This story is available in English

Man patīk ceļot. Vairāk nekā patīk. Nevaru bez ceļošanas iztikt. Ja priekšā negaida kāds saplānots brauciens, nopirktas lidojuma biļetes, rezervētas viesnīcas un tūres, nejūtos īsi savā ādā. Man piemīt tas, ko vācieši sauc par Fernweh – ilgas pēc tālēm, prombūtnes. Ceļojumā es kļūstu pavisam cita. Uzsūcu sevī zināšanas, informāciju par citādiem dzīvesveidiem, tradīcijām, priekšstatiem gluži kā sūklis. Mainu uzskatus par pasauli. Ieraugu arī savu tik ļoti nenozīmīgo vietu tajā. Reality check.

Ir ceļojumi, kas atpūtina. Ir ceļojumi, kas nogurdina, bet piepilda. Ir ceļojumi, kas pilni brīnumu un pazemības kā toreiz uz Antarktīdu, kad likās – ja kaut kur uz pasaules mīt Dievs, tad tas ir tieši šeit, balti skarbajos un majestātiskajos ledos un sniegā. Ir tādi, kas kutina māksliniecisko dvēseles daļu manī – kad Svalbāras februāra krēslu zili rozā toņi neļauj ne acu novērst un gribas ķerties pie dzejnieka spalvas. Ir niršanas braucieni, kur zemūdens neaptveramo skaistumu var ieraudzīt tikai pamatīgas fiziskas slodzes rezultātā, jo nirt nav tas pats, kas gulēt sakarsušās smiltīs un strēbt margaritas. Un tad pa retam gadās tādi ceļojumi, kas nekā neļauj par sevi aizmirst, kas sāp dziļi sirdī, kas liek justies bezpalīdzīgam pasaules nepareizības priekšā. Tāds bija ceļojums uz Sokotru.

Ja zināt, kas ir Sokotra un kur to meklēt, es lepojos ar jums. Un kāds no jums to noteikti zina, jo dienā, kad nolaidāmies Hadibu lidostā, kādam citam tūristu pārim pretim bija vietējais puika košā sarkanbaltsarkanā hokejista krekliņā ar uzrakstu Latvija (diez vai viņš to bija iegādājies, Rīgā apmeklējot kādu spēli). Sokotra ir maza mazītiņa sala Arābu jūrā. Tā pieder Jemenai, valstij, kurp šobrīd nekādā gadījumā nav ieteicams doties. Valstij, kur bērni mirst badu un kultūras mantojumu iznīcina pilsoņu karš un Saudu Arābijas iejaukšanās. Sokotra nebija pats drošākais ceļojumu galapunkts jau toreiz 2014.gadā, kad uz turieni devos. Tomēr šo salu dēvē par šīspuses Galapagu salu ekvivalentu. Te atrodamas neskaitāmas tikai šejienei raksturīgas augu sugas, te ir mājas pūķasinskokam, kāda nav nekur citur pasaulē.

Tieši daba visās tās izpausmēs parasti ir manu ceļojumu centrā, un tāpēc Sokotra nonāca uzmanības lokā un tur palika līdz brīdim, kad atradu līdzbraucēju. Tagad priecājos, ka pasteidzāmies ar došanos turp, jo nupat vairs nav skaidrs, kad turp varēs doties atkal. Vai vēl skumjāk – vai vispār vairs būs iespējams apskatīt, piemēram, Jemenas galvaspilsētas Sanas dīvaini pasakaino smilšakmens arhitektūru, jo bumbu sprādzieni un bombardēšana Jemenā ir kļuvusi par tādu ikdienu, ka pasaules ziņās vairs pat neparādās.

Ceļot pa salu uz savu roku nebija iespējams, ne tur kārtīgu ceļu, ne viesnīcu, nedz mums izpratnes par to, kurp un kā doties. Izmantojām Socotra Ecotours uzņēmuma pakalpojumus. Tagad, raugoties viņu mājas lapā, redzu, ka tūrisms laikam tomēr nedaudz atsācies, tiek piedāvāti 3 periodi ceļošanai uz šo brīnišķīgo salu nākamgad ar izlidošanu no Kairas. Šajā uzņēmumā strādā paši vietējie, un tieši viņi atrisināja mums sarežģīto vīzu jautājumu. Tālāk lai seko mirkļu fotostāsti.

