Austrāāāāāāālija! Kaut kur pie sevis spriedu, domāju – no kurienes šī vēlme doties tieši uz Austrāliju, nevis blakus esošo, tik ļoti saslavēto Jaunzēlandi? Un tad atminējos – Dziedoņi ērkšķu krūmā! Jā, bija tāds stāsts – tik romantisks, tik citāds, ar tveici, ar lopu fermām un karstiem tuksnešiem, un nedabūšanos… Skarbi, bet skaisti. Un tāda ir pati Austrālija, nu vismaz tās centrā, bet – vai man stundiņ – nu jau esmu aizsteigusies priekšā notikumiem… Bet par visu pēc kārtas!

Ieskrējiens un Šanhaja caurbraucot

Biļetes iepirktas savlaicīgi, ceļa biedru komanda gatava – Anna, kas ceļojusi šur un tur, un visur kur un lieliski zina, kā organizēt ceļojumus, polis Blažejs, kas vienkārši grib līdz, ir neticami labdabīgs un ar mieru pakļauties mūsu ar Annu lēmumiem par maršrutiem un laikiem, un es pati.

Uz Melburnu lidojam ar lētāko variantu, kas tāpat ir gana dārgi – China Eastern Airlines. Ļoti ķīniski un nepārāk iesakāmi, bet zināmas atrakcijas ir – piemēram, piecpadsmit minūšu garā sagurušo bites ķermenīšu vingrinājumu programma lidojuma noslēgumā – īsti kolektīvā komunisma stilā safilmēts vingrojumu komplekss, kur beigās vesela grupa vienādi ģērbtu ķīniešu graciozi izlec dažādās figūrās kādā parkā, kas varētu būt arī Expo. Bet pats galvenais, ka nenoliedzami svarīgākais uzdevums tiek izpildīts – izskatījušies ķīniešu filmas un saklausījušies ķīniešu mūziku, mēs nonākam galā, nu sākotnēji ne pašā galā, bet Šanhajā, kur mums jāpavada 14 stundas līdz reisam uz Melburnu.

Apņēmības pilni nepadoties nogurumam pēc 11,5 stundu lidojuma (turklāt Eiropā un mūsu ķermeņos ap to brīdi jau iestājusies pusnakts) dodamies ārā no lidostas un centrup. Tukšais metro vagons pamazām pildās ar dažādiem jautriem tipāžiem, piemēram, meitenītēm ar koši rozā telefonu maciņiem, pūkainām mīļdzīvnieciņu formas somiņām, līdz kļuvis pavisam biezi. Pa starpu mūs vēl skaidrā ķīniešu valodā par kaut ko informē, kas, pēc visu pārējo rīcības spriežot, nozīmē – te ir galapunkts, kāpiet nu ārā un iekāpiet pretim uz perona stāvošajā metro sastāvā. Skatam no augšas apmeklējam tirdzniecības centra debesskrāpi, lejas stāvā stiprinājušies ar kafiju visai eiropeiska paskata kafejnīcā. Augšup mūs ved futūristiski izgaismoti un izdekorēti lifti, ik uz stūra kāds laipns darbinieks mūs vedina tālāk – laikam jau ar darba vietām problēmu šeit nav, šķiet, katram iedalīts savs perimetrs un dežūrsmaids (un labi, ka tā, jo metro no smaidiem ne vēsts – tikai nostrādājušās dzelzs sejas). Un skats no augšas nudien ir lielisks. Skatu gaiteņa malās arī grīdā stikla logi – nu mazliet noļodzās vestibulārais aparāts, bet vājumam ļauties nedrīkst. Foto iespējas visapkārt – redzam pāri upei pilsētas vecāko daļu ar komunistisku varenību atspoguļojošām mūra ēkām. Tur esot slavenā tūristu gidos minētā The Bund krastmala. Dodamies turp. Ejam garām trīsstāvu Gucci veikalam, tikpat lielam kāda vēl lielāka zīmola veikalam. Šķiet, ar pirktspēju problēmu šeit nav. Kājojam garām arī karogu rotātam atrakciju laukumam, plīvo dzeltenas zvaigznes uz koši sarkana fona. Bija jau piemirsies, kā tas izskatās. Uz Bund vēlamies doties pa apskates tuneli zem upes – to esam ieraudzījuši kartē. Esam gatavi daudz kam, bet to, ka Sightseeing tunnel izpaudīsies kā vilcieniņš cauri halogēnās un mainīgās gaismās apstarotam tunelim, kur pa vidu, līdzīgi kā šausmu karuseļos, izbraucam cauri priekškaram, lai acij atvērtos jaunas un jaunas gaismu koloratūras, gatavi nebijām. Nudien – te jākontemplē – par Bundu un visu ko citu, tieši, kā rakstīts Vientuļās planētas tekstos… Arī par to, cik ļoti gan sapīpējies, strādājot pie šī projekta, ir bijis tuneļa arhitekts un kāds bijis viņa blats iestādēs, lai kaut ko tādu dabūtu cauri. Gandrīz nožēlojam, ka neesam nopirkuši dienas biļeti un nevaram atlikušās desmit stundas vadīt, vizinoties raibajās gaismu spēlēs. Aizejam līdz Tautas laukumam, meklējam paēst. Apsēžoties ēstuvē, kaulos ielīst siltums un, kad iekosti dim sumi un gaļiņas, sevi piesaka laika starpība. Drusku apdulluši vēl brīdi klīstam pa pilsētu, meklējam franču kultūras paliekas, kas šeit esot saglabājušās kā vecpilsētas daļa. Bet vai nu tās nespējam atrast, vai arī mūsu acis pārāk aizplīvurojušās un nekā nemana, bet beigu beigās nolemjam doties vien uz lidostu. Tur, nonākuši pie atbilstīgā geita, liekamies slīpi uz krēsliem un mostamies tikai pēc prātīgi uzliktā modinātāja zvana, lai kopā ar daudz austrāliskāko pasažieru plūsmu iekāptu lidmašīnā uz galamērķi.

Melnburna. Vecajam gadam atā!

Izkāpjam, savācam bagāžu, kas laimīgi atceļojusi mums līdz, un uz taksi. Ak, gaisā jau jūt to maigo vasaras smaržu, to saules mīkstumu, kas samīļo uzreiz. Liekas pat, ka gaisam ir cita – saldāka – garša… Klusītiņām pie sevis nospriežu –  nu patīk, patīk man tā Austrālija. Dodamies uz iepriekš norezervēto dzīvokli Laigonas ielā, pretim kapiņiem (tur reklāmas uzraksts, ka vēl joprojām mums tiek piedāvāta nepārspējama iespēja nopirkt sev dusas vietu tieši šajā lieliskajā vietā!). Domājams, ka gulēsim tikpat cieši kā tie tur pāri ielai… Bet nē, tomēr ne, lai arī pārgurums nenormāls, kājas nesas iet, apskatīt. Atstājuši Annu slīpi, ejam apgaitā. Pirmās uzkodas un aprasojusi vīna glāze mani noskaņo pavisam labvēlīgi. Pilsēta pavisam netālu no centra ir zema, mazām terases tipa mājiņām, kurās jūt arī vēstures elpu. Prātā nedaudz nāk Jaunorleāna, ar mežģīņotajiem balkoniem. Zemais rajons līgani pāriet biznesa centrā ar daudzstāvu torņiem. Aizejam līdz Federācijas laukumam un Jarras upei. Lieliska tā Melburna! Upes krastā restorāni un kafejnīcas – jau zinām no apkārt sagrābstītās informācijas, ka tieši šeit jābūt nākamās dienas vakarā un pusnaktī – uz uguņošanu, ar ko iezibinās Jauno gadu. Pamazām griežamies mājup. Mirkli miega tomēr pirms izgājiena vakarā ielās vajag.

Vakarā mūsu gaitas šķiras – Anna un Blažejs dodas sastapt kādu Annas paziņu, kas šeit mīt jau gandrīz gadu, bet es satikšu paziņas no kuģojuma uz Antarktīdu. Izrunājušies, nostalģiski atcerējušies ledus zemi, savakariņojuši un iedzēruši vīnu, šķiramies. Abi prombraucot man iespiež rokās vēl 2 pudeles vīna, mmm, gardum garda austrāļu širaza – ja nu mums neizdotos atrast alkohola veikalu pirmssvētku dienā. Un tā ir, šeit gandrīz kā Skandināvijas valstīs alkoholu parastajos pārtikas veikalos nepārdod – jāmeklē vieta ar zīmīgo nosaukumu Pudeļveikals (bottle shop).

Itin jautra kāpju uz dzīvokli un spriežu – nez, vai nu mani kompanjoni vēl ielās jeb varbūt jau čuč? Bet nē – viņi, izrādās, ir tikko pārradušies un gatavi dalīties iespaidos. Kur bijis, kur ne, vīns vaļā. Sarunas vijas un vedas, pārejot uz dažādām austrumeiropeiskām niansēm un Polijas vēsturi. Kur mums spēki – nav ne jausmas, bet nenoliedzams un neizskaidrojams ir fakts, ka vienā mirklī konstatējam, ka pudeles ir tukšas, un saprotam, ka esam mazu mazlietiņ, nu pavisam kripatiņu aizsēdējušies. Marš pa gultām!

Nemaz ne tik dīvainā kārtā nākamais rīts nav viegls… Gan laika starpības dēļ, gan vīna ietekmē pavisam rēni un līgani soļojam uz blakus ielu brokastot. Tur ir vietiņas, kas, šķiet, tieši mūs vien gaida. Ēdam olas benediktīniešu gaumē, smejamies aiz labsajūtas par to, ka neesam kādā aukstā Eiropā un lasām par Melburnu. Kur iet un ko darīt šai dienā, kas, liekas, būs karsta ne pa jokam. Solot ap +35C. Jau tagad, ap vienpadsmitiem, noteikti ir tuvu tam. Saules vairīdamies, kājojam aplinkus uz centra pusi. Caur parku – ar atgulšanos – nevar taču no ķermeņa prasīt neiespējamo! Pēkšņas kultūras lēkmes skarti, dodamies uz Melburnas muzeju, kas nudien izrādās lielisks. Vispirms apskatām aborigēnu kultūras sadaļu. Uzreiz atzīšu, ka tā mani dikti interesē, aborigēni, viņu mūzika, māksla un kultūra ir kaut kas ārkārtīgi īpašs, kā no citas planētas, tajā visā ir tik daudz noslēpumaina, savāda, neskarti trausla. Skatāmies filmas par aborigēnu pārstāvjiem.

Pa visu Austrāliju bijis simtiem dažādu aborigēnu cilšu, daudzas no tām pastāv joprojām. Gan vairs neviena nedzīvo pēc vecajām tradīcijām, kailām krūtīm dejojot ap ugunskuriem un skrāpējot rakstus klintīs, tāpat kā latvieši vairs nestaigā tautastērpos un nedzīvo kokos, bet kultūra tiek kopta un glabāta.

