Uz Antarktīdu man gribējies kopš senseniem laikiem. Un vēl vairāk sācis gribēties, kopš strādāju labi apmaksātā darbā, kad sāku saprast, ka nereālās ceļojuma izmaksas kļūst mazliet pieejamākas. Bet – izrādās – bija jāsastopas ar vēl vienu, nefinansiāla rakstura problēmu – man par milzu pārsteigumu visi nebūt nestaigā apkārt, glabādami dziļi sevī sapni par dienvidu kontinentu. Tāpēc vairākus gadus pētīju brošūras, meklēju informāciju internetā un uzmanīgi taustījos apkārt pēc ceļa biedra vai biedrenes. Tad pēkšņi, pat nedomājot, necerot tai vietā gavilēt, ievaicājos Jolantai – kā būtu, ja būtu. Viņa, acīmredzami tuvo kāzu sabiedēta (vai iedrošināta), noteica – jā, vēl pirms kāzām pēdējais ceļojums bez vīra derētu. Un Antarktīda arī! Kā izrādījās jau ievērojami vēlāk, arī viņa piecus gadus ir paslepus sapņojusi par šo kontinentu!

Lai Jolanta nepaspētu pārdomāt, ātri internetā sameklēju pēdējā mirkļa piedāvājumus (šos ceļojumus parasti rezervē vismaz gadu iepriekš, bet pār mums apskaidrība nāca tikai oktobrī) – uz februāri pieejamas iepriekš vēl nemanīti zemas cenas (tik un tā augstas, protams, bet… bet…). 30% atlaide! Kā lai nerezervē? Viens un divi, apstiprinājums kabatā (nē, bet e-pastā) un pirmie tūkstoši eiru aizceļojuši prom no konta… Nu var sākt baidīties…. Iegūgloju dažādus klipiņus youtube un atsauksmes. Visur mana tikai viļņojošos (stipri, ļoti stipri viļņojošos) jūru un tekstus par to, kā nobrauciens uz Antarktīdu vispirms jānopelna, pārdzīvojot Dreika šauruma untumus. Diezgan strauji top skaidrs, ka Dreika šaurums ir viena no visbēdīgāk slavenajām kuģošanas vietām. Te esot vētra vētras galā, jo straumi, kas virzās ap dienvidu kontinentu, nekas nešķērso, un vējiem ir, kur ieskrieties. Pāris naktis pavadu, šaustot sevi par šādu izvēli un iedomājoties sevi paniskās bailēs klaustrofobiski tupam kuģa kajītē kaut kur bez lodziņa, visas mantas vāļājamies no viena stūra uz otru. Bet tad saprotu, ka baiļoties nu vairs nav nekādas jēgas, jo, kas aizsākts, tas jānoved līdz galam.

Laiks rit strauji. Ik pa laikam ziemas izpārdošanās jau atkal iepērkam kādu mega siltu zeķu pāri un meklējam gumijniekus ceļam. Mums ir iedota vesela liste ar lietām, kas jāpagādā. Protams, jābūt ūdens un vēja necaurlaidīgai jakai un biksēm, gumijniekiem (jo ir paredzēta izcelšanās malā un tas notiek ar zodiakiem – lielām, ar motoru aprīkotām gumijas laivām, bet krastā, protams, pašam vien jālec laukā no laivas – ūdenī), cepurēm, ūdensnecaurlaidīgiem cimdiem (2 pāri) un citiem tamlīdzīgiem atribūtiem. Nopērku arī jaunu jaku un termoveļu – ar Jolantu vienojamies, ka līdz šim allaž esam smīnējušas par tādas nepieciešamību (jau uzreiz varu teikt, ka brauciena laikā bijām stipri pateicīgas par tāda apģērba gabala esamību). Sarunājam palienēt ūdensnecaurlaidīgās bikses – ak, laimīgās šo bikšu īpašnieces – saņems atpakaļ tik tālu aizceļojušas ūziņas!

Un, lūk, noteiktais datums jau pavisam tuvu! Esam gatavas 3. februārī uz vakaru kāpt lidmašīnā, lai caur Madridi un Buenosairesu nonāktu pasaules galā – Fin del Mundo. Lidostas restorānā sukājam iekšā gardos krevešu salātiņus un apzinīgi (uzkrītoši?) lasām grāmatiņu par Antarktīdu.

Līdz Madridei vienkāršāk, un pēc tam sēžot, guļot, bakstoties, uzēdot, paiet arī briesmīgi garās 12 stundas un esam Buenosairesā. Šeit ar shuttle busu jāpārbrauc uz otru, pilsētas lidostu Newbury tālākajam iekšzemes reisam uz Ušuaiju. Ārā aust rīts, ir 7, saule spīd un jūtam, ka ziemas zābaki nav īsti vietā. Jolanta izķeksē saulesbrilles, atģērbjamies, cik nu varam, un vērojam caur logu pilsētu, kur pirms 4 gadiem esam pavadījušas ne vienu vien lielisku brīdi. Otrā lidostā bez starpgadījumiem atkal tiekam vaļā no bagāžas un dodamies laukā – uz pusstundu baudīt solāriju upes krastā. Uh, cik laba sajūta, novelkot zābakus un atlaižoties slīpi uz sasilušajiem akmens soliņiem.  

Lidmašīna uz dienvidiem ir pilna, neizskatās, ka tajā būtu pārlieku daudz vietējo iedzīvotāju – tā vietā amerikāņi, austrālieši, vācieši un jebkādu citu vispārzināmu tautību pārstāvji. Tuvojoties galapunktam, ārā starp mākoņiem jau redzam skarbi nepielūdzamas klinšu smailes un mazliet sniega šur un tur. Te ir vasara, bet arī vasarā šeit parasti ir tikai ap plus 10. Nu, gadoties arī pa kādai patiesi siltai diena ar visiem ekstrēmajiem plus 20. Sagaidījušas bagāžu, kas laimīgā kārtā ir atlidojusi līdz (jau iedomājoties  vien, ko nozīmētu šis brauciens bez koferī sapakotajiem siltumizolācijas materiāliem, kļūst tā nedaudz neomulīgi), ar taksīti dodamies uz mūsu simpātisko viesnīciņu. Mūs sagaida Lusiana, argentīniete no Buenosairesas, kas savulaik gadu nostrādājusi Nīderlandē un ar vīru Havjēru uzsākusi šo viesnīciņas biznesu pirms 12 gadiem. Mūsu namiņš ir vēl feināks nekā cerējām – divos stāvos, milzu logiem, ielaižot dabu istabā, ar kamīnu, virtuvīti, dīvāniem un balkoniņu otrajā stāvā. Izcili. Dušojamies, saskaipojam mājas (jo līdz ir dators un te ir internets) un žēli pūšam, ka paliekam še tik vienu nakti – diez vai būs laika izbaudīt visus smalkumus – te tā vien prasās sēdēt rāmi un lēnām un malkot gardo argentīniešu Malbec pie kamīnā rūcošas uguns…

Bet mums kurkst vēderi un gribam uz pilsētu vakariņās. Pusstundas laikā no kalna lejup noejot, esam galā, turklāt jau safotografējušas bilžu bildes ar kalnu ieskauto un vēsas vasaras krāsu un lupīnu toņu iezīmēto Ušuaijas pilsētiņu. Pilsētā ir aptuveni 13 ielas 6 rindās – un no tām viena ir pati galvenākā, protams. Te pilns ar suņavīru veikaliem un āra drēbju pārdotuvēm. Pa vidu visam smaržo cepta gaļa – restorānos uz milzu uguns jau cepas vakariņām paredzētie jēri. Vakariņas šeit sākot ēst tikai ap astoņiem, mūsu vēderi ir sen pierāvušies pie mugurkaula (diemžēl ne burtiskā nozīmē), kad beidzot tiekam iekšā restorāniņā. Jērs ir gana labs, bet nu salīdzināt ar to ambrozijam līdzīgo jēra fileju, ko savulaik ēdām San Carlos El Bariločē, nevar vis. Ensalada mixta ar sīpoliņiem un tomātiņiem gan dikti laba! Kājām pret kalnu mājup, bet skaidrs, ka spēka uguni kurt un dīki sēdēt ar vīnu nebūs vis. Visdebešķīgākās sajūtas rodas, tieši beidzot liekoties slīpi gultiņā.

Nākamajā dienā savācam koferus, atvadāmies no saimniekiem un pārbraucam uz mūsu nu jau tūrē iekļauto viesnīcu pašā Ušuaijas centrā. No paskata tā ir necila, bet iekšā tai nav ne vainas. Turklāt tā ir tieši pretim ostai. Pēc pārgājiena tepat Ugunszemē izejam tūrīti pa veikaliem – meklējot kapučcepurīti ar sejas aizsegu jeb baklavu – esam sadomājušas tādu iegādāt, jo būsim taču Antarktīdas iekarotājas! Neatrodam. Paēdušas gardum gardas vakariņas ar vīnu un skatu pār ostu un baznīcu vēl vienā saimnieces ieteiktā restorānā Maria Lola, dodamies pie miera. No rīta jāceļas savlaicīgi, lai sapakotos koferus jau pulksten 9.00 atstātu recepcijā savākšanai uz kuģi.

