„Jātiek, turp jātiek,” nosaku, noskatījusies dokumentālo filmu par manta raju aizsardzības projektu pie Mozambikas krastiem, un plānošana var sākties. Par līdzbraucēju drosmīgi piesakās Kadrija, kas arī sailgojusies pabūt kaut kur tālāk prom no rudens Eiropā. Lai nebūtu tikai zemūdens pasaule, gribam apciemot arī Limpopo parku turpat Mozambikā.  

Limpopo tomēr drīz vien nākas nomainīt ar Dienvidāfrikas Krīgera parku, jo Limpopo Mozambikas pusē ir bez infrastruktūras ar vienu vienīgu naktsmītni parkā, kas ir baisi dārga, un turp mums būtu pašām jābrauc ar džipu pa ūdens gultnēm un džungļiem. Sapratušas, ka kļūme ar auto itin viegli varētu mūs padarīt par ēsmu kādam no tiem zvēriem, ko vēlamies tikai apskatīt, atsakāmies no self-drive varianta un sameklējam Džanīnu, kas ir gatava pēc mūsu vēlmēm salikt kopā ceļojumu. Sākotnēji viss šķiet vienkārši, atrodam biļetes uz Johannesburgu par itin normālu cenu, Džanīna ņem vērā visas mūsu vēlmes un idejas. Kadrijai vīzas iegūšanas process gan izvēršas par mēnešiem ilgu un sālītu procesu, kā rezultātā viņa zaudē daudz nervu šūnu, bet beigās tomēr arī viņai tieši nedēļu pirms izbraukšanas izdodas tikt pie vīzām. 

Līdz Londonai bez problēmām, lidostā vakariņojam kafejnīcā ar nosaukumu Giraffe – cik tematiski. Uz Johannesburgu mūs vizina pavisam jaunā milzu gaisa kuģī. Ceļš nav viegls, bet pārdzīvojams. Johannesburga jeb kā vietējie to sauc – Džoburga – sagaida mūs ar diezgan pieticīgiem 16–17 grādiem, drusku pat satrūkstamies – katrai tikai pa vienai jaķelei līdz, jo braucām taču uz tropisku klimatu. Bet satraukumam nav laika – itin drīz kāpjam mazā vietējā lidmašīnītē uz Nelspruitu, kas atrodas 350 km attālumā pie paša Krīgera parka. 

Izkāpjot pie nelielas ēkas ar salmu jumtu (jā, tā ir lidostas ēka), saprotam, ka satraukumam par aukstumu nav pamata. Ir sutīgs un saulains. Pretim mums atbraucis Kolins, un mūs gaidot aptuveni stundu ilgs brauciens. Ziņkārīgiem deguniem pieplokam pie stikla. Sagurums milzīgs, Kadrijai dūšiņa ne pārāk, bet visu to ignorējam un vērojam ainas – lielākoties iekopti lauki, mango un palmu birzis. Ceļu darbi, kuru dēļ braucam apkārt pa Krokodilu ceļu – tas ir privāts, Kolins pie iebraukšanas parakstās un saka, iespējams, jau šeit mēs sastapšot kādu zvēriņu (krokodilus?). Cerības tomēr neattaisnojas līdz pat Marlota parkam – apdzīvotās vietas, kur ir mūsu viesu nams – Needle Lodge. Tikko iebraukuši pa vārtiem, kad pretim pa ielu jau skrien zebras, pēc brīža kudu, pa krūmiem viena otra impala. Apmierināti smaidām. Nebūsim kļūdījušās.

Viesu nams ir lielisks – mazajā baseiniņā gan peld dīvaini vabuļi, bet es tomēr uzdrošinos tajā apmērcēties. Nedaudz apskatījušas perimetru un sasveicinājušās ar vietējo gnu, krītam garšļaukus, spēki ir izsmelti.

Pēc pāris stundām, kad sācis jau krēslot, slienamies augšā. Jādodas pačalot ar saimniekiem un pārējiem viesiem – šajā namā ir tradīcija vakariņas ēst visiem kopā uz terases. Vīna glāze rokā, apkārt zum visādi insekti – mēs esam iepūtušas visu veidu pretodu līdzekļus. Par malāriju šeit lai neuztraucoties, mašīnā mums klāstījis Kolins – viņi paši arī neko nelietojot, tad nu savas malārijas tabletes taupu Mozambikai, kur esot augsta malārijas riska zona. Pēc brīža no safari brauciena atbrauc otri divi viesi – pāris no Vācijas dienvidiem. Šovakar viesu nams patukšs, tāpēc pavārs esot palaists brīvsolī un gaļu mums grilēs pats saimnieks – Deniss. Aprunājos arī ar Dilanu, kas ir reindžers ar savu safari uzņēmumu un mūs rīt vedīs izbraucienā – jau 5 no rīta jābūt starta gatavībā. Vakariņās uzkodās ēdam kalmārus ķiploku mērcē un pēc tam sapiparotu gaļu no grila. Gardi.

Vācieši iesaka no rīta paķert jaku vēsumam, jo auto tomēr atvērts un līdz parkam minūtes 40 jābrauc. Diena esot bijusi karsta, redzējuši šo un to, bet rīt viņi atpūtīšoties pie baseina. Sagurums iestājas drīz, un horizontālā pozīcija tik ļoti vilina.

Jau ap puspieciem pie mūsu durvīm grabinās ogļu melna kafijas vārītāja. Ārā pamazām aust gaisma – pa nakti ir lijis un zibeņojis – ar Kadriju esam pa brīdim trūkušās augšā. Un ir vēss! Savīstījušās visā, kas mums ir, padzeram kafiju un esam gatavas, jau Dilanam piebraucot. Arī viņš nav īsti savā elementā – neesot gaidījis to nakts negaisu, esot salijis auto, paša sēdeklis slapjš, pa to burzmu aizmirsis mums kafiju. Šodien esam viņa vienīgās klientes – īsts VIP pasākums. Iebraucam pie viņa pēc kafijas – mums vispirms paredzēta kafija ar cepumiem, un pēc tam Dilans mums cepšot brokastīs olas ar bekonu. Dodamies ceļā, vēl Marlota parka teritorijā sasveicinoties ar zebrām, kudu un žirafēm. Kadrija jau smaida un vispār šodien jūtas zibens spožumā – krietni labāk par mani, kas naktī klausījusies zibeņos un savā ar gaļu nodarbinātajā kuņģī.

Pie parka vārtiem Dilans noņem vējsegu, lai mums plašāks redzesloks – bet tas nozīmē arī, ka vēja vairāk – satūņājamies. Kur tas siltums?! Dodamies iekšā parkā. Krūmi sazēluši, raibumraibs. Tas tā nakts lietus darbs. Nu, un vēl iepriekšējais lietus pirms pāris dienām. Dilans saka, lietus gan esot bijis vajadzīgs, bet nu zvērus caur biežņu ieraudzīt grūtāk. Neko vairāk par impalām un žirafēm nesamanām. Nu, vēl pa ceļu kāds kārpcūķis pārskrien – tie visi man jau labi zināmi no iepriekšējiem safari. Kadrijai gan pirmā skatīšana. Viņa ilgojas pēc begemotiem, tie esot viņai īpaši tuvi sirdij. Piestājam uz kafiju un cepumiem pie koka nojumītes virs upes, un tur lejā ir – mirdzošas apaļas muguriņas ar purniņiem, kas palaikam pakustas un ierukšķas. Kadrija smaida.

Braucam tālāk. Visas acis izskatīdami, tomēr neko dižu nesamanām, kaut kur pa gabalu slāj pāris ziloņu, bet tos pat bildēt nav īsti vērts. Bet interesanti tāpat. Dilans gan prāto – tas vien, ka neviena, pat impalu nav, arī esot zīme – zīme, ka tuvumā kaut kur ir lielie kaķi. Visur redzam zvēru mazuļus – ir pavasaris un bērnu laiks – galu galā šurp taču ir atlidojuši arī Eiropas baltie stārķi ar visiem mazajiem impalu un kārpcūķu bērniņiem knābī. Kārpcūķu bērniņi drasē pakaļ lielajām, astes stāvus gaisā saslējuši, – visai komiski. Sākam braukt gar upi, tā ir Sabie upe, pie tās zvēru visvairāk – pāri otrā krastā smiltīs dus trīs lauvu tēviņi, bet atkal jau dikti tālu. Iebraucam apmetnē nopirkt ūdeni, iepētām pirmos suvenīrus un kartītes. Tad laiks brokastīm – esam jau citā apmetnē, te Dilans atstiepj gāzes balonu, uzstutē uz tā pannu un sāk rušināties. Esot gan aizmirsis bekonu, tad nu mums būšot olas ar pupiņām, tostu un tomātu. Tiekam iesaistītas apsardzes darbos, te ir daudz vervet mērkaķu, kas ir dikti zaglīgi – jau pirms gatavošanas redzam, kā mums blakus ar dusmām un nūjām no šamiem atkaujas cita tūristu kompānija. Pāris tostu ir jau pazuduši lapotnē. 

