta gājēju celiņa, abpus skatam paveras burvīga, kalnu ieskauta dienvidu jūra.  Virs slavenajiem Henburija botāniskajiem dārziem, kas atrodas uz raga izvirzījuma jūrā, sēž romantiski dūmakaini mākonīši. Itālijā kalni nav ne tuvu tik apbūvēti kā Francijas pusē. Te vēl var ieraudzīt to paradīzi, ko redzēja pirmie viesi, piemēram, angļu lords Henburijs, kurš te 1867. gadā sāka iekopt dārzus. Mūsdienās tie ir vieni no desmit skaistākajiem dārziem Itālijā.

Mēs paejam garām populārajai pludmales zonai un, kādu gabalu brienot pa jūru līdz ceļiem, nonākam mazāk apdzīvotā pludmales daļā, ko apmeklē vietējie zinātāji. Stefanu te visi sveicina kā bosu, un viņam nākas katram skaidrot, kas ir tā jaunā blondīne kopā ar viņu un Kristīni. Itāļi nespēj slēpt savu ziņkāri un grib aprunāties ar mani. Uzzinājuši, ka esmu te tikai nedēļu, viņi viens pēc otra prasa: “Kāpēc negribi te palikt ilgāk?”

Šī pludmales strēmele ir atsevišķa republika, kas centrējas ap mazu, jauku bāriņu, no kura skan regejs un cita vasarīga mūzika. Vietējie te nāk ar suņiem, daži bez kautrēšanās uzpīpē zāli. Pilnīgs kontrasts tikai pārdesmit kilometrus tālākajam Francijas Rivjēras glamūram. Ne velti, kā vēlāk uzzinu, pat daudzi slaveni Rivjēras ļaudis brauc te atpūsties no šika. Mēs ieziežamies ar olīveļļas un citrona sulas maisījumu un ļaujamies Ligūrijas saules terapijai. Rīga, pienākumi, konference, pat Nica un Monako liekas gaismas gadu attālumā.

Nākamajā rītā pirms došanās uz pludmali Stefans grib man parādīt savu lepnumu: vistu kūti. Aiz mājas zemāk pie visai stāvas kraujas viņš ir ierīkojis nojumi vistām. Vistas brīvi kašājas pa olīvkokiem pilno dārzu un dēj viņam olas. Kristīne smej par viņa jauno aizraušanos – tā ir tik krasā kontrastā ar viņa “baltās apkaklītes” darbu, bet Stefans šķiet patiesi lepns. Viņš entuziastiski stāsta par vistu un dārzkopības metodēm, ko uzzinājis no šīs mājas saimniekiem. Nākamais saimniekošanas etaps būs olīvdārza paplašināšana. Šie plāni nav nemaz tik lielā pretrunā ar viņa pieredzi, jo viens no viņa ienākumu avotiem ir restorāns Minhenē. To viņš ik pa laikam aizbrauc pārraudzīt.

Ventimilja un visa Ligūrija (līdzās Francijas Rivjērai)  līdz 1950. gadiem tika saukta par Eiropas ziedu dārzu. Te Alpu aizsegā siltumnīcās un brīvā dabā tika audzētas rozes, tulpes un visas iespējamās ziedu šķirnes. No 50. gadiem šo funkciju Eiropas līmenī pārņēma Holande, un Ligūrijas ziedkopjiem nācās pārprofilēties uz dārzeņu audzēšanu.

Tagad tajās pašās siltumnīcās aug tomāti un dārzeņi, to man itāļu aizrautībā stāsta Stefana mājas saimnieki, kas vēl atceras savus vecākus kopjam rožu dārzus. Ja Itālijas pusē šī vēsture vēl liek sevi sajust, tad Francijas Rivjērā šī tradīcija ir tikpat kā izzudusi. Piemēram, gandrīz nekas nav palicis pāri no slavenās Rožu promenādes. Tā bija rožu krūmu ieskauta aleja, kas 20. gadsimta sākumā savienoja Beaulieu pludmali un Saint Jean Cap Ferrat ciemu. 

Ventimiljas vecpilsētas stāsts ir pavisam atšķirīgs no to ieskaujošo pakalnu vēstures. Ēnaino, šauro, izkarinātu palagu un apakšveļas pilno ieliņu iemītnieki pamatā ir sicīliešu izcelsmes. Viņu senči savulaik bez panākumiem mēģināja iekārtoties darbā Francijā. Atpakaļ dzimtās puses trūkumā atgriezties viņi nav gribējuši, tādēļ palikuši tepat. Viduslaiku šaurība un tumsība man nekad nav likusies romantiska, un šī pilsētele kalna galā ir sevišķi neomulīga. Vietējo skatieni šķiet aizdomu pilni, pat naidīgi. Neatrodam pat nevienu suvenīru bodīti. Aiz pieklājības pašiem pret sevi piesēžam un paņemam Aperol Spritz. Stefanam – ne bez Kristīnes ietekmes – ir radies priekšstats par mani kā par ļoti drosmīgu cilvēku. Viņš ik pa laikam nosauc mani par Super Woman. Pa šīm dienām viņam ir radusies pārliecība, ka man jāmetas iekšā Rivjēras mākslas biznesa scēnā. “Te ir tik daudz krievu, viņiem visiem ir jahtas un villas, bet gaumes nav. Tā ir tava iespēja!” viņi abi teju vienbalsīgi man klāsta. Jauniepazītais Rivjēras glamūrs mani ļoti vilina, tomēr doma, ka man kādam būtu jātirgo trešās šķiras kičs, mani stindzina. Es lepojos savu smalko izglītību un esmu mazliet iedomīga uz savu mākslas kritiķes statusu. Es gribu būt uz tās burulaivas, jā, bet, kā tur nokļūt, man vēl nav nojausmas.