Vēsturiski tikai pavisam nesen tikusi izbeigta diskriminācija pret aborigēniem, kas aizsākās, tikko 1688. gadā Austrālijas krastos pirmo reizi izcēlās eiropieši. Pirmais aborigēns parlamentā sāka darbu tikai 1971. gadā, un tikai pēc tam veidojusies aborigēnu aizsardzības un nediskriminācijas politika, pieņemts aborigēnu zemes akts 1976. gadā, domājot par zemes atdošanu viņiem kā tās tradicionālajiem īpašniekiem. Skatāmies filmu, klausāmies visdažādākos stāstus – tie ir mākslinieki, dziedātāji, skolotāji, cilšu vecākie un vienkārši vīrieši un sievietes, kas lepojas ar savu izcelsmi un kultūru. Staigājot pa ekspozīciju, uzzinām dažādas interesantas lietas – piemēram to, ka aborigēnu kultūrā nav atļauts vārdā saukt mirušos, viņiem jāļauj aiziet, tos nepiesaistot šai pasaulei, nedrīkst rādīt arī viņu foto attēlus, mirušo bildes tiek aizsegtas un noņemtas. Aborigēnu kultūras pamatā ir reliģiska ideoloģija – Sapņojums (Dreaming), kas atspoguļo saiknes un attiecības starp dabu, garīgajām un morālajām vērtībām, tas ir kā likumu kopums, kā visa sākums un mūsu vārdos to nemaz nav iespējams aprakstīt. Aborigēniem nepatīk šo dzīves principu kopumu saukt angliskajā vārdā, jo mums ‘sapnis’ nozīmē kaut ko nereālu, bet viņiem šis visa pamats ir pavisam reāls. Un Dreamtime jeb Sapņu laiks ir laiks, kad viss aizsākās, par to vēsta stāsti un dziesmas, un dejas, kas visas lielākoties saistītas ar konkrētu ainavu, ģeogrāfisko vidi.  Nevaru savu prātu apliekt šai domai līdz brīdim, kad vēlāk nolaižamies Uluru teritorijā – tur skaidri redzami ainaviskie elementi, kas tik izteikti minēti leģendās un rādīti mākslas darbos. Mazie, dzeltenzaļie zāles kušķi sarkanajās smiltīs ir pavisam precīzs aborigēnu mākslas darbu skaidrojums.

Jūtamies itin kulturāli un atspirguši no karstuma ārpusē. Kafija muzeja kafejnīcā, vēl pāris izstādes – par zelta drudzi Austrālijā, par Melburnas vēsturi un izgājiens dabas parciņā – kur gozējas ķirzakas, lido putneļi un mākslīgi veidotos tropisku purvu brikšņos kurkst vardes. Gana – mums jādodas vēl nedaudz atlaisties, pirms dodamies ielās sagaidīt jauno gadu – kādas 10 stundas ātrāk par mājiniekiem.

Ap deviņiem izejam no mājas visi tādi skaisti un vasarīgi – labākajās štātēs. Tikai vēlāk saprotam, ka melburnieši šo vakaru uztver par vēl štātīgāku – tik māksloti pufīgās un košās sintētiskās kleitās tērptas meitenes sen nebija manītas. Gaumi pie malas, – šķietami tāds sauklis piemērojams. Bet tas nekas, mēs to vēl nezinām. Iekožam gardas vakariņas taizemiešu restorānā un dodamies uz upes pusi. Jau manām ļaužu masas pieplūdumu. Visa plūsma ap upi tiek prātīgi organizēta, uz Prinču tilta nedrīkst apstāties, gājēju tiltiņš padarīts par vienvirziena ietvi. Un kafejnīcas un bāri, un restorāni – viss ir stāvgrūdām pilns – tieši tā, kā tikām brīdināti. Bet nealkstam pārlieku trakulību, līdz pusnaktij par samaksu tiekam iekšā vienā no acīmredzami ne tik smalkiem krodziņiem, sadabūjam savu kokteili un svinam. Uz pusnakti izejam uz ielas – ir taču jāredz, kā pāri pilsētas augstceltņu jumtiem šaujas raķetes – no visām pusēm, visiem stūriem. Ir skaisti. Ir silti. Ir vasara. Ir Melburna. Esam pagalam laimīgi. Daudz laimes Jaunajā gadā! Bildējamies, smejamies un ticam – kā sākas šis gads, tāds tas arī būs! Vēl pēc dzēriena un pāris dejām ne tik labas mūzikas ritmos, esam gatavi doties prom – rīt taču gaidāma liela diena un Lielais Okeāna ceļš!

Okeāna ceļš

Pamodušies esam jau itin agri, gardas brokastis (ak, cik labi, ka pat 1. janvāra rītā ir vaļā kāda gardu brokastu vieta!), un esam jau taksī uz lidostu, kur saņemam nomas auto. Ar pavisam eiropeisko Ford Focus traucamies prom no pilsētas ar to nelielo atšķirību, ka šeit, kā jau kārtīgas britu ietekmes valstī, braukšana notiek pa ceļa kreiso pusi. Jau pēc pāris stundām un neliela sastrēguma (jo, šķiet, neesam vienīgie, kas šai skaistajā dienā traucas uz jūru) acīm paveras zilgani zaļās okeāna platības. Uh! Jā, to gribējās gan. Karstums ir pieaudzis un rīt sola jau 42C grādus. Ielu malas mudž no sērfotājiem, peldētājiem un dažādiem citiem –tājiem. Un, meitenes, saku to tieši jums – nu ir, ir, uz ko atskatīties!

Otvejas parkā nolemjam nobraukt no lielceļa, līdz kādai mazāk biezai pludmalei, iemērkt kāju ūdenī jau 1. janvārī. Celiņš mazs, mūs brīdina braukt piesardzīgi, te varot i koalas no augšas krist, i ķenguri pār ceļu lēkšot. Un tiešām, pēc brīža skatāmies – ceļmalā sastājušies pāris auto un cilvēki, galvas atpakaļ atgāzuši, kaut ko pa zariem fotografē. Skaidrs, ka mums to vajag zināt, to vajag just. Izkāpjam un bildējam, bildējam – zaros satupuši pūkaini koalas, nu tieši, kā apčamdīt, kā paburznīt. Ķetnas ar milzu nagiem gan nemaz tik nevainīgi neizskatās.

Koalas esot pavisam toksiski, jo košļā toksiskās eikaliptu lapas (un patiešām, viss mežs smaržo pēc eikaliptu eļļām – nu gluži kā kādā masāžas kabinetā!). Turklāt, lai ietaupītu enerģiju, viņi pārvietojas ārkārtīgi lēni un viņu smadzenītes esot mazas, mazītiņas. Toties rīkles kādas!

Izkāpjot nākamajā ceļmalā bildēt koalas, izdzirdam rūcienus un trokšņus, kas atgādina nu vismaz saniknota meža kuiļa brēcienus. Sūtam Blažeju pa priekšu… Sak, tu mednieks, mēs tik vācējas, lasītājas. Un tiešām tie ir koalu brēcieni, kā lasu vēlāk – tā rūkoņā sacenšas tēviņi, lai apliecinātu mātītēm, ka ir tie vislabākie, visizcilākie. Bildējam bez apstājas, jo, atklāti sakot, bija licies, ka nez vai mums izdosies koalas satikt – galu galā nekādus dabas parkus un zvēru turētavas neesam paredzējuši apmeklēt. Manas poļu valodas zināšanas aug augumā – tagad zinu, ka tas, ko vēlamies ar koalām darīt, ir čohraķ (czochrać) jeb bužināt. Nu vai nav izcils vārds, ko apgūt? Un to taču tik lietderīgi var nejauši iespraust jebkurā ikdienas sarunā…. Sakāpjot auto, dodamies tālāk un pēkšņi, pavisam negaidīti mums pār ceļo slow motion aizļepato ķengurs. Mēs mēmi – es pie stūres pavisam priecīga. Nodomājam – lūk, pirmais no šīs sugas pārstāvjiem, ko manām! Nemaz pat i nenojaušam tobrīd, ka šeit taču laikam ar ķenguriem ir gandrīz kā mums ar stirnām – ir, bet nemaz tik dikti acīs nerādās. To zinām tagad droši, jo tas tad nu arī bija vienīgais kenga, ko mums izdevās redzēt un nepaspēt nobildēt.

Nobraucam pie jūras. Neviena nav, okeāns tik zili zaļš, ka žilbst acis. Ūdens veidotas skulpturālas akmeņu formas, klints pārkares. Gliemežvāki raibu raibās formās. Bradājam, silts, silts! Pret sauli tālumā mirdz bāka. Esam pavisam down down un ļoti, ļoti under under (Down Under – tā Austrāliju arī mēdz saukt – lejā, tur apakšā). Un skaidri zinām, ka, ja visu visu atkārto divreiz divreiz, tad var to ļoti uzsvērt. Un mums mums te te ļoti ļoti patīk patīk.

Ceļš turpina locīties un vīties un nonākam pie slavenajiem 12 apustuļiem – tās ir 12 klintis, kas, nošķeltas no krasta, slienas turpat blakus. Rieta saules gaismā krāsas laistās vienkārši dievīgi. Skatāmies lejup uz smilšu pludmali – nez vai tur notikt arī maz var? Noskaidrojam, ka tieši tur ne, bet uz otru pusi no skatu laukuma gan – pa Gibsona pakāpieniem. Nu mums plāns rītdienas 42 grādiem gatavs – dzesēsimies pie okeāna! Nu jau pa tumstošo ceļu traucamies uz Port Fairy, kur mums rezervēts motelis – nemaz nav bijis tik viegli tikt pie naktsmājām, izrādās, šajās dienās te tiešām sabraukuši kaudzēm atpūtnieku. Mums izdodas atrast arī gardu vakariņu vietu – pirmo reizi ēdam vietējās jūras veltes un ir labas. Dienas loms šoreiz ir zilacu menca. Garda. Saguruši krītam miegā.

Rīts un brokastis vietējā dainerītī. Izmetam loku pa Port Fairy ciematiņu – te ir arī pudeļveikals, protams, kas zīmīgi – pat ar drive-thru elementu. Sagūbstamies kartes par piekrastes apskates vietām un traucam atpakaļ uz Gibsona pakāpieniem. Bruņojušies ar sauļu krēmu, dvieļiem un peldkostīmiem, kāpjam lejā. Jā, jā! Baltas, karstas smiltis, bangojošas, zilas jūras krēpes – izcili. Paejamies malā no pakāpieniem un nonākam pilnīgi savā, atsevišķā pludmalītē. Neviena cilvēka! Esam pārbrīnīti – ko viņi dara visi tajās pilsētu pludmalēs, kur nākas cits citam mīt ja ne uz kājas, tad vismaz izklātā dvieļa, kamēr šeit ir īsta paradīze zemes virsū. Peldamies – mēs ar Annu atrodam vanniņu starp klintīm, kur viļņi negāž mūs riņķī, bet peldkostīms tik un tā pilns smiltšu, bet Blažejs ir īsts mednieks – drosmīgi stājas pretim viļņiem. Pa brīdim vaktējam viņu – ja nu būtu jāglābj, diez vai no mums kādas glābējas sanāktu, pašas itin glābjamas. Bet nē, viss veiksmīgi. Lasām gliemežvākus, staigājam, iemūrējam smiltīs Annu un jūtamies pasakaini. Nu šādi var arī 42 grādus pārdzīvot bez mazākajām problēmām. Pamazām saguruši dodamies prom. Lenču ēdam Port Campbell – ak, cik gardi grieķu salāti ar jēru. Saules nogurdinātiem gan, man šķiet, mums garšotu itin viss. Tālākajā ceļā stājam pie katras apskates vērtās klints – redzam Londonas tiltu, kas reiz bijis savienots ar krastu, bet nu vidusdaļa iegāzusies – naktī, kad tas noticis, uz izvirzījuma teltīs snauduši kāds pārītis tūristu – no rīta gan – kur skaties, kur ne – atpakaļ vairs netiek. Khm, nez vai tās patīkamākās izjūtas… Apskatām arī Laivu līci.
Foto mirkļu gana daudz.