Traucamies pa ceļu prom no lidostas. Sagaidītāju pūļi gar malām. Negaida mūs, bet no cietzemes atceļojušo jauno salas gubernatoru. Raibi pūļi, saliedētas rindas. Sejās grūti nolasīt- prieks vai dusmas. Iebraucot pilsētā, mūs lūdz piesegties lakatiem. Te ir musulmaņu valsts. Lai arī tūristiem ārpus pilsētas tiek piedots daudz kas, pilsētās un pašu namos, un ēdvietās lakatiem jāsedz mūsu blondās galvas.

Tirgus. Nojumēs uz akmeņiem un dermatīna gabalos sacirsti tunči. Lakatos ietinušās, pa logu vērojam karstuma palēnināto tirgus dunu. Pilsētas un tirgus smakas. Tveice. Putekļi.

Viesnīcu nav. Tā tomēr gluži nav, ir viena, Hadibu centrā, dārga un lieka. Visas naktis pavadām uz matracīšiem guļammaisos vai biežāk tikai plāniem lakatiem pārklājušās no koka mietiem sastutētās nojumēs, kas dienas laikā mūs paglābj no saules. Ir karsts. Un katru nakti savs piedzīvojums. Pirmo nakti ap mums pat ir tāda kā salmu būda un moskītu tīkls. Tas aiztur pēdējo svaigā gaisa devu. Citunakt apkārt rušinās kazas. Un pa brīžiem tās sprigani lec pāri mums. Osta mugursomu saturu. Uzlec nejauši mūsu gidam. Lauztu ribu tomēr nav. Salas otrā pusē guļam smiltīs. Pa tām naktī savas takas staigā krabji un skrumšķina mums kāju īkšķus. No rīta redzam vien rakstainās pēdu līnijas. Augšā kalnos mūs noēd odi, burtiski bez sāls.

Tāls un grambu pārbagāts brauciens džipā. Mēs ar Litu un priekšā šoferis un gids. Gids Sami nemitīgi žļembā katu (red. citur saukts arī par gatu), vaigs pilns un angļu valoda līdz ar to neskaidra. Kata efekta trūkums jūtams, kad Sami mute tukša – tad viņš sagumst un kļūst nesabiedrisks. Mēs arī pamēģinām, bet nepieradušām mutē nepatīk zaļo lapu zampa un nemitīgā košļāšana, turklāt mums enerģijas pietiek tāpat.

Detvas lagūna. Žilbinoši baltas smiltis, ūdens kā tirkīza krāsas flīzes. Pludmale bez gala un malas, kāpas, kaijas un krabju sabīdītas smilšu kaudzītes. Ūdens kā piens un siltāks. Lagūnas seklajā daļā daudz par siltu, tas jau tādas pasiltas zupas karstumā. Pusdienās smalki sagriezti salāti – tuncis ar burkāniem, kartupelīšiem un citu kaut ko. Garšīgi, ēdam visi no vienas alumīnija paplātes. Klāt rīsi, protams.

Ik pa brīdim stājamies un fotografējam pudeļkokus. Angliski tiem ir veseli trīs nosaukumi – desert rose, bottle tree un elephant foot. Esam nokļuvušas šeit tieši šo koku ziedēšanas laikā. To ziedi uz tirkīza jūras fona burtiski aizsit elpu, tik skaisti. Apaļajā pudeļveida stumbrā augs uzkrāj mitrumu nebaltām dienām, jo te mēdz būt arī ļoti sauss.

Ar laivu kuģojam uz Šuabas pludmali. Pa ceļu šī vieta bezmaz nav sasniedzama. Ūdens zili zaļš, saule cepina, šoreiz lakatus apliekam ādas saudzēšanas nolūkos. Vērojam austrumu garenpurna delfīnus, kuru patieso uzvedību raksturo to nosaukums angliski – spinner dolphins. Viņi, lecot no jūras gaisā, virpina ap savu asi. Graciozi un drusku galvu reibinoši. Varbūt tā ir svelme? Vedam arī līdzpieteikušos īkšķotāju – pārlaicīga vecuma vīriņu milzīgiem, šķībiem zobiem un turbānu galvā. Jo vairāk vietējo, jo labāk. Galu galā šie ūdeņi ir arī Somālijas pirātu medību lauki, tiem mēs negribam uzkulties. Bet vietējos tak neķers ciet, jādomā. Katu šobrīd nekošļājošais Sami laivas galā snauž. Aloi zvejo. Zivs rokā gan, mēs arī iemēģinām makšķeres, bet noķeram tik pāris atpakaļlaižamu knēveļu. Tēja un iepirkumi Šuabas pludmalē – divi milzu omāri vakariņām. Mēs aizmaksājam, Aloi gatavos, visi ēdīsim. Der.