Rīts ir vējains un nedaudz samācies. Es dabūju savu pirmo un šodien vienīgo vārda dienas dāvanu – kapučcepurīti! Jolanta, konspiratore, ir slēpusi to un tikai izlikusies, ka kopā ar mani tādu meklē – jo pašai jau somā ir viena sev, viena man – skaisti iepakota! Tik lietderīgu dāvanu, jāsaka, reti nākas saņemt. Un vēl tik perfekts taimings!

Pēc brokastīm ar bažām vērojam ostu – vai maz mūsējais kuģis ir pārradies no iepriekšējā ceļojuma? Drīz vien sazīmējam mūsējo – tas lepni stāv blakus kuģim Polar Star, par kuru pirms nedēļas dzirdējām ziņās – tas bija uzskrējis klintīm Antarktīdā un no tā nācies visus evakuēt uz citiem kuģiem. Nu, kā redzams, kuģis pats arī ir atevakuēts. Vienīgais, kas mierina, ir, ka mūsu kuģis m/s Expedition ir maķen lielāks (lūdzu nejaukt ar m/s Explorer, kas nogrima pie Antarktīdas krastiem, bez upuriem gan, bet neglābjami – un youtube pieejami baisi skati ar šo kuģi grimšanas laikā… Es tiem neviļus uzdūros, meklējot, pēc kā izskatās mūsu GAP operatora kuģis). Pēc brokastīm dodamies apgaitā – ar taksīti uzbraucam līdz pacēlājam, kas ved Martial Glacial – uz šļūdoni. Esam gandrīz pirmās, kas sēžas aukstajos krēslos un ceļo augšup. Jau braucot augšup, jūtam ledus dvesmu – vēsums vējo pretim un gaisā gandrīz taustāmi var sajust ledus smaržu. Uzbraucam augšā un paejamies pa vieglāko taku caur dažādos līkločos stumbrus izlocījušu, ziemeļnieciski (dienvidnieciski?) zemu kociņu birzīti un, nelielai smīņai sākoties, dodamies atpakaļ lejup. Veikalos sapērkam pastkartes – lai tās varētu rakstīt garajās Dreika pārbrauciena dienās uz kuģa.

Prombraukšanas satraukumā ostā jeb automašīnu stāvvietā pie ostas, kur mums noteikta tikšanās vieta, lai ar mūs ar autobusu pievestu kuģim, ierodamies jau krietni priekšlaicīgi. Gar krastu stāv milzu rinda, visi vēlas tikt uz kruīzu pa Bīgla (Beagle) kanālu. Mēs lepnas – mums tas neinteresē, mēs kruīzēsim daudz tālāk un iespaidīgāk. Tuvojas 16.00, parādās arī cilvēki GAP jakās ar uzrakstiem, ko iekabina aiz autobusa priekšējā stikla. Neesam aizmirstas, neesam pazaudējušās un nomaldījušās. Žigli vien autobusā iekšā un uz kuģi prom.

Kuģis, klāt piebraucot, izskatās stipri vien lielāks nekā pa gabalu. Tas mierina un iepriecē. Arī mūsu bagāža ar nelieliem starpgadījumiem atrodas pie mūsu kajītes nr. 334. Uh, labi gan, ka viss mums ir. Iekārtojamies, izkrāmējam siltās drēbes un zeķu kalnus un gatavojamies mācību trauksmei, uz kuru līdzi jāņem zem gultas noslēptās drošības vestes. Caur PAS jeb personal anouncement system – personīgo paziņojumu sistēmu – GAP komandas vadītājs Hulio mūs vairākkārt mierina, ka šī nudien ir tikai mācību trauksme, bet obligāta.

Pēc noteiktā signāla pulcējamies Discovery Lounge uz 4.stāva klāja – šī ir telpa, kur notiks visi brīfingi, lekcijas un kopējā pulcēšanās. Kuģa komanda šo telpu sauc par Womb room – dzemdes telpu, jo tā ir zema un lekciju slaidu rādīšanas laikā tiek aizvilkti aizkari un izdzēstas gaismas – visi sasēduši pa šūpīgajiem krēsliem līgojas pa viļņiem tumsā un siltumā… Mūs sadala pa grupām, dodamies apskatīt arī glābšanas laivas. Atšķirībā no Titānika, to šeit ir gana – pietiks visiem. Oranžajā bumbulī ļauts arī iekāpt, lai apskatītu, kā tur viss sagatavots notes brīdim – ir i dzeramais ūdens, i atsevišķi pārtikas produkti, i rācijas, i degviela, lai varētu kursēt 24 stundas. Es iekšā nekāpju – nav nekādas vēlmes redzēt šo laivu no iekšienes. Kuģa apkalpes loceklis, pēc akcenta spriežot, viennozīmīgi ir krievs. Kā uzzinām, arī kuģa kapteinis ir krievs, apkalpē ir arī vairāki poļi. Lūk, ko nozīmē jūrnieku saime un plašās Krievijas jūras, kur smelties pieredzi.

Kuģis pamazām attauvojas no ostas, un dodamies ceļā. Mūs gaida pirmais informatīvais brīfings. Hulio stāda priekšā ekspedīcijas darbiniekus no GAP – tur ir ģeologs Hoakins no Čīles, pingvīnu zinātnieks un fotografētājs Frenks, roņu pazinējs Kolins, zodiaku vadītāji – viens no tiem, Skeubijs – vīrs ar baltu paspūrušu bārdu – nu jau 40 vasaru pēc kārtas dzīvojas pa Antarktīdu, esot tur arī ziemojis. Ir arī bioloģe Ozija un vēsturnieks Skots, kajaku meistars Benuā un jaunais Metjū, kempinga un outdoor living eksperts. Lielākā daļa GAP darbinieku, mums par izbrīnu, ir kanādieši. Otra apkalpes grupa ir viesnīcas jomas darbinieki – tie kops mūsu istabas, taisīs mums ēst un visādi citādi izlīdzēs. Kā uzzinām vēlāk, viņi gandrīz visi ir filipīnieši. Trešā grupa ir jūrnieki paši – jau minētā krievu un poļu un varbūt kādas citas tautības pārstāvju grupa. Mums tiek apstāstītas dažādas nianses turpmākajām 9 dienām un naktīm uz kuģa. Paredzēts, ka ap pusnakti kuģis izies atklātos ūdeņos Dreika šaurumā no Bīgla kanāla. Pagaidām viss ir rāmi, bet mūs nobrīdina visas lietas kajītē likt jo tuvāk pie zemes, jo, kā lasām grāmatiņā, tad, šķērsojot Dreika šaurumu, uz kuģa ir tikai 2 lietu kategorijas – tās, kas ir uz grīdas, un tās, kas tūliņ tur būs. Turklāt mums iesaka vienumēr izmantot principu – viena roka kuģim, respektīvi, visu laiku vienai rokai jābūt brīvai, lai pieturētos sašūpojiena gadījumā. Turklāt, lai izvairītos no populārākās traumas uz kuģa – lauztiem roku pirkstiem, mums iesaka nekādā gadījumā neturēties pie atvērtu durvju stenderēm, jo durvis, kuģim mainot leņķi, mēdzot smagi un sparīgi aizcirsties. Pie informācijas galda esot par brīvu pieejamas dažādas tabletes pret jūras slimību. Dakterīte mums stāsta, ka vajadzības gadījumā zāles varot arī ievadīt vēnā un kā svecītes. Tas tā – ja nu kāds aizmirsis iedzert tabletīti un, kad jūras slimība jau sākusies, to vairs nav iespējams paturēt iekšpusē. Hulio tā arī nosaka – jūras slimības labākās zāles ir profilaktiski, savlaicīgi iedzertas zāles.

Topam informēti, ka mums katram ir iedalīts pa numuram – tagu sistēma. Esmu nr. 90, Jolanta – 89. Tos izmanto, lai pasūtītu dzērienus uz kuģa – baisā norēķinu stunda nāks, kāpjot krastā. Turklāt tagi vajadzīgi, lai apkalpe konstatētu, vai visi piedalās obligātajos pasākumos, nesaucot visus viņu dažādo nacionalitāšu neizrunājamajos vārdos. Mums jāsadalās arī pa 4 grupām, lai vienkāršāk un pa kārtai organizētu krastā celšanos. Pie Šakltona, Amundsena un Rosa grupu lapām stāv milzu rindas, tāpēc bez aizspriedumiem par Skota bēdīgo galu uz šī kontinenta tomēr pierakstāmies grupā, kas nes viņa vārdu.

Vakariņas ēdam pie viena galda ar divām dīvainām amerikānietēm. Brokastis un lenču mums sola bufetes veidā, bet vakariņās mūs apkalpo pie galdiem un ir ēdienkartes, kur ir vismaz 2 izvēles i priekšēdienam, i otrajam ēdienam un desertam. Garšīgi. Papildus jāmaksā tikai par dzērieniem.