Beidzot ir gana un dodamies pāri laukiem uz Hamiltonu, kur mums nākamās naktsmājas. No jau atdzisušajiem plus 26, griežoties prom no krasta, gaiss atkal sasilst – auto termometrs rāda jau visus 32, kaut arī ārā jau sāk tumst. Ierodoties motelī, vaicājam pēc vakariņu vietas, pulkstenis ir ap pus9. Viesnīcniece smaida un žēli krata galvu – nu vaļā esot vien McDonald un vēl kāda burgeru vieta. Kādu dzērienu gan mēs noteikti vēl varot dabūt centrālajā bāriņā. Piebraucot redzam, ka šī bāriņa nosaukums mums par sajūsmu ir Our Centre of Entertainment. Tur bāra meitene jau visu čakli vāc nost, esam vienīgie klienti un mūs brīdina, ka pēc 15 minūtēm mūs sūtīs prom un dzērienu nāksies pabeigt sētā, pie pīpētāju galdiņa. Mēs nebīstamies – mums vairāk laika nevajag šajā tik dzīvelīgajā bārā un mutuļojošajā pilsētiņā. Noklausāmies pasaku – tāds mums tagad gandrīz katru vakaru rituāls. Blažejs stāsta poliski, es cenšos saprast un Anna, kas prot poļu valodu, man mundri palīdz, dažlabu vārdu tomēr pirmo sadzirdot arī pati. Pasakas, jāatzīst, parasti ir gana asiņainas, tur nereti figurē riebīgi vācu krustneši, un manā vārdu krājumā gulst tādi vārdi kā zamordovaļi (noslaktēja), smok (pūķis), król (karalis), warownia (cietoksnis), un królewna (karaļmeita). Pēc klausītāju pieprasījuma gan šīs krwawas historias polskas tiek izrotātas arī ar kādu truskawku un szampan (zemenēm un šampanieti). Neizpaliek arī viens otrs paslepens kochaneks (mīlētājs). Ovācijas ir ievērojamas.

Rīts aizsākas brokastu ilgās. Domājam, ka šai virmojošajā Hamiltonas pilsētiņā brokastu mums diez vai atrast, tāpēc dodamies jau Melburnas virzienā, kur pēc 30 km kartē iezīmēta Dunkeld pilsētiņa. Tā tiek smalki apzīmētā kā vārti uz Grampians kalnu parku (kur mums iegriezties vienkārši nav laika). Diemžēl izrādās, ka tā tiešām nav nekas vairāk kā vārti (ne burtiski), jo brokastu vietas nav. Šī, kā noskaidrojam, Austrālijā joprojām ir brīvdiena, jo kaut kā taču jākompensē fakts, ka svētki iekrituši svētdienā. Tad nu šoferītis kļūst manāmi drūmāks – esam jau pamanījušas, ka labu omu Blažejā iespējams garantēt, regulāri viņu paēdinot. Tikko ēdamais ir paredzamā attālumā (vēlams – priekšā), viņš kļūst smaidīgs, čalo, dungo un tamlīdzīgi. Šoreiz pie stūres neviens nedungo, un tā līdz pat gana attālajai Balaratai, kur obligāti stājamies, lai salabotu šofera omu.

Kērnsa un zemūdens bara lielā diena

Nodevuši mašīnu, dodamies uz lidmašīnu – uz redzēšanos, Melburna – būsim atpakaļ pēc 10 dienām! Mūs gaida Kērnsa (Cairns), kas atrodas Austrālijas ziemeļaustrumos un no turienes vislabāk doties nirt uz Lielo barjerrifu. Turklāt tā ir teritorijā, kur zaļie tropu meži iznāk līdz pašām baltajām pludmalēm, bet tur, kā mūs baida ceļojumu grāmata, ir slapjā sezona! Nu, nekas, spriežam – slapjš no augšas, slapjš no apakšas – nirt nebūs nekādas vainas. Ielidojam jau pavēlu – jālido pāri vai visam kontinentam. Dodamies uz centru kādā tūristu informācijas punktā meklēt viesnīcu. Taksists mūs laipni arī pie viena tāda pieved. Bet – ak, vai! Nabaga meitenei aiz letes nupat nobrucis dators, viņa mums līdzēt nevarot, bet kartē ar roku ieķeksē pretim esošo hosteli un diezgan nelaipni pavisam burtiski pasūta mūs vienu māju tālāk. Hostelī vietu mums trijiem kopā nav un mēs lepni, bet pārliecinoši dodamies uz norādīto centrālo Esplanādi. Tur dažādu tūru pasūtīšanas punktu cik uziet. Vienā no tiem vaicājam pēc palīdzības. Šī meitene, lai arī viņas dators nav uzkāries, tik un tā ne visai labprātīgi piekrīt mums palīdzēt. Atradusi ar google palīdzību vienu viesnīcu, viņa tai piezvana un, noskaidrojot, ka vietas ir, to mums zibenīgi piedāvā. Mēs tomēr laužamies, tai pat lappusē esam jau manījuši labākus piedāvājumus. Paši pieklūpam internetam un Annas pieredze mums jo strauji atrod lielisku piedāvājumu – divistabu numuru nedaudz nostāk no centra. To sazvanīt meitene mums tomēr palīdz un drīz vien jau pa cilvēku pārpildīto Esplanādi ar koferiem cauri vakara tveicei stumjamies uz viesnīcu. Tā nudien ir nedaudz nostāk, bet gluži jauka un plaša, un nolemjam te apmesties arī citas Kērnsā pavadāmās dienas. Gribam gan aiznākamajā dienā doties pāris dienu niršanas izbraucienā uz rifu, bet pēdējo nakti pirms lidojuma taču vienalga nāksies kur nebūt apmesties. Nolikuši mantas, iekārtojušies un nodušojušies ejam ielās. Ārā gaiss sutīgs, karsts. Var just, ka esam tropu klimatā. No pieredzes zinām, ka restorāni šai valsti taisās ciet ātri, tāpēc metamies iekšā pirmajā pa ceļam – Barnacle Bills Seafood Inn. Šajā pierifa pilsētā esam nolēmuši koncentrēties uz jūras veltēm. Un esam gandarīti – mans baramundi ar avokado ir vienkārši dievīgs. Un tas viss par godu Annai! Viņai šodien dzimšanas diena, pat ja viņas pasē teikts citādi. Un kāpēc gan ne? Vai tad nevaram paši sagudrot sev iemeslu svētkiem? Tā aizsākas mūsu dzimšanas dienu tradīcija – katru dienu pa kārtai kādam no mums ir svētki, tiek slepeni pirktas dāvaniņas, rakstītas kartiņas – Blažejs savā dzimšanas dienā pat saņem kūkas gabaliņu ar svecīti. Nemaz ne bēdīga tradīcija, teikšu godīgi. Annai par godu vakariņas šovakar noslēdzam ar gardu kokteili un tipinām atpakaļ čučēt. Pa ceļam vēl smejamies un apspriežam iespējamos rītdienas plānus – rīt mums slinkā diena – galvenais uzdevums noorganizēt rifa niršanas braucienu.

Ceļamies lēni, bet pārliecinoši. Pat koferis nav jākravā – kas par laimi! Brokastojam jau uz Esplanādes – ielas, kas ved gar dubļaino Kērnsas jūras krastu – tur izliktas brīdinājuma zīmes – te mēdzot sirot arī sālsūdens krokodili – tuvoties ūdenim tikai uz pašu atbildību. Kokos ķērkst krāsaini papagaiļi – viss ir ļoti tropiski! Brokastis lielas un pamatīgas – arī slinkošanai taču vajadzīgs spēks. Tūliņ pēc tām ieejam blakus informācijas punktā, un pretstatā abām iepriekšējā vakara nebūt ne labākajām ceļojumu aģentēm sastopam lielisku vīru, kas saprot mūs no pusvārda, piedāvā mums dažādus variantus, ņem vērā mūsu iegribas – 1 sertificēts nirējs un 2 snorkelētāji, kas tomēr grib arī ienirt, turklāt gribam nakšņot 2 naktis uz rifa un izbraukt jau rīt pat. Pēc nelielas rušināšanās pasākums rezervēts – uz kuģa Reef Encounter. Blakus ar vēl vienu bukletu rokā drusku trinas Blažejs – šodien taču viņa dzimšanas diena un viņš nu dikti gribētu savā lielajā dienā doties uz raftingu jeb laivošanu pa krācēm. Mēs neliekamies ilgi sevi pierunāt un ļaujam vīram, kas izrādās ungārs esam, norezervēt mums arī pēcpusdienas upes braukšanu. Turklāt vaicājums par mūsu tālākajiem plāniem noved arī pie Uluru tūres rezervācijas – ko lai dara, ja tik pretimnākošs aģents?

Nu jau laiks uz viesnīcu gatavoties raftingam – mūs grasās savākt jau no viesnīcas. Krēms, peldkostīms un gatavi. Savlaicīgi pie viesnīcas durvīm ir klāt busiņš un tiekam ielasīti iekšā pie citiem upes braucējiem. Paredzēts braukt pa Beronas upi, kas izlauzusies cauri Beronas aizai – pavisam netālu, burtiski divdesmit minūšu brauciena attālumā no pilsētas. Un tiešām, jau pēc mirkļa braucam augšā pa šauru ceļu starp stāviem mūžamežu klātiem krastiem un lecam laukā. Mums izdala ķiveres un glābšanas vestes, tiek arī pa airim. Savus flipflopus nomainu pret iznomājamām gumijas sandalēm un aiziet. Sakāpušiem laivā mums tiek izskaidroti drošības noteikumi. Nu bail gluži nav vis, jo, kā mums stāsta, upe šobrīd nav diez ko traki strauja, bet uzmanīties vajadzēšot un arī ritmiski jāairē būšot. Mēs ar Blažeju sēžam, tā teikt, priekšējā rindā un mūsu laivas stūrmanis jaunzēlandietis mūsu vārdus izrunāt nespēj. Esam Daca un Blaca – lai nu būtu – airēšanas nolūkiem. Sākam ceļu lejup, esam itin laba un saskaņota komanda. Lūk, arī krāces – ak, izcili! Ūdens šļakst, saule spīd, apkārt meži, apakšā akmeņi! Tiekam cauri ar gavilēm! Vienā no lielākajām krācēm aiz manis sēdošais amerikānis Tajs gan iemanās no laivas izgāzties – un labi, ka viņam galvā ir ķivere, jo viņš tiek ar laivas malu gluži piespiests pie klints. Pēc viņa veiksmīgas ierāpšanās atpakaļ laivā izrādās, ka vairāk nobijusies bijusi viņa pretim sēdošā draudzene. Kaut kur starp krācēm stāv un mūs bildē arī galma fotogrāfs – nu tā jau ir, kādu bildi gribētos gan – pat, ja ķiveres nebūt nav tā greznākā galvas rota. Nobraukuši aiz krācēm visi salecam peldēties – diena taču karsta un šeit krokodilu neesot – tiem šeit drusku par strauju ūdeņi, citur apkārt gan varot būt – ne par velti te apkārt tiek organizētas visdažādākās krokodilu un citu zvēru apskates tūres. Mēs uz tādām gribētu gan, lai vismaz redzētu viņu dīvaiņus – jo te taču mājas pīļknābjiem, vombatiem un citiem brīnumiem, bet tam mums nav laika. Vienīgā iespēja ieraudzīt wombat in combat mums ir, pašiem mežonīgi savaikšķoties un rūcot. Sarāpušies laivās un nobraukuši krastā, pārģērbjamies un tiekam nogādāti atpakaļ viesnīcā. Dzimšanas diena turpinās un Blažeja ziņā izvēlēties mūsu šīvakara restorānu. Pēc maigiem abu pavadoņu ieteikumiem nonākam vietā ar nosaukumu Raw Prawn (jēlā jeb, kā man patiktos labāk, kailā garnele). Izteiksmīgi, vai ne? Ak, atkal tik gardi – tik lieliska izvēle! Sēžam ārā, silti miklā vasaras vakarā, malkojam gluži vai kraukšķīgi svaigo Austrālijas Semillon vīnu no norasojušām glāzēm un ļaujamies priekam. Pēc maltītes vēl izmetam līkumu un uzejam nakts tirdziņu. Jā – suvenīrus arī nedrīkst aizmirst! Ieraugot improvizētā garā aiz aizslietņiem izvietotu ķīniešu masāžas salonu, nespējam atturēties – par 15 dolāriem ļaujamies masētāju rokām – lieliski. Kā aplaimoti pēc tam vēl mirkli paklaiņojam pa tirdziņu un tad jau laiks mājup, kur vēl jāsagatavo mugursomas ar lietām, kas ņemamas līdzi uz kuģa – nedrīkst aizmirst masku un snorkeli, kā arī ziemsvētku dāvanu no Ieviņas – niršanas datorpulksteni! Nekas daudz cits jau uz kuģa vajadzīgs nebūs.

