Venēcija. Pilsēta, kurā ūdens dziedē dvēseli un teritorija pārvēršas par terapiju. Tā atrodas tāla ceļa galā. Pirmoreiz to ieraudzīju, izkāpis no vilciena Santa Lucia stacijā, stāvot uz trepēm, kuru pakājē viļņojās Canal Grande. Pa to brauca kuģīši, pretī bija katedrāle, bet studenti pāri tiltam devās uz universitāti. Bija dzestrs februāra rīts, karnevāla laiks, un kompozīcija bija tieši tāda, kādu mākslinieki savās gleznās cenšas attēlot pilnību, ar to atšķirību, ka Venēcijā jau pirmais un visi turpmākie skati ir pilnība. — Izlasi 12 min.
No Pēterburgas nevar atvadīties, tikai aizbraukt tur grūti. Tagad Pēterburgā ir jāapmetas viesnīcās. Bet šī pilsēta ir mūsu atmiņās un sarunās, grāmatās un porcelāna tasītēs, mēbelēs un lietās, un grandiozos tēlos, pa kuriem var klejot gluži kā pa ielu un pagalmu labirintiem. Un kādā drošā rokā, kas pavada mūs cauri laikiem. — Izlasi 12 min.