Ēdienu nosargājušas un uzēdušas olas, klausoties solījumos par dubultporciju bekona rītdienai, dodamies tālāk. Jau pēc brīža Kadrija sauc – stop, stop – kas tur pa tiem krūmiem ložņā! Tā ir hiēna, nu neglīta gan, tomēr pašu ieraudzīta. Tā slinki pāriet ceļu mums aiz muguras – re, tomēr jau tuvāk! Pārbraucam uz upes otru pusi. Diena pamazām ir iesilusi, bet karsti nav tik un tā. Žirafes, kudu, ūdensbuki un vēl dažas antilopiņu sugas pārstāvji. Velk jau uz pēcpusdienu. Dilans, iemetis aci binoklī, sauc – redz, kur impalai bērniņš dzimst! Tā nu mēs, binokļiem pieplakušas, vērojam šo brīnumu – impala ik pa brīdim vēl mēģina uzstutēties kājās, kaut gan mazā kājeles jau tirinās ārpusē. Pēc brīža mazais ir piedzimis un mēģina slieties kājās. 15 minūšu laikā viņam tas ir izdevies, un, pastrēbies mātes pienu, viņš jau izskatās pēc maza impalēna. Mēs smaidām – tas nu nav kaut kas tāds, ko katru dienu izdodas redzēt.

Uz kafiju pirms mājupceļa atkal iebraucam Lower Sabie apmetnē. Reindžeri savā starpā apspriežas – kur kas redzēts, cik kaķu – jo te visiem tomēr interesējot tikai kaķi. Mēs gan lielāmies ar savu impalas bērnu – daži tūristi tomēr piekrīt, ka tas būtu kas īpašs. Sabildējušas pāris košu ķirzaku, dodamies mājupceļā. Pamazām sāk krēslot. Un arvien vairāk dzīvnieku – i degunradzis patuvu aizsoļo, gan ziloņi priekšā pakaļā. Līdz ar tumsu esam no parka laukā – atpakaļ nokļuvušas, secinām, ka prom esam sabijušas pilnas 14 stundas. Laiks ir aizskrējis kā vējš. Kadrija atzīstas, ka bijusi sabijusies par ilgo laiku, kas jāpavada auto, bet nu vairs neprotestē, zinot, ka rīt vēl viena tāda pati diena priekšā (ar bekonu, cerams). 

Šovakar viesu ir vairāk – no Mozambikas atbraukusi jaukta franču un zviedru ģimene ar pāris bērniem. Pačalojam, iedzeram pirmsvakariņu dzērienu, atkaujamies no lidoņiem. Virs mums pie jumta ir tāds kā putnu būris – Deniss rāda – tur dzīvojot bush babies. Es pilnīgā neizpratnē – bet izrādās, tie ir nakts dzīvnieki, mazi nakts lemuri, ar acīm kā pogām. Saimnieki tiem uz terases malas salikuši banānu šķēlītes, ko tie kārtīgi no vienas puses pa vienam vien nolasa – ātri iemukdami atpakaļ kokos – lēkā un izskatās kā vāveres un zaķa krustojums. Turpat aiz terases malas saimnieki nober zebrēdienu, tādas kā kapsulas, un vietējais ganāmpulks 4 palielu lopiņu izskatā ir klāt. Bērni gavilē – mēs arī. Vakariņas ir gardas – atgriezies pavārs, kas arī ar mums apsveicinās. Labi, ka ģērbts baltā, citādi tumsā tik acis vien redzētu. Paēdušas diezgan ātri taisāmies pie miera – rīt atkal jāceļas 4.30. Nu, kas tas par atvaļinājumu? Rīt ar mums brauks arī saimnieki – Deniss un Geila – un arī vāciešu pāris, kam šodien no vaļošanās pie baseina tāds čiks vien izdevies. 

No rīta esam augšā kā štiki bez problēmām, priecīgs satraukums acīs. Pa ceļam uzlasām saimniekus – Geila gan neizskatās sajūsmā par šādu agrumu. Atkal vietējās žirafes mūs izvada no parka.  Ak, jā, un bekons arī šoreiz esot līdzi. Cik cerīgs dienas sākums! Traucamies cauri lecošās saules sārtumam uz parka vārtiem, Crocodile bridge gates

Jau pa ceļam konstatējam, ka saimnieks un Dilans abi dikti mīl putnus – stājamies un vērojam maziņus un lielus,

Dilanam līdzi arī putnu grāmata – te, lūk, esot atlidojis un ligzdu ievijis brūnkaklainais kaut kas, kam šeit nemaz nebūtu jābūt, un kā nu šam tagad klāšoties. Mēs tik smaidām – vienmēr prieks vērot cilvēkos patiesu entuziasmu. Tomēr entuziasms lielos apjomos drīz parādās arī mūsu acīs – esam uzgājuši, līdz ar citiem braucējiem, lauvu baru – tās guļ 12 pēc skaita uz upes dambja pakāpieniem. Nu var arī bildēt, ir gana tuvu. Dilans apsauc vienu no privātā auto izkāpušo fotografētāju. Nav ļauts kāpt ārā. Jāpaliek automašīnās – itin loģisku iemeslu pēc. Turklāt arī snaikstīt rokas laukā nevajagot – lauvas, ziloņi un citi iespējami draudīgi lopiņi saredzot un saprotot auto kā vienu veselumu un kā kaut ko lielu, kam nav vērts brukt virsū. Tas neattiecas uz vientulīgu tūrista figūru, kas muļķīgā kārtā attālinājusies no transporta līdzekļa.

Sabildējuši pēc sirds patikas, dodamies tālāk – sāku ticēt, ka Deniss un Dilans izpildīs doto solījumu šodien mums parādīt visus piecus lielos jeb the Big Five. Lielais piecinieks ir pieci tie lielie dzīvnieki, kas savannā medniekam visbīstamākie, – lauva, leopards, zilonis, bifelis un degunradzis. Četrus tuvāk vai tālāk esam redzējušas jau vakar, bet nu tas leopards gan no mums izvairās – arī citos savos braucienos to neesmu redzējusi. Tad nu Deniss sakās esot sazvanījis vakar Leopardu Lariju un sarunājis tikšanos. Turēsim pie vārda. Un mums vienalga, vai tas ir Leopards Larijs vai Leopards Lūijs, kuram nepatīkot, ja viņu sauc par Lūisu (tā ķiķina Dilans, kas šodien ir pilnīgi savā elementā). Pa ceļam apskatām seglknābja stārķi (saddle-billed stork), kam knābis te koši sarkans, te melns, te atkal sarkans ar dzeltenu – ļoti koši. Vērojam arī milzu ziloņu baru, kas otrpus upes rāpjas kalnā, – pa vidu slāj mazie ķipari. Šie esot satramdījuši vakar šeit gulšņājošos lauvas. Pēc brīža Kadrija atkal pamana hiēnu – citu, bet tikpat neglītu. Jāsāk domāt, ka Kadrijai ir ķēriens uz dzīvnieku pamanīšanu – vai arī varbūt tikai uz hiēnām? Pagadās arī kāds degunradzis pa krūmiem un, protams, žirafes un impalas – no kurām neviena gan šobrīd nedzemdē. Uzduramies arī vēl vienai ziloņu kompānijai pavisam blakus ceļam – divi mazītiņi plīvojošām ausīm rikšo apkārt (ar mazītiņu šeit būtu jāsaprot vismaz 200 kg smags ausainis). Nākamajā ziloņu kompānijā vienam zilonim ir „piektā kāja”, viņa loceklis tiešām karājas līdz pašai zemei – nez, vai esam to pārtraukuši interesantā momentā? 

Pēc kafijas dodamies pāri upei uz Mlondozi atpūtas un lenča vietu kalna galā. Pa ceļam gandrīz saskrienamies ar ziloņu baru, kas, ne pa labi, ne pa kreisi neskatīdamies, dragā pāri ceļam. Tāpat vērojam bifeļus, kas „ielu” šķērso aiz mums – mums nav laika, Dilanam, šķiet, kurkst vēders, viņš negaida bifeļu gājienu, tik nosaka – savvaļas govis, un viss. Bifeļi tomēr izskatās gana iespaidīgi no priekšas – galvas ar smago ragu kroni pieliekuši, tie slāj vienā rindā kā tādi 9 musketieri. Ragu vainags kārtīgam bifelim spēka gados varot būt līdz pat 30 cm biezs. 