Diena ir bijusi pilna, un salīdzinoši ātri liekamies uz auss. Mūsu kajīte ir lieliska – plaša un pat ar lodziņu! Mēs jau bijām gandrīz samierinājušās ar mazu šauru būcenīti kaut kur kuģa apakšējos klājos, bet esam 3. stāvā. Zem mums 2. stāvā ir trīsvietīgās kajītes un virs mums – smalkākās luksusa kajītes – to nolūram, kad gadās iet garām pavērtām durvīm, bet nevarētu teikt, ka mums ceļojuma gaitā īpaši būtu pietrūcis to klubkrēslu.

Samiegam itin strauji, bet vienā brīdi esmu augšā – kuģis šūpojas krietni straujāk, vannas istabā kaut kas kaut kur aizripo. Aizmigt tik drīz vairs neizdodas – skaidrs, ka esam atklātā jūrā. Nav gluži tā, ka būtu dikti bail un jāvemj arī nav – jau pie iekāpšanas un atkārtoti pie vakariņām esmu iekāvusi pretvemšanas tabletīti – drošības vārdā, bet ķermenis zvalstās pa gultu, galva te augšā, te lejā – neesmu radusi pie tik spēcīgas ieaijāšanas. Miegainām acīm ceļamies no paziņojuma PAS sistēmā – brokastis ir gatavas. Grīļodamās un smiedamās mēģinām iztīrīt zobus, ar vienu roku pieķērušās jebkam un jebkur. Arī līgojošs pods nav īpaši pierasta izklaide. Uz brokastīm aizstutējamies ,pie sienām un margām turēdamies. Ēdamzālē kafija tiek lieta tikai pustasīti, mans piena pielējums attopas uz galda. Visi smejas, streipuļo, mēģina nekrist un negāzties virsū citiem. Brokastīm nav ne vainas, par laimi kopā ar tabletīti nekas neizraisa negatīvas emocijas.

Lai izklaidētu kuģī iespundētos, šodien paredzētas četras izglītojošas lekcijas – mums taču jākļūst par Antarktīdas vēstnešiem, atgriežoties civilizācijā, un tas ir pienākums, kas prasa izglītošanos. Lekciju tēmas, protams, it visas ir tematiskas – jūras putni, pingvīni un roņi, ko mums varētu rasties izdevība vērot, vēsture, Antarktīda kopumā. Uzzinām ļoti daudz kā jauna, rīta pusē tomēr vēl joprojām sparīgi turoties Discovery Lounge pie grīdas pieskrūvētajos sēdekļos. Uzzinām par Antarktīdas līgumu un IAATO – International Association of Antarctic Tour Operators. Šī organizācija izstrādājusi daudzus un dažādus standartus un noteikumus tūrismam šajā reģionā – un tie visi vērsti uz dabas aizsardzību. Mums tiek teikts, ka tūrismam šobrīd neesot nekādas pierādītas negatīvas ietekmes uz neskarto dabu. Mums tiek dota virkne norādījumu – ieturēt 5 m distanci no pingvīniem un roņiem, nestaigāt pa pingvīnu takām, nekaitināt skuas (jūras putnus), kad tie ligzdo – tie mēdzot droši mesties virsū svešajiem un knābjot augstākajā punktā – vēlams, lai tas šādā gadījumā būtu rokā pacelts cimds un nevis galva… Ja pingvīni vai to mazuļi paši nāk mums klāt, bēgt tomēr nevajagot – pietiekot tikai sastingt un ļaut putnam doties savās putna gaitās, vai arī pašam lēni virzīties prom. Par visu to lasām arī mums kajītē atstātajā un iedāvinātajā Antarktikas ceļojuma gidā. Viss izklausās vienkārši fascinējoši.

Noklausāmies arī vēsturisku ieskatu par Antarktīdas atklājējiem un viņu veiksmēm un neveiksmēm – šoreiz tieši par Šakltonu. Šis kontinents, izrādās, atklāts nemaz ne tik sen. Vēl tikai pirms pārsimt gadiem ģeogrāfi uzskatījuši, ka vai nu tāda kontinenta nav, vai arī tas ir saistīts ar Dienvidamerikas kontinentu. Dreiks šo pieņēmumu apgāza, bet pagāja vēl krietns laiks, kamēr kāds faktiski izcēlās krastā Antarktīdā un pamazām sāka iezīmēt to kartē. Un tad jau vēl stāsti par Dienvidpola atklāšanu. Tur Amundsens ieradās, šķiet, viegli svilpodams, pie kontinenta krastiem nonācis brangā kuģī ar izsmalcinātām ēdienkartēm un klaviermūziku (informācija no Jolantas vizītes uz Amundsena kuģa Oslo šoziem). Savukārt, Skota bēdīgais pārgājiens, kura gaitā vīri Dienvidpolā nonāca gan, bet burtiski nepilnu mēnesi pēc tam, kad tur bija pabijis Amundsens, beidzās ar visu piecu vīru nāvi atceļā. Bet viņiem tomēr nācās savākt atstātos dokumentus, kas vēlāk, kad viņu apmetnes paliekas tika uzietas, apliecināja pasaulei Amundsena sasniegumu. Savukārt, Šakltonam bijusi iecere šķērsot Antarktīdas kontinentu, bet viņa kuģis Vedela jūrā iestrēdzis ledū jau ekspedīcijas aizsākumā. Pēc aukstumā un tumsā uz kuģa pavadītas ziemas ledus kuģi saspiedis un vīri pāris laivās mēģinājuši doties prom. Stāsts briesmīgs un skarbs, bet beigās, pateicoties navigācijas meistarības paraugklasei, visi tomēr izglābušies. Švakrā laivā Šakltons ar 5 vīriem nonācis Dienviddžordžijas salā pirmais, vēl dabūjis pāri ledum un šļūdoņiem kājot uz vaļu mednieku apmetni salas otrā pusē un pēc tam nav spējis vairāk kā pusgadu tikt pakaļ Ziloņsalā atstātajiem, kas pavadījuši vēl vienu ziemu zem laivas tumsā. Tā šķiet iezīme, kas iet cauri visiem stāstiem – uz ziemu un vairākiem gadiem iestrēgstoši pētnieki un atklājēji… Te nav runas par glābšanas ekspedīcijām, kur visu izšķir sekundes. Nē, Antarktīda ir pamatīgs, mūžīgs kontinents, kur laikam ir cits gājums.

Uz pēcpusdienu šūpošana mazinās un pa ausu galam saklausām, ka šitik (sa)viļņojošs pārbrauciens šosezon (no novembra līdz martam) ir bijis vēl tikai vienu citu reizi. Pārējā laikā Dreiks esot bijis rāms, pierādot, ka Drake Lake (Dreika ezers) ir sastopams, un ne vienmēr jābīstas no Drake Shake (Dreika kratīšanās). Priecājamies to uzzināt jau pēc notikušā, jo mums pa nakti un no rīta licies tikai pašsaprotami šādi streipuļot – zinot, kāda šim jūras šaurumam slava.

Brokastis bez pārliecīgas šūpošanās atkal norit veiksmīgi. Hulio priecīgs ziņo, ka kuģim izdevies uzņemt ātrumu un mēs nudien pēcpusdienā piestāsim Eičo (Aitcho) saliņās. Šī iemesla dēļ mums notiek arī obligāta zodiaku apmācības stunda. Par zodiakiem sauc pamatīgās, ar motoru aprīkotās gumijas laivas, ar ko mūs nogādā no kuģa krastā. Iekāpšana zodiakos notiek no atveres dubļu telpā (Mud Room), kas ir uz pirmā klāja, tur mums katram ir sava vietiņa ar pakaramo un glābšanas vesti, bez kuras uz laivas nevienu nelaiž. Tepat ir arī dušas, ar ko no zābakiem pēc atgriešanās noskalot dubļus (un īpaši spēcīgi smirdošos pingvīnu ekskrementus). Turklāt pirms un pēc izkāpšanas krastā nepieciešams iekāpt bļodā ar dezinfekcijas šķīdumu – lai neaizvazātu dzīvos organismus no vienas salas uz citu, tādējādi izjaucot dabisko ritmu un lietu kārtību. Pēc zodiaku apmācības noklausāmies vēl vienu lekciju un uzsūcam sevī zināšanas kā sūkļi.

Visai gudrībai pa vidu mums pa grupām notiek arī zābaku uzlaikošana. Esam šokā – mums taču operatore pieteica, ka uz šī kuģa zābakus nedod, tie jāgādā pašām. Nieks, protams, bet kālabad tad vedām tos savējos zābakus pāri puspasaulei? Uzmērot redzam, ka šie ir jau ar silto iekšiņu, bet toties īsāki. Iekš tiem ietilpst tieši 3 pāri zeķu.

Te uzreiz jāpiemetina, ka tūroperatore mūs piemānījusi vēl vairākos aspektos – uz jautājumu, vai šai tūrē būs iespējama arī kajakošana, saņēmu kategorisku atteikumu, bet kā jau jutām no Benuā amata apraksta – arī tas neizrādījās taisnība. Vēl viens fakts, kas mums netika atklāts, – paredzēta arī iespēja par nelielu papildu samaksu nakšņot vienu nakti teltīs krastā, īsts ekstrēmais kempings! Jāsaka gan uzreiz, ka šīs ziņas savlaicīga nepieejamība mums ar Jolantu nekādas sāpes neizraisīja, saprotam, ka tādā pasākumā tomēr ļoti labprāt arī nepiedalīsimies. Bet par kajakošanu gan drusku žēl. Tomēr vairs pat i nemēģinu pieteikties, viņu ir 6 gribētāji un turklāt apklaušinos, ka par šo prieku maksājamā papildu summa ir gana augsta.