Un manā ārpuspases dzimšanas dienā tiek piepildīta mana karstākā Austrālijas apmeklējuma vēlme – dodamies nirt uz barjerrifu! No rīta atstājuši koferus un Blažeja mugursomu viesnīcniecei, gaidām busiņu. Tas ierodas tikai ar 20 minūšu nokavēšanos – taču jau tropos laiks rit citādi. Pa ceļam pamanām koku, ko apstājuši nelabā balsī ķērcoši milzu sikspārņi, to spārnu atvēriens, šķiet, ir vismaz metrs – ak, kā gribētos apskatīt tuvāk, bet nē – Lielais barjerrifs sauc! Mūs informē, ka vispirms mūs ar citu kuģi gluži kā ar taksometru vedīs līdz Reef Encounter. Uz taksometra kuģa esam smalkie viesi – pārējie šeit dodas tikai vienas dienas snorkelēšanas un niršanas izbraucienā – mums toties iedalīta atsevišķa telpa uz augšējā klāja, kur ierīkots pat gaisa kondicionieris. Pamazām satumst Blažeja seja – uz kuģa tak solītas arī brokastis! Un ir, ir – tikai nedaudz jāpagaida, kad klāt milzu maizes ar ceptām olām un gaļu. Mājam ardievas Kērnsai un nepacietīgi pētām horizontu.

Pēc pāris stundām esam klāt – mūsu mantas un paši pārceļojam uz ne pārāk svaiga paskata kuģi, kas ir drīzāk kā katamarāns, jo tā dibens kā no divām daļām, kam pa vidu tukšums – pieņemu, ka tas tāpēc, ka šeit, ap rifu, daudz kur ir ļoti sekls un kuģi ar dziļāku iegrimi nemaz nevarētu izbraukt. Visas niršanas instruktores dikti tievas un brūnas, un visādi citādi skaistas. Blažejs acīmredzot mana mūsu nedaudz satrauktos skatienus un nāk klajā ar vēl vienu lieliski apgūtu frāzi latviešu valodā, kas mums burtiski aizsit elpu – „Jums ir skaistas dvēseles”. Mēs patiešām kūstam.  Ūdens zaļo koši zaļš, mums ierāda kajīti – esam visi trīs kopā, bez liekajiem, un aicina uz drošības brīfingu niršanai. Lietu kārtību uzreiz saprast nav tik viegli – skaidrs tikai tas, ka viss norisinās zināmā secībā – celšanās 5 no rīta, jau 6 pirmais niriens vai snorkelējiens, tikai tad brokastis, tad tūliņ nākamais. Maksimālais nirienu skaits gan dienā esot tikai 4. Man tas jau liekas gana daudz pēc Ēģiptes 2 nirieniem dienā. Te gan viens niriens saskaņā ar Kvīnslendas likumu nedrīkst pārsniegt 40 minūtes, kas nudien nav pārlieku daudz – regulāri uznirstu ar skābekļa pārpalikumu.

Vispirms mums paredzēts iepazīšanās iekritiens ūdenī – visi snorkelē. Sameklējam sev hidrotērpus, pleznas īstajā izmērā. Apkārt ūdens vien, ne rifa maliņa nepaceļas virs ūdens – vietām tas ir krietni zaļāks – tur rifs tuvāk ūdens virsmai. Esam Normandijas rifā – te varot redzēt haizivis. Nu, ne jau milzīgās, bet tās vidēji mazās – rifa haizivis, kas aug tikai līdz 2 m garumam. Maska uz galvas un plunkš. Ak, cik krāsaini, cik skaisti, zemūdens pasaule tomēr sit pušu visas dokumentālās filmas, lai cik krāšņas tās nebūtu. Papagaiļzivis siro bariem, aizturot elpu, var dzirdēt, kā tās krakšķina koraļļus, nokožot tos pa gabaliņam vien. Mazās klaunzivtiņas arī turpat, un damzelzivtiņas dažādās krāsās, jūras asarīši un gūzmām citu. Ja vien es spētu vārdā nosaukt kaut pusi no visām raibajā gūzmā redzētajām, varētu pierakstīt i vai puslapu. Pēc lenča drīkstu doties arī pirmajā nirienā – sirds tā kā drusku sitas, tomēr cita vieta, lieliskā instruktora Džefa blakus nav, visi šeit liekas dikti relaksēti, nenotiek ne tik uzmanīgas biedra pārbaudes (buddy check), ne kā – par visu esi atbildīgs pats.

Pirmo reizi nirstam gida pavadībā – nākamajos nirienos visi pa pāriem var doties paši, par gidu jāpiemaksā atsevišķi. Bet šoreiz vēl ne, tērps mugurā, Ieviņas dāvana uz rokas, svari ap vidu, BCD (piepūšamā veste) ar visu skābekļa balonu mugurā, maska galvā, pa kāpnēm uz ielēkšanas platformu prom, uzvelkam pleznas, skābekļa regulatora padeves gals mutē un plaukc – ar milzu soli ūdenī iekšā. Ak, sajūtas par to, cik nirt ir lieliski, ataust atmiņā tūliņ pat. Nirstam uz leju, manā grupā vēl trīs amerikāņu meitenes, kas svaigi kā nolikušas niršanas pamatkursu un nav bijušas nevienā pašā izpriecas nirienā, bez mācīšanās. Es sajūtos kā lielā –  pieredzējusi bez maz. Man, piemēram, nevajag turēties pie enkura troses, lai nirtu lejā, arī ne tāpēc, lai uzraudzītu, cik dziļi un ātri nirstu – jo uz rokas taču pavisam noderīgi uzlikts pulksteņdators (jeb datorpulkstenis?) – tas man uzreiz rāda, cik dziļi esmu, cik ilgi vēl šai dziļumā drīkstu būt bez nepieciešamības pēc dekompresijas (obligātas apstāšanās uznirstot, lai asinīs uzkrājies slāpeklis paspētu no tām atkal izkļūt – dikti sarežģīti – visu kursu tak šeit neizstāstīt). Redzu datorā arī ūdens temperatūru un laiku, cik ilgi jau esmu zem ūdens, un jūtos pavisam in control. Beidzot nonirt spējušas arī amerikānietes un dodamies ceļā. Es aiz sajūsmas bez maz pukstu un aizrijos – kā lai nesmaida? Koraļļi visdažādākajās formās un krāsās, zivju bari un – kas tad tur? Jā, nudien – gide rāda haizivis, pa gabalu gan, bet toties divas un vismaz manā garumā. Sirds sit strauji – aiz sajūsmas un laimes. Nu, kur gan mans zemūdens fotoaparāts? Tas vēl diemžēl tikai pirkumu listē. Nekas – atmiņām taču domāts arī cietais fails, un vai tad nu internets nav pilns ar lieliskām un profesionālām zemūdens pasaules bildēm? Manām aizpeldam arī milzu bruņurupuci – tas tik graciozi aizmanevrē uz priekšu, ka gribētos spēt to imitēt.

Iznirstot emociju pārpilna nomazgājos un meklēju savus ceļabiedrus – kamēr es zem ūdens, arī viņi ir devušies savā pirmajā iepazīšanās nirienā. Tas nekas, ka nesertificēti – instruktori viņus ieģērbuši, pārbaudījuši, paņēmuši aiz rokas un pieturēdami aiz balona arī viņiem izrādījuši lielisko zemūdens pasauli. Esam sajūsmā. Mēģinām atpazīt zem ūdens redzētās zivis apkārt uzstādītajos plakātos un grāmatās, bet tas nu tomēr ir un paliek sekundāri. Es piesakos uz advanced līmeņa niršanas kursu – tas sastāv no 5 specializētiem nirieniem, no kuriem divi – niriens dziļumā un navigācijas mācīšanās – ir obligāti, bet pārējie 3 izvēles. Šeit nekādas dižās izvēles nav, bet tas nekas. Turklāt uz šī kuģa nav vis PADI sistēma, kurā esmu mācījusies pamatkursu, bet SSI. Man gan skaidro, ka tas esot, kā iet bakalaura kursu vienā, bet maģistra programmu citā universitātē. Tas man der. Neesmu vēl pati īsti nožuvusi, kad instruktore Lūsija mani jau sauc uz pirmo kursa nirienu – ar navigāciju. Ar mani kopā mācās vēl 2 zviedri, kas šeit palikuši nedēļu ilgāk, lai izietu kursu. Izrādās, uz šī kuģa regulāri meklē palīgus – hosties, kas paliktu uz kuģa par velti ilgāk, saņemot naktsmītni, ēdienu un iespēju par velti nirt un snorkelēt, bet par to viņiem jāpalīdz ar dienas darbiem uz kuģa – virtuvē, ar kajīšu tīrīšanu un tamlīdzīgi. Ak, ja tik būtu vēl laiks, noteikti paliktu. Lūsija mums izstāsta teoriju – kā zem ūdens apieties ar kompasu, pēc kā orientēties un, kompasu uz rokas uzmaukuši, lecam iekšā. Aiznirstot līdz smilšu nogāzītei, sākam pildīt uzdevumus, viens peld uz priekšu, sekojot virzienam kompasā, otrs viņu pietur, lai regulētu vienmērīgu dziļumu, un skaita pleznu vēzienus. Pēc 20 vēzieniem jāgriežas atpakaļ un pēc kompasa jāspēj nonākt izejas punktā. Mums visiem izdodas itin labi, pat neskatoties uz to, ka Lūsija viltīgi nomet smiltīs atsvaru, pie kā jāatgriežas, bet pati papeld nostāk. Pēc tam maināmies vietām. Tad seko navigēšana pa četrstūri, un atkal jānonāk izejas punktā. Un atkal bez pazaudēšanās – esam labi studenti! Tālākā niriena daļa jau ir apskate un izklaide. Urā – pirmais no mācību nirieniem nokārtots!