Kalna galā iekārtota nojume ar skatu pār upi un ūdens rezervuāru lejā. Tūristi rindām vien sastājušies un kaut ko pēta. Izrādās, ūdenī sabriduši ziloņi nodarbojoties ar seksu. Nu, re – pavasaris taču. Nekas dikti spektakulārs tomēr nav redzams – tikai mīcās tur kaut ko ūdenī. Turklāt viņu ir pieci, un nav skaidrs, kas ar ko un kāpēc, un vai vispār. Tikmēr Dilans jau meklē gāzi un pannu, lenčs būs (jo kas tās vairs par brokastīm, ja jau pusdienlaiks). Deniss pamana no tāluma ūdenstvertnei tuvojamies melnu līniju – tas ir milzīgs bifeļu bars, nu kādi 500 vismaz, slāj rindā, kas stiepjas kilometriem. Kad pirmie ir jau pie ūdens (kur, starp citu, snauž begemoti un pāris pagaļu, tpu tu, krokodilu), pārējie vēl tikai dimdina kilometru attālumā. Iespaidīgi. Vērojot bifeļus pamazām sabrienam atdzerties, ieraugu aiz viņiem tālumā pie upes smiltīs vāļājamies nieka četrus degunradžus. Nu, dzīvās radības te tiešām netrūkst. Tikai ziloņi, tāda bara satraucēti, met pie malas savas intīmās padarīšanas un zveļas krastā. Iespaidīgi ļoti – bifeļi ieslēguši loka iekšpusē telēnus un bifeļmātes – tik saprātīgi.

Paēduši dodamies atkal tālāk, tagad pie stūres grib pasēdēt Deniss. Izrādās, viņš ir beidzis tos pašus safari reindžera kursus, bet neizmanto savu kvalifikāciju. Viņš traucas pa pusdienlaikā sakarsušo savannu, bet mēs neieraugām neko, izņemot kādu retāku antilopes sugu un vientuļu ziloni. Atceļā uz apmetni gan upē ieraugām mīļu skatu – begemots iežērdzies straumes vidū sēž un bauda spa – ūdens apkārt mutuļo kā džakuzi. Kadrija smej.

Iebraucot Lower Sabie apmetnes vietā, jūtamies kā mājās – te jau ir būts. Ūdens, kafija, pat aliņš der uz pēcpusdienu. Turklāt Deniss ir turējis solījumu – pāri upei smiltīs guļ Larijs. Mans fotoaparāts tik tuvu nespēj pievilkt, un normāli laisko leopardu var saredzēt tikai ar Denisa binokli. Tad nu tam arī pieploku – lūk, piektais no piecinieka! Urā! Smaidu pār visu seju, lūk, kas neredzēts!

Mājupceļā dodamies uz Duke’s Water Hole – tur, runā, esot lauvas. Mēs tik ļaujamies – es vispār atslābstu, man ir visi lielie pieci noredzēti. Bet piebraucot pat man aizraujas elpa –

pārsimt metru attālumā no ceļa sagūluši 16 lauvēni! Daļai esot 4 mēneši, otrai ap 6 mēnešiem. Uz šo skaitu būšot kādas 6 mammas – tās noteikti ir kaut kur prom, atpūtā.

Bet, Dilans stāsta, pietiktu tikai kādam no „sīkajiem” palaist stresa pilnu balsi, kad šīs būtu klāt kā likts. Mānīgā kārtā viņi izskatās mīlīgi kā kaķēni, bet, caur binokli ielūkojoties acīs, redzamas jau pavisam pieaugušu lauvu sejas izteiksmes. Dilana tētim šitāds draudziņš esot ar ķepu pāršķēlis lūpu līdz kaulam…

Pamazām krēslo un jādodas prom. Attālinoties no lauvēniem,

Kadrija atslīgst krēslā un nosaka – nu, ko gan vēl viņi mums var TĀDU parādīt – šo vairs nekas nevarēs pārspēt. Atliek vien viņai to pateikt, kad mums tieši priekšā ieraugām divus degunradžus cīnāmies! Viņi ir uz ceļa. Ragi būkšķ, putekļi iet pa gaisu – patiešām iespaidīgi. Viens otru stumda turp un šurp. Viņiem galvenais ir saķeroties savu ragu pietiekami pagriezt un ietriekt pretinieka kaklā. Dilans saka – šī cīņa būs uz nāvi, neizskatoties, ka kaut viens no viņiem būtu gatavs piekāpties.

Viņš saka, cīņa varot turpināties vai pāris nedēļu – pacīkstas, aiziet atpūsties, tad atkal viens otru atrod un turpina – kamēr noskaidrojas uzvarētājs. Dodamies tālāk, kaut man sirds vai lūzt – šie ir mani mīļākie dzīvnieki, viņi taču ir burtiski dinozaurīgi pēc paskata, tādi aizvēsturiski ērmi.

Tomēr tumsa nāk, un vārtus drīz slēgs – es gan nesaprotu, vai tas draud ar sodu vai palikšanu uz nakti parkā pie lauvām. Pa ceļam redzam arī bērnus atstājušās lauvenes – snauž pie peļķes, acīmredzot atgūst spēkus pirms nakts medībām. Pretim braucējs Dilanu satrauc – nupat esot redzēts gepards – iznācis vakara apgaitā. Atrodam arī, tieši tāpat kā šakāļus. Es tik nobrīnos – man pat ar binokli grūti tos saskatīt, bet viņš, pie stūres braukdams, ir pamanījis. Bet Dilans skaidro, ka ir te braukājis simtiem reižu, visu pazīstot kā savu kabatu un, tikko kaut kas esot par kapeiku citādāk, viņš pamanot. 

Mājās esam atkal ar tumsu un pēc kārtējām pilnām 14 stundām. Šovakar gan es godīgi atzīstu, ka šis ir bijis arī manā pieredzē labākais safari. Visi apmaināmies stāstiem, Deniss rāda bildes – viņam labs fotoaparāts, pat leopards iemūžināts. Atkal gardas vakariņas, čalas, prieka stāsti. Mazie lemuri atkal nāk ēst. Viesu vēl vairāk, nu viesu nams ir izpārdots – te tikai 6 istabas, bet tas padara visu tādu omulīgāku un personīgāku. 

Nākamajā rītā ceļamies jau krietni vēlāk, tikai 7, jo mums 7.45 jāizbrauc. Kolins mūs ar auto vedīs pāri robežai uz Mozambikas galvaspilsētas Maputu lidostu. No turienes mums reiss uz Inhambani, kur blakus ir Tofo pludmale ar manis tik ļoti izsapņotajām lielajām rajām. Maputu ir tikai 120 kilometrus no šejienes, bet esot ceļu darbi un jāšķērso robeža. Deniss mūs ir sabaidījis, ka jāizbrauc ātrāk, jo, ja būšot aizķeršanās, viņš nemaksāšot mums par jaunu biļeti. 

Ceļā dodamies laikus, jo biedējošie vārdi man ir uzdzinuši stresu. Un ne bez iemesla – uz robežas nogaidām krietnu brīdi. Mozambikas pusē viss ir krietni apskrubušāks un arī cilvēki vairs nav tik smaidīgi. Dīvaini, ka tik lielas atšķirības – cik Dienvidāfrika bagāta un progresīva, tik Mozambika atpalikusi. Lai arī dabas resursu, tostarp dimantu, šai valstī netrūkst, šķiet, tas nav nesis nekādu progresu. Aiz loga pierobežas ainas diezgan skumjas – viss plakans, piemētāts ar atkritumiem, nepabeigtas ēkas, turklāt ir nomācies un līst – te nu bija Limpopo. Paspējam uz lidostu tieši stundu pirms reisa. Terminālis ir jauns un tīrs, bet pustukšs. Izmēģinot portugāļu valodas paliekas (Mozambika ir bijusī Portugāles kolonija un portugāļu valodā šeit runā bez maz visi), pasūtām galao – kafiju ar pienu. Jau pēc brīža kāpjam mazā bombardierī un dodamies ceļā. Ēdienu dod gardu – visu cieņu – es tikai ceru, ka tas nav uz lidmašīnas tehniskās apkopes rēķina. Man par nepatīkamu pārsteigumu lidmašīna vispirms dodas uz citu ciemu Vilanculos, nolaižas, vējā raustīdamās, un tikai pēc tam dodamies tālāk uz Inhambani. Tomēr beidzot nonākam galā. Šī lidosta ir pavisam būdiņīga – pat bagāžas lentes īsti nav, visu paņemam pašas (labi vēl, ka pašām no lidmašīnas nav jāceļ laukā) un jau pēc mirkļa sasveicināmies ar melnu smaidīgu dīvaini, kas aizlauztā angļu valodā mēģina izrunāt „Dace”. Kāpjam iekšā pārlieku sasmaržinātā automašīnā, knapi spēdamas ievilkt elpu, laimīgā kārtā logi tiek atvērti. 