Pēc lenča izejam uz klāja – vērojam pirmo pamanāmo zemi tālumā, mākoņu un miglainas dūmakas ieskautās klintis un ledājus un domājam par tiem iepriekšējo gadsimtu kuģotājiem, kas pēc mēnešiem garas kuģošanas pa Dreika šaurumu un citur no saviem buru kuģiem beidzot ieraudzīja šīs skarbās klintis un bija sajūsmā. Tāpat kā mēs. Jau pēc neilga laika mūs gaida pirmais piedzīvojums – pati pārvietošanās zodiakos vien jau ir ko vērta. Turklāt mums jāiemēģina realitātē beidzot arī līdz atvesto drēbju kārtas. Neliela liriska atkāpe Puškina prozā – secinājums par apģērbu izvēli pēc vairākiem izbraucieniem ir šāds – varēja būt vēl viens papildu džemperis; zeķu ir daudz par daudz; biksēm vajadzēja būt krietni ūdens necaurlaidīgākām, bet plānie zīda cimdiņi un termālā apakšveļa ir vienkārši izcils izgudrojums.

Tā nu velkam virsū savus nindzju tērpus un kārtu kārtas un dodamies uz Mud Room. Skota un Amundsena grupas šodien malā ceļas pirmās – mums visas iespējas pirmajām spert kāju uz cietzemes. Metjū pārbauda visiem glābšanas vestes, instruē, ka, kāpjot uz laivas, abām rokām jābūt brīvām, jāturas pie apkalpes locekļiem ar jūrnieku satvērienu un uz priekšu. Jau pie izkāpšanas mums pretim ir džentū (gentoo) pingvīni – šiem ap aci tāds baltumiņš un sarkans knābis. Turamies pa 5 m, esam nobrīdināti – pingvīniem esot raksturīga projectile vomitting jeb projicētā vemšana briesmu brīžos (kad tie jūtas apdraudēti). To laimīgā kārtā tā arī nepiedzīvojam – tā kā cilvēki viņiem virsū nebrūk un neko sliktu nedara, pingvīni mūs nesajūt kā draudus, bet drīzāk izrāda ziņkāri, paši nāk tuvāk un appēta mūs – dīvaiņus. Uz saliņas valda migla un mēs pa nelielām grupiņām sadalījušies, dodamies pārgājienā izlocīt kājas. Pa dubļu straumīti un strautiņu brienam kalnā, sniega nav daudz, tas pats, kas ir, pingvīnu nobradāts un bieži zaļganā krāsā. Mēs gudri saklausījušās lekcijas, jau zinām, ka tas viss nav brutāli apkakāts sniegs, bet gan sniega aļģes. Te esot i sarkanas, i dzeltenas, i zaļas. Protams, reizēm pa vidu krāsu maina tomēr arī pingvīnu guanu.

 Uzkāpjot pakalnā, paveras skats uz līcīti, kur ik pa brīdim guļ tādas sardelītes – roņi. Te ir divu tipu roņi. Vieni no tiem ir jūras ziloņi (Antarctic elephant seals), kas tā nosaukti tāpēc, ka pieaugušiem roņu tēviņiem ir īpašs, ziloņa snuķa burzījumā pietūcis deguns – riesta laikā tam esot īpaši liela nozīme. Šeit uz salas pārsvarā šobrīd izbriduši jauni tēviņi – uz kažoka maiņu. Tie guļ, sakļāvusies pa vairākiem kopā, un īpaši neizceļas ar kustīgumu. Pa brīdim viņi pa muti izdod purkšķiem līdzīgus rūcienus un paveras uz mums ar tumšu aci. Te ir arī daži kažokroņi (fur seals) – tie ir no citas – ausaino roņu pasugas. Viņiem uz galvas manāmas mazītiņas austiņas. Tieši šie roņi savā laikā dikti cietuši no pārliecīgām medībām, jo kažoks esot ļoti lāgā. Šiem roņiem ir arī attīstītas pakaļējās ekstremitātes, un tie arī pa sauszemi var pārvietoties diezgan strauji. No šiem it kā ļoti simpātiskajiem un samīļoties prasīt prasošamies roņiem jāturas pa gabalu – viņi uz sauszemes spējot cilvēku panākt un viņiem, lūk, ir pamatīgi ilkņi, ar ko var it labi cirst pušu prom mūkošo dupsi (tieši tādu stāstu mums nākas dzirdēt no ekspertiem pa pāris lāgiem – tiek pieminēts kāds pavisam konkrēts pusaizmidzis čīliešu dabas zinātnieks).

It visur lidinās un staigā arī skuas – plēsējputni, kas cielē uz pingvīniem. Tās ir daļa no barības ķēdes – mēs ar Jolantu to itin labi saprotam, lai arī īpaši nemīlam aplūkot un pētīt pingvīnēnu līķīšus, kas reizēm pusēsti atstāti zem sniega nākamajam pavasarim, lai skuām ir, ko ēst, kamēr pingvīnu nākamā paaudze vēl nav izšķīlusies. Bet uz šīs salas gan džentū, gan adeles (adelie) pingvīnu mazuļi jau ir diezgan paaugušies un vairs nav tik viegli noceļami. Adeles pingvīniem raksturīgs melns galvas krāsojums ar baltumu ap aci – tāpēc mēdzot runāt par famous adelie stare. Pa vidam gadās arī viens otrs zodasiksnas pingvīns (chinstrap) – tiem tieši zem zoda iet melna strīpiņa. Mazie pengas pūkaini un dubļaini skraidelē apkārt, ziņkārīgi pēta mūs, dodas paši savās gaitās un vispār uzvedas ļoti interesanti. Vemt tie nevemj, bet, jāatzīst, ka viņu kakāšana gan arī ir diezgan labi projicēta – tie tik paceļ uz augšu dupsi un, spudūc, strūklaka gaisā taisnā strīpā. Un ož, protams… Ik pa brīžam apkārt mētājas arī vaļu kauli – milzīgi. Pēkšņi ir jau laiks doties atpakaļ – laiks paskrējis zibenīgi un brīnumainā kārtā neesam ne nosalušas, nekā.

Pēc atgriešanās uz kuģa katram jāpagriež uz otru pusi savs tags jeb numuriņš, lai apkalpe zina, ka esam atgriezušies uz kuģa pilnā sastāvā – katru reizi pēc atgriešanās pa PAS tiek izsaukti „vinnētāji”- aizmāršas, kam jādodas atpakaļ uz Mud Room. Ar lepnumu un prieku varu teikt tagad, kad ceļojums jau aiz muguras, ka mēs ne reizes šo uzdevumu neaizmirsām. Pēc atgriešanās kopējā zālē notiek brīfings par redzēto un par nākamās dienas plānu. Uzzinām, ka šīs dienas landing ir bijis bonuss – ne gluži paredzēts. Bet ar rītdienu sāksies „īstā” programma ar kāpšanu krastā 2x dienā. Šādiem apgalvojumiem gan vienmēr tiek piemetināts diskleimeris – ja laikapstākļi būs piemēroti. Frenks Tods mums pastāsta par redzētajiem pingvīniem un izskaidro viņu uzvedību. Ttālāk uz dienvidiem izvietotajās pingvīnu kolonijās pengu mazuļi būšot mazāki, jo šovasar tur ilgi nav kusis sniegs, bet pingvīniem ligzdu taisīšanai vajadzīgas no sniega segas atbrīvojušās klintis. Viņš turklāt saka – izskatoties, ka tālākajās kolonijās mazuļi, kas tikko izšķīlušies, un tie, kas no olām vēl tikai kārpīsies, būs lemti bojāejai, jo vasara jau faktiski iet uz beigām un mazie nepaspēs nomest mazuļu pūkaino apspalvojumu, ar kuru nav iespējams peldēt. Līdz ar to viņi kopā ar lielajiem nevarēs atgriezties jūrā, kur ir pingvīnu īstās mājas. Līdzīgā kārtā informāciju par saviem mīluļiem roņiem mums nodod arī Kolins.

Nākamās dienas plāns ir celties agri – jau septiņos un pirmo izkāpšanu veikt Kūvervilas salā ap 9 no rīta.

Jau no paša rīta izejam uz klāja – te riņķī viss ir daudz baltāks un kraujāks – bijām jau gandrīz sākušas bīties, ka Antarktīda ir nokususi un visur tikai dubļi, dubļi vien. Bet nē – ir, ir, zili sniegi, zaļi ledi, vidū stinga dvēselīte – m/s Expedition. Kuģis noenkurojas, un krastā celšanās vietas izpētīšanai tiek aizsūtīti pirmie zodiaki – viņi kā mazi punktiņi pazūd baltajā varenībā. Un, lūk, jau esam krastā, kājas varonīgi pāri augstajai zodiaka malai pārmetušas. Vērojam džentū pingvīnus sniegā kulstāmies – tie gāzelējas un slīd, un pārvietojas arī uz vēdera – tas esot pat vienkāršāk reizēm. Sniegs vietām atkal sārts – aļģes, aļģes. Pengu mazuļi te tiešām ir mazāki un krietni neveiklāki.