Pēc vakariņām, kas gan nav diez ko izdevušās, bet ēdamas ir, un ne jau pārtikas kvalitāte šeit ir mūsu noteicošais kritērijs, izejam uz klāja vērot saulrietu. Sirreāli, sārti oranžās ugunis deg visa pamale. Ūdenī pie kuģa murd milzīgas dzeltenoranžas trevalli un – kas tad tas? – arī rifa haizivis! Tās drošvien sanākušas našķēties ar kaut kādām pēcvakariņu atbirām no kuģa virtuves.

Mums pēc vakariņām paredzēts vēl viens – nakts niriens. Tādā vēl nekad neesmu bijusi, drusku tā kā bail, bet gribas, vai kā gribas! Tas turklāt ir arī otrs manas kvalificēšanās niriens. Pirms niriena brīfingā mums izstāsta visas nianses, ar ko niršana naktī atšķiras no niršanas diena. Protams, acīm redzami – galvenā atšķirība ir tā, ka nirstam tumsā (ak, kāds pārsteigums!). Bet ar to saistīti miljons sīkumi – pirmkārt, katram līdzi tiek dota baterija, mainās arī gan zem, gan virs ūdens rādāmie signāli – zem ūdens roku, kas rāda signālus, jāliek starp bateriju un vēderu, lai rokas signāls tiktu izgaismots. Turklāt mūs brīdina, piemēram, nespīdināt bateriju virsū bruņurupučiem, kas ir pamodušies. Viņi savu dzīvi peldot, vadoties pēc saules gaismas, un, ieraugot bateriju naktī, var nodomāt, ka tā ir saule un traukties tev virsū (uh!) un mēģināt tur ieelpot, kā rezultātā var itin viegli noslīkt. Tāpēc šādā neveiklā brīdī baterija jāspīdina uz augšu, kur bruņurupucis var iznirt un ieelpot. Bateriju neesot iesakāms spīdināt acīs arī saviem niršanas biedriem, bet ne noslīkšanas draudu dēļ – vienkārši, lai pagalam neapžilbinātu. Tāpat esot jāievēro princips – divas zivis pagalam uz cilvēku (angliski skan krietni skarbāk – 2 kills per night. 2 līķi pa nakti!). Īsti nesaprotu uzreiz, bet izrādās, ka ap mums, izmantojot mūsu bateriju lieto gaismu, medīšot lielās trevalli un, ja pietiekami ilgi baterija apspīd kādu mazāku zivteli, trevalli to tavā acu priekšā apēd. Tā atļauts apspīdināt tikai 2 zivis naktī, lai pārāk neiejauktos dabas ritmos. Tāpat nedrīkstam pārspridzināt gļotu burbuli, ko ap sevi naktī izveido papagaiļzivs, lai no plēsējām noslēptu savus sirdspukstus. Šādu burbuli zivs var izveidot tikai vienreiz pa nakti, un, ja tas pārsprāgst, zivs visu nakti dabū dzīt prom miegu, briesmīgi nervozēt un slēpties no haizivīm, trevalli un citiem naidniekiem. Nē, nu nervozas papagaiļzivis mums nav vajadzīgas. Tāpat naktī ir īsāks niršanas laiks, seklāks dziļums un vieglāka navigācija, jo no kuģa aizmugures tiek palaists spēcīgs, zaļš zem ūdens patālu redzams prožektors. Visu apguvuši, dodamies ekipēties. Nakts nirienu izmēģināt dodas arī Blažejs instruktora drošā rokā, bet Annai liekas, ka ar dienas nirienu bijis gana – rīt mēģinās atkal, arī naktī. Un jau atkal – plaukc un ūdenī iekšā.

Jā, zemūdens pasaule naktī ir pavisam citāda, daudz biedējošāka, vēl daudz satraucošāka, baterijas stars šaudās šurpu turpu, apkārt un starp mums peld milzīgi trevalli – mēs tām neinteresējam, bet mūsu baterijas lietā gaisma gan. Gaisma apstaro tikai tuvākos koraļļus, pārējie izzūd tumsā – visā ainā ir kaut kas sirreāls, kaut kas kā no šausmu filmām, kā no mēness ainām, kā no pasaku grāmatām. Lūsija norāda uz bruņurupuci – šis nav pamodies, čuč, galvu smiltīs iebāzis, jo tā taču viņu neviens neredz. Redzam arī milzīgu samodušos rupuci, tas bola acis un staipās – un mēs žigli baterijas vēršam uz augšu – tur, mīļais, tur ir tas gaiss. Bet šis neliekas ne zinis. Tālākajā vietā no kuģa baterijas aptumšojam un ar roku vēcināmies pa ūdeni –  uzvirmo zaļas gaismiņas – tas ir fluorescējošais planktons, kas veido pats savu uguņošanu naktī. Apbrīnojamā daba. Lūsijas baterija pavēršas uz augšu – kas tas? Balts haizivs vēders un raksturīgi haiziviskā mute no apakšas. Tā mūs uzmanīgi vēro – nu drīzāk jau mūsu bateriju gaismas lokā iepeldējušās zivis, bet drusku tā kā neomulīgi tik un tā, pazibinām gaismu citur, tā sabīstas, apmetas un ir prom. Bet izjūtas ir un paliek lieliskas! Iznirstam, stāstām Annai pārdzīvojumus, iedzeram pa glāzei vīna un liekamies uz auss – rīt agri jāceļas, plkst 6 jau pirmais niriens – man jākvalificējas uz dziļumu.

Un, lūk, rīts jau klāt – piecos pie durvīm klauvē! Esmu augšā uzreiz, satraukta un priecīga (lūk, ko ar mani, ilggulētāju, dara niršana). Ātri silta kafija un klausos jaunzēlandieša Maki teorijā – nekas dižs tur nav, visu manīšot niršanas laikā, līdzi viņš ņemšot uzskates materiālus – ābolu, olu un ūdens pudeli. Šoreiz nirstam kopā ar Robiju – viņš ir viens no hosties, kas arī liek kursu. Nirstam gar enkura trosi uz leju un uz leju – līdz mans datoriņš uz rokas rāda 26.7 metrus, ar to pietiek. Un tā vien liekas, ka dziļāk te īsti vairs nav kur ielaisties. Jau tā esam pieplakuši pie smiltīm, gluži kā tā raja, ko īsi pirms tam redzam graciozi aizpeldam tālāk. Maki mums demonstrē, cik nekrāsains kļuvis ābols, kā olas dzeltenums izsitas laukā un peld – to drīz vien nomakšķerē mūs aplidojošā milzu trevalli. Rāda arī, cik dikti sarāvusies ūdens pudele zem atmosfēru spiediena. Augšup ceļoties, Maki grib panākt, ka pudelē no regulatora ielaistais gaiss uzsprāgst, bet diemžēl viņš nav tur ielaidis pietiekami daudz skābekļa un gaiss pudeli tikai pamatīgi piepūš. Bet niriens ir lielisks. Esmu gatava brokastīm. Brokastīs satieku abus kompanjonus – viņi sajūsmā – šī rīta snorkelēšana esot bijusi vienreizīga – uz rifa pamazām modušās visas zivis, aktīvi šiverējušas riņķī, un Anna pavisam tuvu redzējusi arī haizivi.

Nākamais niriens pēc brokastīm ir mans ‘jaunās dabaszinātnieces’ niriens. Man tiek iedotas ūdensnecaurlaidīgas lapas ar zivīm, Lūsija par tām pastāsta. Uz rokas uzmaucu plāksnīti un lapas ar zivju un koraļļu attēliem, otrā rokā zīmulis – ar to man uz plāksnes zem ūdens jāuzraksta 10 no redzētajām zivīm, 5 cietie un 5 mīkstie koraļļi. Šoreiz esmu Ešlijas vadībā un līdzi ir arī visas trīs iepriekšējās dienas amerikānietes. Es šoreiz ļauju vienai no viņām vaktēt mani kā niršanas biedru – man nav laika visus pasēt – es rakstu savus zemūdens romānus. Izcili interesanti, un nemaz nav tik viegli saprast, kura zivs atbilst kurai uz tābeles. Ešlija saskata arī astoņkāji un uzmanīgi mēģina to izvilināt no koraļļu alas – tas tomēr tikai pastaipa savus taustekļus ziņkāri, bet pilnīgi ārā vis nenāk – neies te rādīties kaut kādiem tūristiem. Pēc tam, kad amerikāņu meitenēm beidzies gaiss un Ešlija viņas aizlaidusi uz kuģi, mēs vēl abas pariņķojam starp koraļļiem un pie paša enkura bloka es sajūsmināta saskatu murēnu! Rādu to arī Ešlijai un jūtos ļoti lepna par savām zivju dislocēšanas spējām. Diemžēl murēna bijusi gana dziļi un obligātās 3 minūtes pirms izniršanas 3-6 metru dziļumā jāatkārto vēlreiz, kas nozīmē, ka rezultātā esam pārsniegušas atļautās 40 minūtes, lai arī gaisa balonos vēl gana. Skotijs, kas liek parakstīties visiem iznirušajiem, nav apmierināts un runā kaut ko par sankcijām – respektīvi, nākamā niriena laika samazināšanu līdz 15 minūtēm, bet es neliekos zinis – murēna pilnīgi noteikti bija tā vērta.

Lenčs atkal ir nekāds, bet visu aizēno zivju pasaule. Pēc lenča dodos ar citiem snorkelēt, jo dienā atļauts veikt ne vairāk kā 4 nirienus un man divi jau aiz muguras, bet pulksten 3 paredzēts pēdējais kvalificēšanās niriens un gribas atkārtot arī nakts nirienu. Nākamajā dienā diemžēl vairs nirt nedrīkstam, jo, lai arī tas programmā paredzēts, mums aiznākamajā dienā jau agri no rīta ir lidojums un no pēdējā niriena līdz gaisā celšanās brīdim iesakāms rezervēt vismaz 24 stundas, lai nebūtu pārliecīgas spiediena maiņas un neiestātos dekompresijas slimība (un ak, vai, cik briesmīgas un pat letālas sekas var būt šai kaitei!). Tāpēc esam samierinājušies, ka pēdējā dienā tikai snorkelēsim, bet savukārt šodien – nirsim, cik spēsim. Snorkelējot sajūtam nepatīkamus dzēlienus – viss ūdens pilns ar nelielām medūziņām, kas kož un kož – te lūpā, te kājā, visur kur trāpa, nu gluži kā elektrošoka terapija. Bet kas tas ir, salīdzinot ar revolūciju. Šajā niršanas vietā diemžēl vairs nemana arī haizivis.

