Pirms dažiem gadiem staigāju ar bērnu ratiņiem pa zviedru mazdārziņiem. Kā man gribējās pašai iebāzt pirkstus zemē, parušināties un kaut ko izaudzēt! Tajā dienā viena kundze izrāva no savas dobes burkānu un to iedeva mums apēst. Cik garšīgs! Veikalā pirktie ne tuvu nestāvēja garšas ziņā. Uz dārza ziņojuma dēļa izlasīju, kur vērsties, lai iestātos rindā uz zemes pleķīša piešķiršanu. Pēc pusgada gaidīšanas pienāca mūsu kārta. — Izlasi 4 min.
Dažas pilsētas liek par sevi domāt uzstājīgāk nekā citas – nezināmu iemeslu dēļ tās iekaro nozīmīgu vietu mūsu apziņā, kamēr citas tur parādās un pazūd bez pēdām. — Izlasi 7 min.