Uz Kūvervilas salas paredzēts pārgājiens – stundas kāpiens pa sniegu kalnā, lai paskatītos uz apkārtni no augšas. Lejup nākot, būšot šļūciens uz dibena – lai ātrāk tiek lejā. Jāsaka – ieraugot kalnu, kurā domāts uzkāpt, man rodas nelielas šaubas par savu sportisko formu. Frenks mūs aicina ignorēt pārgājienu (kālabad lai kāds kāptu kalnā, ja šo laiku var pavadīt ar mazajiem pengām?), bet nē – mēs gribam uz augšu, augšu vien. Pārgājiena priekšgalā ir Metjū. Viņš visus instruē netuvoties no sniega cauri izspraukušamies klintīm, gar tām mēdzot būt dikti dziļi caurumi sniegā un ledū. Tāpēc nedrīkstam novirzīties no kopējās takas, jo tikai taka ir pārbaudīta, droša teritorija. Turklāt, pakāpjoties jau drusku augstāk, mums jāsāk iet zigzagā – lai neslīdētu tik dikti (šeit atcerēsimies nelielu triku – mums visiem kājās ir gumijnieki… Ahem, diezgan slīdīgi gumijnieki turklāt). Katra zigzaga galā tiek iesprausts karodziņš – aiz tā nu nevajadzētu soļot. Kāpjam un kāpjam – kārtas tiek vilktas nost, jakas vaļā taisītas – ir karsti. Saulīte spīd. Pakāpjoties redzam lejā līcīti noenkurotu jahtu – tur esot 4 apkalpes locekļi. Nu, nez, ar tik mazu štruntu es laikam atteiktos doties Dreika šaurumā – pat, ja man piemaksātu… Visi ejam zosu gājienā. Pametot aci uz leju (uj, nevajadzēja), redzama smieklīga rindiņa ar cilvēku stāviem krāsainās jakās. Katram temps savs, tāpēc rindai pa starpu tukšumi. Tūres aprakstā bijis rakstīts, ka kopumā fiziskā piepūle šai braucienā esot ļoti neliela – saprotam, ka tas noteikti tā būtu bijis, ja būtu palikušas lejā pie pengām. Man vienu brīdi kļūst jau pavisam neomulīgi – acis piekalusi pie zemes, cenšos nenošļūdēt no taciņas – dies zi, kur tādā gadījumā attapšos, beigusi šļūdēt… Uz tās jahtas – labākajā gadījumā. Jolanta mani morāli balsta un uzmundrina. Būšot dikti skaisti skati no augšas. Un viņai ir taisnība.

Augšā paveras skati uz apkārtējiem līčiem, milzu ledājiem pretējos krastos, saule mirdz, silda (un, kā vēlāk secinu – apsvilina) seju. Uzkāpušie nu visādi izpildās bildēdamies – lec pa gaisu, liekas garšļaukus, pikojas. Dikti skaisti. Mums ar karodziņiem nospraustas robežas – lai nepieejam par tuvu sniega pārkarei un neaizšļūcam nezināmās tālēs. Kad grasāmies kāpt lejup, pēdējie vēl tikai soļo augšup. Nekas, lejā arī neiet ātri – gumijnieki virzienā uz priekšu šļūd vēl labāk kā augšup ejot. Lavāmies sāņus un cenšamies cirst papēžus sniegā. Tiekam līdz šļūkšanas vietai – neizskatās omulīgi – dikti stāvs, dikti augstu. Metjū uz muguras ar galvu pa priekšu ieslidina taciņu. Saņemamies lejup traukties arī mēs. Nav viegli – zem jakas piešļūc pilna mugura ar sniegu – ūdens pudele kaut kur aizripo neatkarīgi. Nē, tas nav mans mīļākais izklaides veids. Jolantai arī ne. Viņa, nabags, lejup traucoties, ir sagrūdusi labās rokas plaukstu, tā iztūkst un dikti sāp. Paklimtušas apkārt, atgriežamies uz kuģa. Jolanta dodas vizītē pie dakteres, kas apsaitē viņas roku, secinot, ka tā ir tikai pamatīgi sasista. Izrādās, arī manis līdzpaņemtajam Fastum gel ir pielietojums. Jolantai jāmācās visu darīt ar vienu – kreiso – roku. Nav viegli. Bet Jolanta nav nekāda ņaudētāja – tik nosaka – līdz kāzām sadzīs (pavisam burtiski) un iet tālāk smiedamās. Es kļūstu par viņas personīgo asistenti – mazgāju matus un lieku ēdienu uz šķīvja – o, kas par lielisku sajūtu – būt vajadzīgai!

Kamēr mēs ēdam, kuģis dodas uz Niko (Neko) ostu – te paredzēts Continental landing – celšanās krastā uz kontinenta, nevis salas. Apkārt burtiski nenormāls skaistums – ledi, ledi, aisbergi ar roņiem virsū, gaismas rotaļas. To vārdiem neizstāstīt. Pa klāju savā nindzas paskatā slaistīdamās, ieeju arī kapteiņa valstībā – uz tiltiņa (jeb vadības telpā). Te drīkstam ienākt, ja uz durvīm nav teikts, ka tas ir slēgts manevrēšanai. Kad tiek mests enkurs vai gadās kāda sarežģītāka kuģošana – apmeklētāji tiek palūgti iziet. Te ir interesanti – dzirdu poļu un krievu valodas. Skatos, ka milzu ērtajā vadības krēslā sēdošajam acīmredzot patīk Ramšteins un Dire Straits (tā nav nekāda intuīcija, par to liecina CD ierakstu kopijas uz plauktiņiem).

Un, lūk, jau atkal celšanās krastā – esam gandrīz apguvušās efektīvu un strauju zābaku uzvilkšanu – atkal, plaukc, ielecam dezinfekcijas līdzekļa bļodā un uz laivu prom. Arī šeit, uz Antarktīdas kontinenta mūs sagaida džentū pingvīni, skuas un citi jūras putni un elpu ciet sitoši skati. Daļa atbraucēju jau atkal dodas kalnā – varēšot atkal šļūkt otrā pusē uz leju. Mēs ar Jolantu kā jau kundzītes cienījamā vecumā šoreiz no šiem bērnišķīgajiem priekiem atsakāmies – mūs taču interesē pingvīni (un tam, protams, kur nu, nav ne mazākā sakara ar sabeigtām rokām vai vienkārši bailēm no augstuma).  Staigājam pa pengu koloniju, vērojam ledāju pretējā krastā. Ir pieteikts staigāt pa krasta augstāko daļu, jo no pretim esošā šļūdoņa mēdzot atdalīties lieli ledus gabali. Tie, iekrītot ūdenī, rada cunami līdzīgu vilni, un esot redzēts, ka cilvēkiem strauji jāmetas pa kalnu augšā, lai izbēgtu no pāris metru augstiem viļņiem. Nē, saslapt negribam un padomus ievērojam (protams, nevar noliegt, ka padomus vienmēr pavada diezgan labi vizualizējami, biedējoši piemēri…). Sēžam uz klintīm, vērojam pingvīnus un ledu un ik pa brīdim dzirdam tādu kā attālu pērkonu – tā ir tā lūstošā ledus balss – neaprakstāmi iespaidīgi. Grūti iedomāties, cik spēcīga šī balss kļūtu, ja mēs redzētu lūstam tādu palielāku gabalu. Pēc brīža jau redzam kalna galā šļūkt gatavos, kas, izrādās, nemaz nav tik gatavi uz to. Te ir vēl stāvāks un straujāks šļūcam-posms nekā uz Kūvervilas salas. Daži atmet ar roku un lejup kāpj kājām, pa kurieni nākuši. Citi pēc pamatīga brīža saņemas. Pa ceļam no viņiem šis tas atdalās, pa cepurei, pa cimdam, pa ūdens pudelei. Labi, ka ne pa ekstremitātei vai kam citam nozīmīgākam. Viena no cepurēm ieinteresē skuu – tā paķer cepuri un nes prom. Pēc brīža piesēdusi, tā pacīnās par to ar kaimiņieni un tad to turpat pamet – acīmredzami cepurei nav īstās garšas. Īpašnieks nu dabū tai brist pakaļ. Pamazām arī citi ir nokļuvuši līdz lejai un sākas došanās atpakaļ uz kuģi. Vērojam arī pa to laiku kajakot izbraukušos atgriežamies – uh, kā gribētos taču laikam tomēr.