Pēdējais kvalificēšanās niriens mums paredzēts kopā ar abiem zviedriem un bez instruktores. Mums tiek parādīta rifa karte (šis ir jau pilnīgi cits rifs, jo kuģis ik pa brīdim pārvietojas uz citu niršanas vietu) un pastāstīts maršruts – līdz kurienei tikt, kā pašiem vadīties pēc koraļļu audzēm, kad griezties atpakaļ. Satraukti dodamies ceļā, pavisam profesionāli komunicējam zem ūdens. Un viss izdodas! Visu izdarām pat īsākā laikā kā atvēlēts un pavadām niriena beigu laiku, pētot koraļļu torņus. Izniruši topam apsveikti! Jā, esam kvalificējušies kā advanced open water divers SSI sistēmā – vairs ne tikai pamatkursnieki! Lepna jo lepna meklēju atkal savus draugus un acuraugus, arī viņi ir laimīgi – bijuši vēl vienā nirienā un šoreiz jau vairs pat ne pie rokas, bet tīri neatkarīgi. Abi solās Briselē iet niršanas kursos, lai citreiz vajadzības gadījumā varam kļūt par īstu sertificētu nirēju komandu.

Pēc vakariņām atkal nakts niriens – atkārtojam jau apgūto un esam gatavi plunkšķim. Šovakar redzamība ūdenī ir sliktāka. Mūsu gids ir Elektra – jā, tieši tā sauc šo blondo dīvu. Ar mums nirst vēl 3 meitenes un kāds neanglofons vīrišķis. Diemžēl jau pirmajā niriena daļā viņš, pretēji piekodinājumam, iemanās nozaudēties un pieslēgties citai grupai. Tas nozīmē, ka mums jāveic ārkārtas pazudušā nirēja meklēšanas procedūra – šaudām pa riņķi baterijas staru, viņa nav, pēc pusminūtes bez drošības pauzes visas iznirstam – dodam ziņu uz kuģi. Skotijs ar laivu brauc meklēt pazudušo uz otru, jau tālāk aiznirušo grupu. Tur ienirstot konstatē, ka viņš tur ir, un mums pēc minūšu desmit tirināšanās virs ūdens un zvaigžņu skaitīšanas tiek dota atļauja turpināt nirienu. Bet jau pēc minūtēm desmit saprotam, ka nu esam viens par daudz – mūsu pazudušais dēls ir atgriezies – nu un, protams, mums atkal jāuznirst, lai par to informētu otru grupu un Skotiju. Jau atkal turpinām nirienu, bet visu šo laiku čakli nirušajam vīrišķim ir beidzies gaiss un mums nākas kāpt laukā. Esmu pagalam frustrēta, nekas dižs šoreiz zem ūdens nav redzēts, tikai šis nelaimīgais lost buddy. Bet tad atslābstu un saprotu, ka arī šādi krīzes brīži ir daļa no mācībām. Anna un Blažejs savā nakts nirienā redzējuši skorpionzivi un citus brīnumus, bet, kā noprotu, ne tik daudz un skaisti kā iepriekšējā, labākās redzamības nakts nirienā. Zinādami, ka rīt vairs nenirsim, atļaujamies dzimšanas dienā veselu pudeli vīna (lai nu man top piedots, ja aizmirstu, kuram no mums tieši todien bija tā diena)! Un atkal ar veselīgu nogurumu uz auss!

Uz plkst 6 no rīta tomēr esam atkal gatavi krist ūdeni un apskatīt modušos rifu. Ir skaisti – pavisam netālu koraļļus mega skaļi skrubina vesels bars kuprgalvas papagaiļzivju – tās ir milzīgas, apmēram, manā augumā un viņu deguma kupris tās padara līdzīgas aizvēsturiskiem jūras briesmoņiem. Savos sirojumos sastopu arī nelielu (nu tikai metru diametrā) bruņurupuci, to apglāstu un peldu ar to, vēroju viņu uznirstam pa brīdim pēc elpas, līdz jādodas atpakaļ. Mazās medūzas turpina dzelt, un uz pēcbrokastu snorkelēšanu Anna atsakās doties – viņai jau pieticis šīs šoka terapijas, kur nav laika skatīties uz zivīm, jo jāspēj izvairīties no caurspīdīgajām dzelošajām lentēm zem ūdens. Jau pakojam somas un atstājam kajīti. Vēl mirklis un mūs, gan tikai pēc visu rēķinu godīgas apmaksas, ceļ pāri uz taksometra kuģi. No tā vēl paredzēts pēcpusdienas snorkelējums. To arī darām – šoreiz drosmīgi bez hidrām, jo ir taču gana silts. Rezultātu redzu gana drīz – jau tuvojoties Kērnsas ostai – kājas man aizmugurē nosvilušas sarkanas – nebiju tak radusi krēmoties – ienirstot 10 m un vairāk dziļumā tas nav bijis aktuāli, bet nu, 3 x pa ūdens virsu tirinoties, kājas zem hidras līnijas (neaizmirsīsim, ka no rīta jau bija 2 snorkelēšanas sesijas) koši sārtas. Aptiekā traucu iepirkt apdeguma līdzekli. Ar to nav gana, atlikušo brauciena daļu cīnos ar diezgan baisa paskata saules alerģiju – lūk, man sods par aizmāršību… Viesnīcā atkal dušojamies, sapucējamies un ejam atvadu vakariņās uz centru. Atgriežamies pirmā vakara restorānā, tur mūs atceras un sveicina ar labu vārdu. Un gardi atkal no jauna.

Austrālijas sirds Uluru

Agrā rītā ar taksometru prom uz netālo lidostu un prom uz Austrālijas sarkano centru. Nolaižoties viss apmācies, bet zem mākoņiem tomēr uzreiz saskatām sarkanos smilšu klajumus, ko kā punktiņi un dažādas sarežģītas formas rotā dzeltenzaļie krūmi un augi. Īsts aborigēnu mākslas paraugs dzīvē. Tikai kā gan viņi paši to no augšas redzējuši, ka tik labi prot uz audekliem uzlikt?

Izkāpjot uzreiz dodamies pie auto nomas stendiem – mūsu priekšā grūts uzdevums – tūri esam rezervējuši, sākot no Uluru, bet tā noslēdzas pēc 2 dienām Alice Springs, kas no šīs lidostas ir nieka 450 km attālumā un mums kaut kā nebūt jātiek šurp uz pusdienslaika lidojumu uz Sidneju. Pēc gariem meklējumiem process vainagojas ar panākumiem – sarunājam nepieciešamo transfēru.

Tad nu tiekam vesti uz kempingu, kur savācam citus jau iepriekš atbraukušos ceļabiedrus un dodamies uz Uluru – Kata Tjutas nacionālo parku. Šopēcpusdien mums paredzēts pārgājiens pa Kata Tjutas pakalniem – Vēju ielejas taku. Mums ir paveicies, ka no rīta plkst. 11 pārgājiena sākuma punktā vēl nav bijuši +36 grādi pēc Celsija, jo pie šīs temperatūras taka tiek slēgta. Pašlaik gan 36C ir pilnīgi noteikti un varbūt pat mazliet vairāk, bet gadās arī pa kādai vēja brīzītei un mums līdzi katram obligātā kārtā jāņem vismaz pusotra litra pudele ar ūdeni.

Visus šeit biedē ar dehidrāciju – un var jau saprast, pagājušo vasaru viņiem gadījusies tik neveiksmīga nedēļa, ka katru dienu pa vienam kāds miris no karstuma un dehidrācijas.

Sabīstamies un dzeram ūdeni daudz. Šādus šausmu stāstus atceros arī no Nāves ielejas informācijas punktiem – tak jau laikam gluži bez pamata šie brīdinājumi nebūs! Izkāpjam karstajās, sarkanajās tuksneša smiltīs ar krūmājiem un dodamies pa taku uz priekšu. 2.7 km līdz Karinganas skatu punktam. Soļojam un bildējam, un brīnāmies – krāsas tik košas, tik spožas – sarkanais akmens pret koši zilajām debesīm, zaļie krūmāji un koki (vēl šorīt esot lijis) un melnu aļģu apaugušās ūdens noteces vietas uz sarkanās klints. Pilnīgs krāsu jūklis un tajā pašā laikā harmonija. Kāpjam pret kalnu, un tik dzeram, dzeram ūdeni. Skaisti ļoti. Beigās mūs gaida visa kāpiena vērts skats uz sarkani zaļi dzeltenu ieleju, kas atvērusies starp šaurajām kalnu rindām. Kata Tjuta vietējā valodā nozīmē ‘Galvas daudz’ – kopā šeit esot 27 apaļi pauguri, katrs par otru augstāks – starp tiem ir šauras ielejas, cita augstāk, cita zemāk, veidojot mistiskus dabas rakstus. Par šādām un citām ģeogrāfiski zīmīgām ainavām aborigēni zīmē, izdzied un izdejo savas dziesmu līnijas (Songlines), kas apkopotas varētu noklāt vai visu Austrālijas teritoriju, un dīvainā, gluži neizskaidrojamā kārtā ir atšķirīgas katrai ciltij, bet, kopā saliktas, viena otru papildina, veidojot sava veida ainavisku karti. Mani šāda spēja būt atsevišķi, bet tai pat laikā kopā un spēt pacelties pāri tieši pretim redzamajam vienkārši fascinē.

Pēc atgriešanās busiņā dodamies uz skatupunktu, no kura var redzēt gan Kata Tjutas pakalnus, gan Uluru pa gabalu. Un tas ir svarīgi, jo abi šie monolītiskie un gigantiskie formējumi citādi fotoaparāta tvērumā nemaz neiekļaujas. Bet ir to vērts – skaisti. Arī pa ceļam manāmās floras un faunas paraugi ir fascinējoši – viss nebūt nav tik vienāds, kā šķistu pa gabalu. Šajā slapjajā sezonā šur un tur kaut kas arī zied. Lēkā putni un pamanām arī mazītiņu ķirzakbērniņu uz takas (gandrīz kā – ‘tu tikai skudru nesamin’…). Šeit mītot arī čūskas, saka Bens, un es jau sapriecājos un sagavilējos, līdz viņš piemetina, ka savu 7 gadu tūru vadīšanas laikā viņam kādu izdevies samanīt tikai pāris reizes… Tas gan viņu netraucē iepazīstināt mūs ar drošības mēriem, kas piemērojami čūskas kodiena gadījumā. Nu, pirmām kārtām, nekādā gadījumā nevajagot mēģināt indi no koduma vietas izsūkt – vajagot tikai nosaitēt vietu (kāju) virs koduma vietas. Tas tāpēc, ka uz koduma vietas palikusī inde nereti tiekot izmantota, lai identificētu pretindes serumu. Uz otru pusi tālumā samanām mītisko Uluru.

Tālāk ceļš ved uz saulrieta vērošanas vietu. Tur gan būšot īsts amfiteātris, ne bez smaida nosaka Bens – tur sabraucot visi lielie tūrbusi un tad nu notiek ņemšanās. Arī mums tur paredzēts malkot glāzi dzirkstoša vīna (klātesošo francūžu izjūtas saudzējot, tas netiek saukts par šampanieti), piekožot cepumiņus ar sieru. Mums tas gluži pie sirds – no pārgājiena apetīte izstrādājusies gluži laba. Piebraucam un iekārtojamies – pie blakus galdiņa sanākušās aborigēnu mammas pārdod savu mākslu. Vīns tiek saliets pa plastmasas glāzēm un nu tik gaidām saulrietu. Milzīgais monolīts, protams, ir ārkārtīgi skaists un iespaidīgi paceļas pāri sarkanajām zaļo krūmu kušķu piesētajām tuksneša smiltīm, kaut arī nesagaidām to iedegamies rieta ugunīs tā vienkāršā iemesla dēļ, ka pa šo brīdi debess ir paspējusi apmākties. Bet tas nekas – mums rīt paredzēts vērot arī saullēktu – varbūt tad. Nu jau pa tumsiņu dodamies uz kempingu – tur mums jāieņem guļvietas un jāmielojas ar ķengura, liellopa un kamieļu gaļas bārbekjū – vakariņas un citas ēdienreizes gatavo Bens pats, tikai palūdzot nedaudz palīdzības dārzeņu sagriešanā. Iekārtojušās teltīs, kas ir gana lielas, lai tur ietilpinātu pa divām gultām, abas ar Annu saprotam – karstums mūs nokausējis tiktāl, ka miegs ņem virsroku pār ēstgribu un atstājam Blažeju vienu baudīt mielastu. Sapūšam pretknišļu līdzekli, aiztraucam uz dušām nomazgāties un lienam vien guļammaisos.