No lidostas dodamies uz Tofo pludmali (Praia do Tofo) – šo vietu esmu izvēlējusies tāpēc, ka tieši šeit atrodas dokumentālajā filmā redzētais Andreas Maršalas nodibinātais lielo raju izpētes un aizsargāšanas centrs. Šeit pavisam tuvu pie krasta zem ūdens ir tā sauktās manta raju tīrīšanas stacijas (cleaning stations) jeb rifi, kur mantas iepeld un ļaujas tādai kā automazgāšanas procedūrai – ap viņām sapeld simtiem mazu zivteļu (lielākoties koši oranžas), kas rajas notīra – noskrumstina lieko vai ievainoto no haizivju koduma rētām, izpucē padusītes jeb spārnu apakšas. Katru tīrīšanas veidu veic viena no mazo zivju sugām – īsts komandu darbs. Šādas stacijas jeb rifi ir arī citur pasaulē, piemēram, Maldīvu salās, bet šeit to ir visvairāk, turklāt kaut kādu apsvērumu dēļ šeit manta rajas mēdzot uzkavēties 5–8 stundas, nevis doties prom pēc stundas vai otras kā citur. Tāpēc šeit ir izdevies sākt raju uzvedības izpēti, tās tiek identificētas pēc fotogrāfijām, tiek pētīta viņu izturēšanās un sadzīve. Manta rajas ir aizsargājama dzīvnieku suga, tās lielākais ienaidnieks okeānos ir tieši haizivis, bet to kodumus te var apārstēt. Savukārt patiesais apdraudētājs diemžēl, protams, ir cilvēks un tā radītais piesārņojums, mirstošie koraļļu rifi un tamlīdzīgi. Ik pa laikam šeit iepeldot arī gigantiskās manta rajas, kuru spārnu atvērums ir līdz 9 m. Šīm rifa manta rajām gan tikai 3–4 m (tādi maziņi zivteļi). Baidīties no tām nevajag, to esmu izpētījusi – šīs rajas ir planktonēdājas. Nevaru vien sagaidīt mirkli, kad kaut ko tik graciozu ieraudzīšu savām acīm.

Ripojam cauri banānu plantācijām, pakalniem un ielejām, kas nosētas mazām salmu būdiņām. Zeme slapja, kaut kad šodien ir lijis, un arī debesis diezgan nomākušās. Šoferītis grūti atšifrējamā gandrīz angļu valodā mums norāda uz dažādām sabiedriskām ēkām – skola, skola, policija, pludmale, skola. Piestājam pie benzīntanka, jo esam nobrīdinātas, ka Tofo naudu izņemt nav iespējams – šis ir vienīgais ATM apkārtnē. Pieejot redzam, ka kaut kas nav tā. Arī blakus esošais sargs mēģina citvalodiski mums kaut ko skaidrot. Saprotam tikai daļu „no fonksion”. Šoferītis ņemas lietu risināt – ieejam veikalā, kur strauji atsauktais pārdevējs mums sniedz banku karšu norēķina terminālu – tur mums ir it kā jāpērk kaut kas par vēlamo summu un tad dabūsim skaidru naudu. Kādi čeki un kādas kopijas. Apmulsumā pat nesaprotam, cik naudas vajadzīgs – izņemam vien 3000 metikāļus (meticals) katra, kas atbilst aptuveni 85 eiro. Tikai pēc tam saprotam, ka ar šo summu diez vai izdosies nosegt 5 dienu gavilēšanu pie pludmales. Bet par to tagad kreņķi neķeram. Jau pēc brīža auto nogriežas no asfaltētā ceļa un pa smilšainu un palmu lapām un čužām noklātu kaut ko, kas diez vai pelnījis cienījamo nosaukumu ”ceļš”, braucam jeb kuļamies augšā. Kad man jau sāk likties, ka nāksies kāpt laukā un stumt auto, piebraucam pie mūsu mītnes vietas – Casa Do Mar

Ak, Casa Do Mar ir lieliska – mēs no kāpas puses ieejam mājā, tad pa trepēm uz leju 2 stāvus zemāk ir mūsu istaba ar terasi un skatu uz jūru – dievīgi. Informācija par 2 gultu nepieciešamību, šķiet, nav saņemta, tāpēc mums iestiepj istabā papildu gultu – bet nu tā nav nekāda raskladuška, Kadrija dusēs tur kā princese uz zirņa (tikai bez zirņa). Adrians mums visu apstāsta, izskaidro, pa to starpu mūs uzrunā arī nama saimnieks Džekijs un pievēršas uzreiz svarīgākajam – augšstāvā, lounge telpā, pa vidu ir bāriņš – tas esot honesty bar – respektīvi, pats lej sev dzērienus un ieraksti godīgi žurnāliņā – pēcāk to visu saskaitīs un savilks rēķinus. Izcili – pēc somu nomešanas tieši to arī darām – rumkokteilis vai jebkas cits (un bārs ir lieliski apgādāts – tur netrūkst ne ledus, ne auksto dzērienu, ne vīna ledusskapīša) perfekti iederas uz terases ar sāļo jūras (okeāna, okeāna – dzirdu katrreiz Kadriju mani labojam) gaisu sejā. 

Nolikušas mantas un spirdzinājušās, kā arī pieteikušas vietējam pavāram, ka ēdīsim tepat tās saimnieka saslavētās svaigās garneles, dodamies uz Peri Peri Divers – niršanas kompāniju, pie kuras man rezervēti 8 nirieni nākamajām dienām un mums ar Kadriju abām vaļhaizivju safari. Nirieni ir jau aizmaksāti un naudu atgūt var tikai tad, ja Peri Peri kādu iemeslu dēļ atceļ niršanu. Viņu biroju par tādu var uzskatīt ļoti nosacīti – zaru būdiņā ir galds un plakātiem un informācijas noklātas sienas. Pie galda sēž Stīvs, viens no uzņēmuma īpašniekiem, garš, muskuļots, saules appūsts un visādā ziņā simpātisks brits no Mančestras ar izcilu humora izjūtu. Viņš remdē manas bažas par manu spēju jeb drīzāk tās trūkumu ierāpties atpakaļ laivā (par to esmu lasījusi šejienes niršanas aprakstos – saviem spēkiem uzvilkties ar rokām bez iespējas atsperties nekad nav bijusi mana stiprā puse). Viņš norāda, visai pamatoti, uz faktu, ka tad, ja viņiem būtu tendence nirējus atstāt aiz borta un nevest malā, diez vai viņi būtu sapelnījuši tik labas atsauksmes Tripadvisor. Nokārtojam papīrus, parakstu visa veida diskleimerus un veiverus, atbrīvojot Peri Peri no jebkādas atbildības par jebko, izņemot malā tikšanu. Peri peri vietējā valodā nozīmē čili piparu – lūk, kāpēc visur rakstīts Peri Perithe hottest diving in Mozambique. Man jābūt klāt 7.30 no rīta uz niršanas ekipējuma sakomplektēšanu pirms rīta niriena. Esmu kā spārnos! Nevaru sagaidīt brīdi, kad nokļūšu zem ūdens un atkal piedzīvošu to brīvo bezsvara sajūtu, kas iespējama tikai nirstot.

Priecīgi stenošas baudām pievakari. Pār okeānu nolaižas tumsa, uzēdam garneles, kas tiešām ir lieliskas ķiploku mērcē, iedzeram vēl pa kokteilim un liekamies uz auss – lai arī 7.30 skan kā brīvdienas, salīdzinot ar 4.30 Krīgerā, tomēr vajadzīgs i miegs, i spēks.

Pamostos jau pirms modinātāja – šķiet, agrie rīti sāk kļūt par normu. Pa nakti esam snaudušas labi, bet ik pa brīdim dzirdējušas vēju un lietu. Arī tagad smīņā. Pie durvīm klauvē – izrādās, mani kāds meklē! Noķiķinu – redz, cik es populāra. Izrādās, ka atnākusi Anna no Peri Peri, lai pateiktu, ka šodien vēja dēļ niršana atcelta. Varētu iet gulēt, bet ko nu vairs. Arī Kadrijai jau modra – ejam brokastīs. Pankūkas nu gluži kā mammas ceptas. Apēdam arī olas ar bekonu – pilns komplekts – kā neiesi nosnausties pēc tik pamatīgām brokastīm? Lietus un mitrais gaiss uz to vien vedina. Nākamo reizi modušās nolemjam iziet apgaitā līdz tirdziņam, mums vajadzīgs ūdens, bāriņā tomēr dārgi. Uzvelkam šādai niansei līdzi paņemtos lietusmēteļus un esam ceļā. Lejā pa pludmales smiltīm, gar šņācošo okeānu – skatoties viļņos, neskumstu, ka šodien nenirstam. Auksti nav, bet slapji gan. Iepirkušas augļus un ūdeni izmetam loku un dodamies mājup. Atkal nosnausties :). Tāda guļama diena. Uz vakaru lietus ir pierimies, izejam paēst uz Casa Barry – tā ir bijusi internetā. Tur ļaužu vairāk, aiz muguras čalo norvēģiski, pretim vāciski. Ir arī kāds vietējais jeb drīzāk Dienvidāfrikas viesis. To te esot visvairāk – esot itin labs galamērķis, kur pagozēties saulē. Pēc vakariņām un pāris night-cap – esam atkal gatavas gulēt, nemaz nav tik vēls. 