Pēc tāda cēliena lieti noder neliels, bet gards ruma kokteilis no gudri līdzpaņemtās pudeles. Pārsienam Jolantas roku, nomazgājamies baltas, jo nu taču vairs nešūpo – var pat dušā nostāvēt! Rītdienas plāns ir doties uz Port Lockroy – tur ārā kāpsim tikai pēc 2 dienām, bet šovakar gribam izlaist happy campers – tos, kas pieteikušies uz nakšņošanu laukā teltīs. Visi ir jau gatavi, arī mūsu jauniegūtais draugs Toms no Antverpenes. Bet trauksme ir veltīga – Metjū, nobraucot krastā, secina, ka laikapstākļi teltošanai nav labvēlīgi, ir dikti vējains, pavēss un snieg.

Nākamais rīts, kā ierasts, sākas agri. Šodien ap 8 tuvojamies Lamēra (La Maire) kanālam, kas šaurākajā vietā ir tikai 500 m plats un ir nokrustīts par Kodak Gap, jo ir ārkārtīgi skaists. Steidzīgi iedzērušas brokastu kafiju, metamies uz klāja to vērot. Pa ceļam satiekam kapteini, kas vīlies noteic – ak, nevienam Lamēra kanāls neinteresē, tikai brokastis… Ārā miglains, vējains un snieg – klājs dikti slidens, turēdamās jebkur, bakstāmies uz priekšu un patveramies no vēja pie kapteiņa tilta logiem – tur uz durvīm rakstīts, ka bridge is closed for maneuvering. Pēc brīža durvis paver kapteinis un ar jautājumu – vai klusas būt pratīsiet? aicina mūs iekšā. Jei! Prom no aukstuma un vēja kopā ar kapteini un Hulio vērojam skaistumu – gar malām līči ar ledājiem, kur gaismas mainās no tumši pelēki zilas līdz mirdzoši gaišziliem toņiem. Šaurākajā vietā gar sāniem miglas mākonim, kas kā vāciņš uzgūlis kanālam, debesīs iestiepjas melnas un draudīgas klintis. Šim kanālam kuģi ne vienmēr mēdzot tikt cauri, jo te varot sanest arī aisbergus un varot no malas sagrūt iekšā ledi. Bet mums ir paveicies. Hulio visiem (tostarp mums) norāda arī uz Antarktikas joslvali (minke whale – Hulio to sauc par stinky minky) un zobenvali (killer whale jeb orca). Nevar paspēt neko sabildēt, bet skaisti. Kad esam cauri kanālam, mums jādodas prom – gatavoties izkāpšanai krastā Pītermana salā, kas no visām vietām, kur kāpjam krastā, ir vistālāk uz dienvidiem.

Uz Pītermana salas ir neliela argentīniešu patvēruma ēka – tajā neviens nedzīvo, bet ir krājumi notes brīdim. Te pastaigājas jau iepazītie adeles un džentū pingvīni, to mazuļi šeit ir pavisam maziņi – gadās pat pa pingvīnam, kas tup uz olas. Mazie jokaini steberē pa dubļiem, pļepst kaut ko, saucot vecākus. Vecāki atrij jūra salasīto ēdienu; mazie iestiepjas dziļi, burtiski iekšā vecāku kaklā, lai to saņemtu. Lielie nereti dabū izvairīties no svešiem mazuļiem, kas dzenas tiem pakaļ, papildporciju kārodami. Riņķī kāri laidelējas skuas un citi gaisa plēsēji. Tepat gozējas arī pa vienam otram jūras zilonim. Uz šīs salas starp džentū pingvīniem ligzdo arī viena no jūras kraukļu sugām – blue eyed shag (jā, jā, tieši šādā nozīmē es šo vārdu angliski vēl nezināju… ahem). Viņiem ap acīm zili riņķi. Kalna otrā pusē ir adeles pingvīnu kolonija – rakstos esot teikts, ka tā ir šo pingvīnu pēdējā kolonija uz dienvidiem, bet Frenks Tods, pingvīnvīrs, zina stāstīt, ka pēdējos gadus šie esot manīti vēl 20 jūdzes uz dienvidiem – laikam jau pingvīniem neviens nav pateicis, ka tur viņiem būt nav paredzēts… Klimata pārmaiņas? Frenka viedoklis par šīs salas mazākajiem ir skarbs, bet viennozīmīgs – neizdzīvos. Lielākie, kam šobrīd vēl afro frizūriņas un cekuliņi uz galvas, paspēs izaugt līdz ūdenī iešanai, bet mazākie ne. Vēls pavasaris bijis.

Pēcpusdienā, pakuģojot nedaudz atpakaļ, mums paredzēts zodiaku kruīzs starp aisbergiem pie Pleno salas. Žāvējam bikses un cimdus kā nu protam – pat ar matu žāvētāju. Un labi, ka tā – jo pēcpusdienā, brīdī, kad jākāpj zodiakos, ir sacēlies vējš un snieg. Iekāpšana zodiakā vairs nav tik vienkārša – jānogaida, kad vilnis būs piepacēlis zodiaku gana tuvu pēdējam pakāpienam. Visas aizsaitējamies ar kapučcepurēm un kapucēm un dodamies ceļā. Bet uh, ku daiļi. Uh, ka ir vērts! Sniegs pamazām mitējas, bet aisbergi aug augumā, braucam tiem gluži tuvu. Zilie toņi virmo. Šur tur sēž pa kažokronim, pa vedela ronim. Piebraucam tiem pavisam klāt. Pēcāk dzirdam, ka ir manīts arī jūras leopardronis (leopard seal), bet mūsu acīm tas nerādās. To vēlāk pa ļoti lielu gabalu saredzam uz kāda ledus gabala, bet saprast, ka tas ir jūras leopards, var, tikai krietni palielinot bildi, lai ieraudzītu plēsonīgā smaidā atiezto plato un ilkņiem aprīkoto muti. Aisbergi apkārt ir vienkārši vienreizēji – katram sava forma, tonis, skaņa. Mums ar Jolantu burtiski mirdz acis, Žēli pukstam, kad pēc stundas pusotras mūs jau ved atpakaļ. Iemanāmies atpakaļ kuģī un dvešam – ak, ka vēl gribētos… Nu vēl drusku… kad kāpjam iekšā – divas otras grupas jau gatavas un gaida savu kārtu.  Mēģinām pārliecināt mūsu britu paziņu Daregu, lai laiž mūs savā vietā, bet viņš nav ar mieru.

Vakara gaitā atgriežamies pie Port Lockroy, kur pastāv vēl pēdējā iespēja telšotājiem doties uz nakti krastā. Tā šoreiz arī notiek. Viņi, savilkuši visas apģērbu kārtas, dodas turp. Krastā neko iznest nedrīkst, arī pārtiku un alkoholu ne. Protams, arī nekādu telšu ugunskuru. Bet drīkstot staigāt apkārt un baudīt skatus. Nākamā rītā Toms mums rāda lieliskas bildes un stāsta, ka karsti vis neesot bijis, bet bezgala skaisti gan. Kuģis ar sadegtām gaismā viņa bildēs no krasta izskatās gana omulīgs. Telšotāji jau piecos atgriezušies uz kuģa un brokastīs visus stāstus tad nu arī dzirdam.  

Pa to laiku kuģis jau pacēlis enkuru un dodas uz Paradīzes līci un ostu pie čīliešu pētniecības stacijas. Šeit vienlaicīgi krastā kāpt drīkst tikai 50-60 cilvēku, tāpēc otra puse pa to laiku vizinās starp mazajiem aisberdziņiem pa ūdeni. Ir sacēlies vējš un pamatīgi nosalstam. Skaistumā, starp krāsu krāsām, bet nosalstam. Izkāpušas krastā, stīviem pirkstiem tomēr bildējam, bildējam. Bildējam arī vienu dīvainīti džentū pingvīnu, kas nav gluži albīns, bet ir krietni blondāks par citiem – ne pēc uzvedības, bet pēc krāsas spriežot (leucistic). Viņa muguriņa nav vis melna, bet bēša. Nopačkājies gan viņš ir tieši tāpat kā citi…

Pēcpusdienā beidzot piestājam Port Lockroy, kam jau vairākas reizes esam braukuši garām. Šeit ir pasta kantoris. Šo teritoriju par savu uzskata briti (kaut gan faktiski Antarktīda nepieder nevienam). Šejienes apmetne pastāv jau sen, kopš otrā pasaules kara, kad šeit tika veikta daļa no slepenās operācijas Tamarīns. Britu uzdevums bija no šejienes novērot hitleriskās Vācijas gājienus – jo pastāvēja aizdomas – un pamatoti -, ka viņi gribēs iekarot arī Antarktīdu. 1962. gadā apmetne slēgta un tikai deviņdesmitajos gados atjaunota – kā muzeju saglabājot daudz ko no piecdesmitajos gados lietotā. Te ir suvenīru veikals un vis kaut kas interesants. Daudzi mūsu ceļabiedri ar saucieniem – shopping – jau no paša rīta gaidījuši šo mirkli. Arī šeit nav vietas visiem 120 atbraucējiem, tāpēc puse no mums pa to laiku dodas uz blakus saliņu Džuglas punktu (Jougla point – Jugla?). Esam izredzēto vidū – mūs pirmās gaida pasts. Kabatā iestūķētas jau iepriekš sarakstītās 28 kartiņas. Sapērkam pastmarkas un pastkastē iekšā. Labu ceļa vēju. Šejienes darbiniece (viņu te ir četras) stāsta, ka pasts parasti ejot 4-6 nedēļas. Vispirms viņām esot jāsagaida apkalpes kuģis, kas pastu nogādā līdz Falklendas salām, no turienes ar kara lidmašīnu tas tiek sūtīts uz Lielbritāniju un pa parastajiem pasta kanāliem tālāk.  