Brienam ciemos pie Aloi uz viņa alu. Ar fliflopiem pa siltu, sāļu ūdeni līdz ceļiem. Aloi saujās no jūras izceļ adatzivi jeb ežzivi – sabijusies un piepūtusies tā rāda mums savus asumus. Alā Aloi mūs cienā ar uz ugunskura vārītu tēju un stāsta par savu dzīvi. Sievai diez ko nepatīkot, ka viņš šādi alā savu dzīvi iekārtojis un daudz laika pavada prom no ģimenes. Bet viņš citādi nevarot, te viņam neviens netraucē. Iebraukuši Kalansijā, pa putekļainajiem smilšu labirintiem ejam ciemos pie viņa ģimenes. Viņi dzīvo pilsētā un tieši no šejienes, šīs zvejnieku pilsētiņas, kur saskaņā ar Wikipedia dzīvojot 4000 iedzīvotāju (no tiem ielās, cauri braucot, redzējām labi, ja 10), uz savu alu prom no burzmas bēguļo Aloi. Sieva kautrējas, ietinusies lakatā, turklāt ciemos taču arī Sami un šoferis. Uz grīdas sēžot, ēdam omāru – nemaz nesmādē, ka dienas pirmo pusi šie omāri rāpojuši pa džipa bagāžnieku. Garšīgs gan. Ar rīsiem, protams. Mazās meitenes mūs vedina uz otru mājas galu apskatīt savu vismīļāko mājdzīvnieku – nedēļu vecu kazlēnu.

Bums, bums, kuļamies augšup uz Diksamas kalnu plato. Pa ceļam pelde atspirdzinošā, gandrīz vēsā, koši zaļā kalnu kanjona lagūnā. Ak, brīnums, te satiekam vēl pāris tūristu. Kāda biežņa! Sala vairs nav tikai mūsējā!

Ceļš rāpjas uz priekšu starp pūķasins kokiem, tie kā dīvaini, aizvēsturiski monstri stiepj uz augšu savus grubuļainos zarus. Sami paskrubina viena koka stumbru – koka asins lāso koši sarkana, jā, arī pūķiem, kā izrādās, asinis ir sarkanas. Sokotras arhipelāga flora un fauna ir pasludināta par pasaules dabas mantojumu, un te sava loma noteikti ir tieši šim dīvainajam kokam, kas pa gabalu atgādina lietussargu, ko vējš nerātni izpūtis uz otru pusi. Šie koki ir lēnaudzīgi un Arābu jūras vētras tos itin viegli var izraut ar visām saknēm. Saudzējami.

Otrpus plato nobraucam kāpās. Augstas, baltas, vientuļas. Karstas. Šoferis dižodamies cenšas uzbraukt pa kāpu pēc iespējas augstāk. Te nav nekādu norobežotu, saudzējamu kāpu zonu vai pašvaldības policijas, kas varētu mums liegt jebko darīt. Vienīgie perimetra uzraugi ir klaiņojoši kamieļi. Tie gan kaut kam kaut kur piederot.

Ja var uzbraukt kāpā, tad var iebraukt arī alā. Dogubes alā nudien būtu vieta arī tūrbusam, ne tikai mūsu džipam. Sienas mitras un pilošais, košu sūnu klātas. Gaisā uzvēdī kaut kas no mitras pazemes un kapu smārda. Te ir arī dzeramā ūdens avoti, kas šai salā ir liela vērtība. Pa gaisu snaikstās sikspārņi un mums gribas pie jūras.

Amakas pludmalē ir tikai smiltis, smiltis, smiltis un jūra. Vēji sapūš viļņiem galvās baltas putu cepures. Te ir tā krabju valstība. Šī esot garākā salas pludmale. Krabjiem ir, kur izvērsties.

Atpakaļ ceļā uz ziemeļiem uzbraucam Homhilas plato. Pavisam cita daba. Pūķasinskoku birzis, pudeļkoku audzes, dažādu pasugu mirres koku lauki. Smaržo, kalnos cits gaiss. Pa akmeņiem lēkājot, nedaudz uz leju no šīsnakts apmetnes, kalna galā nonākam pie nelielas lagūnas. Tajā iegremdējoties, dziestam un vērojam salas ziemeļkrastu tālu lejā, smilšu kāpas, tirkīza ūdeņus. Labāku džakuzi pasaulē neatrast.