Nākamajā rītā uz brokastīm dodos tramīga – ka tik mani nemeklē rokā un nerunā par niršanas atcelšanu – lai arī lietus ir rimis, jūra (tpu tu, okeāns) nav vis rāma kā peļķe, ne tuvu. Lai nu kā – dodos vien uz Peri Peri, tur viss rit pilnā sparā. Ātri vien atminos, kā uzmaucama BCD (boyancy control device jeb piepūšamā veste), kā regulators pieskrūvējams pie skābekļa balona, viss notiek. Izrādās, man tieši blakus savu aprīkojumu liek kopā Antonijs, ko iepriekšējā dienā redzējām Casa Do Mar. Viņš esot ieradies jau dienu iepriekš un jau 2 dienas ilgojoties pēc ieniršanas. Pēc sākuma instruktāžas no Moises (viņš ir vietējais dive master) uzzinām, ka šodien joprojām diezgan stiprā vēja dēļ abi nirieni būs seklie – tikai aptuveni 20 m dziļumā. Tas labi, nodomāju, būs iespēja atcerēties prasmes. Dodamies pa kāpnēm lejup uz pludmali – jau tagad saprotu, ka šīs kāpnes būs jāpievārē atpakaļceļā no katra niriena, kad tāpat jau esi noguris. Tas nekas – neviens taču neteica, ka būs viegli. 

Nokāpjot lejā, sākas process, no kura esmu baidījusies. Pašiem vien ar pāris vietējo palīdzību lielā laiva (ar cietu pamatkorpusu un pontoniem pa malām) jāstumj ūdenī. Viļņi no okeāna stipri, jāuzmanās, lai vispār noturētos kājās. Kad esam dziļumā virs ceļa, skiperis sauc – „Ladies, up!”. Šo saucienu, kas nozīmē, ka meitenes var rāpties laivā, kamēr puišiem vēl jāturpinastumt laiva, lai arī daži uzskatītu par diskriminējošu un par sieviešu vājuma apliecinājumu, es turpmāko četru dienu gaitā iemācos gaidīt kā atpestīšanu – turklāt jau no šāda dziļuma mana ielocīšanās laivā nav uzskatāma par diez ko graciozu, bez tam tai jānotiek ļoti ātri, jo ūdens top dziļāks burtiski ar katru sekundi. Iežērgusies laivā (ak, zilumi uz manām kājām), momentā iebāžu pēdas uz grīdas šim nolūkam iestiprinātajās cilpās – jo, tikko ir ielēkuši puiši, skiperis ar pilnu ātrumu metas prom no krasta, laiva ar milzu būkšķiem lec pār viļņiem, sitas pret tiem un raustās. Knapi spēju noturēties. Gara acīm redzu, kā manas rokas nenotur striķus un es, pateicoties savam mūžīgajam līdzsvara trūkumam, pārkaros ārpusē pār laivas malu, pēdas joprojām cilpās, momentāni salaužot muguru vai vismaz kā citādi tiekot izšķaidīta pret viļņu vāliem. Visai biedējoša doma. Iekrampējos vēl ciešāk un ieliecos uz priekšu – tā rezultātā turpmākajās četrās dienas ātri vien radot sev augšstilba sāpes un pušumus pirkstu falangu ārpusē, kur tās situšās gar sālsūdens apšķiesto laivu, kā arī pie pušuma uz mazā pirkstiņa no pārāk cieši satvertās asās virves. Kas to būtu domājis, ka šāds pārbaudījums jāpiedzīvo, lai varētu ienirt. Man par izbrīnu citi nemaz nešķiet tik dikti sabijušies, viens otrs turas tikai ar vienu roku, cits nemaz. 

Pēc minūtēm 30 esam pie niršanas vietas. Paldies dievam, beigusies būkšķināšanās pa viļņiem. Skiperis un Moises palīdz mums uzlikt aprīkojumu, visi kopā veicam drošības pārbaudes – BCD pārbaude, svari, visi stiprinājumi, gaisa padeve, galīgais ok. Mums jānirst ar iztukšotu BCD (negative boyancy), lai, atmuguriski ievēlušies ūdenī, mēs uzreiz grimtu lejup, nevis karātos virspusē, kur straumē mūs var aiznest prom no rifa. Tas nav mans mīļākais ieniršanas veids, bet ne pirmoreiz ar pīpi uz jumta. Uh, un te nu mēs esam zem ūdens! Ak, laime! Viss ir riktīgi, straume nav stipra, tikai nedaudz žļanckājamies turpu šurpu ar viļņu spēku (surge). Esam vietā, kas saucas Mike’s Cupboard – redzam visu ko, tikai ne pašu Maiku. Maksimālais dziļums 14,8 metri, niriena kopējais ilgums 67 minūtes, ūdens temperatūra 24 grādi, redzamība ap 10 m. Redzamība nav pārāk laba, par to tikām brīdināti, jo vējš, maita, jūru sakūlis. Tomēr redzam tiešām visādus brīnumus, piemēram, elektrisko torpēdraju – tā nav tik liela kā manta raja, protams, tikai ap 60 cm diametrā, bet ir krietni bīstamāka, jo, kā liecina nosaukums, var dot līdz pat 70 voltu stipru elektrības sitienu (citur mītošas pasugas varot uzsvilināt līdz pat 220 voltiem). Lai nu kā, es viņu apčamdīt netraucos. Redzam no augšas arī ģitārzivi, kas ir kaut kas pa vidu starp raju (mutes daļā) un haizivi (pēc astes). Iespaidīgi – tādu redzu pirmo reizi. Kādā alā saskatu arī visai krāsaino un skaisto arlekīna jeb pāva garneli (harlequin mantis shrimp), tā ir ap 20 cm gara un dikti interesanta. Tāpat Moises norāda mums arī uz krokodilzivi – tā patiešām atgādina krokodilu. 

Ārā rāpšanās nav viegla. Lai arī skiperis un Moises palīdz iecelt vispirms svarus, tad BCD, pati tomēr, kā jau visai droši zināju, atpakaļ netieku. Skiperis mani laivā ievelk. Neceremoniāli uz visām četrām iegāzusies, mēģinu nomontēt pleznas. Laiks bumsīties atpakaļ. Nu, nepatīk man karuseļi. Turklāt braukšana krastā notiek, skiperim uzdodot ātrumu tieši pirms krasta un ar spēku triecot laivu smiltīs, lai laiva uz pauzi līdz nākamajam iebraucienam būtu gana augstu un pasargāta no spēcīgajiem viļņiem, kas to var iešūpot atpakaļ. Es, negaidījusi un nesapratusi šo manevru, protams, nenoturos un ar žokli uzgāžos blakus meitenei, pārbīstos. Izkāpusi no laivas, gandrīz apraudos, cik stulbi tas viss, – jācer, vismaz nebūs ziluma. Kāpjot augšā uz niršanas centru, runājos ar Antoniju – viņam šķiet, ka viņš tik choppy sea un sliktā redzamībā tomēr atteiksies no pēcpusdienas niriena. Esmu gatava viņam piekrist – kāda jēga, ja process saistīts ar tādu tricināšanu? 

Viesnīcā satieku Kadriju, kas atgriezusies no izgājiena. Viņa, nabags, gaida no manis sajūsmu, bet es tik vien varu kā pukstēt, kunkstēt un žēloties… Tomēr uzvar nirēja gars un es atgriežos ekipējuma salikšanas vietā uz 12.30. Prasu Stīvam, kas sēž ofisā – vai ir rimies tas vējš? Viņš rausta plecus un saka, – rīt, rīt gan būšot daudz labāk. No mākoņstarpas ir parādījusies pat saule, un bumsīšanās man par milzu prieku ir mazinājusies – ne pavisam, bet tomēr labāk. Braucam uz rifu, kas saucas Salons. Šoreiz netieku uzreiz zem ūdens – esmu uzvilkusi papildu vesti ar kapuci, lai nav jāsalst ne zem ūdens, ne atpakaļceļa brīzē (tās dēļ man gandrīz iesauļojās kapuces forma uz sejas). Otra dive master Tifānija man piekabina papildu kilogramu un pagrūž zem ūdens – kas to būtu domājis, ka šāda pagrūšana būs kaut kas, par ko būšu priecīga.