Klausos arī vietējo darbinieču stāstā – kā viņām te, kas interesants, kas citāds. Viņas šurp atkuģojot ar pirmo kruīza kuģi novembra sākumā – šogad viss esot bijis tā nosnidzis, ka knapi jumtu redzējušas cauri – esot nācies pamatīgi rakt, kamēr tikušas iekšā. Prom viņas dosies ar pēdējo kuģi martā. Janvāris esot tūristiem visbagātākais mēnesis. Aizbraucam arī uz otru saliņu, arī šeit ir jūras kraukļi un pingvīni – viss kā ierasts un kā nākas. Ir arī cilvēku kopā savākts vaļa skelets – diezgan iespaidīgos apmēros. Benuā ar jauno zemūdens kameru filmē, kā pingvīni plunčājas pa ūdeni – šļakstās, griežas, peld uz sāniem un purina astes – nu nevarētu teikt, ka viņi nezina, kā izklaidēties.

Pēc vakariņām mums paredzēta spēle Antarctic bluff. Tiek doti 9 jokaini vārdi, un trīs skaidrojumi – ar priekšnesumiem par šo vārdu iespējamo nozīmi uzstājas Skeubijs, Benuā un Frenks. Ikviens no stāstiem liekas absolūti neticams, bet, protams, viens no tiem ir riktīgs. Tā piemēram, DEGOMBLE. Benuā, lauzītā angļu valodā (vēl pietēlojot), stāsta, ka reiz esot bijis tāds Charle De Gomble, dienvidu pētnieks, kurā vārdā nosaukti ausainei līdzīgie baltie plankumi uz džentū pingvīnu vaigiem. Frenks stāsta, ka tas esot vārds, kas nozīmē – nokrati ledu, pirms saslapini visus citus, ienākot telpā Antarktīdā – piemēram, kad Antarktīdā pārnāc no pārgājiena, viss saķepis sniegā – tev no telpas iekšienes visi sauc- Degomble! Skeubijs stāsta, ka degomble ir kāds dīvains instrumenta fragments, caur kuru ver antenu, kad ceļ piramīdu telti Antarktīdā. Uzminiet nu! Pareizo atbildi pateikšu priekšā – degomble Antarktīdas žargonā nozīmē nopurināt sniegu pirms ieiešanas teltī vai telpā. Spēles galā esam nosmējušās līkas – visi trīs ir lieliski aktieri un nevar noliegt, ka arī vārdi ir izteikti atraktīvi – spekk finger (slimība, kas var iemesties pirkstos, strādājot ar roņa taukiem), FUD (female urination device – sieviešu urinēšanas ierīce sala apstākļos), klatch (visas tavas mantas, kas uzkrājušās Antarktīdas pasākuma gaitā tavā istabā), moop (cilvēks, kas cieš no hroniskas ilgās gaismas jeb nebeidzamās dienas izraisīta orientācijas trūkuma gan Arktikā, gan Antarktīdā), JAFA (just another friggin academic…), SAGO (pērļveida sniegpārslas)  un vēl daudzi citi.

Nākamajā dienā paredzēta mūsu pēdējā pietura – esam pa nakti atkuģojuši atpakaļ uz Dienvidšetlendu salām. Deception Island. Sala ir uzsprāguša vulkāna krātera malas – tā vidū ir droša osta un patvērums. Par pieviļošo salu (deception – nodevība) tā tiek saukta tāpēc, ka tā nebūt nav tik droša – šeit joprojām notiek vulkāniskās aktivitātes. Pēdējais izvirdums bijis 1969. gadā, kad tā rezultātā dubļu šļūdonis nonesis Čīles pētniecības staciju – par laimi, cilvēku upuru nav bijis. Izvirdumi notiekot ik pa 50 gadiem – to mums dzīvespriecīgi pastāsta Frenks, liekot nedaudz aizdomāties par pašreizējo gada skaitli. Pirms pāris gadiem vulkāniskā aktivitāte uz brīdi esot tā pastiprinājusies, ka kruīza kuģi salā caur Neptūna plēšām (Neptun’s Bellows) neesot iekšā braukuši. Par plēšām iebraukšanas kanālu sauc stiprā vēja dēļ, kas tur allaž jūtams un tāpēc sarežģī kuģu iebraukšanu.

Iebraucam Vaļu mednieku līcī (Whalers’ Bay). Tas tā nosaukts tāpēc, ka pagājušā gadsimta sākumā te notikusi vaļu pārstrāde industriālos apmēros. Te bijuši noenkuroti vismaz trīs vaļu pārstrādes kuģi, kam citi kuģi pieveduši vaļus, no kuriem iegūti tauki un pārējais izmests. Vienas sezonas laikā te ievesti un apstrādāti līdz 30 tūkstošiem šo lielisko, skaisto, milzīgo un nu jau vaļu medību rezultātā krietni apdraudēto dzīvnieku. Vaļiem citu dabisko ienaidnieku nav, tikai cilvēks ir spējīgs tam ko nodarīt. Vēl tagad krastā redzamas no tiem laikiem saglabājušās laivas un angāri. Dīvaina sajūta. Gaisā jūt termālo ūdeņu sēra smaku. Līča krastos no dzīlēm sūcas laukā karstie vulkāniskie ūdeņi, kas ietekot līča 0 celsija grādu ūdenī strauji atdziest. Mums šajos ūdeņos pēc pastaigas paredzēta pelde – drosmīgajiem. Bet, droši baidīdamās, arī mēs ar Jolantu zem kārtu kārtām esam ģērbušās peldei piemērotās drēbēs. Spriežot pēc gaisa aukstuma, neesam drošas, ka gribēsim pat i mēģināt. Bet lēmuma pieņemšanai vēl ir laiks – vispirms dodamies pastaigā gar līča malu līdz krātera malai, gar kuru pakāpjoties, nonākam– klinšu vaļņa zemākajā daļā.

Ejot gar drusku kūpošo ūdeni, vērojam jūras putnu barus. Pašā galā, kur mūsu taka sāk vest kalnā, vaļojas kažokroņi. Tie jāapiet – lai atkal atceramies nelaimīgo argentīnieti vai čīlieti, kas nepaspēja izbēgt ilkņu cirtieniem muguras pašā lejasgalā… Pret kalnu pa akmeņiem iet tomēr ir daudz vienkāršāk nekā pa sniegu. Nonākam līdz Neptun’s window ar ainu ārpus salas vaļņiem jau itin drīz. Dikti skaisti – kontinentu gan nemana – bet tas tur kaut kur ir. Vaļņa malas ir kraujas un man drusku sagriežas galva. Bildes, bildes. Dikti skaisti. Lejā kāpjot, akmeņi mazliet bīstamāk slideni brūk zem kājām, bet nonākam lejā, neieslīdot kažokroņiem tieši rīklēs. Gar kūpošo krastu atpakaļ kājodami, saprotam, ka šoreiz putni, mazie Vilsona petreļi (nav ne jausmas, vai tā tos sauc latviski – neatrodu. Nu tādi drusku baložveidīgi putni. Bet daži – giant petrels baložus vairs vis neatgādina…), no mums nebūt nebaidās, bet aizrautīgi, neko apkārt nemanīdami, ēd kaut ko no ūdens. Pieejot tuvāk, redzam sīkas, sīkas garnelītes. Tie ir krili (krill), vēžveidīgie, no kā barojas lielākā Antarktīdas dzīvnieku daļa. Krili ēd planktonu, 6 gadu garumā izaug līdz 6 centimetriem, un mēdz pieplakt pie aisbergu apakšas. No turienes tos nograuž nost jebkas – i krabjēdāji roņi, i pingvīni, i putni. Šī krasta krili ir viegli rozā krāsā – piekrastes termāli karstajos ūdeņos šis krilu bars neveiksmīgā kārtā uzvārījies. Laimīgie putni nespēj vien attapt, kur ķert, ko grābt.

Šādi uzvārījušos krilu mudināti, tomēr sākam domāt par peldi. Skeptiski vērojam kliedzošos ķermeņus skrienam iekšā un tikpat strauji metamies ārā. Tikai austrālietis Šons, kas, šķiet, šo pasākumu ir gaidījis vai visu ceļojumu, iet iekšā pa divi lāgi un necenšas skriet laukā. Pamazām pūlis noplok – ārā izskrējuši un melni vulkāniskajās smiltīs izraktā baseiniņa karstajos ūdeņos kājas apsildījuši, visi peldētāji strauji saģērbjas un metas atpakaļ uz kuģi, uz saunu. Mēs vēl neizlēmīgi mīņājamies. Kad ļaužu palicis pavisam maz, mēs tomēr izlemjam riskēt. Aukstajā gaisā zibenīgi noģērbjamies un iekšā esam. Piekrastē ūdens pavisam silts, bet jau ceļa dziļumā sākas aukstais. Tomēr iemetos pavisam – kā ta citādi varēs teikt, ka peldēju. Ārā kāpjot, iebrienam Metjū ar kājām izkašņātajā baseiniņā (viņš vēlāk stāsta, ka beigās zābaki esot sasiluši tik dikti, ka neesot vairs zinājis, kā tos dzesēt – kājās iekšā vai vārījušās). Ūdens te tiešām ir dikti karsts – ilgi nenostāvēsi. Saģērbjamies vēl straujāk nekā noģērbušās un uz kuģi, uz karsto dušu prom. Sajūta ir lieliska. We did it!