Vakariņas šovakar, kā jau kalnos, gruntīgākas. Kazlēna sautējums. Pirms gaļas ar rīsiem (protams) un kartupeļiem katra dabūjam lielu krūzi ar gardu buljonu. Vēl tagad mute pilna siekalām atminoties. Šeit apkārt nav nevienas bodītes. Dienišķo ruma devu lejam tējā. Alkoholu uz salas dabūt nevar, un ievest to var ierobežotā daudzumā, tad nu esam šo izcilo dezinfekcijas līdzekli kārtīgi sadalījušas pa dienām, lai neaptrūkstas. Ruma devai cīņā pret moskītiem nav vajadzīgā efekta.

Šodien rāpjamies lejā no apmetnes uz ziemeļu krastu. Džips aizbraucis mums pretim pa citu ceļu. Prātīgi, lēnām, ļoti uzmanīgi. Ar pieturas un atbalsta punktu ‘dupsis’ pie vajadzības. Milzīgais tālums un augstums tomēr rūk. Rūk arī līdzpaņemtā ūdens daudzumi. Lejā turpat upītē uz ceļa mazgājam auto. Cauri kāpu gandrīz aizpūstiem ceļiem dodamies uz salas pašu austrumu galu, lai atkal iegremdētos tirkīzkrāsas ūdeņos.

Nakts Dihamri apmetnē. Daži jaunatbraucēji tūristi nakšņo teltīs, muļķīši. Mums jau sen amats rokā, izrullēts matracis, kokonpalags virsū un saritinātas drēbes pagalvī. Šajā pludmalē mūs neviens neēd, nekošļā un nebradā, bet oļi gan drusku čab un gurkst vāļājoties. Saule riet sārti oranža. Visa pludmale un klintis krāsojas līdzi. Skaistākajiem gliemežvākiem pilnām rokām (tos gan mums vēlāk lidostā atņem) gaidām vakaru un zvaigžņu pārpilnību. Gaismas piesārņojuma te nav, tikai mūsu baterija ceļā uz tualetes paksi.

Kāpiens uz Hokas alu, 550m augšup, stāva, šaura taka. Lita tur man roku bailīgākajos brīžos. Karstumu vairoties, sākam kāpienu jau 6.15 no rīta. Sami līdz nekāpj – par slinku, uztic mūs vietējam ganu puikam. Ceļā izlikti brīdinājumi par karstuma ietekmi. Hokas alu sistēma ir milzīga, kilometriem gara un lielākoties neapgūta. Grūti iedomāties, cik daudz šeit ir tādu vietu, kur cilvēks nav spēris kāju. Un varbūt tā tam ir jābūt. Reizēm tas vienkārši ir par lieku. Man par prieku un izbrīnu veiksmīgi tiekam arī ārā un lejup.

Nedēļa cauri. Par īsu gan. Bet raiba un krāsaina. Alas un tuksneša kāpas, dīvaini koki un virpuļojoši delfīni, tukšas pludmales un remdenas kafijas siltuma lagūnas. Un tas viss tirkīzzilā Arābu jūras viļņu rāmītī. Tur ir tā bilde mana.

Pēc nedēļas prombūtnē no civilizācijas iegriežamies Sanā. Man nekad īsti nav patikušas pilsētas, bet šī ir citāda. Tās vecpilsēta ir kā baltām mežģīnēm izrakstīti ķieģeļkrāsas kabatlakati. Līkas, šauras ielas. Vietējie gurnautos un tradicionālajiem, visai iespaidīga apmēra dunčiem ap vidu. Labākās koftas (jēra gaļas kotletes) pasaulē nogaršojamas tieši Sanas tirgū šauras ēdvietas otrajā stāvā uz grīdas. Viesnīcas gaiteņi tādi, ka ceļam jāpievērš visa uzmanība, lai prastu vēlāk atkal ārā tikt. Un lejā, ēnainajā dārziņā avīžu grozā novecojis žurnāls Santa.

Vakarā izklaidējoties lasām pamācošu, numuriņā atstātu literatūru angļu valodā par islāmu. Mūs pamatīgi mulsina saīsinājums pbuh, kas ik reizi minēts pirms vārda ‘Muhameds’. Tikai pēc krietna brīža attopam, ka tas ir saīsinājums no peace be upon him.

Tovakar smējām, vēl pat nenojaušot, ka dzīve Jemenā nevis uzlabosies un sakārtosies, kā uz to cerēja visi mūsu satiktie jemenieši un arī mēs, bet gan vienkārši sagrūs pavisam. Mieru, mieru viņiem visiem. To lūdzos bieži.