Venēcija. Pilsēta, kurā ūdens dziedē dvēseli un teritorija pārvēršas par terapiju. Tā atrodas tāla ceļa galā. Pirmoreiz to ieraudzīju, izkāpis no vilciena Santa Lucia stacijā, stāvot uz trepēm, kuru pakājē viļņojās Canal Grande. Pa to brauca kuģīši, pretī bija katedrāle, bet studenti pāri tiltam devās uz universitāti. Bija dzestrs februāra rīts, karnevāla laiks, un kompozīcija bija tieši tāda, kādu mākslinieki savās gleznās cenšas attēlot pilnību, ar to atšķirību, ka Venēcijā jau pirmais un visi turpmākie skati ir pilnība. — Izlasi 12 min.
Pasažieru aizsardzībai pret sauli autobusa logi ir aizlīmēti un visa apkārtējā ainava ir ar tādu kā sēpijas filtru. Interesanti, ka mans priekšstats, pirms biju atbraucis, par Irānu izskatījās tieši tāds, nedaudz dzeltens un miglains kā no 70. gadu fotogrāfijām. Pat nezinu, no kurienes šis tēls varētu būt radies, neatceros, ka būtu skatījies diapozitīvus vai 70. gadu bilžu albumus par Irānu. — Izlasi 24 min.
Visīstākais kultūršoks, atgriežoties no ceļojuma pa Apūlijas reģionu Itālijas papēdī, mani sagaidīja tieši Latvijā. Pēc nobrauktiem 1103 km motorollera sedlos, reizēm sasniedzot ātrumu pat 100... — Izlasi 22 min.