Bet ar šo izkāpšanu mūsu ciemošanās šai pasaules daļā ir beigusies. Nu jau atkal priekšā baisais Dreiks ar saviem trikiem… Hulio mūs informē, it kā mazliet prasot piekrišanu, vai esam ar mieru mest līkumu gar karaļa Džordža salu (King George island), lai uzņemtu tur izlikto pasažieri un transportētu to uz Ušuaijas slimnīcu, jo lidaparāts nevarot salā nolaisties slikto laikapstākļu dēļ. Mēs piekrītam – cilvēka dzīvībai nav cenas. Pusceļā uz salu trauksme tomēr tiek atsaukta. Vēlāk uzzinām, ka no virzienā uz Antarktīdu ceļojoša kuģa noceltais pasažieris tomēr ar lidmašīnu aiztransportēts līdz slimnīcai un veiksmīgi operēts. Tā nu mēs beidzot ap vakariņu laiku izejam atkal atklātā jūrā. To jūt uzreiz. Bet mums baiļu nav – mēs jūras vilki!

Dreiks mūs šūpo gan, bet ne tik dikti kā turpceļā. Pa dienu mūs atkal gaida izglītojošas lekcijas – Frenks ar lepnumu stāsta par savu nozīmīgo lomu Sandjēgo pingvinārija izveidē, Kolins runā par vaļiem. Pēcpusdienā Skots runā par Skota un Amundsena sacensībām ceļā uz Dienvidpolu. Nav diez ko jautri. Hulio informē, ka paredzētais maršruts gar Horna ragu (Cape Horn ) ir mainīts, jo tur tiek paredzēta vētra ar 40 mezgliem vēja ātrumu un 8-10 metriem augstiem viļņiem. Es uzgavilēju kapteiņa lēmumam turp nedoties, bet, gultā šūpojoties cauri naktij, domāju, vai tik tomēr tā vētra nav mums mazliet par tuvu.

Rīts pēc krietnās šūpošanas (ne tik traki kā turpceļā, bet tas ir strīdīgs jautājums) ir Valentīna dienas sirsniņām klāts – viss mūsu restorāns (ar neatkārtojamo mainīgo skatu pa logu) ir dekorēts rozā sirdīm. Šodien izejam arī īsā tūrē pa motortelpām – iespaidīgi! Nu, ja – tik lielam kuģim vajadzīgi arī iespaidīgi dzinēji… Šie kuģi izmanto light fuel – tā ir degviela, kas nav mazuts un ir krietni nekaitīgāka. Tā, protams, ir arī stipri dārgāka par mazutu, kas daļēji izskaidro milzu cenu par ceļojumu.

Šodien skatāmies arī izlasi ar fotogrāfijām, ko Semam iesnieguši pasažieri – tur ir arī viena Jolantas un viena mana fotogrāfija. Bet galveno balvu – šampanieša pudeli – iegūst austrālietis Šanons par bildi Deception salā ar sirmo britu Bobu uz laivas. Tikai Bobs pats neērti dīžājas, viņam tāda uzmanība nepatīk. Piedalāmies arī kuģa suvenīru izsolē. Izsoles ieņēmumi (plus tāda paša apmēra summa no GAP puses) tiek ziedota labdarības fondam Save the albatross. Viena albatrosa glābšanai pietiekot ar 10 dolāriem. Putni jāglābj no āķu jedu zvejošanas piekopējiem – ar āķu jedām zvejojot, jūrā tiekot ievilkti, tīklos sapinušies, milzums šo cēlo vētrasputnu. Albatrosus aiz loga vērojot, pasažieri tik sola un sola, līdz kopējie ieņēmumi ir 9900 ASV dolāru. Izsolīto suvenīru vidū ir kuģa karogs un ceļojuma karte ar Marijas Sančezas zīmējumiem un visiem, ar roku iezīmētiem datumiem un informāciju par krastā kāpšanas reizēm. Ap pusdienlaiku mums ir piestādīts arī rēķins par visu brauciena laikā patērēto – i vīniem, i kokteiļiem, i telefona karti, kuru izmantojot, varēju itin labi sazināties ar savu nemiera mākto ģimeni. Pēcpusdienā rāda fotogrāfiju slaidšovu ar apkalpes locekļu uzņemtajām bildēm – te ir Frenka Toda, mūsu pingvīnvīra izcilās bildes. Tikām esam ieceļojuši itin rāmajā Bīgla kanālā un zinām, ka pret vakaru būsim jau ostā. Gribētāji varēšot kāpt arī krastā – to droši vien darīšot visi GAP ekspedīcijas locekļi, jo citas iespējas viņiem vairs nebūs. Mums jāizkāpj nākamajā dienā pulksten 8 no rīta, bet ap 16.00 mūsu vietā nāks jau nākamie izredzētie… laimīgie… Apsveram iespēju paslēpties kaut kur uz kuģa.

Vēl tikai kapteiņa kokteilis un vakariņas. Un multenīte „Jautrās pleznas”- pēkšņi itin labi varam vizualizēt visu, kas tajā parādās – i jūras leopardu, i makaroni pingvīnu Loveless, i visu šo pingvīnu padarīšanu. Pēc tam, protams, vēl neliela (ahem) pārtijošana uz kuģa Polar Bear bāriņā un viss. Jau rīts, jau prom. Mantas jau pirms gulēt iešanas bijis jāizliek koridorā – tās mūs sagaida pirms iekāpšanas autobusā uz pilsētu. Atvadāmies un skaujamies.

Pastaiga pa centru, vēl viena garda argentīniešu gaļa, pāris suvenīri un esam jau lidostā. Garais atpakaļceļš nogurdina ne pa jokam. Plus 25 grādi Buenosairesā tā vien aicina palikt un pasildīties.

Tagad lasot, šķiet, tik daudz informācijas palicis ārpus stāsta. Ne vārda par katra vakara izglītojošajām vakariņām – runājot ar nejauši blakus piesēdušamies ceļotājiem – dižciltīgi atturīgajiem Henriju un viņa tēti no Anglijas, celtniecībā nodarbināto īru izcelsmes britu Daregu, kanādieti Amandu, mūsu pašu flāmu Tomu, trīs austrāliešu jaunekļiem, nejauši satikto Austrālijas latvieti Arnoldu no Adelaidas, kas ir šeit ar savu sievu un nav bijis Latvijā kopš ļoti seniem laikiem, anglieti Aliju, kas mūs sauc palikt savā namā Anglijā, kad un ja viņa turp atgriezīsies (pagaidām viņa ir ieplānojusi vismaz gadu ilgu ceļojumu). Nav ne vārda par balto skaudību, ko izjutām, runājot ar visiem šiem ceļotājiem, kas pēc nokāpšanas krastā nebūt nesteidzas mājup, bet grasās vēl mēnešiem un pat gadiem ceļot pa Dienvidameriku. Ne vārda pa Jolantas līdz paņemto literatūru Terra Incognita (autore Sarah Wheeler), no kuras viņa man palaikam citē jautras atkāpes un informācijas gabaliņus un kas mums līdz brauciena beigām liek sailgoties atgriezties šai kontinentā, bet uz Rosa ledus šelfa. Ne vārda par maniem centieniem uzzināt, kā iespējams dienvidu puslodes vasaru kā brīvprātīgajam pavadīt Port Lockroy. Par to, kā australis = dienvidu, un tāpēc aurora australis ir ekvivalents aurora borealis (ziemeļblāzma un dienvidblāzma), no kā izriet mans pārsteigums, ka Austrālija nenozīmē neko vairāk kā vien „Dienvidu zeme”. Ne vārda par konverģenci – vietu, kur saplūst siltās un aukstās ūdens straumes, kas apskalo visu Antarktīdas kontinentu. Ne vārda par to, kāpēc Pītermana salā ir krusts. Nav stāstu par Skeubija izstrādātajiem stiķiem savos Antarktīdas darba gados. Ne vārda par to, cik viegli saprast pagājušā gadsimta pētnieku apsēstību ar šo fascinējošo kontinentu. Palieku ar pārliecību, ka, ja kaut kur virs zemes mīt Dievs, tad Viņš noteikti ir apmeties tieši Antarktīdas skarbi majestātiskajos plašumos.

“If Antarctica were music it would be Mozart. Art, and it would be Michelangelo. Literature, and it would be Shakespeare. And yet it is something even greater; the only place on earth that is still as it should be. May we never tame it.”

Andrew Denton

Un, šķiet, to patiesi var saprast tikai, esot tur.