Uh, te zem ūdens dikti skaisti, īpaši brīžos, kad uzspīd saule, – pirmo reizi ieraugu vardes zivi. Tā ir viltīga – pilnībā ieņem tā koraļļa krāsu un virsmas reljefu, ko nolēmusi apdzīvot. Šoreiz viņa ir pie koši oranža koraļļa un pati gandrīz koraļļa lielumā – manai acij pirmajā brīdi izskatās kā daļa no tā. Bet nekā – mums, kā visos citos nirienos līdzi ir okeāna biologs, kas nerimstas, kamēr esmu saskatījusi šeit arī pašu zivi. Redzam arī astoņkāji, kārtējo krokodilzivi, dikti daudz omāru ar milzu ūsām – līdz metram garumā – un ik pa brīdim no alas palūr kāda murēna, pārsvarā medus šūnu murēnas (honeycomb moray eel). Maksimālais dziļums 16,3 m, un niriena ilgums 64 minūtes. Izrāpšanās ar ievilkšanu un tikšana atpakaļ krastā bez žokļa salaušanas – veiksme! Augšā kāpjot, jau gaiši smaidu, izformēju savu aprīkojumu, noskaloju hidru un dodos mājup. Kadrija gaida, priecīga, ka vairs neesmu tik pikta kā pūķis. Bads milzīgs, jo starp nirieniem nevaru ēst – tad draud iespēja, ka nāksies atraugāties regulatorā – ne tik jautri. 

Šodien ir svētki, Latvijas svētki. Kadrija dienas apgaitā ir nopeilējusi un apvaicājusies, ka varam doties iekost svētku vakariņas uz Tofo Hotel restorānu. Uzcirtušās mūsu speciāli šim nolūkam līdzpaņemtajās kleitās, kā tādas princeses pa pludmales smiltīm brienam uz restorānu. Tumsā ar svecēm izgaismots celiņš no pludmales, pats restorāns baltin balts. Esam piespraudušas sarkanbaltsarkanas lentītes – viss kā nākas. Paēdam pa smalko – apkalpotājs jūtami ir izdresēts, dod i vīnu nogaršot vispirms, i visādi citādi mūs apčubina. Garšīgi arī – nodomājam, te noteikti drīkst atnākt vēlreiz. Fonā mierīgi šalc j… nē, okeāns. Piedomājam par tiem, kas mājās, kam tie pirmie sniegi un tā. Mums neskauž.

Nākamajā rītā 7.30 ar Kadriju atkal kafijoju kopā. Arī viņai šodien ir projekts – aiziet līdz raga galam. Vakar bijusi tikai ap tuvējo stūri, bet nācies atkauties no mazajiem rokassprādžu un riekstu pārdevējiem, kas ar saucieniem „sister, sister” metušies viņai virsū.

Šodien man par milzu prieku okeāns ir vēl vairāk norimis. Dosimies uz mazliet tālāku dziļā niriena vietu – Manta Reef. Tur esot raju tīrīšanas stacijas, tāpēc noskatāmies pamācošu filmu par raju aizsardzību un to, kā jāuzvedas, tās ieraugot. Nedrīkst viņām mesties pakaļ, jānoslīgst pie rifa dibena vai, turoties pie koraļļiem, jālūr pār rifa malu (tas ir kā tāds galds virs dziļākās gultnes). Uz pašas stacijas atrasties nedrīkstam – ja ieraugām, ka ap mums ir vesels bars oranžo tīrītājziviņu – momentā jāpeld nost, jo raja, ieraudzījusi vannas istabā citu, dosies prom – viņai nepatīkot nodoties šai tik intīmajai nodarbei kopā ar tādiem dīvaiņiem kā ūdenslīdēji. Nevaru nepiekrist. Es gan piesardzīgi esmu atteikusies no cerības manta rajas satikt jau šodien.

Izbraukšana atkal ir neliels pārbaudījums, bet nu ko tur. Pakrītot zem ūdens, jau tūliņ satraukti žvadzina Tifānija, kas ir šī niriena vadītāja – lūk, lūk, viņas! Ak, mūžs – un tur viņa ir. Tas nav vārdiem aprakstāms, tās sajūtas! Ieāķējos korallī un mēģinu aiz satraukuma un laimes neizelpot pilnīgi visu gaisu uzreiz – bet nevaru atraut acu. Raja slīd tik graciozi pa ūdeni, vēcina savus 3,5 m diametra spārnus, piepeld mums tuvāk, parādās, appēta mūs, pie mutes tie milzu planktona iekšā stūmēji. Tas ir vienkārši ārprātīgi apbrīnojami! Kopā niriena laikā redzam 3 milzu „putnus”, katru reizi man sirds brīnumā vai sažņaudzas – vienu vēroju no apakšas pret saules gaismu – pienaini dūmakainajā ūdenī baltais vēders un romba forma. Kaut ko tik apbrīnojamu var radīt tikai daba. Satiekam arī milzīgu kartupeļu asari (potato bass), kas kā ar botoksu sapumpētām milzu lūpām sūta mums zemūdens bučas. Ik pa brīdim murēnas. Bet tikko mums atkal pietuvojas manta raja, es aizmirstu visu citu. 

Nemaz vairs neiebilstu pret atpakaļbumsīšanos, tas viss ir tā vērts! Pēcpusdienā nirstam vietā ar nosaukumu Chimney. Pirms ieniršanas nākas nogaidīt, jo tieši gar mums nopeld tāds kā milzu brūns pleķis – tā ir tā vaļhaizivs, ko brauksim skatīties safari. Bet tagad nedrīkstam viņai uzvelties virsū un nabagu satraumēt. Zemūdens atkal ūdens pasaule pilna brīnumu – redzu gar smilšaino okeāna dibenu tālāk dūmakā strauji aizpeldam haizivs asti. Izrādās, tā nav haizivs, bet tā pati ģitāras zivs – šoreiz dikti liela un no astes, nu, sitiet mani kaut nost, haizivs, kas haizivs – Moises viņu pat sauc par guitar shark. Ir dikti skaisti, zivju tik daudz, kā milzu akvārijā. Un arī manta raja, manta raja ir! Pat vēl nenojaušu, ka tā arī ir pēdējā reize šai braucienā, kad viņu šādi zem ūdens sastopu. 

Kadrija nostaigājusies pa pludmali un sastrādājusi iedegumu. Sanesusi arī gliemežvākus. Peldējusies. Turklāt esot sarunājusi sev apsardzi – viņai jau turpceļā piesitusies kucīte, to tad nu viņa dzirdinājusi. Kucīte savukārt esot nikni rējusi uz visiem bērniem, un tie baidījušies tāpēc tuvoties – nekādi sisteri te! Kucīte jeb brīvais pludmales suns tad nu ierādījis Kadrijai, kā ķert ķirzaku un medīt krabi, visai lietderīga informācija. Šodien mums turklāt paredzēts izglītojošs pasākums – iesim uz Barry Lodge Beach Club. Tur ik pārdienas norisinās priekšlasījumi – pirmdienās par rajām (to esam nezinot nokavējušas), šodien par vaļhaizivīm un piektdienās par okeāna faunu vispār. Apmaiņā pret nelielu ziedojumu okeāna aizsardzības fondam ieņemam vietas – plāni mainījušies, šodien mums stāstīs par faunu vispār. Mums nekas nav iebilstams – mēs esam gatavas kāri uzsūkt jebkuru informācijas gabaliņu. Tādu gabaliņu saņemam daudz – šo to es jau zinu no iepriekšējiem ceļojumiem, piemēram, par papagaiļzivi, kas reizi naktī prot ap sevi uztaisīt burbuli; tas ļauj tai noslēpties no plēsējzivīm. Bet daudz kas ir jauna informācija mums abām – jūraszirdziņi un viņu paradumi, tos gan vairāk sastop upes ietekā, pussalai otrā pusē, gan murēnas un viņu spēja no sieviešu kārtas murēnas kļūt par vīriešu kārtas murēnu, ja apkārt nav neviena vīriešu kārtas partnera. 