Burtiski pēc mirkļa atskan Bena balss – ceļamies! Ir jau 4 no rīta un, lai paspētu uz saullēktu, mums līdz plkst 5 ir jau jābūt pabrokastojušiem un sapakojušamies un jādodas ceļā. Autobusā visi vēl atlūst, bet, vieglai ausmas gaismai nākot, esam gatavi iet gaidīt saules gaismu. Drusku smīņā un saprotam, ka diezin vai arī šorīt Uluru mums atmirdzēs pilnā spēkā. Blakus gadās par šo netaisnīgo Uluru rīcību galīgi apskaities krievu ģimenes galva, sieva gan viņu cenšas mierināt, sakot, ka lietū Uluru nokrāsosies melni lillā un arī tas būšot labs skats. Negaidām sarunas noslēgumu, bet sabildējamies un dodamies tālāk. Šorīt mums paredzēts 10.6 km gājiens apkārt Uluru. 

Pa ceļam uz Uluru Bens stāsta mums par parka vēsturi. Parka teritorijā vēsturiski dzīvojot divas aborigēnu ciltis, ieskatam mēģināšu uzrakstīt šo cilšu nosaukumus: Yankunytjatjara un Pitjantjatjara ciltis. Un tagad ātri izlasām abu cilšu nosaukumus 3x no vietas! Ir, ko mežģi pamēlīt, vai ne? Viņi sevi kopā sauc par Anangu. 1985. gadā, kad jau bija aizsācies zemes atdošanas process to tradicionālajiem īpašniekiem, sākušās tiesas prāvas arī par parka teritoriju. Tad nu, lai labi būtu visām pusēm, valdība ar ciltīm noslēgusi darījumu – zeme top atdota Anangu, bet Anangu to tūliņ iznomā atpakaļ Austrālijas valdībai uz 99 gadiem. Valdība turklāt pieprasījusi atļaut organizēt kāpšanu Uluru kalnā. Tas šeit ir strīdus akmens, jo

Anangu Uluru ir svēts un tajā kāpt nedrīkst. Bet tūristiem, redz, par katru cenu gribas kaut kur uzkāpt, kaut ko pievārēt.

Piebraucot redzam klintī tās lēzenākajā nogāzē iedzītus mietiņus ar virvi, pie kā turēties. Šodien gan kāpiens lietus dēļ slēgts, jo akmens kļūst aplam slidens, kad slapjš. Bens stāsta, ka lietus laikā nevienas no šīm kalnu takām, arī mūsu vakar veiktā, nav vaļā, bet reiz lietus uznācis pēkšņi, kad viņi bijuši Kata Tjutas Vēju ielejas takas tālākajā punktā. Viņa intonācija un sejas izteiksme liecina, ka tas nav nekas tāds, ko viņš vēlētos atkārtot.  

Uzsākam gājienu apkārt Uluru. Nomācies, bet pārgājienam ļoti piemērots laiks. Klints struktūra šeit ir pavisam citāda nekā Kata Tjuta – tur klints sastāvēja no atsevišķiem lielākiem un mazākiem akmeņiem, kas bija kopā gluži kā sacementēti ar sarkano smilšu masu. Šeit Uluru klints veidota no tādām kā plēksnēm, kas viena uz otras kārtu kārtām spiedušās zem ledāju svara, līdz kontinentu pārvietošanās radītā spiediena rezultātā klints ir burtiski izspiesta uz augšu. Protams, tam bijuši vajadzīgi miljoniem gadu. Ik pa brīdim arī aizliegts fotografēt, jo Anangu šeit ir svētās vietas un, līdzīgi kā nedrīkst rādīt mirušu cilvēku bildes, arī zināmas vietas un to teikas un skaidrojumi, un rituāli nedrīkst tapt dokumentēti citādi kā vien Anangu mutvārdos un mākslā. Turklāt, kā saka Bens, aborigēni baltajiem stāsta tikai zināmu daļu savas kultūras, liela daļa paliek noslēpumā tīta, jo ar to iepazīstina tikai cilts piederīgos. Kas svēts, to nebūs izlikt visiem apskatei un vērtēšanai. Tāpēc, manuprāt, pētīt aborigēnu kultūru ir uzdevums, kas tuvinās neiespējamai misijai. Tomēr gluži kā aizliegtais auglis tā manās acīs tāpēc (un ne tikai) iegūst milzīgu mītisku vērtību.

Pēc brīža uznāk lietus – esmu tam pagalam negatava, jo tuksneša vidū slapjo sezonu nebiju gaidījusi. Blažejs gan, jūtami, ir praktiskais latvietis, tpu tu, polis, jo viņam ir gan lietus jaka, gan ap mugursomu apliekams plēves apvalks. Nododu savu fotoaparātu tur glabāšanā un soļojam tālāk. Patvēruma šeit nav, bet nav arī neko auksts – kā silta dušiņa. Un Uluru klints patiešām pamazām krāsojas tumši lillā toņos – iespaidīgi. Lietus te pārstāj, te atsākas, bet tāpēc jau nemetīsimies skriet – nē iepazīstamies ar visu informatīvo materiālu pa ceļam. Vietām te ir vīriešu, vietām – sieviešu svētvietas. Anangu kultūrā vīrieši un sievietes dzīvojuši ļoti nošķirtu dzīvi un katram ir bijušas sava slepena zināšana un prasmes. Protams, atkal atgriežamies pie mednieku un vācēju-lasītāju dalījuma. Bens tomēr iesaka par zemu nevērtēt sieviešu lomu, jo tikai sievietēm, piemēram, bijis zināms, kura no 28 krūmu tomātu šķirnēm vienīgā ir ēdama. Atgriežamies izejas punktā pašā pēdējā brīdī, jo gribējies vēl pieskriet pie ūdenskrituma kalna pakājē.

Tālāk tiekam ievesti informācijas centrā, kur ir arī Anangu kultūras centrs. Te, starp citu, ir arī grāmata, kur parakstās Uluru kalnā nekāpušie (arī es). Tas ir cieņas apliecinājums. Stendos izstādīta māksla, vēstures materiāli. Mirušo aborigēnu bildes ir noņemtas un palikušas tukšas vietas. Vienā no telpām notiek sieviešu augu izmantošanas zinību prezentācija – šūpuļkrēslā izgāzusies puķainā kleitā sēd mazītiņa aborigēnu večiņa, kam reindžere ik pa brīdim pie deguna ceļ burciņas ar dažādām sēklām un citām substancēm, un viņa kaut ko zem deguna murmina. Tā vien šķiet, ka reindžerei jau sen pašai zināms, kas kurā trauciņā atrodas, bet skata pēc jautājumi tiek uzdoti. Toties večiņa sāk nevaldāmi smieties, pavisam burtiski vēderu turēdama, kad blakus aiz letes sēdošais tikpat augumā maziņais aborigēnu vīriņš aizsnaužas un izgāžas no melnā biroja krēsla. Kā tāda rotaļu rūķu ģimenīte.

Lenčs kempingā un esam gatavi pārbraucienam uz Kinga kanjonu. Mums ienākusi informācija, ka mūsu loģistikas rūpe ir atrisināta – mūs rīt pēc pārgājiena kanjonā savāks tūres buss, kas uz dienu būs atbraukuši kāpt kanjonā un kam vakarā paredzēts atkal atgriezties Jularā. Esam sajūsma – turklāt mums par to nekas nebūs pat jāpiemaksā. Vieglu sirdi dodamies ceļā. Līdz Kinga kanjona apmetnes vietai 3 stundas brauciena. Pa ceļam piestājam uz zaļo pieturu lopu stacijā Curtin Springs – te nu lai atminam Drogedu no ‘Dziedoņiem ērkšķu krūmā’, kur visu dienas un gada ritmu noteica lopu audzēšana. Šeit ir līdzīgi, lopu pārvaldīšana gan vairs nenotiek zirga mugurā – tagad ir citas smalkas metodes. Piemēram, ganībās esot 8 ūdenskrātuves, kur lopiem padzerties, bet tās vienu pēc otras uz lopu dzīšanas un kaušanas laiku ver ciet. Govis saožot ūdeni 8 km attālumā un dodoties turp. Tās ir pieradušas, ka, lai piekļūtu pie ūdens, tām jāatbada vaļā vārti. Tikai, redz, pie pēdējās ūdenskrātuves, vārtus atpakaļ iziešanai atbadīt vairs nevar. Izkāpjam uz foto momentu pie Konora kalna, kas tiek saukts arī par Fuluru – jo esot muļķu Uluru (fool+Uluru). Nereti tūristi ieraugot šo kalnu, to sabildējot un liekoties mierā, domājot, ka nu jau Uluru ir apskatīts. Jāsaka, iespaidīgs gan ir arī šis kalns, tāpat arī pakalnītes otrā pusē redzamais milzu sāls ezers. Tādu te, Austrālijas vidienē ir pa pilnam – to vēlāk redzam arī no lidmašīnas, jo, kontinentiem bīdoties, Austrālija tikusi saspiesta, un tai gluži kā pankūkai malas parāvušās uz augšu kalnu grēdās, bet pa vidu palikuši milzīgi sāls ezeri, kas pamazām izžuvuši, aiz sevis atstājot baltus, plašus klajumus ar irstošām plūstošajām smiltīm – gluži nāvējoši dažiem naiviem iepriekšējo gadsimtu pētniekiem.

Vēl pēc pāris stundām esam nonākuši arī Kinga kanjona kūrortā. Te nav ne telefona tīkla pārklājuma, ne interneta, bet kam tas mums, ja varam iziet vietējo klinšu taku, vērojot pamazām draudīgi tumstošus padebešus, iedzert vīna glāzi vietējā restorānā, un, pūšoties no tveices, ielekt vietējā baseiniņā trenēties sinhronā stāvēšanā uz galvas (es gan tikai skaitu ‘trīs četri’ un vērtēju rezultātu). Tikām Bens veic dažādus kempinga sagatavošanas darbus un gatavo mums ēst. Kad pēc Kinga kanjona apskates šoreiz tiešām ugunīgi sārtā saulrietā, kas izceļas jo spožs pret tumšajiem negaisa mākoņiem, nonākam nometnē, atkal iekārtojamies pa teltīm, šoreiz katrā ir pa divām divstāvīgām gultām. Bet sarunājam ar Benu, ka šonakt drīkstam gulēt uz īpašiem atritināmiem matračiem ārā, zem tuksneša debesīm. Tikai visu ēdamo gan vajagot noslēpt un nevajagot bīties, ja naktī tev apostīti ierodas kāds šeit pirms 5000 gadiem kā suga aziātu nomadu ievazāts dingo. Dingo vispār neesot nikni, bet nu gluži arī par klēpja sunīšiem tos uzskatīt nevajagot. Gardi paēduši un čakli nomazgājuši traukus, dusam zem tumšajām debesīm un klausāmies kārtējo Blažeja pasaku. Pasaka noslēgusies, varētu likties uz auss, bet te pēkšņi sākas diezgan uzmācīgs lietus. Pie apvāršņa zibina baltu un mana vēlme ir piepildījusies – vērojot Uluru bildes zibeņu gaismā, pie sevis klusībā tiku nodomājusi – ak, ku būtu vērts redzēt tādu tuksneša negaisu!

