Venēcija. Pilsēta, kurā ūdens dziedē dvēseli un teritorija pārvēršas par terapiju. Tā atrodas tāla ceļa galā. Pirmoreiz to ieraudzīju, izkāpis no vilciena Santa Lucia stacijā, stāvot uz trepēm, kuru pakājē viļņojās Canal Grande. Pa to brauca kuģīši, pretī bija katedrāle, bet studenti pāri tiltam devās uz universitāti. Bija dzestrs februāra rīts, karnevāla laiks, un kompozīcija bija tieši tāda, kādu mākslinieki savās gleznās cenšas attēlot pilnību, ar to atšķirību, ka Venēcijā jau pirmais un visi turpmākie skati ir pilnība. — Izlasi 12 min.
Tas, šķiet, ir pēdējais gads, kad Venēcijas biennāle var atļauties būt ‘neinteresanta’ – runāt patiesību vispirms un izklaidēt pēc tam. Togad pieminēt Art Basel mākslas tirgu ir vēl slikts tonis. Jau pēc diviem gadiem, pēc finanšu krīzes, vēji mainīsies. Venēcijas biennāle būs spiesta kļūt daudz pielaidīgāka pret tirgu: tūristiem saprotamākas tēmas, lielāka mākslinieku izvēle saskaņā ar mākslas tirgus interesēm. — Izlasi 18 min.