Vīne bija kas vairāk par Hābsburgu impērijas galvaspilsētu, tā drīzāk līdzinājās apziņas stāvoklim. — Izlasi 9 min.
Sasniegusi savu visu laiku labāko ātruma rekordu muzeju apskatē, devos prom jau pēc minūtēm 20 ar nelielu nožēlu. Ieejas biļetes vietā labāk būtu kafejnīcā nobaudījusi aukstu Grüner Veltliner. — Izlasi 15 min.
Esiet uzmanīgi ar savām vēlmēm, tās mēdz piepildīties visnegaidītākajā veidā. Tā, piemēram, šovasar Krievijas Federācija ieviesa bezmaksas e-vīzu sistēmu Kaļiņingradas apgabala apmeklēšanai. Aizvien esmu vēlējies tur nokļūt, precīzāk, ar velosipēdu nobraukt pa Kuršu kāpu visā tās garumā. Sarežģīto vīzas formalitāšu dēļ šo ieceri parasti atliku. Tā vietā gadiem Kaļiņingradu pētīju no lidmašīnas iluminatora, dažreiz pat to fotografējot, līdzīgi kā ar Egejas jūras salu pārņemtais stjuarts Kortāsara stāstā “Sala dienas vidū”. — Izlasi 15 min.
Visīstākais kultūršoks, atgriežoties no ceļojuma pa Apūlijas reģionu Itālijas papēdī, mani sagaidīja tieši Latvijā. Pēc nobrauktiem 1103 km motorollera sedlos, reizēm sasniedzot ātrumu pat 100... — Izlasi 22 min.
Sen, sen esmu kārojusi aizbraukt uz Indonēziju. Vienmēr licies – ja tur nokļūšu, beidzot redzēšu kādu vulkānu izvirstam. Indonēziju šķērso vulkāniskas aktivitātes loks un tur ik... — Izlasi 75 min.
Teju ģībstot no karstuma, es prātoju, kas tā ir par ērmotu valsti, kurā līdz svētajām vietām cilvēks var nokļūt tikai apsmērējies ar aizsargkrēmu kā eklērs ar šokolādi, turklāt ieziedis kājstarpi ar vazelīnu? Kur plāksteri neturas uz tulznām un cilvēki skūpstoties gadā apēd tonnām aizsargkrēma, nemaz nerunājot jau par to, cik dienā viņi noskalo to siltajās dušās. — Izlasi 11 min.
Namībija nav tā Āfrikas valsts, kurā iebraucot atvadies no civilizācijas, iebrien pilsētas vai dabas džungļos un cīnies par izdzīvošanu vai piedzīvo to citādību, kas prasa... — Izlasi 45 min.
Amerika, iespēju zeme, Holivudas zeme un zeme ar Lielo kanjonu. Lielais kanjons ir mans bērnības sapnis – vienādiņ esmu domājusi, kad izaugšu liela, braukšu turp,... — Izlasi 42 min.
Mana vienīgā kaitinošā īpašība ir stāstīt cilvēkiem par Āfriku. Bez prasīšanas, bez iemesla. Cilvēks runā ar mani, teiksim, par mīlestību, bet es atkal sāku savu: “Bet vienreiz Burkinafaso…” Apzinos, ka tas ir muļķīgi, bet neko nevaru tur padarīt. Manā vienmuļajā dzīvē šis piedzīvojums ir pārāk spilgts. Es nespēju ar to nedalīties. Tāpēc laiks to legalizēt un izpaust šeit. — Izlasi 21 min.
Bija brīdis, kad vīpsnājam par Polijas pilsētām, pārpilnām ar krāsainiem reklāmu uzrakstiem "wulkanizacja", "PVC" un visādiem "biuro" vai "kantora". Tas laiks ir pagājis – mājas, tāpat kā automašīnas, ir saremontētas vai iegādātas no jauna un agrāko izkārtņu vietā dominē eksotisku ceļojumu vai skaistumkopšanas reklāmas. — Izlasi 9 min.