Gāž un vētro visu nakti. Mostos augšā ik pa brīžam, jo liekas, ka telts tiks vienkārši nonesta. Turklāt pa uzrotītajām telts ventilācijas atverēm sūcas iekšā lietus – tās aizveramas tikai no ārpuses un kuram nu nakts melnumā gribas doties ārā pa tumsu, pa nakti, pa vētru kaut ko tur ķibināties. Nu, bet toties gaiss teltī gan svaigs. Rīts sākas ar Bena paziņojumu, ka varam vēl stundu gulēt, jo lietus dēļ pārgājiens tik agri vis nesāksies. Čučam vien nost. Ap sešiem tomēr jāceļas. Duša, neizpratne par situāciju – ārā gluži vai tā kā vēss metas. Viss kempinga pagalms dubļos un tērcītēs. Lietus joprojām nav mitējies. Dzirdam tādas kā baumas, kā informāciju, ka ceļi esot pārplūduši un kanjona pārgājiens tiek atcelts pavisam. Pēc brokastīm visi satilpstam busiņā, kas aiz sevis ved treileri ar lielajām mantām, un mēģinām aiz kravas automašīnas izkļūt no kempinga līdz šosejai, kur ir kūrorts. Tas, veiksmīgi šķērsojot milzu sarkanu dubļu jūras, arī izdodas. Kūrortā tiekam izlaisti pie nojumītes un Bens mums apstāsta situāciju. Ceļš izkļūšanai no kanjona parka ir pārplūdis, vēl no rīta, ap plkst 6 bijis pēdējo reizi caurbraucams, bet tagad ūdens līmenis pacēlies līdz 1.70 m un pat lielie smagie tūres auto (kur vadā garāko tūru klientus) netiek cauri. Tādi busiņi kā mūsējais varot tikt cauri 30 cm ūdenim, ar vilkšanu līdz 50 cm. Hmmm, daudzsološi pie 1,70 m. Vaicāts Bens arī atbild, ka ilgākais laiks, ko viņš ir pavadījis šajā kanjona kūrorta līdzīgu plūdu dēļ, ir 5 dienas. Mums drusku aiztrūkst elpa – tā jau var ne tik vien netikt uz Sidneju, bet arī nepaspēt uz reisu, kas vedīs atpakaļ uz Eiropu. Tomēr Bens ir optimistisks, citreiz esot bijis jāgaida tikai puse dienas. Un mēs visi, solot tūres vadība, tikšot nogādāti attiecīgajos punktos – tiek ievākta izlidošanas informācija un citas detaļas. Mums gan vēl tā nelielā lieta ar tikšanu atpakaļ uz Jularas lidostu…

Slaistāmies pa nojumi, paguļam busā – jo kļuvis itin vēss, vērojam pa kūrortu klaiņojošos dingo – nu tādi gaišbrūni krancīši šķietas. Muskuļaini gan – tak jau tomēr plēsēji. Vispārējai izklaidei tiekam pa kārtai aizvesti arī līdz applūdušajam Kinga strautam. Tur ūdens vidū palicis auto ar milzu karavānu – nav aprēķinājis caurbraucamo dziļumu. Bens un citi gidi brien gandrīz līdz viduklim pa ūdeni palīgā. Ūdens, redz, jau sākot kristies. Atpakaļ nometnē turpinām gaidīt, pamazām lietus rimstas, uzspīd saule – momentāni kļūst silts. Ūdens esot nokrities līdz 70 cm. Prieks kur prieks, bet no otras puses neatvairāmi atkal tuvojas melni jo melni negaisa mākoņi. Arī Bens saka, vadība esot ziņojusi, ka tuvojoties nākamais vētras centrs un mums jātiek laukā tagad, citādi nāksies gaidīt vēl kādu dienu. Sākas glābšanas operācija X. Mēs tiekam pārcelti ar kravas mašīnām daudzos piegājienos, busiņi tiek vilkti pāri, jo ūdens šobrīd veiksmīgā kārtā ir tikai 40 cm augstumā. Urā, esam otrpus straumes! Bet situācija ir tāda, ka visi tiekam vesti uz Alice Springs, kur mums jānakšņo – esot jau aizrunāts hostelis – un rīt no rīta mūs kopā ar vienu no tūres busiem vedīs uz Jularu, uz reisu 12.30.

Izguļam nakti hosteļa istabiņā kopā ar 5 korejietēm, kas viena pēc otras iet dušā, liek uz sejas dīvainas maskas un atkal iet dušā. Kad beidzot tiekam pie miera, laika līdz celšanās brīdim nav palicis īpaši daudz. Plkst 6 sabijušies gaidām Lui, kas mūs vedīs. Lui ir meitene, kas atbrauc un smaidīdama nosaka – paspēsiet, paspēsiet. Priecājamies par to, bet prāts pavisam mierīgs kļūst tikai tad, kad lielais tūres auto 11.40 ieripo lidostā.

Sidneja un civilizēts noslēgums

Reiss uz Sidneju norit bez piedzīvojumiem. Ielidojuši strauji norezervējam sev divistabu dzīvoklīti rajoniņā ar aborigēnisko nosaukumu Woolloomooloo netālu no centra. Ar taksi turpbraukdami redzam arī šī nosaukuma smejamo atšifrējumu – wool loo moo loo (vilna pods mū pods). Dzīvoklītis izrādās vienkārši lielisks, plašs, moderns, tīrs un ne-hostelisks. Arī korejietes šeit nav nevienas. Pēc svaigas dušpeldes dodamies ielās – pievakare ir tīri vēsa un dikti vējaina. Tomēr aizsoļojam līdz Finger Warf – kuģu piestātni, kur atjaunotas vēsturiskās noliktavu ēkas un tajās tagad izvietoti smalki dzīvokļi un vēl smalkāki restorāni. No šejienes paveras lielisks skats uz pamazām tumstošajām debesīm un izgaismotajām centra augstceltnēm. Sidnejas civilizācija pēc sarkanā centra liekas pat ļoti mīlīga. Vakariņās pavisam nejauši trāpām uz lielisku restorānu Food Society, ko, kā izrādās, vada poļi. Nu gardi bez gala, turklāt dažādi stresi no sirds nost un varam smiet pilnu balsi.

Varam nākamajā rītā arī labi izgulēties un ēst gruntīgas brokastis vietējā kafejnīcā. Pēc tam gar krastmalu dodamies uz slavenās Sidnejas operas pusi – lai nu kur, bet tur mums ir jābūt. Un nudien – te nu tā ir – visā savā spožumā. Gar krastmalu stāpeļiem vien skrien sportiska paskata sidnejieši – nudien, ļoti atlētiska pilsēta. Mēs gan nekur nesteidzamies. Bildējam operu, piesēžam operas kafejnīcā, gar centrālo ostu, kur ielu muzikanti izpaužas kā didžeridū pūtēji, aizejam uz vecāko pilsētas daļu. Lasām sienu plāksnes par mazajām, šaurajām ieliņām, kur savulaik nozūmēts ne viens vien ieklīdis jūrnieks, pērkam suvenīrus, mācām Blažeju ēst suši, līdz esam nobrieduši Sidnejas pludmalei. Anna ir izpētījusi, kā ar autobusu tikt līdz Bondi beach un, kā jau secināts iepriekš, uz viņu var paļauties. Autobuss mums ir gandrīz kā pilsētas apskates buss – garām vīd centrs un piepilsētas, Sidnejai nav ne vainas – labprāt uzkavētos šeit vēl kādu dienu. Pludmalē pūš dzestrs vējš, bet tomēr dirnam kādu brīdi, līdz Anna ar Blažeju nobriest arī peldei sāļajos viļņos. Es pieskatu mantas un vēroju atpūtniekus. To ir padaudz, neskatoties uz faktu, ka ir ceturtdienas pēcpusdiena. Neatraduši restorānu, dodamies atpakaļ uz centru, kur uz informācijas bukletā noskatītu restorānu mūs navigē Blažejs. Mēs tikai pa brīdim, nu tā pavisam drusku, pārbaudām, vai ejam pareizā virzienā. Restorāns Forbes & Burton izrādās vienkārši lielisks, gan nebūt ne lēts, bet tiešām izcils un, godīgi sakot, mūsu braucienā labākais no visiem. Gastronomiskajā baudā mūsu sejas iegūst diezgan apgarotu izteiksmi. Pēc tam, apgaroti kājojot mājup, vēl uz ielas satiekam oposumus (protams, to, ka tie ir oposumi, noskaidroju tikai pēc tam ar google palīdzību). Tie kā milzu vāveres tumsā rušinās pie koka un ļaujas fotografēties. Ar labu nakti, Sidneja!

No rīta pēc brokastīm dodamies uz lidostu, mums nu vēl priekšā pēdējais pārlidojums – riņķis ir noslēdzies, mūs gaida Melburna uz pēdējo vakaru šai otrādajā kontinentā. Izrādās, ka kļūdas dēļ neesam pamanījuši lidojuma laika izmaiņu un mums nākas nīkuļot Sidnejas lidostā stundas 5. Pasūtām Melburnai viesnīcu un stiepjam laiku kā zeķi visdažādākajos veidos – tostarp izmantojot bezmaksas internetu un rakstot mājup. Melburnā nonākuši, jau mazliet nostaļģijas apvējoti izejam ielās. Atgriežamies pie Jarras upes, vērojam cilvēkus, pamazām tumstošo pilsētu. Uzmeklējam restorānu, kur vecgada vakarā netikām iekšā ne lūgdamies. Gardi mielojamies un vērojam, kā pilsēta mostas piektdienas vakaram. Mūsos šīs jautrības pietrūkst… rīt taču jau jādodas prom.

Un tā arī ir. Jau rīta pusē uz lidostu prom un ardievu, vasara, ardievu, viss otrādais, ardievu, zeme, kur gribas atgriezties… Tik daudz vēl nepaveikta, neizdarīta, neredzēta – mēs tak netikām apčubinājuši pīļknābi! Netikām skrējušies ar ķenguru! Netikām bradājuši pa mūžamežiem! Netikām ieniruši vēl vismaz miljons reižu! Netikām sēdējuši baltajās Whitsunday salas pludmalēs… Netikām ar džipu braukuši no Kērnsas augšā uz Jorkas pussalu, kur varot nirt ar vaļiem… Neesam pat i tuvumā matījuši Austrālijas mežonīgo un skaisto rietumu krastu… Netikām apmeklējuši nevienu lielisko Austrālijas vīnu darītavu! Nemaz i nerunājot par Tasmāniju ar visu tās velnu. Nu ko lai saka – viss vēl priekšā – tur lejā apakšā vienmēr būs vēl kaut kas, ko redzēt.

rādīt komentāruspaslēpt komentārus

Uzraksti komentāru