Vakariņās turpat pagaršojam vietējo ēdienu – matapa ir ilgi kokosriekstu pienā vārītas palmu lapas ar zemesriekstiem un vēl šo to. Nav slikti, lai arī pati ko tādu negrasos mēģināt pagatavot. Dienišķais vakara dzēriens, pačalošana ar Antoniju un pāri no Johannesburgas, kas sēž uz terases, – un mums gatavs rītvakara plāns. Dienvidāfrikāņiem tas būs pēdējais vakars, un Stīvs mums ir ieteicis pavakariņot vietā, kas saucas Branko’s – tā šobrīd esot ļoti populāra. Es par to esmu arī lasījusi internetā. Tad nu randiņš un vakariņu kompānija rītdienai sarunāta. Lieliski – kas cits atliek, kā likties uz auss (vispirms apziežot Kadrijas „sastrādāto” iedegumu).

Šodien esmu pieteikusies uz dubultnirienu, lai sev aiztaupītu vienu krastā braukšanu – šajā gadījumā starp nirieniem paliekam laivā. Būšot cepumiņi un banāni, bet tas nozīmē, ka vajadzīgs sauļu krēms. Dodamies uz ziemeļu rifu, daži nirēji esot to pieprasījuši. Braucam bumsīdamies (ak, vai) turpat vai stundu, pa brīžam piestājot, lai apbrīnotu delfīnus. Pie laivas stūres šoreiz ir otrs niršanas kompānijas īpašnieks Niks – dienvidāfrikānis. Nonākuši niršanas vietā ar nosaukumu Office, tiekam brīdināti – lejā jānirst ātri, virspusē ir spēcīga straume, un, ja netiekam līdzi Nikam un pazaudējam no acīm bojas līniju (virvi, kas iet no viņa rokā esošās spoles uz sarkanu boju virs ūdens), nedrīkst turpināt nirt burbuļu virzienā – tos ūdens var būt aiznesis nez cik tālu. Tādā gadījumā jānirst augšā un jāmeklē boja un/vai laiva. Turklāt otra dive master Anna sekos, vai visi ir lejā, un vāks augšā palikušos. Satrūkstos, īpaši tāpēc, ka pirms tam atbraukusī otra Peri Peri laiva ar Stīvu kā niršanas vadītāju ap šo brīdi jau dodas prom – viņiem nav iedevies ienirt pietiekamā skaitā, viņi dodas uz vietu, kur straume mazāka. 

To, cik straume stipra, saprotu ātri vien. Pakļuvusi zem ūdens, mēģinu sekot virves līnijai, bet tā attālinās. Es pedalēju cik spēka, bet ap mani sarodas burbuļi no tiem, kas dziļāk, un līnija pazūd no acīm. Esmu jau ap 12 m dziļumā. Apkārt koši zils tukšums, bezdibenīga sajūta, pārvaru tuvojošos paniku un saprotu, ka nekas nesanāks, – uz labu laimi niršanā nedrīkst darīt neko. Palēnām, jau pūzdamās laižos uz augšu. Augšā pēc krietna brīža starp viļņiem pamanu boju un cenšos peldēt tās virzienā – visai nesekmīgi, straume mani nes. Māju un tad sadzirdu no muguras Annas balsi – viņa ar skiperi un vēl vienu neveiksminieku brauc man pakaļ. Knapi esam ierāpušies, kad Anna saka – mums jāmēģina vēlreiz, laiva pievedīs pie bojas, ekipējums atkal mugurā un aiziet. Es vēl neesmu pilnībā nomierinājusies, bet ko darīt. Atkal iekšā – šoreiz sekoju Annai – to var redzēt labāk nekā boju, bet neesmu bijusi gatava un nevaru arī šoreiz. Atkal visi trīs esam laukā un laivā. Viņa dodas lejup bez mums – lai Niks neuztrauktos. Mēs augšā gaidām grupu. Nemaz ne tik ilgi, kad varam viņus uzlasīt – skiperis ir nopeilējis, kur aiztraukusies sarkanā boja. Klausāmies stāstus – manta rajas neesot manītas; es atslābstu. Bet daži paspējuši pamanīt leopardhaizivi. Turklāt pie dibena straume esot bijusi krietni mazāka – Antonijs gan vēlāk stāsta, ka arī viņam neesot bijis viegli ienirt – vismaz nejūtos kā pilnīga lūzere.

Cienājamies ar cepumiem, uzēdam banānus un iemalkojam ūdeni. Tā kā straume bijusi tik stipra, Niks atmet sākotnējo plānu par otru niršanas vietu – tā vietā braucam uz vietu „Giants”, kas ir tuvāk krastam. Nosaukums rifam tāds tāpēc, ka šeit gadoties redzēt ar gigantiskās manta rajas (giant mantas). Esmu apņēmības pilna, arī šeit gan esot straume, bet drusku mazāka. Gribu taču vismaz vienu reizi šodien piedalīties. Nolaisties izdodas labi, straumi izdodas apmānīt. Nolaidusies lejā, iekrampējos rifā, jo izrādās, ka šeit pie dibena straume ir daudz stiprāka nekā pa ceļam. Ik pa brīdim atraujoties no rifa, bet tūliņ pārķerot nākamo pieturas punktu, peldam gar tīrīšanas stacijām. Neredzu gandrīz neko, visu uzmanību pievēršu tam, lai neaizpeldētu ar straumi – atkal jau gara acīm redzu sevi ar izmisīgu sejas izteiksmi pazūdam dūmakainajā ūdenī pa priekšu Nikam, kas mani pat nepamana. Viņš ir mana dzīvības līnija. Uznirstot dzirdu, ka šeit lejā straume esot bijusi daudz spēcīgāka nekā iepriekšējā vietā. Daži tomēr ir kaut ko arī redzējuši – es ne, es redzēju tikai Niku, turklāt manas rokas ir sagraizītas un jēlas no asajiem koraļļiem, pie kuriem man bijis izmisīgi jāturas. Lai kā tas arī nebūtu – tā ir atkal jauna pieredze un man nav žēl nevienā acī.

Pārradusies ieraugu Kadriju uguns toņos – šodien ir bijis dikti saulains un viņa ir pieveikusi garo gājienu līdz raga galam. Saliekot rokas kopā, varam būt United Colours of Beneton – mana āda zem hidras nav ieguvusi neko no tā sarkanuma un brūnuma, kas ir Kadrijai. Katram savs, bet nodomāju, ka rīt un pēdējā pus dienā (sestdien) būs jāmēģina kas labot šai jautājumā. Iekodušas kādu salāta gabalu, ejam uz okeānu – Kadrijai jāapgūst spēja likties ūdenī ar masku un snorkeli – galu galā rīt pēc mana niriena mums jādodas uz vaļhaizivju safari, un te vajadzīgi priekšdarbi. Samācu Kadrijai, kā spļaut maskā, kā to izskalot, un viņa jau itin drīz metas slīpi tai vietiņā pie raga, kur šobrīd nav tik traki viļņi. Kadrijai izdodas lieliski – viņa pati ir sajūsmā. Ejam ap stūri padusēt smiltīs, mums ir līdzi Kadrijas draudzene – tā uzrej svešiniekiem, un tie met mums līkumu. Nav slikta tāda sargsune.

Vakarā sarunātajā laikā un kompānijā ejam uz Branko’s. Vieta ir brīnišķīga, zem nojumes, aiz Tofo viesnīcas cieši viens pie otra salikti galdiņi – pilns cilvēku, bet pretim mums nāk Stīvs ar ģimeni, viņi ir tikko paēduši un atbrīvojuši mums vietu – lieliski! Pasūtām kalmārus un gaļu uz karstā akmens – šejienes specialitāte (cik viltīgi – ēdiens uz akmens sev jācep pašam, bet marinējums gaļai ir izcils). Pārējie ņem kurš picu, kurš zivi uz karstā akmens. Ēdiens ir izcils un kompānija tāpat. Dienvidāfrikāņi Paula ar vīru ir lieliski. Viņa ir bijusī mācību grāmatu redaktore, viņš ir datorspeciālists un ungārs, no Ungārijas izbraucis 30 gadu vecumā (pirms krietna brīža). Čalojam par valodām, par Dienvidāfriku, par šo un to. Lielisks vakars. Arī Antonijs stāsta – viņš tūliņ braukšot pavadīt pēdējās sava 3,5 mēnešu ceļojuma dienas Krīgera parkā – kā smejies, tieši Needle Lodge. Viņš esot bijis arī Eiropā – Spānijā un Portugālē, tad Dienvidāfrikā pie radiem, lai gan pats ar ģimeni to pametis 3 gadu vecumā un tagad dzīvo Brisbenā Austrālijā. Esot pametis darbu un grasoties sākt savu biznesu, bet pirms tam gribējis iepauzēt – ej, nu sazini, kad tas izdosies nākamreiz.