Pirms prombraukšanas man ir kāda vēlēšanās. Manai mammai nesen nomira sunītis. Rivjērā ievēroju ļoti daudz mīlīga skata klēpja sunīšus, kādu Latvijā tolaik vēl īsti nebija. Es prasu Stefanam, lai aizved mani uz kādu vietējo suņu patversmi. Viņam, protams, par tādu eksistenci nav ne mazākās nojausmas, bet netipiskais uzdevums viņu ieintriģē, un kādu dienu mēs trijatā dodamies uz Ventimiljas suņu patversmi.

Ak, kas tas ir par braucienu! Visas manas tāsvasaras sajūtu buķetes iemiesojums. Stefana monstrs traucas gar izkaltušās Roya upes krastu, aiz sevis saceļot kaļķainu putekļu mākoni, skan Sērža Geinsbūra “Sea, Sex and Sun”, zem atvērtā jumta mūsu jau tā blondās cirtas svilina pusdienas saule, mana āda kontrastā ar baltajiem šortiem šķiet mežonīgi brūna. Kadrs kā no franču filmas. Viss šķiet iespējams, un viss tikai sākas. Pa ceļam ieraugam kādu auto, kam gadījusies ķibele. Stefans savā stilā strauji piebremzē un iet skatīties, ko var līdzēt. Kamēr viņš runājas ar vietējo, es un Kristīne arī lecam ārā no kravas nodalījuma, kur esam sēdējušas. Itālis manāmi nobāl, ieraugot šo parādību: blondīnes un  veselas divas! Stefans apmierināts smīn, ka var palepoties ar šādu “kravu” nabaga itāļa priekšā.

Mums par pārsteigumu patversmē suņu netrūkst: tie rej cits par citu skaļāk, kad tuvojamies žogam. Lieli, mazi, vidēji, kranči un šķirnes suņi. Pirms vēl tieku uz viņiem apskatīties, kopēja izstāsta man nezināmu faktu: suni dodot līdzi tikai saimniekam, kas dzīvo tuvumā. Tas tāpēc, ka patversmes darbiniekiem ir tiesības un pienākums kādā brīdī aizbraukt pārliecināties, kādos apstākļos suns dzīvo. Esmu mazliet vīlusies, ka nesanāks sagādāt prieku mammai, bet šī prasība liekas ļoti pamatota. Šis vēl nav laiks, kad ir modē ņemt dzīvniekus no patversmes, kopēja ir priecīga un pat pagodināta par tik smalku ļaužu apmeklējumu un gari un plaši stāsta Stefanam par visiem patversmes pastāvēšanas aspektiem. Es un Kristīne aizejam stāvēt ēnā, jo jūlija dienas vidus saule nav izturama. Stefans atgriežas ļoti informēts un manāmi labā garastāvoklī. “Tu būsi mani iedvesmojusi paņemt suni!” viņš man saka. Nopriecājos, ka brauciens nav bijis veltīgs. Ja arī suni nepaņems, Stefans noteikti varētu kļūt par šīs iestādes atbalstītāju.

Pēc pāris dienām es aizlidoju. Ventimiljas stacijā atvadoties, apskauju Kristīni cieši, cieši. Es mūžam būšu pateicīga viņai par šīm brīvdienām. Stefanu nobučoju uz vaiga, jo viņa Tora izmēra torsu nav iespējams apskaut. Viņa ietekmē esmu sajutusi, ka dzīve ir kas vairāk, nekā man līdz šim bija šķitis. Ceļā uz lidostu saņemu īsziņu no Ričarda Rīgā: “Kad es tevi varēšu satikt?” Jūtos iemīlējusies. Lidmašīnai paceļoties, tā atvadām vēl izmet loku virs Francijas un Itālijas Rivjēras.

Kristīne pēc šīs vasaras aizbrauca uz Vāciju un Itālijā vairs neatgriezās, Stefans palika audzēt savas vistas, man sākās romāns ar Ričardu un dzīve izmainījās līdz nepazīšanai. Bet Francijas Rivjēra un dienas Ventimiljā palika manī kā vasaras melodija, pie kā vienmēr atgriezties.