Nākamajā rītā pēc kafijas un Kadrijas solījuma pagaidām saulē nerādīties dodos nirt – šis būs mans pēdējais šī brauciena niriens. Dodamies atkal uz Manta raju rifu. Turpceļā Stīvs ar skiperi ierauga lielās brūnās formas zem ūdens – vaļhaizivis! Mums saka – strauji – ņemiet snorkeļus un maskas, un pleznas – un aiziet – safari kā ekstra! Tā arī darām – uff, ku’ iespaidīgi! Milzīga, brūni punktota vaļhaizivs, kādu 6 metru garumā. Izcili! Ietraušamies (vai, kā manā gadījumā, tiekam ievilkti) atpakaļ un prom uz niršanu. Iekšā lecot, blakus nirējs norauj man masku, bet es neķeru paniku, – žviks, atpakaļ, žviks, ūdens iztīrīts, žviks uz leju kā akmens. Manta raju šoreiz nav, bet peldam bez dižas straumes kā akvārijā – zeltainu zivju bari saulē vizina, murēnas, citi zvēri – skaists un rāms pēdējais niriens. Atpakaļceļā smaidu līdz ausīm, pat iejoņojot krasta smiltīs. 

Traucos augšā, kur Kadrijai un pārējai safari grupai jau rāda izglītojošu video par vaļhaizivīm. Tās ir gan haizivis, bet ēd tikai planktonu. Vismaz tik daudz mierinājumam. Tām jāturas prom no mutes, lai viņai nerastos sajūta, ka ir iesprostota. Nedrīkst arī skarties klāt, tad viņa zibenīgi pazudīšot dziļumā. Kadrija satraukusies un, ietērpusies baltā peldkreklā, izskatās vēl brūnāka.

Kārtējā stumšana grūšana un ievelšanās laivā – Kadrija beidzot saprot manu sāpi, nu, vismaz pa iekšā tikšanu, jo bumsīšanās viņai itin labi patīk. Es gan esmu pavisam nelaimīga, jo bez hidras mugurā slapjie stilbi pa pontonu slīd un rada manī vēl lielāku izdzīvošanas mēģinājuma sajūtu. Iebraukuši dziļāk, sākam pamazām zigzagot – skiperis un Tifānija meklē brūnās vaļhaizivju formas ūdenī. Un ir, ir! Laivā sākas panika, Tifānija sauc – ātri, ātri, maskas virsū, pleznās iekšā, paga, tūliņ jālec, pēc iespējas klusāk, tā, tagad, ātri, ātri, viens, divi, trīs, go, go, go! Viņa ar skiperi stāv pie ruļļiem un rāda mums, kurā virzienā ir lielā zive. Kadrijai, kam arī ir izdevies pa to burzmu ielēkt ūdenī, virzienu rādīt nevajag, kā uzzinu pēcāk: viņa ielecot uzreiz ieraudzījusi sev tieši priekšā lielās vaļhaizivs pavērto muti un strauji pedalējusi uz sāniem (tikai vēlāk internetā izlasīju, ka tieši šādi ir konstatēts vienīgais apdraudējums nirējam no kādas pilna garuma (ap 20 metriem) vaļhaizivs puses – tā viņu nejauši gandrīz grasījusies ierīt, tomēr atspļāvusi atpakaļ. Mūsējai laimīgā kārtā garums ir vien ap 6 metriem). Seko pedalēšana visiem spēkiem. Tā ir kā cīņa par izdzīvošanu – blakus snorkelētāji ir gatavi tevi pagrūst malā, vai nav vienalga, ka ar pleznu trāpa tev pa ģīmi. Mēģinu izsekot, kur ir Kadrija, atrodu arī. Cenšos ietrāpīt viņu vienā bildē ar lielo zivi, diez kas neizdodas. Zivs peld prom ātri – viņai viens vēziens ar lielo asti ir nieks, bet mums kājas ņirb. Pēc brīža Kadrija rauj galvu augšā – nabags dabūjusi ar pleznu. Un sagurusi. Piepeldēšot pie tuvākās laivas atpūsties – tā, kas zīmīgi, nav mūsējā, jo šo eksemplāru uzgājusi vēl viena safari organizatorkompānija. Kadrija laiski piepeld pie laivas. Sākotnēji turas, bet tad redzu, ka laipni melni vīriņi jau velk vāravu no ūdens laukā un ar laivu ved uz mūsējo – pārsēdināšana. Sirds mierīga, varu atsākt pakaļdzīšanos. Pēc snorkeļu daudzuma virs ūdens redzams, kur atrodas zive.

Kad zivs par tālu, sarāpjamies (khm…) laivā, dodamies priecīgi tālāk. Pēc minūtes ir uzieta vēl viena – atkal aiziet, aiziet, iekšā. Kadrija paliek laivā – viņai gana pirmās snorkelēšanas, un vai viņa man tic, kad saku, ka parasti snorkelēšana norisinās rāmi un nesteidzīgi? Pedalēju atkal pakaļ, skaista gan. Un šoreiz, kad fotoaparātu esmu atstājusi laivā, protams, tieku viņai klāt krietni fotogēniskākā leņķī. Tas nekas. Atmiņām domāts cietais disks. Pēc trešās kārtējās ielēkšanas es arī palieku laivā, visvairāk nogurdina tā ārā vilkšanās, rāpšanās – saziežos ar sauļu krēmu un priecājos par dienu. Drīz jau arī prieki cauri, atpakaļ ceļā ieraugām bruņurupuci, kas izlīdis paelpot, un delfīnus, kas atrāda muguriņas, – nemaz nav slikts safari. Iebumsījam krastā, un es ar prieku secinu, ka tā man ir pagaidām pēdējā šāda krastā braukšana, tās nu man nudien nepietrūks. 

Vakaru pavadām, savelkot rēķinus – izrādās, mums pietiek līdzpaņemto eiro dzērienu un ēdienu aizmaksāšanai Casa Do Mar un varam pat atļauties vakariņot Tofo Hotel. Antonijs arī turp iešot, tur būšot arī viņa paziņas no Nīderlandes. Ieraugot paziņas, saprotam, ka viena no tām ir tieši tā, kas Kadrijai uzspērusi ar pleznu, bet vispārējās pieklājības labā neko nesakām. Vakars iet jauki, kāda meitene mēģina spēlēt dzīvo mūziku, tautas piektdienas vakarā ir daudz. Daudz nav tikai enerģijas – čāpojam vien pa smiltīm mājup, apmierinātas kā baobabi. Kadrija pēc dienas pārdzīvojumiem, šķiet, aizmieg, tikko viņas galva pieskaras spilvenam – loģiski.

Mostamies ierastā agrumā – ap septiņiem. Šodien pilnās brokastis un es pie baseina – Kadrija gan taupās, jo viņai sasvilis un sasauļots ir faktiski gandrīz viss. Ilgi tai karstumā nevar izturēt un drīz jau, sakravājušas koferus, esam augšā uz terases un malkojam pēdējo drinku, ilgpilnām acīm raugoties jūrā – tur nāk krastā nirēji. Taksītis ir klāt, un visi trīs kāpjam iekšā – arī Antonijam ir lidmašīna, uz Maputu, kur viņam pretim būs Kolins. Pa ceļam paņemam vēl divus pusmūža tūristus, kas pagūst sacelt paniku, jo, lūk, vīrs esot izpētījis Johannesburgas lidostas mājas lapu un reiss no turienes vēl neesot izlidojis un kavēšoties. Es paspēju satraukties, bet mēģinu būt zen – ko ta’ mēs tagad varam mainīt, tomēr ar šādu nesavienoto reisu atceļu uz Eiropu nokavēt būtu dārgi. Satraukumam tomēr nav pamata. Neilgi pēc mūsu ierašanās ielido divas pilnīgi vienādas lidmašīnas, tikai aptuveni nojaušam, kura kurp dodas. Vērojam somu iekraušanu – Antonijs satrūkstas, savējo manījis ieliktu kopā ar mūsējām, un iet skaidroties. Tiešām – iebāžot galvu lidmašīnas bagāžas nodalījumā, viņš atrod savu somu, un tā tiek pārvietota uz Maputu reisu. 

Drīz esam gaisā. Johannesburgas lidostā mums ir laiks suvenīru iegādei – Mozambikā nekā tāda nebija. Esam arī sarakstījušas visas kartītes, bet tās vedīsim saņēmējiem pašas – Tofo nebija pasta un marku, lai gan uzgājām vienu visai derelikta paskata pastkasti. Savukārt Dienvidāfrikā pasts streikojot jau 6 mēnešus. Mums iesaka sūtīt to, ko vēlamies sūtīt, ar DHL. Nu, tik histēriskas misijas apziņas mums nav.

Paceļoties kratāmies un drebināmies tik dikti, ka blakussēdētājiem virs galvas atveras lūka un izbirst skābekļa maskas – ko tādu redzu pirmo reizi. Tāda, lūk, mājā braukšana.

Piedzīvots: 12. – 23.11.2014.